Tradicionālā transkripcija

[ļùoti]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ʎu͜otĭ]


[ļ] – ’skanenis’.’]

[uo] – ’divskanis’) ir monofonēmas, pārējie divskaņi (ai, au, ei, eu, iu, oi, ou, ui) ir bifonēmas. ‘]

[t] – nebalsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis

 

Divzilbju vārds.



ļot-sakne, vārda celms

-i – adverbiālā galotne



ļoti patstāvīgs vārds, nelokāms vārds, apstākļa vārds, mēra apstākļa vārds


Teikumā var būt mēra apstāklisKaķis ļoti labi redzot tumsā.



ļoti gudrs, ļoti jauks, ļoti laimīgs, ļoti skaists, ļoti slinks, ļoti strādīgs

 

ļoti ātri, ļoti daudz, ļoti dīvaini, ļoti labi, ļoti tālu, ļoti tuvu

 

ļoti gaidīt, ļoti mīlēt, ļoti vēlēties



ļoti

Lielā mērā, sevišķi stipri. 

Ļoti labi. Ļoti interesanta grāmata. 
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 611]


ļoti

1. Savienojumā ar adjektīvu vai apstākļa vārdu norāda, ka īpašība, pazīme izpaužas pastiprināti, augstā pakāpē.

Ļoti gudrs cilvēks. Ļoti augsta celtne. Ļoti grūts darbs. Ļoti ātri braukt. Ļoti klusu runāt. Ļoti žēl.

Viņu sauca par Ilzi, un viņa bija ļoti jauka. Saulītis 12, 330.

.. naktis uznāca ļoti aukstas un lika klabināt zobus. A. Grigulis 9, 126.

Tas bija ļoti tālu, tik tālu, ka paši kalni nebija redzami, tikai virsotnes un sniegs. Vilks 5, 121.

// Savienojumā ar nenoteikto skaitļa vārdu norāda uz palielinātu daudzuma pakāpi.

Ļoti daudzi palīgi. Ļoti daudz grāmatu. Ļoti maz naudas.

2. Savienojumā ar verbu norāda, ka darbība, stāvoklis izpaužas pastiprināti spēcīgi, intensīvi.

Ļoti steigties. Ļoti priecāties. Ļoti lūgt. Ļoti skumt. Ļoti iemīļots rakstnieks.

Cik ļoti – norāda uz darbības, stāvokļa izpausmes augstu intensitāti (parasti izsaukuma teikumos).

Pēkšņi viņam ļoti iegribējās aizbraukt uz mājām, pasēdēt blakus mātei uz mazā dīvāniņa .. Dripe 2, 110.

Aiz pirts aug balto ceriņu krūms, kas ziedu laikā tik ļoti patīk māmuļai .. Andersone 1, 5.

Dziļu dziļu mīlu Vajag cilvēcei. Ja tu ļoti mīli, Sauli apsveikt ej. Lasmanis 1, 24.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


ļoti cīši; cīš; (izsakot vēl lielāku intensitāti) dyžan; ļoti daudz cīši daudzi; ļoti labi cīši labi; ļoti vienkārši  cīši parostai; ļoti gribēt cīši gribēt; tik ļoti tai cīši; tik ļoti līdzīgs brālim, ka nevar atšķirt aiztikam leidzeigs bruoļam, ka navar izškiert.
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


ļoti – visai, gaužām, gauži, varen, sevišķi, īpaši, pamatīgi, ārkārtīgi, itin, stipri, krietni, milzīgi, milzum, bezgalīgi, pārlieku, neizteicami, neizsakāmi, neticami, apbrīnojami, brīnišķīgi, debešķīgi, dikti sar., šausmīgi sar., drausmīgi sar., negausīgi, bez mēra, pārpārēm, kā bez sāta, nāvīgi vienk., neganti sar., traki sar., trakoti sar., zvērīgi sar., ellīgi sar., brangi sar.


angļu – very

baltkrievu – вельмі

franču – très

grieķu – πολύ

igauņu  õige

ivritā – מאוד

latīņu – valdē

lietuviešu – labai

krievu – очень

latīņu – ipsum

poļu – bardzo

somu  hyvin

ukraiņu – дуже

vācu – sehr

zviedru – mycket



Ja ap Ziemassvētkiem daudz sniega, tad ap Jāņiem būs ļoti karsts.

 

Kad vējš pūš ļoti smagi, tad sagaidāms lietus.


Ieiedamis apskatos,
Kāda Jāņa istabiņa:
Šūtin šūta, austin austa,
Ļoti raibi izrakstīta. [LD 32653-1]


Peļ man’ ļaudis ļoti bārgu,
Peļ man’ ļoti netikušu.
Dievam tiesa, bārga biju,
Bet nebiju netikuse. [LD 21798-5]

 

Zīlīt’ skrēja upes malu
Ar mazo grāmatiņu:
Māmiņai vēsti nesa,
Ka es ļoti nevesela. [LD 1066-0]


Trīs vecītes par palīgiem

Vienai mātei bijusi ļoti slinka meita, kas nekā nevīžojusi darīt. Māte no dusmām to izdzinusi laukā. Meita nu atsēdusies ceļa malā un skaitījusi. Pa to ceļu nu brauc jauns ķēniņš un prasa: „Ko tu, meitiņ, tur skaiti?”

Meita atbild: „Es vērpju tik smalkas dzijas kā zīdu un skaitu, cik birkavu jau esmu savērpusi.”

Jaunajam ķēniņam ļoti patīk naskā vērpēja, un viņš paņem to līdz.

Ķēniņa pilī pie vērpējas atnāk trīs vecenītes, kas bijušas laimes. Tās nu lūgušas, kad ķēniņš meitu precēšot, tad lai aicinot arī viņas par savām krustmātēm panāksnos. Vienu lai saucot par Lielgurni, otru par Liellūpi un trešo par Lielpupi. Kad ķēniņš viņas redzēšot, tad nedošot šai nekādu darbu strādāt.

Tā nu arī notiek. Ķēniņš grib vērpēju precēt, un tā lūdz, lai atļaunot viņai arī savas trīs krustmātes panāksnos aicināt. Ķēniņš atļaun, un kāzu dienā arī atnāk visas trīs. Viņš prasa, kādēļ viņas krustmātes izskatoties tik neglītas. Slinkā meita izskaidrojusi, ka Lielgurne, pastāvīgi vērpdama, sasēdējusi lielus gurnus, Liellūpe, pavedienu slapinādama, izspiedusi lielas lūpas un Lielpupe, bērnus zīdīdama, izaudzējusi lielas krūtis.

Ķēniņš par to sabijies un nelicis jaunai ķēniņienei vērpt, lai tai netop lieli gurni un lūpas, un arī bērnus zīdīt, lai neizaug lielas krūtis. Kad nu ķēniņiene vairs nedarījusi nekādu darbu, tad no tā laika arī kungu sievas vairs nestrādājot.
[http://valoda.ailab.lv/]

 

Lielie stiprinieki

Vienā pagastā reiz dzīvojis ļoti stiprs vīrs. Visā apgabalā nebijis neviena cilvēka, kas ar šo stiprinieku spēka ziņā būtu varējis mērīties. Tādēļ viņš bijis ļoti lepns par savu spēku un palicis lielīgs. Pēdīgi viņš sadomājis iet pasaulē un uzmeklēt otru līdzīgu stiprinieku, lai varētu ar to cīnīties. Vecāki vīri gan lūkojuši viņu atrunāt no tādām domām, bet viņš neklausījis. 
[
Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]


Ezītis sēž uz celma un meditē: „Es esmu stiprs, tik ļoti stiprs.”
Garām viegls.”



Ir tādi cilvēki

 

Ir tādi cilvēki – sirds ļoti dziļi.
Liekas, ka sirds viņiem nemaz nav.
Vai viņi ļauni? Vai viņi mīļi?
Kad viņi smejas? Un kad viņi raud?

Tev likās – vētrām tu pasauli sedzi.
Žilbinošs prieks un līdz sāpēm ass!
Aiziet un pāriet, un vēlāk tik redzi –
Tas jau vēl nebija

it nekas.

Ir tādi cilvēki – sirds ļoti dziļi.
Liekas, nekā viņi neapjauž,
Bet pašā dziļumā mīlestība
Nobrāztām rokām akmeņus lauž.

Nobrāztām rokām, bez viena vārda
Akmeņus salauž un akmeņus šķeļ.
Uzceļ sev pasauli, sagāž, ārda,
Nojauc un atkal no jauna ceļ.

Kur ir tavs „mīlu”, un kur ir tavs „gribu”?
Kur ir tavs koks, un kur ir tavs zars?
Kur ir tavs ceļš uz bezgalību?
Kur ir tavs arkls, kas tevi ars?

Kas tev ir draugi, un kas tev ir mīļi?
Tu jau nemaz pats to neapjaud.
Ir tādi cilvēki – sirds dziļi, dziļi
Smejas par tevi
Un par tevi raud. [Ziedonis 1965 : 69–70]


Kā citu ļoti drošu līdzekli [lai izvairītos no karadienesta] Bērtulis dzirdēja slavējam stikla gabaliņu norīšanu. Teica, ka stikla gabaliņi saceļot asins spļaušanu, un asins spļāvēji droši varot cerēt uz izbrāķēšanu. Zināms, iekšas jau nu topot caur to drusku saskrambātas un „pušinas”, bet tas tak arvien vēl esot tūkstoškārt labāk, nekā kad kāda turku lielgabalu lode cilvēku saraus­tot gabalu gabalos.

Ar tikpat drošām cerībām uz vaļā tikšanu kā ar norītiem stikliem komisijas priekšā varot stāties ar mākslīgi sasliminātām acīm vai ausīm. Zāles priekš tam nu gan esot dabūjamas tikai par lielu naudu un ar visstingrākajiem klusu ciešanas apsolījumiem, bet veca lieta – kas sildīties grib, tam krāsns jākurina. Kas, zināms, gribēja tikt vaļā un pie tam skopuļot, tas jau tik varēja nomērdēties vien, lētāka līdzekļa nekā šitā otra pasaulē nebij…

Visus šos līdzekļus un vēl daudz citus Bērtulis vairāk vai mazāk pamatīgi pārdomāja, jo viņš cieti bij apņēmies vienu no tiem izlielāt. Bet kuru? Etiķis viņam likās būt nederīgākais, un viņš to atmeta bez lielas prātošanas. Arī stiklu gabaliņu norīšana Bērtuļam nebij pa prātam. Asiņu izskats viņu allaž ļoti uztrauca, kā tad lai nu viņš iesāka asinis spļaut! Bez tam viņš atminējās, ka reiz kāds bērns nejauši bij norijis stikliņu un pēc tam ar asinīm noskrējis un nomiris. Nē, stiklu norīšana bij ļoti vārīga lieta!

Tikpat maz Bērtuļam gribējās meklēt zāļu, ar kurām tas savas acis varēja pataisīt slimas. Acis bij ļoti vārīgas un grūti dziedējamas. Bērtulis pazina puisi, no kura tumsas valodas apgalvoja, tas esot savas acis sabojājis, glābdamies no zaldātiem, un nu šis nelaimīgais braukāja jau ceturto gadu gan uz dakteriem, gan uz pūšļotājiem, veselību nekādi nevarēdams dabūt atpakaļ… [Blaumanis 1993 : 285–286]


Pagalms Indrānos. Daudz koku, gan lielu, gan sīku. Ieva, ļoti vienkārši ģērbusēs, berž mājas priekšā piena traukus ar vīkšķi. Slauka pa reizei pieri, pasmeļ ar pavārnīcu ūdeni no spaiņa, nodzeras un berž atkal tālāk. Edvarts uznāk no lauka. [Blaumanis 1997 : 121]