Tradicionālā transkripcija
[liktenis]
Starptautiskā fonētiskā transkripcija
[liktenis]
[l] – skanenis
[i] – īsais patskanis
[k] – nebalsīgais troksnenis
[t] – nebalsīgais troksnenis
[e] – īsais patskanis
[n] – skanenis
[i] – īsais patskanis
[s] – nebalsīgais troksnenis
Trīszilbju vārds.
lik- – sakne
-t- – piedēklis
-en- – piedēklis
likten- – sakne, vārda celms
-is – galotne
lik-t-eņ+dārz-s
lik-t-eņ+lēm-ēj-a
lik-t-eņ+līn-ij-a
lik-t-eņ+mezgl-s
lik-t-eņ+stāst-s
lik-t-eņ+svec-e
lik-t-eņ+up-e
lik-e-ņ+zem-e
liktenis – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, otrā deklinācija
|
vsk. | dsk. |
N. |
likten-is | likteņ-i |
Ģ. |
likteņ-a | likteņ-a |
D. |
likten-im | likteņ-iem |
A. |
likten-i | likteņ-us |
I. |
ar likten-i | ar likteņ-iem |
L. |
likten-ī | likteņ-os |
V. |
likten-i! | likteņ-i! |
Teikumā var būt:
1) teikuma priekšmets – Tavs liktenis ir tavās rokās.
2) izteicēja daļa – Tas ir mans liktenis.
3) galvenais loceklis – Cilvēka liktenis.
4) apzīmētājs – Abu jauno mūziķu aiziešana mūžībā bija smags likteņa trieciens gan tuviniekiem, gan viņu mākslas cienītājiem.
5) papildinātājs – Pasākumā varēja iepazīties ar dzejnieces brīnumaino likteni.
6) vietas apstāklis – Šo cilvēku liktenī ir daudz neparastu pavērsienu.
likteņa biedri, likteņa dāvana, likteņa dieviete, likteņa grāmata, likteņa ironija, likteņa lēmums, likteņa līdumnieki, likteņa līkloči, likteņa līnija, likteņa matrica, likteņa nolemtība, likteņa pabērni, likteņa skaitlis, likteņa stunda, likteņa trieciens, likteņa vara, likteņa zīme
cilvēka liktenis, dzimtas liktenis, mājas liktenis, padevība liktenim, tautas liktenis, valsts liktenis
bargs liktenis, bēdīgs liktenis, briesmīgs liktenis, grūts liktenis, laimīgs liktenis, neparasts liktenis, nežēlīgs liktenis, smags liktenis, viegls liktenis
lemt likteni, padoties liktenim, paļauties uz likteni, priecāties par likteni, spītēt liktenim, ticēt liktenim
pamest likteņa varā
liktenis
1. Apstākļu sagadīšanās, kas nav atkarīga no cilvēka gribas, bet kas nosaka, ietekmē (cilvēka) dzīvi; pēc mitoloģiskiem priekšstatiem – pārdabisks spēks, kas nosaka visu notiekošo.
Likteņa nolemtība. Likteņa trieciens. Padevība liktenim.
2. Apstākļu, dažādu faktoru ietekmēta dzīves, attīstības gaita (piem., cilvēkam, tautai); stāvoklis, kādā apstākļu, dažādu faktoru ietekmē nonāk (piem., cilvēks, tauta).
Neparasts liktenis, grūts liktenis, katram savs liktenis, likteņa biedri. Tautu likteņi.
// Apstākļu, dažādu faktoru noteikta attīstības gaita (kam), stāvoklis, kādā (kas) nonāk; tas, kas notiek (piem., ar priekšmetu) noteiktu apstākļu, faktoru ietekmē, stāvoklis, kādā (tas) nonāk.
Lugas liktenis uz skatuves. Gleznu liktenis kara gados. Pieminekļa liktenis.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/mlvv]
liktenis
1. Apstākļu, faktoru kopums, apstākļu sagadīšanās, kas nav atkarīga no cilvēka gribas, bet kas nosaka, ietekmē (cilvēka) dzīvi. Pēc mitoloģiskiem, reliģiskiem priekšstatiem – pārdabisks spēks, kas nosaka cilvēka dzīvi.
Likteņa trieciens. Padevība liktenim. Spītēt liktenim. Likteņa nolemts. Likteņa žēlastība.
Andra tēvs palika dzimtenē, līdz liktenis atkal abus jaunības biedrus saveda kopā. Apsīšu J. 3, 47.
.. šiem cilvēkiem [Sofokla lugās] piemīt kaut kas jauns, līdz tam nebijis: viņi nepadodas liktenim, kas tos samaļ un iznīcina, bet griežas tam pretī. Viese 3, 229.
Karga [Gunai]: Pats liktenis sauc mūs turp. Tas grib tev atlīdzināt, ko tas ņēmis. Aspazija 3, 306.
Jēkabs Krūze sāka no tās pašas vietas, kur sākuši viņa tēvs un vectēvs. It kā pats liktenis viņu ciltij bija lēmis būt par celmlaužiem un līdumniekiem. Lācis 15, 225.
Viņi nav pamesti likteņa varā, daudz cilvēku dara visu, kas viņu spēkos, lai palīdzētu trim maziem, vienkāršiem cilvēkiem, kas atrodas briesmās. Lācis 15, 417.
.. ceļš, kad veda no Silāres centra uz Ezerpili, pamests pilnīgi likteņa ziņā. Eglons 1, 149.
2. Cilvēka dzīve, tās posms, stāvoklis, kādā nonāk (cilvēks) apstākļu, dažādu faktoru ietekmē, tas, kas raksturīgs (kāda) dzīvei.
Neparasts liktenis. Grūts liktenis. Sūrs liktenis. Bāreņa liktenis. Likteņa biedri. Cilvēki ar līdzīgiem likteņiem. Saistīt savu likteni ar darba biedru. Rūpēties par bērna tālāko likteni. Samierināties ar savu likteni.
Uz laimi vien paļauties nevar. Mēs paši savu likteni lemjam. Tikai bieži nezinām, kad tas notiek. Skujiņš 9, 27.
.. sanitārās aviācijas lidmašīna nogādā neiroķirurgu tur, kur viņa palīdzība var izšķirt pacienta likteni. Zvaigzne 73, 11, 8.
.. tāds laikam bija Oskara liktenis – būt ūdenszālei, nemiera garam, sācējam un ceļu cirtējam, visas jūrmalas dzīves dvēselei. Un Anitas liktenis bija – stāvēt viņam līdzās, būt draugam un biedram. Lācis 11, 283.
// Apstākļu, dažādu faktoru noteikta (piemēram, tautas, cilvēces) iepriekšējās vai turpmākās attīstības gaita, stāvoklis, kādā (tā) nonāk apstākļu, dažādu faktoru ietekmē.
Tautu likteņu kopība.
Valdemārs nekad nešķīra latviešu un igauņu tautu likteņus – abas tautas vienlīdz izjuta vācu feodāļu un garīdznieku jūgu. Avotiņa, Peters 1, 39.
// Apstākļu, dažādu faktoru noteikta iepriekšējās vai turpmākās attīstības gaita (piemēram, kādai parādībai), stāvoklis, kādā (tā) nonāk apstākļu, dažādu faktoru ietekmē.
Pasaules liktenis. Bibliotēkas liktenis kara laikā. Lugas liktenis uz skatuves.
Tās ir īsas ziņas par Sauli, mums tuvāko zvaigzni, no kuras atkarīgi cilvēku apdzīvotās Zemes un citu planētu likteņi. Ikaunieks 1, 15.
// Tas, kas notiek (ar kādu priekšmetu) noteiktu apstākļu, faktoru ietekmē. Stāvoklis, kādā (tas) nonāk noteiktu apstākļu, faktoru ietekmē.
Mājas liktenis. Pieminekļa liktenis.
Tīklu izmešanu kapteinis Līdaks vienmēr vadīja pats, jo šis darbs parasti saistīts ar loma izredzēm un reizē ar lielu materiālu atbildību par visas jedas likteni. Talcis 7, 260.
Vajadzēja paraudzīties uz automašīnu no ārpuses, lai saprastu, cik bēdīgs liktenis to īsteni piemeklējis. Labā priekšējā riteņa pie ass nemaz vairs nebija. Skujiņš 5, 85.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]
liktenis, liktens, das Schicksal, Verhängnis: likteņa (Pump.) od. liktens (Asp.) lē̦mums, des Schicksals Bestimmung. Zu likt. [Sagatavots pēc: ME II : 469]
liktenis – liktiņs, (part.) nūlyktais
[Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]
liktinis – `iḱìņć. apràudz̍ìe tuôc `iḱìņć mỳusu bā̀rnu, ka jis nadz̍ìer. nu sova `iḱìņa jàu nàiziêḱśi. [Sagatavots pēc: Reķēna 1998 : 572]
Ergonīmi – Liktenis, SIA Jūrmalā; Zeme un likteņi, SIA Rīgā.
liktenis – darināts ar piedēkli -en- no darbības vārda likt ‘noteikt, lemt’ lokāmā ciešamās kārtas pagātnes divdabja formas likts.
Konstantīns Karulis norāda: „Saskaņā ar priekšstatiem par iepriekšējo nolemtību katrs gadījums, notikums senajam cilvēkam likās iepriekš „likts”. Tā arī liktenis sākotnēji ‘(iepriekš) liktais, lemtais’. Iepriekš noteiktais, liktais var būt labs un ļauns (kā arī vārda liktenis semantikā), bet daudzos gadījumos attiecīgā vārda nozīme sašaurinājusies, izslēdzot vai nu vienu, vai otru iespēju, un līdz ar to vārds ieguvis it kā jaunu nozīmi. Tā, piemēram, vārda par liktenis sākotnējais sinonīms liksta ieguvis nozīmi ‘nepatīkams gadījums, kļūme, nelaime’, bet citas cilmes vārds laime pretējo, pozitīvo, nozīmi.” [Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 536]
lietuviešu – likìmas
angļu – destiny; fate
baltkrievu – лёс
franču – destin
igauņu – saatus
krievu – судьба; рок
latīņu – fatum
lietuviešu – likimas
poļu – los
somu – kohtalo
spāņu – destino
ukraiņu – доля
vācu – das Schicksal
zviedru – öde
Ar likteņu vareniem nevar mūžīgi derību slēgt.
Katram savs liktens.
Liktenis nav nejaušība, jo katrs ir pats sava likteņa veidotājs.
Likteņa lēmumam nevar pretoties.
Kā liktens nolēmis, tā jānotiek.
No likteņa neizbēgsi.
Likteņa pretplūdi aizvien nāk ar raibām sekām.
Nu likteņa nogim naizbēgsi.
Kai liktens nūlem, tai juobyut.
Liktiņs ir raksteits un navar tū veidūt.
Katram savs liktens jāizcieš.
Kas grib strādāt, tas sava likteņa lēmējs.
Ja liktenis nāk, tad ārsts nav vajadzīgs.
Katram cilvēkam jau dzimstot ir nolemts liktenis, kā tam būs jādzīvo un kā jāmirst.
Tirgotāja meita
Kādam tirgotājam bijuši divi pieauguši bērni: dēls un meita. Reiz tirgotājam jābūt uz ilgāku laiku citā pilsētā. Kur nu pa to laiku abus bērnus atstāt? Sieva tam miruse, un tik ilgu laiku jaunus cilvēkus uz savu roku pamest tam īsti netīkas. Beidzot viņam ienāk tāds padoms prātā: viņš atstāj dēlu un meitu pie sava laba kaimiņa.
Neba nu katru reiz tas labs, ko par labu dēvē: tā arī še. Kaimiņš, līdzko tirgotājs projām, tūlīt uzbildina tirgotāja meitu uz precībām. Šī, nabadzīte, bez tēva ies ko solīties, un bez tā vēl nākošā naktī tai sapņos parādās, lai nekādā ziņā pie kaimiņa neejot, jo esot nolemts, ka viņa ķēniņa dēlu par vīru dabūšot. Meita atraida kaimiņu. Bet nu bij uguns pakulās.
Kaimiņš tūlīt sagrābj meitu un pavēl viņas pašas brālim uz mežu aizvest, lai nolietātu. Brālis nedrīkst ne vārda iepīkstēties, citādi pašam tāds pats liktenis no kaimiņa. Mežā brālis tik paceļ mazo pirkstiņu pret māsu un, re: pirkstiņš sasalis. To redzēdams, tam iešaujas labāks padoms prātā: viņš pamāca māsu, lai bēg no šejienes projām. Abi noslauka gaužas asaras un tad izšķiras. [..] [Džūkstes pasakas 1980 : 250]
Kā brālis pūķi pārvar un māsas izglābj
Viņos laikos kādam tēvam bijuši četri bērni: viens dēls un trijas meitas. Meitas čakli aptecēja savu veco tēvu atraikni, un dēls atkal nerima sirmgalvim kādu gārdāku kumosiņu piegādāt. Pie tādiem labiem bērniem tēvam bij īsti laimīgas vecuma dienas. Viņš mēdza teikt: „Bērni, ja tā arvienu saticīgi un mīlīgi dzīvosiet, tad pate Laimiņa jums uzsmaidīs! Un tu, dēls, ja es kādreiz mirtu, neprecies vis tūlīt, bet nogaidi, kamēr tavas māsas tautiņās aizgājušas. Ja maniem vārdiem paklausīsi, tad savā mūžā daudz ko sasniegsi.”
Dēls to apņemas un dzīvo vēl ilgi pēc tēva nāves ar savām māsām, kā dzīvojis. Tomēr kādā nebaltā dienā liktenis piepeši bij nospriedis citādi, viņš brālim atņem mīļotās māsas. Tas notikās tā: kādā dienasvidū māsas tāpat pastaigājās pa dārzu. Te, kur gadījies, kur ne, briesmīgs viesulis klāt un aizrauj māsas diezin kur. Brālis izmeklējās trīs dieniņas raudādams – nekur atrast. Beidzot tas atstāj savas mājas un iet māsas pa pasauli meklēt. Nu iet, nu taujā, nu prasa. Kā nekur, tā nekur. Un, kad nu vēl beidzot maizītes un pavaldziņas aptrūkst, tad nabaga brālis tiešām vairs nezin, ko nu iesākt, ko neiesākt. [..] [Džūkstes pasakas 1980 : 179]
Daudzu tautu kultūrā valda ticība dabas spēku mistiskajai varai, liktenim jeb negrozāmam lēmumam, kam pakļauta visa pasaule un katrs indivīds. Noteiktam liktenim ir ticējuši arī mūsu senči. Folklorā cilvēka dzīve tiek uztverta ciešā saistījumā ar visām dabas norisēm, pakļauta tādām pašām vispārējām likumībām. Dzīve tiek uzskatīta kā Dieva noteikts liktenis, kas ir cieši vienots ar dabas kārtību un ko izmainīt nav cilvēka spēkos.
Tiesa, likteņa lemšanā svarīgāka ir Laima, īpaši piedzimšanas brīdī, kad sākas cilvēka mūžs un tiek nolemts viņa liktenis. Laima gādājusi par dzemdētājām un nolēmusi katram jaunpiedzimušam bērnam savu laimi jeb likteni. Mūsu senčiem bija priekšstats, ka katram ir sava Laima, turklāt viena cilvēka likteni varēja noteikt vairākas likteņa dievības (Dievs, Velns, Māra, Veļu māte u. c.).
Toties dzīvesbiedra izvēlē, precību un kāzu norisē, kā arī dzīves posmā pēc tām lielāka loma ir Dievam, jo tieši viņš tiek lūgts dot labu mūžu. Tiesa, bieži vien Dievs tiek minēts kopā ar Laimu.
Par Dieva un Laimas funkciju nešķiršanu liecina arī likteņa lemšanas izteiksmei lietotie darbības vārdi, kas vienlīdz bieži sastopami ar abiem vārdiem, – gan Dievs, gan Laima mūžu, likteni, dzīvesbiedru liek, lemj, vēl, noliek, nolemj, novēl vai nevēl. Vienīgi darbības vārdi dod, nedod lielākoties saistās ar Dievu.
Tautasdziesmās, kurām ir vairāki varianti, Māra bieži stājas Dieva, Laimas, retāk arī citu tēlu vietā. Latviešu tautas apziņā dieviete Māra eksistējusi blakus citām dievietēm – Laimai, Dēklai, Kārtai. Māra kā dievība, kura saistīta ar likteņa lemšanu un radīšanu, gādā par sievietes likteni, jaundzimušā un mātes veselību, palīdz sērdieņiem, zina nākotni. Tautasdziesmās Māra kā Laimas paralēltēls biežāk sastopama Kurzemē.
Arī Dēkla ir tipiska Kurzemes dievība, kura saistīta ar likteņa lemšanu jeb mūža kāršanu, aktīvi iesaistās precību norisēs, cenšas sagatavot meitas jauno dzīvi, kas viņai sāksies pēc kāzām.
Likteņa dievība Kārta tautasdziesmās sastopama reti, turklāt tās parasti ir Laimas dziesmu variācijas, kas nāk no Liepājas un Ventspils apriņķa.
Nevienā tautasdziesmā Laima, Dēkla un Kārta netiek minētas kopā. [Sagatavots pēc: Kokare 1993 : 24–44]
Mēs lemjam
Mēs lemjam likteni.
Tik lielu ļoti,
ka viņa gaisma tālu, tālu tiek,
un viss, ko tikai izlemsim, –
tas notiks,
tik lieli lemtam lieli jānotiek.
Lemj apņēmīgie,
uzņēmīgie, drošie
un likteņstūri
savās rokās ņem.
Ir starp mums arī
neko nelemjošie,
bet arī viņi savā ziņā lemj –
kā uzkraut citam
sava darba tiesu,
vienalga, vai tas svešinieks vai draugs,
un pamēģini tādiem iedot
dzīves liesumu,
tiem vajadzīgs kas ļoti labs
un tauks…
Bet mums ir tas – „mans zelts ir mana tauta”;
bet mums –
„mans gods ir viņas gods”!
Un tad par citu
nav nemaz ko jautāt:
viss atdosies,
kas ir pa īstam dots.
Ja skatīsimies
savā zvaigznē tālā,
ne mirkli nenovērsdamies no tās,
tad tālo audžu
bargā tribunālā
nevienam pašam
nebūs jābaidās.
Un stingri sacīs
tālo audžu plēnums:
tur nav ko ņemt,
tur tikai jāliek klāt –
tik krietns ir
tas tālo senču lēmums,
ka mums to atliek
krietni
turpināt. [Vācietis 1982 : 30–32]
***
Līdzi miltiem izput tava dzīve,
Trūkums dzirnās samaļ tavu mantu,
Tavus kaulus, tavu sird’ un dvēsli.
Ko vēl zeme dod, to atņem naidnieks.
Kur tu vienreiz gadā aris, sējis,
Naidnieks trīsreiz pāriet, pļauju ņemdams,
Kad tik nepaliktu tev kāds kumoss,
Ar ko bērnus glābt no bada nāves,
Visu tautu izskaust – tas tiem nolūks.
Visai zemei pāri staigā liktens,
Pilnu posta sietu krata rokās,
Likstas putekļus mums galvā sijā.
Smagi, pelēki tie visu pārklāj
Tā kā rūsa, kas uz zāli uzkrīt,
Tā kā lavas izverzuma pelni,
Lēni noslīgst visi zaļi zari,
Zariem līdzi dvēseles un galvas.
Izsijājis likstu visā zemē,
Liktens sietā atlikušos ašķus
Met ar varu virsū latvju druvām –
Pašus rupjos nāves pabirumus. [Rainis 1979 : 26]
***
Latvju tauta liek tev mīklu minēt,
Savu lielo nākamības mīklu.
Mani bērni, minat manu mīklu,
Minat, dzirdot manu lielo dziesmu,
Minat, aizgriežoties ikdienībā,
Minat, grimstot sīkās maizes rūpēs,
Minat, neatlaisti ne uz mirkli,
Lielās mīklas liktens apskāvienos.
Minat mājās, minat, laukā ejot,
Minat arot, minat, sienu pļaujot,
Zirgus pieguļā un darbā jājot,
Minat vērpjot, aužot, pūru lokot,
Minat, gavilējot ganu dziesmas,
Minat mīklu, visu mūžu vadot,
Mīklu minot vien, tik tauta dzīvos,
Savā gaitā sasniegs saules mūžu.
Mani bērni, minat manu mīklu:
Vai tu liels, vai niecīgs sevī jūties,
Vai tev spēja griezt pēc savas gribas
Savas tautas lielo liktens ratu.
Mini mīklu, mini lielo mīklu
Visiem gara, sirds un dvēsles spēkiem,
Visām dzīves dziņām savā mūžā.
Tautas lielo nākamības mīklu
Tikai visa kopu tauta minēs,
Minēs – atminēs vai kritis nāvē.
Kritīs – izgaisīs starp pasauls tautām,
Netiks mūžam minēta ne mīklā. [Rainis 1979 : 34]
Melns – sarkans – zelts
Mazs osis aug un grib par lielu koku kļūt.
Ai, Latvija, par tavu rudens osi būt
Un vēlo pļavu kausos visu savu zeltu sviest,
Un lauku liktenī līdz lapu galiem dalīties,
Un izturēt, kad zemes sāpe saknēs dzeļ
Un svešus karogus pār tevi rieta debess ceļ,
Un bezcerībā cerēt – sīkstam osim būt,
Un vai nu bojā iet, vai tavam zelta kokam derēt. [Belševica 1987 : 88]
***
Ir 1230. gada 28. decembris.
Kursas valdnieks Lamekins
paraksta līgumu ar Alnas
Balduinu.
Irbes sniegā
Ne zobens – tagad spalva manā rokā.
Kā gaiss tik viegla. Karavāli pārsver.
Vairs nelīdz vīra spēks un vīra prāts,
Ne vīra drosme.
Manas kiligundas,
Ai, manas irbes sniegos abpus Ventai,
Ar alkšņa rudumu, ar pūpolmaigām lāsām
Tais salmu spārnos. Katrai saimes sirds
Un pūkainīši baltām galvām.
Skatās
Ar acīm vaļā, mazām mutēm vaļā
Uz mani kuršu bērni.
Spalva viegla
Kā bērna matiņi zem vīra plaukstas raupjās.
Viens spalvas vilciens pergamentā. Viens.
Un tēva skaudrais zobens makstī ieaugs,
Vairs kaujā necilājams.
Vīru acīs
Guls naida rūgtais nespēks.
Guls pret mani
Mēms irbes naids ar spārniem aizpļautiem.
Tik viegla spalva: uzpūt – aizlidos.
Tik grūta roka – nevar spalvu pacelt
Un ērglim parakstīt, lai vanags nenoplēš
Tās manas irbes, kas ar mani naidā
Uz mūžu būs.
Pār spalvu ļimis mūžs.
Un laiki klāt, kad paraksts pergamentā,
Lemj tikai paraksts tautu likteņus,
Un cerība –
kas zina, spalvā klups
Reiz vanags ērglim. Pastarp izlavīsies
No abu nagiem irbe.
Ērglis tālu,
Un tuvu vanags…
Dziesma?
Vaida atbalss?
Tā zeme bija balta
No kuršu vairogiem.
Tā zeme bija sarkana
No kuršu asinīm –
Pie Rīgas.
Ugunskapi.
Tur, zem irbju spārniem,
Nav bērniem vecotēvu.
Asaras?
Nē. Sērsna žilbi dzeldē. Tikai sērsna.
Ja irbēm neizlauzties? Baltais kaps
Ja neatlaidīs, iestings nebūtībā?
Tik nezinīgi sniegā irbes dvašo.
Sit rāmi sirdis. Paļaujas uz mani,
Par lēmēju un sargu iecēlušas.
Kālabad mani?
Viens pret bojāeju
Ar spalvu rokā.
Nepasniegt to roku
Un irbes nenoglaust.
Uz kādām atvadībām,
Uz kādu cerību vēl klusos spārnus skart,
To alkšņa rudumu ar pūpolmaigām lāsām?
Cik nedzirdami Kursas likteņstundā
Ap spalvas asi griežas laika rats…
Es parakstos.
Pār manām kiligundām
Rīt saule uzlēks –
Sveša dieva acs. [Belševica 1987 : 95–97]
Mans liktenis
Vai tas nu neprāts, vai prāts –
paliek man nezināms,
bet mans liktenis ir tāds:
lai darītu viņš ko darīdams,
lai dotu man ko dotu –
mūžīgi patīk tam,
lai es asiņotu…
Kad es ļaudīs eju,
taisu mierīgu seju,
dažreiz pat smeju,
liekas – man nekaitētu itin nekas…
Bet tas,
kam vienu pašu acu mirkli
mana dvēsele kaila atsegtos,
iekliegtos, kā spoku ieraudzījis šausmīgu, baigu,
un rokām aizsegtu vaigu… [Bārda 1992 : 171]
Un piepeši, Debesu Tēvs, dzirdu – kāds tak dauzās pa šķūni! Ne jau nu vecene, domāju, ne arī pati madāma. Tas būs Ingus, vella milti, vecais lāga zēns Ingus! Ingus pasmaidīja.
– Likteņa pirksts! – viņš sacīja.
– Tik tiešām – likteņa pirksts! – Krauze piekrita un ielēja pa otram. [Ezera 2012 : 331]
●
Vienalga, vai tā ir Alises laime vai nelaime, bet viņai ir tikai un vienīgi Pēteris. Un, kaut arī tādēļ viņa palikusi vecavās un kaut arī tādēļ viņa šovakar nevar aizmigt, nevar un nevar, grozās kā uz eža muguras un vārtās kā pa skujām, un nejaudā ne iesnausties, visviens, citu likteni – likteni bez Pētera – Alisei nevajag, un lai viņa tālab ir simtkārt aita un zoss! [Ezera 2012 : 389]
●
Tās bija tās divi reizes, kur Andra māti dzirdēju par savu likteni gaužamies. Citādi arī viņa nelika manīt, kāda nasta tiem abiem uz sirds. Ja kāda pazīstamā vai kaimiņiene iežēlojās: „Vai! Andra māt, cik tev grūtuma ar dēliem!”, tad Andra māte ikreiz cieti, gandrīz vienaldzīgi mēdza atbildēt: „Nu, ko tur darīt? Viss Dieva likts!” Ar to tad arī tālākām sarunām par šo lietu bija gals. [Apsīšu Jēkabs : http://www.korpuss.lv/klasika/Senie/ApsJ/ApsJ02.htm]
●
Redzēdami, ka Andra tēvs tak savu nodomu izdarījis, Avotiņu cilts piederīgie apmierinājās, kaut gan Ilzei ilgāku laiku bija jāsajūt, ka tā zemāka dzimuma. Tāda radu lepnība un nemīlestība pret Andra māti sacēla viņas sirdī rūgtumu. Viņa sajuta, ka tā no vīra radiem atstāta, ka tā viņiem svešiniece. Ar laiku šis rūgtums gan mazinājās, bet nu pienāca jauns klāt. Redzot, ka bērni tai abi gaudeņi, Andra mātei cēlās rūgtums arī pret likteni, rūgtums pret visām mātēm, kas laimīgākas kā viņa, beidzot rūgtums pret visiem tiem, kam dienišķas maizes dēļ nebija jālej tik sūri sviedri, nebija jādzīvo vienās raizēs, vienās pūlēs kā viņai.
To apdomājot, man bija saprotams, kādēļ Andra mātei šis sirdī nestais rūgtums izvira vārdos, ja kāds turīgāks vai no viņas pašas par laimīgāku turēts aizskāra viņas sirdi vai nu ar vārdiem, vai pāridarījumiem. Tādēļ man bija saprotams, kāpēc ļaudis Andra māti teica meitā bijušu daudz mīlīgāku, saticīgāku nekā sievā.
Bet pavisam savādāk bija ar Andra tēvu. Ne viņš kurnēja, ne žēlojās par savu likteni, lai gan nebūt nav jādomā, ka viņš neatskārta un nenosvēra, kāds jūgs viņam pasaulē. Radi, kas viņam jaunībā diezgan rūgtuma darījuši, viņam bija mīļi. Nekad viņš neieņēma sirdī skaudības, ka tie turīgāki, labāk pārtikuši nekā viņš, ka tiem savs drošs pajumts un viņam ne vietiņas, kur nolikt galvu zem savas paspārnes. Viņš priecājās, kad radiem, īpaši brāļadēliem, kam visiem bija tēvu gādātas vietas, dzirdēja labi klājamies. [Apsīšu Jēkabs : http://www.korpuss.lv/klasika/Senie/ApsJ/ApsJ02.htm]
IRAIDS.
Kas tas par krustu? Nekad neesmu tev to redzējis. Kāda skaista un smalki izstrādāta lietiņa! Liekas, ļoti veca?
ZĪRA.
Jā, tā ir ļoti veca.
IRAIDS.
Piemiņa?
ZĪRA.
Vairāk: liktenis. Kāzu dienā vīrs man šo krustu uzkāra kaklā, un visus šos gadus neesmu no tā šķīrusies. Priekš manis to bija nesusi viņa māte. Toreiz es nenojautu, cik smags man būs šis krusts.
IRAIDS.
Un šovakar tu to noņem?
ZĪRA.
Jā, uz visiem laikiem. No šī brīža mans liktenis esi tu. Kā es būtu varējusi pārdzīvot šo ārprātīgo laiku, ja nebūtu satikusi tevi?… Esmu gluži viena šai svešajā malā.
IRAIDS.
Tāpat kā es. [Zīverts 1989 : 79–80]
Latvijas liktenis lielvalstu spēlē
2013. gadā apritēja sešdesmit gadu, kopš trīs lielvalstu – ASV, Lielbritānijas un PSRS – līderi satikās Teherānas konferencē (1943. gada 28. novembris–1. decembris) un lēma Eiropas valstu likteni.
Konferences laikā par Baltijas valstīm oficiāli nerunāja. Tomēr, pamatojoties uz līdz šim mazāk zināmām vēstures liecībām, ir pamats uzskatīt, ka Baltijas politiskajai nākotnei būtiska bija Franklina Delano Rūzvelta un Josifa Staļina privātā saruna 1. decembra pēcpusdienā pulksten 15.20 amerikāņu apartamentos padomju vēstniecībā Teherānā. Tikšanās laikā F. D. Rūzvelts it kā atvainodamies un taisnodamies ieminējās arī par Polijas un Baltijas valstu likteni. It kā jokojot, viņš paziņoja, ka nav gatavs iesaistīties karā Baltijas valstu dēļ, taču nevar publiski atzīt to inkorporāciju PSRS. ASV tauta viņu nesapratīšot (viņš šajā laikā gatavojās vēlreiz kandidēt uz ASV prezidenta posteni 1944. gada vēlēšanās). F. D. Rūzvelts paskaidroja, ka iekšpolitiski apsvērumi viņam liekot rūpēties arī par poļu un baltiešu izcelsmes vēlētāju balsīm. ASV prezidents izteica domu, ka arī Baltijas valstu iedzīvotājiem vajadzētu dot iespēju izteikt savu gribu. J. Staļins pauda izbrīnu par šā jautājuma aktualitāti, jo Lietuvai, Igaunijai un Latvijai neesot bijusi autonomija arī pirms revolūcijas Krievijā. Cars toreiz esot bijis ASV un Anglijas sabiedrotais, un neviens tad nav ierosinājis šo valstu izstāšanos no Krievijas. Viņš arī paziņoja, ka Baltijas tautām būs iespēja paust savu gribu, piemēram, vēlēšanās.
Latvijas likteni Otrā pasaules kara laikā būtiski ietekmēja lielvalstu koalīcijas – ASV, Lielbritānijas un PSRS – sarežģītie kompromisa meklējumi starptautiskajā politikā. Tikpat nozīmīgs faktors bija arī neapskaužamā iekšpolitiskā situācija, dažu gadu laikā piedzīvojot vairākkārtēju okupācijas varu nomaiņu. Latvijai nebija savas trimdas valdības ārzemēs, un bijušo Latvijas sūtņu Rietumos darbība bija stipri ierobežota. Turklāt starp Rietumu sabiedrotajiem un Padomju Savienību pastāvēja vienošanās, ka tie Austrumeiropā atbalstīs tikai tās pretošanās kustības, kas saistītas ar Maskavu. Rietumu sabiedrotie ar baltiešu pretošanās kustību piegādāto materiālu starpniecību jau kara laikā bija labi informēti par notikumiem padomju un nacistu okupētajā Latvijā, tās iedzīvotāju likteni un vēlmi atgūt valstisko neatkarību. Kaut arī ASV un Lielbritānija de iure nekad neatzina Baltijas valstu inkorporāciju, tās nebija gatavas pretoties PSRS ģeopolitiskajām interesēm un, klusu ciešot, akceptēja Baltijas valstu palikšanu PSRS sastāvā. [Sagatavots pēc: Neiburgs : http://lpra.vip.lv/neib_lielvalstu_spele.htm]
Pēta likteņus
Ojāra Vācieša Gaujienas vidusskolas 8. klases audzēkne Dita Poševa skolēnu radošo un pētniecisko darbu konkursā „Vēsture ap mums” 2012. gadā saņēma atzinības rakstu.
Konkursā piedalījās 110 bērnu no visas Latvijas. Dita bija vienīgā konkursa dalībniece no Alūksnes un Apes novada. Konkursa dalībnieki gatavoja darbus par tēmu „Prom no mājām”. Dita vēstures skolotājas Līgas Bukovskas vadībā gatavoja darbu par Gaujienas ģimnāzijas direktora Jura Osīta meitas Rutas Osītas-Antonas likteni un ģimenes bēgļu gaitām kara laikā. Ruta Amerikā pavadījusi 46 gadus un tagad atgriezusies dzīvot Gaujienā. [Sagatavots pēc: Auziņa 2012 : https://www.aluksniesiem.lv/vietejas-zinas/peta-liktenus-2971]
„Elles ķēķa” mākslinieciskās domāšanas centrā nav vairs tikai nācijas (proti, latviešu) liktenis, kā tas bija pirmo piecu trimdas gadu dzejā, bet gan dzīvības liktenis, pat atsevišķa cilvēka dzīvības jēgas „izcentrēšana” kā liecība pasaules universālo sakarību pastāvēšanai mazajā un fragmentārajā. Jaunie dzejnieki laikmeta scientismam, tehnicismam, merkantilismam pretstatīja dabisko, pirmatnēji vitālo un stihisko, instinktīvi pēc skaistuma un harmonijas tiecošos pasauli. [Vecgrāvis 1993 : 19]
●
Gundega Repše (1960) romānā Bogene atklāj notikumus Latvijā no 1940. gada sākuma līdz 1941. gada jūnijam, visu uzmanību veltot vienas latviešu dzimtas liktenim. Romāna centrā – rakstnieces sižetiem tipiski – ir vairāku paaudžu sievietes. Latviju Otrā pasaules kara priekšvakarā G. Repše rāda kā ekonomiski spēcīgu, izglītotu un pārtikušu. Izlēmīgās, stiprās un neatkarīgās latviešu sievietes raksturo augsts izglītības līmenis, aizraušanās ar literatūru un mūziku. Uz šāda fona Latvijas valsts bojāeja iegūst vēl dziļāku dramatisku akcentu. [Grudule 2017 : 11]
●
Literatūrzinātnieces Māras Grudules rakstā „Romānu sērija Mēs. Latvija, XX gadsimts starpnacionālā aspektā” apskatīti seši romāni, kuros tēloti notikumi 20. gadsimta pirmajā pusē: 1905. gada revolūcija (Osvalds Zebris, Gaiļu kalna ēnā, 2014), Pirmā pasaules kara sākums (Guntis Berelis, Vārdiem nebija vietas, 2015), Latvijas valsts dibināšana (Pauls Bankovskis, 18, 2014), Kārļa Ulmaņa diktatūras laiks (Inga Gaile, Stikli, 2016), padomju okupācija 1940./1941. gadā (Gundega Repše, Bogene, 2016), 1939. gads un Otrā pasaules kara sākums (Māris Bērziņš, Svina garša, 2015). Autore norāda:
„Dažādu tautību tēlojumā visos sešos vēsturiskajos romānos vērojamas vairākas kopīgas tendences: pirmkārt, visu darbu centrā ir latviešu, indivīdu un dzimtu, likteņi laikmetu griežos. Visos tekstos, kaut varbūt epizodiski un garāmejot, pieminēta latviešu piederība Eiropas kultūrai, lielākā daļa romānu varoņu ir labi izglītoti, daudz lasa un nereti arī muzicē, citi – veiksmīgi lauksaimnieki. Latvijas kultūrtelpa neatšķiras no Rietumeiropas, krogā pie alus kausa var pārrunāt jaunākos zinātnes atklājumus un politiskos notikumus. Šādā kontekstā pašsaprotami par varas maiņām nereti signalizē kultūras maiņa – lektīra, teātru, operas un kino repertuārs.” [Grudule 2017 : 12]
●
Neņemot vērā ironiju par Vili Lāci un skepsi pret kapitālisma pasauli, Viļa Lācīša vēstītāja varoņa konstrukcija [romānā Stroika ar skatu uz Londonu] lielā mērā balstās uz V. Lāča pirmskara romānu cilvēka koncepciju. Arī Viļa Lācīša varonis pa sociālajām kāpnēm ir noslīdējis, ļauna likteņa izjokots, un viņš romāna izskaņā atkal kāpj augšup. Tas savā ziņā tomēr ir visnotaļ buržuāzisks veiksmes stāsts. Tomēr starpkultūru estētikas pieņemšana, pasaules daudzveidības akceptēšana nosaka to, ka autors caur savu protagonistu pozicionējas kā brīvības apustulis, apgaismots indivīds, sistēmās nesaistīts, tomēr no aprobētu dzīves modeļu mīmikrijas izvairīties nav iespējams, un tas arī romānā nenotiek. Fināls ir beletristiski tradicionāls. [Lāms 2017 : 37]
●
Ziemeļamerikas Rietumkrasta dziesmu svētki, dažbrīd saukti arī par ASV Rietumpiekrastes svētkiem, izaug it kā no 1955. gadā Milvokos un 1960. gadā Indianapolisā skanošajiem ASV novadu sarīkojumiem. Kalifornijas pamalē tie „pārceļas” līdz ar 1962. gada Jāņu līgošanu Sietlā, gūstot oficiālo Rietumkrasta I svētku nosaukumu. To sagatavošanā dedzīgi līdzdarbojas mūsu mūzikas klasiķa Emīla Dārziņa dēls – pianists, komponists, publicists Volfgangs Dārziņš, kuram smagās slimības nežēlīgais liktenis lēmis skaisti iecerētos Dziesmu svētkus nepieredzēt: dienu pirms to atklāšanas talantīgais mūziķis šķiras no šīs pasaules… Tālākajās norisēs sevi spēcīgi piesaka mākslinieciski spilgta virsdiriģentu plejāde: Arvīds Berķis, Oļģerts Bištēviņš, Daira Cilne, Pēteris Galiņš, Voldemārs Ozoliņš, Bruno Skulte, vēl citi meistari. Organizatoru saimē vienreizēji vērienīgs un nesavtīgs ir Portlendas Latviešu biedrības vadošo darbinieku brāļu Ritmaņu – ārsta un dzejnieka Andra, kultūras dokumentu krājēja Zigurda – ieguldījums ASV Rietumkrasta svētku sagatavošanā. [Sagatavots pēc: Bērziņa : https://www.vestnesis.lv/ta/id/51384]
Monēta “Liktenis”
Monētas priekšpusē (aversā) kompozīciju veido zīmes, kas simbolizē pasaules ainu – zemi, debesis, dabas parādības un laika ritumu. Tās lejasdaļā pa labi – skaitlis 2002, apkārt lokveidā izvietots uzraksts LATVIJAS REPUBLIKA.
Tradicionālajos latviešu priekšstatos, kas poētiski formulēti teikās, pasakās un tautasdziesmās, jo skaidri iezīmējas likteņa, lemtības un arī nolemtības motīvi. Trīs dievības – Laima, Dēkla un Kārta –, bērnam dzimstot, nosaka viņa turpmākās dzīves metus un saturu un pavada viņu visu mūžu. Taču šajā dievišķi noteiktajā dzīves gājumā būtisks ir arī ētiskais piepildījums, pozitīvo vērtību pretstatījums negatīvajām, labā uzvara pār ļauno pēc smagas cīņas.
Monētas aizmugurē (reversā) centrā uz stilizētas ainavas fona attēlota simboliska, arhetipiska zīme – zelta ābele. Reversa lejasdaļā – cipars 1, zem tā uzraksts LATS. Šī ābele, kas savieno zemi ar debesīm, profāno ar sakrālo, ir daudzu tautu mītiskajos priekšstatos būtiskais pasaules koks – ass, kas notur līdzsvarā cilvēka dzīvi, apjaušamo dabu un neizprotamos viņsaules spēkus. Vienlaikus ābele simbolizē dievišķo spēku piedāvāto zemes dzīves gandarījumu, ko saņem tikai ētiski pozitīvā varone vai varonis.
Monētas grafisko dizainu izstrādājis Juris Petraškevičs, plastisko veidojumu – Ligita Franckeviča.
2004. gada augustā Latvijas Bankas sudraba monēta „Liktenis” Pitsburgā (ASV) Amerikas Numismātikas asociācijas konferencē saņēma ASV numismātikas publikāciju izdevniecības Krause Publications un tās izdotā žurnāla World Coin News organizētā konkursa „Gada monēta” balvu kategorijā „Mākslinieciskākā monēta”. [Sagatavots pēc: https://monetas.bank.lv/index2.php?option=com_coins&view=coin&id=92&layout=print&Itemid=8529]
Televīzijas spēlfilma Liktenim spītējot (1975). Režisors Ēriks Lācis, „Rīgas kinostudija”.
Televīzijas seriāls Likteņa līdumnieki (2003). Režisore Virdžīnija Lejiņa.
Videofilmas 56 sērijas tika rādītas LTV1 ēterā no 2003. gada līdz 2008. gadam.
Dziesma Vecās likteņdzirnas. J. Vanaga vārdi, E. Rozenštrauha mūzika.
Dziesma Liktenis. A. Božas vārdi un mūzika.
Dziesma Likteņa sūtnis. A. Eriņa mūzika un vārdi.
Dziesma Kerijas dziesma. J. Petera vārdi, R. Paula mūzika.
Dziesma Liktenis. G. Rača vārdi, A. Birzmaļa mūzika.
Dziesma Kandavas himna. Z. Kārkliņas, Z. Začestes, I. Oliņas, G. Birkenšteina vārdi, G. Birkenšteina mūzika.
2002. gada rudenī Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā bija skatāma izstāde par latviešu likteni Krievijā dažādos laika posmos. Tās katalogā „Mēs esam savējie”, ko veidojusi Arta Poriete, apkopota plaša faktoloģiskā un vizuālā informācija.
Lūk, daži fragmenti no šī izdevuma.
Pirmā latviešu apmetne Sibīrijā, Omskas apgabalā, bija Rižkova (no vārda Rīga), dibināta 1802. gadā, kur nometināja dumpīgos Kauguru nemieru vadītājus.
Pirmais lielākais latviešu izceļotāju pulks Krievijā apmetās 19. gs. 60. gados. 1862. gadā izveidojās Vecrīgas kolonija. Koloniju dibināšanā aktīvi piedalījās Krišjānis Valdemārs. Izstādē eksponētas „Pēterburgas Avīzes” (1863–, Nr. 23), kurā Krišjānis Valdemārs ievietojis ziņu par neapstrādātas zemes pārdošanu 80 verstis no Pēterburgas. Šajā laikā presē parādījās daudzi polemiski raksti un vēstules ar pārdomām par latviešu zemnieka tieksmi iegūt sev zemi Krievijā un likteni svešumā, piemēram: „Latviešu kolonista rokai nebija neviens koks pa resnu, neviena sieksta par smagu, neviens celms pa lielu un nekāda dzīves vīze pa grūtu, lai tiktu pie savas zemes.” (Baznīcas Vēstnesis, 1900, Nr. 6)
Izstādē varēja aplūkot arī senas dzimtu fotogrāfijas un uzzināt par viņu likteni. Viena no šo līdumnieku ģimenēm bija Heldīnes Bumbieres-Koceres dzimta. Viņas senči Vecrīgā (Sibīrijā) uz dzīvi apmetās ap 1850. gadu. Inteliģenta Sibīrijas latviešu zemnieka saime – mājās, dārzā, kopā ar draugiem.
Bieži zem jaunāku vīriešu fotogrāfijām pierakstīts – represēts, nošauts (1937–1938).
Latviešu liktenī ierakstītas ne tikai alkas pēc zemes, bet arī vēlme iegūt izglītību. Maskavas un Pēterburgas augstskolās, nezaudējot garīgo kontaktu ar dzimteni, mācījušies Krišjānis Barons, Fricis Brīvzemnieks, Baumaņu Kārlis, Jāzeps Vītols, Jānis Čakste, Francis Trasūns un daudzi citi slaveni latvieši, kuri būtiski ietekmējuši mūsu zemes likteni, rūpēdamies par kultūru, izglītību, tautsaimniecību, modinādami tautā neatkarības un valstiskuma ilgas. Krievijā 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā latviešu valodā tika izdota prese, publicētas grāmatas, aktīvi darbojās daudzas latviešu biedrības. Pēc 1905. gada kolonistu skaitam piepulcējās izsūtītie vai emigrējušie revolūcijas dalībnieki. Līdz 1914. gadam Krievijā bija izveidojušās apmēram 600 lielākas un mazākas latviešu kolonijas.
Nākamais likteņa pavērsiens mūsu tautas vēsturē bija Pirmais pasaules karš, kas atkal aizdzina tūkstošiem cilvēku bēgļu gaitās. Demogrāfi uzskata, ka kara laikā varēja būt brīdis, kad gandrīz viens miljons cilvēku no Latvijas atradās ārpus dzimtenes.
Latviešu likteņus Petrogradā un Maskavā laikā no 1915. līdz 1922. gadam, kā arī repatriācijas jautājumus pēta mūsdienu zinātnieki Tatjana Bartele un Vitālijs Šalda.
Krievijā 20. gs. 20.–30. gados izdotajās latviešu avīzēs un žurnālos atspoguļoti notikumi PSRS saistībā ar saimniecisko un politisko dzīvi kolonijās. Izstādē bija eksponētas avīzes „Krievijas Cīņa”, „Komunāru Cīņa”, „Sibīrijas Cīņa”, „Atbalss”, žurnāls „Celtne” u. c. materiāli, no kuriem ikviens interesents varēju gūt informāciju par tautiešu likteni 20. gs. sākumā. Piemēram, dokumentos un fotogrāfijās bija skatāms arī Laiviņu-Ļustiku ģimenes liktenis – Katrīna un Alberts Ļustiki bija skolotāji Ačinskā.
Laiks pēc Pirmā pasaules kara uzskatāms par īpaši nozīmīgu latviešu koloniju attīstībā. Pēc boļševiku revolūcijas Krievijā palika daudzi latviešu strēlnieki, kuri ieņēma atbildīgus amatus valsts un saimnieciskajā darbā. Tieši augstais inteliģences līmeni sekmēja latviešu izvirzīšanos amatos. Viņu liktenis lielākoties bija traģisks. Staļina represiju laikā 30. gados arī latviešu kolonijas Krievijā piemeklēja traģisks liktenis – tās tika sagrautas, turīgie saimnieki tika vajāti, deportēti, nogalināti, slēgtas visas biedrības, preses izdevumi, 119 latviešu skolas, 70 latgaliešu mācību iestādes u. c.
Izstādē bija redzami arī dažādi izdevumi, kuros stāstīts par latviešu likteni Krievijā 19. un 20. gadsimtā. [Sagatavots pēc: Poriete 2005 : 2–3]