Tradicionālā transkripcija
[màize]
Starptautiskā fonētiskā transkripcija
[mɑ͜izĕ]
[m] – skanenis
[ai] – divskanis
[z] – balsīgais troksnenis
[e] – īsais, šaurais patskanis
Divzilbju vārds.
maiz- – sakne, vārda celms
-e – galotne
maiz-es+gabal-s
maiz-es+krāsn-s
asin-s+maiz-e
āb-ol+maiz-e
balt+maiz-e
biez-pien+maiz-e
ciem+maiz-e
des+maiz-e
dzelt-en+maiz-e
kanēļ+maiz-e
kuk-uļ+maiz-e
mag-oņ+maiz-e
og-u+maiz-e
pel-av+maiz-e
plāt-s+maiz-e
rīv+maiz-e
rupj+maiz-e
sald-skāb+maiz-e
sāl-s+maiz-e
sviest+maiz-e
maize – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, piektā deklinācija
Vienskatlinieks.
|
vsk. |
dsk. |
N. |
maiz-e |
|
Ģ. |
maiz-es |
|
D. |
maiz-ei |
|
A. |
maiz-i |
|
I. |
ar maiz-i |
|
L. |
maiz-ē |
|
V. |
maiz-e! |
|
Teikumā var būt:
1) teikuma priekšmets – Maize ir garšīga.
2) apzīmētājs – Maizes zupa ir populārs latviešu ēdiens.
3) izteicēja daļa – Viens no pamatēdieniem ir maize.
4) galvenais loceklis – Gardā latviešu maize.
5) papildinātājs – Putns ēda maizi.
6) vietas apstāklis – Maizē bija sēklas.
maizes abra, maizes ceptuve, maizes garoza, maizes klaips, maizes krāsns, maizes kukulis, maizes kumoss, maizes lāpsta, maizes mīkla, maizes mīkstums, maizes nazis, maizes raugs, maizes rieciens, maizes šķēle, maizes veikals
maizi cept, maizi mīcīt, maize rūgst
brokastu maize, franču maize, kviešu maize, klona maize, sēklu maize, mūža maize
baltā maize, cieta maize, dienišķā maize, melnā maize, mīksta maize, svaiga maize, sveša maize
nopelnīt maizi, pelējusi maize, sakaltusi maize, saziedējusi maize
maize, dsk. ģen. -žu, s.
1. No miltiem cepts pārtikas produkts.
Rupjā maize – rupjmaize.
Baltā maize – baltmaize.
Maizes ceptuve. Rudzu, kviešu maize. Cept maizi. Svaiga, cieta, sakaltusi maize. Maizes klaips, šķēle, garoza. Kliju maizes kukulītis. Uzziest maizei sviestu. Maizes raugs.
Maizes labība – labība (piem., rudzi, kvieši, arī mieži un kukurūza), no kuras miltiem cep maizi.
2. pārn. Pārtikas uzturs.
Pelnīt maizi.
Maizes devējs – apgādnieks.
Dzīvot svešā maizē – būt cita (sveša) apgādībā. Palikt bez maizes (bez pārtikas, bez līdzekļiem).
Dienišķā maize – uzturs; dzīvei nepieciešamais.
3. pārn. Maizes labība.
Šogad maize labi paaugusi.
Līdz jaunai maizei – līdz jaunai graudu, miltu ražas ieguvei.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 615]
maize, -es, s.; parasti vsk.
1. Pārtikas produkts, ko cep, parasti no raudzētas mīklas, krāsnī un kam ir raksturīga klaipa, kukuļa forma. Šāda pārtikas produkta šķēle, gabals.
Maizes mīkla. Kviešu maize. Cieta maize. Mīksta maize. Maizes klaips. Maizes dona. Maizes šķēle. Maizes rika. Maizes kumoss. Maizes mīkstums. Maizes garoza. Neraudzēta maize. Maizes raugs. Maizes kvass. Maizes zupa. Maizes krāsns. Maizes ceptuve. Maizes veikals. Maizes izstrādājumi. Apziest maizi ar sviestu. Uzziest maizei medu. Ēst maizi ar desu.
Klona maize – rudzu maize, ko cep tieši uz krāsns klona virsmas.
Saldskābā maize – saldskābmaize.
Biezpiena maize – ar saldu biezpiena masu pārklāta plātsmaize.
Ogu maize sar. – salda smalko kviešu miltu maize ar rozīnēm.
(No)griezt maizi – (no)griezt šķēli (vai vairākas šķēles) maizes.
Maizes lāpsta – lize.
Otrā maize – kartupeļi.
Maizes augs – augs, no kā iegūst miltus maizes gatavošanai.
Pērtiķu maizes koks – tropu koks ar ļoti resnu stumbru, kuplu lapotni, miltainiem ēdamiem augļiem.
Bišu maize – bišu barība, ko tās izstrādā no putekšņiem un medus.
Uz apaļā laukakmens galda līdzās sulu krūzei, skābputras podam un siera šķīvim stāvēja vēl paplāte ar pašceptas rudzu maizes riecieniem .. J. Plotnieks 6, 137.
Vēl visi pīrādziņi nav sataisīti, bet no cepeškrāsns jau sāk plūst patīkama maizes smarža .. Zigmonte 2, 13.
Tikko viņš ieraudzīja uz galda rupjo, saziedējušo rudzu maizi, sviestu un gaļu, tā visas domas atmeta un sāka ēst. Kaijaks 2, 110.
// Mīkla.
Mīcīt maizi. Maize rūgst.
Jaukt maizi – jaukt mīklu.
Uz plīts sila ūdens maizes iejavai .. Upīts 4, 413.
„Ūdens nemaksā neko. Bet vai tu tādēļ maizi kādreiz par šķidru būtu iejāvusi?” Blaumanis 2, 76.
Rudzu maize abrā – malām pāri… Kalna 1, 124.
// pārn. Visnozīmīgākais, būtiski nepieciešamais (kādā nozarē).
Lai teātris varētu eksistēt, augt un veidoties, nepieciešama oriģināldramaturģija. Tā ir teātra maize. Zvaigzne 76, 4, 25.
2. poēt. Labība, labības graudi (parasti rudzi, kvieši).
Un priecīgākā diena klētnieka darba gadā ir tā, kad klētī sāk smaržot jaunā maize… Liesma 72, 9, 5.
Zemkopja darbs – tas nozīmē kopt zemi, audzēt maizi visai tautai, visiem darba darītājiem. Zvaigzne 76, 1, 4.
3. Uzturs, pārtika.
Kalnakrodzinieks papliķē Andrim pa vaigu. „Redz, kāds apaļš. Laikam laba maize.” Lācis 15, 183.
Reizēm Dauķim rādās, ka tēvam nav taisnība. Bet kāpēc gan viņam par to jālauza galva, ja viņš var ēst tēva maizi bez kādām rūpēm un izbaudīt jaunību. Avotiņa, Šlisers 1, 56.
4. Eksistences līdzekļi.
J. Vītols bija atradis darbu un maizi Pēterpilī .. Stankevičs 3, 135.
Esmu iemanījusies šo darbu, un tas man tagad dod maizi. Zigmonte 4, 198.
// Darbs.
Par dažiem amatiem tiku bērnībā sapņojis, tikai ne par „skolmeistara” maizi. Salenieks 7, 373.
.. ja kāds aiziet citā maizē: zinātnieka vai inženiera, vai mākslinieka maizē, lai .. pastāsta, kāpēc viņš tā dara .. Ziedonis 9, 35.
Ceļa maize – ceļamaize.
Dienišķā maize – nepieciešamais uzturs, arī eksistences līdzekļi katrai dienai.
.. jau ar zēna gadiem spiests paša rokām pelnīt dienišķo maizi, .. ieradis negaidīt labvēlību no ārienes .. Karogs 58, 12, 146.
Maizes devējs – apgādnieks (parasti bērns vecākiem); neakt. darba devējs.
Maizes tēvs – apgādnieks.
Maizes māte – apgādniece.
.. sievasmāte, kas zeķu fabrikā pelnīja gluži pieklājīgi, vienlaikus lielā mērā bija, kā saka, arī mūsu maizes māte. Ezera 9, 18.
Pelnīt maizi (arī maizes riecienu, maizes kumosu) – gādāt eksistences līdzekļus.
Edvarts: Tagad te [Indrānos] strādā pieci cilvēki, tad te i pelnīs savu maizi divdesmit. Blaumanis 6, 411.
.. uzmanību saista vienstāva mājiņas, kurās, gadsimta sākumā ar vienkāršiem darbarīkiem pelnīja savu plāno maizes riecienu vietējie amatnieki .. A. Gulbis 3, 6 (ievadā).
Viegla (arī salda) maize – viegli iegūstami eksistences līdzekļi.
„Tev nu gan ir viegla maize! Kas nekaiš pabraukāties ar ūdens mucu?” Talcis 4, 90.
Gājēja cilvēku nekur negaidīja salda maize. Mirdzai kalpones gaitas sākās pie vietējā mežziņa .. Padomju Latvijas Sieviete 77, 9, 2.
Bez kumosa maizes (arī pārtikas) – pilnīgi bez maizes, pārtikas.
Pēters gan apgalvoja, ka ūdens tuvumā un uz ūdens negriboties ēst; šis, piemēram, vasaru esot nosēdējis veselu dienu uz ezera bez kumosa maizes .. Austriņš 2, 110.
Mūža maize – mūžamaize.
Visi viņu skubināja, lai iesūdzot kungu: dabūšot naudu, saņemšot mūža maizi. Birznieks-Upītis I, 411.
Vecuma maize – nestrādājoša veca cilvēka nodrošinājums ar eksistences līdzekļiem līdz mūža galam.
Maizes klēts poēt. – apgabals, kurā iegūst lielas graudaugu ražas.
.. mums ir daudzas .. rekordsaimniecības – Bauskas, Dobeles un citos Zemgales, mūsu maizes klēts, rajonos .. Zvaigzne, 73, 9, 8.
Dzīvot savā maizē – gādāt pašam par savu uzturu (parasti dzīvojot pie kāda).
Dzīvot (arī būt) (svešā) maizē – pārtikt no kāda dotiem līdzekļiem.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
maize – maize; maizes klaips (maizes kukulis) – maizis kukuleits
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]
màize – màize, -es, èi, i, dsk. ģen. –žu, demin. màizĩte. màizi cepa nùo rudzu ùn mìežu mi`tìm. 2. Labība. màize aûg, tâ saka gàn, kas jàu nu màizes labĩba, rudzi, kvìeši; ta tâ saka – màize aûg. 3. Pārtika, uzturs – màizi pèlnît.
[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe II 1978 : 267–268]
Dot maizi – apgādāt, nodrošināt ar eksistences līdzekļiem (parasti vecumdienās).
Žēlastības maize niev. – trūcīgs uzturs, paši nepieciešamākie eksistences līdzekļi, ko saņem no kāda, parasti pazemojošā veidā.
Maizes kumoss – iztika, pārtika (parasti pieticīga).
Bada maize – mazvērtīga maize (parasti ar dažādiem piejaukumiem); trūcīga barība, iztika.
Grauzt sausu maizi (arī garozu) – iztikt ar trūcīgu barību.
Maizes darbs – darbs, ko veic, lai sagādātu eksistences līdzekļus.
Gara (arī garīgā) maize – daiļdarbi, mākslas darbi, kas garīgi bagātina cilvēku.
Kroņa maize vēst. – valsts uzturs (bruņotajos spēkos, arī cietumā).
Maize bez garozas – darbs bez grūtuma; labums bez sliktuma.
Par velti (arī velti) maizi ēd – saka, ja kāds nestrādā vai strādā maz.
Prātu maizē apēdis sar. – saka par cilvēku, kas zaudējis spēju pareizi spriest un rīkoties.
Kaunu maizē apēdis sar. – saka par nekaunīgu cilvēku.
Atdot pēdējo maizes kumosu – atdot kādam to, kas ļoti nepieciešams pašam.
Atņemt (arī atraut) pēdējo maizes kumosu sar. – panākt, ka kāds zaudē eksistences līdzekļus.
Tas vairs maizē (arī garozā) nekodīs sar. – saka par cilvēku, kas vairs ilgi nedzīvos.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
Pārtikā – maize.
Vietvārdi – Maizes ezers, ezers Limbažu novadā; Maizes kalns, kalns Skujenes pagastā; Krīvmaizes (Krīvmaizis), skrajciems Audriņu pagastā.
Ergonīmi – Franču maize, kafejnīca; Latvijas Maiznieku biedrība; Karstā maize, veikals; Maize, veikals; Mālpils maize, zemnieku saimniecība, veikals; Maizes kalns, SIA.
maize; pr. mayse ‘mieži’, ir. maiz– ‘sēt’. Tās pašas cilmes kā mieži : blakus *meiz– > ab. *miez– skaņumijā *maiz-, no kā maize.
Tālā senatnē miežu maize baltiem bijis parastais no miltiem ceptais pārtikas līdzeklis; sākumā vārītā veidā (putra), vēlāk ceptā veidā gatavots ēdiens ieguvis dažās baltu valodās nosaukumu no šās labības. Apzīmējums vispārināts un attiecināts arī uz rudzu un kviešu maizi.
[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 560]
angļu – bread
baltkrievu – хлеб
ivritā – לחם
franču – pain
grieķu – ψωμί
igauņu – leib
krievu – хлеб
latīņu – pānis
lietuviešu – duona
lībiešu – lēba
poļu – chleb
somu – leipä
ukraiņu – хліб
vācu – das Brot
zviedru – bröd
Laba lieta maizes neprasa.
Balti rudzi, balta maize.
Pārdod rudzus, nopērc maizi.
Atdari savas acis, tad ēdīsi maizi.
Kam darbs, tam maize.
Darbs dod maizi, slinkums cietumu.
Pirmo reizi jauno maizi cepot, saimniece ņēmusi trīs saujas no vecajiem miltiem. Ja neņēmusi, tad maizīte apskaistoties un cepot sakrītot.
Maizes nevajaga cept trešdienās un piektdienās, lai nepel.
Kad maizi mīca, vajagot būt dusmīgam; tad labi rūgstot.
Kad maizi mīca, tad jāsmej, lai labi izrūgst.
Maizi cepot, ar pirkstu jāiespiež kukulim vairākās vietās, tad kukuļi neplaisā.
Krāsnī laižot, jānogludina maize, tad būs skaisti bērni.
Kad maizi krāsnī šaujot kāds pārkāpj pār lizi, tad maize sasprēgā.
Kad maizi cep, tad istabu neslauka.
Ja maizi velkot no krāsns ārā, pieliek to pie deguna, un, ja deguns nedeg, tad tā ir izcepusi.
Ja karstu maizi griež, tad cepējam sāp mugura.
Priekš ēšanas uzvelk ar nazi krustu uz maizes, lai Dievs to svētī.
Maizes kukuli nedrīkst griezt no abiem galiem, jo tad izejot svētība no maizes.
Ja maize ar griezumu uz durvju pusi, tad bads nāk mājās.
Ja maizes kukuli augšpēdu noliek, tad apgāna Dieva dāvanu.
Ja maizi nosviež zemē, tad tās drīz pietrūks.
Kad ēdot nokrīt maizīte, tad tā jāpaceļ un jānobučo, lai Dieviņš nedusmojas.
Jaunu rudzu maizi pirmo reiz ēdot, pārvelk pār kukuli krustu un saka: „Dievs, dod sātu, gausu un atņem ēdējus.”
Ja grib dabūt saimnieka dēlu, tad jāapēd deviņdesmit deviņi maizes galiņi.
Balta maize un saldumi sapnī nozīmē bēdas.
Kas dārgāks par zeltu? – Maize.
Bez rokām, bez kājām
Uz kalna rāpjas. – Maizes mīkla rūgst.
Baltu jēriņu
Ieved kūtī,
Pēc kāda laika
Izved brūnu. – Maizi cep krāsnī.
Pilna kūts brūnām govīm;
Ieiet melns vērsis,
Izdzen visas laukā. – Maizi velk ārā no krāsns.
Vieta, vieta, maize, maize,
Kur māmiņa man’ iedeva.
Ko līdz vieta, ko līdz maize,
Kad nav laba arājiņa. [LD 26000-0]
Neskatiesi lielu logu,
Ne rakstītu klēšu duru,
Paskaties tīrumā,
Kur aug tīra, balta maize. [LD 25911-3]
Paēduši, padzēruši,
Pateiciet Dieviņam!
Dieva galdis, Māras maize,
Mūsu pašu sūra vara. [LD 1479-0]
Še, sunīti, sviesta maize,
Nerej manus preceniekus;
Ja tu riesi, es nedošu
Ne pelnainas garoziņas. [LD 14471-5]
Ņem, bāliņi, bēru zirgu,
Apjāj savu rudzu lauku,
Izmin smilgas, izmin lāčus,
Lai aug tīra rudzu maize. [LD 32560-6]
Padoms maksā naudu
[..] Ķēniņš arī ar mieru. Viņš liek izziņot pa savu un apkārtējām valstīm, ka visiem neprecētiem vīriešiem jānāk uz pili minēt mīklas un kas uzminēšot – lai viņš būtu bagāts, vai nabags, zems vai augsts, vai kaut kāds –, tas dabūšot viņa meitu par sievu.
Turpat tanī valstī bija nabags malkas cirtējs. Viņš dzīvoja ar savu sievu un dēlu atsevišķi no citiem mežā mazā būdiņā. Abi vecie jau nāca labi gados un sāka skubināt dēlu, lai tas ejot tautās un pārvedot sev līgaviņu, citādi šie nomiršot un viņš palikšot viens pats. Dēlam tas nemaz netika, bet ko darīt? Tēvs, māte jāklausa.
Viņš paņem kukuli maizes līdz un iet uz precībām. Kādu gabalu gājušam, viņam nāk pretim vecs, sirms vīriņš un lūdz kādu kukulīti maizes. Dēls atdod savu maizes kukuli un griežas atpakaļ uz mājām, bez maizes tālāk nevar iet. Vecais vīriņš viņam pateicas par maizi un saka: „Divi kungi ir pasaulē – Dievs debesīs un cilvēks pats!”
Māte un tēvs neļauj dēlam mieru, lai viņš ejot pa otru reizi, bet nu vairs ne pa ceļu, kur vecais vīriņš viņam prasījis maizes. Ar skābu prātu dēls bāž atkal maizes kukuli kulē un iet pa citu ceļu sev līgavas meklēt. Netālu tikušam, viņam nāk atkal tāds pats sirms, vecs vīriņš pretī kā pirmo reizi un lūdz atkal viņa maizes kukuli. Dēls atdod atkal un griežas atpakaļ uz mājām. Vecais vīriņš pasaka paldies par maizi un piemetina: „Visdārgākais pasaule ir patiesība!”
Māte un tēvs sāk dusmoties par dēlu, ka tas ar precību nekur netiek. Vēl viņi grib reiz izmēģināt, vai tad viņš sievu it nevarēs dabūt. Viņi iedod dēlam trešo kukuli ceļa maizes, bet nu cieti piekodina maizi nevienam ceļā neatdot. Dēls iet trešo reizi pa citu ceļu meklēt sev līgaviņu. Bet kā par brīnumu, nāk atkal tāds pats vecs, sirms vīriņš viņam pretī kā abas pirmās reizes un lūdz atkal viņa maizes kukuli. Dēls domā: „Dot? Nedot? Kā lai nedot, viņš jau prasa?”
Viņš atdod kukuli vecajam vīriņam un iet uz mājām. Vecītis vēl viņam nosauc no pakaļas: „Vislaimīgākais ir, kas otram var palīdzēt!”
Nu ir tēvs, māte atzīst, ka dēlam nav vēlēts precēties. Pa kuru ceļu tik viņš iet, visur ir priekšā un atņem viņam ceļa maizi. Viņi dzīvo tāpat uz priekšu kā līdz šim trijatā vien.
Te kādu dienu atnāk ziņa, ka malkas cirtēja dēlam arī jāiet uz ķēniņa pili minēt mīklas. Kad jāiet, jāiet, ko tur var darīt. Viņš iet. Pie pils sapulcējušies ļaudis kā mežs un gaida uz mīklām. Iznāk ķēniņa meita uz lievenēm un uzdod mīklu: „Cik kungu ir pasaulē?”
Nu min un skaita visi, ka murkšķ vien, bet neviens nevar atminēt. Cits saka šo, cits to, bet kā nav, tā nav. Daži jāj tik vēl patlaban skaitīt. Mūsu malkas cirtēja dēls domā: „Vecais vīriņš man sacīja, ka esot divi: Dievs un cilvēks pats, jāteic ir, varbūt, ka tā būs.”
Viņš saka un ir atminējis. Otra mīkla ir: „Kas pasaulē ir visdārgākais?”
Nu min atkal visi. Cits saka – mīlestība, ķēniņa meita atteic, ka tā nemaz neesot pērkama. Cits sauc – nauda, cits – laime, laba dzīve, gods, bet tas viss nav. Malkas cirtēja dēls saka, kā vecais vīriņš teicis: „Visdārgākais pasaulē ir – patiesība!”
Jā, viņš atkal atminējis. Ķēniņa meita uzdod trešo mīklu: „Kas ir pasaulē vislaimīgākais?”
Visi minas, minas, minstinās – ķēniņš, bagātnieki, tas, kas dabūšot ķēniņa meitu, tas, kas nemaz neesot dzimis un visādi citādi, bet kā nav, tā nav. Pienāk malkas cirtēja dēls un saka, kā vecais vīriņš viņam teicis: „Vislaimīgākais ir, kas var otram palīdzēt.”
Ķēniņa meita viņam gar kaklu apkārt, un viņš nu ir brūtgāns. Vecais ķēniņš tūliņ taisa kāzas, un jaunais pāris dzīvo baltas jo baltas dienas.
[http://valoda.ailab.lv/]
Neuzminamā mīkla
Kāds puisis gāja malku cirst, pamāte viņam iedeva pusdienai līdzi kukulīti maizes. Puisim tecēja līdzi šunelis; viņš nolauza kumosiņu un nosvieda to šunelim. Šunelis, tiklīdz kā maizi apēdis, tūliņ nosprāga. Te pielaidās divas vārnas, sāka šuneli knābt un arī nosprāga.
Puisim, to noskatoties, nāca savādas domas galvā, viņam vairs netikās uz mājām iet, bet, noplūcis vārnas un paņēmis līdzi, viņš gāja pasauli apskatīties. Satika slepkavas. Tie domāja, ka puisim labs cepets līdzi, atņēma viņam vārnas un apēda, bet tūliņ arī nomira.
Puisis paņēmis visu naudu, ko pie slepkavām atradis, gāja tāļāku. Nonācis vienā ķēniņa pilī, kurā valdīja princese, kas bija izsludinājusi, ka viņa tik to par vīru ņemšot, kas tai tādu mīklu uzdošot, ko tā nevarēšot atminēt. Daudz kungu bija sanākušu, kas deva princesei dažu cietu riekstu uzkost, bet viņa visas mīklas atminēja.
Nu uzdeva arī puisis savu mīklu: „Viens sita divi, divi sita divdesmit četrus,” kuru princese nevarējusi atminēt. Puisis dabūja princesi par sievu un palika par ķēniņu. Pamāti viņš atstāja tais domās, ka tas ēdis viņas maizes kukulīti.
[http://valoda.ailab.lv/]
Maizes ezers
Bijis launaga laiks, kad no vakariem nācis tumšs padebess. Tam papriekšu laidies liels putns un saucis: „Bēgat, bērni, ezers nāk!” Ap Limbažiem no padebeša sākušas krist zivis. Cilvēki zinājuši, ka tas taisās nolaisties, un katris bēdzis, kur varēdams. Bēdzis arī Unguru mājas arājs, tīrumā atstādams maizes kuli. Ezers arī tur nolaidies. Tas viļņojies un krācis, prasīdams vārdu. Cilvēki saukuši visādus vārdus, bet īsto vārdu nav varējuši uzminēt. Trešā dienā, īsto vārdu nedabūdams, tas taisījies aizlaisties. Arājs teicis: „Lai iet, varbūt es savu maizi atradīšu.” Pieminot vārdu maize, tas apmierinājies un aplicis uz vietas. Tagad cilvēki zinājuši, ka viņa vārds ir Maize, un to nosaukuši par Maizes ezeru, kā viņu tagad sauc.
[LTT 1961 : 138]
Māte iedod bērnam sviestmaizi, ko Māte jautā: „Kāpēc tu raudi? Tev jau iedevu lielu svietsmaizi.”
Bērns: „Tāpēc raudu, ka tā lielā sviestmaize arvien paliek mazāka.”
Jēkaba diena tiek svinēta 25. jūlijā. Lai Jēkabu godam pieminētu, tad tēvu laikos kaimiņu starpā notika sīva sacensība ne vien rudzu, bet arī agrīno miežu laukos. Katrs centās pirmais iesēt, nopļaut, izkult un samalt, lai savai saimei un kaimiņiem Jēkaba dienā celtu galdā jauno maizi un karašas. Dažos Vidzemes novados vēl tagad piekopj paražu pacienāt savus kaimiņus ar pirmo klaipu. Jēkabi ir saimnieku, bet Annas – saimnieču diena. Tēvu laikos Jēkabi un Annas bijuši iecienīta kāzu diena, kad pirmā lauku raža deva iespēju kāziniekus godam pacienāt.
[LTT 11926]
●
Latviešu dzīves ziņas pētniece Indra Čekstere īpašu uzmanību pievērsusi ar maizi saistītajām tradīcijām Latvijā, arī maizes zīmēm un tās nosaukumiem dažādos Latvijas reģionos:
I. Čekstere uzsver: „Jēkabi – senā jaunrudzu maizes diena, kad galdā jāceļ jaunās rudzu maizes kukulis, no kura gabaliņš visiem jāēd bijīgā klusumā. Šis svētsvinīgais mirklis nepieciešams, lai izjustu prieku par jauno ražu, pārdomātu garo ceļu no grauda līdz maizei. Jauncepto maizi vispirms deva nogaršot saimniekam, pēc tam tā bija jānogaršo visiem. Vidzemnieki dziesmās piemin rudzu Jumi, Rogainīti, kas garo vasariņu pavadījis tīrumā zem pelēka akmentiņa. Sevišķi laimīgs bija pļāvējs, kam gadījās uzpļaut dubultvārpu jeb jumi – tā solīja auglību, laimi mīlestībā, bagātību. Jumis bija jāsaņem, parasti tas slēpās pēdējā labības saujā, tādēļ vietumis to atstāja uz lauka ar noliektām vārpām. Beidzot pļauju, tika nopīts vārpu vainags, kuru nesa mājās saimniecei, – pļāvēji bija saņēmuši Jumi. To glabāja klētī, apcirknī vai pakārtu virs galda.”
I. Čekstere stāsta par maizes cepējas tradīciju – pēc maizes rūgšanas vārdu, piemēram, „Rūgsti nu, maizīt, kā Rīga, kā Cēsis, kā jaunu sievu vēderiņi,” noskaitīšanas, maizes cepēja mīklas kukulītī ievilka maģiskas zīmes: „Visbiežāk tas bija krusts, slīpais krusts vai svītras. Maizes zīmju daudzveidība bija liels pārsteigums. Vākumu papildināja arī nenogurdināmā etnogrāfisko un dabas materiālu vācēja Viktora Grāvīša atradumi. Skaists pieraksts bija no Lutriņiem par Kurzemes krustukrustu – Māras zīmi. Vispirms ar delnas malu kukulītī iespiež parasto krustu. Pirmo līniju iespiežot saka – lai nesadeg, otro pārkrustojot – lai jēla nepaliek, tad ar pirkstu pārkrusto visus četrus krusta galus un saka – būs nabagiem, būs ceļa gājējiem, būs maziem bērniņiem, būs pašiem ar! Vidzemnieces vilkušas arī skujiņu jeb vārpiņu, saucot to arī par ugunszīmi. Savdabīgs ir slīpais krusts, vilkts ar četriem pirkstiem. Zemgalē iecienīts vienkāršais slīpais krusts, Latgalē – krusts.”
Par cieņu pret maizi liecina arī ļoti rūpīgā maizes abras attīrīšana no mīklas: „Tad ar abrkasīti, kas bija lauku kalēja roku darbs, sakasīja mīklu no abras malām un izveidoja mazo kukulīti, ko sauca arī par abrkasīti, sakasnīti, izkasīti, pelnu rausīti, pīlīti, mazo ruksīti, boķīti, paiķīti, piegāznīti, miekacīti, ātro kukulīti un citos mīļos vārdiņos. Tas izcepās pirmais, un to drīkstēja ēst bērni un cepējas. Nelielu mīklas piku, ierušinātu miltos, atstāja par ieraugu nākamajam cepienam.”
[Sagatavots pēc: Čekstere 2009 : http://www.videsvestis.lv/]
***
Kam velti dārgo laiku tērē
Un dzejām papīri tu smērē?
Sen beidzies liras laikmets svēts,
Pēc maizes tagad cilvēks brēc.
Jo mūsu prozaiskās dienās
Nav žēlabainām dzejām cienas:
Ēst salkušam tās nevar dot,
Un paēdis tās nesaprot.
Tu raksti romānīšus vieglus
Un saprātīgi zobojies,
Lai plašai publikai ceļ smieklus –
Tu redzēsi, kā tad tev ies:
Būs slava liela, kaudzēm naudas,
Un dzīvi baudīsi, cik jaudas. [Veidenbaums 1961 : 262]
***
Bez mīlestības nedzīvojiet,
Bez mīlestības viss ir mazs!
Bez mīlestības dūmo krāsnis
Un maizi negriež nazis ass.
Un kāds ar atdauzītu cirvi,
Ar trulu cirvi dienas tēš,
Un dīvains apnicības velniņš
Uz spožām gardīnstangām sēž.
Un it ne velna nevar saprast,
Kāpēc uz loga puķes zied,
Kāpēc no rītiem vajag celties
Un kāpēc vajag gulēt iet.
Bez mīlestības nedzīvojiet,
Jo nav kas ņem un nav kas dod!
Un viens tu dzer no savas krūzes,
Viens savā maizes rikā kod,
Viens ej un pats pie sevis smaidi,
Viens savu rūpju vagu ar…
Cik daudzi cilvēki tā dzīvo,
Un izrādās – tā arī var.
Var jau… [Ziedonis 1965 : 107]
Vārpiņš, „cilādams prātu un saprašanu”, kā redzam, bij atvēris rupjas maizes ceptuvi, kurai vēlāk pievienoja miltu, sviesta un tauku pārdošanu. Vairumā lētāk iepirkdams rudzus, samaldams tos miltos un izcepdams tos maizē, Vārpiņš pelnīja vairāk nekā darba un pūliņa tiesu; bez tā vēl, pārdodot uzpirkto sviestu un taukus, arī atlēca savs grasis peļņas. Izpildīdams maizes ņēmēju prasījumus un cenu laizdams arī lētāk nekā Micmanis, viņš pievilka sev labu tiesu noņēmēju, kas pa lielākai daļai visi bij Micmaņa atkritēji. Jaunais veikals Vārpiņu ģimenei katru dienu deva darba papilnam. Vārpiņam bij tagad diezgan izdevības izrādīt savu tirgotāja veiksmi gan ārpus mājas – iepirkot veikalam vajadzīgos ražojumus, gan mājā pašā, – pārdodot. [Apsīšu J. 1925 : 156–157]
SPRĪDĪTIS. Jūs jau teicāt, ka es nekā nestrādājot.
PAMĀTE. Nestrādā ar’, ļēļaks tāds. Barojams, kopjams, tas tu esi. Kur tagad varētu mums maizes kumosu pasniegt! Ak, tu tavu krustu! Ar ko es to esmu nopelnījusi? (Tītinādama.) Bet, ače, netiksi un netiksi projām, nu! Ne tu tiksi pa pasauli, ne pie saimnieka, nu! Taisni tavs prāts jau nu nekad nenotiks. [Brigadere 1943 : 13]
●
PINDACĪŠA. Ek, Tomuļu māte jau vēl nav brokasta dabūjuse.
ANTONIJA. Ak jā! Tā man arī vienmēr aizmirstas. (Aleksis iziet pa vidu.) Nu, piens un maize vēl jau uz galda ir. Mazo putriņu visu esiet izēduši. Pag, es viņai tās vietā ielikšu ko citu. (Iet. Durvīs.) Tu viņai atnes krūzīti strebamā. (Prom pa labai.)
PINDACĪŠA. Atnesīšu, atnesīšu. (Saslauka druskas uz galda.) [Blaumanis 1995 : 12]
Raudzētu maizi Latvijā sāka cept 12. gadsimtā. Rīgas pievārtē šajā laikā darbojās sešas dzirnavas. Dzirnavās maltos miltus sākotnēji izmantoja Doma baznīcas dievmaizīšu cepšanai, bet 14.–15. gs. Rīgā radās maiznīcas. [Diena.lv 2011 : http://www.diena.lv/]
Osvalds Zvejsalnieks Maize.
Jēkabs Strazdiņš Līdumā.
Kārlis Miesnieks Dienišķā maize.
Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas projekts „Zudusī Latvija” (www.zudusilatvija.lv) apvieno unikālu informāciju par zudušām vai izmaiņu skartām Latvijas kultūrvēsturiskām vērtībām.
Auce. Maizes piegāde ar zirga pajūgu.
Talsi. Šmīdiņa maiznīcas ceptuve.
●
J. Tālberga fotoalbums Maizes smarža (1988). Dzimtenes ziemeļnieciskās dabas skarbums, Latvijas gadskārtu maiņa un zemes darba sūrums atspoguļojas albuma Maizes smarža fotogrāfijās.
Autore A. Otomere.
Autore A. Otomere.
Dokumentālā filma Sāļā maize (1964). Režisors Hercs Franks.
Stāsts par jūrmalnieku arteļa „Zvejnieks” ļaudīm. Šajā gadījumā zvejnieku darbā pelnītā maizes rieciena sāļums nāk no jūras, kur paiet viņu ikdiena. Darbs nav viegls, bet guvums… Labs loms atsver ieguldīto laiku un pūles.
●
Dokumentālā filma Laimas maize (2008). Režisors Juris Bebrišs.
Par maizes cepšanu vislabāk var pastāstīt pašas cepējas, šajā gadījumā – trīs Laimas. Filmai nosaukumu palīdzējusi izvēlēties kāda sena teiksma. Bijis tā: agrāk graudiem pilnā vārpa augusi visā stiebra garumā. Ļaudīm graudu bijis tik daudz, ka sākuši niekoties. Dievs noskaities un gribējis vārpas noslaucīt, bet Laima, glābdama tās, paspējusi satvert rokās un – cik Laimas rokas spējušas pasargāt, tik tagad saujas garumā uz stiebriem izaug vārpas.
Agates diena
Agates diena tiek svinēta 5. februārī. Šajā dienā svēta maizi, sāli un ūdeni. Maizi varēja apēst, paglabāt pret uguns nelaimēm, ņemt līdzi karā vai ceļojumos. Tā kā Svētā Agate bija pati savulaik spīdzināta ar uguni, cilvēki tic, ka ugunsgrēka gadījumā ar Agates dienā svētītu maizi un ūdeni ir trīs reizes jāiet apkārt degošajai ēkai, pēc tam tos jāiemet ugunī, lai pārtrauktu degšanu.
[Sagatavots pēc: http://www.suitunovads.lv/]
Maize uzturā
Maize ir viens no galvenajiem ikdienas uzturlīdzekļiem. Maizes cepšanai izmanto rudzu, miežu un kviešu miltus, ūdeni, raugu, sāli, pievienojot cukuru, pienu, augu un dzīvnieku taukus, olas, rozīnes, garšvielas. Maizē ir 5–7 % olbv., 42,5–50,3 % ogļhidrātu, 0,75–2,3 % tauku, minerālvielas (fosforu, kalciju, dzelzi) un daudz B grupas vitamīnu. Maizei ir liela enerģētiskā vērtība. 100 g rudzu maizes ir 850 kJ (204 kcal), bet 1. šķiras kviešu maizes – 1000 kJ (240 kcal).
Maizes uzturvērtība ir atkarīga no miltu uzturvērtības, kā arī no maizes kvalitātes. Lielāka bioloģiskā vērtība ir rupja maluma miltu maizei, tajā ir vairāk minerālvielu un B grupas vitamīnu. Maize veicina gremošanas sulu bagātīgu izdalīšanos, kā arī nodrošina nepieciešamo barības tilpumu. Maizes diennakts deva ir 300–500 g.
[Sagatavots pēc: MPE 1985: 290–291]
Aglonas Maizes muzejs
Aglonas Maizes muzejā apmeklētājus uzņem pati saimniece Vija Ancāne latgaliešu tautas tērpā, ar latgaliešu tautas dziesmām un latgalisku uzrunu. Vija Ancāne savākusi desmitiem sakāmvārdu, ticējumu, pasaku, uzzinājusi ieražas, kas saistītas ar labības audzēšanu, maizes cepšanu un ēšanu. Te var ieklausīties, kā san vārpas, kā skan spriguļi, iemācīties senas rotaļas un spēles, kas saistītas ar labību un maizi. Ciemiņiem ir iespēja pagaršot maizīti, iemēģināt roku dzirnavu griešanā vai pilnas graudu sētuves turēšanā. Vija Ancāne prot pastāstīt un arī pagatavot senos latgaļu ēdienus: krupnīku, veistekni, gruci un citus. Muzejā ir savākts simtiem lietu, kas saistītas ar graudu pārstrādi un maizes cepšanu – spriguļi, lizes, abras u. c.
[Sagatavots pēc: http://www.latvia.travel/]
Maizes muzejā Aglonā. Autore A. Vulāne.