mēle

Tradicionālā transkripcija

[mèle]

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[meːlĕ]

[m] – skanenis

[ē] – garais, šaurais patskanis

[l] – skanenis

[e] – īsais, šaurais patskanis

Divzilbju vārds.

Ortogramma – ē.

mēl+gal+is, mēl+gal+e

mēl+nes+is, mēl+nes+e

mēl+nes+īb–a

mēl+nes+īg–s

mēle – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, piektā deklinācija  

Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Mēle ir svarīgs orgāns garšas sajūtai.

2) izteicēja daļa – Orgāns, kas mutes dobumā, ir mēle.

3) galvenais loceklis – Pļāpīgā mēle.

4) papildinātājs – Pēkšņi viņš sajuta sāpīgo mēli.

5) apzīmētājs – Puika nejauši sakoda mēles galiņu.

6) vietas apstāklis – Mēlē atrodas garšas receptori.

mēle, -es, dsk. ģen. -ļu, s.

1. Muskuļains, ar gļotādu klāts kustīgs mutes dobuma orgāns, kas piedalās, piemēram, barības sasmalcināšanā, norīšanā, kā arī (artikulētu, raksturīgu) skaņu veidošanā.

Izkārt mēli – izbāzt mēli ārā no mutes tā, ka tā nokarājas (parasti par suņiem). Izbāzt mēli tālu ārā no mutes (par cilvēkiem, parasti mēdoties).

Klakšķināt (retāk klaukšķināt) ar mēli (arī mēli) – radīt raksturīgas paklusas skaņas, pieskaroties ar mēli aukslējām.

Ievingrināt mēli – daudz runājot, iegūt veiklību runāšanā.

Mēli var izmežģīt – saka par ko grūti izrunājamu.

Piesist mēli – šļupstēt.

Abiem mutes bija sausas, un viņi pārtrauca sarunas, lai mazliet sakrātu siekalas uz mēles. Grīva 7, 49.

Latviešu valodā izšķir augsta, vidēja un zema mēles pacēluma priekšējās rindas patskaņus. Laua 2, 15.

Suns tikai sērīgi paskatās un izkar mēli vēl garāku. Zigmonte 4, 173.

// Šis dažu dzīvnieku orgāns kā pārtikas produkts.

Sautēta mēle. Mēles desa.

2. parasti savienojumā ar apzīmētāju Valoda, runa. Valodas spēja.

Sveša mēle – sveša valoda.

Nākt ļaužu mēlēs (arī valodās) – kļūt par pārrunu objektu, tikt aprunātam.

Mani piecēla govju bars, ko pa rīta miglu dzina ganos divi dūšīgi zeperi, skanīgi sasaukdamies lietuviešu mēlē. Lagzdiņš 3, 12.

.. viņš un viņa mazā dzimta nāca ļaužu mēlēs. Apsīšu J. 2, 90.

3. sar. Kara gūsteknis, kas var sniegt militāru informāciju.

4. savienojumā ar apzīmētāju Tas (parasti priekšmets), kam ir plakana, garena forma.

Liesmu (arī uguns) mēles (arī čūskas) – plakanas, garenas liesmas.

Līdz zemei nokarājās pelēkā virve. Zvana vara mēle klusēja. Ezera 1, 72.

Krāsnī gaiši dega uguns, sarkanām mēlēm laizīdama lielās sausās egļu pagales. Bērnība 57, 2, 17.

5. Kāpostu (krustziežu) dzimtas augs (jūras piekrastē) ar veselām lapām, dzelteniem ziediem un nokareniem spārnainiem augļiem.

Krāsu mēle.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]

mēle – mēle; kam mēle niezēja izstāstīt fraz. – kurs valns pasaceja 
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]

mèle. mèli abd¥dzinã a kaxstu êdiẽnu.

(nùoêst) àr gaxdu mèli – (noēst) ar labu ēstgribu.

tik·pat kâ m¥us uz mèli – saka par (kādam) ļoti patīkamām, vēlamām ziņām.

Valoda. pate pêc tàm saka – kùr màn tâda vãcu mèle.

mèle iêt kâ atspuõle – saka par cilvēku, kas ātri, veikli, daudz runā.

mîksta mèle – glaimīga valoda.

mèle atraĩsâs – saka, kad cilvēks kļūst runīgs, valodīgs. večìm, ka jàu ìedzèr, ta mèles atraĩsâs.
[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe II 1978 : 293–294]

●

mêle – mêl, mêle, mêls.

1. Zvana sastāvdaļa – garena, kustīgi iestiprināta vālīte zvana vidū, kas piesitoties rada skaņu. zva:n mêl baznic tuõrni roũst zvaniķs, ta zvapc skap.

2. Durvju aizdares mehānisma daļa, kuru nospiežot uz leju, atver durvis. ax labo ruôk saņêm tâd ruôktux piê duri, ax îšķ nuôspiêd mêlit, tad klipķs pacêlas up du:rs v¡ras vaļa.

gara mêle – pļāpīgums; tieksme aprunāt. 
[Sagatavots pēc: Ādamsons, Kagaine A–M 2000 : 513–514]

(Vai) (iz)kūst uz mēles (arī mutē) – saka par ko ļoti garšīgu, parasti saldu, sulīgu.

Mēli var norīt (arī nokost) – saka par ko ļoti garšīgu.

Mēle (vai) kūst – saka, ja kas ļoti garšo.

Skrien (retāk skraida), mēli izkāris sar. – saka par cilvēku, kurš ir ļoti piekusis, aizelsies skrienot, steidzoties. Saka par cilvēku, kas dara ko lielā steigā, laika trūkumā, pāri saviem spēkiem.

Skriet ar izkārtu mēli sar. – darīt ko lielā steigā, laika trūkumā, pāri saviem spēkiem.

Laist pār mēli sar. – vemt.

Asināt mēli – runāt asprātības, arī zoboties.

Asa mēle – dzēlīga, izsmejoša, zobgalīga valoda.

Mēle kā nātre – asa, dzēlīga runa.

Ļauna mēle – saka par cilvēku, kas ļauni, skaudīgi aprunā, tenko.

Stīva (arī smaga) mēle – saka, ja ir grūti runāt (runas orgānu darbības traucējumu dēļ).

Salda mēle – glaimojoša, lišķīga runa.

Mīksta mēle – saka, ja kāds runā iztapīgi, arī glaimojoši. Saka par runas traucējumiem, kas rodas dzērumā.

Mīlīga mēle – saka, ja kāds runā sirsnīgi, draudzīgi.

Gara mēle sar. – pļāpīgums, tieksme aprunāt.

Veikla mēle – raita, arī asprātīga runa.

Lokana (retāk lunkana) mēle – veikla, arī iztapīga runa.

Locīt mēli – daudz runāt.

Locīt kāda mēli – likt kādam runāt.

Mēle lokās (arī šaudās kā atspole) – saka, ja kāds daudz, veikli runā.

Atraisīt mēli – padarīt runīgu, valodīgu, būt par cēloni tam, ka kļūst runīgs, valodīgs. Piespiest runāt, atklāt noslēpumu.

Atraisās (arī ielokās) mēle – saka, kad cilvēks kļūst runīgs, valodīgs.

Palaist mēli sar. – izpļāpāt (ko).

Mēli deldēt – veltīgi, bez panākumiem runāt.

Trīt mēli – tenkot.

Kustināt mēli (arī muti) sar. – runāt.

Laist darbā mēli sar. – daudz runājot, censties pārliecināt, pierunāt kādu.

Kulstīt (arī kult) mēli sar. – pļāpāt, arī runāt ko nenozīmīgu.

Mēle kulstās sar. – saka par cilvēku, kas pļāpā, arī runā ko nenozīmīgu.

Mēle iet (arī strādā) kā kulstīkla sar. – saka, ja cilvēks daudz, ātri runā.

Ļaut (arī dot, laist) mēlei vaļu sar. – daudz runāt.

Braukt ar mēli (arī muti) vienk. – daudz, arī aplam vai nepieklājīgi runāt.

Mēle niez sar. – saka, ja ļoti vēlas kādam stāstīt (parasti ko nepatīkamu, arī slēpjamu).

Ieniezas mēle sar. – saka, ja ļoti gribas kādam pateikt (parasti ko nepatīkamu, arī slēpjamu).

Deg mēles galā (arī uz mēles) – saka par ko steidzīgi vai neatliekami jautājamu, sakāmu u. tml.

(Pašā) mēles galā – saka, ja nevar uzreiz atcerēties ko labi zināmu.

Valdīt (arī savaldīt, pievaldīt) mēli – neizpļāpāt.

Turēt mēli aiz zobiem sar. – nerunāt (par ko).

Kost (vai) mēlē, arī (vai) mēli nokost – nožēlot izteikto.

Iekost mēlē (arī lūpā), arī iekost mēli (arī lūpu) zobos – savaldīties un neizteikt, neizpaust.

Mēle pinas (arī metas, mežģījas) – saka, ja kāds runā neveikli, stostīdamies. 
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]

Ar villainu mēli apv. – saka, ja alkohola reibumā ir neskaidra runa.

Izzīst no mēles kaut ko sar. – stāstīt ko izdomāt, nepatiesu.

Kā mēli norijis – saka, ja kāds klusē, neatbild.

Kust (izkust) uz mēles (mutē) – būt ļoti gardam, saldam.

Lai mēle pielīp pie zoda (žokļiem, zobiem) vienk. – lāsts, ko izsaka, lai kāds zaudētu spēju runāt, ja tiek darīts kas slikts.

Lai mēle sakalst (nokalst) vienk. – lāsts, ko izskata, lai kāds zaudētu spēju runāt, ja teiktais nav patiesība vai ir kas ļoti nepatīkams.

Mēle balta kādam; ar baltu mēli sar. – saka, ja kāds nespēj parunāt, atspēkot cita teikto, ja ir vilšanās, neizdošanās, neveiksme.

Mēle nodilst sar. – saka, ja par ko tiek runāts pārāk daudz; saka, ja kādam daudzreiz jāatgādina, lai panāktu vēlamo.

Nolauzt (izmežģīt) mēli sar. – saka, ja gadās kas grūti izrunājams.

Parādīt mēli kādam vienk. – paust necieņu, nicinājumu pret ko.

Pieturēt mēli, lai nenorijas līdzi reti – saka, ja kaut kas ir sevišķi gards.

Saistīt (sasaistīt, sasiet, siet) mēli kādam (kāda mēli) – saka, ja kaut kā dēļ kāds nespēj runāt, izteikt savas domas.

Vaļīga mēle (mute) kādam reti, sar. – saka, ja kāds runā pārāk brīvi, bez pietiekama apdoma.
[Sagatavots pēc: LFV 2000 : 676]

Tekstilrūpniecībā – adatas mēlīte, trikotāžas divgalvainā mēlīšadata.

Hidrometeoroloģijā – aisbergu mēle, aukstuma mēle, šļūdoņa mēle, ledāja mēle, mēlesveida mulda, mitruma mēle, sausuma mēle.

Ģeoloģijā – noslīdeņa mēle.

Valodniecībā – augsta mēles pacēluma patskanis, mugura, mēles pacēlums, mēles sakne, priekšējais mēlenis, vidējais mēlenis.

Agronomijā – lapas mēlīte, mēlzieds.

Medicīnā – mēles kauls, mēles un aukslēju dziedzeris, mēles un rīkles nervs, mēles virsma.

Arheoloģijā – mēlesveida kārniņš, zvana mēlīte.

Radioelektronikā – mēlīšu relejs, mēlīte.

Vietvārdi – Mēles valks, pļava Zlēkās; Mēlene, pļava Skrundā; Mēleņvalks, pļava Padurē.

mēle, mantots Vārds mēle apzīmē gan kustīgo mutes orgānu, kas sasmalcināšanas procesā groza („maļ”) barību, gan valodu, tātad kādai tautai īpatnēju runu, ko veido ar šā orgāna palīdzību („runāt svešā mēlē”).
[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 580]

angļu – tongue

baltkrievu – язык

čigānu – čhib

franču – langue; (zvana) battant

grieķu – γλώσσα

igauņu – keel; (zvana) tila

ivritā – לשון

krievu – язык

latīņu – lingua

lietuviešu – liežuvis

lībiešu – kēļ

poļu – język

somu – kieli

ukraiņu – язик

vācu – die Zunge; (zvana) der Klöppel; der Schwengel

zviedru – tunga, mål

Neviens nevar pateikt, kas es esmu, kā vien es pati. – Mēle. 

Sarkans sunītis dienu rej, nakti guļ. – Mēle. 

Kas asāks par zobenu? – Mēle. 

Sprēgā kā dimanta šķiltaviņa,

Dzeļ kā čūskas dzelonītis. – Mēle. 

Katliņš kulītē. – Mēle mutē. 

Sarkana lāpsta dobes dibenā. – Mēle mutē. 

Galdiņš zem ciņa,

Ne pel, ne pūst. – Mēle mutē. 

Sarkans suns aiz kaula vārtiem. – Mēle aiz zobiem. 

Balta kaula sētiņa,

Aiz viņas sarkana gotiņa. – Mēle aiz zobiem. 

Kārlis. Smadzenes? Marihen, tu solīji šodien ekskluzīvu smadzeņu zupu…

Mārīte. Ko? Ak tā. Nē. Šodien mēs – vārītu mēli. Vēl dažus kārumus atļausimies šodien! Tomēr tāda diena… Liela diena! Pacilājoša diena!

Kārlis. Ko līdz mēle… ja nav smadzeņu. Tad vienīgā izeja – labas nieres.

Mārīte. Atkal tava neordinārā tēlainība… Bet dēls mums šodien beidz maģistrantūru! Tikpat kā jau doktorantūrā!

Kārlis. Maģistrantūra, doktorantūra… Inteliģence… Intelektuāļi… Daudz tiem nāksies norīt. Tātad – vispirms tomēr stiprus kuņģus. Bet varbūt vispapriekšu – asus zobus? [Putniņš 2006 : 57]

Maija Tabaka Bērns, kas rāda mēli.