Tradicionālā transkripcija
[malẽnija]
Starptautiskā fonētiskā transkripcija
[mɑleːnijɑ]
[m] – skanenis
[a] – īsais patskanis
[l] – skanenis
[ẽ] – šaurais, garais patskanis
[n] – skanenis
[i] – īsais patskanis
[j] – balsīgais troksnenis
[a] – īsais patskanis
Mal- – vārda sakne
-ēn- – piedēklis
-ij- – piedēklis
-a – galotne
Malēnij- – vārda celms
-ija – izskaņa
Četrzilbju vārds.
Ortogrammas – ē, ij.
Malēnija – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, īpašvārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija
Vienskaitlinieks.
|
vsk. | dsk. |
N. |
Malēnij-a | – |
Ģ. |
Malēnij-as | – |
D. |
Malēnij-ai | – |
A. |
Malēnij-u | – |
I. |
ar Malēnij-u | – |
L. |
Malēnij-a | – |
V. |
Malēnij-a! | – |
Teikumā var būt:
1) teikuma priekšmets – Malēnija ir Latvijas Ziemeļaustrumu daļa.
2) izteicēja daļa – Šī kartēs neapzīmētā vieta ir Malēnija.
3) galvenais loceklis – Savdabīgā Malēnija.
4) apzīmētājs – Malēnijas cilvēki ir ļoti draudzīgi.
6) papildinātājs – Par Malēniju ir daudz interesantu nostāstu.
7) vietas apstāklis – Malēnijā ir ļoti gleznaina ainava.
Malēnijas ainava, Malēnijas cilvēki, Malēnijas kultūra, Malēnijas tradīcijas
apceļot Malēniju, braukt cauri Malēnijai, dzīvot Malēnijā, interesēties par Malēniju, izzināt Malēniju, lasīt par Malēniju, stāstīt par Malēniju
Personvārdi – Malēnietis, Malēniete, uzvārdi; Malēnietis, L. Leinarda pseidonīms.
Vietvārdi – Malēnija.
Ergonīmi – Malēnija, finanšu uzņēmums; Malēnija, fonds; Malēnija, veselības, kultūras un sporta biedrība, Malēnijas TV.
Nosaukumu Malēnija Latvijas kartē neatrast. Semantiski tuvākais ir Malienas vārds. Arī tas saistās ar vietu, kas atrodas malā. Alūksnē kopš 1925. gada maija izdod laikrakstu „Malienas Ziņas”. Iedzīvotāji zina, ka malēniešu dzīves vieta (t. i., oficiāli nepastāvošais Malēnijas novads) atrodas Ziemeļaustrumvidzemē, netālu no Igaunijas robežas, un ir plašāks par Alūksnes novadā esošo Malienas pagastu, kurš ir kādreizējā Mālupes pagasta rietumdaļa. Cilvēku stāstos un pārliecībā daudz spēcīgāka semantika ir Malēnijai kā dīvaiņu zemei, varbūt līdzīgai Leiputrijai, tikai ar īpašu savdabību – ar it kā panaiviem, bet neapšaubāmi gudriem un asprātīgiem malēniešiem. Reti saklausāma malienas un malēniešu nozīme, proti, jebkura nomaļa, maz attīstīta vieta. Par šādu izpratni „Latviešu konversācijas vārdnīcas” 13. sējumā var lasīt: „Daudz dziļākas saknes tautā vārdam malēnieši. Gandrīz vai katrā Vidzemes pagastā atradīsim no centriem attālākas vietas, aiz mežiem, purviem, tīreļiem, kur dzīvo malēnieši, mežgalieši, tumšākie, nabadzīgākie ļaudis.”
Mūsdienās lietotās vārdu Maliena (ja nedomājam par Malienas pagastu), Malēnija un malēnietis nozīmes ir ar citu niansi. Tajās dominē asprātība, joki, īpatnības, šķietams naivums, bet arī izteikta gudrība, izdoma, dzīve saskaņā ar dabas izpratni un norisēm. [Sagatavots pēc: Markus, Raipulis 2010 : 9–13]
Pasaka par Malēniju
Kādā valstī valdīja karalis un viņam bija trīs dēli – divi gudri un trešais muļķis. To zemi, ko nesen cits karalis bija nosaucis par Muļķu zemi, tā vairs nesauca. Tagad to sauca par Malēniju.
Pastāv vairākas pretrunīgas versijas, kā cēlies Malēnijas nosaukums, bet tālākie notikumi pieļauj arī tādu varbūtību, ka nosaukums ir saistīts ar vārdu „malšana”.
Pirmais karaļa dēls, kam karaļa skauģi bija devuši iesauku „prihvatizators”, bija ļoti gudrs un apsviedīgs. Viņš izgatavoja tādus papīrus, kurus sadrukājot varēja nopirkt gandrīz visu valsti. Pirmais dēls to arī izdarīja, un daļu no valsts atdeva tēvam. Taču viss vēl nebija pārdots, trūka vēl vairāku lietu, tāpēc pirmais dēls iesniedza pieprasījumu – gribu nopirkt visu, kas vēl pārdodams, tāpēc pārdošanas termiņus vēl pagarināja.
Otrais dēls arī kaut ko dabūja, taču viņš bija vēl gudrāks un apsviedīgāks par pirmo dēlu. Viņš karalim norādīja, ka viss iegūtais ir ārkārtīgi lēts, salīdzinot ar Jauno Savienību, kurā karaļvalsts bija iestājusies. „Jādara tā,” teica otrs dēls, „lai malēnieši no vistrūcīgākiem īsā laikā kļūst par visbagātākiem. Tāpēc otrais dēls izgudroja tādas dzirnaviņas, kurās var ievietot mantu, kas pēc katra maliena vērtību vismaz dubulto!
Tā arī izdarīja, nu karalis bija ļoti apmierināts ar savu otro dēlu, jo tagad dzirnas mala dienu un nakti, un Malēnijas vērtība strauji auga. [Sagatavots pēc: Strazdiņš 2008 : 7]
Brauciet pie malēniešiem!
Diezin vai būs kāds, kurš nebūtu dzirdējis vismaz vienu stāstu par savdabīgajiem malēniešiem, nu kaut vai to, kā malēnieši uzbūvējuši māju bez logiem un tad gaismu ar maisiem istabā nesuši. Bet kādi malēnieši ir patiesībā? To skaidroja 2014. gada 26. jūlijā Alūksnes novada Jaunlaicenē, kur notika Pirmie Vispasaules malēniešu svētki.
Jau no pusdienlaika līdz pat vēlam vakaram Jaunlaicenes muižas muzejā, parkā, skolas telpās un tautas namā notika visdažādākās svētku aktivitātes, kurās īpaši gaidīti, protams, bija savējie – malēnieši no malu malām, bet aicināti ciemos bija arī kaimiņi – vidzemnieki, slātavieši, čangaļi un viesi no vēl tālākām vietām, lai noskaidrotu, vai kāds var prātā un izveicībā pārspēt malēnieti.
Svētku rīkotāji ir atraduši septiņas malēnieša rakstura iezīmes: malēnietim gribas būt galvenajam, radošam, jautram, gudram, viesmīlīgam, reizēm viņam sanāk būt ačgārnam, un malēnietis pēc savas būtības ir arī ēdelīgs. Tad nu ikviens varēja izbaudīt dažādas aktivitātes atbilstoši šīm rakstura iezīmēm. Te bija malēniešu pogas, mākslinieka Raula Zitmaņa veidotais malēniešu gaismas maiss, joki un nopietnība, visu laiku svarīgākais malēnietis tika pie lielā malēniešu maisa un slavināšanas. Radošajās darbnīcās varēja, piemēram, izkalt savu Malēnijas naudu, muzejā iepazīt malēniešu valodu, noskatīties filmu „Malēniešu stāsti”. Viesos tika gaidītas pazīstamās novadnieces Māra Svīre un Lija Brīdaka, Rīgas zinātnieki, lai svinētu grāmatas atvēršanas svētkus, runātu par malēniešu radošumu un to, kā malēnieši jūtas, kad ikdienā nedzīvo Malēnijā, bet ar domām tomēr tur ir.
Alūksnes novada amatiermākslas kolektīvi rādīja ainiņas no malēniešu dzīves, bet vakarā Jaunlaicenes estrādē malēnieša Laura Amantova vadībā jestras malēniskas ziņģes dziedāja kurzemnieks Andris Ērglis un malēnieši, spēlēja īstenie malēniešu muzikanti. [Aploka 2014 : http://news.lv/Liesma/2014/07/18/brauciet-pie-maleniesiem]
Tāpēc esmu atnācis
„Šur, tur, it nekur,
Šā, tā, it nekā,
Nezinu ne šā, ne tā…”
Tādā garā Vilis Daudziņš dara mums zināmu malēniešu dvēseles stāvokli pirms daudziem viņu maziem, lieliem un ļoti lieliem (bet ļoti nozīmīgiem) darbiem. Kāds asprātis starpbrīdī saka: „Tā esot brīvās Malēnijas pasludināšana.” Uzzinām arī, cik neparastas poētiskas izjūtas dzimst tieši Malēnijā, kādas gudras domas var rasties tikai tur un nekur citur, jo, kā saka viens no gudrākajiem malēniešiem Vilis Daudziņš, ja nevar iet pa vienu ceļu, tad jāiet pa otru vai pa abiem reizē. Tā darot kārtīgs latvietis un arī malēnietis. Un tas, ko saka vadošais Malēnijas tautas pārstāvis, tas viss nav „šā un tā” vai pat „it nekā”. Tikai skauģi un nenovīdīgi citu novadu pārstāvji var nepamanīt to, cik malēniski ģeniālu dzīvesveidu kopj šie pilsoņi, kā to viņi darījuši jau pirms simt gadiem, jo mēs taču nevaram neticēt Jēkabam Zvaigznītem un Rainim taču arī ne. [Sagatavots pēc: Lagzdiņa 1995 : 5]
Kļavu lapu vainags Malēnijā
Šonedēļ pavadīju brīnišķīgu dienu Malēnijā, Latvijas ziemeļaustrumos. Tur, skaisto dabas skatu ieskauta, sapratu, ka Siguldas zelta rudenim ir spēcīgs un mežonīgs sāncensis, ko īsti var izjust un izbaudīt Viļakā un Veclaicenē.
Kā saka malēnieši – mēs jau esam tālu – tomēr pieveiktais attālums (apmēram 200 km no Rīgas) katru atbraucēju dāsni apvelta ar zelta rudens augstāko apbalvojumu – tūrisma neskartu rudens ainavu krāšņā novada pakalnos un ielejās. Ciemojoties Kornetos, pirmo reizi pati savām ausīm dzirdēju, kā sava pagasta pakalnus cilvēki izmanto saziņai. Tā gan nebija latviešu valoda, kurā kaimiņi no viena pakalna sasaucās ar kaimiņiem citā. Viņi to darīja Dienvidigaunijas viru dialektā, ko runā arī Ziemeļmalēnijā. Ziemeļmalēnieši savā identitātē jūtoties ļoti tuvu igauņiem, stāstīja vietējās folkloras kopas sievas. Arī tautastērpa krāsas un dzīves uztvere esot līdzīga, un, skaidrā dienā uzkāpjot Drusku pilskalnā, 3–4 km attālo Igauniju varot labi saredzēt. [..]
Malēnijas dienvidos, Viļakā, dzīvo Vilis Bukšs – vīrs, kurš lasa zīmes dabā un pareģo laika apstākļus. Ja kokam rudenī lapas krīt uz saknēm – būs auksta ziema, bet, ja bērzam vispirms nobirst lapas galotnē, būšot agrs un silts pavasaris. Viļa dabas stāstu iedvesmota, nopinu sev kļavu lapu vainagu. Kļavu lapu kātus pinu kā bizi un katrā pinuma posmā liku pa vienai lapai klāt.
Ļaudis runā, ka ziemeļmalēnieši esot rāmi un nosvērti, savukārt Dienvidmalēnijā cilvēki esot tuvāki Latgalei, tāpēc atvērtāki un dzīvespriecīgāki. Vilis smejot teica, ka malēnieši „laužot” valodu, esot naivi un labticīgi, bet vienlaikus arī ļoti taupīgi. Īstu malēnieti varot atpazīt četru īpašību dēļ: malēnietis vienmēr visu deviņas reizes pārdomā, pirms darīt. Bet vēl pirms darīšanas pārjautā sievai. Ja malēnietis dzer, tad tā, lai līst pa lūpu kaktiņiem, bet, ja ēd, tad torti kopā ar kotletēm.
Īstums un vienkāršība ir tas, ko meklēju un novērtēju, un to man izdevās šonedēļ atrast Malēnijā. Tāpat kā mans kļavu lapu kronis, arī piedzīvotie stāsti vairoja manu labo sajūtu par Latviju un sevi te Latvijā. [Selecka 2013 : http://www.mammadaba.lv/par-mums/180-mammadaba/blogi/marta-selecka/890-klavu-lapu-vainags-malenija]
Malēnija ir pūtēju zeme
Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas skolēnu pūtēju orķestris 2013. g. svinēja 50 gadu jubileju. Alūksnes novadā šis ir vienīgais orķestris.
„Ģimnāzijas orķestri dibināja Alūksnes 1. vidusskolas mūzikas skolotājs Rihards Ādamsons 1953. gadā. Var uzskatīt, ka Malēnija ir pūtēju zeme, jo jau pirms orķestra dibināšanas Alūksnes novada pūtēji bija slaveni visā Latvijā. Jāteic, ka pirmajā gadā orķestrī uzņēma tikai tos zēnus, kam pašiem bija mūzikas instrumenti, jo ekonomiskās situācijas dēļ skola tos iegādāties nevarēja,” stāsta E. Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas direktors Gunārs Stradiņš. Viņš šo laiku atminas labi, jo 1954. gadā pats sāka spēlēt skolēnu pūtēju orķestrī.
„Pirmajā orķestra sastāvā spēlēja Volfrīds Kalniņš, Vilnis Strautiņš, Vilnis Rozītis, Ivars Trofimovs, Uldis Ieviņš un citi. Tolaik būt pūtējam bija modes lieta. Arī meitenes puišus muzikantus vērtēja augstāk nekā pārējos. Orķestranti spēlēja dzīvo mūziku skolas ballēs, aizstājot plašu atskaņotāju mūziku. Bijām lepni, ka esam orķestranti. Bet tas bija grūti, jo, visu vakaru spēlējot, varēja pazaudēt savu meiteni. Domāju, ka arī tagad meitenēm vairāk simpatizē sabiedriski aktīvi zēni,” spriež G. Stradiņš.
Skolēnu pūtēju orķestrī savulaik spēlējuši pazīstami cilvēki, kas dzīvi saistījuši ar mūziku: Georgs Sniķers, Vilnis Strautiņš, Ivars Dāvids, Iveta Treija (strādā mūzikas koledžās), Ieva Kravale, Juris Ivanovs, Ziedonis Puķītis, Rūta Puķīte (Ābola), Valdis Vīksna, Sandors Līviņš, Inita Lemba (Čerbikova), Ilze Caune (Līviņa), Ināra Meldere (Ādamsone) (strādā mūzikas skolās), Uģis Pūpols (strādāja vispārizglītojošā skolā), Vilnis Strautiņš, Ivars Trofimovs, Vilnis Rozītis, Agris Kalniņš, Rihards Vilde, Kārlis Tortūzis, Jānis Čikulis, Kārlis Tomsons, Guntis Lazdekalns (iesaistījušies profesionālos kolektīvos), kā arī Uldis Ieviņš, Arnis Grāps, Andris Vīksna, Lauris Amantovs un Ritvars Abakuks. [Sagatavots pēc: Zara 2003 : http://news.lv/Aluksnes_Zinas/2003/04/08/malenija-ir-puteju-zeme]
Augšzemnieku dialekta dziļās latgaliskās izloksnes Ziemeļaustrumvidzemē (t. s. Malēnijā)
Malēnisko izlokšņu vokālismā ir daudz citām dziļajām latgaliskajām izloksnēm līdzīgu parādību, viena no tām ir patskaņa a pārvēršanās par o parasti uzsvērtās saknes zilbēs un priedēkļos, ja vārdu neizjūt par atvasinājumu, bet saklausāmas arī atšķirības. Jau B. F. Treija „Der Oppekalnsche Dialect” („Apukalna izloksne”) teikts, ka īsais a bieži tiek runāts kā o, piemēram, [kòlps], [kolèns] (Treu 1883 : 22), [socumi] ‘dakšas’ (Treu 1883 : 24). Dažos gadījumos saklausāms arī šķietami neregulārs o.
Šīs atziņas ilustrācijai četri gadījumi.
1. Patskaņa o lietojums skaitļa vārdā astoņi un astotais, piemēram: [ostiņi], [ostoni], kur otrais o < uo lietots regulāri, bet [ostîc], [ostîtìs], [ostêtìs].
2. Darītāju vārdos ar -ējs patskaņa a vietā runā o tajās izloksnēs, kur pagātnē lieto o, piemēram, molu: [molèis] ‘malējs’, kolu: [kolèis] ‘kalējs’, zogu: [zoʒèis] ‘zadzējs’.
3. Dažās izloksnēs arī lietvārdu [òls] ‘alus’ vsk. akuzatīvā runā ar neregulāru o, tātad oli (olu vietā), jo, sakrītot u-celmu un i-celmu vsk. nominatīva un ģenitīva formām, šajās izloksnēs u-celmi arī pārējos locījumos pieslējušies i-celmiem, pieņemot to galotni, bet patskanis o palicis saknē pēc vecās likumības.
4. Atšķirībā no Latgalē runātajām izloksnēm divskanī ai malēnieši pirmo komponentu a runā kā o prefiksā oiz- ‘aiz’, piemēram, [òizdût] ‘aizdot’,
[òizgulâtîs] ‘aizgulēties’, [òizît] ‘aiziet’, [òisskrìt] ‘aizskriet’, [òizdìrsnîca] ‘netīra, nekārtīga vieta’, [òizgùoja pì dìva] ‘aizgāja pie Dieva’, [vacìs prìkšnìks òizniêmîs naûdu ùn òizlaîdîs lopuôs] ‘vecais priekšnieks aizņēmies naudu unaizlaidies lapās’, [vìņš òizbiêga nù šejenes uz Pùliju] ‘viņš aizbēga no šejienes’. [Sagatavots pēc: Markus 2012 : 103–105]
Malēnija Latvijai ir devusi daudzus talantus: gleznotāju Leo Kokli, kordiriģentu Haraldu Medni, rakstniekus Ojāru Vācieti, Elīnu Zālīti, Jāni Mauliņu, Liju Brīdaku, Māru Svīri, fotogrāfus Gunāru Bindi un Juri Krieviņu, soļotāju Ādolfu Liepaskalnu, matemātiķi Aivaru Liepu, Slaucītāju dzimtas pārstāvjus – skolotāju Jāni Slaucītāju, ģeogrāfu Leonīdu Slaucītāju, astronomu Sergeju Slaucītāju. [Sagatavots pēc: http://veclaicene.lv/maleniesi-un-maleniesu-valoda]
Malēnija kā tūrisma produktu elements
Tūrisma produktu izveidē nepilnīgi tiek izmantots reģiona vēsturiskais nosaukums Malēnija, kas ar humora pieskaņu varētu palīdzēt labāk iepazīt Alūksnes novadu, runas īpatnības, to izpausmi praktiskajā dzīvē un mākslā, un piedāvāt konkurētspējīgus tūrisma produktus un pakalpojumus, jo nekur citviet Latvijā Malēnijas zīmols nevar tikt lietots. Arī esošo tūristu vērojumos piefiksējams fakts, ka ceļojums Alūksnes pusē tiek dēvēts par ceļojumu uz Malēniju/Malienu. [Sagatavots pēc: http://www.aluksnespils.lv/news/data/files/Aluksnes%20marketinga%20petijums.pdf]
●
2014. g. Alūksnes novadā bija bērnu vasaras nometne Mēs malēnieši Malēnijā.
●
Vidzemes Augstskolas Komunikācijas un sabiedrisko attiecību studenšu veidotais video par malēniešu valodas skolas nodarbību (2012).
●
Vidzemes TV veidots sižets par malēniešu valodas skolas nodarbības 1. gada jubilejas svinībām (2012).
●
Daces Markus veidotā filma Viena diena ar malēniešiem (2012).
●
ReTV veidots sižets par malēniešu ēdieniem (2015).
●
Te! veidots video sižets Vietējie – Malēnija. [https://vimeo.com/132510198]