Tradicionālā transkripcija

[mãte]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[mɑːːtĕ]


[m]’skanenis’.’]

[ā] – garais patskanis

[t] – nebalsīgais troksnenis

[e] – īsais, šaurais patskanis

 

Divzilbju vārds.

Ortogramma – ā.



mātsakne, vārda celms

-e galotne




māt-es+aug-s

māt-es+brāl-is

māt-es+kok-s

māt-es+mās-a

māt-es+māt-e

māt-es+plat-e

māt-es+tēv-s

māt-es+uz-ņēm-um-s

audž-u+māt-e

cien-īg+māt-e

Diev+māt-e

krust+māt-e

liel+māt-e

nam-a+māt-e

siev-as+māt-e

tēv-a+māt-e

vec+māt-e

vec-ā+māt-e

ved-ēj+māt-e

vīr-a+māt-e




māte patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, piektā deklinācija   

 

 

vsk.

dsk.

N.

 māt-e

 māt-es

Ģ.

 māt-es         

 māš-u

D.

 māt-ei          

 māt-ēm

A.

 māt-i           

 māt-es

I.

 ar māt-i       

 ar māt-ēm

L.

 māt-ē

 māt-ēs

V.

 māt-e! māt! 

 māt-es!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Bērna māte izskatījās patiesi laimīga.

2) izteicēja daļaViņa tagad ir māte.

3) galvenais loceklisDaudzbērnu māte.

4) papildinātājs – Laima noskūpstīja māti uz vaiga.

5) apzīmētājsMātes skatiens izteica visu.

6) vietas apstāklis – Vents asi palūkojās mātē.



mātes mīlestība, mātes piens, mātes rūpes, mātes valoda


bišu māte, daudzbērnu māte, ģimenes māte, pīļu māte, vilku māte


vientuļā māte



māte, -es, dsk. ģen. -šu, s.

1. Sieviete, kas ir dzemdējusi bērnu vai bērnus.

Vientuļā māte – sieviete, kura nav laulībā, kuras bērnam nav noteikta paternitāte un dzimšanas dokumentā nav ierakstīts tēva vārds un kura nesaņem alimentus.

Mātes valoda valoda, kuru cilvēks iemācījies agrā bērnībā.

Mātes ģints vēst.  pirmatnējās kopienas iekārtas attīstības stadija, kad radniecību skaita pēc mātes līnijas.

Mātes miesās – augļa stadijā mātes organismā.

Mazā meitenīte kā mazs cinītis sēdēja mātei blakus .. Birznieks-Upītis 1, 18.

Es uzceltu savai mātei siltu priežu istabiņu ar sarkanu skursteni uz jumta. K. Skalbe 1, 63.

Runāsim latviski,” kaimiņš, slaids puisis, atbild man mātes valodā. „Mēs jau zinām, ka jūs esat no Rīgas.” Kroma 3, 9.

2. Gados vecāka sieviete.

Kaimiņu māte.

Mājas, vīram promesot, apkopa Degu māte .. A. Grigulis 10, 86.

// Lieto, laipni uzrunājot gados vecāku sievieti, arī dzīvesbiedri vai runājot par viņu.

Tēvs: Tevis dēļ, māt. Es sakodīšu zobus un lūkošu viņam [dēlam] to lietu piedot. Blaumanis V b, 294.

// savienojumā ar apzīmētāju; mit. Mitoloģiska būtne (parasti vecākas sievietes veidolā), kas, piemēram, sargā dabas bagātības, dod laimi, auglību.

Meža māte. Lauka māte. Laimes māte.

Zemes māte trūkās dziļā miegā, Dīvains sapnis bij tai parādījies .. Rainis I b, 409.

Veļu māte, veļu māte, Ko tik plati tavi rati? Ko tu atbraukusi pati? Aspazija 3, 138.

3. zool. Dzīvnieku mātīte, kurai ir mazulis vai mazuļi.

Bišu māte – bišu saimes loceklis, kas dēj olas.

Tā bija stirnas māte ar stirnas bērnu. Brigadere 3, 442.

Šo pavasari tur mitinājās lāču māte ar divi lācēniem. Birznieks-Upītis III, 92.

sal. Ko viņas abas [meitas] te .. klaigāja kā tādas satraucētas cāļu mātes! Upīts 4, 251.

4. ģen.: mātes, adj. nozīmē; bot. Tāds, no kā veidojas jauns augs (par augiem).

Mātes augs – mātesaugs.

Daudzus krāšņumaugus, kā, piemēram, rozes, .. var pavairot ar potēšanu. Potētie augi saglabā mātes auga īpašības. Dindonis 1, 45.

Mājas māte – mājasmāte.

.. ģimene .. ēda vakariņas, kad ienācēji padeva labvakaru. Zūze it kā grasījās pabrīvot vietu pie galda arī ciemiņiem, bet Jānis to apveltīja ar tik bargu skatu, ka to saprata ne tikai mājas māte, bet arī ciemiņi. Sakse 2, 34.

Nama māte – namamāte.

.. nama māte atstāj abrā drusku vecās mīklas jaunam rūgumam .. Cīņa 54, 1, 5.

Maizes māte – apgādniece.

.. sievasmāte, kas zeķu fabrikā pelnīja gluži pieklājīgi, vienlaikus lielā mērā bija, kā saka, arī mūsu maizes māte. Ezera 9, 18.

Talkas māte – saimniece mājā, kur tiek rīkota talka.

Precību (arī preču) māte novec.  starpniece precībās.

Pēc kāda laika precinieki atbrauca vēlreiz. Nu bija līdzi arī precību māte, .. runīga vecene. Sakse 2, 5.

Svešā (retāk sveša) māte folkl.  pamāte.

Mātes meita – 1. meita, kas ir ļoti līdzīga mātei. 2. Meita, kuras māte vēl ir dzīva. 3. folkl. Bagātu vecāku (parasti saimnieku) meita.

Mātes šūna – mātšūna.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


māte 1.muote; mātes mīlestība – muotis mīleiba; mātes rūpes – muotis ryupasti; viņa ir mātes cerībās fraz. – jei irā gaideibuos; vīra māte – muoteica; veiramuote; sievas māte – sīvysmuote; nama māte – saimineica; talkas māte – tolkys muote; svešā māte – sveša muote; Laimes mātefolkl.– Laimis muote; Jāņu māte – 1)etnogr. (namamāte, kas uzņem līgotājus)saimineica; 2)mitol.Juonīne;2. (mātīte)muotaine; bišu māte – bišu muotaine; pīļu māte – peiļu muotaine; vistu māte – vystu muotaine; sivēnu māte – sivieneica; lāču māte – luocīne; briežu māte – brīdīne; vilku māte – viļcīne; zaķu māte – začīne; začīneite 
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]


mãte. viņài bi mãtes daba. Jãņa mãte – mājas saimniece Līgosvētku svinībās.

Dzīvnieku mātīte, kurai ir mazuļi. tas mazàis [stirnu mazulis] sâka pĩkstêt, stixnu mãte istrũkâs.

cãļu mãte – vista, kurai ir cāļi.
[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe II 1978 : 283]

 

mãte – mãt, mãte, mãts.

Grope, rieva koka detaļu savienošanai.tuô iska`to gruõp, pakš: sacapojot, soûc pa mãt, iêlaîžamo da:ļ – pa t¥O.
[Sagatavots pēc: Ādamsons, Kagaine A–M 2000 : 507]


māte – māmiņa, māmuliņa, māmulīte sar., māmuļa, māmīte sar., mamma sar., māmucīte sar., māmucītis sar., māmuks sar., memme sar., memmīte sar., memmele sar., māma novec.


māte – tēvs


Dusēt (arī gulēt) kā mātes klēpīļoti labi, netraucēti gulēt.


Būt mātes cerībāsbūt grūtniecības stāvoklī.


Iezīst ar mātes pienuiemantot kopš dzimšanas (piemēram, kādu paradumu).


Kā no mātes miesām sar. – kails.


Mātes piens (kādam) uz (arī aiz) lūpām sar. – saka, ja kāds tiek uzskatīts par ļoti jaunu, pārāk jaunu.


Trūkst tikai tēva un mātes sar. – saka par lielu jucekli, nekārtību.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


Ka (kad) tev (tevi) veļu māte apv. – saka, paužot neapmierinātību.


Pārdot par naudu savu māti saka, ja kāds naudas dēļ ir gatavs uz viszemiskāko rīcību. 
[Sagatavots pēc: LFV 1996 I : 658]


Agrononomijāaugļu koku mātesdārzs, mātesauga forma, mātesauga līnija, mātesaugs, mātesaugu gaismināšana, mātes biete, mātes elite, mātes iedzimtība, mātes materiāls, mātes sakne, mātes sējums.

 

Mežsaimniecībā mātes audze, māteskoks.


Ģenētikāmātes efekts.


Arheoloģijāmātes ģints iekārta.


Tiesību zinātnē mātes pabalsts, mātes tiesības.


Ekonomikā mātessabiedrība.


Datorterminoloģijā – mātesplate.


Pedagoģijāmātes skolas (vēst.).


Keramikā mātes veidne.


Biškopībā – bišu mātes krātiņš, mātes saime.


VietvārdiMātes grāvis, tērce Baldonē; Mātes kalns, kalns Priekuļos (blakus ir arī Tēva kalns); Mātes pļava, pļava Irlavā, Alsviķī; Mātes purvs, purvs Iecavā; Mātes strauts, strauts Aizupē; Mātes atvars, atvars Aknīstē; Mātes naba, pļava Jaunlaicenē; Mātes lanka, pļava Dzērvē; Māts caurums, masts Usmā; Māts līdums, mežs Dundagā; Māts pļava, pļava Griķos.


māte, mantots vārds; liet. motė ‘sieva, sieviete’, apv. ‘māte’, moteris ‘sieviete’, sar. ‘sieva’, motina ‘māte’, pr. mūti, muti, mothe, kr. мать, latīņu māter. Pamatā indoeiropiešu *mātér- ‘māte’, kas izveidojies no *mā- bērnu runā mātes apzīmēšanai. Saknes zilbei pievienotais piedēklis -t¢r-, kas raksturīgs radniecības apzīmējumiem.
[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 571]


angļu  mother

baltkrievu  маці

čigānu – daj

franču – mère

grieķu – μητέρα; μάνα

igauņu  ema

ivritā – אמא

krievu – мать

latīņu  māter

lietuviešu – motina

lībiešu  ǟma

poļu – matka

somu – äiti

ukraiņu – мати; матір

vācu – die Mutter

zviedru – mor; moder



Sēd kā māte, meitas izdevusi. 


Kāda māte, tāda meita. 


Kur skaista māte, tur skaisti bērni. 


Gudra māte, čakli bērni. 


Arī vienas mātes bērni nav vienādi. 


Mātes mīlestība stiprāka par nāvi. 


Mātes kurpēs labi dzīvot. 


Kur mīļa māmiņa, tur balta putriņa. 


Saulītē silti, pie māmiņas labi. 


Ceļa spieķi iedod tēvs, ceļa maizi – māte


Mātes tikums, meitas likums. 


Kas mātes vārdus neklausa, tas suņa godu nopelna. 


Tam vēl mātes piens aiz lūpām. 


Mātes rokas allaž mīkstākas. 


Svešas mātes vārds vairāk sāp nekā savas mātes kūliens. 


Mīksts kā mātes klēpī. 

 

Mātes sirds – bezdibenis, kura dziļumos vienmēr atradīsies piedošana. [Balzaks]


Mātes nedrīkst uz slieksni sēdēt, tad bērni ir padoti ļaužu valodām.


Ja mātei esot labais pups lielāks, tad tai būšot vairāk puiku kā meiteņu; bet, ja kreisais lielāks, tad vairāk meiteņu.


Ja māte uz siles sēd, tad bērni dzimst ačgārniski.


Ja māte kāpj pa asām lietām, tad bērnam stipras vēdera graizes.


Kad māte daudz brūtgānu, bet neviena īsta precinieka.


No vaiga mātei rauga novērot, kādas kārtas meitene.


Mātei noplīst azote, bērniem glabājot, bērniem noplīst azote, no vecākiem slēpjot.


Pie baznīcas [māte] pirmo roku dod jaunam, ne vecīgam cilvēkam, lai meita aizietu pie jauna (lai meitu apprecētu jauns).


Ja sapinīs savu māti redz dzīvu, tad būs kāds labums priekšā.


Kad nomirušu māti sapnī redz dzīvu, tad tas ir uz laimi; arī kad dzīvu māti redz sapnī, ir uz laimi.


Mātes jeb dzimuma zīmes rodas, kad grūta sieva sabīstas no ugunsgrēka un sev kaut kur aizķer.



Māte kā ecēša,

Bērni kā sīpoli. – Ābele un āboli. 


Māte kā blusa,

Meita kā guba. – Kāposta sēkla un kāpostgalva. 


Māte kā puķe,

Bērni kā rutuļi. – Ābele un āboli. 


Māte mani dzemdēja,

Es dzemdēju māti. – Ledus un ūdens. 


Māte mani zaļu dara,

Tēvs man deva dzeltenumu. – Zeme izaudzē labību zaļu, saule to nobalina baltu. 


Māte nav dzimusi,

Bērni jau staigā. – Siena kaudze un gubiņas. 


Māte nav dzimusi,

Bet dēls jau karā iet. – Uguns un dūmi. 


Māte nav izaugusi,

Meita jau istabu slauka. – Gaisma un saule. 


Māte nomirst, bērni rodas. – Celmi un atvases. 


Māte savus bērnus zīž. – Jūra un upes. 


Māte vidū, bērni apkārt. – Koki un zari. 


Tēvs garš, māte dziļa. – Akas vinda un aka. 


Mātes pūra nesadalīt. – Ezers. 


Mātes sagša pa visu istabu. – Dūmi istabā. 


Kas mīļāks par visu? – Māte



Mirku, mirku rasiņā,

Vēl iekritu upītē.

Ka māmiņa redzējusi,

Būtu gauži raudājusi;

Sveša māte gan redzēja,

Tai sirsniņa nesāpēja. [LD 3210-1]

 

Cielaviņa gaisā skrēja,

Čīkstēdama, vaidēdama;

Tā lai čīkst meitu māte,

Kam meitiņas man nedeva. [LD 15295-0]

 

Ej pie miera, vēja māte,

Negrabini māju durvju:

Iekšā guļ man’ māmiņa

Parasto palaunadzi. [LD 27438-5]


Bārenīte un mātesmeita pie Laimesmātes

Kāds ķēniņš brauca un ieraudzīja mežmalā šķirstiņu. Viņš pavēlēja kučierim šķirstiņu atnest un atrada tanī skaistu, skaistu meitenīti. Ķēniņš bērnu pārveda mājā un audzināja ar savu meitiņu kopā. Bet kad abas meitenes bija uzaugušas, tad atrastā meita bija desmitkārt skaistāka un daiļāka par ķēniņa mietu. Tas ķēniņienei nemaz nebija pa prātam, viņa skubināja vīru, lai pameitu nomaitājot; bet ķēniņš pretojās tādām necilvēka iedomām un nedarīja nekā. Nu ķēniņiene plijās kā rūgta nāve ķēniņam virsū, lai pameitai uzceļot mazu mājiņu mežmalā un lai raidot tur dzīvot, bet ar īsto meitu kopā ilgāki ne.

Labi! Ķēniņš paklausīja un uzcēla pameitai glītu, mazu mājiņu. Pameita šķīrās no pamātes pils it vieglu sirdi un aizgāja tur dzīvot viena pati. Bet tūlīt pirmo vakaru – tikko labi aizgājusi – sāka ļoti liels lietus līt, un tādā lietainā laikā atnāca trīs māmiņas – divas tievākas, viena itin paresnīga – pie pameitas durvīm: lai jel laižot iekšā! Šī iztecēja pretim, ielaida, paēdināja, apguldināja un bija itin priecīga, ka biedros šai gadījušās tik labas dvēseles.

Rītā, kā cēlušās, māmiņas posās mudīgi prom; bet, aizgājušas pie ozola, visas trīs sāka vēlēt pameitai laimes. Viena sacīja: „Kad palieksies uz zemi, zelts līs no matiem tad ārā!” Otra sacīja: „Kaut viņa trīsreiz vēl skaistāka būtu, nekā bijusi!” Trešā sacīja: „Lai pameita ietu, kur iedama, kaut rožu smarža ap viņu bagāti klīstu un pavadītu visur!”

Un drīzi – līdz māmiņas labi aizgājušas – ķēniņš sūtīja savu sulaini paklusu, lai nesot uz būdiņu pameitai ēst, ka nenomirst vientule badā. Sulainis nesa, bet trešajā verstē šīpus būdiņas piepeši saoda tik jauku rožu smaržu, ka brīnumi skaidri. Aizgāja būdiņā un redzēja: – kas tad tas? – pameita par vienu nakti pārvērtusies vēl trīsreiz skaistāka nekā vakar, aizvakar bijusi. Nu sniedza ēdiena trauku – ķēniņš esot sūtījis to. Pameita tencināja, pieliecās trauku kā ņemt, te sulainim piesmidzinājās pilnas acis ar zeltu un zemē vēl lielāka tiesa nolija zelta no pameitas matiem.

Sulainis aizgāja mājās, ķēniņš vaicāja: „Nu, kā tur ir tai būdiņā?”

„Ai, ķēniņ, tur ir pavisam jauki! Kad drīz nāk pie būdiņas, tad tāda rožu smarža kā treipūzī (siltumnīcā) un pašai pameitai līst zelta lietus no matiem, mani lai apsmidzināja. Viņa tagad trīskārt daiļāka nekā te pilī.”

Bet to visu, ko sulainis ķēniņam stāstīja, par nelaimi pamāte noklausījās, un tā tūdaliņ sajūdza zirgus un brauca ar īsto meitu raudzīt, vai tas jel maz tiesa. Aizbrauca, bija gan tiesa. Tur bij rožu smarža, tur lija zelta lietus no matiem, bija arī pameita, trīskārt skaistāka nekā agrāki pilī. Ko nu? Tas pamātei skauda pārliecīgi, un tā ne prasa, ne ir – iztrieca pameitu pa durvīm ārā, atņēma mājiņu un ietupināja savu īsto meitu tai vietā, lai tā to pašu laimi sagrābtu.

Labi! Un vakara krēslā lietus atkal lija, atnāca trīs māmiņas pie durvīm – divas tievākas, viena itin paresnīga: lai laižot paēnā! Bet īstā meita atrūca: „Veriet pašas durvis – vai roku gan nav?”

Tad māmiņas nevēra vis durvis, aizgāja pie ozola un lēma bargu tiesu. Viena sacīja: „Lai viņa trīskārt neskaistāka paliek nekā bijusi!” Otra: „Lai viņai darva lītu no matiem palokoties!”

Trešā: „Lai maitas smaku par versti jau saostu, kas viņas tuvumā grib rādīties!”

Otrā rītā sulainis nesa mātes meitai ēst un pa verstei šīpus mājiņas nemaz nevarēja apnesties, kāda maitas smaka skrēja pretim. Nu gāja par varu, deguni turēdams, un aizgāja gan; bet, kad ieraudzīja mātes meitas vaigu, tik nesabijās, cik neskaists par vienu nakti bija palicis. Beidzot sniedza ēdienu trauku, šī pieliecās, un sulainim nu bija acis pilnas ar darvu.

Pārgāja mājās – ko tur nu slēpsi, jāsaka –, stāstīja ķēniņam, kādas nelāgas lietas piedzīvojis šodien. Un tad ķēniņš pārsauca atpakaļ pameitu, lai dzīvo agrākā mājiņā; bet savu meitu pašas meitas labad iemūrēja vientuļā mājelē un ēdināja pa logu kā baidekli, kamēr vien dzīvoja.
[http://valoda.ailab.lv/]

 

Ļaunā pamāte. [http://valoda.ailab.lv/]

 

Neuzticamā māte. [http://valoda.ailab.lv/]


Meža māte

Vecos laikos auga uz viena kalna pie Gaujas, starp Cēsīm un Valmieru, ļoti liela liepa, kur vidzemnieki senāk nesa upurus Meža mātei. Viņa dzīvoja koka dobumā un bija skaista sieviete ar kupliem, gaišiem matiem un greznās drēbēs tērpusies. Tikai retam kādam izdevās viņu redzēt, jo cilvēkiem viņa retis rādījās. Katru dienu ap pusnakti visi meža zvēri un putni sapulcējās pie lielās liepas, kur Meža māte viņiem uzdeva dienas darbu un slinkajiem un nepaklausīgajiem uzlika sodu. Kad mednieks gāja uz medībām, tad viņam vispirms bija jānes upuris Meža mātei un jālūdz, lai labi izdotos. Labu cilvēku upuri viņa uzņēma žēlīgi, paklausīja viņu lūgumu un piešķīra tiem labas medības ar zaķiem, stirnām un citiem zvēriem. Ļaunu cilvēku upurus viņa nepieņēma; tādi varēja klejot pa mežu, cik gribēja, bet neatrada nekādu zvēru. Ja viņi arī beidzot kādu zvēru ieraudzīja un uz to šāva, tad tas tomēr nekad nekrita. Kamēr ļaudis nesa Meža mātei upurus, medniekiem nekad netrūka medījuma un zvēri nepostīja laužu īpašumu. Vēlāku ļaudis tomēr nocirta svēto liepu un gribēja tai vietā celt baznīcu. Bet baznīcas celšana vilkās ļoti ilgi, jo zvēri un putni visādi kavēja to darbu. Beidzot darbs tomēr bija pabeigts; tad naktī izcēlās liela šņākšana un rūkšana. Ļaudis nu skrēja uz to kalnu, bet ko viņi tur ieraudzīja? Bija sanākuši lieli bari zvēru un putnu un taisījās baznīcu nopostīt. Ļaudis gan lūkoja zvērus un putnus aizbaidīt, bet viņiem tas neizdevās. Īsā laikā mūri bija pazuduši un baznīcas vietā atradās tikai drupu kaudze. Kad baznīca bija izpostīta, tad Meža māte ar zvēriem un putniem aizgāja uz citu, tālu vietu; bet pie Gaujas ielejas ļaudīm nu nāca vilki un lāči, kas tiem padarīja lielu postu. No tā laika Meža māte vairs nav nevienam rādījusies.
[http://valoda.ailab.lv/]

 

Uguns māte. [http://valoda.ailab.lv/]


Tēvs ar māti bij aizgājuši uz lauku strādāt. Nākot mājā, tie satiek mazo Jancīti, kas viscaur nomūrējies ar krējumu.

„Kur tu, Jancīt, tāds nomūrējies?” prasa māte.

„Jā, māt, vējš nopūta krējuma ķērnītei vāciņu.”

 

Māte taisās vest bērnu ciemā un mazgā tam seju. Kad māte grib viņa rokas mazgāt, tad bērns teic: „Mām, rokas nemazgā, es tās aizvien turēšu bikšu kabatās”.

 

Mežā apmaldījies bērns pieder. Tie jautājuši: „Bērniņ, kas ir tava māte?”

„Vai tad jūs nezināt, ka mana māte ir vislabākais cilvēks pasaulē?”


Latviešiem māšu kults bijis skaits nav galīgs. Rodoties jaunām reālijām, radās arī jaunas mātes. Visbiežāk minētā ir Vēja māte, Meža māte, Veļu māte, Zemes māte, Velna māte un Jodu māte, Gausa māte, Jūras māte, Laimes māte, Ūdens māte un Veca māte
[Sagatavots pēc: Kursīte 1999 : 36–71]



Māte sēdēja pie gultas un lūkojās skumji uz mani.

„Kur tētiņš?” es prasīju.

„Viņš drīzi būs mājās, dēliņ! Nu, manu puisīt, vai tev kas sāp?”

„Nekas, mammiņ!” Es nevarēju lāgā parunāt.

„Kur Mārīte?” es jautāju.

Māte dziļi nopūtās. Viņa saprata, ka es vēlos redzēt Mārīti. [Poruks 1989 : 164]


(Ienāk Zane, māte, Čiepa.)

ZANE. Vai! Ko redzu? Ko tu nes?

MĀTE. Tā jau Barba.

CIEPA. Vai man’ dien!

MĀTE. Vai ir atkal paģībusi?

ULDIS. Lūk, kur mana līgaviņa!

Dod, māmiņa, šo meitiņu!

MĀTE. Šķelmi, šķelmi, tu tautieti!

Tirgus krāpējs, laivenieks!

Tu man kaunu padarīji,

Tu apsmēji manu meitu. [Rainis 1941 : 120]

 

MĀTE (pieiet pie gultas, noliek spieķi, noņem lakatu un noliek to uz gultas kājgaļa. Atsēstas.). Laikam jau nu gan stipri gaidīji mājā?

TĒVS. Gaidīju gan. (Maza pauze.)

MĀTE.Vai tad neprasīsi nemaz, kā mums izgāja?

TĒVS. Es jau zinu visu .. Tev nav saticības, māt.

MĀTE. Nav saticības… (Piepeši visā galvā ieraudādamās.) Mēs esam nekrietni vecāki, tēv! Mēs bērniem neļaujam dzīvot! Tiesa mani pamācīja, kā jādzīvo!

TĒVS (satriekts). Klusu, klusu… taupi savas acis.

MĀTE. Ak, es ar viņām tikpat nekā vairs neredzu!

TĒVS (uzslienas ar pēdējiem spēkiem sēdu). Tu neredzi?

MĀTE. Migla vien… viss ietīts kā tumšā miglā.

TĒVS. To postu, to postu… (grib no gultas kāpt laukā).

MĀTE (nesaprazdama). Ko tu dari, tēv?

[..]

TĒVS (ir izkāpis no gultas un turas pie skapīša. Uz viņa sabrukdams, caur nevaldāmām asarām). Māt, tu esi akla!

MĀTE (glauda, viņu mierinādama). Nesaki nu nekā, nesaki nu nekā! [Blaumanis 1965 : 82]




Janis Rozentāls Māte ar bērnu, Zem pīlādžaPikniks.


Jānis Roberts Tillbergs Mākslinieka mātes portrets.

 

Edvards Grūbe Māte.

 

Maija Tabaka Mamma.

 

Ģederts Eliass Māte.
[Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs: www.jvmm.lv]

 

Ģederts Eliass Māte.
[Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs: www.jvmm.lv]

 

Ģederts Eliass Māte.
[Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs: www.jvmm.lv]


Janis Rozentāls Māte ar bērnu.


Teodors Zaļkalns Stāvošā māmiņa. 


Teodors Zaļkalns Sēdošā māmiņa.


Konstantīns Rončevskis Mātes portrets.


Dzintra Jansone Mātes rokās.


Autore A. Otomere.

 

Autore M. Purviņa.



Īsmetrāžas animācijas filma Mamma no cikla Munks un Lemijs (1995). Režisors Nils Skapāns.


Dokumentālā filma Kleitas, mātes un meitas (2010). Režisore Ilze Burkovska-Jakobsena.


Dziesma Māte Marija. Jāņa Streiča vārdi, Raimonda Paula mūzika, izpilda Marija Naumova.


Dziesma Dziesma nenosalst. Alfrēda Krūkļa vārdi, Raimonda Paula mūzika, mākslas filmā Limuzīns Jāņu nakts krāsā izpilda Romualds Ancāns.


Ar saknes *mā- reduplikāciju izveidojies cits vārds mātes apzīmēšanai (galvenokārt bērnu runā) – māma, biežāk deminutīva formā māmiņa, māmuļa; sal. liet. mama, kr. мама, vācu Mama.
[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 571]