Māra, s. īpašv.

Seno latviešu dievība – sieviešu aizstāve, auglības un svētības devēja, govju sargātāja.

Mīļā Māra, Piena māte, Dod man savu labumiņu, Lai pieniņš govīm tek Kā no Māras avotiņa. (T. dz.)

// Jaunava Marija.

Vēstures avotos atrodams Livonijas apzīmējums – Svētās Marijas zeme vai Māras zeme.

Māras zeme poēt. – Latgale.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/mlvv/]

 




Tradicionālā transkripcija

[mãra]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[mɑːrɑ]


[m] – ’skanenis’.’]

[ã] – garais patskanis

[r] – ’skanenis’.’]

[a] – īsais patskanis

 

Divzilbju vārds.

Ortogrammas – M, ā.



Mār- sakne, vārda celms

-agalotne



Mār-a

       →Mār+īt-e

       →Mār+iņ-a

    →Mār+ul-is→Mār-ul+īt-is

    →Mār+uc-is→Mār-uc+īt-is

    →Mār+uk-s

   

    


Mār+up-e

mār+puķ-īt-e

mār+sil-s

Maz+mār-a

 

 




Māra – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, īpašvārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija.

Vārds Māra dievietes nozīmē lietojams tikai vienskaitlī, savukārt kā sieviešu personvārds – gan vienskaitlī, gan daudzskaitlī.

 

vsk.

dsk.

N.

Mār-a

Mār-as

Ģ.

Mār-as

Mār-u

D.

Mār-ai

Mār-ām

A.

Mār-u

Mār-as

I.

ar Mār-u

ar Mār-ām

L.

Mār-ā

Mār-ās

V.

Mār-a!

Mār-as!

 

 


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsMāra ir populārs sieviešu vārds.

2) izteicēja daļa –  Latviešu govju aizgādne ir Māra.

3) galvenais loceklisSenā dieviete Māra.

4) apzīmētājsMāras rūpju lokā tautasdziesmā ir sērdienīte.

5) papildinātājs – Krustībās godināja Mārubērna sargātāju.

6) vietas apstāklisLatviešu folklorā Mārā kā dievietes tēlā apvienotas baltu senreliģijas dieves un kristīgās Marijas iezīmes.



Māras baznīca, Māras ceļš, Māras diena, Māras koks, Māras krusts, Māras līklocis, Māras loks, Māras taka, Māras tēls, Māras trijstūris, Māras ūdeņi, Māras zeme, Māras zīme

 

māte Māra, Pavasara Māra, Rudens Māra, Vasaras Māra, Ziemas Māra

 

labā Māra, mīļā Māra, svētā Māra

 

cienīt Māru, godāt Māru, lūgt Māru

 

 



Mãŗa, Mãre, deminutīvs Marinĩte, 

1)     Jaunava Marija, Māres nȩ̄sātāji – kas ar Jaunavas Marijas attēlu staigā apkārt un ubago, mīļā Mãŗa, zȩlta jumprava;

2)     Māršava govju aizgādne, man Mārīte govi deva;

3)     kristiešu svētku dienas apzīmējums, pavasara Mãŗa, kāpuostu Māre, Kunga pasludināšanas diena – Lielā Mãra, Marijas debesbraukšanas diena – Mazie Māri, Marijas dzimšasnas diena – rudens Mãra,

4)     ģen. locījumā: Mãras baznīca – Doma baznīca Rīgā, Māŗas zeme – Livonija,  Māres plekste – bute.

[Sagatavots pēc: ME II : 585–586]

 

 


Māra, subst. pers. > Marija

[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


Priekšvārds Māra.

VietvārdiMāras, mājvārds Ropažu novadā; Māras, mājvārds Burtnieku pagastā; Māras dīķis Rīgā; Māras kalns, kalns Jaungulbenes pagastā; Māras kambari, ala Abavas senlejā; Māras pēdas, akmens Veclaicenes pagastā; Māras aleja Rīgā; Māras iela, iela Alderos, Dagdā, Jūrmalā, Rūjienā, Salaspilī; Māra G garāžas, autonovietne Mārupes pagastā; Māras ligzda, mājvārds Mazirbē.

Ergonīmi Māra, frizētava Aizputē; Māra, individuālais uzņēmums Talsos; Māra, kafejnīca Andzeļu pagastā; Māra, Latvijas bērnu-bāreņu aizbildniecības atbalsta fonds Rīgā; Māra, sabiedrība ar ierobežotu atbildību Salas pagastā; Māra, Stopiņu novada daudzbērnu ģimeņu biedrība; Māras, zemnieku saimniecība Balvu novadā,  Māras Zeme, zemnieku saimniecība Baltinavas novadā; Lejasmāras, zemnieku saimniecība Ērģemes pagastā; Mežmāras, zemnieku saimniecība Asares pagastā.

 

 


Klāvs Siliņš nepiedāvā precīzu vārda Māra etimoloģiju. Viņš  norāda, ka daži autori Māru uzskata par senu latviešu dievību un saista to ar vārdiem Marija – Mirjama, kas cēlies no ebreju mārā ar nozīmi ‘pretoties, atraidīt’ vai mārār ar nozīmi ‘būt rūgtam’.

[Sagatavots pēc: Siliņš 1990 : 228; 242]


angļu Mara

baltkrievu Мара

ivritā מארה

franču Mara

igauņu Mara

krievu Маря; Мара

latīņu Mara

lietuviešu Mara

lībiešu Mara

poļu Mara

somu Mara

ukraiņu Мара

vācu Mara

zviedru Mara



 


 

Pēc rudens Māras sāk noņemt kartupeļus.

 

Māras dienā nedrīkst atstāt mārkā linus, tad Māra saēdīs šķiedras.

 

Ja gadās, ka mazās vai lielās Māras dienas naktī lini iemērkti, tad jāuzliek jau iepriekšējā dienā uz mārka izkapts vai cits kāds dzelzis, lai lini nesabojātos, lai tiem būtu labi šķiezni un labs svars.

 


 

Māra sauca, Māra brēca:

Kur meitiņa kroni lika?

Meita kroni saplēsuse,

Ar puišiem dancojot. [LD 6623-0]

 

Mīļa Māra mani sauca:

Nāc, meitiņa, sieviņās!

Es neiešu, mīļa Māra,

Vairak sievu, ne meitiņu. [LD 10308-0]

 

Mīļa Māra rotajasi

Mūsu jumta virsiņai.

Mīļa Māra mums jautaja,

Kādu dzīru mēs dzeram;

Nāc iekšā, mīļa Māra,

Mēs dzeram kristibiņas. [LD 1442-0]

 

Ai, mīļa Māra, neturi dusmas,

Pie krusta nebiju, pāditi dīdu. [LD 1564-0]

 

Apskaitās mīļa Māra,

Maltuvē iegājuse:

Atraduse dzirnaviņas

Pret sauliti ritinot. [LD 7937-0]

 

Mīļa Māra kroni pina

No trim rožu piezariem;

Mīļa Māra kroni pina

No asiem ērkšķišiem.

Kura meita godu gaida,

Tai uzlika rožu kroni;

Kura godu negaidija,

Tai no asiem ērkšķišiem. [LD 6621-12]

 

Mīļa Māra man vaicaja,

Ko es nesu nēzdaugā.

Nesu savu vaiņadziņu,

Ar godiņu savalkajus’. [LD 24602-2]

 

Pilla Māras istabiņa

Sīku mazu šūpulišu:

Vienu Māra kustinaja,

Visi līdzi līgojās. [LD 1872-1]

 

Visu rītu mīļa Māra

Ar manim ienaidā:

Es iegāju maltuvē,

Labrītiņu nedevuse. [LD 8272-0]

 

Gotiņ mana raibuliņa,

Kas tev’ raibu norakstija,

Svēta Māra norakstija,

Svētu rītu ganidama. [LD 29167-3]

 

Līgo saule vakarā,

Līgo gani sētiņā,

Līgo pati mīļa Māra

Telitēm vārtu vērt. [LD 32444-0]

 

Nedod, Dievs, mīļa Māra,

Meitai mirt vaiņagā:

Visu mūžu māte raud,

Vaiņadziņu cilādama. [LD 27744-6]

 

Sidrabiņa viju viju

Visgaram jūras malu,

Lai nenāca mīļa Māra

Vidzemē ziedu traukt. [LD 31032-1]

 

Kur steidzies, mīļa Māra?

Gaidi manis, – parunāsim.

Man Dieviņis pādi deve,

Dod’ pādei tikumiņu. [LD 1555-0]

 

Nāca govis, nāca vērši

Par Daugavu maurodami;

Nāca pati mīļa Māra,

Zelta valgi rociņā. [LD 29183-0]

 

Melns krauklitis gaisā skrēja,

Asentiņu upe tek;

Te atnāca svēta Māra,

Asiņ’ upi noturēja.[LD 34137-0]

 

Šķitu sauli patekam

Pie kūmiņu nama duru:

Svēta Māra pādītē

Lej sudraba šūpulīti. [LD 1657-0]

 

Mīļa Māra sieviņām

Trīs laipiņas pametuse:

Namāi meta liepu laipu,

Istabāi ievu ziedu,

Pirtitēi pametuse

Apentiņa vieglumiņu. [LD 1106-1]

 

Mīļa Māra meitu dēļ

Sēd lielā sirdēstā:

Cita meita tura godu,

Cita godu neturēja,

Cita godu saminuse

Pa savām kājiņām. [LD 6627-0]

 

Iziedama Mārai devu

Dzīparotu prievitiņu.

Ņem’ par ziedu, mīļa Māra,

Pirmo pādes dāvaniņu. [LD 1138-0]

 

Mēness ņēma Saules meitu,

Pērkons jāja panāksnos (precībās)

Pa vārtiem iejādams

Nosper zelta ozoliņu.

Apšķīst mani brūni svārki

Ar ozola asinīm.

Saki man, mīļā Māra,

Kur es viņus izmazgāšu?

– Mazgā, puisi, tai upē,

Kur deviņas straumes tek;

Devītā straumītē,

Tur tu viņus izmazgāsi.

– Saki man, mīļā Māra,

Kur es viņus izžāvēšu?

– Žāvē, puisi, tai dārzā,

Kur deviņas saules spīd.

Saki man, mīļā Māra,

Kur es viņus paglabāšu?

– Glabā, puisi, tai šķirstā,

Kur deviņas atslēdziņas. [LD 4043-13]

 

Man pazuda māmulite,

Miglā ganus vadijot.

Visu dienu sastaigaju,

Māmuliti mekledama.

Aiz zaļās birstalites

Div’ sieviņas velejās.

Viena bija mīļa Māra,

Otra mana māmulite.

Mīļa Māra klāti sauca,

Māmulite nost raidija.

Mīļa Māra klāt piesauca:

Še, sērdiene, nēzdodziņu,

Še, sērdiene, nēzdodziņu,

Slauki savas asariņas.

Kad tu viņu saslauciji,

Mazgā rīta rasiņā;

Kad tu viņu izmazgaji,

Žau sudraba bērziņā;

Kad tu viņu izžāveji,

Rullē zelta rullitē;

Kad tu viņu sarulleji,

Liec savā pūriņā:

Ja tautiņas tevi rāj,

Slauki savas asariņas. [LD 5036-6]

 

Šodien saule gaisojās,

Sērdienei kāzas dzēra.

Saule vilka zīda svārkus,

Līdz zemiti locidama;

Mīļa Māra sagšu sedza,

Līdz zemiti puškodama;

Dieva dēli zirgus jūdza

Sudrabiņa ratiņos;

Mēnestiņis līdza brauca,

Ieiet līdza baznicā.[LD 5061-0]

 


Jaunpiebalgā  atrodas ezers, Kāpuru Kalna ezers. Šinī ezera malā lopu Māra savas teles ganījusi. Bet reiz tai slīdējusi kāja un viņa gribot negribot ieslīdējusi ezera dzelmē un noslīkusi. Teles skraidījušas bļaudamas apkārt, savu Māru meklēdamas, bet tas nelīdzējis. Lai meklē, kur grib, – kas pagalam, tas pagalam. Teles pusbadā nonīkušas, jo Māra tās vedusi agrāk zīdīt, bet tagad neviens nezīdījis. Beidzot cilvēki teles ieveduši savā kūtī un barojuši; tomēr tik treknas nav tikušas, kā Mārai kopjot.

Tirdzinieki – Kāparu kalnā noturēja agrāk Māras tirgu – katrreiz mēdza vispirms šinī ezerā nomazgāties, kādu naudas gabalu ūdenī iemest un tad tikai domāt tirgoties. Ja kādam zirgam vainu atrada, tad tādu Māras dienā papeldināja šinī ezerā, apjāja trīsreiz tirgum riņķī un, re, zirgs vesels.

[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr13/13R0102.htm]


 

Latviešu ierašās ir vairākas Māras dienas, tās saistītas ar baznīcas kalendāru: Marijas pasludināšanas diena (25. marts) tautas tradīcijā ir Pavasara Māras vai Kāpostu Māras diena; Marijas piemeklēšanas diena (2. jūnijs) ir Vasaras Māras diena; Laidene, Laidaine, t. i., Marijas atlaižu diena, kristīgā Marijas debesbraukšanas diena             (15. augusts) tautas ieražās ir Lielā Māra; Marijas piedzimšanas svētki (8. septembris) – Mazā Māra, Mazmāra.

Māras  dienām bija raksturīgi tirgi.

Pavasara Māras dienas nosaukums ir atkarīgs no novada tradīcijas un valodiskām īpatnībām: Māras diena, Māršu diena, Māriņas diena, Mārsdiena, Māres diena, Kāpotu Māra, Kāpustnīca, Kāpostnīca, blauščina u. c. Galvenās ieražas saistās ar kukaiņu dienu, īpašām rūpēm par kāpostiem, rīta spēka un možuma iegūšanu un lāča mošanos.

Māras dienā visi tārpi un arī lācis ceļas no ziemas miega.

Griesti Māras dienā jānoslauka ar bērza slotu, tad vasarā mušas neesot.

Kāpostnīcā karašas jācep, lai augot kāpotiem lielas lapas. Kamoli jātin, tad būšot lielas galvas.

Māras dienas rītā priekš saules jāmazgājas tekošā ūdenī, tad vasarā pie darbiem būs modrīgs. [Sagatavots pēc: Olupe 1992 : 119–125]

 

Lielā Māras diena saukta dažādi – Lielā Māra, Dižā Māra, Dižmāre, Māras diena.

Ticējumi saistās ar ražas novākšanu un sēju – Māras nedēļā nedrīkst rudzu sēt, tad tie neizdodas.

Sarīkojot mielastu, tika kauts auns, jērs vai āzis, vārīti jaunie kartupeļi, taisīts sviests, vārīti un grūsti zirņi ar kaņepēm. Ar laiku dažos apvidos Māras dienu sāka saukt par saimnieces dienu.

[Sagatavots pēc: Olupe 1992 : 251–253]

 

·      

Māras zīme ir krustukrusts, bet ornamenta zīmes ir līklocis, guļus svītra un otrādi vērsts trīsstūris.

              [http://www.jekabpilsnovads.lv/userfiles/9d97c9815366061a3bed886b3a727020.jpg]



            Buramvārdi

 

Brālis, karā aiziedams,

Cirt’ zobenu ozolā.

Aug ozols, zobens rūs.

Kas reiz bijis, tas vēl būs.

Mella vista perināja

Manā govju laidarā,

Tā nebija mella vista,

Kas reiz bijis, tas vēl būs.

Godavīrus meklēdamas,

Jaunas meitas vecas kļūs.

Visu rītu mīļā Māra

Ar manīm ienaidā,

Zobens rūs, vecas kļūs.

Man bij gauži, es raudāju,

Kā man bija, tā tev būs. [Zālīte 2003 : 254]

 


Bērziešu Māra stāv savā pagalmā. Atspiedusies pret dārza žogu, viņa skatās lejup uz siena grābējiem. Būtu vēl jānoskrien palīgā? – viņai ienāk prātā. Bet debesis ir tik dzidras, saule turas vēl divu mežu augstumā, – un viņa nekur nedomā iet.

Māra norauj lielu kļavas lapu un pieslēpj pusnesegtās pilnās krūtis. Lūpas maķenīt atveras, nomirdz balts zobu pavediens – patīk! Viņa rauj vēl otru, trešu, no pašas ēnas, no vēsuma. Kavējas tīši, vēl var, vēl ir mirklis pirms vakara darbiem.

No gubeņa sakucis izlien vecais Mačs. Viņš brauka pa rokām kādu virves gabalu un ņipri tuntuļo uz pagalma pusi. Apstājas, apgriežas divreiz uz riņķi, paiet vēl un sauc:

„Māra, ek Māra!”

„Nu jau nu?” atsaucas meiča un negribot atraujas no kļavas zara.

„Še tev būs valgs ālavai,” viņš saka un, drusku pamīņājies, turpina: „Nu, ko? Vai pagalms tīrs? Es, lūk, vairs lāgi nesaredzu.”

Māra kā atguvusies tūdaļ aizpogā baltās jaciņas pogas, kaut gan vecis sakās neko neredzam.

„Bet dzirdēt es dzirdu,” viņš smejas, galvu piešķiebis. „Duksis taču šovakar būs jāpiesien?”

Brīnums, neviens vecajam vīram neatbild. Mačs lēni čāpo atpakaļ uz savu vasaras mītni, bet Māra paliek pagalmā. Brīdi stāv, tad apvij sev valgu ap krūtīm, savelk cieši, cieši, tik cieši, ka elpa aizraujas, un skriešus iemetas istabā. [Ezeriņš 1998 : 181]

 

·      

Kad plūdi atrāva govis no saimnieces un tās peldēja viļņos, izslējušas ragus, tad lūza un ietrīsējās Māras sirds, jo viņa nepanesa lopu mēmo skatu, kas no lietus lāsēm un miglas lūkojās uz viņu ar visas radības neizteicamo žēlumu. Viņas abas ar Laimu laidās pie Dieva. Māra aptvēra viņa ceļus, glāsījās ap sirmo galvu, kas nogurusi mūžības domas domājot un kam jau vienalga kļuva radīt vai iznīcināt, un lūdza žēlot zemi. Dievs gurdi pamāja ar roku un atļāva Mārai apturēt plūdus, kas jau diezgan trakojuši.

Tūliņ Māra pašķīra mākoņus. Saules gaismas kūļi gūlās pār paliem un žāvēja tos. Saulē atmirdza arī Māras vaigs, tik sārts un daiļš, it kā viss zemes skaistums un līksmums tanī ieverts būtu; nekad viņa vairs nesauks plūdus.

[Veselis 1943 : 20]


 

INDRIĶIS. Vai nevarēji meklēt, atgriezt?

MADARA. Es? Madara?

Man Māras nolikts – rakstīt!

Vai mani tiesāt esat nākuši?

Es vienīgā, kas Māras balvu

Pa vējam neizsēju. Es! Es viena!

Tu – Indriķi!

Ir tavas rokas tukšas! [Zālīte 2001 : 72]

 

·      

(Parādās Māra.)

MĀRA. Tu velti pūlies

Uguns neņems.

Ko reiz es laidusi.

Tas paliek.

Es laidu galdautu –

Nu ies no rokas rokā.

Es laidu zābakus –

Nu ies no kājas kājā.

Es laidu cepuri –

Būs allaž kādam galvā.

NIKLĀVS. Šīs  lietas ļaunas!

Māna ļaudis!

Es mešu ūdenī!

MĀRA. To ūdens neņems.

NIKLĀVS. Tad metu gaisā!

MĀRA. Kaut kur nokritīs.

   Skan – „Raudimis, raudimis šis vakariņis”. [Zālīte 2001 : 78–79]

 



Divreiz nogāztais un trīsreiz atjaunotais Latgales Māras piemineklis

Pieminekļa „Vienoti Latvijai” jeb „Latgales Māras” stāsts ir dramatisma pilns, tajā atspoguļojas Latvijas vēstures pagrieziena punkti. Divreiz nogāzta un trīsreiz atgriezusies savā vietā Rēzeknes sirdī, Latgales Māra parāda Latvijas tautas vienotību un spēku. Šoreiz par Latgales Māras likteni okupācijas gados.

Pieminekli atklāja Eiropai sarežģītā un trauksmainā laikā – vien dažas dienas pēc Otrā pasaules kara sākuma. 1940. gadā sekoja Latvijas okupācija, padomju vara nesaudzēja arī neatkarīgās Latvijas brīvības simbolu. Sākotnēji no Latgales Māras rokas pazuda pret debesīm vērstais krusts – to atzina par neatbilstošu padomju ideoloģijai; pēcāk no pieminekļa postamenta dzēsa uzrakstu „Vienoti Latvijai”. Dažus mēnešus pēc okupācijas pieminekli nogāza. Galvenajam tēlam – brīvajai Latgalei – nolauza rokas, kādam citam tēlam – galvu, bronzas figūras aizveda uz Rēzeknes lopkautuvi.

Te sāka piepildīties kādas rēzeknietes izteiktais pareģojumus pieminekļa atklāšanas dienā. Šo nostāstu no savas vecmāmiņas, kura bijusi klāt atklāšanā, dzirdējis arī Daugavpils Universitātes lektors un Latgales vēstures pētnieks Valentīns Lukaševičs: „Parosti skaituos, ka pīminekļam loba ir dzeive, kod prīkškars tai smuki nūpleist, atsataisuos. Tys boltīs paladzeņš voi iz kristeņa, voi kur turiejīs. Tai saguojs, ka gondreiž ar varu daguojs jū plēst. Un tei nav bejuse loba zeime. Tymā laikā tautā izaplatejuos zabobons. Iz pīminekļa atkluošonu atguojuse vīna cīši vaca nanūsokomys tauteibys sīvīte. Jei siediejuse, vārusēs, vārusēs i sacejuse – ar tū pīminekli byus tai, ka jū sešys reizis nūjauks i tikai septeitajā reizē pastateis.”

Tā arī notika. Trīs gadus pēc nogāšanas, kad Latgale atradās nacistu varā, piemineklis atgriezās savā vietā.

„Vaicuojums deļ kam? Vīna nu atbiļdem ir taida, ka 1943. goda suokumā nacistiskuos Vuocejis karaspāks cīš vīnu nu sovom pyrmajom leluokajom sakuovem Staliningradā. Prūtams, grybādami teiri nu propagandys vīdūkļa giut atbolstu vītejā sabīdreibā, atļaun pīminekli atjaunuot,” labvēlīgo attieksmi, brīvības simbolu atjaunojot, komentē Latgales kultūrvēstures muzeja vēsturnieks Kaspars Strods.

Uz lopkautuvi aizvestajam piemineklim atjaunoja zudušās daļas, līdzekļus ziedoja latgalieši. Līdzīgi kā 1939. gadā, arī 1943. gadā pieminekli atklāja svinīgā pasākumā.

Atjaunotais piemineklis savā vietā nostāvēja līdz 1950. gadam, to neskāra pat 1944. gada Rēzeknes asiņainā bombardēšana, kuras laikā padomju aviācija pilsētu gandrīz pilnībā iznīcināja.

„1950. godā piec vītejū naapmīrynuotū īdzeivuotuoju vīdūklim pīminekli demontej. Tys pazyud bez pādim.            15 godus itymā vītā nav nikuo, ir stobs ar ruporu. 1965. godā teik atkluots Lenina pīmineklis”, par tālāko Latgales Māras likteni stāsta vēsturnieks Kaspars Strods.

Ļeņina piemineklis Atbrīvošanas alejas viducī atradās līdz 20. gadsimta 90. gadu sākumam, pēcāk to demontēja. Jau 80. gadu beigās bija uzsākta akcija Latgales atbrīvošanas simbola, pieminekļa „Vienoti Latvijai” atjaunošanai.

Atmodas laikā politiskā gaisotne bija kļuvusi brīvāka, tomēr lietas ne vienmēr varēja saukt īstajos vārdos. Tāpēc arī pieminekli dēvēja par „Latgales Māru”. Šis nosaukums ir iegājies tautā. Kāpēc tieši šāds, to skaidri uzzināt nevarēs. Iespējams, no pieminekļa meta nosaukuma „Māras zeme”.

Oriģinālais piemineklis bija zudis, to neizdevās atrast, Latgales Māra tapa no jauna.

Mākslinieks Osvalds Zvejsalnieks, kurš bija uzņēmies rūpes pieminekli atjaunot, par nosaukumu saka: „Tauta jū puorsauce par Latgolys Māru, prūtams, ka jiedzīns Latgolys Māra, kas simbolizej Latgali cauri vysim laikim, ir daudz ītilpeiguoks, daudz nūzeimeiguoks i ari pīminekļam atbylstūšuoks.”

[Vilcāne 2017: https://lpr.gov.lv/]


Māra ir dieviete, par kuru ir visvairāk diskusiju latviešu folkloristikā. Diskusiju pamatā ir jautājums par Māras ģenēzi un viņas vārda cilmi latviešu folklorā. Viens viedoklis ir, ka Māra ir pati senākā, nozīmīgākā un galvenā (Lielā Pirmmāte) baltu cilšu sieviešu kārtas dievība (šim viedoklim pieslejas Mārtiņš Bruņinieks, Marģers Grīns, Māra Zālīte, Janīna Kursīte). Otrs viedoklis ir, ka Māra ienākusi latviešu folklorā no kristietības: 1) šeit saplūdis priekšstats par govju aizgādni un svēto Jaunavu Mariju (Pauls Einhorns), 2) Mārā saplūst priekšstati par Laimu un svēto Jaunavu Mariju (Elza Kokare, Pēteris Šmits, Ludvigs Adamovičs, Ludis Bērziņš), 3) uz senās baltu zemes dievības uzslāņojies Marijas (Māras) vārds un atsevišķas funkcijas (Haralds Biezais).

„Latvju dainās” ir 796 dziesmas, kurās sastopams Māras vārds, no tām 62 % dziesmu pierakstītas Kurzemē.

Māras galvenās funkcijas ir:

1)   rūpes par jaundzimušā bērna veselību, labklājību un arī dzemdētājas veselību:  

Pirtiņā ieiedama,

Cieti vēru pirtes durvis,

Zina Dievis, mīļa Māra,

Vai iziešu, neiziešu. [LD 1095]

 

2)   Māra nodrošina sievietes mūža labvēlīgu ritējumu:

Es atradu mīļu Māru,

Pirtes taku ravējam; 

Es atstāju visu darbu,

Teku līdzu noravēt. [LD 1077]

 

3)     viņa rūpējas arī par sērdienīti:

Dieviņš jāja, Māra brauca

Sērdieņiem panākstos.

Dieviņš deva bērus zirgus,

Māra raibas raibelites. [LD 4979-0]

 

Kur tu teci, svēta Māra,

Pilla sauja zīda diegu?

   Sērdienei pūru šūt,

Kam nevaid māmulite. [LD 5018-0]

 

4)     Māra rūpējas par meitas darbu maltuvē:

Tumsā gāju mālu malt,
Tumsā Dievs palīdzēja;
Tumsā sēd mīļa Māra
Dzirnav’ galda galiņā. [LD
8249-0]

 

5)     Māra, bet atsevišķos apgabalos – Vidzemē, Zemgales austrumos – Māršava, Māršaviņa („Latvju dainās” 14 tipos, 50 variantos), ir govju aizgādne:

Balta gāju govu slauktu,

Balta ganu izvadītu,

Balta sēd mīļa Māra

Manā govju laidarā. [LD 29164-0]


Zinu, zinu, nesacīšu,
Kur gul govu Māršaviņa:
Kūtī gul pasliegsnī
Kā melnaja vabolīte. [LD
32449-7]

 

Māra ar epitetu mīļā vai svētā lopkopības sakarā pārstāvēta ievērojami bagātāk – apmēram 150 variantos. Poētisko centru veido LD 29167, kuras 82 variantos (vairāk nekā puse no dziesmām, kas veltītas Mārai kā lopu patronesei!) Māra, svētu rītu ganīdama, izraksta, noraibo raibaliņas:

 

Gotiņ mana raibaliņa,
Kas tev’ raibu norakstīja,
Svēta Māra norakstīja,
Svētu rītu ganīdama. [LD 29167-2]

 

Tikai 9 tautasdziesmu variantos raibaliņas izraksta Laima. Pārējās dziesmās, kas pārstāvētas nedaudzos variantos katra, Māra pati gana un dzied, pavada un sagaida ganus, pati baro un slauc govis vai aicina meitas to darīt, gādā par telīšu vairošanos, met laidarā zelta pušķi, rīksti, raibus cimdus, sēd vītolā, sviestu sitot vai govis skaitot, dod meitai tautās līdzi noteiktas krāsas govis, ieteic ielikt govij vārdu pēc tās krāsas. Kā redzams – piedalās visās lopu kopējas ikdienas gaitās.

[Kristīgās ticības ieviesto priekšstatu pakāpeniska iekļaušanās genuīnās pagāniskās sistēmās – I. K.] īpaši labi redzama buramvārdos, ļaujot secināt, ka svētā Marija, pakāpeniski pārvērtusies par mīļo vai govju Māru, Māriņu,aizstājot seno genuīno latvisko dievību, iepējams, Māršaviņu.

[Kokare 1999 : 158; 161]

 

Janīna Kursīte ir uzrakstījusi beidzamos gados plašāko rakstu par Māru latviešu folklorā – „Māra” darbā „Latviešu folklora mītu spogulī”.

Janīna Kursīte pēta Māras vārdsavienojumus, substantīvus, darbības vārdus, kas aptver Māras pasauli latviešu folklorā. Dažas viņas atziņas:

„.. nosauktās darbības – skaišanās, rībināšana, drebināšana u. c. – rāda Māru kā htonisku dievību, kurai noteiktos apstākļos ir tiešs sakars ar aizsauli un plašāk – iznīcības, haosa sākotni. Ne vienmēr Māras neritmiska, neharmoniska kustība, darbība bija nāves un viņsaules zīme, bet tuvojošos briesmu, pārejas brīža zīme gan. Kad Māra rībina gar krustību dalībnieku durvīm, vienīgais glābiņš, lai viņu pielabinātu, sagaidītu labvēlību, ir aicināt iekšā. Kad Māra apskaišas, tur dusmas uz sievām, jaunām meitām vai sērdieņiem; pēdējiem vēl ir laiks, kā mēs šodien teiktu, laboties. Apse, zem kuras sēd Māra, pati drebot vai koku drebinot, ir viena no Lielās pirmmātes mītnes vietām, sava veida vārti vai robeža starp šo sauli un viņu sauli”;

„[pubertātes iniācijā – I. K.] Māra (dažreiz Māra kopā ar Dievu un Laimu) ir tā, kas pārbaudāmajam saka, kā rīkoties. Šī sacīšana [..] ietverta simboliskā formā, kuras saprašana laikam arī bija viens no priekšnosacījumiem iniciācijas pārbaudījuma izturēšanai”;

„.. ticējumos reljefi iezīmēts Māras pārziņas loks – tas, kas aug, vairojas, sākot no augu un kukaiņu valsts un beidzot ar dzīvniekiem/lopiem un cilvēkiem.”

[Sagatavots pēc: Kursīte 1996 : 268; 272; 293]

 



 Jēkabs Bīne Māras svētība (1930).

 [https://www.artembassy.lv/lv/2170-maras-svetiba.php?page=108]

 

Ansis Cīrulis Māra (sienas gleznojuma mets).

 

Jēkabs Bīne Dievs, Laima, Māra (1932).

 

 Jēkabs Bīne Senatne (1941).

 [http://www.wikiwand.com/lv/M%C4%81ra]

 


Kārlis Jansons Vienoti Latvijai jeb Latgales Māra (1939., atjaunots 1943. un 1992. gadā). Pirmais bronzā lietais Latvijas Brīvības cīņu piemineklis.

[http://www.vietas.lv/objekts/vienoti_latvijai_latgales_mara/bilde/1]

 

Andris Landaus Episkā sniega Māra (2013, sniega skulptūra).

[https://landaus.wordpress.com/2013/02/16/sniega-skulptura-episka-sniega-mara/]

 

Voldemārs Jākobsons Māra Baldonē (1938).

[http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/pasvaldibas/item/26207-slaveno-baldones-sanatorijas-parku-atkal-rota-skulptura-mara; http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/20493/]

 


Mūdienu lietišķajā mākslā Māras zīmi izmanto rotās, lakatos, šallēs, cimdos, segās u. c.

Lakati ar Māras krustu.

[http://www.karelsshop.com/veikals/params/category/63668/item/239447/]

[http://www.lraksti.lv/2013/]


Māras pēdas akmens Veclaicenes pagastā.

[http://www.vietas.lv/objekts/maras_pedas_akmens/bilde/6483]



Dokumentālā filma „Māra (2014).  Režisore Krista Burāne, kinostudija „Nomadi”.

 

Dokumentālā filma „Latgales Māras ceļš” (2009). Režisors Voldemārs Ivdra.


Dziesma Pie Dieviņa gari galdi. Latviešu tautasdziesmas vārdi un mūzika.

 

Dziesma Dāvāja Māriņa. Raimonda Paula mūzika, Leona Brieža vārdi.

 


 


Kas ir Māras zeme?

Livonijas paralēlais nosaukums Svētās Jaunavas Marijas zeme latīņu valodā skan kā terra Mariāna, no kuras tad nācis latviskojums Māra, bet igauniski – Mārja. Tas izveidojies katoļu pāvestu rīkotajos 13. gadsimta krusta karos. Viduslaikos to attiecināja uz divām trešdaļām no Austrumbaltijas, bet mūsdienās nereti lieto, tikai attiecinot uz Latgali. Pie Livonijas 13.–16. gadsimtā piederēja visa Igaunija un Latvija, kā arī īslaicīgi daži Rietumlietuvas novadi (Klaipēdas piekraste u. c.).

Romas pāvestu Livonijai adresētajos dokumentos parādās nosaukumi – Māras zemes (terra Mariana) vai Mātes zemes (terra matris). No kanonisko tiesību viedokļa Latvijas teritorija ap 1201./1202. gadu skaitījās Romas svētā Pētera krēsla īpašums, kam drīzumā izveidojās specifisks apzīmējums: Dievmātes Jaunavas Marijas zeme (arī Svētās Marijas zeme, igauniski: Maarjamaa). Tā bija galvenā atšķirība no līdzšinējās Dieva dēla zemes Palestīnā (terra filii) un vēlākās svētā Pētera zemes Prūsijā (terra Petri). Izveidojas unikāla situācija Eiropas mērogā, kad lielā teritorijā pastāvēja autonoma baznīcvalsts. Šī bija faktiski neatkarīgu, Dievmātei veltītu baznīcas valstu savienība, kurā laicīgiem valdniekiem nebija nekādas teikšanas. Vienīgais laicīgais veidojums bija Rīgas brīvpilsēta, kura izcīnīja sīvu cīņu ar ordeņa valsti. Jāatgādina, ka Māras zemes pastāvēšanas 350 gados ordenis, bīskapi un rīdzinieki cits citu nemitīgi apkaroja.

Indriķa hronika pirmā sīkāk pastāsta par šo nosaukumu, kad 1215. gada Laterānas baznīcas sapulcē Romas pāvests Inocents III paziņoja, ka vienlīdz atbalstīs Mātes zemi Livoniju tāpat kā Dēla zemi Palestīnu. Tas bija pavērsiens krusta karu laikmetā, jo, redzot bezcerīgo stāvokli Svētajā zemē, akcents tika pārlikts uz Baltijas jūras krastiem. Bija skaidrs, ka šeit ieguldītajiem līdzekļiem gaidāma daudz lielāka atdeve un drošības garantijas. Māras zemes nosaukums sāka parādīties arī dažādos pāvestu izdotajos dokumentos, līdz pāvests Gregorijas IX 1237. gadā izdotā bullā oficiāli apstiprina Livonijas baznīcvalsts statusu, sadalot zemes bīskapijās un ordeņa valstī.

Māras zemes jēdzienu attiecināja arī uz Igauniju. 1995. gadā tika iedibināts apbalvojums par godu Igaunijas valsts neatkarībai – Māras Zemes krusta ordenis (igauņu: Maarjamaa Risti teenetemärk).

 

[Igaunijas 5. šķiras Māras Zemes krusta ordenis (Maarjamaa Risti teenetemärk)  Attēls: facebook.com]

[Sagatavots pēc: Skutāns 2017 : https://www.historia.lv/blogi/kas-ir-maras-zeme]

 

·      

Māras kambaru alas – kulta vieta – atrodas Ģibuļu pagasta dienvidrietumu stūrī un ir dabiski izveidojusies alu sistēma Abavas ielejas labā krasta smilšakmens atsegumā, ap 2 km dienvidrietumos no bijušās Kalešu muižas.

Iespējams, ka šīs alas ir saistāmas ar kādā 1462. gada dokumentā minēto svētalu Sabiles novadā. Jau kopš pagājušā gadsimta vidus publicēti dažādi nostāsti par Māras kambariem. Viens no tiem saistīts ar „svētajām meitām”, kuras šeit dzīvojušas un piektdienas vakaros parasti velējušas veļu, no kā kambari ļoti kūpējuši.

 

Plašu aprakstu par Māras kambariem 1907. gadā publicējis ceļotājs Oskars Emīls Šmits, kurš dzirdējis nostāstus arī par to, ka alās kādreiz slēpušies laupītāji. Meklēdams laupītāju noslēptās bagātības, alas rakt licis 1903. gadā toreizējais Kalešu muižas īpašnieks, taču nekas neesot atrasts.

[Sagatavots pēc: http://www.talsitourism.lv/lv/kurp-doties/pie-dabas/dabas-objekti/maras-kambari/]