Tradicionālā transkripcija

[malêniẽtis]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[maleːˀni͜etis]

[m] – skanenis

[a] – īsais patskanis

[l] – skanenis 

[ē] – garais, šaurais patskanis

[n] – skanenis

[ie] – divskanis

[t] – nebalsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis 

[s] – nebalsīgais troksnenis 

 

Četrzilbju vārds.

Ortogramma – ē.

mal– – sakne

ēn– – piedēklis 

iet– – piedēklis

isgalotne

malēniet– – celms

ietisizskaņa

malēnietis – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, otrā deklinācija

 

  vsk. dsk.
N. malēniet-is malēnieš-i
Ģ. malēnieš-a malēnieš-u
D. malēniet-im malēnieš-iem
A. malēniet-i malēnieš-us
I. ar malēniet-i ar malēnieš-iem
L. malēniet-ī malēnieš-os
V. malēniet-! malēnieš-i!

Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsMalēnieši ir sirsnīgi un atjautīgi cilvēki.

2) izteicēja daļa – Rakstnieki Ojārs Vācietis, Elīna Zālīte, Jānis Mauliņš, Lija Brīdaka, Māra Svīre ir malēnieši.

3) galvenais loceklisTalantīgais malēnietis.

4) apzīmētājsMalēniešu aprakstos bieži tiek uzsvērta viņu stūrgalvība un spītība.

5) papildinātājs – Par malēniešiem varam lasīt rakstnieka Jāņa Mauliņa darbos.

6) vietas apstāklisMāsa ieprecējās malēniešos un tagad dzīvo Alūksnē.

malēnieša acis, malēnieša balss, malēniešu dejas, malēniešu dziesmas, malēniešu ēdieni, malēniešu ģimene, malēniešu humors, malēniešu joki, malēniešu kultūra, malēniešu koris, malēniešu mūzika, malēniešu nostāsti, malēnieša raksturs, malēniešu svētki, malēniešu tautastērps, malēniešu teātris, malēniešu teikas, malēniešu tradīcijas, malēniešu valoda

atjautīgs malēnietis, gudrs malēnietis, centīgs malēnietis, īsts malēnietis, jauns malēnietis, jautrs malēnietis, leģendārs malēnietis, lepns malēnietis, muzikāls malēnietis, neatlaidīgs malēnietis, radošs malēnietis, spītīgs malēnietis, strādīgs malēnietis, talantīgs malēnietis, vecs malēnietis, zobgalīgs malēnietis

iepazīt malēniešus, satikt malēniešus, rakstīt par malēniešiem, runāt ar malēniešiem, stāstīt par malēniešiem

malēnietis, malēniete

Austrumvidzemes latvietis; cilvēks, kas cēlies no šī apvidus.

Malēniešu rakstura īpašības.

Uz Kuldīgu brauc malēnieši – Alūksnes deju kopa.

// Cilvēks, kas izturas, rīkojas nesaprātīgi, muļķīgi; atpalicis cilvēks. 

[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/mlvv]

malēnieši, malēnietis, malēniete 

1. Austrumvidzemes latvieši. 

.. manā klātbūtnē viņa kaunējās runāt, jo es viņu pāris reižu biju aprājusi, ka viņa lieto malēniešu izloksni .. Zālīte 5, 50.

2. novec. Attālas, nomaļas vietas iedzīvotāji. 

Es neāvu baltu kāju Malēniešu puišu dēļ .. LD 9693

3. niev. Cilvēki, kas rīkojas, izturas nesaprātīgi, muļķīgi. Atpalikuši cilvēki.

[Sagatavots pēc: https://llvv.tezaurs.lv] 

malêniẽtis [C., malẽniẽtis Wolm.], 1) der Grenzbewohner; (im Plur.) die ostlichen, den hochlettischen Dialekt sprechenden Letten: es neāvu baltu kāju maleniešu puišu dēļ BW. 9693; 2) ein einfältiger, plumper Mensch: Brencis ir īsts malenietis Vēr. I, 1446.

[Sagatavots pēc: ME II : 558]

Uzvārdi – Malēnietis, Malēniete.

Pseidonīms – Malēnietis, rakstnieka Linarda Laicena pseidonīms.

Vietvārdi – Malēnieši, viensēta Kalna pagastā.

Ergonīmi – Radošie malēnieši, biedrība Ziemera pagastā.

Vārda malēnietis cilme saistāma ar Alūksnes novadā esošā Malienas pagasta un oficiāli nepastāvošā Malēnijas novada nosaukumu. Malēnietis ir Malēnijas iedzīvotājs. [Markus 2010 : 9–10]

Izskolotais vērsis

Akal malēniets ar vezumu aizbraucis uz Rīgu, visu izandelēš un ta staigāš pa Rīgu apkārt brīnēdamies. Šis nu izstaigājies, ka vai ne gards, un pēdīgi pats pie sevis nosacīš: „Ak, vallc, kau būtu mārkaķi radzēš, nudie’ rubuļi nažālūtu!”

Malēniešam kārējies varēn mērkaķi redzēt. Bet ka malēniets tā nosacīš, tā tūlitan ar vienc Rīgas zellis klā un saka: „Duču rubuli, es parādīšu mērkaķi!”

Malēniets iedevis Rīgas zeļļam rubuli, un šis nu šo vedis rādīt mērkaķi. Rīgas zellis aizvedis malēnieti uz lielkungu kasi, tur bīš vienc tāds lieckungs par kasieri, kas uz mata izskatījies pēc mērkaķa. Abi iegāši kasē, un Rīgas zellis nu piebikstīš malēniešam, ka are, tur jau aiz tiem drāšu trellīniem mērkaķis esot. Nu malēniets prasīš Rīgas zeļļam, vai par to pašu naudu mērkaķi pakaitināt ar varot. Rīgas zellis sacīš, lei kaitinot, cik ādā lienot. Nu malēniets piegāš pie trellīniem un vilcis ar pātagas kātu pa drātēm, ka nobarkšēš vie. Jau lieckungs uz aukšu vie palecies uz krēsla. Nu malēniets ar palicis priecīgs un kliedzis:

„Vai re’ kā skaišas! Vai re’ kā skaišas!” – un vilcis akal ar pātagas kātu pa drātēm. Nu lieckungs sācis kliegt un saskrēš sulaini un sagrābuši malēnieti pie krāgas un tik stiep prom. Gan malēniets ķepurojies pretī un sacīš, ka šis par mērkaķa kaitināšanu ar esot samaksāš, bet nekas nelīdzēš un malēnieti aizstiepuši un iespundējuši cietumā. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr12/1205204.htm]

Reiz vēlā rudens naktī viens malēnietis braucis no Rīgas pa Pliskavas lielceļu un Skujenes krogā gribējis zirgu ēdināt; bet tur bijis dikti pilns un tādēļ braucis līdz Mālu krogam. Bet nu sacēlusies tik bieza migla, ka nevarējis ne zirga saredzēt ilksīs. Braucis, braucis – piebraucis pie Krusta kalna, te uz reizi viss ceļš palicis gaišs un nu daudz, daudz miroņu nākuši no kapsētas ārā un sēdušies malēnietim ratos. Viens mironis vēl, jauna meita, iesēdusies pat klēpī viņam un gribējusi mutes dot; šis, zināms, to neatļāvis un nu ar kūju sācis miroņus sist un gaiņāt, lai ietu projām; bet, jo vairāk sitis, jo vairāk nākuši klāt, tā kā citi jau sēdušies šim uz galvas, uz pleciem, kur nekur, jo ratos vairs nebijis telpas. Ilgu laiku nabadziņš tā nomocījies, kamēr tad gailis tuvējās mājās iedziedājies un miroņi klupdami skrējuši kapsētā atpakaļ, saukdami: „Uz elli, uz elli!” [http://pasakas.lfk.lv/wiki/140205020/lv]

 

Sen, sen atpakaļ dzīvojis Startes muižā ļoti nikns vagārs. Zem šā vagāra jūga bijis kunga dzimtļaudim un darbiniekiem daudz ko izciest. Neviens cilvēks starp darbiniekiem netapis atrasts, kas jau no bargā vagāra vismazākais pāra desmit reižu nebūtu dabūjis pa muguru – pat gluži nevainīgs. Reiz sējamā laikā, pašā karstakā pusdienā, vilcies lēnītiņām pa Veravas lielceļu uz Cēsu pusi viens malēnietis ar ļoti nogurušu zirdziņu. Vecīšam zirgs maz vien vairs kustējis, un saule dedzinājusi tik briesmīgi. Te pret Vilkuaploku zirdziņš tā noguris, ka vairs ne pēdas tālāku tikt. Vecītis nojūdzis zirdziņu un palaidis to Vilkuaplokā grāvmalītē, mīkstajā zālītē, krūmiņu pavēnī, arī pats atlaizdamies turpat līdzās. Šo reizi arī noskatījies minētais vagārs. Tūliņ tas izskrējis kā vējš pa Vilkuaploku un vecīša zirgam pie pavadas cieti. Gan vecītis lūdzies, bet tas neko nelīdzējis, zirdziņu aizvilcis uz muižu. Muižā vecīšam bijis jāaizmaksā viens rublis, lai zirdziņu dabūtu laukā. Vecītis arī aizmaksājis to rubli. Bet pirms iedams, piedāvājis vagāram pīpi tabakas no sava repa. Vagārs, neko ļauna nedomādams, ielādējis savā lielajā pīpī no malēnieša tabakas. Bet pīpi iekūpināt vis neļāvis minētais vecītis, licis to izkratīt uz delnas. Un, ko domājat! Te, visiem par brīnumu, vagāram pilna sauja šķirgālēnu. Vēl, prom iedams, vecītis uz darbiniekiem piebildis: ja šis būtu atļāvis vagāram izpīpēt, tad viņš būtu bez žēlastības beidzies. Tādēļ nevajagot vis nevainīga ceļavīra aizskart, jo nevarot zināt, kas katram padomā. [http://pasakas.lfk.lv/wiki/150303012/lv]

Malenīši meil ontlīgi un sātīgi paiest un pī iedina naņergajās un pa iedamū našņakarejās.

Malenīši ikdīnā daudz ād bīzputras. Īcīnītuokuo ir kartupeļu čāpa ar izčuorkstinuotīm taukuma gobaliņīm, pīdzerūt lobū pīnu voi škurmuli. Arī pī komīm labi īt kluot škurmuls. Bīži ād arī igauņu bīzputru. Lai vuorut napīdegtu, tuo juojakarē.

Nū nulaupītīm sareivietīm kartupeļīm vuora villainū klučku pīna putru voi cap bleiņus. Nū miltīm cepti bleņi labi garšoj ar remenēm. 

Ja maizi cap nū saduseišim miltīm, tuo iznuok lipīga kuo gleizda. Pirms meiklas ījaukšanas miltus plucina. Caput lilus kukuļus, veilīte nareti saškeļas. Siltas karašas ar tikkū sasistu svīstu un paniņām vareni garšoj piec sīna pļavas. 

Vīsibuom cap lilū kleņģeri voi kūkinu nū treisdesmit ūlu dzaltanumīm, sasistīm pontagā. Nū gaļas taisa rolādes, vuora smalkū gaļu un kaltē dasas stipanus. Aukstijā gaļā īvuora arī coukas ausu skrimstalas. 

Couku īkšus labi izmiercē un sacap, bet nū aitu īškām vuora šķilberu putru. Arī ricigu izteira nū smiltīm un leik kluot vistas zupai. [Markus, Raipulis 2010 : 149]

Ja es nebūtu…

Ja es nebūtu no tās puses, 

no Malienas, 

es tikpat saldi un garšīgi smietos

par tām mīļajām blēņām,

ko piedēvē novadniekiem,

un sacerētu vēl trakākas,

jo smieties par sevi

ir māksla, bauda

un gara veselīgums.

Par sevi nesmejas

garā vājie un neveselie.

 

Ja es nebūtu malēnietis,

mana sirds tāpat pakluptu

Ziemeļvidzemes augstienē,

jo tajā vietā 

gribas sakust,

gribas būt tuvāk zemei –

un stāvus nav diez cik tuvu,

Un pieglausties gribas

vien tam, 

ko tu mīli.

 

Ja es nebūtu no tās puses, 

vienalga 

tā novada bijušais

darītu garāku manu dzīvi 

pirms manis dzimšanas,

tā novada seja 

darītu lielāku prieku

un dziļākas sāpes 

uz manas sejas,

tā novada 

nākotnes nemirstība

un draudi tai nemirstībai 

dotu man to pašu,

par cilvēku padarošo,

vīrišķību.

 

Ja es nebūtu no tās puses… 

Kā tas var būt?

Es nevaru būt

no citas puses.

…Un tagad

lai vecvecā Glika

vecvecie ozoli –

lai nošalc šai dziesmai

„āmen”! [Vācietis 1983 : 164–165]

 

Jēkaba Zvaigznītes parodija par Jāņa Ruģēna dzejoli 

„Kad atnāks latviešiem tie laiki”

Tad oatnoāks Mallīnai tī laiki,

Kū cittas tautas taggad redz;

Tad kleidīs vusi tumši tvaiki,

Koas toaggad vēl šū zemmi seedz!

Tad Švoagers, Reppis, Brencis staigās

Nū bļieņām un nū nīkim teirs;

Tad vusi slavas dzīsmas klaigās

Un katris Mallenīts bous veirs.” [Zvaigznīte [?] 1862 : 179] 

 

Septiņi malēnieši

[..] Mūsu septiņ’ malēnieši

Pārstāstīs, ko piedzīvoja,

Savās dēkās izdzīvojot

Lieku reizi tautas jokus.

 

Kaut vēl būtu krusttēvs Apsāns,

Tas gan skaistāk izstāstītu, –

Tagad ņemiet šo par labu,

Tālu atbalsi no smiekliem. [..] [Rainis : http://www.korpuss.lv/klasika/Senie/Rainis/Malen/ievads.htm]

 

Mans nodoms bija skaidrs un godīgs. Lai radītu objektīvu vai, kā malēnieši saka, ontlīgu malēniešu tēlu, nolēmu Rīgā savā dzīvoklī sapulcināt kopā trīs labās skolās gājušus Malienas novada pārstāvjus un parunāt.

Sapulcējāmies gluži prātīgi. Vien iepriekš viņi mani krietni izjautāja:

– Kam tev tas vajadzīgs? Vai tu pa nopietnam domā? Vai būs šņabis vai sulu dzeršana? Ko tava sieva sacīs? Vai bērni netraucēs? Vai varēšu iet bez šlipses? Vai papīrs katram jāņem līdzi? Vai gripas laikā būs higiēniski?

Jautājumu bija krietni vairāk. Ne jau visus tos atminēt un pierakstīt. Kad atbildēju vienu, prasīja vēl. Apšaubīja un pētīja kā īsti malēnieši. Pats būdams malēnietis, sapratu, ka šaubām nebūs gala, ja nepateikšu kaut ko spēcīgu. Tā tapa manā mūžā īsākā runa.

– Malēnieši ir vareni veči, – es teicu, rēķinādamies ar to, ka katrs normāls cilvēks piekritīs uzslavai. Tomēr, drošs paliek drošs, iebildumus negaidīju un tūlīt turpināju:

– Mēs esam sevišķi vīri. Fakts. Īpatņi izdaiļo pasauli, citiem vārdiem, taisa kultūru. Palaist tādu mantu vējā būtu tīrais zaudējums. – Te nu es, tā teikt, spēlēju uz tipiskām malēniešu jūtām – sīkumainību. Malienas vīrs ir taupīgs un apdomīgs. Laist kaut ko zudumā – to tik ne.

Tālāk nedaudz pielietoju demagoģiju. Teicu:

– Pasaulei jāuzzina par mums, malēniešiem, visa patiesība.

Rēķinājos ar to, ka viņi, tāpat kā es, pārliecināti, ka pasaule par malēniešiem zina tikai pusi patiesības, proti, ka mēs esam muļķi. Otru pusi, ka esam arī gudri, nezina neviens. Tā kā malēnieši uz nedrošiem pasākumiem nav viegli sakūdāmi, es, likdams saprast, ka visi šķēršļi tiks no ceļa nobīdīti, piebildu:

– Ja pārgudrie vidzemnieki, tiepīgie latgalieši un izgāzīgie kurzemnieki mūs nesapratīs, tulkošu šo rakstu darbu citās valodās, bet pasaulē tas aizies.

Nobeigumā vēl vērsos pie malēnieša patriotisma jūtām un puspajokam pusnopietni uzsaucu:

– No tava soļa viss atkarīgs, vai stūrgalvīgais un prātīgais urķis malēnietis paliks vēsturē vai ne. Nestrīdies, bet saki: vai nāksi? Tur visu izstrīdēsim. 

– Iešu, – visi trīs atbildēja kā viens vīrs.

Un tad sākās mūsu saruna, ko man vajadzēja ar steigu pierakstīt.

Olafs teica:

– Vispirms tev, Janka, vajadzētu uzskribilēt tādu kā ievadu, paskaidrojot, ka malēnieši nav īstenībā malēnieši, bet kultūras ziņā stāv pat augstāk par vidzemniekiem, ka pirmā nopietnā raksta gabala, tas ir, latviešu valodā tulkotās bībeles, pamatos ir Malienas valoda

– Pag, pag, – es iejaucos. – Nelīdīsim vēsturē. Starp citu, bībele nav uzrakstīta dialektā.

– Bet kas tev teica, ka jābūt dialektā? – Olafs lēca pretī. – Dialekts ir tikai stila žargons. Vai tu skolā runāji dialektā? 

– Nē, – es teicu, – bet toreiz, Glika laikā, taču visi tā runāja.

– Kā tu zini? – Olafs pikti noprasīja. Man mute palika vaļā. Sapratu, ka viņam to nekādi nevarēšu pierādīt. Par vēsturnieku apgalvojumiem viņš pasmiesies. Sak, kā tad šie to zina? Olafs bija malēnietis, un iestāstīt to, ko viņš nevēlējās, praktiski bija neiespējami. [..]

Valdis sarauca pieri.

– Olaf, tev nav taisnība, – viņš teica. – Kā tu vari sacīt, ka malēnieši īstenībā nav malēnieši? Kultūra ir kultūra, bet malēnietis ir malēnietis. Ja tu tā taisies piesmērēties tiem, nu, tiem pārējiem, tad labāk nebūtu nācis. [Mauliņš 1983 : 5–7]

 

Viens iemesls solītāju nelielam skaitam bij arī tas, ka Oši nebij ņēmuši par saucēju stacijas ormani, mutīgo Puragaili, ko vērts paklausīties, bet gluži svešo skrīvera jauno krievu palīgu Tūrsu. Tas gan liela un smaga auguma, bet tikai divdesmit gadu vecs, lēns un tūļīgs, un pie tam runāja pavisam jocīgā malēniešu izloksnē. No tā neko labu nevarēja sagaidīt, arī Osiene pati bij nobažījusies. Vienīgais attaisnojums šādai izvēlei tas, ka Tūrss neprasīja rubli, bet bij ar mieru ar divām glāzēm groka – vienu pirms darba, otru pēc beigām. [..]

Tūrss bij uzgriezis pulksteni, kā vajadzīgs, paknibināja vēl, paraustīja un paspieda, kur pienākas, tas sāka sist, gan mazliet stenēdams un negribīgi, tomēr visā sētsvidū sadzirdami. Pūlī jautrība pieauga vairāk kā no Bitienes ķērkšanas. Izsaucējs mēļoja. Tas te nebij pulkstens, bet tīrais brīnums. Kad uzvilka, viņš gāja, kad bij nogājis, apstājās – bet gluži kā labi iebraukts zirgs. Tā viņu varēja sakratīt un atkal tā, iekšas taisni kā zvēram. Par daudz Tūrss nerunāja, tik ātri arī ne kā Puragailis, bet katrs vārds pielipa vietā, malēniešu izloksne dīvajiešu ausīm likās smagnēja un pielipīga. Viņi sajuta tūliņ, ka nav velti nākuši, par garlaicību šajā ūtrupē nebij ko baidīties. [Upīts 1945 : 608, 610]

Liepājas teātra izrāde „Malēnieši” 

Balagāns. Nu protams, tas ir balagāns! Vārda vistiešākajā un vislabākajā nozīmē. Šādi ar prieku varu raksturot Liepājas teātra sezonas noslēguma (2012) iestudējumu „Malēnieši” – jautru, muzikālu, košu, kustīgu, bet, kas pats galvenais, asprātīgu un trāpīgu izrādi, ko paši iestudējuma autori definē kā „karnevālu latviešu garā”. [..]

Balagāns „Malēnieši” ar visām naivitātēm un muļķībām, kas šim žanram piedienas, ir ļoti iedarbīgs [..].

Režisors Juris Rijnieks Raiņa un Jēkaba Zvaigznītes joku stāstus par malēniešiem uz skatuves uzved jau otro reizi, pirmoreiz tas notika 90. gadu sākumā Daugavpils teātrī. Neapķērīgo malēniešu dzīves ainas – gan slavenā gaismas nešana ar maisiem, gan pirmā sastapšanās ar asinskāro „peļu suni” jeb kaķi, gan kārtīga un regulāra izsēdēšanās cietumā un citas nelaimes, kas prātīgus ļaudis neapgrūtinātu, – 90. gadu sākumā noteikti sasaucās ar pirmajiem latviešu centieniem kļūt par demokrātiskās kapitālistiskās pasaules pilsoņiem. Taču izrādās, nekas daudz nav mainījies arī mūsdienās – cietumos šeit ik pa laikam pasēd dažādi aktīvi politikas darboņi, bailes no baisā, sarkanacainā „peļu suņa” līdzinās bailēm no fotoradariem, bet gaismas nešana ar maisiem mājā, kurā aizmirsts izbūvēt logus, nemaz nav bezcerīgāka akcija kā dažādo Eiropas direktīvu pildīšana. [Ģībiete 2012 : https://www.la.lv/recenzija-liepajas-teatra-izrade-maleniesi-2]

 

Malēnietis ir „stipris kā pipris”! Latgalisko izlokšņu īpašais variants

„Lieliski, ja līdzās svešvalodu prasmei varam lepoties ne tikai ar krāsainu dzimto latviešu valodu, bet protam arī kādu latviešu valodas izloksni,” saka filoloģijas habilitētā doktore profesore Dace Markus. Viņa pati, malēniete būdama, ir pētījusi malēniešu izloksnes – tajās runā Ziemeļaustrumu Vidzemē Alūksnes novadā un tam blakus – un vadījusi nodarbības malēniešu valodas nometnē Māriņkalnā.

Malēnieša pasaules uztvere atspoguļojas viņa valodā. Piemēram, raksturīgi izteicieni rāda, ka malēnietim ir aktīvs dzīvesveids. Viņš no rīta nepieceļas, bet nuok auškā – nāk augšā. Pēc tam viņš izleksēj škurmuļa bļūdu (izdzer rūgušpiena bļodu) un, ja ir izkurējīs (izsalcis), tad oizlac (aizsteidzas) uz būdi (veikalu) maizi pirkt. [..]

Malēniešiem ir daudz aizguvumu gan no krievu, vācu, gan igauņu valodas. Piemēram, vārds lumpis (mazs dīķis) ir nācis no igauņu valodas. Malēnijā par māju varētu stāstīt tā: Mouja bej calta uz akmeņa pudamenta ar augstu krilcu, apmesta ar šikateru un apjumta ar šindeļu jumtu. Tātad – celta uz akmens pamata, ar augstu slieksni, apmesta ar apmetumu un apjumta ar skaidu jumtu.

Latgalisko izlokšņu īpašais variants

„Izloksnes ir tās nelielās atšķirīgās valodas apakšsistēmas, kas bieži atšķiras, pārbraucot no viena pagasta uz citu,” stāsta D. Markus. „Šīs apakšsistēmas apvienojas kādā dialektā. Ziemeļaustrumvidzemē runā augšzemnieku dialekta dziļo latgalisko izlokšņu īpašo variantu, kurš ieguvis nostāstiem apvīto malēniešu runas nosaukumu.”

Dziļās latgaliskās izloksnes nozīmē, ka ie vietā runā ī un o [uo] vietā – ū, piemēram, sieva ir sīva, ola ir ūla vai ūle, skola ir skūla u. tml. Tipiski malēniski būtu arī peila (nevis pīle), ita (nevis ite, kas nozīmētu šeit), jo Latgalē šauro –e galotnē nepārveido par –a, bet Malēnijā vairākās izloksnēs pārveido, piemēram, saula (nevis saule), kuorpa (nevis kurpe vai kuorpe).

Spilgta atšķirība ir arī tas, ka, piemēram, Latgalē mīkstina cietos līdzskaņus, bet Malēnijā nemīkstina, tāpēc lauztā intonācija, kas ir raksturīga arī Latgalei, Malēnijā skan īpaši stipri.

Malēnijā ir vēl viena spilgta parādība, kādas nav Latgalē, piemēram, priedēkli aizmalēnieši pārveido par oiz-: oizīt, oizgulātīs, oizliekt, oizliktīs (aizlikties, aizskriet, aizsteigties). Ir valodas parādības, kas strauji iet zudībā, piemēram, Malēnijā tāpat kā Latgalē (bet ne visās izloksnēs), ķ vietā runāts č, piemēram, kačs ar siļči rinču riņčīm pa čieči ap bluči (kaķis ar siļķi riņķu riņķiem pa ķēķi ap bluķi), un ģ vietā runāts  – oss kū zuodža zūbi (ass kā zāģa zobi).

„Paši zinām, ka gudri”

Dace Markus kopā ar Jēkabu Raipuli, rakstot grāmatu „Radošie malēnieši un viņu valoda” (izdota 2010. gadā), aptaujāja vairākus malēniešus par viņu izteiktākajām īpašībām. Raksturīgākās malēnietim esot šīs – sava nostāja, nekaunas no tās; atklātība, neprot melot, tādēļ malēnieši daudz cietuši kara laikā; pārsvarā viņi esot muzikāli; nav izgāzīgi, nav lielīgi; saprot jokus, neapvainosies, ja vilks uz zoba.

D. Markus piemetina, ka malēnieši ir dzīvesgudri, jo jādzīvo grūtos apstākļos, ne velti Alūksni sauc par „Latvijas ziemeļpolu”. [..] Profesore spriež – laikam jau Ernsts Gliks būs saskatījis malēniešu gudrības potenciālu, jo pirmās latviešu skolas dibināja tieši pie malēniešiem Alūksnē, Jaunlaicenē un Zeltiņos. Zinātniece atgādina atziņu, ka industriāli attīstīti apvidi ātrāk zaudē novada savdabību. Malēniešiem nav lielu pilsētu, pauguraino teritoriju grūti apstrādāt, ziemā malēnietis lielajās kupenās ir kā kurmītis. Toties kultūrvēsturiskās vērtības un novada savdabīgums ir ieraugāms.

Trāpīgi apzīmējumi un humors

Malēnieši lāceņogas sauc par kuomenēm, kojmenēm vai koīenēm (valodnieki vēl meklē skaidrojumu šā vārda dažādo variantu izcelsmei). Par bakstēm dēvē mušas, kas kodīgi dzeļ zirgiem un govīm. Pieliekamo kambari – par kābūzi. Ir arī plašāk Latvijā pazīstami vārdi, piemēram, žagas sauc par klikučiem, jakariet nozīmē jaukt, rušināt, piemēram, rušināt uguni. Bet malēnieša brīdinājums, lai kāds nesnauž, skan: Nakoukuo, apzags (nekūko, apzags)! [..]

Bet nu ieskatīsimies virtuvē, kur saimniecēm savas gudrības – Ja zupai napīlīk piprus un čosnaka zūbiņu, tod tai nav neikuoda satvara. Ejot ciemos vai uz vakarēšanu, saimniece rīkojās tā – Leidzņemamajam maizes kukulim nūgrīza galiņu, duoniņu jeb kanceiti, kū atstuoja muojās, lai nāiznastu nū muojām muojas svātību. Un, kā liecina brašie malēnieši, mājās svētības patiešām netrūkst. [Kokareviča 2018 : https://www.la.lv/malenietis-ir-stipris-ka-pipris]

Malēnietis un viņa valoda

Ja šis pētījums [„Malēnietis un viņa valoda”] sauktos „Kā dzīvo malēnieši”, tajā varētu ietilpināt gan vārdu Maliena un malēnietis skaidrojumu, gan paveikto darbu aprakstus, gan valodas analīzi un vides raksturojumu. Šoreiz rakstā izcelts un analizēts malēnieša tēls (tā izcelšanās avoti un pašu malēniešu asociācijas) un malēnieša valoda, pārējie aspekti izmantoti tikai kā šīs analīzes papildelementi.

Latviešu konversācijas vārdnīcas 13. sējumā lasāms, ka Maliena jeb Maliene ir „latvju apdzīvotas teritorijas daļa, kur runā augšzemnieku jeb malēniešu dialektu. [..] Maliena ir vidējo izlokšņu vārds. Atdarinot augšzemnieku dialektu, tas reiz rakstīts Molīna (Baltijas Vēstnesī, 1871, Nr. 310)”. [..]

Tik tiešām, augšzemnieku dialektā Malienas vārds tiktu izrunāts kā Molīna [molì:nă] vai Malīna [moalì:nă], jo uzsvērtā zilbē a skaņa bieži te tiek pārveidota par o un divskanis (vismaz krītoši intonētais) ie pārveidots par garo patskani ī.

Šī tomēr ir plašākā Malienas vārda nozīme, kas mūsdienās vairāk atbilstu jēdzienam augšzemnieku dialekts. Tik plašas teritorijas apzīmēšanai Malienas vārds praktiski vairs netiek minēts.

Samērā reti dzirdama arī cita malienas un malēnieša nozīme, proti, jebkura nomaļa, maz attīstīta vieta. Par šādu izpratni Latviešu konversācijas vārdnīcā lasām: „Daudz dziļākas saknes tautā vārdam malēnieši. Gandrīz vai katrā Vidzemes pag. atradīsim no centriem attālākas vietas, aiz mežiem, purviem, tīreļiem, kur dzīvo malēnieši, mežgalieši, tumšākie, nabadzīgākie ļaudis. [..]”. Raksturojot malienas vārda atšķirīgos skaidrojumus, līdzīgu nozīmi aprakstījis arī Ādolfs Krauklis: „Tajā pašā laikā par malienām sauca arī daudz mazākas teritorijas – nomaļus, atpalikušus apvidus ar mazām attīstības izredzēm (mūsdienu terminoloģijā – „marginālās teritorijas”), un, raksturojot to iedzīvotājus (malēniešus), uzsvars tika likts nevis uz piederību kādai etniskai grupai, bet gan uz viņu trūkumiem kā atpalicības cēloņiem. Taču šādā sociāli ekonomiskā kontekstā vārdam „maliena” un īpaši – „malēnietis” lielāko tiesu bija diskriminējošs raksturs”.* 

Mūsdienās lietotās vārdu Malēnija un malēnietis nozīmes tomēr ir ar citu niansi, tajās dominē asprātība, joki, īpatnības, naiva gudrība. Šādu ievirzi sekmējusi Jēkaba Zvaigznītes pārtulkotā Gotharda Osvalda Marbaha tautas joku grāmatiņa Die Schildbürger, kuras virsrakstā Jēkabs Zvaigznīte rakstījis „Par malēniešiem” (1860), kā arī tas, ka arī Hervāgena „Skolas maizē” minētos septiņus vientiesīgos švābus Jēkabs Zvaigznīte nosaucis par malēniešiem. Bet jo sevišķi populārs malēniešu vārds kļuva pēc J. Zvaigznītes humoristiskajiem rakstiem „Pēterburgas Avīzēs” (1862). [..] 

Apekalna kapos apglabāts arī leģendārais soļotājs Ādolfs Liepaskalns [..]. Pēc soļotāja nāves viņa māja izlaupīta, arī sporta medaļas, palikuši nostāsti par leģendāro malēnieti, kurš spītīgi trenējās, nelielā čemodānā nēsāja ķieģeli, lai soļojot lielāka slodze, bet mežu vidū esošajā mājiņā brīvajā laikā skanēja Ā. Liepaskalna operdziedoņa balsī dziedātais: „Lejā pie upītes zied zilas puķītes.” Viens no daudzveidīgajiem malēniešiem, kurus annenietis Ādolfs Čerbikovs raksturo pēc astoņām malēnieša pazīmēm.

[malenìc] ‘malēnietis

1. Eistu malenīšu tikpat kuo nav. Bej tuoda Kollu ģimene, pat Reigā runaja tik maleniski. 

2. Sava nūstuoja, nakaunejuos nū tuos.

3. Eipatņi, nūstuosti pareizi ruoda deivainības.

4. Jūku sapratne. Nāpvainūsīs, ja vilks uz zūba.

5. Atkluotība. Daudz cītuši jau kara laikā. Namuok melūt.

6. Īteipība – pa savu stuov, ja zina, ka ir taisneiba.

7. Nav izguozīgs, nav līlīgs.

8. Ir puorsvarā muzikāls.

Viņš arī piebilst kādu sadzīvisku niansi, kas liecina par noturīgo malēnieša pazīmju īpašnieku – malēniešu vīriešu un malēniešu sieviešu lomas maiņām: „Mousu dīnās ir izmaiņas, agruoki veirīši lobuok bodā nūspruoga kuo iesti taisija, maitisku dorbs bej veššas mozguošana. Tagad – kurs struodaj uorpus muojas, ūtram palīk vairāk dorba, tas ir loģiski.”

Alūksnes novadā ir pierakstīts teiciens: [bròuns luotss! kù: ʃàm padarî:sĭ. gòn°drèiz kuo èistàm malenì:ʃàm.] ‘Brūnais lācis! Ko šim padarīsi. Gandrīz kā īstam malēnietim’. [..] 

Bet kā ar novada specifisko apzīmējumu? [..] Cilvēku stāstos daudz spēcīgāka ir cita semantika – Malēnija kā dīvaiņu zeme, varbūt līdzīgāka Leiputrijai, tikai ar īpašu specifiku. Tās iedzīvotājs malēnietis – labsirdīgs ideālists (tādēļ arī panaivs) ar lielu vēlēšanos nest gaismu (lasi – izglītoties un izglītot citus). Malēnijas robežas būtu grūti precīzi noteikt varbūt arī tādēļ, ka par spīti īpatnībām malēnieša vārdam nav sliktas slavas, vairāku pagastu iedzīvotāji gribētu būt tam piederīgi un labprāt sauktos par malēniešiem. Sulīgi skan malēniešu izteicieni, humors. No izloksnes informanta, piemēram, uzzināju, ka uz vietējo poliklīniku nav vērts doties, jo tur jau sen vairs nav neviena ārsta, tikai [lû:gi] ‘logi’ [urolû:ks (-gs)] ‘urologs’, [kàrdiolû:ks(-gs)] ‘kardiologs’, [ginekolû:ks(-gs)] ‘ginekologs’, [nèirolû:ks (-gs)] ‘neirologs’ u. c. Savukārt bijušais lauku režisors un iecienīts aktieris smīnēdams paskaidroja, kāpēc nedrīkst vietējā teātrī visu runāt literāri: „Kad es dabūšu dialektu ārā, tad taču visi klausītāji aizbēgs!”

Ļoti stipra ir malēniešu piederības apziņa, kurā nozīmīga vieta ir valodai. Tā Ādolfs Čerbikovs, stāstīdams par to, ka laukos trūkst darbavietu, tādēļ tur, kur ir jauni cilvēki, ir bēdu leja, tikai pensionāri izdzīvo, piebilda: „[ka vàirs navàr isturê:t, pì:zvanu dràugì:m parunuôt maleniski.] ‘Kad vairs nevar izturēt, piezvanu draugiem parunāt malēniski’.” Un piemetināja, ka, paldies Dievam, abi dēli arī runā malēniski, var sirdi atveldzēt. Mūsdienās izloksnes saklausāmas lauku ļaužu ikdienas sarunās ģimenē, ar radiem, draugiem un kaimiņiem, lauku darbus strādājot. [..] [Markus 2007 : 5–20] *Atsauces un bibliogrāfiju sk.: Markus, D. Malēnietis un viņa valoda. Linguistica Lettica, 16. Rīga : LULVI, 2007, 5.–22. lpp. Pieejams: http://lavi.lu.lv/numuri-ll/

 

Malēnijas jauniešu interese un zināšanas par sava novada kultūrvēstures jautājumiem

Malēniešu savdabību veidojošas iezīmes izriet no apvidus dabas un sociāli ekonomiskajiem apstākļiem, no pauguraines klimata skarbuma, no ainaviskā krāšņuma, no senseniem sakariem ar tuvējos kaimiņos dzīvojošiem igauņiem un krieviem, no vairākus gadsimtus Polijas un Krievijas varā bijušās Latgales pierobežas un no citiem apstākļiem. Par tiem ir samērā daudz publicējumu.

Raksta mērķis – balstoties uz mūsdienu jauniešu interesēm un zināšanām, spriest par viņu apzinātu vai neapzinātu piederību Malēnijai kā novadam un malēniešiem kā savdabīgai vidzemnieku grupai. [..]

Izmantojot ikdienā novērojamās un acīmredzamās iezīmes malēniešu dzīvesveidā, vidē, valodā un kultūrā, esam mēģinājuši parādīt to, kas raksturo malēniešu savdabību un liecina par jauniešu apzinātu piederību Malēnijai, tomēr par piederību var spriest arī pēc dziļākām un mazāk izteiktām iezīmēm jauniešu dzīvē. Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta 2005. g. veiktajā apjomīgajā pētījumā par Latvijas jauniešu identitātes veidošanos kā viens no jauniešu piederību veidojošiem faktoriem apstiprinātas zināšanas par dzīvesvietas vēsturi.

Vai Malēnijas jaunieši ir zinoši un interesējas par sava novada kultūrvēstures jautājumiem? Vai viņi turpina vecāko paaudžu tradīcijas, tostarp valodas lietojumu? Vai Malēnijas vecāko paaudžu iedzīvotāji nodod zināšanas par savu novadu jauniešiem? Šie ir jautājumi, uz kuriem rastās atbildes ļauj pietuvināties izpratnei par Malēnijas mūsdienu jauniešu savdabību, piederības apzināšanos novadam, tās veidošanos. [..]

Malēnijas jauniešu vidū sava novada valodas izlokšņu, tradicionālās kultūras, pagātnes darba un sadzīves ieražu saglabāšana ir apdraudēta. Lai gan jaunieši apliecina, ka jūtas kā malēnieši, lepojas ar to un spēj norādīt uz savdabīgām iezīmēm, kas atšķir viņus no citu novadu ļaudīm, viņiem tomēr trūkst dziļāku zināšanu par sava novada kultūrvēsturi un par izloksnēm, bet interese par to ir pavisam neliela. Visticamākais intereses trūkuma cēlonis ir tas, ka mācību klašu un ārpusklašu nodarbību tēmas netiek papildinātas ar ziņām par novada dabas un cilvēku radītajām kultūrvēsturiskajām vērtībām, audzēkņi nepietiekami tiek mudināti tām pievērsties un paplašināt savu redzesloku. Iespējams, ka arī daļa skolotāju un bērnu vecāku nav tik zinoši, lai varētu sniegt jauniešiem viņus piesaistošas zināšanas par apkārtnes ainaviskajām un kultūrvēsturiskajām bagātībām un par dažādu laika posmu radošajiem cilvēkiem. [..]

Bejas bibliotēkas vadītāja Mudīte Rusakova norāda uz vietējiem iemesliem, kāpēc ir zudusi novadnieciskā apziņa mūsdienu jauniešos un malēniskās izloksnes viņu runā: „Malēniskā dzīvesziņa ir diezgan izskausta padomijas gados. Jauniešus skolā kaunināja, ja nerunāja pareizā literārā valodā. Tāpēc ir zudusi pēctecība. Jaunieši šobrīd iepazīst malēniešu kultūru, vēsturi un valodu galvenokārt mācību procesā un kultūras pasākumos. Interesi izraisa dažādu veidu spēles un rotaļas, kas atklāj malēniešu valodas īpatnības, bet valodas lietošana neiedzīvinās praksē.” [..]

Ļoti svarīgs iemesls, kāpēc jaunieši maz interesējas par savu novadu, ir tas, ka nav pieejama informācija viņiem saistošā veidā. Malēniešu savdabīgās kultūras un tradīciju saglabāšana nav atkarīga no jauniešu interesēm un dzīvesveida vien, bet par to ir atbildīgs gan ikviens apvidus iedzīvotājs, gan Malēnijai piederību izjūtošs iedzīvotājs.

[..] Pavisam nelielā jauniešu interese par Malēnijas kultūrvēstures jautājumiem rada satraukumu par malēniešu izlokšņu, tradīciju, materiālās un nemateriālās kultūras vērtību pārmantošanu un pastāvēšanu nākotnē. Jaunieši aizmirst savas izcelšanās un līdz ar to sevis apzināšanās svarīgu stūrakmeni – kultūras, vēstures un tradīciju jautājumus. Līdz ar to jauniešu sevis kā malēniešu apzināšanās veidojas, balstoties tikai uz mūsdienās redzamām vai saklausāmām iezīmēm (atšķirīga valoda, dzīvesvieta, robežas tuvums), bet nevis tiešā saistībā ar Malēnijas vēsturisko attīstību. [Daume 2014 : 41–57]

Malēniešu koka skulptūras veidojis Jānis Pūpols. 

[https://old.aluksniesiem.lv/vietejas-zinas/ezermala-atgriezusies-koka-maleniesu-gimenite-135646]

Malēnieši. Autore Elita Stikute.

Malēnietis:

ir nevis piedzēries, bet padzēris;

nevis grābj sienu, bet kasa sienu;

nevis žāvē sienu, bet kaltē sienu;

nevis zāģē malku, bet griež malku;

nevis mizo kartupeļus, bet laupa kartupeļus;

nevis kuļ, bet sit sviestu;

cep nevis jēlu gaļu, bet zaļu gaļu;

nevis aizsteidzas, bet aizlec;

nevis velk zeķes kājās, bet mauc zeķes kājās;

nevis pieceļas, bet nāk augšā;

neizlaiž garu, bet izlaiž ziņģi;

ir nevis izsalcis, bet izkurējies;

viņam piemetas nevis slimības, bet piemetas pamašas;

viņa pērkons nevis rūc, bet pērkons pirās (‘baras’);

viņa atrastais ir nevis piķa gabals, bet vella sūds. [Markus, Raipulis 2010 : 123]

 

Jaunlaicenes muižā tapusi pamatekspozīcija par malēniešiem

Jau daudzus gadus Alūksnes novada Jaunlaicenes muižas muzeja darbinieki dažādos veidos iepazīstina sabiedrību ar to, kas ir malēnietis. 2020. gadā muzejā pēc vairāku gadu darba tapusi arī pamatekspozīcija „Malēnieša pasaule”.

Tāpat kā latgaliešiem, suitiem un lībiešiem, tā arī Vidzemes ziemeļaustrumos dzīvojošajiem malēniešiem ir svarīgi saglabāt un stiprināt savu identitāti. Jaunlaicenes muižas muzeja vadītāja saka: gribas, lai malēnieši lepojas ar to, kas viņi ir, un lai neizzūd malēniešiem raksturīgās īpašības. Pirmām kārtām malēniešu valoda.

Vienā no malēniešu vārdu spēlēm var, piemēram, noskaidrot, ka telīte malēniski ir prundaliņa, škipsniņa – čipurksnīts, bet maizes šķēle – kancīts. Pamatekspozīcijā var arī uzzināt, ka malēnieši daudz ko radījuši pašmācības ceļā, ar maisiem nesuši gaismu istabā, esot arī nelabojami optimisti, – kad kādam ir kreņķi, malēnietis ar saviem jokiem cenšas uzlabot garstāvokli. Vēl viņš tic pēcnāves dzīvei, kurā dvēsele nonāk vai nu debesu valstībā (bet tur gan ir jāstrādā – jāspodrina zvaigznes un jāberž debesu grīdas), vai, ja grēkojis, – tumšajā, dziļajā ielejā, kur ir auksts un dvēsele klejo tik gadus, cik daudz sliktu darbu dzīvē izdarīts. [..]

Ideju par pamatekspozīciju, par malēniešu atšķirīgo pasaules kārtības sapratni muzejs auklējis vairākus gadus. Lai tā taptu, atbalstu sniedza gan pašvaldība, gan Valsts kultūrkapitāla fonds, atsaukušies un palīdzējuši arī novada uzņēmēji. [Vidzemes televīzija : https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/tapusi-pamatekspozicija-par-maleniesiem.a382613/] 

 

Rakstnieks Valentīns Pelēcis (1908–1999) daudzus darbus veltījis Malienai un malēniešiem. Sarakstījis romānu triloģiju „Malēnieša pasaule” (1967–1971), atmiņu grāmatu „Malēnietis karā” (1974), „Leģionārs cerību gūstā” (1998), īsprozas krājumu „Apvāršņi” (1957), „Sieksta” (1965), dzejoļu krājumus „Rietā” (1963) un „Naktī” (1976).

Par darbu „Malēnietis karā” žurnālā „Jaunā Gaita” 1975. gadā tika publicētas recenzijas „Divi uzskati par vienu „lielās vilšanās dokumentu””, kuru autori ir Imants Bite un Jānis Klīdzējs.

Imants Bite atzīst, ka „Malēnietis karā” ir “Valentīna Pelēča strups stāstījums par sevi 2. pasaules kaŗa beigu posmā – par latviešu zemnieku, kas iesaukts leģionā. Toreiz viņš kaŗo pareizajā pusē, kas, tagad izpētīts, bijusi nepareiza. Publicējot šo grāmatu, Pelēcis, kā rādās, atkal ir „nepareizā pusē”. Tiešās valodas un tīrās patiesības dēļ šie kaŗa stāsti jāpieskaita pie „nevēlamajām atmiņām”. Tiem, kas zaudējuši pagājušajā kaŗā ieguldītās cerības un aprēķinus, un visiem, kam kaŗš ir idejiski, tikumiski un romantiski uzlādēts emocionāls augstspriegums, Pelēča pieeja nepatiks. Jo – malēnieša stāstījums rāda kaŗa dzīves reālitātes, piesaista tām jautājumus, kas vedina uz pārdomām un pieņemtā, „pašsaprotamā” pārvērtēšanu. [..]”

Jānis Klīdzējs recenzijā vērtē ne tikai pašu darbu, bet arī izvērstāk raksturo malēniešus: „Par malēniešiem Latvijā sauca tos ļaudis, kas dzīvoja Vidzemes puses pagastos, blakus Latgalei, ap Aivieksti un Lubānu. Viņi arvien vēl runāja savā seno latgaļu mīkstajā mēlē, un no viņpus Lubāna nācis latgalietis starp malēniešiem jutās tāpat kā savās mājās – Sakstagalā, Varakļānos vai Rāznā. Starpība bija tikai tā, ka malēnieši ēda gaļu arī piektdienās. Latgales mātes to neļāva.

Malēnieši paši sev un citiem jau no laika gala ir bijuši pazīstami kā smagi, stūrgalvīgi, neatkarīgi, bet reizē arī priecīgi velna dzinēji. Jādomā, ka šo iekšēji brīvo un neatkarīgo iejūtu malēniešos ieveidoja saskanīgā sadzīvošana ar pašu zemi un debesīm. Maliene savai tautai deva daudz stūrgalvīgu un apdāvinātu cilvēku. No turienes nāca izcili kaŗavīri un virsnieki. Starp tiem arī pirmais Latvijas armijās virspavēlnieks Oskars Kalpaks. Arī mākslām un rakstiem malēnieši ir devuši vīrus ar stingriem mugurkauliem, cietām pierēm un gaišām, bagātām galvām: talantīgo diriģentu, gaišo personību Teodoru Reiteru, mūsu modernās noveles nodibinātāju Jāni Ezeriņu, Jāni Medeni, Olģertu Liepiņu, Andreju Eglīti.

No tās pašas vides, ar tādu pašu iedabu, acīmredzami, ir arī apceramās grāmatas autors Valentīns Pelēcis: apdāvināts ar asu mēli, krāsainu valodu un auna pieri. Savās trijās iepriekšējās grāmatās par malēniešiem Valentīns Pelēcis savā skopajā, bet krāsainajā valodā, ar dzīvi un cilvēkus mīlētāju humoru stāsta par cilvēkiem, laikiem un vietām, „kur prieks ar mīlestību sadzīvo”. Ar savām esejām, stāstiem, novelēm, filozofiskās noslieces dzeju, ar „asās mēles” komentāriem presē Valentīns Pelēcis ir nodibinājis savu neatkarīgo vietu trimdas latviešu rakstos. [..]

Šī grāmata ir krāsains, koncentrēts, rūgts, valdīta izmisuma, lielās vilšanās dokuments. Tā nav tikai Valentīna Pelēča personiskā vilšanās, bet visu mūsu kaŗavīru, mūsu visas tautas lielā, rūgtā vilšanās cerībās: brīvības, principu, tautu tiesību vārdā Rietumu lielvalstis mums palīdzēs un neļaus Igaunijai, Latvijai un Lietuvai aiziet bojā. [..]” [Bite, Klīdzējs :  https://jaunagaita.net/jg106/JG106_gramatas_Bite+Klidzejs.htm]

 

2014. gadā Bejas novadpētniecības centrā tika īstenots projekts „Audiovizuāli dzīvesstāsti malēniešu valodā”. Desmit ekspedīciju laikā projekta dalībnieki tikās ar Jaunalūksnes pagasta iedzīvotājiem, pierakstīja viņu atmiņas un pārdomas par dzīvi un izveidoja DVD filmu „Malēniešu dzīvesstāsti”. [Sagatavots pēc: Baldiņa : https://www.youtube.com/watch?v=5dDhuuuwOXU]