Tradicionālā transkripcija
[ļip:a]
Starptautiskā fonētiskā transkripcija
[ʎipːɑ]
[ļ] – skanenis
[i] – īsais patskanis
[p] – nebalsīgais troksnenis
[a] – īsais patskanis
Divzilbju vārds.
ļip- – sakne, vārda celms
-a – galotne
ļipa – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija
|
|
vsk. |
dsk. |
|
N. |
ļip-a |
ļip-as |
|
Ģ. |
ļip-as |
ļip-u |
|
D. |
ļip-ai |
ļip-ām |
|
A. |
ļip-u |
ļip-as |
|
I. |
ar ļip-u |
ar ļip-ām |
|
L. |
ļip-ā |
ļip-ās |
|
V. |
ļip-a! |
ļip-as! |
ļipas galiņš
ļipa dreb, ļipa kustas
aitas ļipa, kazas ļipa, vēža ļipa, zaķa ļipa
balta ļipa, gara ļipa, īsa ļipa, melna ļipa, netīra ļipa, pūkaina ļipa, sprogaina ļipa, tīra ļipa
ļipa, s.
Īsa aste.
Zaķa ļipa. Aitas, kazas ļipa.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 611]
ļipa, -as, s.; sar.
1. Īsa aste.
„Suņi!” zaķītim ļipa kļūst auksta .. Sakse 14, 68.
Nākošo vēzi saķeru aiz ļipas, bet tas saliecas un – knakts! – ar spīlēm man pirkstā. Ērgle 1, 326.
sal. Griķis: .. arī pašam sirds lēca kā jēra ļipa .. Brodele 10, 62.
2. Dekoratīvs žaketes mugurpuses pagarinājums.
Latviešu biedrības ballē, strīpainās goda biksēs un melnā ļipu svārkā uzcirties, .. Starpings ir vēl bļaustīgāks. Dzene 1, 60.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
ļipa – lipa; kustināt ļipu – škurynuot lipu; ļipa trīc – lipa treis
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]
ļipa, mantots vārds. Pamatā laikam ide.*lei- ‘liekt’ (no kā arī leja) ar p saknes paplašinājumā; zudumpakāpē *lip-, no kā la. apv. lipa, liter. ļipa. Vārda sākotnējā noz. ‘kas liekts, nokarens’, no kā arī dem. ļipiņa dažādu nokarenu veidojumu apzīmēšanai (arī „auss ļipiņa”). Ide. *lei- atvasinājumi vairākās valodās lietoti locekļu apzīmēšanai, piem., ssk. limr ‘tievs zars, loceklis’ (←‘lokans’), sensakšu lith, sav. lid ‘loceklis’. Līdzskaņa mīkstinājums vārda ļipa ieskaņā ir ekspresijai.
Ka ļipa (lipa) senāk varēja būt arī ‘pēda, kāja’ (←‘tas, ko loka’), rāda apv. lipt ‘rāpties, kāpt’, lipīt ‘skriet, ātri iet’. Vārdu lipt un lipīt nozīmi gan var atvedināt arī no ide. *leip- : *lip- ‘notaukot, lipināt’.
Pēc cita uzskata, ļipa ir aizg. – no ig. lipp ‘karogs, (pārn.) aste, piekars’ vai līb. lipp ‘vēja rādītājs, karodziņš’, l’ipp ‘aitas aste, zeķes papēdis’. Taču līb. l’ipp ieskaņas līdzskaņa mīkstinājums rāda, ka šis vārds ir aizgūts no latviešu valodas, un arī ig. lipp pārn. nozīme (kam ir apvidus raksturs) var būt aizgūta; sal. s. lippu ‘karogs’, kam citas nozīmes nav.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 553]
angļu – scut
baltkrievu – хвост
franču – queue
grieķu – ουρά
igauņu – saba
krievu – хвост
latīņu – cauda
lietuviešu – uodega
poļu – ogon
somu – töpöhäntä
ukraiņu – хвіст
vācu – der Schwanz
zviedru – svans
Ja kazai nav piena, tad nav – pacel ļipu un atlej atpakaļ.
Kas tavu kazu bez ļipas tirgū ved.
Ķer nu vilku aiz ļipas!
Kad aitu nocērp, tad saka: „Pods mugurā, puspods ļipā. Kad vilku ieraugi, paliec par čakārni!”
Aitai četras ļipas. – Deķis.
Divi ragi, četri nagi,
Septīts – ļipa pakaļā. – Auns.
Cesvainiešu meitiņām
Zaķa ļipa pūriņā;
Apaltiešu meitiņām
Piecas baltas vilnainītes. [LD 7746-0]
Kur tu lēci, žagargrauzi?
Tev septiņi gabaliņi:
Divi ausis, četras kājas,
Septīt’ ļipa pakaļā. [LD 2313-3]
Panākstnieki riekstu prasa,
Kur bij man riekstus ņemt?
Vakar pūta ziemas vējš,
Zaķam ļipa aizsaluse. [LD 35226-0]
Ko tu dziedi, vēža ļipa,
Nieki jauki, ne raženi;
Lai dzied mana māsas meita,
Tai iet jauki, tai raženi. [LD 869-5]
Mana paša līgaviņa
Sauca mani teļa purnu.
Teļam bija balts purniņš,
Melnums ļipas galiņā. [LD 27179-0]
Es palīdu līdumiņu
Visgarām Susejai (upe);
Vēži, vārpas lasīdami,
Ļipas vien kustināja. [LD 28220-1]
Tik manā pūriņā
Zaķa ļipas lielumā:
Trīs cimdiņi salāpīti,
Div’ pakulu paladziņi. [LD 7880-0]
Trūdi rūdi, vasariņa,
Pilna baltu kazlēniņu;
Uz akmeņa sakāpuši,
Ļipas vien škurināja. [LD 29112-1]
Rundalnieku meitiņām
Kazu ļipas pūriņā;
Tautiets cēla pūra vāku,
Kaza ļipu tirināja. [LD 16773-6]
Kādēļ zaķim īsa ļipa
Reiz mazā mājiņā uz maza zemes stūrīša dzīvojusi māte ar dēlu. Katru dienu viņus apmeklējis zaķis. Tas nopostījis viņu dārziņu un noēdis visus kāpostus, bet, kad tas bijis paēdis, tad apgūlies uz lielā akmeņa istabas priekšā atpūsties. Māte to daudzreiz gribējusi noķert, bet tas nav izdevies. Vienreiz māte nolauzusi ķirša zaru ar sveķiem, nolasījusi sveķus nost un tos savārījusi par līmi. Ar pagatavoto līmi viņa nosmērējusi akmeni. Kad zaķis atkal apgūlies uz akmeņa, tad pie tā pielipis un nevarējis nost tikt. Māte paķērusi žagaru un sākusi zaķi pērt. Šis, nabadziņš, raustījies, raustījies un beidzot arī pasprucis, bet tad arī viņa garā aste notrūkusi un palikusi pie akmeņa.
No tā laika visiem zaķiem ir īsas astes.
[Pasakas par dzīvniekiem 1964 : 156]
Pēc latviešu tautas rotaļas izveidota deja „Ļipa kust”. A. Melnalksnes horeogrāfija, folkloras kopas „Cīrulītis” tautas mūzikas interpretācija.
[Sagatavots pēc: http://www.nacgavilet.lv/]
Ansītis puisītis un vectētiņš
Izgāja Ansītis puisītis
agri gar birzītes malu
pavadīt upītei pāri
ziedoņa naksniņu zilo. [..]
Sēd birzītes maliņā
vectētīts,
mugurā pelēkais
mētelīts. [..]
Cik maziņš pa nakti viņš palicis
un drēgnajā miglā kā saplacis!
Pavisam saplacis!
Un Ansīts caur miglu
saukdams tam prasa :
„E, vectētiņ, salta
vai nakt’ nebij rasa?”
Bet vectētiņš ar kāju ausi kasa.
Hm!
„Vai, vectētiņ, laiks nav
uz māju jau iet?”
Bet vectētiņš dīvaini sakustas
un paceļ ausi kā pastalas.
Ansīšam jāsāk vai smiet.
Bet Ansīts pa miglu
vēl tuvāk iet klāt
un sāk to vēl laipnāki
bildināt:
„Vai vectētiņš negrib
lai es aizeju pēc pīpa?”
Te vectētiņš: žips!
un aizliek pa miglu, ka paliek tik strīpa.
Pa miglu, pa smilgām rasainām,
te pazūd viņās, te pāri lec tām;
uz visām četrām aizvazā tas,
redz Ansīts: tik ļipa vien mētājas.
Stāv Ansīts, aiz brīnumiem
pakausi kasa,
bet, pārnācis mājās,
vecmāmuļai prasa:
„Nu, pasaki man, veco māt,
tik šito lietiņu vien:
vai vecam tēvam ar ļipa ir,
kad viņš skrien?” [Bārda 1959 : 278–280]
Jēriņš nostājas uz zemes, patirina katru kāju pēc kārtas, pārbaudīdams, vai visas vietā, tad ar visām četrām uzlec stāvus gaisā, noskurina ļipu un stājas mātei pie sāna. Aitas nu tek govīm līdzi, bet blēj vēl tāpat, laikam rājas. [Belševica 1996 : 60]
●
Taciņa ar kūkumu augstāk par dzelzceļu. No sākuma pāri kūkumam bija redzamas tikai sargu galvas, tad jau pleci, un Billei sirds sāka spirināties kā aitas ļipa. Bija gan bail. Nez mammucim arī? [Belševica 1996 : 99]
(Klusiņām uznāk zaķēni Ūsainis un Ļipainis, viņiem līdzi groziņš, kuru tie noliek malā. Abi bailīgi skatās uz Kaķēnu, viegli pieskaras un pamūk malā. Kaķēns pamostas, nobīstas.)
KAĶĒNS. Kas jūs esat?
ŪSAINIS UN ĻIPAINIS (viens caur otru, lepni). Zaķēni!
KAĶĒNS (priecīgi). Ā, jūs arī esat tie saules zaķēni?
ŪSAINIS UN ĻIPAINIS (viens caur otru, purina galvas). Nē!
ĻIPAINIS. Mēs esam īstie zaķēni no meža. Mani sauc Ļipainis.
ŪSAINIS. Bet es esmu Ūsainis.
KAĶĒNS. Nu labi, labi. Bet ko tad tas ūsainais ļipainis dara manā pļaviņā?
ĻIPAINIS. Tu te nesmejies par mums! Labāk pats būtu stādījies priekšā. Mūsu māmiņa saka, ka tā ir pieklājīgi. [Šteinberga 2011 : 7–8]
●
(Zaķis Klikata cenšas sagrābt zaķēnu aiz ausīm, bet zaķēns Čiekuriņš veikli aizslīd aiz eža Pukšķa muguras.)
KRIPATA. Vai tev kauna nemaz nav, Čiekuriņ? Nāc, nāc nu tētim atvainojies. Saki, ka nekad, nekad nemelosi! Vai tev tik grūti…
KLIKATA. Grūti? Tu domā, ko runā. Viņam nekad nekas nav bijis grūti, izņemot atvainošanos. Vai tādēļ alai divas durvis, lai tu nakts laikā izlavītos viens pats ārā? Vai tev vecāku stingrie likumi nav jāievēro? Paskaties uz savu māmiņu Kripatu, paskaties! Viņai ne vien ausis sirmas, bet arī ļipa un ūsas, un pat soma nosirmojusi no tavām izdarībām. [Vensko 2000 : 5–6]
Dziesma Rīta rosme. V. Singajevskas vārdi, A. Žilinska mūzika, izpilda V. Singajevska.
Dziesma Joka pēc alfabēts. I. Sproģes vārdi, R. Kaupera mūzika, izpilda R. Kaupers.
Dziesma Baltā kaza. V. Artava vārdi, R. Paula mūzika, izpilda E. Liepiņš.
2009. gadā tika izdots folkloras kapelas „Maskačkas spēlmaņi” jaunākais dubultalbums „Ļipa kust”, kurā iespēlētas tautas deju melodijas. Kapelas vadītājs A. Bērziņš.
[Sagatavots pēc: http://www.delfi.lv/]