lūpas

Tradicionālā transkripcija

[lũpa]

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[luːːpɑ̆]

[l] – skanenis

[ū] – garais patskanis

[p] – nebalsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

Divzilbju vārds.

Ortogramma – ū.

apakš+lūp-a

virs+lūp-a

lūpa – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija

Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Sievietes lūpas bija ļoti skaistas.

2) apzīmētājs – Meitene lūpu krāsu bija pieskaņojusi tērpam.

3) izteicēja daļa – Ārsta izpētes objekts ir lūpas.

4) galvenais loceklis – Meitenes sārtās lūpas.

5) papildinātājs – Ja vēlas noskūpstīt roku, tuvojas dāmai, saņem sniegto roku un, viegli noliecoties, pieskaras tai ar aizvērtām lūpām.

6) vietas apstāklis – Lūpās mirdzēja smaids.

lūpa, s.

Ādas un muskuļu veidojums, kas noslēdz mutes dobuma ārējo atveri. 

Augšējā lūpa, apakšējā lūpa. Plānas, biezas lūpas. Kodīt lūpas. Savilkt lūpas smaidā. Ar smaidu uz lūpām. 

Zaķa lūpa – iedzimts fizisks defekts cilvēkam – nesaaugusi, šķelta augšlūpa.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 609]

lūpa, -as, s.

Ādas un muskuļu kustīgs veidojums, kas no ārpuses norobežo mutes dobumu.

Pilnīgas lūpas. Plānas lūpas. Lūpu kaktiņi. Lūpu līnijas.

Zaķa lūpa novec. – augšlūpas šķeltne.

Lūpu pomāde – kosmētisks līdzeklis – ziede lūpu krāsošanai, arī aizsargāšanai pret vēja, lietus u. tml. iedarbību.

Lūpu krāsa – lūpu pomāde.

Viņš uzspieda karstu skūpstu uz meitenes lūpām. Blaumanis 6, 87.

Annele saknieba cieši, cieši lūpas un ierāva kaklu. Brigadere 2, 18.

Ķēve pamēģināja lūpām satvarstīt viņa krekla piedurkni .. Upīts 4, 256.

Likt pie lūpām (arī mutes) – nogaršot, dzert (ko).

// Mala ap (priekšmeta, veidojuma) dobumu, caurumu, atveri.

Virs pašas apakšūdens klints valstījās piesmeltā, līdz lūpai iegrimusī selgas laiva. Lācis 15, 405.

Vīrceļu ziedam ir piesis, kurā sakrājas nektārs. Nektāram var piekļūt, tikai atverot sakļautās vainaga lūpas .. Galenieks 2, 359.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]

lũpa – lũpa, demin. lũpĩna.

màn bite ìekuôda tàisni lũpã zèm d¥guna. 
[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe II 1978 : 253]

Iekost lūpā (arī mēlē), arī iekost lūpu (arī mēli) zobos – savaldīties un neizteikt, neizpaust.

(Iz)dabūt pār lūpām sar. – ar pūlēm izteikt, izrunāt.

Izslīdēt (arī izsprukt) pār lūpām sar. – tikt neviļus, negribēti izteiktam, izpaustam.

Lūpa metas līka sar. – saka, ja (kāds) gatavojas raudāt.

Mātes piens (kādam) uz (arī aiz) lūpām sar. – saka, ja kāds tiek uzskatīts par ļoti jaunu, pārāk jaunu.

Neizlaist ne skaņas pār lūpām – klusēt, nerunāt. Runāt, teikt (ko).

Nevarēt (arī nespēt) pār lūpu pārspļaut sar. – būt ļoti nogurušam, pārgurušam.

Uzmest lūpu sar. – apvainoties, arī kļūt neapmierinātam, dusmīgam.

Vilkt (garu) lūpu sar. – gatavoties uz raudāšanu, raudāt (parasti par bērniem).
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]

Ar putām uz lūpām sar. – pārāk dedzīgi, aizrautīgi (piem., aizstāvēt, pierādīt kādu apgalvojumu).

Lūpu atkāris sar. – nobēdājies.

Nelikt pie lūpām – nedzert, neēst.

Nolasīt no lūpām – pēc sejas izteiksmes uztvert, nojaust ko, vēlīgi uzklausīt.
[Sagatavots pēc: LFV 2000 : 616–621]

Anatomijā un medicīnā – apakšējā lūpa, augšējā lūpa, blastoporas lūpas, divkāršā lūpa, lūpas dziedzeris, lūpas vēzis, lūpu iekaisums.

Celtniecībā – limba timpāniskā lūpa, limba vestibulārā lūpa.

lūpas, tās pašas cilmes, kas lupt, lupināt: no ide. *leup-: lEp- (no)lauzt`. Vārda sākotnējā nozīme ‘kas atlupis, atkāries’ > ātkārusies lūpa, no kā nozīmes vispārinājums.
[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 549]

Latviešu valodas substantīvam lūpa radniecīgākais ir substantīva lūpa lietojums lietuviešu valodā.

apatinė lūpa – apakšlūpa
eiti iš lūpų į lūpas, eiti per lūpų lūpas – iet no mutes mutē
kiškio lūpa – zaķa lūpa (augšlūpas šķeltne)
kramtyti lūpas – kodīt (košļāt) lūpas

lūpų pieštukas – lūpu zīmulis

mano liežuvis neapsiverčia tai pasakyti – es to nevaru dabūt pār lūpām
nepajėgti žodžio ištarti – nevarēt ne pār lūpu pārspļaut

patempti lūpą – uzmest lūpu
prikąsti lūpą – iekost lūpā

puse lūpų pasakyti – pusvārdā ieminēties
sučiaupti lūpas – sakniebt lūpas

vaikas jau tempia lūpą  (tuoj pravirks) – bērnam jau lūpa metas līka

viršutinė lūpa – virslūpa

angļu – lip

baltkrievu – губа

ivritā – שפה

franču – lèvres

grieķu – χείλος

igauņu – huule

krievu – губа

latīņu – labia

lietuviešu – lūpos

poļu – warga; usta

somu – huuli

ukaiņu – губа

vācu – die Lippe

zviedru – läpp

Pastaiga

Kam tu, mazais puika,
brīnā acis plet?
Mūs pār vienu sētu
likteņsētnieks met.

Iesim šonakt kopā
ļaužu jūrā klīst,
tur, kur reklāmspuldzes
ēnu skumjas nīst.

Labi, ka tev māju
bijis nav nekad:
būs šai jaunā sirdī
lielāks plašums tad.

Dzīvei labpaticies
mūs ir izjokot –
tikai sapņu troņus
nebij žēl tai dot…

Tālu, tālu laimes
mirdzošs ametists,
svešs kā ielu stūrī
dusmīgs policists.

Bet par zemes lodi
vienmēr bijis prieks,
varbūt reiz tās krastos
cilvēks nebūs lieks!

Uz to vecai dzīvei
teiksim diezgan mēs:
pietiek dejā griezties,
daiļā barones!

Jūsu vārdam slavens
oreols, bet vecs;
mums nav augstu radu,
toties stiprs ir plecs.

Vapenis ja skrandas,
nava tādēļ kauns –
skrandās brīves sapnis
vienmēr spožs un jauns.

Sārtāk vēl par lūpām,
kuras krāso grims,
mūsu krūtīs dziņa
cīņā mesties dzims.

Un kad atkal ielās
satikties būs gods,
liksim kāju ceļā,
lai jūs parauj jods!

Redz, tu sāc jau smaidīt,

mazais, ielu zēn,

kaut kā svecēm vējā

mums būs jāizplēn.

Iesim šonakt kopā

priekspilsētas nīst,

tur, kur reklāmspuldzēs

ēnu ziedi vīst. [Skujiņa 1932 : 15–16]

Melnam kontinentam

Nēģeru meitenes deja Eiropas pilsētas naktslokālā

Ziloņi dodas uz purvainām upēm
brūnus ūdeņus dzert.
Uzzied man smeldzes kaktusi lūpās,
arēnai priekškars jau celts.

Ugunis mirgo kā burvja Simbas
gudrības akmens, vai zelts
kalnos, kur antilopu rindas
smaršīgo gaisu šķeļ.

Mīļais mans virsaitis melnajā ciltī,
mednieks vēl nepārspēts,
krūtīs ikvienam laiž indīgu bultu,
kam džungļu brīnums nav svēts.

Steidzies šurp, ziedosim bālģīmjus īgnos
dieviem, lai dzīvot mums ļauts
brīvajos mežos zem liānu stīgām,
mīļais, tev bultu tik daudz!

Steidzies un slaidām, lokanām rokām,
satver mani, nes prom,
prom no šīm telpām, kur elso kā mokās
nēģeru saksofons!

Ziloņi dzer no purvainām upēm,
puķes ver kausus, kur dzirkst
medus lāses, kā sāpes man lūpās…
Āfrikā vakars tumst silts. [Skujiņa 1932 : 40]

„Mīļais…”

Šo vārdu viņa atkārtoja reizes piecas. Un piepeši viņa metās savam pavadonim ap kaklu, lūpām iezīžoties viņa drausmīgā maskā. Sekoja murgains, neizprotams, bet dusmīgs rūciens, un tanī pat brīdī kā atbalss no kundzes atsviestās galvas atrāvās vēl šausmīgāka pārbiedētas sievietes brēka… Viņa gribēja atsvabināties, bet nevarēja. Ar vienu lēcienu es biju pie tiem un ieraudzīju kavaliera neganti atņirgto rīkli, kurā ņirbēja daudz asu baltu zobu. Tas bij īsts un neviltots mērkaķis. Kad es ar izmisīgu žestu pūlējos atsvabināt upuri, viņš rūkdams pacēla to gaisā un varonīgi ienesa zālē. Ar lielām pūlēm viņam atņēma nelaimīgo sievieti, bet tad jau viņa bija pilnīgā nemaņā. Kundzes seja un lūpas bij sakostas asinīs, kas lēni tecēja gar viņas balto kaklu kā sarauta purpursarkana šķidrauta lāses. 

[Ezeriņš 1955 : 223–224]

PIEKTAIS. Kra, brāļi! Var runāt droši; mēs esam nomeklējuši visas malas: še nau nevienas dzīvas dvēselītes, kas varētu izdzirst viņas vārdu, kra!

SESTAIS. Kra, brāļi! Vai meklējāt ari viņas ledus zārkā? – Kra!

VISI. Jā, kra! Meklējām, kra!

SEPTĪTAIS. Kra, brāļi! Vai meklējāt ari viņas lūpās? – Kra!

VISI. Jā, kra! Meklējām, kra!

PIEKTAIS. Kra, viņas lūpas ir bālas un bez dvašas, un aizslēgtas, kra! [Rainis 1980 : 458–459]

Ģederts Eliass Halīna.
[Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs: www.jvmm.lv]