Tradicionālā transkripcija

[mìeks]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[mi͜eks]

[m] – skanenis

[ie] – divskanis

[k] – nebalsīgais troksnenis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Vienzilbes vārds.

Ortogramma – g.

mieg– – sakne, celms

sgalotne

mieg-a+mais-s

mieg-a+mic-e

mieg-a+muiž-a

mieg-a+pūz-n-is

mieg-a+raus-is

mieg-a+zāl-e

mieg+lāc-is

mieg+og-as

mieg+piln-s

mieg+reģ-e

pus+mieg-s

mieg+ac+is

mieg+gar-is

miegspatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

 

  vsk. dsk.
N. mieg-s
Ģ. mieg-a
D. mieg-am
A. mieg-u
I. ar mieg-u
L. mieg-ā
V. mieg-s!

Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsVakarā ap desmitiem nāk miegs.

2) izteicēja daļa – Labākā atpūta pēc darba dienas ir kārtīgs miegs.

3) galvenais loceklisSalds miegs.

4) apzīmētājsIr vairākas miega stadijas.

5) papildinātājs – Katrs miega cikls sākas ar t. s. lēno miegu.

6) vietas apstāklisDaži cilvēki miegā runā.

miega bads, miega līdzekļi, miega maiss, miega muiža, miega pūznis, miega rausis, miega slimība, miega traucējumi, miega zāles

mūža miegs, nakts miegs, narkozes miegs, nāves miegs, rīta miegs, zaķa miegs, ziemas miegs

caurs miegs, ciešs miegs, dabisks miegs, dziļš miegs, hipnotiskais miegs, ilgs miegs, letarģiskais miegs, mūžīgais miegs, nemierīgs miegs, salds miegs, smags miegs, spirdzinošs miegs, tramīgs miegs, trausls miegs

aizdzīt miegu, aizmigt nāves miegā, aizmigt mūžīgā miegā, iegrimt miegā, izgulēt miegu, iztraucēt no miega, laisties miegā, ļauties miegam, murmināt pa miegam, nākt miegam, runāt miegā, slīgt miegā, traucēt miegu 

Miegs saldāks par medu.

Nekas nav saldāks par miegu.

Pēc padarīta darba saldāks miegs.

Jo grūtāks darbs, jo saldāks miegs.

Kad miegs nāk, tad i akmens par spilvenu labs.

Miegs – nabagu manta.

No miega maizi (raušus) necepsi.

Miega māte raušus necep.

Miegs maizi nepelna.

Nu mīga vylnys nacierpsi.

No miega maisu nesašūsi.

Kad dienas laikā nāk miegs, tad nāks nepatīkami viesi.

Ja dienā nejauši miegs uznāk, tad gaidāmi viesi.

Ja stipri miegs nāk, tad gaidāms lietus.

Kad pa dienu miegs nāk, tad drīz būs ciemiņi vai lietus.

Ja vasaras dienā miegs nāk, tad būs pērkona lietus.

Ja miegs nāk, tad slinks ciemiņš sagaidāms.

Kam no vakara stipri miegs nāk, tas mirs priekš pusnakts; kam no rīta nāk miegs – tas mirs pēc pusnakts.

Kad miegs nenākot, tad kas slikts gaidāms.

Kad miegs nenāk, tad spilvens jāapgriež uz otru pusi.

Lai miegs labi nāktu, jāēd magoņu sēklas.

Kas braucot kājas aun, tam miegs nenāk.

Ja nenāk miegs, tad deniņus vajaga aptraipīt ar cūkas pienu.

Pret nemierīgu miegu derot rudzu puķes.

Kad pa miegam kāds sākot runāt, vajagot paņemt tam pie labās kājas mazā pirkstiņa un to cieši saturēt, tad gulētājs izstāstot visus savus noslēpumus, ko tik tam vien uzprasot.

Ja cilvēks pa miegam runā, vajag saņemt viņam aiz kreisās kājas mazā pirkstiņa un sarunāties, tad viņš izstāstīs visus savus noslēpumus.

Kas saldāks par medu? – Miegs.

Kas saldāks par medu un stiprāks par lauvu? – Miegs.

Kas ir vissaldākais pasaulē? – Miegs.

Apkārt teku, cauri līžu

Sīkam lazdu krūmiņam,

Gribēdama jautra miega,

Lakstīgalas gudrībiņu. [LD 34106]

 

Miegs man nāca, miegs man nāca,

Miegs man laba nedarija:

Miegs man dara tukšu pūru,

Lielu kaunu tautiņās. [LD 7681-1]

 

Miegam laba, ne darbam,

Bāliņ, tava līgaviņa:

Snaudin snauda vakarā,

Rītā agri neceļas. [LD 21972-1]

 

Nevienam nelaižos

Šai baltā saulitē,

Ne miegam, laiskumam,

Ne ļaudiem niecināt. [LD 6786-0]

 

Nu gulešu, nu nāk miegs,

Viņu nakti neguleju:

Ar Laimiņu runadams,

Viņu nakti sasēdeju. [LD 4930-2]

 

Miegs man nāca, gulēt ietu,

Māte vaļas man neļāva;

Ta sacija nelaizdama:

Vajag pūru piedarīt. [LD 6769-1]

 

Gulu, gulu, miegs nenāca

Aiz lielieme sirdsēstiem:

Apciereju sav’ pūriņu

Sen pašūtu, nerakstitu. [LD 7647-0]

 

Miegs man nāca, darbs mīleja,

Abi mana piedereja;

Kad miedziņu izgulešu,

Tad darbiņu padarišu. [LD 6777-0]

 

Lai kuļ riju, kas kuļ riju,

Lai kuļ riju dziedadami;

Lai guļ miegu, kas guļ miegu,

Lai guļ miegu raudadami. [LD 624-6]

 

Tu, tautiet, miegu guli,

Kādu miegu es guleju:

Kā bitite izlodaju

Visas tavas pasolites. [LD 1242-0]

 

Lai guļ miegu, kas guļ miegu,

Ceļa māte neguleja:

Tur teceja dienu, nakti

Dzelžiem kalti skrituliši. [LD 31790-0]

 

Žāvi nāk, miega grib,

Puiši nāk, meitu grib;

Žāvi miegu gan dabūs,

Puiši meitu nedabūs. [LD 12936-2]

 

Mana veca māmuliņa

Saldu miegu aizmigusi,

Saldu miegu aizmigusi,

Gul dzestrāi kapiņā. [LD 27571-0]

 

Lynim sieju tū driveņu,

Mogonom nūzīdēja;

Naktim mīga naaizmygu,

Tū driveņu carādams. [LD 28357-4]

 

Laksteigola krūni pyna

Munā rūžu duorzeņā;

Ni maņ mīga, ni darbeņa,

Laksteigolys klausūtīs. [LD 30612-2]

 

Kara veira ļaudaveņa

Nakti mīga nagulēja,

Sēd pi lūga rauduodama,

Karūdzeņu raksteidama. [LD 32046-5]

 

Gulēt guoju, mīga navā,

Pruoteņš tuoli maldiejuos:

Žāla ira bruoļu sātys,

Žāl skaistuo tautu dāla. [LD 9944-0]

 

Kas naēde, kas nadzēra,

Kas mīdzeņa nagulēja?

Viejs naēde, viejs nadzēra,

Iudiņs mīga nagulēja. [LD 6704-4]

 

Mīdzeņš mani aicynuoja,

Uz slīksneiša tupādams;

As mīgam atsacieju:

Navā krakla mugorā. [LD 6764-1]

Gudrās atbildes

Bija divi brāļi: viens ļoti bagāts, otrs gauži nabags. Nabagais aizgāja pie bagātā, lai jel ar kaut ko palīdzot! Šim atkal tai brīdī bija viena govs sprādzēja, atdeva mīļā prātā šo pusprāgušo govi un noteica: „Liec nu mani mierā! Tikai ādu vien nepaturi, to atdosi man!”

Nabadziņš domāja: „Še nu tev! Ādu atpakaļ, gaļa man, ja kritīs!” Bet viņš neko, patencināja par to pašu, uzvēla pusprāgušo uz ragutiņām, pārvilka savā būdiņā un tikai sāka zāļot un kopt, zāļot un kopt – atcēla sprāgstamo kaiti, un kas nu par slaucamo govi izkūņājās! Prieks redzēt, tāda lāse piena. Bet bagātajam brālim nu iežēlojās briesmīgi, ka nejēdzībā tādu pasaules laimi aizgrūdis citam. Viņš ņaudēja katru dienu nabaga brālim virsū: „Atdod manu govs ādu, atdod govs ādu!”

Nabagais gan saka: „Viņas āda ir viņas dzīvība. Pagaidi, kad nobeigsies dzīvība, atdošu ādu.”

Bet šis ne un ne. Nu, kad nu ne pagalam ne, jāiet pie tiesneša. Noiet – viens saka tā, otrs tā – nekā saprast.

Tad tiesnesis sacīja tā: „Es trīsreiz vaicāšu, un, kas man pareizi atbildēs, tam spriedīšu taisnību.”

Labi. Pirmo reizi vaicāja: „Kas ir vissaldākais?”

„Medus manos bišu stropos!” bagātais atbildēja.

„Nekā!” nabags sacīja: „Miegs!”

„Pareizi! Bet kas ir visčaklākais?”

„Tas, kas visātrāk naudu sakrājis!”

„Nekā!” nabags atteica. „Skauģa prāts ir visčaklākais pasaulē. Tas neguļ nekad, ne pa nakti, ne pa dienu, arvien strādā nosvīdis.”

„Pareizi! Bet kas ir visnelaimīgākais?”

„Tas, kas pārskatīdamies, kā es pats, atdod vislabāko slaucamo govi plukata brālim!” bagātais iesaucās.

„Nekā!” nabags pasmējās, „tas ir tas nelaimīgākais, kas negribēdams tiesneša priekšā atzīstas, ka viņš brālim nevis ādu atdevis, bet slaucamo govi.”

Tiesnesis sacīja: „Tu, nabaga brāl, atbildēji pareizi, tev pieder slaucamā govs!” [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr10/1004605.htm]

 

Velns noslēpj uguni

Vecos laikos par pasauli valdīja tikai viens pats ķēniņš. Viņam bija tāda vara, ka viņa pavēles klausīja ne vien cilvēki, bet arī visi kustoņi, kukaiņi un dzīvnieki, kas vien zemes virsū atradās. Bet liels posts bija toreiz pasaulē, jo uguns nebija; un, tiklīdz kā saule norietēja, tad nevarēja ne redzēt, nedz arī bija kur sasildīties. Zināt gan zināja, ka uguns dziļā ellē ir, bet neviens nevarēja dibenā tikt un uguni iznest. Ķēniņš izsolīja lielu maksu tam, kas uguni dabūšot. Daudzi izpūlējās un izmeklējās, bet neviens pats cilvēks kā nevarēja, tā nevarēja uguni dabūt. Ķēniņš gribēja un gribēja savā laikā visiem uguni izgādāt. Viņš sasauca visus savus padomniekus un lika spriest, kāda alga tam jādod, kas uguni šim atnestu. Šā tā spriežot, beidzot visi vienā prātā nosprieda, ka tam, kas ķēniņam uguni atnesīšot, būšot brīv uz bērnu bērniem un mūžīgiem laikiem no visiem galdiem par velti ēst un neviens to tā nedrīkstēšot liegt vai nost dzīt. Šo vēsti nu visur daudzināja un izpaudās visā pasaulē pie zvēriem, lopiem, putniem, tārpiem un kukaiņiem. Bet neviens nevarēja uguns no briesmīgā dziļuma iznest. Daudzi, daudzi dabūja tur savu galu. Bet, tikko zirneklis dabūja šo vēsti zināt, tas tūliņ apņēmās uguni dabūt un sāka naski vien virves vīt. Kad jau pilnu nastu bija pievijis, tad, nevienam nekā nesacījis, devās ceļā uz elli. Pie elles nonācis, augšā virvi it stipri piesējis, nolaidās kā pa smieklu elles dibenā, pašā tumšajā kaktā, lai tā neieraudzītu. Izdevīgā brīdī pie uguns sārta pielavījies, paņēma brangu uguns pagali un laimīgi pa savu virvi kā pa trepēm atkal uzkāpa. Lai gan labs kāpējs bija, tomēr, tik lielu gabalu uz augšu ar nastu kāpjot, tēviņš stipri bija piekusis. Drošā vietā ticis, atlaidās drusciņ atpūsties. Uguni nolika galvgalī. Viņš tikai gribēja mazliet pazvilnēt, bet nokusušam uzmācās maigs miegs, un vīrs cieši aizmiga. Saule jau nāca ganu dzītenē, un zirneklis vēl gulēja. Te mušai, šur, tur skraidot, iesitās savāda smaka nāsīs. Apskatījusies, ierauga, kā par brīnumiem, uguns pagali kvēlojam zirneklim galvgalī. Viņa labi gan nomana, ka zirneklis tas uguns kungs. Bet ko muša dara? Viņa saka: „Ko tāds miega pūznis ar uguni darīs? Tā gulēdams jau var uguni izdzēst, un tā alga jau man labāki der nekā viņam.” Aši uguns pagali paķērusi, aizskrien kā spind vien. Pie ķēniņa aiznesusi, saka, ka šī uguni no elles iznesusi, lai dodot šai to algu. Ķēniņš izrīko mušai goda dzīres un iedod viņai tādu grāmatu, ka muša var pie visiem galdiem ēst. [..] [http://pasakas.lfk.lv/wiki/130213020/lv]

Veļi prasa mieru un cienību

Toreiz es dzīvāju Smiltenē, pie viena māldera par meitu. Tas jau bija priekš ilgiem gadiem. Bet pa naktim es nevarēju miera dabūt, jo ap pusnakti viens atgrūda durvis, izsita atslēgu, un tāds švurkstis izskrēja caur istabu. Redzēt gan nekā nevarēju. Reiz naktī es gulēju un nebiju vēl aizmigusi. Te uzreiz pie manas gultas pienāca meitene, sāka mani grūstīt un sacīja: „Ko tu te guli?” – „Liec mani mierā. Man nāk miegs,” es atbildēju. „Celies un pavelc savu gultu. Tavas gultas kāja ir man taisni uz galvas.” – „Kas tu esi?” es atkal prasīju. Nu meitene sāka stāstīt, ka viņa esot meitas bērns un, kad šī māja vēl nebijusi celta, tad māte viņu dzīvu te aprakusi un tādēļ viņai esot jāstaigājot. Kad es gultu novilkšot no tās vietas, tad meitene mani likšot mierā. Otrā dienā es aizgāju pie vienas vecas vecenes padomu prasīt. Tā arī mani izmācīja, kā lai daru. Es norakstīju tēva reizi uz maza papīriņa un paliku to sev zem pagalvja. Tad es novilku gultu no vecās vietas un uz grīdas un durvim uzvilku krustus. No tās dienas es gulēju mierīgi un nekā vairs ne dzirdēju, ne redzēju. [http://pasakas.lfk.lv/wiki/140212001/lv]

 

Mājas kungs

Reiz daži zemnieki braukuši uz tālāku apgabalu pēc niedrēm, bet uznācis vakars, un viņi līdz galam netikuši, tādēļ iegājuši kādās mājās un lūguši naktsmājas. No sākuma negribējuši viņiem atļaut pārgulēt, jo būšot lielas viesības, bet beidzot atļāvuši ar’. Tikai par to, ko redzēšot, nedrīkstot ne smieties, ne runāt. Tad uztaisījuši svešajiem guļu vietas aiz krāsns. Viens no viņiem aizmidzis, bet otram nenācis miegs, un tas gribējis redzēt, kas notiks. Mājinieki lieliski rīkojušies, cepuši, vārījuši un pēc tam klājuši lielus galdus kā uz godībām. Bijuši visādi labi ēdieni. Pēc tam nolikuši laipas no galda līdz klētij un paši dziedādami gājuši uz klēti. Pēc kāda laika nākuši visi atkal atpakaļ, bet papriekšu visiem nācis tāds savāds briesmīgs villains kustonis. Pie durvim viņš sarāvies no svešas smakas. Mājinieki sākuši dziedāt: „Nāc iekšā, Dieviņ, neboksties svešu ļaužu!” Tad viņš gājis istabā un aplaizījis no visiem ēdieniem, un gājis atkal atpakaļ uz klēti. Mājinieki pēc tam līksmojušies, ēduši un dzēruši visu nakti. [http://pasakas.lfk.lv/wiki/131001008/lv]

 

Veci ļaudis saka, ka lācim esot deviņu vīru spēks, bet maz gudrības, un tomēr stāsta, ka lācis no cilvēka esot cēlies. Tas noticis šādā vīzē. Vienam bagātam saimniekam bijis ļoti liels bišu dārzs, bet medus laikā zaglis gandrīz katrā naktī pa stropam uzlauzis un medu izkrāmējis. Lai nu gan saimnieks katru nakti stipri vaktēja, tak tas nekā nepalīdzēja, jo saimniekam katru reiz ap to laiku, kad zaglis nāca, miegs uznāca. Saimnieks, nespēdams pats savu bišu dārzu nosargāt, gāja pie burvja palīdzības meklēt. Burvis apņēmās saimnieka vietā zaglim atriebt. Otrā rītā bišu saimnieks gāja bišu aplūkot un atrada pie stropiem savādas zvēra pēdas, kuras gandrīz kā cilvēka pēdas izskatījās. Tās bija lāča pēdas. Pēc kādām dienām dabūja dzirdēt, ka nāburgos saimniece pazudusi un no tā laika savāda zvēru mātīte pa to māju blandoties, no kuras saimniece pazudusi, bet suņi to katru reiz, kad tā parādoties, dzenot mežā iekšā. Pazudusī saimniece bij katru nakti pa nāburgu mājām apkārt gājusi ar kreisā pusē apgrieztu kažoku mugurā, bites lauzdama un govis slaukdama tik ilgi, kamēr burvis to par lāča mātīti pataisījis. No šās lāča mātītes visi lāči cēlušies. Gudrības esot lācim maz, tādēļ ka tas no sievietes cēlies; bet kādēļ viņam deviņu vīru spēks, tā nezinu. [http://pasakas.lfk.lv/wiki/130116014/lv]

 

Pļavu krogs nav lāga vieta. Krodziniekam laikam bijis līgums ar pašu velnu. Bagāts bijis, bet bieži pazuduši ceļinieki, kas viņa krogā gulējuši pa nakti. Tā arī neviens nezina, kur palikuši, bet ļaudis runājuši, ka pēc nolīguma krodzinieks šos atdevis melnajam. Reiz vakarā kroga istabā ienācis jauns puisis, pasūtījis krūzi alus, izdzēris un izvilcis pabiezu naudas maku maksāt. Krodzinieks uz šo paskatījies ar tādu nelāgu baltu aci un aizgājis, aizbultēdams durvis. Kroga meita izdevusi sīknaudu un teikusi, lai puisis paliekot vien tepat pa nakti, bet lai neaizmiegot. Tā būšot labāk. Šis viņai paklausījis un turējies miegam pretī, cik varēdams. Pret pusnakti bijis pavisam grūti noturēties, bet viss snaudiens ar reizi pārgājis, kad izdzirdis durvis atšaujam vaļā. Viņš ātri aizrāvies aizdurvē. Iekšā ienākuši divi un tūlīt steigušies uz to vietu, kur šim vajadzējis gulēt. Puisis pa durvīm ārā. Tā – paldies kroga meitai – izglābies. [https://letonika.lv/groups/default.aspx?q=miegs&id=2675310&&g=3]

No kurienes miegs

Velc, pelīte, saldu miegu

Kur tad taisa miega prieku?

Kas tur strādā – liels vai mazs

tajās miega fabrikās?

 

Visupirms ir rūpes lielas,

kamēr gādā izejvielas.

Siena klēpis, pērnā sūna,

putnam izkritusi dūna.

Viena kārta vakarkrēslas,

tikai – lai nav pārāk vēsa.

Un, ja pārāk bieza klāsies,

miega dzira sabojāsies.

Nogurums, vēl piecas žāvas,

ēna no tās lielās kļavas.

Kad viss samaisīts, klāt maisa

tūkstoš tonnu pļavu gaisa.

 

Un tad taisa. Miegu taisa.

Paklausīgi, kā tam lieka,

strādā kaķis dzirnavnieks.

Klusi, klusi tumši zaļas

dzirnavas bez stājas maļas.

 

Miegs jau spiežas klāt kā vate.

Bet vēl jāsavāra katlos.

Un, lai nesanāk tāds čaugans,

katli labi jāuzrauga.

Bet, ja pārāk mēģināsi,

tad tāpat kā šim tev klāsies:

pelēns krīt no kājām vājām –

viņš tā vairāk mēģinājis.

 

Miegs spiež plakstus,

miegs spiež muti.

Pele Māte teic: Vai jūti,

cik to miegu pelnīt grūti?

 

Un, kad mēness logā skatās,

tad ir miega virums gatavs.

Nu laiks salikt burciņās –

bērniņam un žurciņam,

suņiem, kaķiem… Tik ne Lūcei –

naidīgajai Peļu Pūcei. [Čaklais 1999 : 44]

 

Dzejolis pirms iemigšanas

Pasaule – pludiņš vien plūdumā plašajā.

Tu vien puteklis, pludiņam pieķēries.

Tik vien bij tava dvēsele satraukta,

Cik tu jaunībā kādā ieķēries.

 

Tad tas pāriet un mierīgs tu paliecies.

Ko tu vari šai paldenā plūdumā?

Nerunā, kas nav jāsaka, nesaki.

Kam ir jāzūd, lai aiziet tas zudumā.

 

Tad tu peldēsi, dibenā nogrimsi.

Apaļš burbulis, mīlīgs un maigs.

Kā ap delfīnu, plastiski, brīnišķi

Apkārt tev aptecēs ūdens kā laiks.

 

Lai tev netraucē pagātne, nākotne,

Tādus vārdus izmet no leksikas.

Veikala prievīte – tā tava tautība,

Podā kaktuss – tā tava Meksika.

 

Ko tu vari? Vien spilvenus sakārtot

Un, pirms aizmiedzi mūžīgā miegā,

Iziet ārā un, debesis nolādot,

Iekāpt sejā pirmajam sniegam. [Zālīte : http://www.marazalite.lv/2011/02/21/debesis-debesis/]

 

Miegadziesmiņa

Cauri visi dienasprieki,

nu pie miega, nu pie miega!

 

Apaļiem un pūkainiem

laiks ir gulēt kukaiņiem.

 

Zivtiņa guļ upes dzīlē,

krasta meldros – meža pīle.

 

Palīdis zem mātes spārna,

sapņos kino skatās vārnēns.

 

Tā kā lācis brūnā sūnā

tauriņkāpurs guļ vēl kūnā.

 

Bet viņš piecelsies no rīta

jau par glītu taurenīti.

 

Gudrā pūce pelēkā

tup par tevi nomodā.

 

Un, lai labi saredz ceļu

miega šoferītis pelēns,

 

jāņtārpiņi stiebros glīšus

izkar savus lukturīšus.

 

Pūce prasa balsī skaļā:

„Kam tur vēl ir acis vaļā?”

 

Pūci nenokaitiniet –

labi ātri veriet ciet! [Čaklais 1999 : 23]

 

Pūces modināšanas dziesmiņa

Nodzisa spiedīgā saule,

un no pļavām kūp tvaiks.

Nu zaļos palagus nost!

Laiks, bērni, celties ir laiks!

 

Lāčabērns, skaties, jau dus –

pekains, smieklīgi maigs,

blakām tam cilvēka bērns.

Laiks, bērni, celties ir laiks!

 

Pelēns ar tukšiem ratiem,

miegu aizvilcis, svaigs,

skatieties, cilpo jums garām.

Laiks, bērni, celties ir laiks!

 

Stāvi pie mēness, zvaigzne!

Iesākas laiciņš baigs.

Tas nu ir mūsu laiks.

Laiks, bērni, celties ir laiks! [Čaklais 1999 : 30]

 

Pūces miegadziesmiņa

Nu jau rīta putni laižas…

Aižu aižu, aižu aižu,

šitas laiciņš ir par gaišu,

ai-žū!

 

Brīnumi nu izskatīti,

nu ir vēderiņi pilli.

Aižu aižu, aižu aižu,

nu var noņemt aso brilli.

Ai-žū.

 

Nu var uzlikt miega brilli.

Lai tā diena audzē peles.

Aižu aižu, aižu aižu,

būs mums nākamnaktī lelles,

ai-žū!

 

Bieza, bieza zaļā ēna,

Aižu aižu, aižu aižu,

lai var gulēt pūčubērni,

pūčubērni, pūčulēni,

ai-žū. [Čaklais 1999 : 31]

 

Dzer uguni, dzer!

Džanni Rodari motīvs

 

Dzer uguni, dzer, jo tavi pulksteņi

tikš, tavi pulksteņi

tikš sniegā, tavi pulksteņi

tikš zem sniega. Nomodā. Miegā. Nomodā.

Miegā. Sniega pulksteņi. Snieg –

pulkstenīši.

 

Stipri ir sniegpulkstenīšu sīpoli zemē. Stipri

kā pati zeme. Jo bērzu sēklas un

ozolu sēklas, un cerības sēklas, un

cerīgās rītdienas sēklas ir kopā ar

viņiem – ar mazajiem čipolino, no

kuriem reiz ķirbji raudās.

 

Dzer uguni, dzer, sajauc

ar vēju un dzer, sajauc ar

smīniem un nodevību un ar godīgu

muļķību sajauc, un izdzer,

dzer uguni, dzer, jo

vecam zēnam tas tiešām

nevar par skādi būt.

Dzer uguni, dzer! [Čaklais 1972 : 30]

 

Andryva Jūrdža myužs

Kotru godu pa orumam,

Kotru godu pa sējumam −

Godskōrtu vainagi krōjas un krōjas −

Kai rudzu lauki pi Korklinīku mōjas.

 

Kotru godu pa orumam,

Kotru godu pa sējumam −

Bez dīnasvyda,

Bez pusnakts dusas

Pa burteņam, pa vōrdeņam,

Pa stōsteņam, pa gudreibai

Bez rymas, bez stōjas

Pi skola gaismeņas vōjas

Godskōrtu grōmotōs krōjas un krōjas.

 

Kotru godu pa orumam,

Kotru godu pa sējumam.

Nu orkla atlaistas rūkas,

Pi spolvas pīlykta sirds:

Kaut pērsti pasteivi lūkās,

Bet acīs,

Bet acīs mirdz

Cereiba zaļi zyla

 

Kai lynu teirums un zīds,

Mīgs plaksteņus mīdz un mīdz…

Nakauņa jōaiztrīc

Ar dalnu

Kai pošu nagontū valnu!

Meitines sapņoj par kōzu braucīnim

Boltajā snīgā.

Jōs jau mirtes lauž mīgā.

[..] [Vējāns 1972 : 37–38]

 

Miega badā

− ai, miega pļavās brist,

piekļauties zemei, noliekt

sev pāri zāles stiebrus,

savvaļas puķes, dziļāk un

dziļāk grimt, aizvērt plakstus,

aizvērties, gulēt tik cieši un

brīvi, aiz galvas atmestām rokām,

kā bērnībā zem mātes, zem tēva nomoda

acs. [Bičole : https://jaunagaita.net/jg242/JG242_Dzeja.htm]

 

Iemiegot

It kā zilā dūmakā, 

Jeb kā dziļā sniegā

Pazūd prāts un apziņa −

Laižos, laižos miegā.

Nakts par dienu pārmainās −

Eju tālā ciemā. 

Smaržo senās vasaras, 

Puķes uzzied ziemā.

Birzis zarus sašūpo,

Tumsā iedzirkst − līgo! −

Salda tvīksme apņem to;

Senās dienas dzīvo

It kā zilā dūmakā, 

It kā baltā sniegā 

Iegrimst laiks un apziņa, 

Laižos, laižos miegā. [Gubiņa : https://jaunagaita.net/jg7/JG7_Dzeja.html#Indra_Gubi%C5%86a_]

 

Miega pasaules

Pēc mierīgas, vienmuļas, necilas dienas

Vai nemierīgā miegā atkal dēkās došos?

Varbūt tropiskā saulē

Vidēs, mulsinās, biedēs

Rēgainu sapņu kontinenti,

Spilgtu murgu mūža meži –

Nepazīti,

Krāšņi, baigi, nebeidzami…

Varbūt rādīsies atkal

Kalnu šķautnes –

Daudzkrāsainas, spīgojošas, svešādas,

Ne no šīs zemes;

Debesu spīdekļi –

Tuvi, tāli

Un svešādi, svešādi…

Dīvainas sejas un stāvi –

Pirmcilvēki

Vai citas planētas ļaudis;

Sieviete kailā –

Kā no nepazītas milzu rases –

Nav skaista,

Bet ar neredzētu, kairu slaidumu;

Lēna, ļauni, augstprātīgi vilinoša kustība,

Novērsta seja…

Varbūt būs atkal

Bālgans ceļš pret kalnu,

Nomodā neredzēts,

Mierīga novakara ainava,

Dārzs, tumšsārtas puķes,

Lapotnes tumšais zaļums,

Rieta mākoņu krāsas…

Kaŗš, trauksmes sirēnu gaudas,

Krēslaina patvertne,

Dižgabalu balsis, –

Milzu eksplozijas…

Moku kambaŗi,

Smīnīgi, neatlaidīgi bendes,

Izbiedēti upuŗi,

Nepazītas mocības, kaislīgs,

nebeidzams jaunums…

Savādi, rēgaini gājieni –

Uz soda vietu…

Briesmas, satraukums, bēgšana, izmisums. –

Spēja atmoda, – sirdspukstu steiga…

Kas ar mani notiks šonakt? [Pļavkalns : https://jaunagaita.net/jg28/JG28_Dzeja.htm#Gundars_P%C4%BCavkalns]

 

Vārds miegs izmantots Ineses Zanderes dzejoļu krājuma nosaukumā Putna miegā (2014).

 

Tad, kad miegs vēl meklēja mājas

Ko gan darīt Miegam, kad ziemas nakts ir auksta un gara un ļaudis neguļ? Pilsēta, šī nepaklausīgā Lata meita, raugās atpakaļ uz dienu, uz gaismu ar saviem grēcīgajiem, zvīļojošiem uguņiem. Tērpjas tajos, lai ievilinātu, lai aizvilinātu no Miega, no nakts, no miera.

Ļaudis, saindējušies ar nemieru, traucas, riņķo ap vēl indīgākām vietām nekā tās, kas tos turēja valgos visu dienu. Indi pret indi, aizdzīt nemieru, kas rāpo dzīslās, dzen prom no klusuma brīža, kad ieskatīties sevī. Bailes ieraudzīt to, kas dzīvo tajā klusumā, kura visdziļākā dziļumā mirgo brīnumspogulis, skaidrais līmenis, kas neprot melot.

Vai tāpēc pilsētas ļaudis bēg no Miega, ka arī viņš var aizslaucīt dienas steidzīgos melus, parādīt to, kam apziņa rūpīgi pārklāj vāku? Sapnī baidīt ar dziļumā, klusumā auklēto?

Es nezinu. Es esmu viens un mazs. Atstāts, pamests Miegs. Pilsētas ielās es neesmu vajadzīgs nevienam. Vai man klīst pa pilsētas ielām, meklējot dzērāju, kam noliekt galvu uz bāra letes īslaicīgai snaudai? Nē, Miegs grib dāvāt garu, siltu nakti, pilnu sapņu un atdusas.

Es veļos prom no pilsētas spilgtajām spuldzēm, kas izsmejot mirkšķina man ar savām gaismām. Tās paliek aiz manis, čukstot cita citai zobgalīgus stāstus, kā no viņām bēdzis Miegs, šis lauķis un zemnieks.

Vai priekšpilsētas mazajos namos, kas rindojas cits pie cita šaurākās ielās, kur spuldzes ir laipnākas un žāvādamās gaida rītausmu, kad būs viņu atpūtas brīdis, kad saule, paripojusi uz šo pusi, sūtīs pelēku rītausmu, kam nomainīt spuldžu sardzi, vai tur gaida mani? Ai, nē, arī šeit Miegs nav gaidīts viesis!

Mīksts un pelēks pieveļos pie loga vienai no mazajām mājām. Palūkojos logā. Ai, nē, arī šeit ielavījies nemiers! Sēž kastē ar garām taustekļu ūsām un sien ļaudis savu stāstu valgos. Kam gribēsies kavēties Miega klusajās pasakās, ja tās pārkliedz šī ņirbīgā brašuļa skaļie stāsti?

Man salst no atstātības, no pamestības, no ziemas nakts vientulības. Mans kažoks mirkst sniega saltumā.

Ātri es sev pieaudzēju četras ķepas, mīkstām pēdiņām gan, bet paslēptiem asiem nadziņiem, jo arī Miegam var uznākt dusmas, ja pret viņu izturas tik nelāga. Nu vismaz mans kažoks nevāļājas vairs sniegā. Tagad Miegs var zagties starp priekšpilsētas mājelēm uz maigām, klusām kaķa pēdiņām.

Bet nu, ja man ir kaķa labās pastaliņas, tad man vajag arī kaķa mazās, apaļās galvas ar baltajām ūsām, zaļganām acīm un dzirdīgajām kaķa ausīm. Kad kaķa galva man iegūta, ievelku savā pelēkajā kaķa kažokā tumšākas svītras un pievienoju lepnu kaķa asti, ko paceltu nēsāt, pasauli nicinot. Miegs nu ir kaķis, mazs, pelēksvītrots kaķis, viens saltā ziemas naktī.

Kur tecēt saltā ziemas naktī Miegam ar mīkstām kaķa ķepiņām? Kas ielaidīs Miegu savā istabā, savā guļvietā, kad atnākusi agrā ziemas tumsa? Kas būs tas, kam netiks vērot baigos stāstus, ko žilbina ļaunā televizora kaste? Nē, pat bērni, mazi un sīki, lūk, tajā istabā sēž, plati ieplēstām acīm Sikspārņvīru vērojot, kas plandās ekrānā.

Otrā mājā – ai, Miegam sāk sāpēt ausis, tik pie nama stūra piegājušam, – tajā smiekli virtenēm vien birst no muļķīgās kastes: Ha, ha, hahā! Un cilvēki, visa ģimene, kas sēž tai iepretī, piebalso: Hahā, hihī, hehē! Kā iesmejas kaste, tā šie tai līdz: Hahā, hihī, hehē! Nē, te Miegam nav ko meklēt!

Varbūt šajā mājā, kas stāv mazliet atstatu no citām, kur gaisma atspīd tikai vienā logā? Tā vientule, kas dzīvo šeit, vai tā nevarētu pavērt durvis Miegam? Kam viņai vienai tik ilgi kavēties nomodā? Vai viņa gaida kādu? Ak, kam mūžs jau pāri pusei, vai tādai vairs vērts ko gaidīt? Vai nebūtu prātīgāk atvērt durvis savam pēdējam mīlētājam Miegam? 

„Es būšu labs un laipns tev,” es stāstu viņai. „Atver durvis, paglaudi manu kaķa kažociņu, un es pārvērtīšos par to, kas esmu. Kā pasakā ezītis, tā es nometīšu savu mānīgo maskas kažociņu un ievelšos tev klēpī mīksts, mazs un pūkains, es darīšu lēnas tavas domas, snaudas pļavā iebrienot, un, nē, nebaidies, es nerādīšu tev nekādas baismīgas ainas, tādas, kādas tu vēroji ļaunajā kastē un kas nu liedz tev pasniegt roku man – tavam Miegam.”

Viņa pieceļas. Vai viņa nāks atvērt durvis Miegam?

Es sastingstu gaidās.

Nē – vilšanās. Sieviete aiziet uz virtuvi ieliet sev krūzītē melnu Miega nāvētāju dziru.

Es bēgu.

Kāda ļaundare! Tīši viņa grib maitāt Miegu.

Es steidzos, es mūku no šī netīkamā nama, kur neieredz Miegu. Labo, laipno Miegu.

Ļauns ir šis gadsimts, un ļauni ir kļuvuši ļaudis. Kur meklēt cēloni viņu bezmiega naktīm, kas darījušas mani par klaidoni un klīdēju?

Ieliņas ir klusas, klusi ir piemāju dārziņi. Vainīga nav vieta. Nē, nē, vainīga nav vieta. Kluss ir debesu tecētājs mēness, klusi ir vieglie mākoņi, kas atsedz un aizsedz tā seju. Vai šī nebūtu vieta, kur Miegs varētu pasniegties un ievadīt tevi, cilvēk, savā apburtajā sapņu pasaulē? Kas kavē tevi paļauties man? Kādi klīstoši nemiera gari staigā starp zemi un debesīm un satrauc ļaudis? Kādu paslēptu taku šie gari ir atraduši no nemierīgās pilsētas uz klusajām piepilsētas mājām, lai ielēktu tajās un satrauktu, un biedētu?

Visos logos atmirdz viņu mirdzošie māņi, stāsti, kas savaldzinājuši šos vientiesīgos ļautiņus, lai neatjēdz, ka laiks slīgt Miega skavās – mīlēt Miegu, kā mīl viņš, nevis darīt tam pāri un raidīt to prom.

Bet, pag, vienā logā nodziest vilinātāji zibšņi, atveras durvis, un kāds vēl pagriezies atpakaļ uz istabu baras:

„Un tu, Īra, tā i nedomā, to kasti atkal ieslēgt. Pašai rīt jācilpo uz darbu, aizmigsi, ratus vadīdama, ieskriesi vēl kokā. Kas samaksās to skādi?”

Kāds kaut ko atburkšķ no istabas, bet es to nevaru sadzirdēt.

„Un tos ratus laikam arī neaizslēdzi. Man vienādīgi vien ir jāiet pārbaudīt. Atstāsi vaļā, aizbrauks vēl kāds bosiks tos. Vai nav dzirdēts.”

Arī man, Miegam maza kaķa izskatā, gribas pārbaudīt ratus, vai ir kāds bosiks tajos vai nav. Uzlecu uz vāka un paraugos iekšpusē, vai tur kāds sēž vai ne.

Nav jau neviena bosika.

„Nav neviena,” man gribētos pavēstīt vecajam vīram, kas tagad apdomīgi soļo šurp pa celiņu no nama.

Bet es esmu piemirsis, ka tad, kad pieņēmu mazā, pelēksvītrotā kaķa veidu, es ieguvu arī kaķa balsi, un manas domas vairs nesoļo tieši uz cilvēka prātu, bet ietērpjas skaļā kaķa ņaudienā.

„Ņau, nav,” tās pārsteidz mani pašu un liek salēkties vecajam.

„Īra,” viņš iesaucas, „svešs kaķis sēž uz tava truša!”

„Uz mana truša?” Pārsteigts sauciens no nama izskrien reizē ar pajaunu meitieti.

Satrūkstos arī es – trusis? Kur tad ir tas trusis?

„Ka nesaskrāpē trusim purnu,” tā atkal vecais.

Atvainojiet, lūdzu! Kad tad tas būtu atgadījies, ka Miegs kādam trusim būtu saskrāpējis purnu? Es jau saslejos, lai iebilstu, vienalga, kaut vai ar kaķa skaļo brēcienu, kad pamanu vārdu rabbit, kas rakstīts uz autiņa. Rabbit – trusis. Tad tā – nedzīvai lietai dzīvnieciņa vārds piešķirts.

Meitiets steidzas šurp. Laikam, lai sava truša purnu pārlūkotu. Nu arī man te nav vairāk ko gaidīt. Es palaižu savu kaķa izskatu, lai diedz, kur deguns rāda un kājas nes. Tas nolec no auto un metas prom ap mājas stūri.

„Vei, vei, kur aizskrēja tas kaķis!” vecais vēl iesaucas, bet es, mazs, apaļš un pelēks, neredzams un bez maskas, ritinos uz vaļā atstātajām mājas durvīm. 

Šī būs mana māja, Miega māja. Šeit es midzināšu gan meitu, gan viņas veco tēti. Kopā mēs dosimies tālajos Miega ceļos. [Kalniņa 2008 : https://jaunagaita.net/jg254/JG254_Kalnina.htm#TAD,_KAD_]

 

Miegs un mīlētāji

Es esmu Miegs. Es esmu mūžīgs. Mīlētāji man ir tīkami. Mīlētāji, kas, savu rotaļu noguruši, grimst manās skavās. Maigi ieritinos un guļu līdz ar viņiem saldā nomidzī.

Ā, bet tas ir tikai tad, kad viņi abi ir kopā! Citādi – tad Miegs ir lietuvēns ar asiem, asiem nadziņiem. Un sapņus – nē, ko es saku – murgus, murgus es varu atnest baigus un biedētājus, ja mīlētāji ir šķirti. Taču – es protu arī gleznot it mīlīgas mānīgas nakts izdomu ainas, ko aiznes rīta vējš, ja tādas gleznot tīk manam prātam.

Toreiz, kad tas notika ar to meitu – nu, ar to meitu jau neatgadījās nekas ļauns, kaut gāja mums abiem dažbrīd it raibi, – toreiz es dzīvoju vasaras dārzā. Es, Miegs, esmu miera ļaužu. Mīlu klusus vakarus, kas sākas, jau nokrēslai iebrienot starp puķēm, manām vasaras puķēm, kuŗu krāsas lieti der sapņu gleznām. Mīlu miglainus, lēnus rītus, kad manas skaujas tur un pakļauj.

„Nē, vēl nē,” es čukstu gulētāja ausī, „nav steigas. Paguli vēl minūti, tādu mazu mirklīti. Minūtes piecas tikai!”

Viļu un mānu, lai iemieg, lai aizguļas manā valstībā, kur steigas un darba nav pavisam. Kur nu! Diena vēl tālu, vēl rīts. Rau, cik ārā pelēcīgs viss! Kāpēc skriet? Gan jau paspēs!

Cik reižu nekrāpu meitu tā! Notinkšķēja mazais, sudrabotais zvaniķis, laikrādis. Meita ierūcās kā lācēns un metās uz otriem sāniem, ka gulta nokrakšķēja vien visās pederēs un rāmī arī. Pavecās gultas kājas nolīgojās kā sametušies jūrnieki, no krodziņa nākot. Vai die’, šīs novaidējās, nolauzīs mūs vēl vienu rītu, šitā trakojot!

Meita izmeta vienu slaiku, baltu roku no segapakšas, nospieda zvaniķa pogu, un šim bij’ mute ciet. Es noķēru viņas roku un pavilku atpakaļ zem segas. Saaukstēsies! Nebāz roku ārā! Ārā vēss. Skat, tā! Nu, vai nav labāk? Piever tagad acis. Atceries to smuko puisi, ko es tev nupat rādīju, nākam pa tavu vasaras dārzu? Nezin ko viņš darītu, ja pienāktu tuvāk? Raugi brītiņu iegrimt manās skavās, varbūt, varbūt mēs vēl noķersim to bildi.

Meita bija pa manam prātam. Slaika, balta un līgana, siltu, mīlīgu miesiņu. Ne tāda kaulaina kaza kā viena otra kafijas strēbēja šajā sajauktajā, satramdītajā laikā. Tā vien gaidi, ka tāda sakratīs ragus, noblēsies „bē” velna ģīmja balsī un sitīs kāju pie zemes, vilku baidot – „stibric, stibric”. Nē, nē, mana meita tāda nebija! Kaut šmauga ap vidukli, taču ar mīkstumiņiem, kur meitām mīkstumiņi vajadzīgi. Un galvenais – viņa mani mīlēja. Man patīk, ka mani mīl. Miegam patīk, ja viņu mīl. Tas ir kā paijas kaķim, uzslava cilvēkam. Tīši sniedzos pretī paijātajai rokai, uz smaidu laipnam teicējam. Esi labs pret mani, cilvēk, un tāds būšu arī es.

Jā, mana meita mani mīlēja, un es, arī es – Miegs – viņu gandrīz mīlēju. Jūs taču negribēsit, lai Miegs ar jums, cilvēkiem, tā īsti dalās visās jūsu cilvēcīgajās emocijās? Nē, pietiek, ka es, tāpat vien pameņģēdamies, to daru tādu mazdrusciņ un pa reizei tik. Ai, Miegam pašam ir savas gaitas, un pasaule tik tāla un plaša, ka jums ne iedomāt! Un dziļa! Ja jūs zinātu tās dziļumu! Cauri laikam un telpai tā sniedzas līdz tai malai, kur laiks un telpa ir viens un visas bezgalības dimensijas skan mūžības dziesmā. Bet ne jums to saprast, jūs trīsdimensiju radījumi, kam tikai ceturtajā – laikā – vēlēts iesniegties pa mazam svētītam brītiņam, lai izdzīvotu kādu pagātnes ainu vēlreiz, vai nozagtu nākotnes mirkli.

Nu un tā, meitu pārliecīgi nemīlēdams, es tikai nosmējos vien, kad piekrāptā ar varu lauzās no manām rokām ārā, nometa mani un segu vienā vīkšķī gultas vidū un joza mazgāties, vaimanādama: „Ai, cik vēls, vēls! Kā es tā aizgulējos? Modinātājs nozvanīja, pati dzirdēju. Un nu šitā!”

Laistījās, tašķījās ar ūdeni tik briesmīgi, ka ir man ūsas saslapa. Nosprauslājos. Vai viņa mani dzirdēja? Kur nu! Vai cilvēks, uz darbu rīkodamies, vairs Miegu klausās?

Drāza lejup uz virtuvi. Klunks, klunks, kafija noguldzēja cilvēcīgajā rīklē. Noknaušķēja augstpapēžu kurpes jau pie ārdurvīm, un mana steidzīgā rīta meita bija prom. Bet es apvilku pelēku miega migliņu ap nosirmojušām koka dēļu ārsienām, ietinu labo māju savā lakatā un pats, viegls un nemanāms, staigāju starp vasaras puķu dobēm, stāstīdams skaistus sapņu stāstus meitas vecajam tētim, kas vēl snauda savā istabā, meitas aiziešanu nedzirdējis. [..] [Kalniņa 1989 : https://jaunagaita.net/jg172/JG172_Kalnina.htm]

 

Tad Voldis un Lonija ēda savas šķiņķmaizes un skatījās kaut kur pāri viņu galvām, mammucis sparīgi koda desmaizē, it kā tā nemaz neostu pēc siļķēm, bet Billei vairs negaršoja pat retais gardums šķiņķis.

Varētu vismaz iesnausties. Bet miegs nenāca. Drīzāk raudiens, tikai raudāt Volža un Lonijas priekšā nekādi nedrīkstēja, tad viņi izslietos vēl lepnāk un viņiem būtu jāskatās vēl augstāk, pašos griestos.

Vilciens piestāja Ugālē. Labi būtu izkāpt tepat un iet pie mīļotantes un Anitas. Ar Anitu varētu pabēgt citur spēlēties, kad lielie sapūtušies un strīdas. Bet Ugālē neizkāpa. Un līdz Ventspilij – garlaika bezgalība. [Belševica 1995 : 23]

 

Tad mammucis cēlās, noslaucīja roku priekšautā un paraudzīja Billei pieri: – Karsta nav.

– Sāp, – Bille vārgi nočukstēja.

– Nu tad ej gulēt, – papucis sacīja. – Miegs ir labākās zāles. No rīta būsi atkal uz strīpas.

Uz pankūkām bēdīgi atskatījusies un pie stenderes pieturējusies, it kā reibtu arī, Bille iegāja istabā un gulēt. Durvis viņa atstāja vaļā.

Miegs, protams, nenāca, gribējās ēst. Paslienoties uz elkoņa, pa durvju spraugu varēja redzēt tieši pankūku šķīvi. Ja visu neizēstu, Bille pagaidītu, lai viņi ieiet savā istabā un noliekas gultā, tad izliktos, ka viņai vajag uz ateju, pa ceļam paķertu kādas, aiz ārdurvīm apēstu, aizietu uz gaiteņa galu un norautu atejā ūdeni – ūdeņa noraušanu viņu dzīvoklī varēja dzirdēt –, un visā nevainībā nāktu atpakaļ. [Belševica 1995 : 198]

 

Velniņi iegāja kūtī, atraisīja vērsi no valga, izveda to ārā un piesēja pie sētiņas. Tad tie klusām ielīda istabā, izcēla viegli no gultas saimnieku, kas nostrādājies gulēja cietā miegā, aiznesa viņu tikpat viegli uz kūti un nolika to salmos zemē pie vērša siles. Vērsi turpretim viņi ieveda istabā un iegāza saimnieka gultā, kur tas uz mīkstām, siltām cisām arī mierīgi palika guļam.

Nu šonakt bija diezgan nedarbu padarīts. Velniņiem no lielas nešanas un stīvēšanās, neskatoties uz nakts saltumu, bija tapis karsti, un tādēļ tie atpūzdamies gribēja pavizināties uz dīķa, kura ūdens netālu no akas mēnesnīcā vizēja. Viņi paņēma maizes muldu laivas vietā un sāka to nest uz dīķi. [Blaumanis 1994 : 202] 

 

„Vai jums prāts nenesas uz kādu mākslu?” es [Jānis] viņu ātri pārtraucu. „Vai negribas taisīt tādas bildes, kādas mājā karājas? Vai neesiet kādreiz kādu dzejolu uzrakstījuši?”

„Nē. Nekad. Man gan bildes un dzejoli ļoti patīk, bet gribas pašam tādus darbus darīt – tās nav.”

„Bet es tak nevaru ticēt, ka jūs ar savu tagadējo stāvokli pilnīgi variet būt mierā, ka jūs pēc nekā cita vairs neilgojaties kā pēc putras bļodas, miega un svētdienas brīvlaika.”

„Ticiet vien. Esmu spēcīgs un vesels, darbs pie prātīga saimnieka man neizliekas grūts, ēdiens man gārds, miegs maigs – ko tu cilvēks vairāk lai kāro?… Zināms, kaut kas nu bez visa tā gan vēl ir, kā man gribētos, viens mērķis… viens mērķis…”

„Es arī domāju! Cilvēks bez mērķa man izliekas kā zirgs mālu mīnē. Tas iet, iet, bet netiek no vietas. Bet vai tad jūsu mērķis būs sasniedzams, mierīgi kalpa dzīvi tāļāk dzīvojot?” 

„Es domāju gan.” [Blaumanis 1994 : 250]

 

Ieva paskatījās ienācējā.

„Tu vēl neguli, Pēter?” viņa sacīja, rokas nolaizdama klēpī. „Tu brīnums! Vai tad tu nemaz vairs negribi iet dienvidū? Cik dienu jau nu nebūs, kamēr tu šitā staiguļo apkārt? Vai tev kāds miegu nozadzis ko?”

„Varbūt,” puisis atbildēja, nosēdās uz mazas lādītes un apņēma ar savām cietajām, saulē nodegušajām rokām ceļagalu. „Bet tu jau arī neguli.”

„Es? Ko nu par mani! Veciem cilvēkiem jau tā nenāk miegs kā jauniem.” [Blaumanis 1993 : 320] 

 

Te skals nodzisa, un istabā piepeši valdīja melna tumsa. Ratiņi apstājās, vairāk balšu iesaucās: „Kas nu?”

Un kā atbilde iz kakta skanēja Ilzes trīcošā balss, kas sacīja: „Māte laikam nomiruse.”

Jānis ātri uzrāva spičku un aizdedzināja skalu. Ar troksni sievieši atgrūda ratiņus pie malas un piecēlās. Jānis piegāja ar skalu pie gultas – jā, tur gulēja Ilzes māte, aizmiguse mūžīgā miegā. [Blaumanis 1993 : 247]

 

Un saprata Juris Georgs Žoržs un saprata Pēteris Pīters Pjotrs, ka arī antikvariāts ir tādi pati kaste; trokšņaināka, krāsaināka, interesantāka, protams, bet kaste tāpat.

Tāpēc reiz, kad antīko lietu veikalā ienāca puikas (nu gluži kā viņu saimnieks pirms daudziem jo daudziem gadiem), abi zaldātiņi izrāpās no savas slēptuves laukā un priecīgi ielēca maisiņā, kuru skolaspuika bij pieslējis letei, kamēr pārdevējs ļāva zaldātiņus kastītē pacilāt cerībā pircējus atradis esam.

Protams, ka naudas puikām nebija, un viņi drīz devās prom. Maisiņā sporta tērpā bija silti, un abi zaldātiņi aizmiga īsu, pūkainu miegu, bet, kad mājās zēns izkratīja no somas abus, viņa pārsteigumam un priekam nebija robežu. [Čaklais 1996 : 26–27]

 

Bet nu kādas piektdienas rītā es ļoti noskaitos. Saimniece parasti mēdza rītos piedauzīt ar savu mīksto dūri pie klēts durvīm un teikt: „Aija, Janka – nu!” Ar to mums vajadzēja pietikt. Aija trūkās pirmā augšā, jo viņai vajadzēja steigties govis slaukt. Es vēl žāvājos un grozījos pa gultu, pūlēdamies neielaisties dziļā miegā. Es slējos tikai tad augšā, kad domāju, ka govju kāda puse var būt jau izslaukta. Bet, sevišķi lietainos rītos, miegs daudzreiz tomēr bija stiprāks par mani un ievilka manu apziņu drīz vien kā siltā alā. Tad, govis izslaukušas, Aija ar saimnieci manis velti gaidīja pie laidara, un saimniecei bija jānāk otrreiz uz klēti, lai iedvestu man drusku bailes. Viņa tad sita ar klūgu pa atvērtajām durvīm un sauca stiprā balsī: „Janka, tak vai tev prāta pavisam nav?!” Nu es trūkos augšā, paķēru zeķes un pastalas un biju acumirklī sētsvidū. Saimniecei patika manas bailes, un viņa kļuva pielaidīgāka. [Jaunsudrabiņš 1982 : 33]

 

Niecīgajām sāpēm cauri viņš juta saldu nogurumu, it kā miegs darītu smagus visus locekļus. Viņam negribējās neko domāt, negribējās mēli kustināt. Viņš grima aizvien dziļāk miegā. Tad viņam kā sapnī parādījās Aija, jauna, ziedoša, sarkanu lakatiņu galvā. Un piepēži viņam kļuva žēl dzīves. [Jaunsudrabiņš 1982 : 370]

IMANTS.

Te kāvies Lāčplēsis un grimis dzelmē? 

Par simtiem gadiem celšoties no miega?

KAUPS.

(Aizkaities.)

Ej, celies pats no miega! Ko tu murgo?

Te darbs, tu blēņo! Tu vēl nenojēdz,

Kāds karš mums draud. Jo stiprāks kā jebkad

Ir naidnieks šoreiz: – zemgals, leitis, kūrs – 

Tos zinām, citādi prot karu šie:

Nāk bruņu cepurēs, man ļaudis bēg! 

[..]

*

IMANTS (viens, apsēstas, apsedz vaigu rokām).

Tu lielais gars!

(Tad uzlec kājās.)

Kā? Miegs bij mani veicis?

Vai pēkšņa pūsma bij? Vai ļaužu runas?

(Gaiši.)

Nē – sakarsusi sirds top atkal dzidra,

Kā vēsas Daugavdvašas noskalota!

– – Iekš cīņas spēku ņemt – priekš tāļāk cīņas – 

– – Ak, es tik jauns vēl esmu! es tik vājš!… [Rainis 1981 : 15–17]

Miegs ir nervu sistēmas darbības diennakts ritma izraisīts organisma stāvoklis, kurā intensīvi atjaunojas un uzkrājas audu enerģētiskās un funkcionālās rezerves. Miegs saistīts ar smadzeņu stumbra miega centru darbības strauju pastiprināšanos, ko nosacīti reflektoriskā ceļā izraisa diennakts periodiskums, kā arī cilvēkam ierastā miega situācija. Tāpēc tiek nobloķēti vadošā psihes orgāna – galvas smadzeņu garozas – nervu sakari ar maņu orgāniem un zemgarozas tonizējošajām struktūrām. Tādējādi plaši garozas apvidi nonāk kavēšanas stāvoklī, pavājinās garozas kontrole pār zemgarozas nervu centriem un izslēdzas ar apziņu saistītā psihiskā darbība. Tas sekmē nervu sistēmas pārslēgšanos uz organisma iekšējās vides norišu regulēšanu. 

Ir vairākas miega stadijas. Iemigšanas stadijā izbeidzas nomodam raksturīgie smadzeņu garozas elektriskās aktivitātes α ritmi, zūd cilvēka kontakts ar apkārtni. Dziļā miega stadijā dominē garozas elektriskās aktivitātes lēnie – δ ritmi, tāpēc šo stadiju bieži dēvē par lēno miegu. Mazāk dziļajā miega stadijā lēnos ritmus nomaina daudzveidīgi ātrāki ritmi, tāpēc to dēvē par ātro miegu. Te notiek intensīva audu vielmaiņas, orgānu darbības, kā arī smadzeņu nervu darbības pārkārtošanās, sagatavošanās nākamajam nomoda periodam. Te bieži rādās sapņi, kurus veicina kairinājumi un ietekme, kas saistīta ar iekšējo orgānu norišu pastiprināšanos un skeleta muskulatūras, cīpslu un locītavu saišu spēju atslābumu.

Nakts miegs sastāv no 3–5 cikliem; katrs no tiem sākas ar lēno miegu un noslēdzas ar ātro miegu. Ja kāda cikla norisi traucē, nākamajā naktī attiecīgais cikls pagarinās. Atsevišķas bezmiega naktis tiek kompensētas ar miega ciklu pagarināšanos nākamajās naktīs. Mākslīgi uzturēts ilgstošs bezmiegs parasti rada dažādus vielmaiņas un nervu darbības traucējumus. Miega ilgums veseliem pieaugušiem cilvēkiem atkarībā no organisma individuālām īpatnībām un ieraduma var svārstīties no 4 līdz 10 stundām. 

[https://medicine.lv/raksti/miegs_pme]

Vita Radziņa Miegs.

Dināra Rudāne Miega sargs Polārlācis.

Dināra Rudāne Miega sargs Pūce.

Kārlis Zāle Mūžības miegā (Brāļu kapi Rīgā). [https://letonika.lv/groups/default.aspx?q=miegs&id=2440883&&g=3]

Animācijas filma Kāpēc pelītei nenāca miegs? (1979). Režisors Arnolds Burovs.

Animācijas filma Atvelc, pelīt, miedziņu! Cikls „Pasaciņas” (1997). Režisore Roze Stiebra.

Animācijas filma Bezmiegs (2004). Režisors Vladimirs Ļeščovs.

Animācijas filma Miega rūķi (2006). Režisore Dace Rīdūze.

Latviešu šūpuļdziesmas Saldajam miedziņam (CD; 2010). 

Šūpuļdziesma Velc, pelīte, saldu miegu.

Dziesma Miega dziesma mazajam lauvam. Ārijas Elksnes vārdi, Aivara Kaža mūzika. Dzied Dons.

Dziesma Mazā miega dziesmiņa. Ojāra Vācieša vārdi, Egona Valtera mūzika. Dzied  Lauris Valters un Aiga Skrīvere.

Dziesma Miega vilcieniņš. Ineses Zanderes vārdi, Raimonda Paula mūzika. Dzied Dainis Porgants un Dzeguzīte.

Dziesma Miedziņš sēd(i), miedziņš gaida. Rūdolfa Blaumaņa vārdi, Imanta Kalniņa mūzika. Izpilda grupa Cosmos.

 

Mūzikas raidījums bērniem Miedziņš nāk (1984–1992). Sākotnējās idejas autors Aleksandrs Plēsums; dažādu sēriju autori Ilze Šadurska, Uģis Segliņš, Ārijs Geikins, Dina Sirmā-Bitēna, Zenta Ērgle, Aivars Auziņš, Dagnija Keturka, Dace Leimane u. c. Miedziņa tēla atveidotājs Jānis Jarāns.

Ieteikumi, kā doties gulēt

Kāda ir tava attieksme pret miegu? Tieši tāda ir arī tava attieksme pret savu veselību un visu savu dzīvi. Miegs bieži vien tiek uztverts pašsaprotami – „Pagulēšu mazāk, lai varētu paspēt vēl šo un to, izgulēšos brīvdienās!” Taču ar šādu attieksmi tu nodari sev pāri – ja guli mazāk nekā astoņas stundas diennaktī, samazinās tava imunitāte un darba spējas.

Kas notiek, ja neizgulies

Miega kvalitātei tiek pievērsta pārāk maza uzmanība,” saka miega ārste Ija Cimdiņa. Viņa uzsver – ja ir traucēts miegs, tas ietekmē visas pārējās dienas kvalitāti. „Subjektīvi to var nejust, var nejusties noguris, var justies labi, it kā izgulējies, bet miegs ir bijis nepietiekams, un tas tomēr var atspēlēties.”

Miega laikā notiek organisma atjaunošanās, iepriekšējās dienas laikā iegūtās informācijas sakārtošanās. Izrādās, ja guļam vien sešas stundas, mūsu imūnsistēmas noturība pret dažādiem vīrusiem samazinās uz pusi. Ja mēs guļam septiņas stundas, tad kognitīvās spējas – koncentrēšanās, uzmanība, atcerēšanās, iegaumēšana, lēmumu pieņemšana – samazinās par 25 %. Tas būtībā nozīmē, ka varēsi paveikt par ceturto daļu mazāk nekā, ja gulētu nepieciešamās astoņas stundas.

Ja neesi gulējis pietiekami, tev var parādīties automātiskās darbības – nevari atcerēties, vai aizslēdzi durvis, vai gludekli izslēdzi, kaut gan, kad pārbaudi, izrādās, ka esi to izdarījis. „Mēs nevaram to atcerēties, jo neesam koncentrējušies tajā brīdī, vienkārši darām ierastās lietas automātiski. Koncentrēšanās trūkums radies no nepietiekama miega,” paskaidro daktere.

Turklāt, ja neesi izgulējies, samazinās tava tolerance. Varbūt tieši nepietiekama miega dēļ bieži uzkliedz kādam, piemēram, ģimenes locekļiem vai draugiem. I. Cimdiņa stāsta, ka pat agresīva braukšana tiek saistīta ar neizgulēšanos.

 

Sievietēm miega traucējumi ir biežāk

Mūsdienu sabiedrībā miega traucējumi ir ļoti izplatīti – 95 % pieaugušo kaut reizi ir bijušas problēmas ar miegu, pašlaik gulēšanas traucējumi ir veselai trešdaļai pieaugušo. „Mēs guļam mazāk, nekā mums vajadzētu, – pat divas stundas mazāk nekā mūsu senči pirms simt gadiem. Viņi gulēja vidēji deviņas stundas diennaktī, mums vidējie rādītāji ir zem astoņām stundām. Tas nav nekas labs, tas ir risks. Tā ir visas pasaules tendence, tā nav tikai Latvijā,” stāsta I. Cimdiņa. Viņa norāda arī, ka pētījumi pierādījuši – visā pasaulē apmēram divas līdz pat trīs reizes biežāk miega traucējumu ir tieši sievietēm. „Un tas nav tikai tāpēc, ka viņas ir emocionālas. Visā pasaulē sievietēm ir lielāka slodze – jāstrādā gan darbā, gan mājās,” paskaidro daktere. 

Ko tad darīt – kā organizēt šo trešdaļu dzīves, kas tik būtiski ietekmē pārējo mūsu dzīves daļu? Ja vairākas dienas nenāk miegs vai jūties neizgulējies, tad pat nedomā uzreiz ķerties klāt miega zālēm! „Vispirms jāsāk ar miega higiēnas ievērošanu – tie ir pamatprincipi, kas jāievēro, lai labi izgulētos. Ja tie nepalīdz, tad var ķerties pie tautas metodēm – tējām, miega spilventiņiem un citiem dabiskajiem līdzekļiem,” saka I. Cimdiņa. „Miega traucējumi ir simptoms, kas liecina, ka mūsu dzīvē kaut kas nav kārtībā. Miega traucējumi nav slimība, kas jāārstē ar zālēm. Ir jāatrod iemesli – problēmas vai kaites, kas izraisa šo simptomu, un tie jānovērš.” [Sagatavots pēc: Rozentāle : http://www.vesels.lv/raksti-par-veselibu/esi-vesels/kas-tev-neauj-aizmigt-ieteikumi-k-doties-gult.html]

 

Labs miegs. Kāpēc pareizi izgulēties ir tik ļoti svarīgi

Lai veicinātu savas smadzeņu spējas, veidotu muskuļus, zaudētu taukus, uzlabotu izskatu un dzīvotu ilgāk, ir jādara pavisam maz – jānodrošina sev pilnvērtīgs miegs!

2012. gadā Tibetas garīgais līderis, Viņa Svētība Dalailama XIV viesojās Tokijā un diskutēja ar zinātniekiem par tēmu „Miega un mošanās mīkla”. Viens no japāņu profesoriem vaicāja, kāpēc mums trešdaļa dzīves ir jāpavada neapzinātā stāvoklī – jānoguļ, jo, viņaprāt, miegs ir tikai laiks, kad smadzenes atpūšas. Dalailama atbildēja: fakts, ka viņš var mainīt savus miega ciklus, kad ceļojot šķērso deviņas laika zonas, bet nespēj pārtaisīt savu organismu, liek domāt, ka miegam ir sakars ar prātu. Modernā zinātne nodarbojas ar fizisko pusi, ko mēs varam izmērīt. Bet prāts ir ļoti noslēpumains.

Dalailama 1979. gadā kādā intervijā izteica nu jau par sakrālu kļuvušu atziņu: „Miegs ir vislabākā meditācija.” Tikmēr modernā zinātne gluži triecienuzbrukumā metusies šķetināt miega noslēpumu, jo bezmiegs un citi miega traucējumi kļuvuši par mūsdienu cilvēka lāstu. Triviālākā pētījumu daļa pievēršas piemērotākām gultām, matračiem, spilveniem, gulēšanas pozām, istabas temperatūrai, pirmsmiega maltītes saturam u. tml. Ārsti saistībā ar gulēšanu risina bezmiega, krākšanas, zobu griešanas, miega apnojas, nemierīgo kāju sindroma un citas veselības problēmas. Savukārt zinātnieki cenšas ienirt līdz pašiem miega valstības dziļumiem, lai noskaidrotu, kas nosaka miega kvalitāti un kas galu galā ir labs miegs.

Eksperimentos fiksēts, ka žurkas bez normāla miega nespēj izdzīvot ilgāk par piecām nedēļām, bet ar cilvēkiem šādi eksperimenti nav veikti. Izrādās, gulēt vairāk nepavisam nenozīmē gulēt labāk. Pētnieki secinājuši: nevajadzētu skaitīt gultā pavadītās stundas, daudz lielāka jēga būtu skaitīt sava miega fāzes. Tieši tas varētu būt labākais veids, kā novērtēt sava miega kvalitāti.

Veselīgam miegam raksturīga noteikta psiholoģiska struktūra, kas iedalās noteiktās miega stadijās: pirmajā miega fāzē jeb snaudā, otrajā jeb vieglā miega fāzē, trešajā un ceturtajā jeb dziļā miega fāzē un sapņošanas fāzē. Nakts laikā cilvēks parasti iziet cauri 4–6 miega cikliem, ko veido noteikts daudzums individuālu fāžu. Katrs cikls ilgst apmēram 90 minūtes, parasti noslēdzoties ar sapņošanas fāzi. Pirmais sapņošanas cikls ir pavisam īss, apmēram 10 minūtes, pēc tam nakts gaitā cikli kļūst aizvien garāki. Pieaugušam cilvēkam nepieciešams gulēt vidēji 7–9 stundas, lai organisms izietu pietiekamu miega ciklu skaitu.

Daļa speciālistu uzskata, ka snaudai nemaz nav atspirdzinošas vērtības, bet pārējām trim fāzēm gan ir katrai sava unikāla un nepieciešama nozīme. Vieglā miega fāze atjauno uzmanību un dod možumu. Dziļā miega fāzes ir nepieciešamas fiziskā ķermeņa atspirgšanai, tās saistītas ar enzīmu un proteīnu atjaunošanu, dziedēšanu un imunitāti. Turpretī sapņošanas fāze ir būtiska smadzenēm.

Sapņošanas laikā smadzeņu aktivitāte ļoti līdzinās nomoda stāvoklim, tāpēc šo fāzi nereti arī dēvē par paradoksālo miegu vai miegu ar ātrajām acu kustībām, jo veseliem cilvēkiem tad iestājas miega paralīze un kustas vienīgi acis. Cilvēks sapņo, smadzenes apstrādā dienas notikumus, iespaidus un sajūtas, tāpēc muskuļu tonuss ir nobloķēts – lai viņš nevarētu sapņus piepildīt (skriet, lēkt, sist utt.). Šī fāze aizņem aptuveni 20 % no visa laika, ko cilvēks pavada miegā.

Sapņošanas fāzi amerikāņu zinātnieki atklāja tikai 20. gs. 50. gados, tāpēc vēl nav pagūts izpētīt tās ietekmi uz vispārējo veselību. Par vienu gan zinātnieki ir skaidrībā: miegam ar ātrajām acu kustībām ir galvenā loma smadzeņu šūnu uzturēšanā un svarīga nozīme zināšanu un atmiņas veidošanā. Smadzeņu šūnas neatjaunojas atšķirībā no asins šūnām, kas sabrūk un veidojas no jauna. Līdzīgi datoram arī smadzenes ir jāizslēdz, lai tās varētu atpūsties un uzturēt savu funkcionalitāti.

Miega laikā notiek smadzeņu neironu labošana un apkope – dziļais miegs saīsina nenozīmīgās neironu saites un nostiprina svarīgās. Šīs saites – dienas laikā iegūtā informācija – sapņošanas fāzē tiek apvienotas vienā veselumā kā atmiņas, iekļaujot tās dzīves pieredzē. Šajā noslēpumainajā stāvoklī mēs pat spējam izprast lietas, ko nesaprotam nomodā. Atmiņa un zināšanas dzīvo miegā. Izpētīts, ka laboratorijas pele miegā iestudē ceļu caur labirintu, lai tiktu pie siera gabaliņa. Savukārt basketbola spēlētājiem tā smadzeņu daļa, kas tiek aktivizēta bumbas metiena brīdī, prasīs lielāku laiku dziļā miega, kad tai būs vairāk informācijas, ko noglabāt. Atklāts, ka pēc miega spēlētāji met labāk.

Sakot „slikti gulēju”, parasti ar to domājam miegu, ko iztraucējusi pamošanās, jo tā ir samazinājusi miegam atvēlēto laiku. Pēc biežas pamošanās seko pirmā miega fāze jeb snauda, ko vairākums ekspertu neuzskata par atjaunojošo miega daļu un ko nevarētu ieskaitīt kvalitatīva miega daudzumā. Tāpēc šāda saraustīta, nepilnvērtīga miega sekas parasti slikti atsaucas uz pašsajūtu otrā dienā.

Pētījumi liecina, ka nepieciešamā miega ilgums populācijas vidū ir atšķirīgs. Vidēji cilvēks guļ 7–8 stundas, taču daudz ir arī tā dēvēto mazgulētāju un ilggulētāju. Vismaz 15 % ļaužu spēcinās tikai no 4–5 stundas ilga miega, kamēr ilgajiem gulētājiem vajadzīgas vidēji 9 stundas nakts miera.

Mančestras Universitātes Miega laboratorijas komanda ir izgudrojusi miega formulu. Tajā ietverti paši svarīgākie faktori: nomodā pavadītās stundas, nogurums, gulētiešanas laiks, matrača komforts, trokšņi, gaisma, siltums, segas biezums. Tomēr izvērtēt savus miega paradumus nevienam nenāktu par ļaunu, jo tieši dienas režīma ievērošana var nodrošināt, ka no rīta pamodīsies spirgts un gatavs jaunai dienai. Protams, katram pašam ir jāatrod savs labā miega laiks. Diezin vai daudziem derēs Dalailamas režīms – viņš darbadienu beidz četros pēcpusdienā un iet gulēt septiņos vakarā. [Sagatavots pēc: Mukāne : https://jauns.lv/raksts/par-veselibu/102133-labs-miegs-kapec-pareizi-izguleties-ir-tik-loti-svarigi]

 

2010. gadā CD formātā izdota Liānas Langas dzejoļu izlase Es pēkšņi atmodos no dziļa miega.

Žurnāla Latvju Teksti balvu par dzejoļu krājumu Putna miegā (2014) ir saņēmusi Inese Zandere. 

 

Cik ilgi var izdzīvot bez miega?

Pieņemts uzskatīt, ka vesels cilvēks bez miega var iztikt aptuveni septiņas vai astoņas diennaktis. Taču jau trīs līdz piecas diennaktis, kas pavadītas pilnībā bez miega, cilvēkam var radīt tik spēcīgus veselības traucējumus, ka var iestāties nāve.

Ir zināmi arī gadījumi, kad cilvēks nomodā ir pavadījis ļoti ilgu laiku. 1964. gadā ir reģistrēts rekords – 17 gadus vecais amerikāņu skolnieks Rendijs Gārdners bez miega pavadīja 264 stundas jeb 11 diennaktis, lai sagatavotu skolas zinātnisko projektu. Eksperiments notika pieredzējušu Stenforda Universitātes pētnieku uzraudzībā. [Sagatavots pēc: https://junioriem.lv/2020/10/05/cik-ilgi-var-izdzivot-bez-miega/]