Tradicionālā transkripcija

[mãrtiņi]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija


[m] – ’skanenis’.’]

[ã] – garais patskanis

[r] – ’skanenis’.’]

[t] – nebalsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis

[ņ] – ’skanenis’.’]

[i] – īsais patskanis

 

Trīszilbju vārds.

Ortogrammas–ā, ņ.



Mārtiņ-sakne, vārda celms

-igalotne



Mārtiņ+bērn-i

Mārtiņ+dēl-i

Mārtiņ+dien-a

Mārtiņ+māt-e

Mārtiņ+tēv-s

Mārtiņ+vakar-s




Mārtiņi – patstāvīgs vārds, vīriešu dzimte, daudzskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

 

Daudzskaitlinieks.

 

 

vsk.

dsk.

N.

 

 Mārtiņ-i

Ģ.

 

 Mārtiņ-u

D.

 

 Mārtiņ-iem

A.

 

 Mārtiņ-us

I.

 

 ar Mārtiņ-iem

L.

 

 Mārtiņ-os

V.

 

 Mārtiņ-i!

 


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsMārtiņi ievada ziemu.

2) izteicēja daļa – Rudens beigu diena ir Mārtiņi.

3) galvenais loceklisMaskotie Mārtiņi.

4) papildinātājs –Mārtiņiem kauj gaili.

5) laika apstāklisMārtiņos dažreiz sasalst zeme.

6) apzīmētājsMārtiņu tradīcijas ļaudis zina arī mūsdienās.



Mārtiņu bērni, Mārtiņu budēļi, Mārtiņu cepetis, Mārtiņu čigāni, Mārtiņu diena, Mārtiņu dziesmas, Mārtiņu ēdieni, Mārtiņu gailis, Mārtiņu ieraža, Mārtiņu karašas, Mārtiņu ķekatas, Mārtiņu masku gājiens, Mārtiņu māte, Mārtiņu mielasts, Mārtiņu plāceņi, Mārtiņu rotaļas, Mārtiņu spēles, Mārtiņu tēvs, Mārtiņu ticējumi, Mārtiņu tradīcijas, Mārtiņu vakars, Mārtiņu zoss, jautrie Mārtiņi, trokšņainie Mārtiņi, dzīt Mārtiņus, gaidīt Mārtiņus,pavadīt Mārtiņus, plānot Mārtiņus, sagaidīt Mārtiņus,svinēt Mārtiņus



Mārtiņi dsk. v.

10. novembris – diena, kas pēc seno latviešu gadskārtu ieražām tiek svinētas rudens darbu beigas un ziemas sākums. 

Visjautrākā Mārtiņu ieraža ir maskotie gājieni. Ir ticējums: ja Mārtiņos jumti ir sniegā – būs gara ziema.

[Sagatavots pēc: www.tezaurs.lv/mlvv


Mārtiņš, Martin. – Der Pl. Mãrtiņi, Martini, der 10. November. Zuweilen in dieser Bedeutung auch der Sing: nuo Miķeļa uz Mārtiņu (von Michaelis bis Martini) uz luodziņu vien lūkuoju BW. 14103. nuo Miķeļa līdz Mārtiņam slauku tīru istabiņu. Mārtiņ[a] rītu izslaucīj[u]se, m¥tu sluotu s¦tmalē BW. 14087, 8. – Mārtiņu vakars (Mārtenīšu v. BW. 30232), der Abend vor Martini, der Abend vom 9. November, an welchem man vermummt in der Nachbarschaft umhergeht. – Mārtiņu b¦rni Lös., [Salis], Mārtiņu veči LP. VI, 757, die am Mārtiņu vakars verkleidet, vermummt umhergehen. Mārtiņus dzīt, die Martini-Mummerei treiben U.


Mãrtiņi, subst. Mãrtiu, Mãrtiņas.

Mārtiņdiena. Mãrtiu i desmiteja nõvehberi. tad ļoûds gãŠmãrtiub¥nas, pãrģêrbas visâdig up bariņa g㊠pa mãjah.

br¥ñgs kâ dzuôse ap Mãrtiņiem.

[Sagatavots pēc:Ādamsons, Kagaine 2000 : 505]


Mārtiņi – Mārtiņdiena, Mārtiņa diena


Folklorā un mitoloģijāMārtiņi.


VietvārdiMārtiņi,viensēta Ventspils novadā;Mārtiņi, skrajciems Alūksnes novadā; Nārķu Mārtiņi,viensēta Vaiņodes novadā; Riekstiņu Mārtiņi, viensēta Babītes novadā; Sīpolu Mārtiņi, viensēta Babītes novadā; Smilgu Mārtiņi, viensēta Ķeguma novadā; Ansmārtiņi, viensēta Talsu novadā; Baltmārtiņi, viensēta Sējas novadā;Dižmārtiņi, viensēta Ventspils novadā; Kalnmārtiņi, viensēta Mālpils novadā; Mārtiņdēli, viensēta Mārupes novadā; Mežmārtiņi, viensēta Bauskas novadā.

 

ErgonīmiMārtiņi, Jaunbērzes zemnieku saimniecība; Lejasmārtiņi, pirts un atpūtas vieta Baldones novadā.

 


Mārtiņi, Mārtiņdiena,Mārtiņš. [..] Mārtiņam par godu svinēta Mārtiņdiena 10. (protestantu zemēs) vai 11. novembrī (katoļiem). Par Mārtiņdienas izcelsmi ir vairāki skaidrojumi: a) Tūras bīskapa Mārtiņa (336.–397. g.) piemiņas diena, kas sakrīt ar viņa miršanas dienu; b) Mārtiņa Lutera dzimšanas diena – 10. novembris. [Kursīte 2012 : 509]


angļu – Martinsday, Martini

baltkrievu – марціні, сярэдзіны восені

franču – Martini

grieķu – μαρτίνι

igauņu – Martiini, mardipäev

krievu – Mартини

lībiešu – Matpȁva

lietuviešu – Martini

poļu – Martini

somu – Martini

ukraiņ – uмартіні

vācu – Martini, der Martinstag

zviedru – Martini



Mārtiņos jātaisa desas, tad cūkas labi barojas.

 

Ja Mārtiņa dienā salst, tad ap Ziemassvētkiem būs silts laiks.

 

Kad Mārtiņi ir cieti, tad Katrīnas un Andreji ir slapji.

 

Cik ilgi pēc Mārtiņiem kokiem vēl turas lapas, tik ilgi pēc Jurģiem nebūs vēl zāles.

 

Mārtiņu vakarā meitām, gulēt ejot, jāuzmet istabas vidū brunči; kas sapnī pacels, tas apprecēs.

 

Mārtiņu vakarā meitas ēd siļķes galvu, kas naktī dos ūdeni dzert, tas meitas brūtgāns.

 

Mārtiņu vakarā katra meita nober zemē sauju graudu, ienes istabā gaili un palaiž vaļā, – pie kuras čupiņas tas sāks ēst, tā meita pirmā apprecēsies.

 

Ja ap Mārtiņiem treknas zosis, tad nākamā gadā būs bagāta olu raža.

 

Ja Mārtiņbērni atnesuši dzīvu zosi un dod to saimniecei, tā nekad nevar atteikties ņemt pretī, jo tad nosprāgs visas vistas.

 

Mārtiņa vakarā nedrīkst adīt, jo tad rodas ragaini jēri.

 

Ja Mārtiņvakarā nāk Mārtiņbērni, tad pirmie nav laižami iekšā, jo tie nav īstie.

 

Mārtiņa dienā nelūguši nekādu viesu mājā, baidīdamies, ka tad notikšot kāda nelaime.

 

Mārtiņa un Katrīnas dienā jāmin mīklas, lai lini gari aug.

 

Mārtiņa vakarā jāpiebāž istabas sienas ar sūnām, lai ziemā turētu siltumu.

 

Prusaki iznīkst, ja tiem Mārtiņos atsaka vietu šādiem vārdiem: „Sarkani kundziņi, uz priekšu, vietas jums nav!”


Visi saka, visi saka:

Mārtiņ’ diena, Mārtiņ’ diena!

Kad varētu Mārtiņ’ dienu

Aiz ausīm noturēt! [LD 3083]

 

Maksā, Mārtiņi,
Laidīšu garam;
Soli man citgadu
Kūmām lūgt. [LD 20878-1]

 

Saguldīju lāču māti
Uz pašieme Mārtiņiem;
Kad aties pusgavēnis,
Tad mēs viņu piecelsim. [LD 24987-0]

 

No Mikeļa uz Mārtiņu
Uz lodziņu vien lūkoju,
Vaj redz tautu atjājam,
Bāliņ’ zirgu saņemam. [LD 14103-0]

 

Piesēju Mārtiņu
Tumšajā kaktā,
Kam bites pārlaida
Par Daugaviņu,
Kam māte necepa
Med’s plācenīša,
Kam tēvs nedarīja
Galda alutiņa. [LD 30229-0]

 

Mārtiņam gaili kāvu

Sarkanām kājiņām,

Lai guntiņas nevajagas,

Kumeliņus barojot. [LD 3086]

 

Mārtiņš bija labs vīriņš

Aiz visiem vīriņiem:

Ni ruden, pavasar,

Pašā maizes laiciņā. [LD 3101]

 

Es Mārtiņu sagaidīju

Ar gailīša sekstītēm;

Atkal nāca Ziemassvētki

Ar sivēna smecerīti. [LD 2588]

 

Ej, Mārtiņ, nu uz Rīgu,

Nu mēs tevi pavadām;

Nāc atkal citu gadu,

Tad mēs tevi gaidīsim. [LD 2469]

 

Ai, Mortiņ, lobais veirs,

Baroj munu kumeļiņu.

Lai ceļā nepalik

Kunga dūts vazumiņš. [LD 3102]


Ūsiņš


Mārtiņu vakarā kāva divi gaiļus un izvārīja. Pirmo izvārīto gaili paņēma saimnieks, aizgāja ar puišiem uz zirgu stalli, grieza no gaiļa trīsdeviņas reizes: no spārnu galiem, nagiem, knābļa utt. un svieda nogrieztos gabaliņus aiz zirgu silēm, sacīdams ik reizes: „Še tev, Ūsiņ, ēd, ko gribi, un sargā manus zirgus no vainām, lāstiem, burviem!” To padarījis, nu tikai drīkstēja atlikumus no gaiļa ēst un padzīrot tai vakarā. Saimnieces atkal tai vakarā otru gaili ziedoja kūtīs Māriņai (Laimai), gluži tāpat kā saimnieks Ūsiņam.

 

[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas]


Mārtiņi, saimniecības pusgada noslēguma un ziemas sākuma diena (10. XI). Ar to izskaidrojamas arī Mārtiņu paražas. Sals Mārtiņos nav pastāvīgs, ar atkusni Katrīnas dienā. Kāds laiks Mārtiņos, tāds laiks Ziemassvētkos. Mārtiņi noslēdz rudens darba laiku, tāpēc daudz paražu ir pateicības Mārtiņa senajam latviešu priekštecim, kā arī svētībai, sevišķi lopu svētībai. Lopi tagad paliek kūtī, arī pieguļa ir beigusies. Mārtiņu vakarā saimniekam jāpaņem gailis, tas jānokauj zirgu kūtī un asinis jātecina silē. Saimniecei jāpaņem vista, jāapiet kūtī visām govīm pa saulei apkārt, pie pēdējās govs vista jānokauj, asinis jātecina silē, jāizrauj trīs spalvas un jāapsvilina pie sveces, tad jāapsvilina arī pati vista un jāper pa kārtai ap katras govs ragiem, lai govīm būtu daudz piena. Tas pats jādara arī cūku kūtī.

 

Saimnieks un saimniece katrs uz savas kūts durvīm ar asinīm uzvilka lietuvēna krustu, lai nestaigātu ļauni gari. Gaiļus un vistas tūliņ izvārīja, apēda turpat kūtī. Ar gaiļa knābi vilka uz zirgu kūts durvīm un sliekšņa trīs krustus, tāpat ar vistas kaklu uz govju kūts durvīm un palodzes. Tad tūliņ jāiet gulēt, un neviens nedrīkst celties pirms saules. Ir norādījumi arī par Ūsiņa piesaukšanu un gaiļa kaušanu. Mārtiņu vakars ir svētījams, un daži darbi ir aizliegti. Mielo arī veļus. Pa Mārtiņiem vajag priecāties un dziedāt, tad visu gadu Mārtiņš esot priecīgs. Saimniece klāj bagātīgu Mārtiņu galdu. Galdu klājot, uz tā liek labības vārpas.

 

Mārtiņu zosij nav nekā kopīga ar latviešu sētu. Mārtiņš ir svētības nesējs, kas šai vakarā uzņemams ar ziedojumu. Mārtiņš nāk ar lielu bravūru. Viņam atbraucot vai atnākot, norīb visa zeme, pie kājām skan pieši, rokā mirdz spožs zobens. Sevišķa jautrība sākas, kad ierodas Mārtiņa bērni jeb čigāni. Parastās ķekatu gaitās tie nes svētību, ir arī mājas šķīstītāji, ļaužu pārmācītāji maskās. Ķekatās iet līdz Katrīnas dienai – divas nedēļas. Mārtiņi ir viena no nedaudzām svētku dienām, kas samērā skaidri saglabājusi personificēšanās pazīmes. Mārtiņu vakarā parasti notiek arī nākamā dzīves drauga zīlēšana. [Sagatavots pēc: Mitoloģijas enciklopēdija 1994 : 209–210]

 

 

Masku tradīcijas un spēle


Maskošanās būtība ir „pārtapšana”, iztēlojoties, ka šajās pārvērtībās tiek iegūtas neparastas spējas. Pārvērtība, savas patiesās būtības slēpšana, ir zīmīga tēma arī tautas pasakās, teikās, ticējumos, kur tā ļauj notikt brīnumam.

 

Maskošanās notika ziemas periodā no Mārtiņiem līdz Meteņiem, kad aizvadāmā gada raža bija novākta un bija brīdis, lai domās vēlētu svētību jaunajam darba cēlienam. Tas bija laika sprīdis starp „veco” un „jauno”. Mārtiņa, Katrīnas, Andreja, Niklāva, Ziemassvētku un Vecgada vakari bija laiks, kad tumsa nojauca robežu starp īsto un izdomāto realitāti un maskas ar savu negaidīto ierašanos pārsteidza mājas ļaudis, radīdamas troksni un haosu.

 

Maskas, lai arī „negaidīti ciemiņi”, tika saņemtas ar labvēlību un uzlūkotas par svētības nesējiem.

 

[Sagatavots pēc: 100 Latvijas vēstures relikvijas 2012 : 112]

 

Izbeidzoties klusajam veļu laikam, sākas jautrais budēļu jeb ķekatu laiks, ko sauc par Mārtiņa dzīšanu. Pašus Mārtiņa dienas ķekatniekus sauc par Mārtiņa bērniem. Iespējams, šos Mārtiņa bērnus uzskatīja par svētību nesošiem veļiem.

 

Ar ķekatām jeb Mārtiņa dzīšanu saistās arī tautasdziesmas par vīžu pīšanu. Tām ir zināms sakars arī ar Katrīnas dienu un Meteņa dienu jeb pēdējo ķekatās ejamo dienu. Mārtiņa bērni staigā apkārt nomaskojušies. Tautasdziesmas piemin gaiļa masku. Mārtiņos iet Mārtiņus dzīt – apvelk kažoku ar spalvu uz ārpusi, apsien salmu vītni ap vidu apkārt un tad iet saimnieci kult, lai dod cūkausi – karašu ar kaņepēm.

 

Kad ķekatnieki iegājuši istabā un Mārtiņtēvs sacījis: „Redzēs, vai būs labi Mārtiņbērni,” – tad Mārtiņbērni dziedot atbildējuši:

„Ja būs labs Mārtiņtēvs,

Tad būs labi Mārtiņbērni.”

Katrā mājā jau iepriekš sataisījuši mielastu Mārtiņbērniem. Pēc mielasta visi spēlējuši dažādas spēles. Bijuši arī tādi Mārtiņu čigāni kā vakara vecīši. Uz viņu sejām reti saskatāmi kvēpi, viņiem nebijis skrandainu drēbju. Vecīši ģērbušies gaiši un nestaigājuši no mājas uz māju, bet visu vakaru pavadījuši vienās mājās, kur dejojuši un dziedājuši īpatnējas dziesmas. Vairākas reizes atkārtojušies vieni un tie paši teicieni. Šo dziedāšanu vadījušas īpašas vecenītes, kuras cieši glabājušas savu mākslu. [Sagatavots pēc: Līdeks 1991 : 222–225]

 

 

Masku grupu nosaukumi Latvijā


Latvijā maskas tiek sauktas dažādi: vakara vecīši, Mārtiņu veči, Mārtiņu vecīši, maskarādi, maskerāti, Mārtiņa bērni, Mārtiņu bērni, Mārtiņbērni, Mārtiņu ubagi, Mārtiņu nabagi, spalvainie Mārtiņi, maski, maskas, nabagi, Katrīnas bērni, Katrīnas ubagi, Baltie Katriņi, Katrīndzinējas, kūjenieki, kūjnieki, kūjinieki, nūjenieki, nūjnieki, bubuļnieki, bubuļi, Niklāvi, būzuļi, būzeļi, danču bērni, tatari, totari, miežvilki, čigāni, čigaiņi, ķigāni, kaladnīki, dādi, galenkas, pakukas, spūki, kaitas, buki, ķekatas, ķekati, ķekuti, kurciemi, kurcumi, Meteņi, Meteņa bērni, Miesmeša bērni, budēļi, buduļi, spiekstiņi, Pelnu āži, suselnieki, suksuļi, skutelnieki, laulobnīki, laulovnīki. [Sagatavots pēc: Rancāne 2009 : 43–72]

 

Visjautrākā un skaistākā Mārtiņu ieraža ir maskotie gājieni. Maskotā ķekatnieka galvenais uzdevums ir panākt, lai viņu nevarētu pazīt ne pēc izskata, ne pēc balss. Balss pārveidošanai mutē jāieliek kāds priekšmets, piemēram, korķa gabaliņi, zirņi, pupas, no kartupeļa vai kāķa izgriezti liekie zobi.

 

Seju visvieglāk noslēpt, to aizsedzot. Visvienkāršākais paņēmiens – uz acīm dziļi uzmaukta cepure vai ietīstīšanās lielā lakatā. Vienkāršas sejas maskas gatavoja no drānas, kažokādas gabaliņa, mizas vai zeķes. Maskas malās piesēja aukliņas un izgrieza caurumus acīm, degunam un mutei. Ķekatnieki mēdza arī krāsoties. Sejas izkrāsoja baltā, sarkanā vai melnā krāsā. Baltajam izmantoja krītu vai miltus, sarkanajam – bieti vai ievārījumu, bet melnajam – sodrējus.

 

Apģērbam lietoja uz otru pusi apgrieztas drēbes, sevišķi kažoku. Pie jostas piekāra dažādus zvanus, koka dunci. Apģērbu apšuva ar skaidām, lupatiņām. Jo raibāks un dīvaināks izskatījās maskotais ķekatnieks, jo vairāk ticēja viņa maģiskajam spēkam.

 

Zirgs latviešu zemniekam bija vislielākais palīgs, tādēļ arī šai maskai bija sevišķa nozīme Mārtiņu masku gājienos. Zirga maska parasti darbojās kopā ar čigānu, kurš slavēja savu zirgu un centās to iemainīt pret mājinieku zirgiem. Zirga galvu visvieglāk izgatavot no zeķes, kuru piebāž ar lupatām. Galvai piešuj ausis, bet pārējo iezīmē.

 

Labības kūlītis dod svētību saprātīgai ražas izlietošanai un saglabāšanai līdz pavasarim. Masku var izgatavot dažādi. Cilvēku apsien ar salmiem, kuriem galos ir vārpas. Lai salmi labāk turētos, tos var arī uzšūt uz auduma. Kūlīti var atveidot, uzvelkot divus svārkus, virsējos virs galvas sasien.

 

Garā sieva un Mazais vīriņš atvaira no cilvēkiem ļaunumu un piesaista labo. Garo sievu veido divi cilvēki. Viens no viņiem sēž otram uz pleciem, galvā lakats, virsū kleita vai arī gari svārki līdz zemei. Masku var veidot arī viens cilvēks, kas tur rokās krustā sasietu koku, kam galā no lupatām izveido galvu. Koku nosedz ar svārkiem.

 

Mazo vīriņu veido tā – ap vidukli piestiprina maisu un to virs galvas sasien. Uz maisa uzzīmē acis, degunu un muti. Rokas saliec elkoņos, tā galvai veidosies vaigi. Pie vidukļa piestiprina jaku, kurai rokas nokarājas gandrīz līdz zemei. Roku galos piestiprina cimdus. [Sagatavots pēc: Mārtiņi 1998 : 10–12]

 


Rotāsim telpas!


Mārtiņos, rotājot telpas, salmu virtenes var papildināt, iekarot tajās rotājumus ar Mārtiņa gailīšiem. Gaili izgriež no stingra papīra, uz diega saver arī zīles, pīlādžogas, salmiņus, apakšā piesien dziju pušķīti.

 

Rotājumiem lieti noder niedres, smilgas, kaltētas lapas un ziediņi.

 

Logā var iekārt trīsstūrveida niedru pinumu, kuru rotā ar nelieliem ābolīšiem un sīpoliem.

 

Saulīti pin ap trim sakrustotām niedrītēm, sākot no vidus. Sastiprinot niedres stateniski un izpušķojot tās ar dzijām un kaltētiem augiem, iegūst skaistu galda rotājumu. [Sagatavots pēc: Mārtiņi 1998 : 18–19]

 

Mārtiņu rotaļas


Mārtiņa gailīši dancīti veda



„Mārtiņa gailīši dancīti veda,

Mārtiņa vakaru gaidīdami.”

Rotaļnieki sastājas dārziņā, viens ar aizsietām acīm – vidū. Visi trīssolītī virzās pa apli, katrā pantiņā mainot virzienu.

Beigās vidū stāvošais jautā:

– Cik jūsu tur ir?

–       Tik, cik kokam lapu! (Var izdomāt arī citas asprātīgas atbildes: tik, cik gaiļu Latvijā! Tik, cik vistai spalvu! Tik, cik zobu mutē!)

–       Škic, visi manās biksēs! (Tāda ir atbilde oriģinālajā rotaļas versijā, bet to var nomainīt, piemēram: „Nu tad mūciet!”)

Visi mūk, bet Gailītis ķer. Noķertais kļūst par nākamo Mārtiņgailīti.

 


Mārtiņ – uū!


Visi sastājas aplī, izvēlē Mārtiņu un kādu meiteni, kas Mārtiņu ķers. Abiem aizsien acis. Ķērāja sauc: „Mārtiņ – uū!” Mārtiņš atsaucas, un ķērāja mēģina noteikt bēdzēja atrašanās vietu un noķert to. Jo biežāk sauks, jo ātrāk varēs noķert.

 


Ir jau visi Mārtiņbērni


„Ir jau visi Mārtiņbērni sanākuši te.

Rociņāmi: plaukš! plaukš!

Kājiņāmi: taukš! taukš!

Labrītiņi mums, mums, labvakari jums, jums!”

 

Rotaļnieki sastājas pa pāriem cits citam blakus dārziņā, meitenes, kā vienmēr, puišiem pie labās rokas. Iet 7 soļus pa dejas ceļu un tad vienreiz sasit plaukstas. Pēc tam to pašu izdara, ejot pretējā virzienā. Tad, atbilstoši tekstam „Rociņāmi: plaukš, plaukš, kājiņāmi: taukš, taukš”, divreiz sasit plaukstas un sit ar kājām pret zemi.

 

Dziedot „labrītiņi”, katrs pagriežas pret savu partneri un pie vārdiem „mums, mums” viens ar otru 2 reizes sasit plaukstas, dziedot „vakariņi”, pagriežas pret otrā pusē stāvošo un pie vārdiem „jums, jums” 2 reizes sasit plaukstas ar viņu. Katru nākamo reizi darbība tiek atkārtota ātrāk un ātrāk, bet nezaudējot ritmu. [Sagatavots pēc: Reizniece 2006 : 60–61]



Kad rudenī sāk piesalt,

es aru Andu.

Viņa vienmēr pa virsu skan un

knaukšķ – tāda

mārtiņlaika meitiņa.

Nu, un tad vēl kartupeļu meitas – kad viņas lokās

pa lauku,

es esmu ķeizars un viņas man klanās.

Es aru savām meitām – tā ir tāda pateicīga tauta,

un visu tautu jau es apart nevaru, tikai savu

maziņo. [Ziedonis 1982 : 39]

 

 

Kūts lūst no lekniem lu-

teņiem (cik cūkai bail no

tuteņiem) laiks doteņiem,

laiks gūteņiem, ar zute-

ņiem pa uteņiem, cik bran-

ga tauta, viebjas dies no

siteņiem un suteņiem, no

zīdeņiem un grūdeņiem,

tie zūdās vēl par zude-

ņiem, bet oktobris uz ūde-

ņiem, laiks līteņiem, laiks

puteņiem, vis neiztikt bez

rudeņiem, pa dubļiem un

pa puteņiem gar Mārti-

ņiem uz Meteņiem. [Bērziņš 1980 : 53]


Ap Mārtiņiem uznāca pliksala. Nebij vēl nekāda lielā, bet ūdens atdzisis, mārki jau trešā dienā pārvilkās ar ledu. Upīšu Mārtiņš iztaustīdams pārstaigāja Spilvu un, mājās pārnācis, pateica saimniekam, ka pats īstais laiks akmeņu vešanai. Vēlāk, kad liekņa piesnigs, kas tad tos lai dabū no sniega laukā? [Upīts 1965 : 298–299]



 

Ap Mārtiņiem Bērzu dzīvojamai ēkai aizsāktais gals bij gatavs. Prāva istaba – trūka tikai grīdas, un logam puse dēļiem aizsista. Bet krāsns vilka vēl labi, skurstenim izdegušais, lietus izmiekšķētais gals virs jumta varēja noturēties, ja vien negadījās pārāk stipra vētra. [Upīts 1968 : 182]

 

 

 

„Lakstīgala,” viņš teica, man ar acīm pamirkšķinādams. „Palūko, kas par spalviņu! Karaliene!” viņš slavēja, putna mierīgo muguru glaudīdams.

 

„Un gaļiņa!” Labsirdīgais paklakšķināja ar mēli un novilka ar roku gar lūpām: „Uz Mārtiņiem kausim, tad redzēsi, kas būs par kāpostiem!”

 

„Vai neviens putns jums te nedzied?” es jautāju. [Skalbe 1982 : 15]

 

 

Mārtiņreiz atnāk mārtiņroze, mainās maijrozītes, simt samteņu – dzīvo, neaizmirstule – mirst. Savreiz dzīvojot zemi plēšu, es – plēsonis. [..]

 

Mārtiņreiz aiziet mārtiņroze, pēc sava ģīmja – ģeorģīne. Savreiz savrūp, pašareiz. [Ziedonis 1994 : 66]


(Muižas pagrabs. Skatuves dziļumā kāpnes uz augšu un durvis. Sulainis citu pēc cita iegrūž pagrabā jautru baru – budēļus: Siena kaudzi, Mironi, Kazu, Vilku, Dzērvi ar bērnu – Gailēnu, pēdīgi Nāvi. [..] Ir Mārtiņu vakars.)

 

NĀVE (ķircinot Mironi).

Opā! Lillā! Mirons pillā!

SIENA KAUDZE.

Vai, no smiekliem vēders sāp!

Izbeidz, Nāve, nesmīdini! [..]

MIRONIS.

Ātri beidzās mums tā balle.

NĀVE.

Kālab beidzās, raujam tālāk!

Mārtiņvakars prasa dziesmas

Visas savas izdziedamas,

Mēs jau visas nepaspējām.

VILKS.

Raujam tālāk!

KAZA.

Raujam tālāk!

BUDĒĻI (dejo un dzied dziesmas, ko parasti dzied Mārtiņu vakarā, piem.:)

Kas dimd, kas rīb

Ap istabiņu?

Mārtiņa gailīši

Dancīti veda,

Mārtiņa vakaru

Gaidīdami…

 

Devu, devu Mārtiņam,

Ko es biju solījusi:

Melnu vistu kankarainu

Ar visiem nadziņiem…

 

Nedod, dievs, tādu dienu,

Kādas dienas Mārtiņam:

No ciemiņa ciemiņā,

Gaiļa nasta mugurā…

 

Mārtiņš atrībināja,

Aizrībināja,

Pakāra mēteli

Zobena galā.

DZĒRVE.

Dziesma tā kā vārdotāja

Noņem sāpes, aizvelk brūces. [..]

SIENA KAUDZE.

Paga, paga – kas tur bija?

MIRONIS.

Kas tur bija, kas tur bija!

Kungam pikta oma bija!

VILKS.

Budēlīši, lecam, lecam!

KAZA.

Mārtiņdiena vienreiz gadā!

VILKS.

Tādu laimi – visa raža

Ir zem jumta apcirkņos!

Brangi rudzi, brangi mieži,

Alus brangs – kā silda sirdi!

Putas vēl nav noplakušas –

Sprēgāt sprēgā vēl pa iekšu!

Gaļas pietiks labam laikam… [..]

SIENA KAUDZE.

Kaklā sprūst.

Ka tik nu labi

Beigtos mums tā Mārtiņdiena! [Zālīte 1987 : 130134]



Mārtiņi


Mārtiņa diena pazīstama daudzu Eiropas valstu iedzīvotājiem. Austrijā, Vācijā un Nīderlandē Mārtiņu vakarā notiek svinīgi bērnu gājieni ar svecēm un laternām.

 

Arī Latvijā Mārtiņdienā tradicionāli notika gada pirmais ķekatu gājiens – maskās tērpti, ar dažādiem troksni radošiem priekšmetiem rokās ciema ļaudis staigāja no mājas uz māju, kur apdziedāja un izdancināja mājiniekus.

 

Atšķirībā no Helovīna tradīcijām, kurās masku gājienu galvenais mērķis ir iegūt našķus, Mārtiņdienas maskās tērptie cilvēki nes svētību. Piemēram, dancošana ar Nāvi nozīmēja, ka cilvēks nodzīvos vismaz līdz nākamajam gadam, bet ar Lāci – aizdzina nelaimi. Saprotams, ka ciemiņi tika arī pacienāti. Tā kā āra darbi līdz ar Mārtiņiem beidzās, vakari ļaudīm kļuva brīvāki, un sākās mīklu minēšanas laiks. [Kusiņa 2015 : 44]

 

 

Smieklu, trakulību, masku laiks


Latvijā masku gājienos devās no Miķeļiem septembra beigās līdz Meteņiem februārī un marta sākumā – tātad rudenī un ziemā. Maskoti ļaudis ieradās uz talkām, kad novāca laukus, kāzās, ko mēdz darīt vēl līdz šim, un pat bērēs. [..]

 

Ap Mārtiņiem, veļu laikā, ciemos ieradās klusās maskas – vecīši, spokstiņi, spoki ar lielām bārdām, nomaskētu seju, saģērbušies palagos, kažokos. Viņi nebija skaļi, kaut ko murmināja paši pie sevis, turklāt tie visi bija diezgan vienādi un attēloja senčus no viņsaules.

 

[Apse 2016 : 37–38]


Mārtiņa zīme


Kad rudenī raža novākta, svin Mārtiņdienu. Tad zemnieku ražas glabātuves ir vispilnākās, pateicībā par to senlaikos kāva gaili un ziedoja dievībai Mārtiņam, tā cerēdami uz labu ražu arī citugad. Tādēļ vienu no Jumja zīmes kuplinājumiem sauc par Mārtiņa zīmi jeb Mārtiņa gaiļa zīmi. Tam ir sarežģītāki zaru savijumi nekā Jumja zīmei, un šo rakstu visbiežāk lietoja gareno jostu, prievīšu un villaiņu apmaļu rotāšanai.

 

 

Mārtiņa zīme ir gaismas un uguns simbols. Gada tumšajā laikā gaisma un siltums ļaudīm ir ļoti nepieciešami, Mārtiņa zīme atgādina gailošu ugunskuru.

Šī zīme stilizēti attēlo divus gaiļus – gaismas vēstnešus – un ir atvasinājums no tālāk pārveidotas Jumja zīmes; saritinot Jumja zīmes galus, iegūst Mārtiņa zīmi. 

 

 

 

[Sagatavots pēc: https://ztzks.wordpress.com/martina-zime/]

 


Mārtiņa zīme


Materiālās labklājības zīme. Simbolizē auglības jeb dzīvības cikla gada noslēgumu. Mārtiņdienā atskatās uz paveikto. Novērtē izaudzēto ražu, ved to uz Mārtiņdienas tirgu.

 

Mārtiņa zīme noslēdz Jumja auglības ciklu. Jumja zīmes vārpas ne vien noliecas, bet, kā redzams Mārtiņa zīmē, ierotās, simbolizējot aizejošo Sauli. Mārtiņš velk Sauli uz leju, uz tumsu. Visa dzīvā daba, kas pavasarī un vasarā tiekusies augt un zaļot, rudenī dodas atpakaļ pie zemes, lai pavasarī atkal atdzimtu Jumī.

 

Ražīgs darbs vainagojas ar peļņu. Uzskata, ka Mārtiņa zīme palīdz veiksmīgi strādāt un tādējādi vairo labklājību. [Sagatavots pēc: Garokalna 2014 : 62]


„Svētais Mārtiņš, svētais Mārtiņš, svētais Mārtiņš ciemos jāj…” Tiek svinēti Mārtiņa svētki.

 

Leģenda vēstī, ka svētais Mārtiņš dzimis ap 317. gadu Ungārijā romiešu virsnieka ģimenē. Viņam vajadzējis kļūt par karavīru. Piecpadsmit gadu vecumā viņš iestājies romiešu armijā. Ap 335. gadu Mārtiņš, jau būdams romiešu virsnieks, esot dalījis savu mēteli ar kādu salstošu ubagu. Viņš esot sagriezis savu mēteli un vienu pusi atdevis ubagam.

 

Ap 361. gadu Mārtiņš devies uz Puatjē un nodibinājis tur Gallijas pirmo klosteri. Viņš dzīvojis vienkārši, palīdzējis trūkumcietējiem un bijis visu iemīļots cilvēks, tāpēc 371. gadā ticis ievēlēts par Tūras bīskapu.

 

Jau kopš 5. gs. 11. novembrī svētais Mārtiņš tiek godināts kā franku nacionālais patrons. Šī ir diena pirms adventes gavēņa, kuru 491. gadā iedibināja Tūras bīskaps, tāpēc visi vēlreiz steidz mieloties ar to, ko vien tik var atrast virtuvē un pagrabā. Tā kā ap šo laiku zosis ir nobarotas, vispirms tiek pasniegts zoss cepetis. Bērni drīkst lūgt dāvanai saldumus un saņemt ābolus, Mārtiņu radziņus un cepumus „Mārtiņu zosis”. Šo cepumu rašanās izskaidrojama ar leģendu, pēc kuras Mārtiņš esot bijis paslēpies zosu kūtī tai laikā, kad viņu vēlējuši par bīskapu. Zosu gāgāšana esot viņu nodevusi. [Sagatavots pēc: Prahtls 1994 : 6–7]

 


Mārtiņi


Kā Ūsiņa, tā Mārtiņa būtības pamatā ir Saules ritēšana un tās stāvoklis pie debesīm. Latviešiem Ūsiņš ir rīta ausmas teiksmu tēls un Ūsiņdienas cilvēciskojums, kam pretstatā nostājas Mārtiņš kā Saules dilšanas teiksmu tēls un Mārtiņdienas cilvēciskojums.

 

Latviešu dainas Mārtiņu un Ūsiņu liek pārī ar to ievietošanu tieši pretējos punktos gadskārtas tecējumā. Dainu izvērtēšana rāda Mārtiņa un Ūsiņa līdzību īpašībās, zīmēs un piederumos: viņiem abiem ziedo gaili, abiem ir sakarība ar Saules simbolu biti, un viņi abi ir zirgu gādnieki – Ūsiņš vasarā un Mārtiņš ziemā.

 

Dainas Mārtiņu nenosauc par Dievadēlu, un viņam arī nav piedēvēta nākšana pār kalnu vai tiltu, kas raksturīgs Dievadēliem. Tomēr, saskatot Mārtiņu kā dilstošās Saules cilvēciskojumu un izvērtējot viņa izcelsmi senatnē un līdzību ar Dievadēlu Ūsiņu, viņa pareizā vieta ir Dievadēlu pulkā.

 

Trijās dainās Mārtiņš saskatāms ar karavīra īpašībām. Iespējams, ka šeit atspoguļojas gadalaikam raksturīga darbība, jo senatnē ar sala iestāšanos sākās sirotāju uzbrukumi.

 

Mārtiņi senajā kalendārā ir vienas dienas svinības, bet dainas arī piemin Mārtiņu vakaru ar dažādām izdarībām. Mārtiņi svinēti vienlaicīgi ar Apkūlībām. Pats vārds ietver svinēšanas iemeslu: pabeigtu labības kulšanu. Tomēr šim laikam lauku sētā ir vēl cita svarīga iezīme: tas ir lopu kaušanas laiks. Dažās dainās minēts Miesmetis. No aprakstiem var secināt, ka Miesmetis ir lopu kaušanas laika cilvēciskojums.

 

Izdarības ap Miesmeti gan maz izkoptas, un tā tēls maz izveidots, tomēr tas nenoliedzami ieņem tādu pašu vietu Mārtiņos/Apkūlībās kā Jumis Miķeļu/Apjumību svinībās: Mārtiņš un Miķelis pārstāv maiņas Saules tecējumā, bet Jumis un Miesmetis saistīti ar ražas un pārtikas ievākšanu, gatavojoties gaidāmajai ziemai.

 

Apvienotajās Mārtiņu/Apkūlību svinībās mielasta galds ir bagāts. Dainā lietots vārds „dzīres”. Apkūlībām piederas paveikto darbu apcerēšana un pateicība Dievam par labu izdošanos. Pateicība pienākas arī Pērkonam, jo viņš visu vasaru nesis lietu un līdz ar to laukiem auglību un labu ražu. Pie pilna galda līksmībā un pateicībā norit Mārtiņu vakara svinības, kur netrūkst nedz dziesmu, nedz deju.

 

Ap Mārtiņiem sākas budēļos iešana, kas turpinās visu ziemu līdz pat Meteņiem. [Sagatavots pēc: Grīns, Grīna 1992 : 140–143]



J. Bīnes glezna Mārtiņš. [Mitoloģijas enciklopēdija 1994 : 210]


Gadskārtu monēta


Monētas priekšpuses (averss) centrā – saule, ap kuru aplī kārtoti četriem gadalaikiem raksturīgo lauku darbu veicēju tēli: malkas cirtējs (ziema), sējējs (pavasaris), labības novācēja (vasara) un labības kūlējs (rudens). Gar monētas malu aplī izvietoti visu gadalaiku noslēdzošo mēnešu senie nosaukumi: sveču mēnesis, lapu mēnesis, rudzu mēnesis un sala mēnesis. Monētas labajā pusē uzraksts 5 EURO.

 

Monētas aizmugures (reversa) centrā attēlots tradicionālais latviešu istabas rotājums – kartupelis ar tajā saspraustiem salmiem –, ap to aplī kārtoti latviešu gadskārtu ieražas raksturojoši tēli: Ziemassvētku vecītis, meitene Lieldienu šūpolēs, Jāņu svinētājs un ķekatnieki, kas apciemoja lauku sētas laikā no Mārtiņiem līdz Meteņiem. Gar monētas malu aplī izvietoti gadskārtu nosaukumi: ZIEMASSVĒTKI, METEŅI, LIELDIENAS, ŪSIŅI, JĀŅI, MĀRAS, MIĶEĻI un MĀRTIŅI. Labajā pusē no centra slīpi uz augšu vērsts uzraksts LATVIJA, malā pa labi – gadskaitlis 2014.

 

Latvijai raksturīga pastāvīga četru gadalaiku maiņa, kad ikdienu rotā saulgrieži ar gaismas un tumsas miju un gadskārtas iezīmējoši svētki – Jāņi, Mārtiņi, Ziemassvētki, Meteņi un Lieldienas. Dabas pamatprocesus pēta zinātnieki, bet tautas apziņā uzkrājušies daudz senāki četru gadalaiku kulturoloģiskie slāņi, kam piepulcējas četri pasaules pirmelementi – uguns, ūdens, zeme un gaiss , četras debespuses, četras Mēness cikla fāzes un četras dimensijas.

 

Ar gadalaiku miju saistītas etnogrāfiskās un folkloras tradīcijas. Gadalaiku norisēm allaž pakārtoti teju visu cilvēku dzīves un darba ritmi. Tie labi iezīmēti senajos latviešu mēnešu apzīmējumos: ziemas, sveču, sērsnu jeb baložu, sulu, lapu jeb sējas, ziedu, siena jeb liepu, rudzu jeb pļaujas, silu, veļu jeb rudens, sala jeb salnas un vilku mēnesis. Gadskārtu romantika, poēzija un burvība iedvesmojusi pasaules tautas, kultūras un civilizācijas. Cauri gadsimtiem joprojām satraucoši skan venēcieša Antonio Vivaldi (1678–1741) baroka vijoļkoncerts „Četri gadalaiki”. Kā pavasara alegorija staro Sandro Botičelli (1445–1510) gleznojums „Primavera”. Latvijā īpašs ir Vilhelma Purvīša (1872–1945) gleznu pavasaris. Impresionisma ģēnijs Klods Monē (1840–1926) atklāj vasaras krāsu dzīvības piesātināto prieku. Skumja nostalģija plūst no Īzaka Levitāna (1860–1900) rudens tēlojumiem.

 

Gadalaiki cilvēkiem gādā arī problēmas un rūpes. Kā ziemā sasildīsimies? Vai pavasarī nedraudēs plūdi? Vai vasaras svelme nenīdēs ražu? Vai rudens lieti un vētras nenesīs postu? Gadalaiku simfonija vienlaikus ir arī varena prieka oda un nebeidzams radošas iedvesmas avots. Tagad tos atcerēties rosina arī Latvijas eiro kolekcijas monēta.

 

 

Grafiskais dizains: Arvīds Priedīte.

[Sagatavots pēc: https://monetas.bank.lv/monetas/gadskartu-moneta]

 

 

Latvju rakstu koka zīme – Mārtiņa zīme


Šo Mārtiņa zīmi var karināt virs durvīm vai liktuz galda vai plauktā, vai kā citādi izmantot kā skaistu, latvisku interjera priekšmetu.

 

[Sagatavots pēc: https://latvijastekstils.lv/products/latvju-rakstu-koka-zime-martina-zime-1?variant=882584683] 


M. Rozenbergs Mārtiņdiena Brīvdabas muzejā. [http://www.lsm.lv/lv/galerija/martindiena-brivdabas-muzeja.g24162] 



Dziesma Ap Jāņiem Mārtiņos. L. Brieža vārdi, R. Paula mūzika, izpilda H. Spanovskis.

Latviešu tautasdziesma Mārtiņi. 3. daļa no cikla „Gadskārtu balsis”. S. Mences aranžējums.


Video: Latviešu maskošanās tradīcijas rudenī.

 

 

 

 

Video: Mārtiņa gailīši.

 

 

 


Ko vēsta Mārtiņdiena?

 

Mārtiņdiena – kas tā īsti ir par svinamdienu: latviešu vai tomēr aizgūta no vāciešiem?

 

Skaidro profesore Janīna Kursīte: „Mārtiņdienu patiesībā varētu nosaukt par „divi vienā”. Uzslāņojums šai dienai nāk no kristietības, turklāt ar diviem skaidrojumiem: pirmkārt, tā ir Tūras bīskapa Mārtiņa piemiņas diena, kas sakrīt ar viņa miršanas dienu; otrkārt, tā ir Mārtiņa Lutera dzimšanas diena. Mārtiņus svinēja 10. novembrī (protestantu zemēs) vai 11. novembrī (katoļu vidū). Senākā pagātnē tie bija pagānu svētki, kas iezīmēja saimnieciskā gada noslēgumu. Un te Mārtiņa vārdam ir paralēles senindiešu tradīcijā: Mārtanda bija viens no Vivasvata, Saules dievības, pavārdiem. Burtiskā nozīme senindiešu valodā šim vārdam ir „no mirušas olas dzimušais”. Iespējams, ka gan senindiešu, gan senlatviešu folklorā Mārtanda/Mārtiņš simbolizēja gadalaiku maiņu, pāreju no rudens uz ziemu un līdz ar to nomirstošo sauli. Pavasarī Ūsiņš bija atdzimstošās – pavasara – saules  vēstnesis. Līdz ar to Mārtiņš un Ūsiņš skaitījās tie, ko citiem vārdiem sauc par Dieva dēliem, – sezonas dievības. Mārtiņš un Ūsiņš abi saistīti ar zirgiem, ir zirgu aizgādņi, tieši tāpēc gan Ūsiņdienā, gan Mārtiņdienā bija svarīgi rūpēties par zirgiem. Ja saimnieks rūpējās par zirgiem, uzskatīja, ka arī Ūsiņš un Mārtiņš par tiem gādās.”

 

Ko vērtīgu no šīm tradīcijām vajadzētu pārņemt mūsdienu cilvēkam?


„Šodien zirgu gandrīz vairs nav, līdz ar to arī staļļu ar silēm, kurās gādīgi iebērt auzas, mums nav. Tas tikai rāda, ka nevienu tradīciju nevar un nevajag pārņemt burtiski. Mārtiņlaiks iekrita veļu laikā, tāpēc kā agrāk, tā tagad, sēžot pie svētku galda, ir svarīgi atcerēties tuviniekus, kuru vairs nav līdzās. Ja Mārtiņus svin laukos, tad šī diena (vakars) ir laiks, kad pie bagātīgi klāta galda pārrunā, kāda bijusi raža. Ja Mārtiņus svin pilsētā, tad tas ļauj pārdomāt un pārrunāt vasaru, kāda tā bijusi, atcerēties skaistākos mirkļus. Ziedot naudā vai graudā kādam, kam šai gadā nav tik labi veicies,” ierosina folkloriste.

 

Kāpēc Mārtiņos jākauj gailis? Varbūt gaili var aizstāt ar citiem lopiņiem? Un ko ar to nokauto vislabāk darīt?


Mārtiņos kāva gan gaili, gan vistu. Gailis ir saistīts ar sauli, ar uguns enerģiju, bet vista – ar zemes auglību. Vistai bija jābūt melnai – zemes krāsā. Gailis, kā šķiet, varēja būt jebkurā krāsā, bet svarīgs bija sekstes un kāju sarkanums (uguns, saules enerģijas krāsa).”

 

Ja Mārtiņus svinēja un, kā liekas, svinēja, turklāt kuplā radu lokā, tad par godu šai dienai kāva vērsi. Ko darīt šodien?


„Pirmkārt, vērsi nenoēdīs, jo vairs nav tik kuplu ģimeņu, otrkārt, kur lai ņem to vērsi, treškārt, arī svētku ēdienos pagātnes tradīcijas nav jākopē burtiski. Vista vai gailis, vai abi kopā gan derētu svētku galdam!” skaidro Janīna Kursīte.

 

Kādi vēl ir Mārtiņdienas rituāli, un kāpēc tie bija vai būtu jāpilda?

 

„Obligāti nekas nav jāpilda. Rituāls jāiziet ar prieku, bet, ja svētku noskaņojumu neizdodas uzburt (ar mājinieku, draugu vai paziņu palīdzību), tad labāk nevajag. Tad var apmierināties ar svētku galdu. Ja noskaņojums ir labs un ciemiņi gatavi iesaistīties, tad, pārģērbušies kankaros, uzvilkuši kažokus uz ačgārno pusi vai uzlikuši maskas, var iet „dzīt” Mārtiņu, saukdami pie katrām durvīm, kur ir palicis Mārtiņš. Mārtiņbērnus aicina iekšā, pacienā, saimnieci noper (tā saudzīgi!), iet rotaļās. Pēc tam kopā arī mielojas.”

 

Kāds izskatās Mārtiņdienas galds? Ko uz tā liek? Ko šie ēdieni un dzērieni simbolizē?


„Mārtiņdienas galda galvenā īpašība ir bagātība – tas ir bagāts galds. Bez vistas un gaiļa gaļas ēd vēl biezputru ar gaļu vai izčurkstinātiem cūkas taukiem. Liellopu gaļa arī bija iecienīta. No saldajiem ēdieniem – karašas ar medu. Īpaša vieta svētku galdā bija ierādīta kaņepju ēdieniem. Šodien pilnīgi pietiktu ar garšīgu kaņepju sviestu. Nekāds ļaunums neradīsies, ja mielosies arī ar zoss gaļu, kas gan ir jaunāku laiku piedeva Mārtiņdienas galdam,” skaidro profesore Kursīte.

 

Vai Mārtiņdienā arī jāizrotā māja un pagalms?


„Jebkuriem svētkiem gatavojoties, uzposa māju un pagalmu. Taču īpašu rotājumu Mārtiņdienā, kā liekas, nebija. Mārtiņdienas vakarā vilka lietuvēna krustus uz durvīm un logu aplodām – mājas aizsardzībai. Šodien to var uztvert kā rotājumu veidošanu, ja uz to neraugās nopietni. Mārtiņos – pašā ziemas priekšvakarā – bija svarīgi ar stiprām zīmēm pasargāt māju. Bez lietuvēna krusta tas varēja būt slīpais krusts vai kāda cita veida aizsargzīme.”

 

Kad ir īstais veļu laiks – oktobrī vai novembrī? Kā īsti ir ar veļu laiku – vieni saka, ka īstais veļu laiks ir novembris, pēdējā laikā to piemin oktobrī.


Folkloriste skaidro: „Bija, ja tā var teikt, īsais veļu laiks un garais veļu laiks. Īsais sākās Miķeļdienā un turpinājās līdz Mārtiņiem ieskaitot. Vidēji garais veļu laiks ilga līdz Ziemassvētkiem, pats garais – līdz Meteņiem. Veļu laiks ir saistīts ar pamirumu dabā, ar ziemu. Tas bija arī labākais laiks, kad atcerēties savus mirušos, – pieminēt, sanākot kopā ģimenes lokā. Veļu laika neiztrūkstoša sastāvdaļa agrāk bija mīklu minēšana. Uzskatīja, ka ar veiksmīgu minēšanu var pietuvināt pavasari un saules atgriešanos, tāpat arī stiprināt sevi iekšēji.”

 

[Sagatavots pēc: Galēja 2014 : http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/170499/kas-jadara-un-jaliek-galda-martindiena-maca-janina-kursite]

 


Mārtiņi


Ar Mārtiņiem (10. novembris) sākās gada pēdējais – rudens un ziemas – periods. Tajā daudzām tautām ir koncentrētas vairākas atzīmējamās dienas, kurās daļēji vai pilnībā nestrādāja. Tas izskaidrojams ar to, ka āra darbi bija beigušies. Lībiešu tautas kalendārā šim periodam varbūt visraksturīgākais bija iešana ķekatās pa ciemu un dāvanu vākšana.

 

Dabā ar Mārtiņdienu saistīja ziemas sākumu, pirmos lielākos un noturīgākos salus. Mārtiņu nozīmība parādās arī ēdienos. Uz šo dienu kāva lopus, darināja desas un alu, kaut ko izcepa. Desas un alus bija nozīmīgi arī ķekatnieku pacienāšanā. Ķekatniekiem pasniedza arī pupas un zirņus. Šeit jāatgādina, ka pākšaugi lībiešiem un viņu kaimiņu tautām vienlaikus bija arī bēru un veļu ēdiens. Tādējādi arī ēdienos atspoguļojas Mārtiņu kā viena veļu laika robeždatuma raksturs.

 

Neapšaubāmi visatraktīvākā un dzīvotspējīgākā no visām ar Mārtiņiem saistītajām tradīcijām bija ķekatas. Turklāt lībiešiem Mārtiņdienas ķekatas bez visa cita bija arī būtiska nacionālās identitātes izpausme, jo apkaimes latviešiem Mārtiņu ķekatas nebija pazīstamas. Latviešiem vispār iešana ķekatās Mārtiņos bija maz izplatīta, turpretī Igaunijā tās bija (un ir) ļoti populāras. Tā kā ap Mārtiņiem – laikā, kas saistīts ar mirušo kultu un gadu miju, – maskās staigāja arī somi un karēļi, var pieņemt, ka lībiešu Mārtiņdienas ķekatām ir sena Baltijas jūras somu izcelsme. Vienlaikus lībiešu Mārtiņu ķekatu tradīcija vēlākā laika periodā neapšaubāmi ir saņēmusi spēcīgu impulsu no Sāmsalas. Sāmsalas un lībiešu piekrastes ķekatnieki bija daudz līdzīgāki nekā, piemēram, Sāmsalas un daudzu citu Igaunijas kontinentālās daļas novadu ķekatnieki.

 

Ķekatās lielākoties gāja jauni vīrieši, kuri savu ārieni bija pārveidojuši ar vienkāršiem līdzekļiem. Mugurā viņi bija uzvilkuši uz kreiso pusi apgrieztus lielus aitādas kažokus, kurus apjoza ar salmu apsējiem. Dažkārt ķekatniekiem aizmugurē pat bija salmu astes. Izmantoja arī ļoti vienkāršas no tāss vai papīra izgatavotas sejas maskas. Pie rekvizītiem piederēja žagaru bunte rokās. Kopumā lībiešu Mārtiņdienas ķekatnieku izskatu varētu raksturot kā bailes iedvesošu. Viņu izturēšanās bērnos izraisīja vēl lielākas bailes. Bērniem pieprasīja demonstrēt lasītprasmi, lūgšanu un psalmu skaitīšanu no galvas. Neprasmīgos un spītīgos sodīja ar žagariem. Izjokoja un iepēra arī meitas. Mārtiņu ķekatnieki apgalvoja, ka viņi ir atnākuši no Sāmsalas un, lai to apliecinātu, bieži vien runāja izķēmotā „Sāmsalas valodā”. Ķekatnieku uzvedumā vēl ietilpa dziesmas, dejas un muzicēšana.

 

[Sagatavots pēc: Salve 2013 : http://www.livones.net/folklora/?raksts=8804]

 

 

Mārtiņu radziņi


Kad Leipcigas Tomasa baznīcas skolas audzēkņi devās ielās, lai ar dziesmām cildinātu Mārtiņu, viņi par to saņēma Mārtiņu radziņus. Mārtiņu dziesmas vairs tikpat kā netiek dziedātas, bet Mārtiņu radziņi arvien vēl ir svētku gardums. Radziņam ir uz pusēm pārdalīta kliņģera forma. Tas ir atgādinājums par svēto Mārtiņu, kurš reiz savu mēteli dalījis ar ubagu.

 

500 g miltu, 30 g rauga, 1 ola, 80 g cukura, 60 g margarīna, šķipsniņa sāls,1 ēdamkarote ruma vai ruma esences, ¼ l remdena piena, 1 olas dzeltenums.


Miltus ieber bļodā, vidū iespiež padziļinājumu un iedrupina tajā raugu. Raugam pievieno cukuru un piecas tējkarotes piena, nedaudz miltu un labi sajauc. Šo ieraugu pārkaisa ar miltiem un raudzē 15 minūtes. Pēc tam pievieno olu, cukuru, margarīnu, sāli, rumu, pienu un visu samīca, līdz sāk veidoties pūslīši un mīkla atdalās no bļodas malām. Vismaz pusstundu raudzē siltā vietā. Mīklu izveltnē un veido radziņus. Tos liek uz ietaukotas plāts un vēlreiz raudzē 15 minūtes. Olas dzeltenumu sakuļ ar 2 ēdamkarotēm piena un ar to apziež radziņus. Cep apmēram 20 minūtes 200°–220° karstumā. [Sagatavots pēc: Prahtls 1994 : 7]

 

 

Mārtiņu „zosis”


Zoss cepetis jau kopš seniem laikiem pieder pie zemnieku rudens svētku mielasta. Mārtiņos vēl joprojām no rauga vai smilšu mīklas cep Mārtiņu „zosis”.

 

Rauga mīklu gatavo tāpat kā Mārtiņu radziņiem un izveltnē. Tad ar veidnes palīdzību izspiež, izgriež vai brīvi izveido „zosis”. Cepumus liek uz ietaukotas plāts un cep tāpat kā Mārtiņu radziņus. [Sagatavots pēc: Prahtls 1994 : 8]

 

 

Gatavosim ēdienus!


Mārtiņi ir rudens darbu beigšanas laiks, tāpēc tos atzīmē ar bagātu mielastu.

 

Sautēts vai cepts gailis, vista.

 

Mājputnu cep ar visu galvu. Gatavu liek traukā, apkārt kārto sautētas saknes (burkānus, bietes, kāļus) un vārītus zirņus.

 

Spudiņš, drebulis (zilce, galerts).


Vāra no mājlopu iekšējiem orgāniem, kājām un galvas nelielā ūdens daudzumā, klāt liekot garšvielas (sīpolus, ķiplokus).

 

Štāks jeb steņķis.

 

Šis ir vidzemnieku ēdiens. Kaņepes iztaukšķē un sagrūž piestā, pieliek sāli, ūdeni un iegūst smērējamu masu. Iztaukšķētās kaņepes var arī vairākkārtīgi samalt gaļas mašīnā, līdz no tām atdalās eļļa un ir iegūta viendabīga masa.

 

Mārtiņos dzer medus alu, kvasu, augļu vai ogu sulas.

 

Mārtiņdienā gatavoja arī bumbas jeb pikas no zirņiem, kartupeļiem un kaņepēm. Ēda arī asins pankūkas, zirņus, mizā ceptus kartupeļus, biezpienu, speķa pīrāgus. Mārtiņam cepa arī medus rausi. [Sagatavots pēc: Mārtiņi 1998 : 20–23]


 

Pokaiņu mežā ieskandina Mārtiņdienu


Mārtiņdiena jeb Mārtiņi ir ne tikai lielisks brīdis, lai pareģotu laikapstākļus un zīlētu nākotni, bet arī lai nāktu talkā Mārtiņam, skandinot visu, kas skan un viz, lai cauri tumšajam laikam pa Saules ceļu nonāktu līdz Gaismai. 2015. gada 7. novembrī Pokaiņu mežā skanēja gan gongi, gan folkloras kopa „Silavoti”, kas ieskandinājaMārtiņus un jauno Pokaiņu meža taku, kas atrodas dabas veidotā amfiteātrī.

 

Jaunizveidotās takas vienā pusē paveras gaiša balto bērzu svētbirzs, otrā pusē – spēcīgas egles. Skaņa te ir īpaši laba, un mikrofonus nemaz nevajag. Daba par visu ir parūpējusies. Veidojot taku, Austras koka pakājē tika atrakti divi akmeņi – Saulīte un Mēnestiņš.

 

[Sagatavots pēc: http://travelnews.lv/?&force_lang=lv&m_id=18252&i_id=5&pub_id=96082

 

 

Mārtiņa diena


[http://www.brivdabasmuzejs.lv/]

 


Mārtiņa dienas svinības Brīvdabas muzejā


Aizvadot rudens beigu darbus un sagaidot ziemas sākumu, Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs kā katru gadu arī 2015. gada 8. novembrīaicināja mazus un lielus apmeklētājus svinēt Mārtiņus – tērpties maskās, dziedāt un dejot folkloras kopu pavadībā, baudīt Mārtiņdienas cienastu un „Mārtiņa beķerejas” sarūpētos pīrādziņus, kopā ar folkloras kopām doties masku gājienā no sētas uz sētu.

 

Zemgales sētas rijā visi apmeklētāji varēja līdzdarboties Mārtiņdienas masku gatavošanā un pārģērbties līdz nepazīšanai visas dienas garumā.

 

Zemgales sētas pagalmā rotaļas un dančus vadīja folkloras zinātāju kopa – Ernesta Spīča muzikanti. Visas dienas garumā bija iespēja iegūt zināšanas koka karošu grebšanā.

 

Zemgales sētas istabā pašiem mazākajiem bija iespēja piedalīties gailīšu veidošanas un krāsošanas darbnīcā un klausīties, kā pasaku un teiku stāstnieces iepazīstina ar Mārtiņa dienas tradīcijām un paražām.

 

Kurzemes sētas dižistabā stāstnieces Liesma Lagzdiņa un Ārija Klēvere stāstīja lieliem un maziem pasakas ventiņu valodā.

 

Kurzemes sētas pagalmā Mārtiņbērni tika aicināti dziedāt un dejot kopā ar folkloras kopām „Krulla” un „Zvīgzna”.

 

Kurzemes zvejnieka sētā „Lurķi” apmeklētājiem bija iespēja izmēģināt savus spēkus svilpaunieku darbnīcā keramiķa Māra Dubkēviča vadībā.

 

Nidas dūmistabā visas dienas garumā kopā ar Daugmales Jāni Mārtiņbērni varēja iemācīties liet vaska sveces, lai tumšās rudens dienas taptu gaišākas. Smēdē darbojās kalējs Vilnis Vincēvičs, varēja izkalt īpašu Mārtiņa dienas medaļu.

 

[Sagatavots pēc: http://epadomi.lv/kulturasvestis/tradicionala_kultura/04112015-martina_dienas_svinibas_brivdabas_muzeja]

 

 

Mārtiņdienā publicēti ekskluzīvi amatieru uzņemti Mārtiņa Freimaņa foto


2015. gadāMārtiņa Freimaņa Mārtiņdienā Aizputē tika atklātas divas izstādes. Vienā no tām pie Freimaņa daiļrades cienītājiem nonākušas fotogrāfijas, kurās savulaik populāro mūziķi iemūžinājuši viņa draugi, klasesbiedri, kolēģi un paziņas.

 

[Sagatavots pēc: http://skaties.lv/izklaide/slavenibas-un-zvaigznu-putekli/martindiena-publiceti-ekskluzivi-martina-freimana-amatieru-uznemti-foto/]