Tradicionālā transkripcija

[lũpa]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[luːːpɑ̆]


[l] – ’skanenis’.’]

[ū] – garais patskanis

[p] – nebalsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

 

Divzilbju vārds.

Ortogramma ū.



lūp- sakne, vārda celms

-a – galotne




apakš+lūp-a

virs+lūp-a




lūpapatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

lūp-a

lūp-as

Ģ.

lūp-as

lūp-u

D.

lūp-ai

lūp-ām

A.

lūp-u

lūp-as

I.

ar lūp-u

ar lūp-ām

L.

lūp-ā

lūp-ās

V.

lūp-a!

lūp-as!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsSievietes lūpas bija ļoti skaistas.

2) apzīmētājsMeitene lūpu krāsu bija pieskaņojusi tērpam.

3) izteicēja daļa – Ārsta izpētes objekts ir lūpas.

4) galvenais loceklisMeitenes sārtās lūpas.

5) papildinātājs – Ja vēlas noskūpstīt roku, tuvojas dāmai, saņem sniegto roku un, viegli noliecoties, pieskaras tai ar aizvērtām lūpām.

6) vietas apstāklisLūpās mirdzēja smaids.



lūpu krāsa

 

apakšējā lūpa, augšējā lūpa, biezas lūpas, lielas lūpas, plānas lūpas, sarkanas lūpas, skaistas lūpas

 

zaķa lūpa

 

aizvērt lūpas, kodīt lūpas, krāsot lūpas, sakniebt lūpas, sakniebtas lūpas



lūpa, s.

Ādas un muskuļu veidojums, kas noslēdz mutes dobuma ārējo atveri. 

Augšējā lūpa, apakšējā lūpa. Plānas, biezas lūpas. Kodīt lūpas. Savilkt lūpas smaidā. Ar smaidu uz lūpām. 

Zaķa lūpa iedzimts fizisks defekts cilvēkam – nesaaugusi, šķelta augšlūpa.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 609]


lūpa, -as, s.

Ādas un muskuļu kustīgs veidojums, kas no ārpuses norobežo mutes dobumu.

Pilnīgas lūpas. Plānas lūpas. Lūpu kaktiņi. Lūpu līnijas.

Zaķa lūpa novec. – augšlūpas šķeltne.

Lūpu pomāde – kosmētisks līdzeklis ziede lūpu krāsošanai, arī aizsargāšanai pret vēja, lietus u. tml. iedarbību.

Lūpu krāsa – lūpu pomāde.

Viņš uzspieda karstu skūpstu uz meitenes lūpām. Blaumanis 6, 87.

Annele saknieba cieši, cieši lūpas un ierāva kaklu. Brigadere 2, 18.

Ķēve pamēģināja lūpām satvarstīt viņa krekla piedurkni .. Upīts 4, 256.

Likt pie lūpām (arī mutes) – nogaršot, dzert (ko).

// Mala ap (priekšmeta, veidojuma) dobumu, caurumu, atveri.

Virs pašas apakšūdens klints valstījās piesmeltā, līdz lūpai iegrimusī selgas laiva. Lācis 15, 405.

Vīrceļu ziedam ir piesis, kurā sakrājas nektārs. Nektāram var piekļūt, tikai atverot sakļautās vainaga lūpas .. Galenieks 2, 359.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


lũpalũpa, demin. lũpĩna.

màn bite ìekuôda tàisni lũpã zèm d¥guna. 
[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe II 1978 : 253]


Iekost lūpā (arī mēlē), arī iekost lūpu (arī mēli) zobossavaldīties un neizteikt, neizpaust.


(Iz)dabūt pār lūpām sar. – ar pūlēm izteikt, izrunāt.


Izslīdēt (arī izsprukt) pār lūpām sar. tikt neviļus, negribēti izteiktam, izpaustam.


Lūpa metas līka sar. – saka, ja (kāds) gatavojas raudāt.


Mātes piens (kādam) uz (arī aiz) lūpām sar. – saka, ja kāds tiek uzskatīts par ļoti jaunu, pārāk jaunu.


Neizlaist ne skaņas pār lūpām klusēt, nerunāt. Runāt, teikt (ko).


Nevarēt (arī nespēt) pār lūpu pārspļaut sar. – būt ļoti nogurušam, pārgurušam.


Uzmest lūpu sar. – apvainoties, arī kļūt neapmierinātam, dusmīgam.


Vilkt (garu) lūpu sar. – gatavoties uz raudāšanu, raudāt (parasti par bērniem).
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


Ar putām uz lūpām sar. – pārāk dedzīgi, aizrautīgi (piem., aizstāvēt, pierādīt kādu apgalvojumu).


Lūpu atkāris sar. – nobēdājies.


Nelikt pie lūpām nedzert, neēst.


Nolasīt no lūpāmpēc sejas izteiksmes uztvert, nojaust ko, vēlīgi uzklausīt.
[Sagatavots pēc: LFV 2000 : 616–621]


Anatomijā un medicīnāapakšējā lūpa, augšējā lūpa, blastoporas lūpas, divkāršā lūpa, lūpas dziedzeris, lūpas vēzis, lūpu iekaisums.


Celtniecībālimba timpāniskā lūpa, limba vestibulārā lūpa.


lūpas, tās pašas cilmes, kas lupt, lupināt: no ide. *leup-: lEp- (no)lauzt`. Vārda sākotnējā nozīme ‘kas atlupis, atkāries’ > ātkārusies lūpa, no kā nozīmes vispārinājums.
[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 549]


Latviešu valodas substantīvam lūpa radniecīgākais ir substantīva lūpa lietojums lietuviešu valodā.


apatinė lūpa – apakšlūpa
eiti iš lūpų į lūpas, eiti per lūpų lūpas – iet no mutes mutē
kiškio lūpa – zaķa lūpa (augšlūpas šķeltne)
kramtyti lūpas
– kodīt (košļāt) lūpas

lūpų pieštukas – lūpu zīmulis

mano liežuvis neapsiverčia tai pasakyti – es to nevaru dabūt pār lūpām
nepajėgti žodžio ištarti – nevarēt ne pār lūpu pārspļaut

patempti lūpą – uzmest lūpu
prikąsti lūpą – iekost lūpā

puse lūpų pasakyti – pusvārdā ieminēties
sučiaupti lūpas – sakniebt lūpas

vaikas jau tempia lūpą  (tuoj pravirks) – bērnam jau lūpa metas līka

viršutinė lūpa – virslūpa


angļu – lip

baltkrievu  губа

ivritā – שפה

franču  lèvres

grieķu  χείλος

igauņu  huule

krievu – губа

latīņu – labia

lietuviešu – lūpos

poļu – warga; usta

somu – huuli

ukaiņu – губа

vācu – die Lippe

zviedru – läpp



Uz prātīgā lūpām rodas gudrība, bet uz muļķa muguras nāk rīkste. 

 

Atkāris lūpas kā auzu ķeseli. 

 

Piekusis, ka pār lūpu pāršpļaut nevar. 

 

Nestreb, kamēr vēl nav atdzisis, kā nesadedzini lūpas

 

Uz lūpām medus, sirdī ledus. 

 

Lūpas kā ķipis. 

 

Tev jou lūpas vēl ar pienu. 

 

Lūp pārplīs ka zaķam. 

 

Kas karstu strebj, tas sadedzina lūpas


Ja lūpas niez, tad dabūs skūpstīties.

 

Ja lūpa niez, tad dabūs ciema kukuli.

 

Ja uz lūpām ronas kādas pūtes, tad tiek aprunāts.


Lūpa niez’, lūpa niez,
Kas kukuļus atnesīs ?
Dēlu māte atnesīs


Mīkstu kriķu karašiņu. [LD 14058]



Bagāts ēda, bagāts dzēra,
Garas lūpas staipīdams,
Lai drabačka nenokrita,
Lai nabags nepaņēma. [LD 31169-0]


Bagātie maizi ēda,
Garas lūpas staipīdami,
Lai drusciņa nenokrita
Nabadziņu bērniņiem.[LD 31169-1]


Vedējiņi lūpas laiza,
Aiz galdiem sasēduši:
Strazdulēni atņēmuši
Ceļā visus plācenīšus. [LD 16325-0]


Puisītis iet un dzied dziesmiņu:
– Svešas lūpas tevi skūpsta!
Blakus iet draugs un prasa:
– Kas ir, meitene pameta?
– Nē, čupa-čups pazuda…



Pastaiga

 

Kam tu, mazais puika,
brīnā acis plet?
Mūs pār vienu sētu
likteņsētnieks met.

 

Iesim šonakt kopā
ļaužu jūrā klīst,
tur, kur reklāmspuldzes
ēnu skumjas nīst.

 

Labi, ka tev māju
bijis nav nekad:
būs šai jaunā sirdī
lielāks plašums tad.

 

Dzīvei labpaticies
mūs ir izjokot –
tikai sapņu troņus
nebij žēl tai dot…

 

Tālu, tālu laimes
mirdzošs ametists,
svešs kā ielu stūrī
dusmīgs policists.

 

Bet par zemes lodi
vienmēr bijis prieks,
varbūt reiz tās krastos
cilvēks nebūs lieks!

 

Uz to vecai dzīvei
teiksim diezgan mēs:
pietiek dejā griezties,
daiļā barones!

 

Jūsu vārdam slavens
oreols, bet vecs;
mums nav augstu radu,
toties stiprs ir plecs.

 

Vapenis ja skrandas,
nava tādēļ kauns

skrandās brīves sapnis
vienmēr spožs un jauns.

 

Sārtāk vēl par lūpām,
kuras krāso grims,
mūsu krūtīs dziņa
cīņā mesties dzims.

 

Un kad atkal ielās
satikties būs gods,
liksim kāju ceļā,
lai jūs parauj jods!

Redz, tu sāc jau smaidīt,

mazais, ielu zēn,

kaut kā svecēm vējā

mums būs jāizplēn.

 

Iesim šonakt kopā

priekspilsētas nīst,

tur, kur reklāmspuldzēs

ēnu ziedi vīst. [Skujiņa 1932 : 15–16]

 

 

Melnam kontinentam

Nēģeru meitenes deja Eiropas pilsētas naktslokālā

 

Ziloņi dodas uz purvainām upēm
brūnus ūdeņus dzert.
Uzzied man smeldzes kaktusi lūpās,
arēnai priekškars jau celts.

Ugunis mirgo kā burvja Simbas
gudrības akmens, vai zelts
kalnos, kur antilopu rindas
smaršīgo gaisu šķeļ.

Mīļais mans virsaitis melnajā ciltī,
mednieks vēl nepārspēts,
krūtīs ikvienam laiž indīgu bultu,
kam džungļu brīnums nav svēts.

Steidzies šurp, ziedosim bālģīmjus īgnos
dieviem, lai dzīvot mums ļauts
brīvajos mežos zem liānu stīgām,
mīļais, tev bultu tik daudz!

Steidzies un slaidām, lokanām rokām,
satver mani, nes prom,
prom no šīm telpām, kur elso kā mokās
nēģeru saksofons!

Ziloņi dzer no purvainām upēm,
puķes ver kausus, kur dzirkst
medus lāses, kā sāpes man lūpās
Āfrikā vakars tumst silts.
[Skujiņa 1932 : 40]


„Mīļais…”

Šo vārdu viņa atkārtoja reizes piecas. Un piepeši viņa metās savam pavadonim ap kaklu, lūpām iezīžoties viņa drausmīgā maskā. Sekoja murgains, neizprotams, bet dusmīgs rūciens, un tanī pat brīdī kā atbalss no kundzes atsviestās galvas atrāvās vēl šausmīgāka pārbiedētas sievietes brēka… Viņa gribēja atsvabināties, bet nevarēja. Ar vienu lēcienu es biju pie tiem un ieraudzīju kavaliera neganti atņirgto rīkli, kurā ņirbēja daudz asu baltu zobu. Tas bij īsts un neviltots mērkaķis. Kad es ar izmisīgu žestu pūlējos atsvabināt upuri, viņš rūkdams pacēla to gaisā un varonīgi ienesa zālē. Ar lielām pūlēm viņam atņēma nelaimīgo sievieti, bet tad jau viņa bija pilnīgā nemaņā. Kundzes seja un lūpas bij sakostas asinīs, kas lēni tecēja gar viņas balto kaklu kā sarauta purpursarkana šķidrauta lāses. 

[Ezeriņš 1955 : 223–224]


PIEKTAIS. Kra, brāļi! Var runāt droši; mēs esam nomeklējuši visas malas: še nau nevienas dzīvas dvēselītes, kas varētu izdzirst viņas vārdu, kra!

SESTAIS. Kra, brāļi! Vai meklējāt ari viņas ledus zārkā? – Kra!

VISI. Jā, kra! Meklējām, kra!

SEPTĪTAIS. Kra, brāļi! Vai meklējāt ari viņas lūpās? – Kra!

VISI. Jā, kra! Meklējām, kra!

PIEKTAIS. Kra, viņas lūpas ir bālas un bez dvašas, un aizslēgtas, kra! [Rainis 1980 : 458–459]




Ģederts Eliass Halīna.
[Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs: www.jvmm.lv]



Lūpu kopšanas ābece

Lai lūpas labi izskatītos, lūpu ādai ir jābūt gludai un veselīgai. Lai to panāktu, iezied uz nakti lūpas ar barojošu krēmu. Reizi nedēļā pamasē lūpas ar mīkstu zobu birstīti vai ledus gabaliņiem (ne ilgāk par minūti), tas uzlabos asinsriti lūpās. Papildus barošanai un mitrināšanai laiku pa laikam lūpas iezied ar medu vai smiltsērkšķu eļļu.

Lai lūpas saglabātu elastību, izpildi īpašus vingrojumus. Vispirms izstiep lūpas un pūt, it kā vēlētos nopūst sveci. Pēc tam atslābini lūpas. Atkārto vingrinājumu 20 reizes ar nelieliem starplaikiem. Tad dziļas ieelpas laikā piepūt vaigus, gaisu velkot iesākumā lēni, bet pēc tam ar rāvieniem. Atkārto vingrinājumu 10 reizes. Un – visbeidzot – izrunā patskaņus A, O, U, I, vingrinājumu atkārtojot 10 reizes.
[Sagatavots pēc: http://www.irlaiks.lv/]