Tradicionālā transkripcija

[lùkt]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[luːkt]


[l] – ’skanenis’.’]

[u] – garais patskanis

[k] – nebalsīgais troksnenis

[t] – nebalsīgais troksnenis

 

Vienzilbes vārds.

Ortogrammas – ū, gt.



lūg-sakne, vārda celms

-t galotne




lūdzams

lūdzu!

lūgtin

lūgtum




lūgt patstāvīgs vārds, lokāms vārds, darbības vārds, tiešs, pārejošs, nepabeigta veida darbības vārds, 1. konjugācija

 

ĪSTENĪBAS IZTEIKSME

DARĀMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

lūdz-u

lūdz-am

esmu lūdz-is

esmu lūg-us-i

esam lūg-uš-i

esam lūg-uš-as

2.

lūdz

lūdz-at

esi lūdz-is

esi lūg-us-i

esat lūg-uš-i

esat lūg-uš-as

3.

lūdz

lūdz

ir lūdz-is

ir lūg-us-i

ir lūg-uš-i

ir lūg-uš-as

 

Vienkāršā pagātne

Saliktā pagātne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

lūdz-u

lūdz-ām

biju lūdz-is

biju lūg-us-i

bijām lūg-uš-i

bijām lūg-uš-as

2.

lūdz-i

lūdz-āt

biji lūdz-is

biju lūg-us-i

bijāt lūg-uš-i

bijāt lūg-uš-as

3.

lūdz-a

lūdz-a

bija lūdz-is

bija lūg-us-i

bija lūg-uš-i

bija lūg-uš-as

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

lūg-š-u

lūg-s-im

būšu lūdz-is

būšu lūg-us-i

būsim lūg-uš-i

būsim lūg-uš-as

2.

lūg-s-i

lūg-s-it/lūg-s-iet

būsi lūdz-is

būsi lūg-us-i

būsit/būsiet lūg-uš-i

būsit/būsiet lūg-uš-as

3.

lūg-s

lūg-s

būs lūdz-is

būs lūg-us-i

būs lūg-uš-i

būs lūg-uš-as

CIEŠAMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

tieku lūg-t-s

tieku lūg-t-a

tiekam lūg-t-i

tiekam lūg-t-as

esmu ticis lūg-t-s

esmu tikusi lūg-t-a

esam tikuši lūg-t-i

esam tikušas lūg-t-as

2.

tiec lūg-t-s

tiec lūg-t-a

tiekat lūg-t-i

tiekat lūg-t-as

esi ticis lūg-t-s
esi tikusi lūg-t-a

esat tikuši lūg-t-i

esat tikušas lūg-t-as

3.

tiek lūg-t-s

tiek lūg-t-a

tiek lūg-t-i

tiek lūg-t-as

ir ticis lūg-t-s

ir tikusi lūg-t-a

ir tikuši lūg-t-i

ir tikušas lūg-t-as

 

Vienkāršā pagātne

Saliktā pagātne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

tiku lūg-t-s

tiku lūg-t-a

tikām lūg-t-i

tikām lūg-t-as

biju ticis lūg-t-s

biju tikusi lūg-t-a

bijām tikuši lūg-t-i

bijām tikušas lūg-t-as

2.

tiki lūg-t-s

tiki lūg-t-a

tikāt lūg-t-i

tikāt lūg-t-as

biji ticis lūg-t-s

biji tikusi lūg-t-a

bijāt tikuši lūg-t-i

bijāt tikušas lūg-t-as

3.

tika lūg-t-s

tika lūg-t-a

tika lūg-t-i

tika lūg-t-as

bija ticis lūg-t-s

bija tikusi lūg-t-a

bija tikuši lūg-t-i

bija tikušas lūg-t-as

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

tikšu lūg-t-s

tikšu lūg-t-a

tiksim lūg-t-i

tiksim lūg-t-as

būšu ticis lūg-t-s

būšu tikusi lūg-t-a

būsim tikuši lūg-t-i

būsim tikušas lūg-t-as

2.

tiksi lūg-t-s

tiksi lūg-t-a

tiksit/tiksiet lūg-t-i

tiksit/tiksiet lūg-t-as

būsi ticis lūg-t-s

būsi tikusi lūg-t-a

būsit/būsiet tikuši lū-g-t-i

būsit/būsiet tikušas lūg-t-as

3.

tiks lūg-t-s

tiks lūg-t-a

tiks lūg-t-i

tiks lūg-t-as

būs ticis lūg-t-s

būs tikusi lūg-t-a

būs tikuši lūg-t-i

būs tikušas lūg-t-as

 

ATSTĀSTĪJUMA IZTEIKSME

DARĀMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

lūdz-ot

esot lūdz-is

esot lūg-us-i

esot lūg-uš-i

esot lūg-uš-as

2.

3.

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

lūg-š-ot

būšot lūdz-is

būšot lūg-us-i

būšot lūg-uš-i

būšot lūg-uš-as

2.

3.

CIEŠAMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

tiekot lūg-t-s

tiekot lūgt-a

tiekot lūg-t-i

tiekot lūg-t-as

esot ticis lūg-t-s

esot tikusi lūg-t-a

esot tikuši lūg-t-i

esot tikušas lūg-t-as

2.

3.

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

tikšot lūg-t-s

tikšot lūg-t-a

tikšot lūg-t-i

tikšot lūg-t-as

būšot ticis lūg-t-s

būšot tikusi lūg-t-a

būšot tikuši lūg-t-i

būšot tikušas lūg-t-as

2.

3.

 

VĒLĒJUMA IZTEIKSME

DARĀMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā forma

Saliktā forma

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

lūg-t-u

būtu lūdz-is

būtu lūg-us-i

būtu lūg-uš-i

būtu lūg-uš-as

2.

3.

CIEŠAMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā forma

Saliktā forma

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

tiktu lūg-t-s

tiktu lūg-t-a 

tiktu lūg-t-i

tiktu lūg-t-as

būtu ticis lūg-t-s

būtu tikusi lūg-t-a

būtu tikuši lūg-t-i

būtu tikušas lūg-t-as

2.

3.

 

VAJADZĪBAS IZTEIKSME

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne (reti)

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

ir jā-lūdz

ir bijis jā-lūdz

2.

3.

 

Vienkāršā pagātne

Saliktā pagātne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

bija jā-lūdz

bija bijis jā-lūdz

2.

3.

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

būs jā-lūdz

būs bijis jā-lūdz

2.

3.

VAJADZĪBAS IZTEIKSMES VĒLĒJUMA PAVEIDS

Pers.

Vienkāršā forma

Saliktā forma

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

būtu jā-lūdz

būtu bijis jā-lūdz

2.

3.

VAJADZĪBAS IZTEIKSMES ATSTĀSTĪJUMA PAVEIDS

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

esot  jā-lūdz

esot bijis jā-lūdz

2.

3.

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

būšot jā-lūdz

būšot bijis jā-lūdz

2.

3.

 

PAVĒLES IZTEIKSME

Pers.

Vienkāršā forma

vsk.

dsk.

1.

lūg-s-im!

2.

lūdz!

lūdz-iet!

3.

lai lūdz!


Teikumā var būt:

1) izteicējsPuisis lūdza meitenes roku.

2) teikuma priekšmets Lūgt piedošanu ir grūti.

3) galvenais loceklisMīļi lūgt.



lūgt Dievu, lūgt pie galda, lūgt palīdzību, lūgt piedošanu, lūgt roku, lūgt viesos

 

izmisīgi lūgt, ļoti lūgt



lūgt, lūdzu, lūdz, lūdz, pag. lūdzu, pārej.

1. Griezties pie kāda ar lūgumu; pieklājīgi, pazemīgi prasīt. 

Lūgt atļauju, padomu. Lūgt piedošanu. Lūgt naktsmājas. 

Lūgt vārdu pieteikties runāt, piem., sapulcē.

2. Aicināt, saukt. 

Lūgt viesos, pie galda, uz deju. Lūgt talkā. Lūgt ienākt.

3. Izpildīt reliģisku ceremoniju vērsties pie Dieva vai svētajiem lūgšanā; lūgšanā izteikt savas vēlēšanās. 

Lūdzu Dievu. Lūgt par kādu (aizlūgt).
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 608]


lūgt, lūdzu, lūdz, lūdz, pag. lūdzu; trans.

1. Laipni izteikt vēlēšanos, prasību (kādam, lai tas ko dara vai atļauj ko darīt).

Ļoti lūgt. Sirsnīgi lūgt. Lūgt dēlu aiziet uz veikalu.

Un atkal viņš noņēmās nerunāt, kamēr viņu nelūdz. Birznieks-Upītis 6, 92.

Var zibens spert, Var pērkons dūkt, Mēs neļimsim ceļos: Lai žēlo lūgt. Rainis I, 255.

// intrans. Anita runāja citādi – Didzis to saprata. Viņa nevis vaicāja, bet drīzāk lūdza, prasīja. Ezera 2, 23.

// Laipni izteikt vēlēšanos, prasību (pēc kā).

Lūgt naktsmājas. Lūgt aizdevumu.

.. ja saimnieka būšanā no sievas jālūdz rublis, ko gadatirgus dienā aizbraukt uz Klidziņu, tad tā gan bij kauna lieta. Upīts 4, 242.

Egle neaicināts atsēdās un sniedzās pēc kafijas, tad padomāja un lūdza glāzi ūdens. Birze 5, 127.

Viņš nelūdza maizi. Viņš lūdza ieroci. Ne vārda neteicis, Ziemelis iespieda vīrietim rokā šauteni. Spāre 5, 150.

„Lienīt, nācu lūgt tavas piedošanas.” Pēdējos vārdus jaunais vīrs izrunāja tik žēli un mīksti, ka Liene gandrīz nemanot nodrebēja. Blaumanis 6, 118.

Lūgt (ubaga) dāvanas – ubagot.

Viņa dāvanas neies lūgt Pie citu sliekšņiem vai palodām .. Ļūdēns 3,35.

// intranspārn. Vai pēc zilā pavasara bite liepu lapās lūdz? Lasmanis 2, 85.

// Aicināt (kādu kur iet, ko darīt).

Lūgt draugus ciemos. Lūgt viesus pie galda. Lūgt kaimiņus talkā. Lūgti viesi.

Laipni lūdzam! – pieklājīga uzaicinājuma forma.

Nelūgts viesis (arī ciemiņš) – viesis, kas ieradies neaicināts, parasti nelaikā.

Pārāk plašas bēres nebij rīkotas .. Lūdza tikai pašus tuvākos .. Upīts 4, 226.

.. ja tikai viņš vēlas, viņa ar mieru nākt uz satikšanos. Ballītēs viņa to katrreiz lūdz uz dāmu valsi. Lācis 15, 231.

Orķestris apklusa. Zālē sākās aplausi. Administrators lūdza autoru uz skatuves. Pēteris piecēlās un gāja, diriģents panāca viņam pretim. Saulītis 13, 54.

„Laipni lūdzam!” saka bocmanis un aicina mani iekšā. Grīva 8, 146.

„Velns, kā tu mani nobiedēji,” Ernests ieteicās, durvis vērdams. „Domāju, kāds nelūgts ciemiņš vazājas apkārt.” Dorbe 3, 67.

2. parasti savienojumā „lūgt Dievu”; rel. Vērsties (pie Dieva) ar lūgšanu. Lūgšanā izteikt (Dievam) vēlēšanos (par ko, pēc kā).

Lūgt baznīcā Dievu. Lūgt Dievu par bērna veselību.

.. mums baznīcā vajadzēja lūgt Dievu par ķeizaru Aleksandru II. Salenieks 7, 35.

„Redzēdama, ka bez tevis būs jādzīvo pasaulē, es lūdzu Dievu, lai viņš man atņem manu mīlestību uz tevi.” Blaumanis 6, 121.

// intrans. „Ko man vēl var atņemt Dievs, tas nežēlīgais Dievs, Zelma! .. Es lūdzu par Oskaru, bet pazaudēju viņu. Lūdzu par Imantu, pazaudēju arī Imantu.” Ezera 2, 234.

Ne lūdzams, arī ne lūgts – saka, ja kāds nav pierunājams (ko darīt).

Miegs nenāca ne lūdzams, kājas gulot sāka kustēties dejas ritmā. Sakse 7,48 
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


lūgt (ko) – lyugt (kuo); praseit; lūgt Dievu ­– lyugt Dīva; lūgt vecākiem, lai atļauj – lyugt dzymdynuotuoju, kab atļautu; lūgt palīdzību – praseit paleiga; lūgt atbalstu – praseit atspaida; lūgt ciemos – praseit gostūs; laipni lūdzam! – meili īprosom! vasali atguojuši (atbraukuši)!; laipni lūdzam Latgalē! – vasali Latgolā!; lūdzu! – lyudzams (-a, -i, -ys)! lyudzu!; lūdzu, palīdzi! – lyudzams (-a) paleidzi! 
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


lùgtlùkt, lùdzu, lùdz, lùdz, lùdzàm, pag. lùdzu, lùdzãm

tik briẽsmîgi lùdza, lài nu es nesakuõt, ka šĩ tâ runãsi. 
[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe II 1978 : 246]


lūgt – laipni prasīt, aicināt


Lūgt rokulūgt (parasti vecāku) atļauju precēt (meitu); bildināt (sievieti).
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


Ekonomikālūgt atļauju, lūgt.


lūgt, mantots vārds. Pamatā ide. *leugh– ‘melot’, kas radniecīgs ar *leug– ‘liekt’.

Nozīmes attīstība – ‘liekt, locīt’ > ‘izlocīties, vairīties’ > ‘melot’,’melot, lai iegūtu sev; melot, lūdzot kaut ko’ > ‘lūgt’.
[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 547]


angļu  ask

baltkrievu  пытацца

ivritā – לשאול

franču – demandez

grieķu – ρωτήστε

igauņu – küsima

krievu  просить

latīņu – petere

lietuviešu  prašyti; maldauti

poļu – zapytać; prosić

somu – kysyä

ukraiņu  питати

vācu – bitten

zviedru – frågar



Vai lūdz, vai lād – kas jākar, tas jākar. 

 

Lūgt un daudz

 

Sirsnīgi lyudz, vysod byusi izklausīts. 

 

Kas lūdz, tas dabū. 


Kas lūdz, tam tiek dots; kas klaudzina, tam tiek atvērts; kas meklē, tas atrod. 


Ja no otra ko lūdz, tad priekš labas dienas jāsaka pie sevis: „Es tas vilks, tu tā aita.” Tad dabūj, ko vēlas.


Dod’, Dieviņ, kalnā kāpt,
Ne no kalna lejiņā;
Dod’,
Dieviņ, otram dot,
Ne no otra mīļi lūgt. [LD 1448-2]


Es mācēju daiļi jāt,
Mīļi lūgt meitu mātes:
Melna vista padusē,
Alus kanna rociņā. [LD 14723]


Jānītim brālitim
Mīksta mēle talkā lūgt;
Mīksta mēle talkā lūgt,
Ne tik mīksta mielojot. [LD 28457]


Jauns es biju, nezināju,
lūgt meitu māmuliņu:
Vaj pa priekšu roku sniegti,
Vaj dot vaska ritenīti? [LD 14734]


Biķernieki

Kāda karaliene sadomājusi vienu dienu aiziet no sava galma un pabūt viena pati svešā vietā. Viņa aizbraukusi tālu, tālu no pilsētas pie kāda liela meža, pārģērbusies par vienkāršu zemnieci un gājusi pastaigāties. Bijusi karsta vasaras diena. Karaliene gājusi un priecājusies par meža jaukumu un putnu dziesmām. Bet, kā jau nepieradušai, drīz vien piekusušas kājas, kļuvis karsti un sācis ļoti gribēties ēst. Viņai nekā nebijis līdzi, arī nekur nebijis neviena strautiņa, ne avotiņa. Galīgi nogurusi un izslāpusi, viņa apsēdusies uz kāda celma un sākusi raudāt.

Te, kur gadījies, kur ne, pa meža taciņu nācis kāds zemnieks. Karaliene lūgusi, vai viņam nav kaut kas, ko padzerties. Zemnieks atbildējis, ka klāt gan neesot, bet netālu esot viņa būdiņa, atnesīšot.

Pēc neilga laika zemnieks arī atnesis tīru, dzidru ūdeni tādā lielā koka traukā, kura augšdaļa bijusi platāka, bet apakšējā tievāka. Trauks atgādinājis lielu koka biķeri. [..] Viņa pateikusies zemniekam un teikusi: „Šajā vietā, kur es sēdu, es uzcelšu baznīcu.”

Zemnieks neko neteicis, tik nodomājis: „Sieviņai prātiņš pagaisis.”

Bet pēc kāda laika tai vietā patiešām uzcelta baznīca un nosaukta par Biķernieku baznīcu. Karaliene šo vārdu devusi kā pateicību zemniekam, kas atnesis viņai padzerties no koka trauka – līdzīga biķerim. No tā laika arī visa apkārtne iesaukta par Biķerniekiem.
[LTT 1988 : 181]


Puisis aizsūta meitenei īsziņu: „Šis abonents lūdz Jūsu roku un sirdi”. Meitene atbild: „Jūsu kontā nepietiek līdzekļu izvēlētajai operācijai.”



***

Tik daudz es redzu – skaistums man garām iet,
Nekā es sevim negribu
lūgt vai ņemt,
Ne lūpu smaida, acu stara:
Dvēsle man atveldz to daili lūkot.
[Rainis 1978 : 28]



Lūgums


Aizved mani uz Slīteres siliem, 

Kad tur sila purenes zied!

Man tik bieži šai dzīvē ir vīlies,

Gribas kaut ko no tīra mazliet.


Aizved mani uz Morica salu, 

Kad tur ozoliem lapas sāk plaukt,

Man tik bieži šai dzīvē ir salis,

Gribas sauli par māsu reiz saukt.


Aizved mani no draugiem, no radiem,

Aizved mani no dienas, no nakts,

Lai es būtu ārpus gadiem,

Ārpus visa, kas tajos reiz rakts!


Aizved mani… Es lūdzos un prasu,

Bet tu brīnies un pieri rauc:

Es tev liekos kā meitene maza, 

Kurai aplam daudz vaļas ļauts. [Elksne 1988 : 326]


„Tepat, dēls, tepat jānogaida vakara stundiņas, nu jau vienīgais ceļš mums abiem tik uz kapiem. Bet to gan abi lūdzam, kad nu viens vai otrs mirstam, uz bērēm gan nāc, neatraujies vis, neesi lepns pret mums, veciem cilvēkiem… Tu jau mums biji tikpat kā dēls. Nāc gan, dēls, lai nu kur tev jādzīvo, – gan ziņu tev aizlaidīs, kas pakaļ paliks, vai tad nu abi reizē nomirsim? gan radi tev ziņu aizgādās … Lai nu Dieviņš dotu mirt labāk ziemu… vasaru ilgi nevar glabāt… nezin, vai tu tad vari tik drīz tikt… bet ziemu tu gan varētu…”

„To gan, dēls, izdari, nāc gan uz mūsu bērēm, vai nu Pēterim, vai man!” tagad ari Andra māte lūdza mani savu ties. [Apsīšu J. 1952 : 258]

 

Še Ķencis iedomāja īstā brīdī, ka sirdi varot atvieglināt, ja lūgšanās metot savas bēdas uz To Kungu, tāpēc sāka taisīties uz šo ļoti neierasto darbu, jo vajadzība spiež ikkatru darbu izmācīties. Viņš nolika pātagu, atlaida grožu, lai zirgs iet lēnos soļos caur Slātavas bērzu gatvu, nolika cepuri priekšā, saglauda matus, izņēma no mutes tabakas kumosu, nosvieda to zemē un sāka lūgt: „Ak, mīļais kungs Dievs un Pestītājs! tu nu redzi manu ceļu un zini, ka es nebraucu vis, dzīdamies pēc pasaules goda un kārumiem, bet meklēju un lūdzu tik to, lai tu dotu mērnieciņa cienīgam tēvam tādu prātu, ka viņš man piešķirtu dziļās ielejas pļaviņu, zirņu kalna tīrumiņus un tās ataudziņas gar Slamstu un Šmakānu robežām. Gan otrs saimnieks – tu jau gan viņu zini – saka un rāda mērnieciņa cienīgam tēvam, ka tām ataugām vajagot krist viņa robežā, jo tās esot, kā sacīt jāsaka, no manas puses taisni aiz viņa mājas, bet tu vari likt mērnieciņa cienīgam tēvam, lai viņš dod man tās liekā gabalā un otram saimniekam jeb manam pušelniekam, kura vārds, kā zini, ir Pāvuls, var iedot kaut kur kādu gabalu vietā. Bet jo labāk būtu, ja tu, Kungs, dotu Pāvulam tādu prātu, kurš dzenas, kā sacīt jāsaka, pēc tām mantām, kuras nāk dvēselei par labu, jo tad viņš būs daudz gudrāks, nekā skriedams, braukdams pēc šās pasaules niekiem un mērnieciņa cienīgu tēvu dažādi pierunādams. Lai viņš domā labāk uz savu pēdējo stundiņu, jo nav vis vairs nekāds jaunais. Tu redzi, ka es tevi lūdzu, kā sacīt jāsaka, viņa dēļ, jo man ir žēl un bail, ka melnais, kurš iet apkārt kā rūkdams lauva, nenogriež viņa prātu uz šās pasaules lietām un neierauj viņu, kā sacīt jāsaka, ar nesataisītu sirdi mūžībā. Jo tu zini, ka Pāvuls ir pliks šaī pasaulē ienācis un arī tādu pašu viņu izvedīs kā zuti; ko tad gan viņam līdz tik daudz ar pasauli plēsties? Vai tagad pat jau viņš nevarētu gulēt mierīgs sila malā pavējā un tik baltās, vieglās smiltiņās? Lai, kā sacīt jāsaka, mirst vai kaut kuru brīdi – aizvedīsim uz kapsētu kā brūtgānu. Bet dzīvot viņš var, ja grib vien, arī bez tiem zemes gabaliņiem, jo vai gan viņam nepaliek vēl diezgan platības pāri? Un es arī, Kungs, varēšu, kā sacīt jāsaka, ik rītiņu un ik vakariņu tevi priekš viņa lūgt. Labi būtu arī, ja tu sajauktu Pāvulam dienu skaitīšanu, tā ka viņš nezinātu, ka šodien jābrauc šurp, un, ja iedomātu, tad lai iedomātu tik vien labi vēlu uz vakaru. Bet, ja arī viņš, kā sacīt jāsaka, nav atturams un brauc no paša rīta, tad sabaidi tu viņa prātu, ka nedrīkst ar savām dāvanām pie mērnieciņa cienīga tēva rādīties; un, ja viņš arī būtu tik negants un mestu savus Jūdasa kumosus viņam rīklē kā Daniēls pūķim, tad dod mērnieciņa cienīgam tēvam tik taisnu prātu kā pie tā slātaviešu vecīša, kuru ielicis cietumā un māju atdošot pavisam otram pušelniekam. To pašu būtu pelnījuši visi čangalieši un, kā sacīt jāsaka, it īpaši vēl mani kaimiņi, kuri arī, kā dzirdams, gribēs mērnieciņa cienīgu tēvu ar dāvanām mānīt.” Še viņš drusku atpūtās, apdomājās un tad ņēma atkal no jauna tāļāk: „Bet nu vēl viens grūtums guļ uz sirds: dod atrast mērnieciņa cienīgu tēvu labā prātā un lai viņš neatstumtu manas vājās dāvaniņas – šā sivēniņa, kviešu miltu maisiņa un sviesta spainīša –, bet, lai viņus pieņemtu tikpat žēlīgi, kā pieņēma viņu reizi to naudas grasīti, ko devu arī, kā sacīt jāsaka, gan baiļodamies, bet tu griezi visas lietas par labu. Tomēr, ja ļaunais gars būtu apsēdis mērnieciņa cienīgu tēvu ar niknumu pret mani kā vecos laikos Zaulu un, ja viņš gandrīz, kā sacīt jāsaka, gribētu man vai sist, vai, ak, tad dod, lai viņa kučārs būtu piedzēris tagad jau no paša rīta un ieskrietu vidū, tā ka tie sitieni tiktu viņam. Un, ja arī tavs prāts būtu, lai mērnieciņa cienīgs tēvs liek mani cietumā, tad dod, ka cietuma atslēga būtu pazudusi un paši valdnieki, viņas meklēdami, sāktu kauties un es pa to starpu varētu izbēgt. Še nu ir viss tas upurītis, ko mana vājā sirds spēj tevim nest, jo grēcinieki, kā sacīt jāsaka, esam visi mūžīgi mūžam. Neniecini manas vājās lūgšaniņas, bet dari daudz vairāk, nekā lūgt spēju! Paklausi, ak, paklausi un esi jel šo reizīti vien žēlīgs! Tu zini, ka bez vajadzības es tevis nelūdzu, negribēdams tevi kaitināt, jo kurš vēl ir tik maz ar lūgšanām tev bāzies virsū kā es? To, kā sacīt jāsaka, es tev tad atminēšu un iedomāšu vai visu mūžu un kalpošu tāpat kā līdz šim: iešu tāpat baznīcā cik vien spēdams un došu savu artaviņu tāpat mīļām mācītājiņu atraitnītēm, kuras tu, Kungs, lieci iedomāt visos lielos svētkos, jo mana labā roka nezina, ko tā kreisā dara. Dari, ak dari, Kungs, visu to žēlīgi!” [Kaudzītes 1964 : 174–176]


EDGARS. Madām, es nenācu launaga dēļ. Es jūs gribēju lūgt: izgādājat man sarunu ar Kristīni še jūsu istabā. Citādi ar viņu vairs nevar satikties. Viņa no manis bēg.

MADĀMA. Ko tu viņai…? Nu jau tak nekas vairs nav atdarāms. Nē, to es nevaru.

EDGARS. Es lūdzu, madām!

MADĀMA. Veltīga uztraukšanās, Edgar!

EDGARS. Es jūs ļoti lūdzu. Beidzamo reizi.

MADĀMA. Nu, manis dēļ. Kristīne tūliņ būs še.

EDGARS. Tad es gaidīšu.

MADĀMA. Tevi ieraudzīdama, viņa nenāks iekšā.

EDGARS. Tad, lūdzu, pasaucat mani! [Blaumanis 1997 : 282]