Tradicionālā transkripcija

[likt]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[likt]

[l] – skanenis

[i] – īsais patskanis

[k] – nebalsīgais troksnenis

[t] – nebalsīgais troksnenis

 

Vienzilbes vārds.

lik-sakne, celms

-tgalotne

liek-am+at-tēl-s

likt
patstāvīgs vārds, lokāms vārds, darbības vārds, tiešs, pārejošs, nepabeigta veida darbības vārds, pirmā konjugācija

 

ĪSTENĪBAS IZTEIKSME
DARĀMĀ KĀRTA
Pers. Vienkāršā tagadne Saliktā tagadne
vsk. dsk. vsk. dsk.
1. liek-u liek-am esmu lic-is

esmu lik-us-i

esam lik-uš-i

esam lik-uš-as

2. liec liek-at esi lic-is

esi lik-us-i

esat lik-uš-i

esat lik-uš-as

3. liek liek ir lic-is

ir lik-us-i

ir lik-uš-i

ir lik-uš-as

Vienkāršā pagātne Saliktā pagātne
vsk. dsk. vsk. dsk.
1. lik-u lik-ām biju lic-is

biju lik-us-i

bijām lik-uš-i

bijām lik-uš-as

2. lik-i lik-āt biji lic-is

biji lik-us-i

bijāt lik-uš-i

bijāt lik-uš-as

3. lik-a lik-a bija lic-is

bija lik-us-i

bija lik-uš-i

bija lik-uš-as

Vienkāršā nākotne Saliktā nākotne
vsk. dsk. vsk. dsk.
1. lik-š-u lik-s-im būšu lic-is

būšu lik-us-i

būsim lik-uš-i

būsim lik-uš-as

2. lik-s-i lik-s-it/lik-s-iet būsi lic-is

būsi lik-us-i

būsit/būsiet lik-uš-i

būsit/būsiet lik-uš-as

3. lik-s lik-s būs lic-is

būs lik-us-i

būs lik-uš-i

būs lik-uš-as

CIEŠAMĀ KĀRTA
Pers. Vienkāršā tagadne Saliktā tagadne
vsk. dsk. vsk. dsk.
1. tieku lik-t-s tieku lik-t-a tiekam lik-t-i

tiekam lik-t-as

esmu lik-t-s

esmu lik-t-a

esam lik-t-i

esam lik-t-as

2. tiec lik-t-s

tiec lik-t-a

tiekat lik-t-i

tiekat lik-t-as

esi lik-t-s

esi lik-t-a

esat lik-t-i

esat lik-t-as

3. tiek lik-t-s

tiek lik-t-a

tiek lik-t-i

tiek lik-t-as

ir lik-t-s

ir lik-t-a

ir lik-t-i

ir lik-t-as

Vienkāršā pagātne Saliktā pagātne
vsk. dsk. vsk. dsk.
1. tiku lik-t-s

tiku lik-t-a

tikām lik-t-i

tikām lik-t-as

biju lik-t-s

biju lik-t-a

bijām lik-t-i

bijām lik-t-as

2. tiki lik-t-s

tiki lik-t-a

tikāt lik-t-i

tikāt lik-t-as

biji lik-t-s

biji lik-t-a

bijāt lik-t-i

bijāt lik-t-as

3. tika lik-t-s

tika lik-t-a

tika lik-t-i

tika lik-t-as

bija lik-t-s

bija lik-t-a

bija lik-t-i

bija lik-t-as

Vienkāršā nākotne Saliktā nākotne
vsk. dsk. vsk. dsk.
1. tikšu lik-t-s

tikšu lik-t-a

tiksim lik-t-i

tiksim lik-t-as

būšu lik-t-s

būšu lik-t-a

būsim lik-t-i

būsim lik-t-as

2. tiksi lik-t-s

tiksi lik-t-a

tiksit/tiksiet lik-t-i

tiksit/tiksiet lik-t-as

būsi lik-t-s

būsi lik-t-a

būsit/būsiet lik-t-i

būsit/būsiet lik-t-as

3. tiks lik-t-s

tiks lik-t-a

tiks lik-t-i

tiks lik-t-as

būs lik-t-s

būs tlik-t-a

būs lik-t-i

būs lik-t-as

ATSTĀSTĪJUMA IZTEIKSME

DARĀMĀ KĀRTA
Pers. Vienkāršā tagadne Saliktā tagadne
vsk. dsk. vsk. dsk.
1. liek-ot esot lic-is

esot lik-us-i

esot lik-uš-i

esot lik-uš-as

2.
3.
Vienkāršā nākotne Saliktā nākotne
vsk. dsk. vsk. dsk.
1. lik-š-ot būšot lic-is

būšot lik-us-i

būšot lik-uš-i

būšot lik-uš-as

2.
3.
CIEŠAMĀ KĀRTA
Pers. Vienkāršā tagadne Saliktā tagadne
vsk. dsk. vsk. dsk.
1. tiekot lik-t-s

tiekot lik-t-a

tiekot lik-t-i

tiekot lik-t-as

esot lik-t-s

esot lik-t-a

esot lik-t-i

esot lik-t-as

2.
3.
Vienkāršā nākotne Saliktā nākotne
vsk. dsk. vsk. dsk.
1. tikšot lik-t-s

tikšot lik-t-a

tikšot lik-t-i

tikšot lik-t-as

būšot lik-t-s

būšot lik-t-a

būšot lik-t-i

būšot lik-t-as

2.
3.

 

VĒLĒJUMA IZTEIKSME
DARĀMĀ KĀRTA
Pers. Vienkāršā forma Saliktā forma
vsk. dsk. vsk. dsk.
1. lik-tu būtu lic-is

būtu lik-us-i

būtu lik-uš-i

būtu lik-uš-as

2.
3.
CIEŠAMĀ KĀRTA
Pers. Vienkāršā forma Saliktā forma
vsk. dsk. vsk. dsk.
1. tiktu lik-t-s

tiktu lik-t-a

tiktu lik-t-i

tiktu lik-t-as

būtu lik-t-s

būtu lik-t-a

būtu lik-t-i

būtu lik-t-as

2.
3.

 

VAJADZĪBAS IZTEIKSME
Pers. Vienkāršā tagadne Saliktā tagadne
vsk. dsk. vsk. dsk.
1. ir jā-liek ir bijis jā-liek
2.
3.
Vienkāršā pagātne Saliktā pagātne
vsk. dsk. vsk. dsk.
1. bija jā-liek bija bijis jā-liek
2.
3.
Vienkāršā nākotne Saliktā nākotne
vsk. dsk. vsk. dsk.
1. būs jā-liek būs bijis jā-liek
2.
3.
VAJADZĪBAS IZTEIKSMES VĒLĒJUMA PAVEIDS
Pers. Vienkāršā forma Saliktā forma
vsk. dsk. vsk. dsk.
1. būtu jā-liek būtu bijis jā-liek
2.
3.
VAJADZĪBAS IZTEIKSMES ATSTĀSTĪJUMA PAVEIDS
Pers. Vienkāršā tagadne Saliktā tagadne
vsk. dsk. vsk. dsk.
1. esot jā-liek esot bijis jā-liek
2.
3.
Vienkāršā nākotne Saliktā nākotne
vsk. dsk. vsk. dsk.
1. būšot jā-liek būšot bijis jā-liek
2.
3.

 

PAVĒLES IZTEIKSME
Pers. Vienkāršā forma
vsk. dsk.
1. lik-s-im!
2. liec-! liec-iet!
3. lai liek!

 

Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsLikt grimu ir jāprot.

2) izteicējsMežsargs lika pēdu pie pēdas, uzmanīgi virzīdamies uz priekšu pa purva taku.

3) galvenais loceklisVai likt cepuri galvā?

4) papildinātājs – Kad tu esi iecerējis likt darbus pie malas un atpūsties?

5) apzīmētājsSteigā liktais ielas bruģis būs jāpārliek.

likt atzīmi, likt cukuru, likt eksāmenu, likt galvā, likt grēdās, likt grīdu, likt ielāpus, likt jumtu, likt kaktā, likt lamatas, likt lietā, likt pamatus, likt pēdiņās, likt pie darba, likt plauktā, likt punktu, likt soli, likt šķēršļus, likt uz spēles, likt virsrakstu, likt zemē 

likt aiziet, likt aizmirst, likt atcerēties, likt brīnīties, likt ciest, likt darīt, likt domāt, likt drebēt, likt griezties, likt gulēt, likt manīt, likt novērsties, likt pabeigt, likt padomāt, likt saprast, likt sveicināt, likt trūkties, likt uzliesmot, likt uzminēt, likt vilties

likt klāt, likt krusteniski

likt1

1. Satverot ar rokām, turot rokās, celt, pārvietot gaisā un novietot (ko kur, uz kā, pie kā u. tml.).

Likt grāmatu plauktā. Likt uz galda šķīvjus. Likt laipu pāri grāvim. Likt bērnu ratiņos.

Likt (arī krāt) santīmu pie santīma – krāt naudu (parasti ar grūtībām, ļoti taupot).

Likt naudu bankā sar. – noguldīt naudu.

// Novietot uz ķermeņa vai tā daļas (ģērbjot, karot u. tml.).

Likt priekšautu. Likt ap kaklu šalli. Likt galvā cepuri.

// Izdarot kustību (piem., ar roku, kāju), virzīt (ko kur, uz kā, pie kā u. tml.); panākt, ka (piem., rokas, kājas) atrodas noteiktā stāvoklī. 

Likt rokas aiz muguras. Likt kājas plati. Likt galvu uz spilvena.

// Pievienot (ēdienam ko), novietot (kur).

Likt pie tējas medu. Likt desu uz maizes šķēles. Sacepumam virsū liek sviesta piciņas.

// Klāt (kā kārtu uz kā). 

Likt grimu. Likt ar otu pūderi.

2. Iestiprināt, piestiprināt, veidot no daļām (piem., būvējot, labojot, montējot).

Likt mājai jaunus logus. Likt flīzes. Likt kurpēm jaunas pazoles. Likt ielāpu.

Likt klāt mašīnai riteņus. Izjaukt motoru un atkal likt kopā. 

Likt ilgviļņus – ieveidot ilgviļņus.

// Novietot, uzstādīt (rīku, ierīci) dzīvnieku ķeršanai. 

Likt tīklus, murdus. Likt lamatas.

3. Rakstīt, atveidot grafiski u. tml.

Teikuma beigās likt punktu. Likt zīmogu.

// Publicēt, ievietot (kādā izdevumā).

Likt avīzē sludinājumu.

// Kārtot (eksāmenu, pārbaudījumu).

Likt eksāmenus augstskolā.

4. Rīkoties, lai ievietotu, iekārtotu (kādu kur). 

Likt pacientu slimnīcā. Likt bērnu bērnudārzā.

// Rīkoties, lai (kāds) nonāk (cietumā). 

Likt aiz restēm sar. apcietināt, ievietot cietumā.

// Norīkot (pie kāda darba).

Likt meitenes pie ravēšanas.

5. Rīkoties (piem., ar varas spēku), lai panāktu, ka (kāds) atstāj, atbrīvo (telpu, ēku).

Likt īrnieku ārā no dzīvokļa. Likt ārā no mājām.

6. parasti savienojumā „kur likt”: izmantot (ko kur), darīt, iesākt (ar ko, ar kādu).

Kur likt atlikušo auduma gabalu? Kur liksi tik daudz naudas? Kur lai liek tādu neprašu!

Nav nekur (vairs) liekams – saka par tādu, kas nav (vairs) nekam derīgs, nav nekur izmantojams.

7. sar. Sviest, triekt (pret ko).

Likt pudeli pret akmeni.

// intr. Sist, cirst.

Likt ar koku.

8. intr.; sar. Ātri skriet.

Puika liek prom, ko nagi nes.

likt2

1. Pavēlēt, dot rīkojumu (ko darīt, kā rīkoties), teikt (lai izdara ko). 

Likt piecelties. Likt samaksāt soda naudu. Likt izstāstīt patiesību. Likt aizvērt logu.

Darīt, ko liek.

Likt sveicināt sar. – sūtīt sveicienus ar kādu starpnieku.

// Izturēties, rīkoties, runāt tā, ka (kāds) ir spiests (ko darīt). 

Likt ilgi gaidīt atbildi. Likt sevī ieklausīties. Likt citiem ciest. 

Nelikt lūgties – ātri piekrist ko darīt.

Likt trūkties (kādam) sar. – sarāt (kādu), izteikt rājienu (kādam). 

// Panākt ar savu izturēšanos, rīcību, runu, ka (kāds) var (ko saprast, nojaust u. tml.).

Likt nojaust patiesību. Mēģināt likt saprast. Likt manīt.

Likt just – likt saprast (ko).

2. 3. pers. Būt par cēloni tam, ka (kāds) ir spiests, izjūt nepieciešamību (ko darīt); būt par cēloni tam, ka (kāds) var (ko saprast, nojaust u. tml.). 

Skats, kas lika uz brīdi apstāties. Katrs troksnītis lika satrūkties. Gaišums mākoņos lika nojaust, kur atrodas saule.

// Būt par cēloni tam, ka (kāda parādība, priekšmets) tiek pakļauts (pārvērtībai, darbībai u. tml.). 

Vēja pūsma liek nolīt dzeltenam lapu lietum.

[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/mlvv]

likt1

1. trans. Satverot ar rokām, turot rokās, celt, pārvietot gaisā un novietot (ko kur, uz kā, pie kā u. tml.). 

Likt malku krāsnī. Likt traukus uz galda. Likt krēslu pie galda. Likt ievainoto uz nestuvēm.

Likt (arī celt) galdā – pasniegt ēšanai, dzeršanai.

Likt gulēt – sagatavot gulēšanai (parasti bērnu) un novietot, lai guļ.

Likt uz āķa (arī uz makšķeres) – spraust, durt uz makšķeres āķa.

Likt kārtis – zīlēt pēc kārtīm.

Likt pasjansu spēlēt pasjansu.

Likt (arī krāt) kapeiku pie kapeikas – krāt naudu (parasti ar grūtībām, ļoti taupot).

Likt naudu krājkasē sar.noguldīt naudu krājkasē.

Likt lombardā sar. – dot par ķīlu lombardā.

.. [māte] gatavoja viņam ceļa somu, gan likdama tajā šo to iekšā, gan ņemdama ārā, lai paliktu vieta citam .. Sakse 7, 141.

.. viņš apsēstas virtuvē uz piedāvātā krēsla un, ne vārda neteikdams, liek galdā avīzes un citus pasta jaunumus. Andersone 1, 15.

.. tēvs man uzsauc: „Liec airi nost!… Sēdi mierīgi [laivā] un necelies kājās!” Plūdonis 3, 32.

pārn. Lai bēdāja, kas bēdāja, Es par bēdu nebēdāju: Liku bēdu uz akmens, Sper’ [spēru] ar kāju ūdenī! DV 941.

Krustmāte ir viesmīlīga, viņa liek galdā visu, kas ir pie rokas, – sākot ar ceptu cūkgaļu un olām un beidzot ar medu un šā gada zemeņu ievārījumu. Brodele 17, 113.

.. dažreiz nosēdot veselām stundām un ne asakas, bet tad sākot ķerties, līdz aptrūkstot beidzot slieku, ko uz makšķeres likt. Austriņš 1, 116.

Bogajevska rāmi izklaidējas, likdama pasjansu. Dzene 3, 167.

// Novietot uz ķermeņa vai tā daļas (apģērba gabalu, rotas lietu) ģērbjot, maucot, karot u. tml.

Likt šalli ap kaklu. Likt jostu. Likt priekšautu. Likt gredzenu. Likt krelles.

„Nāciet man līdzi…,” Ozols, likdams cepuri galvā, aicināja. Sakse 7, 31.

.. Dārte no savas puses liek Jāņos Jurim galvā viskuplākos .. vainagus .. Birznieks-Upītis 1, 20.

// Izdarot kustību (piemēram, ar roku, kāju, galvu), virzīt (ko kur, uz kā, pie kā u. tml.). Izdarot kustību (piemēram, ar rokām, kājām), panākt, ka (tās) atrodas noteiktā stāvoklī.

Likt rokas uz muguras. Likt rokas mātei ap kaklu. Likt kājas uz soliņa. Likt galvu uz spilvena. Likt kājas plati.

Likt ausi (pie kā) – spiest ausi (pie kā), lai sadzirdētu (ko aiz tā).

Likt kājas (arī kāju) (kā) – iet (kā), ejot novietot kājas (kā) uz zemes.

Likt kāju priekšā – virzīt kāju ceļā (gājējam, skrējējam), lai (tas) kristu.

Pie karoga viņš zvērot roku liek .. Sudrabkalns 1, 15.

.. viņš [jumiķis] prātīgi lika pastalās ieautās kājas uz apaļajiem kāpņu šķēršļiem. Birze 3, 16.

.. Kārlēns pirmais liek atkal plaukstiņas kopā .. Birznieks-Upītis 1, 34.

Kāpnes zem maniem nedrošajiem soļiem žēli čīkst. Es jau tā pūlos likt kāju, cik vien iespējams, viegli un klusu. Brodele 17, 84.

// Pievienot, jaukt, bērt klāt (kādu vielu).

Likt sviestu pie biezputras. Likt cukuru pie tējas. 

// Ziest, klāt (kā kārtu uz kā). 

Likt sviestu uz maizes. Likt grimu. Likt krāsas uz audekla.

// Novietot un uzstādīt (rīku, lenci) dzīvnieku ķeršanai.

Likt naktsāķus. Likt krītiņus vēžiem. Likt murdu.

.. žurkām slazdus likām. Sakse 7, 108.

Liek zaķiem cilpas, Liek putniem .. E. Plaudis 1, 68.

// pārn. Kārtot, virknēt (piemēram, vārdus izteikumā).

Ar smalkjūtību viņš prata vārdus tā likt, ka tie Kristīnei nesāpēja .. Blaumanis 6, 247.

Rainis īso rindu bieži mēdz likt arī [panta] vidū .. Valeinis 1, 275.

2. trans. Iestiprināt, iebūvēt.

Likt logus. Likt flīzes. Likt drenas. Likt caurtekas.

Likt zobus – iestiprināt zobu protēzes.

Likt šuves – šūt brūci.

Visu cauru svētdienu mazmājnieki kāpināja izkaptis, lika grābekļiem zarus .. Birznieks-Upītis 6, 162.

Krāso grīdas, logu rāmjus, liek jaunas durvis .. Auziņš 4, 171.

Agrāk visas inženierkomunikācijas lika tieši zem ceļa braucamās daļas. Zvaigzne 77, 23, 32.

// Veidot (segumu, pamatus).

19. gadsimta otrajā pusē pirts istabiņās liktas arī dēļu vai plēstu apaļkoku grīdas .. Cimermanis 1, 68.

.. saimnieks pašlaik plēsa nost salmus kūts jumtam .. „Vecs jumts, sak, jānoplēš pakaišos, tikpat rudenī jāliek jauns.” Sakse 2, 37.

„Šeit, kur mēs stāvam, būs pagalms, bet mājas pamatus likšu blakus tam lielajam ozolam.” Lukjanskis 1, 12.

// Veidot matos (parasti ilgviļņus).

// Piestiprināt (ko, piemēram, apaviem, apģērbam), labojot, izgatavojot.

Likt pazoles zābakiem. Likt papēžus kurpēm.

Viņa izmazgāja un lāpīja Viktora drēbes un veļu. Strādāja rūpīgi, lika ielāpu pie ielāpa tā, ka dažs krekls iznāca pārāk cieti sadiegts un ielāpu noraibināts. Lēmanis 16, 40.

// parasti savienojumā ar vārdu „klāt” Piestiprināt (kam, piemēram, detaļu).

Likt klāt mašīnai riteņus. Likt klāt durvīm rokturi. Likt klāt durvīm priekškaramo atslēgu. Likt logiem jaunus aizkarus. 

// savienojumā „likt kopā”: montēt kopā (mašīnu, mehānismu u. tml.).

Brīvais laiks viņam pagāja pie motocikla. Te jauca to, te atkal lika kopā. Zvaigzne 78, 11, 18.

3. trans. Atveidot rakstiski, grafiski, veidot (kā) nospiedumu (uz kā).

Likt zīmogu uz dokumenta.

Likt atzīmi – vērtēt sekmes ar kādu atzīmi un rakstīt to.

Likt parakstu sar. – parakstīties.

Jautājošais elements te [retoriskajos jautājumos] var būt gluži nenozīmīgs, tāpēc dažkārt jautājuma zīmes vietā liek izsaukuma zīmi. Valeinis 1, 215.

Ko lai tev sūtu no Salacas krasta? Līdzīgi citiem – sirsnīgu sveicienu? Visi vārdi, uz papīra likti, Kļūs par nodrāztu, parastu teicienu. Heislers 3, 23.

Skolotāja lika atzīmes. Saulītis 12, 195.

4. trans.; parasti savienojumā ar vārdu „ārā” Rīkoties ar varu, lai panāktu, ka (kāds) atstāj, atbrīvo (telpu). Dot rīkojumu atstāt, atbrīvot (telpu).

Likt īrnieku ārā no dzīvokļa. 

.. vai tas var būt, ka rīt Druviņu liks ārā no mājām un ārdīs zemē viņa ēkas. Birznieks-Upītis. I, 208.

5. trans.; sar. Norīkot (pie kāda darba). Norīkot darbā (pie kādas mašīnas, ierīces, kādā vietā). 

.. vīrs viņu pie grūta darba neliek .. Zigmonte 2, 64.

Vai taisnība, ka no skolas [dēls] esot izsviests un tēvs vedīšot mājās likt pie arkla? Upīts XI, 258.

„Ņēmis tik’ [tikai] un licis pašu [saimnieku] vālā, lai tauki izsvīst.” Upīts 4, 204.

// Izmantot darbā (darba dzīvnieku).

Likt arklā – jūgt arklā. 

Likt ilksīs – jūgt (ratos, ragavās, arklā u. tml.). 

Tikai lielo melni divas nedēļas vairs nelika darbā, kopā ar Māšu viņš augu dienu ganījās dārza atālā .. Upīts 4, 255.

Mikus: Jāprasa, ko ar zirgiem darīs? Vai tūliņ no pieguļas likt arklā .. Blaumanis 6, 278.

6. trans.; sar. Censties ievietot, iekārtot (kādu, piemēram, audzināšanas, ārstniecības iestādē).

Likt bērnu bērnudārzā. Likt slimnieku slimnīcā.

// Norīkot (amatā, vietā).

.. vai tiešām nevarētu Jāņa vietā likt stingrāku vīru, piemēram, Gauženu. Sakse 7, 130.

.. fabrika tāpēc [kādam strādniekam aizejot] neapstāsies .. Jokam tad tas .. bars mīdījās tur aiz vārtiem? Pamet tikai ar pirkstu, vienā vietā kaut desmit varēja likt iekšā. Upīts 9, 711.

// Rīkoties, lai (kāds) nonāk (cietumā).

Likt aiz restēm – apcietināt, ievietot cietumā.

Bergs: .. lieta skaidra: jūs liks cietumā, kāzas nevar notikt. Skujiņš 9, 102.

„Kas tā par valodu, ka japāņi krievus uzvarēšot? Tādi runātāji jādod Kutuzovam [policijas priekšniekam] rokā, lai liek aiz restēm!” Rozītis 2, 45.

7. trans.; parasti savienojumā „kur likt”: izmantot (ko kur), darīt, iesākt (ko ar ko, ar kādu).

Nav laiku kur likt – saka, ja ir ļoti daudz brīva laika.

Nav nekur (vairs) liekams – saka par tādu, kas nav (vairs) nekam derīgs, nav (vairs) nekur izmantojams.

„Kur Brīviņš tos akmeņus liks?” Andrs prātoja. „Agrāk esot veduši bānim [dzelzceļam] .. Bet nu jau kronim vairāk nevajag.” Upīts 4, 107.

„Kur jūs liksit tik daudz naudas,” es jokoju, bet viņš nopietni atbildēja: „Vai tad naudas kādreiz var būt par daudz?” Grīva 9, 92.

„Viņa māte tam [zēnam] nāks pakaļ un nodos to ganos. Kur lai citur liek tādu rakari.” Brigadere 2, 40.

pārn. .. kur lai liek šo garo, vējaino, neizturami smago un drūmo nakti? Upīts 9, 254.

„.. tev jau sieva komandējumā, skaidrs, tev nav savu laiku kur likt ..” Zigmonte 4, 142.

No ilgās šūpošanās viņam ticis nelabi, .. acīs spiežas asaras un seja metas pelēka. Viņš nekur vairs nav liekams. Krūmiņš 1, 92.

8. trans.; sar. Publicēt, ievietot (kādā izdevumā). 

Likt avīzē sludinājumu.

9. trans. Kāršu spēlē – iemaksāt (kādu summu), izdarīt iemaksu (uz kādu kārti). 

Likt bankā desmit rubļus. Likt visu naudu uz dūža.

10. trans.; parasti savienojumā ar vārdiem „vaļā”, „ārā”; sar. Teikt.

Likt vaļā visu, ko domā.

// intrans.

Upīšu Mārtiņš .. gari un atņemdamies pārstāstīja tiesas gaitu .. Tie acis vien bolīja, kad viņš sāka likt vaļā .. Upīts 4, 316.

11. trans.; sar. Sviest, triekt (pret ko).

.. pirmajā brīdī likās, ka vajadzētu likt to [izlijušo tintes pudeli] pret kādu akmeni un mājā teikt, ka jājot saspiedās. Jaunsudrabiņš, 145.

12. intrans.; sar. Sist, cirst.

„Likšu vienreiz pa ķiveri [galvu], un tad būs visas muļķības laukā ..” Sausais gandrīz kliedza un atvēzējās sitienam. Rozītis 1, 274.

Bet Jānis kā nāca, kā atvēzējās un lika – Miets iegāja grīdā uz vietas. Ziedonis 7, 52.

Muļķītis .. liek velnam ar sudraba zobenu un atcērt visas galvas. Latviešu tautas teikas un pasakas IV, 62.

13. intrans.; sar. Ātri skriet.

Viņš lika, ko nagi nes, bet – noskrējis līdz sūknim otrā sētā, atgriezās un parādīja mēli. Grīziņš 1, 33.

Jaņuks, tikko ticis ārā, liek lejā uz aizsalušo dīķi. Tur var tik labi slidināties! Dripe 1, 11.

14. trans.; novec. Darīt, rīkoties tā, ka (kāds) nonāk kādā stāvoklī. 

Strautiņš: Ko jūs iedrošināties? Brukt virsū kādai nespēcīgai sievietei un to likt apsmieklā visas sapulces priekšā! Aspazija 3, 271.

Targals: Kas tevi No pīšļiem pacēlis, kas godā licis? Aspazija 3, 326.

likt2 

1. Pavēlēt, dot rīkojumu (ko darīt, kā rīkoties), teikt (lai izdara ko). 

Likt piecelties. Likt samaksāt soda naudu. Likt aizvērt durvis. Likt izstāstīt patiesību. Likt, lai pagaida. Darīt, ko liek.

Bet Brīviņš pasauca Oša Andru, lika iejūgt pelēci un pašam braukt līdzi. Upīts 4, 369.

Ārsts liek turēt [slimniekam] pie galvas ledu, pie kājām karstu .. Brodele 17, 83.

Likt sveicināt sar. – sūtīt sveicienus ar kādu starpnieku.

„Kad satiec savu brāli, saki, ka es lieku viņu mīļi sveicināt.” Paegle 3, 195.

// Izturēties, rīkoties, runāt tā, ka (kāds) ir spiests (ko darīt), ar savu izturēšanos, rīcību, runu piespiest (kādu ko darīt). 

Nelikt lūgties – ātri piekrist (ko darīt). 

Likt trūkties (kādam) sar. – sarāt (kādu), izteikt rājienu (kādam). 

Mednis .. ilgi lika gaidīt uz atbildi. Lācis 15, 151.

.. akadēmiķis ar asprātīgiem salīdzinājumiem aizvien vairāk lika sevī klausīties .. Purs 4, 73.

.. Valija bija pārliecināta, ka priekšsēdētājs liks Garkalnam [kapteinim] trūkties. Grants 7, 173.

// Panākt ar savu izturēšanos, rīcību, runu, ka (kāds) var, spēj (ko saprast, nojaust u. tml.). 

Likt nojaust patiesību. 

Likt just – likt saprast (ko). 

Pārmelderis ar vaibstiem un galvu purinādams mēģināja kaut ko likt Jorģim saprast. Upīts 4, 301.

„.. man būtu paticis, ja viņš liktu manīt, ja pateiktu, ka esmu viņam nepieciešama.” Sakse 7, 87.

Pasniegdama adītu vilnas cepuri, viņa [Laime] lika nabagam aiz prieka piemirst basās kājas. K. Skalbe 1, 61.

2. parasti 3. pers. Būt par cēloni tam, ka (kāds) ir spiests, izjūt nepieciešamību (ko darīt, kā rīkoties). 

Tas nu bija notikums, kas lika pārcēlājam brīdi apstāties. Kalndruva 5, 36.

Vajadzētu aizmigt, bet katrs troksnītis lika sarauties un atvērt acis. Dripe 2, 150.

// Būt par cēloni tam, ka (kāds) var, spēj (ko saprast, nojaust u. tml.). 

Dzīvē bieži atgadās, ka dalīta sviestmaize, šokolādes plāksnīte vai konfekšu turziņa liek cilvēkam saprast, ka otrs ir viņa draugs .. Kalndruva 5, 194.

Cauri lietus miglai spraucās saules stari, bet pašu sauli nevarēja saredzēt, tikai intensīvais gaišums lika nojaust, kur tā atrodas. Lācis 10, 286.

// Būt par cēloni tam, ka (kāda parādība, priekšmets) tiek pakļauts (pārvērtībai, darbībai u. tml.).

20. gadsimta sākumā Rīgas vitrāžistu slavai liek no jauna iemirdzēties Ernsta Todes un Kārļa Brencēna talants. Māksla 71, 4, 9.

.. mazākā vēja pūsma liek nolīt pāri gājēju galvām dzeltenam [lapu] lietum. Karogs 57, 8, 6.

3. novec. Noteikt, lemt.

Liec, Laimiņ, man mūžiņu, Kādu pati gribēdama. LD 1211.

Likt sevi manīt – a) izturēties, rīkoties tā, ka piesaista (citu) uzmanību; b) būt tādam, kas piesaista uzmanību; c) izraisīt kādas sekas (piem., par parādību, notikumu). 

Likt sevi just būt uztveramam, sajūtamam. 

[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/llvv/]

likt (li. lìkti „übriglassen”), lìeku, liku,

1) lassen vaļu od. vaļas likt od. ļaut, freien Willen lassen, erlauben: liec man vaļas, bāleliņ, lai es savu pūru daru! tad es tev vaļas likšu tautiņās lielīties BW. 7711. man māmiņa maziņai raudāt vaļas nelikuse BWp. 4381. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur izjuks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. [savā varā likt, U., sich vorbehalten.] liec man (ar) mieru od. liec mani mierā, lass mich in Rihe od. zufrieden. liec prātu ar mieru, beruhige dich, dass du deinen Plan nicht ausgeführt hast;

2) legen, setzen: grīdu, jumtu, luogus, pamatu, laipu pār upi, cilpas, makšķeres, murdus, šķēršļus ceļā, valgus. irbītēm valgus liku BW. 11197. Sprw.: kas gan liks krieva šinelim zīda uoderi? radziņus likt, Schröpfköpfe setzen. [kuopā likt, zusammenfügen.] Körperteile als Obj.: tagad liksim ausi pie zemes, wollen wir uns aufs Ohr legen Aps. kuŗ brālīti, acis liki, kad tu tādu lūkuojies? wo hast du deine Augen gehabt..? BW. 21257. kur es iešu, kur palikšu, kur es savu galvu likšu? 15800. [ruokas kuopā likt U., die Hände falten.] Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! vai tāds skatās, kur viņš kāju liek? es savu sirdi nevaru ne·kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden. ja tuos āžus vilks apēda, manas vainas neliekat (Var.: nesakāt), so schiebt die Schuld nicht auf mich BW. 31118. vārdu od. vārdā likt, Namen geben: ņem mani kūmās, liec manā vārdā! BW. 1610. kur tuo likšu? wohin soll ich es tun? was soll ich damit anfangen;

3) mit Adverb. u. Lok.: cieti likt, festlegen, bannen: pūķis gaisā stāvuot, kur cieti likts Etn. I, 97. liec katliņu augšā, setze den Kessel auf den Kesselhaken; zirgu likt arklā, ilksīs, das Pferd vor den Pflug, vor den Wagen oder Schlitten spannen. mani liek saitēs, mich schlägt man in Mande Kaudz. M. apsmieklā, izsmieklā, smieklā likt, verspotten, höhnen; kaunā likt, schänden, schmählich verletzen; niekā likt, verachten, verächtlich behandeln; valuodās likt, dem Geklatsche aussetzen; savas mājas guodu viņš izsmieklā licis Neik. kas darāms ar blēdi, kas likumus kaunā licis Dünsb. drīz visas sūdzības viņš niekā lika Dünsb. liec manu augumiņu pirmais ļaužu valuodās! BW. 6329. guodā likt, ehren; lietā likt, zu Ehren bringen, verwerten, recht gebrauchen: tuo meitiņu guodā liku BW. 8297. cienā, galvā, lāgā, uomā, prātā, vē̦rā likt, beachten, sich merken, sich einprägen: tādēļ lieci cienā (galvā u. s. w.) manus vārdus! LP. IV, 121. kas neliek vē̦rā, kuo tas spēj… Aus.;

4) mit Präp.: pie malas likt [ein Germanismus?], zur Seite legen, beseitigen: lai liekuot tādas duomas pie malas, er möge sich solcher Gedanken entschlagen. pie darba likt, aufbieten, anstellen: manas meitas, muoderīt, pie cūkām nelieciet! BW. 29134. pie sirds likt, ans Herz legen: viņam liku pie sirsiņas visus savus mīļus vārdus BW. 15705, 8. likt naudu uz augļiem, verzinsen. likt kuo uz suolīšanu, verauktionieren. likt savu cerību uz dievu, seine Hoffnung auf Gott setzen;

5) bestimmen [vgl. li. taĩ mán liktà „das ist mir bestimmt”]: vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu? neliec runci piena puodam par sargu! liec, laimiņa, man mūžiņu, kādu pate gribē̦dama! BW. 1211. laimes likta neizbēgu 9170. tas viņam jau tâ bijis likts, das war ihm schon so bestimmt. [pagastam dieva neliekamais tāds nabags jāēdina MWM. X, 418.] liku laiku tautiņām nuo rudeņa uz rudeni BW. 7713. kâ likts, tik˙pat kâ likts, wie vom Schicksal bestimmt, sicher, zweifelsohne: Meimurs, kâ likts (wie gerufen), bija klāt Serb. bet ka vecim naudai vēl vajadzēja būt, tas tik˙pat kâ likts, das war sicher, ausgemacht Latv. nuo tās sarkanās guovs ir astuoņi pudi gaļas kâ likts Kaudz. M.; 

6) auftragen, befehlen: darīšuot visu, kuo tik vien likšuot LP. IV, 50; mit abhäng. Infinitiv – heissen, lassen: liek man ēst, liek man dzert BW. 13250, 11. dievs man lika satikties ar guodīgu tē̦va dē̦lu 474. Sprw.: lika drusku pagaidīt, er liess etwas warten, d. h., das Erwartete wird nicht eintreten; labi ilgi likt vārīties, lange kochen lassen Etn. IV, 62;

7) intr., hauen, einen Schlag versetzen: Sprw. kur lika, tur lipa. kad likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi. muļķītis liek ar sudraba zuobinu un atcē̦rt visas galvas Lp. IV, 62. likt pa acīm, ausīm, pa galvu, pretim likt, entgegenhauen. liek kâ ar āmuru pierē, gibt eine derbe Antwort Kav.;

8) schnell laufen, fahren, reiten, stürmen: uz muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausē Etn. II, 87. kumeļš liek pruojām Apsk. pakāpjas krastā un liek tad zemē, kuo māk Stari III, 246. kuo līkumuo? liec tik taisni laukā, was machst du für Umschweife? sprich nur frisch von der Leber weg;

9) in N. – Schwanb. für lĩgt. Refl. -tiês, 1) sich aufsetzen: likšuos zīļu vainadziņu BW. 13592. neliecies jērenīcas … galviņā! Ltd. 1443.

[Sagatavots pēc: ME II : 467–469]

likt – likt, stateit

[Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]

d¥ls piêsataĩsijiês piê t¥va brañdava, uzgãja t¥s. nu nezip, kux aces likt nuô kaûna. [krāsojot] vaîdzêja likt klât tas alũns, laî tas stipruhs, laî saũle viņu nenuôbalip. šuôgad pu`ku rãceņu, nevax abglabâtiês viẽ. citus liêk kapšî, citus bex pagrabâ. kâ nuô krâsnes izj¥htu maîzi jâliêk viêgli – vax acspaîdît garuôzu.

[Sagatavots pēc: Bušmane 2017 : 8, 71, 91, 205]

 

atrodu, pad’evu jàm tù adrysu, i nazyna, kùr łyka.

[Sagatavots pēc: Reķēna 1998 : 571]

likt1

Likt pie mutes (arī lūpām) nogaršot, sākt ēst vai dzert (ko).

Likt spieķi riteņosradīt (kādam) šķēršļus, traucēt, kavēt (kāda darbību, rīcību, arī kādu darbību).

Likt šķēršļustraucēt, kavēt, ierobežot.

Likt kaktāsodīt (bērnu) ar stāvēšanu kaktā.

Likt pretī (arī pretim) – a) dot pretim (kā līdzvērtīgu), aizstāt (ar līdzvērtīgu); b)  pretstatīt.

Likt blakus (kam) – uzskatīt par līdzvērtīgu (kam).

Likt (arī mest) svaru kausospakļaut pārbaudei, salīdzinājumam; pakļaut riskam.

Likt pie malas – a) pārstājot darīt (kādu darbu), atlikt (to) vai neturpināt vairs; b) atbrīvoties, atsacīties (piemēram, no domas).

Likt vārdus (kāda, arī kādam) mutēpateikt priekšā (ko), lai (kāds) atkārto.

Likt aiz auss sar. labi iegaumēt.

Likt uz zoba sar. – nogaršot, ēst (ko).

Likt uz kārā zoba sar. – ēst ko sevišķi garšīgu, kārojamu.

Likt (arī mest, sviest, klāt) trumpi galdā sar. – darīt zināmu ko ļoti svarīgu, lai mainītu sarunas, norises u. tml. gaitu.

Likt galdā sar. – maksāt uzreiz (visu naudas summu).

Likt iekšā sar. – ēst, dzert (ko), parasti daudz, negausīgi.

Likt ribās vienk. – ēst, dzert (ko), parasti daudz, negausīgi.

Likt roku uz sirdsbūt pavisam godīgam, patiesam (parasti, ko sakot).

Likt kāju priekšā radīt (kādam) šķēršļus, traucēt, kavēt (kāda darbību, rīcību).

(Ir) kur (savu) galvu liktsaka, ja cilvēkam ir savs patvērums, pajumte, apmešanās vieta.

Likt galvu ķīlāgalvot (par ko).

Likt galvas (arī prātus) kopā sar. – censties izdomāt, atrisināt kopīgi. 

Likt plecu pie plecadarboties kopīgiem spēkiem.

Nezināt, kur (savas) acis liktkaunēties, būt neērtā stāvoklī.

Likt soļus (arī soli) ejot veidot soļus.

Nelikt (ne) pirkstu klāt, arī nelikt rokas klāt nedarīt nekā (ar ko, kur). 

Likt (arī ņemt) kājas pār pleciem sar. iet prom, doties ceļā. 

Likt pamatus – a) dibināt (pilsētu, ciemu u. tml.), ceļot pirmās celtnes; b) dibināt (iestādi, organizāciju u. tml.); c) veidot (ko) pirmoreiz, no jauna. 

Likt vienlīdzības zīmi (starp ko)uzskatīt par vienlīdzīgiem. 

Likt punktu uz „i”izdarīt pēdējos precizējumus. 

Likt (visu) uz vienas kārts, retāk likt (visu) uz spēļu kārts pakļaut (ko) lielam riskam cerībā iegūt kādu labumu.

Likt uz spēles sar. padarīt atkarīgu no nejaušības, apstākļiem, pakļaut riskam.

Likt pretī strīdēties pretī. 

Liec (arī sit) kaut vai ar mietu pa galvu sar. – saka, ja kādu nav iespējams pierunāt, ietekmēt, pārliecināt. 

Likt novārtā – a) neveltīt (kādam, kam) pietiekamu uzmanību, nerūpēties (par ko); b) rīkoties, izturēties tā, ka tiek aizskarts (kāda) gods, ka tiek celta neslava (kādam), tiek (kāds) pazemots. 

Likt lietāizmantot pareizi, visatbilstošāk, īstā vietā.

Likt (arī ņemt) vērāievērot.

Likt pamatā (arī pamatos), arī likt par pamatu izvēlēties par būtiskāko, galveno, uz kā pamata veidot ko.

Likt priekšā – a) izteikt priekšlikumu, ieteikt; b) izteikt, pateikt.

Likt ķīlāriskēt (ar ko).

Likt vārdu, arī likt (ko) vārdāpiešķirt vārdu, nosaukt (kādā) vārdā.

Likt uzsvaru (arī akcentu)uzsvērt, akcentēt (vārdu, zilbi).

Likt cerības (uz kādu, uz ko)cerēt, paļauties (uz kādu), gaidīt palīdzību (no kāda).

Likt pie sirdscenšoties ietekmēt (kādu), lūgt, pieteikt (ko izdarīt, ievērot u. tml.).

Likt prātu (arī prātus) pie miera (arī mierā)samierināties ar neveiksmi, neizdošanos un nedomāt vairs par to. 

Likt elpu ciet sar. – a) trūkt gaisam, būt grūti elpot; b) izraisīt elpošanas traucējumus (piemēram, par smaku).

Likt uz kādu visas kārtis paretipilnīgi paļauties uz (kāda) rīcību, panākumiem.

Likt darbā (arī pie darba) sar. – likt strādāt, veikt darbu; lietot darba procesā.

Likt ragus sar. – slepeni vilt, krāpt (sievai vīru, arī vīram sievu), pārkāpjot laulību.

Likt nost amatu (arī pilnvaras) sar. – atteikties no amata, nepildīt vairs pilnvaras.

Likt uz balsošanu (retāk nobalsošanu) sar. – nolemt, ka (ko) izšķirs, noteiks balsojot. 

Likt svaru (uz ko) novec. – a) ievērot, ņemt vērā; b) uzsvērt, akcentēt.

Likt mierā (arī mieru) a) netraucēt, pārstāt traucēt ar runāšanu;

b) neaizskart, neapvainot, nedarīt pāri (kādam) fiziski (par cilvēkiem);

c) netraucēt ar savu rīcību, nejaukties kāda dzīvē;

d) neaizskart, nedarīt nekā (ar kādu priekšmetu, ierīci u. tml.);

e) parasti savienojumā „nelikt mieru”: izraisīt nemieru, pārdomas.

likt2

Kā likts sar. – noteikti, bez šaubām. 

Lika (drusku) pagaidīt! sar. – izsaucas, paužot, ka nedarīs to, ko (kāds) gaida, vēlas, pavēl. 

[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/llvv]

 

likt1 

Likt roku ugunī (par ko)būt (par ko) absolūti pārliecinātam.

Likt (arī sviest) trumpi galdā sar. – darīt zināmu ko ļoti svarīgu, lai mainītu sarunas, norises u. tml. gaitu. 

Likt uz balsošanu sar. – nolemt, ka (ko) izšķirs, noteiks balsojot. 

[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/mlvv]

likt; lietuviešu lìkti ‘palikt, kļūt, lemt’, prūšu polāikt ‘palikt’, senaugšvācu līhan, vācu leihen ‘aizdot’. Pamatā indoeiropiešu sakne *leik- ‘atstāt, atlikt (pāri)’.

[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 535]

lietuviešu – lìkti

angļu to put; to place

baltkrievu пакласці

franču mettre

igauņu panna

krievu класть; ложить; заставлять; велеть

lietuviešu  statýti; dė́ti

somu lägga; ställa; sätta; placera

ukraiņu класти; ставити

vācu stellen

Ja tev ir nauda, tu vari pat velnam likt kokā rāpties.

Cāļus vajaga likt perēt tanī laikā, kad baznīcēni nāk no baznīcas laukā, tad labi izdodas.

Olas vajaga likt perināt vakarā, jo tad cāļi neies ātri gulēt un neprasīs daudz barības, bet, ja liek perināt rītā, tad iznāk otrādi.

Kad pūš dienvidu vējš, vajag likt cāļus perēt, labi izšķiļas.

Kad olas liek perēt, tad licējam vajaga saģērbties raibās drēbēs ar vaļējiem matiem un vajaga likt nepāru skaitu olu un nevienam neteikt, cik olu palikts. Ja visi šie noteikumi izpildīti, tad cāļi labi izdodas.

Cāļus perinot jāliek sienā, tad vistas ies uz pļavu, ja liks lapās, tad dzīvos pa mežu, un ja salmos, tad ies uz labību.

Pēc tam, kad no krāsns izvilkta maize, krāsnī jāliek malka, tad Dieviņš viņā saulē laipas liks.

Kad vakarā iegriež maizes kukuli, tad galiņu nedrīkst ēst, bet tas jāatstāj rītdienai. Iegriezto kukuļa galu nedrīkst likt uz durvju pusi, lai svētība neizietu ārā.

Ir nepieklājīgi likt maizes kukuli uz galda ar iegriezto galu uz āru; iegrieztam galam vienmēr jābūt uz iekšu.

Iegriezto maizes klaipu nedrīkst uz galda malu likt, bet uz bļodas pusi, tad maizes nekad netrūkšot.

Maizes klaipu nedrīkst otrādi likt uz galda, citādi bads nāks mājās.

Aizgrieztu maizes kukuli nevar likt galdā ar griezumu uz durvju pusi, tad iziet svētība pa durvīm laukā.

Maizes kukuli nevajag likt augšpēdus, tad mirst maizes devējs.

Lai bēdaja, kas bēdaja,

Es par bēdu nebēdaju;

Liku bēdu uz akmiņa,

Spēr’ ar kāju ūdenī. [LD 117-0]

 

Velk Saulīte zīda kleitu,

Liek sudraba vainadziņu,

Liek sudraba vainadziņu

Zeltitām lapiņām. [LD 34027-0]

 

Man Laimiņa mūžu lika,

Ābelē sēdedama:

Liek man augt kā liepiņu,

Kā ābeli noziedēt. [LD 1199-3]

 

Gaiši spīd uguntiņa

Mīļas Laimas istabā:

Mīļa Laima sērdienei

Liek sudraba vaiņadziņu. [LD 4998-0]

 

Garas zeķes vien adiju,

Kunga dēla gaididama;

Vai (Ai), Dieviņ, kur nu likšu,

Nāk araja māmuliņa. [LD 7272-0]

 

Dod, Dieviņi, tā dzīvot,

Kā dzīvoja tēvu laiku:

Vecu ēst, vecu dzert,

Jaunu likt tai vietā. [LD 25748-0]

 

Sēd Laimiņa divus krēslus,

Grib man likt div’ mūžiņi;

Sēdi, Laime, vienu krēslu,

Liec man labu vienu mūžu. [LD 1216-3]

 

Neliec mani, māmulite,

Bez ziediņa šūpulī:

Liec naudiņu, liec maiziti,

Liec gudro padomiņu. [LD 1725-1]

 

Liec, Laimiņ, man mūžiņu,

Kādu pate zinadama;

Ja liec labu, tad liec garu,

Ja liec sliktu, tad liec īsu. [LD 1211-2]

 

Liku, liku, nenoliku

Savu zīļu vainadziņu;

Gāju, gāju, neaizgāju

Pie netikla tēva dēla. [LD 10197-0]

 

Vidzemites ziedus plūcu,

Nopinosi vaiņadziņu,

Divus stūrus zelta liku,

Trešo liku sudrabiņa. [LD 6104-8]

 

Trīs vasaras ganos gāju,

Trīs pūriņi piedariju. 

Vienā liku cimdus, zeķes,

Otrā baltas villanites,

Trešā liku garus kreklus

Kruņķetāmi piedurknēm. [LD 7891-0]

 

Lyku dīnu pi dīņeņis

Lelejā teirumā, 

Kab varatum vīnu dīnu

Pi gaļdeņa pasēdēt. [LD 28812-2]

 

Kur liksim, neliksim

Tik pasaul panāksnieku?

Liksim pašus cūkkūtī,

Zirgus cūku aplokā. [LD 19133-0]

 

Pieci gadi audzinaju

Stallēi bēru kumeliņu;

Tai sestāi gadiņāi

Lieku sedlus mugurāi,

Lieku sedlus mugurāi,

Jāšu sievas lūkoties. [LD 13883-0]

 

Glaužu savus sirmus matus,

Lieku ziedu vaiņadziņu;

Labak veca ar godiņu,

Nekā jauna bez godiņa. [LD 6548-0]

 

Bārgajam tautiešam

Bārgas cisas pataisiju:

Divi saujas nātru liku,

Trešo smalku adatiņu. [LD 24840-2]

 

Viena pate man telite,

Māraliņu vārdu liku,

Māraliņu vārdu liku,

Vairumiņa gribedama. [LD 28961-0]

 

Ai, skaisto vainadziņ,

Kur bij man tevi likt?

Galvā likt nedrīksteju

Aiz ļautiņu valodām. [LD 24559-0]

 

Meitu māte bēdajās,

Kur likšot savas meitas.

Klētī likt, – žurkas grauza,

Skapī likt, – sapeleja. [LD 20696-4]

 

Manu rožu vainadziņ,

Kur man bija tevi likt?

Žēl man bija citām dot,

Nevareju nonesāt. [LD 24279-1]

 

Lieciet manu vainaciņu,

Kur actiņas neredzeja;

Redz actiņas, sāp sirsniņa,

Galvā likt nevareju. [LD 24571-1]

 

Gotiņ mana platradzite,

Kur bij man tevi likt?

Dārzā rūmes tev nebija,

Kūtī ragi tev negāja. [LD 28904-0]

 

Kur es likšu, kur nelikšu

Brāļa sievas devumiņu?

Pūrā likt nevareju,

Sētmalā cūkas raka. [LD 25369-3]

 

Pruoteņ munu lusteigū,

Kur man beja tevi likt?

Vuordu soku, meži skaņ,

Sūli speru, zeme reib. [LD 5289-0]

 

Pa Ventiņ’ mani ved,

Ko es Ventu ziedinaj’?

Plostei likt cimdu pāri,

Ventai vajag gradzeniņ’. [LD 18448-1]

 

Kungs dzīrās puišu dēļ

Meitas likt cietumā.

Liekat, kungi, neliekat,

Puišiem vaļas es neļaušu,

Puišiem vaļas es neļaušu,

Augumiņu nicināt. [LD 9581-1]

Zvēri rok upi

Kad Dievs jau bīš visus zvērus radīš, tad viņš licis tiem rakt upi, lei būtu visiem ūdens ko dzert. Zaķis ar lapsu esot dzinuši pirmo stigu, un kurmis ar āpšu rakuši pirmo vagu. Līdz ar zvērim esot strādāši arī putni, zivis un citi kustoņi.

Kad upe bīsi izrakta, tad Dievs gāš apskatīties, kā katrs strādāš. Kurmis ar lāci bīši pavisam melli nošķīduši ar dubļim, un Dievs licis, lai par piemiņu viņim spalva ar’ paliktu mella. Vilks esot daudz racis ar degunu un kājām, kādēļ viņam purns un kājas atstāti melli. Tikai vālodze lēkāsi pa koku zarim un dziedāsi, bet nemaz nav rakusi. Dievs prasīš: „Kadēļ tu nenāci rakt?”

Vālodze atbildēsi: „Man bi žēl savas skaistās drēbes ar dubļim apšķaidīt. Kā lei es iemu rakt?”

Dievs atbildēš: „Kad tu nenāci upi rakt, tad tev arī nebūs brīvi upes ūdeni dzert.”

No tā laika vālodze varot dzert tikai rasu no koku lapām. Sausā laikā, kad kokos vair nav nekāda mitruma, viņa brēc pēc ūdens, un Dievs tad arī sūta lietu, lei vālodzes nenoslāptu.

Bute vēl rakusies pa dūņām, kad Dievs atnācis. Viņu ieraudzīdams, Dievs prasīš: „Ko mana butīte dara?” Butei nav paticis, ka viņa nav agrāki ievērota, tādēļ viņa Dievu izmēdīsi. Par sodu Dievs viņai devis greizu muti un licis uz galvas staigāt.

Arī vēzis vēl strādāš dūņās, kad Dievs prasīš: „Kur tad mans vēzis palicis?”

Vēzis domāš, ka viņu ievēros pirmo, atbildēš dikti rupi: „Vai tev acis pakaļā?”

Dievs atbildēš: „Par to tev ar’ paliks acis pakaļā.”

No tā laika vēzis vair neiet uz priekšu, bet atpakaļis. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/241/0121801.htm]

 

Neuzticamā māsa

Sen, sen, vecos laikos, nāca mājā vecs zaldāts, saukts Platbārzdis pēc viņa garās, platās bārzdas. Ceļā tam iegribējās dzert: viņš piegāja pie upes, nolikās uz vēderu un dzēra, dzēra. Nodzēries gribēja augšam celties, bet kas nu? Kāds aizķēries viņam aiz bārzdas, velk to upē, sacīdams: „Tev gals klāt, ja neapsoli man to pēc trim gadiem nodot, par ko tu nezini un kas tev mājā.”

Zaldāts, savu dzīvību žēlodams un to par kādu nieku turēdams, par ko viņš nekā nezina, apsola. Pārnāca mājā, viņam nāca priecādamās pretī sieva un stāstīja: „Ak, vīriņ! Kamēr tu nebiji mājā, man piedzima dvīnīši, puišelis un meitiņa. Puišeli nokristīja par Kārli, meitiņu par Annu. Kārlītis tīri pēc tevis!”

Platbārzdis ļoti noskuma, viņš noprata, ka abus bērnus bija apsolījis velnam. Piesolītie trīs gadi nāca beigās. Platbārzdis izraka kambari apakš zemes, nonesa tur visu mantu un nogāja uz turieni arī pats ar sievu un bērniem. Velns atnāca tai vietā, kur Platbārzdis bija dzīvojis, bet tur vairāk nekā neatrada kā kruķi un čauksturi, ko zaldāts bija aizmirsis. Velns sāka čauksturi spārdīt, un čauksture teica: „Pārlauz mani uz pusēm un svied to vienu galu gaisā. Kur tas nokritīs, tur viņi būs apakšā.”

Velns tā darīja un sāka zemi kārpīt, kur čaukstures gals bija nokritis. Zaldāts, to dzirdēdams, nomanīja, ka nu klāsies slikti, aizsūtīja sievu un bērnus uz mežu un palika viens pats kambarī. Velns, zemi izkārpījis, atrada zaldātu un prasīja tam, kur viņa bērni? Zaldāts atteica: „Kas tie par bērniem? Man neviena bērna nav!”

Nu velns klupa zaldātam virsū un sacīja: „Ja tu man neteiksi taisnību, tad es tevi nožņaugšu.” Par lielu draudēšanu zaldāts pateica, ka sieva ar bērniem mežā.

Sievai, mežā raudot un kunkurojot, nolaidās liels ērglis uzrunādams: „Nebīsties! Ja gribi savus bērnus no velna nagiem izglābt, tad liec viņus uz maniem spārniem. Es no velna izbēgšu!” Māte darīja tā, ņēma bērnus, uzlika ērglim vienu uz vienu, otru uz otru spārnu, iedeva bērniem raudādama vēl kādus ziediņus: susekli, ķemmes, lakatiņu, piekodinādama, lai lakatiņu tura katrs pie stūra un lai lietiņas sargājot, jo tās derēšot grūtos laikos.

Ērglis sacēlās spārnos un laidās ātri jo ātri projām; bet velns tam dzinās pakaļ un bija jau gandrīz klāt. Bērni sāka saukt: „Vai Dieviņ, vai Dieviņ! – zeme rīb, spalvas svilst, Sātans būs mums drīz klāt!”

Ērglis teica: „Metiet susekli zemē!”

Tiklīdz kā suseklis bija zemē nomests, izcēlās starp ērgli un velnu liels un tik biezs dzelzs mežs, ka ne adatiņas nevarēja izbāzt cauri. Velns nogāja pie kalēja un lika sev nokalt trīs birkavi smagu cirvi, lai varētu izcirsties cauri, ņēmās tad mežu kā kaņepājas cirst; bet, kamēr viņš izcirtās, bija ērglis jau labu gabalu priekšā.

Velns sāka atkal pakaļ dzīties un bija ērgli gandrīz panācis. Bērni atkal vaimanāja: „Vai Dieviņ, vai Dieviņ! zeme rīb, spalvas svilst, Sātans būs mums drīzi klāt!”

Ērglis teica: „Sviediet ķemmes zemē.” Nu izcēlās starp ērgli un velnu liels, milzīgs dzelzs dambis līdz mākuļiem. Velns aizgāja atkal pie kalēja un lika sev nokalt sešas birkavas smagu cirvi, lai varētu izkalties cauri; bet, kamēr izkalās, bija ērglis jau tālu projām. Velns skrēja atkal ērglim pakaļ, ka putēja vien, un bija jau gandrīz viņu sasniedzis. Bērni sauca: „Vai Dieviņ, vai Dieviņ, zeme rīb, spalvas svilst; Sātāns būs mums drīzi klāt!”

Ērglis lika bērniem lakatiņu zemē sviest. Tagad izcēlās starp ērgli un velnu liela, liela plata upe, pa kuru velns nevarēja nekā pāri tikt.

Nu ērglis nolaidās, un bērni te apmetās. Kamēr bērni vēl mazi bija, ērglis visādi palīdzēja, mājiņu arī uztaisīja, kur dzīvot. Daži gadi pagāja, bērni uzauga, un Kārlis gāja medīt katru dienu tuvējā mežā. Kādu dienu Kārlis bija atkal izgājis medīt. Anniņa laukā ieraudzīja otrpus upes uz krasta malas stāvam jaunu, smuku puisi, kas lūdza, lai viņu pārceļot. Anniņa labprāt to darītu, bet nezināja kā iesākt. Jauneklis pamācīja, lai izslaukot istabu, mēslus sagrābjot priekšautā un tos ar visu priekšautu upē iemetot, tad gadīšoties liels plosts, ar kuru tas viegli pār upi pāri tikšot. Anniņa tā darīja, un patiesi rādījās plosts, ar ko nu puisis pārbrauca pie Anniņas. Kas šai bija par prieku. Lūdza viesi iekšā, uzņēma, cienāja, kā tik zinādama. Šis pretim atkal glaimoja viņai un glaustījās, ka Anniņa drīz domājās bez viņa nemaz nevarot dzīvot. Nabadzīte nemaz nezināja, ka jauneklis bija tas pats velns, kas viņai reiz pakaļdzinies un no kā viņa bēgusi. Viņš drīzi izrādīja savu īsto dabu, ieskubināja Anniņu, lai lūkotu Kārli izdabūt ārā, tad viņi tik dzīvošot, tagad tiem no viņa jāslēpjoties.

Velns mācīja, lai viņa izliekoties slima, Kārlis, viņu mīlēdams, būšot visu darīt, ko tik vēlēšoties. Lai viņa tad prasot lauvas piena. Kad Kārlis iešot pēc lauvas piena, tad lauva viņu saplēsīšot. Ko domā? Anniņa dara pēc padoma, liekas gultā slima, kas slima. Vakarā Kārlis, mājā pārnācis, ierauga Anniņu gultā guļot, vaidot, ka jau būtu nāve klāt. Izsamisis piesteidzas pie viņas un prasa: „Māsiņ mīļā, kas tev kaiš?”

„Man sāp galva tā, ka nevaru ne izturēt,” viņa atbild pusdzīvā balsī.

„Vai nevēlies ko? Vai nevaru ko līdzēt?” brālis jautā. 

„Kad varētu lauvas pienu dabūt, tad paliktu vesela,” atbild viņa caur zobiem.

Kārlis, nabadziņš, ne ēdis, ne dzēris, steigšus vien steidzas uz mežu; bet velns, kas notaisījies, ka viņu nevar redzēt, smejas vien aiz prieka.

Kārlis, nogājis mežā, satika divus melnus suņus. Viens no tiem mācēja cilvēku valodu un apvaicājās, kur tas iešot? Kārlis izteica māsas indevi. Suns iekaucās, atlēca lauviene. Tai tesmens bija pierietējis kā mučele. Kārlis, paņēmis slauceni, izslauca lauvieni un teica: „Es tevi ātrāki vaļā nelaidīšu, kamēr tu man apsoli savu vecāko dēlu.”

Lauviene viņam to apsolīja. Pēc maza laiciņa atnāca lauva un pieglaudās pie Kārļa. Nu visi četri – Kārlis, divi suņi un lauva – gāja uz māju. Kārlis iedeva Anniņai pienu, ko tā gribēdama, negribēdama izdzēra. Zvērus neviens neredzēja, tie paslēpās ārā.

No rīta Anniņa teica, ka labāki gan viņai esot, bet ka naktī tā sapņojusi, ka tai vajagot zaķa pienu dzert, tad palikšot vesela. Kārlis, paņēmis slauceni, gāja atkal, zvēru pavadīts, bēdīgs uz mežu. Kad iegāja mežā, tad iekaucās suns, un nu izskrēja zaķu mātīte. Kārlis viņu izslauca un teica: „Ātrāki tevi vaļā nelaidīšu, kamēr tu man apsoli savu vecāko dēlu.”

Zaķu māte to apsolīja. Pēc maza brītiņa atnāca zaķis un gāja līdz uz māju. Anniņa izdzēra zaķa pienu. No rīta viņa teica vājā balsī, ka maz labāki gan esot, bet tomēr vēl nevarot augšam celties, esot sapņojusi, tai vajagot tīģera piena, tad palikšot vesela. Kārlis ņēma atkal slauceni un gāja ar saviem zvēriem uz mežu. Suns iekaucās, un tīģera mātīte atskrēja pierietējusi. Kārlis izslauca un teica: „Es tevi vaļā nelaidīšu, iekam tu man neapsoli savu vecāko dēlu!” Tīģera mātīte to apsolīja. Pēc maza brīža bija liels tīģeris klāt un gāja līdz uz māju. Kārlis paglabāja savus zvērus un nesa pienu iekšā. Anniņa bija pārsteigta, viņu ieraudzīdama, tā bija cieti domājusi, ka nu tas piena vairs nepārnesīs un dzīvs nepārnāks. Nu viņa lika no visiem zvēriem pienu nest un beidzot arī putna pienu. Kārlis dabūja to un no katra paturēja vienu no bērniem.

Redzēdama, ka pa šo ceļu Kārli nenogalinās, Anniņa, velna uzgumdīta, lika no tāda meldera miltus nopirkt, kam deviņas galvas un pie kā tikai pa deviņām durvim var pietikt. Kārlis, paņēmis savus zvērus, gāja vairāk dienas pa mežu mežiem, lauku laukiem un pienāca galu galā pie lielām dzelzs durvim, kur stāvēja milzis ar trim galvām. Viņš prasīja tam: „Vai melderis mājā?”

Šis rādīja, lai ejot tālāki. Kārlis ar visiem zvēriem gāja tālāki un pienāca pie durvim, kur stāvēja vēl lielāks milzis ar sešām galvām. Viņš prasīja tam: „Vai melderis mājā?”

Tas rādīja, lai ejot tālāki. Un viņi visi gāja pa durvju durvim, un, kad caur devītajām izgāja, tad uzgāja pašu melderi ar deviņām galvām, pašu veco velnu.

Šis prasīja: „Ko gribot?”

„Man vajaga miltu,” Kārlis atbildēja.

„Pag, pag, mazu brīdi,” velns atteica un pats izgāja ārā. Tiklīdz viņš bija izgājis, aizkrita cieti visas deviņas durvis ar varenu troksni. Kārlim palika bailes, viņš nezināja, ko darīt. Bet lauva teica: „Nekas, nebēdājies vis! Mēs, zvēri, esam stipri; mēs izlauzīsim gan tās durvis.”

Visi krita durvīs iekšā, un tās bija vaļā kā nieks. Atlauza vienas durvis pēc otrām un nedabūja citus velnus ne acim redzēt. Vecais velns, Annas brūtgāns, bija pa to starpu pie Anniņas nogājis un tai to prieka vēsti aiznesis, ka viņš Kārli tur ieslodzījis, no kurienes tas visu savu mūžu netikšot ārā. Kārlis, ar saviem zvēriem ārā ticis, taisījās iet uz māju, bet atminējās, ka ar tām bailēm aizmirsis miltus paņemt. Viņš uzaicināja savus zvērus, lai laižas, kas vieglāks un labāks skrējējs, atpakaļ pēc miltiem. Lauva teica: „Kas cits lai iet, kā bailīgais zaķis, kas, ja kāds šķērslis rastos, paņems miltus, laidīs vaļā un kā vējš būs pie mums atpakaļ.”

Zaķītis gan šķobījās, gan grozījās, bet nelīdzēja nekas, vajadzēja lauvam paklausīt. Viņš aizšāvās kā vējš projām, un nebija ko apskatīties, ka jau bija ar miltiem atpakaļ.

Kārlis pārnāca mājā ar visiem saviem zvēriem, izcepa maizi un ienesa to savai māsiņai. Anniņa apēdusi teica, ka nu viņai esot it labi palicis, tik vajagot vēl pirti izkurināt, lai dabūtu labi izsvīst. Kārlis izkurināja pirti un aicināja Anniņu, lai nu ejot izpērties.

„Ja, ja, es iešu gan,” viņa atteica, „bet papriekšu ej tu un ieper garu.”

Kamēr Kārlis bija istabā, tamēr velns izrāva sev zobu un lika to uz pirts krāsni. Kārlis, nekā ļauna nedomādams, nogāja ar visiem zvēriem uz pirti, bet, kā meta pirmo ķipi, te velna zobs Kārlim pierē un Kārlis kā plintes šāviens uz reizi pagalam. Zvēri viņu iznesa laukā, laistīja ar aukstu ūdeni, bet nekā, nevarēja un nevarēja atdzīvināt. Te uzsauca lauva lecēju āzim, zaķim: „Tu velc to zobu ārā, mēs citi turēsim galvu.”

Nu pieklupa visi klāt, turēja Kārlim galvu atspērušies, un zaķis kā kampa, tā arī izrāva zobu. Bet zaķim bija velna zobs lūpas pārplēsis, kādēļ tam vēl šo baltu dienu lūpas četros gabalos. Lauva ar savu mīkstu mēli izslaucīja caurumu pierē, putniņš ar savu knābīti ādu salipināja, un Kārlis bija atkal vesels kā rutks.

Kārlis zobu nolika tai pašā vietā uz krāsns, nogāja uz istabu un teica, lai nu ejot pērties, gars esot iepērts. Nu nogāja Anniņa ar velnu un, kā velns meta pirmo ķipi uz krāsni, te briuks! zobs velnam pierē, velns augšpēdus atpakaļ un pagalam, ne kustēt vairs nepakustējās. Kārlis lika velnu dzelzs šķirstā, uzvilka uz šķirstu trīs krustus un to apraka.

Anniņa nu visu izstāstīja, kā viņa velnu pāri laidusi, ka domājusi, ka tas viņas brūtgāns; bet, kad reizi bijusi ar viņu ielaidusies, tad vairs nevarējusi vaļā tikt. Nu abi atkal dzīvoja mīļi kopā, pārveda ar zvēru palīgu savus vecākus un bija laimīgi. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr03/0301314.htm]

Kad Dievs bija zemi taisījis, tad viņam palika vēl daudz zemes pāri, ka to nekur likt. Ezis Dievu pamācīja, lai raunot krunkām (papriekšu viņa bija gludena, t. i., bez kalniem). Tas bija labs padoms. Dievs nu ezim vaicāja: ko šis par to labu gribot? Viņš teica: lai šim dodot tādu spalvu, ka šo neviens nevarot aiztikt. Dievs paklausīja ezi un deva viņam dzeloņainu kažoku. [http://pasakas.lfk.lv/wiki/130101002/lv]

 

Kad zeme bij radīta, tad – ko domāt – tā negājusi apakš debess velves. Kur nu tādu lielu ripu likt? Pašu laiku pienācis arī ezis, ievaicādamies: kas te par nelaimi īsti esot? Tā un tā – zeme būtu gatava, bet nevar apakš debess apaļuma pabāzt, un nost skaldīt arī netiktos. „Tā maza lieta!” ezis atteicis, „ripa jāsaspiež drusku kopā, šaurāka, gan tad derēs.” Labi! Dievs tūliņ saspiedis ripu mazāku un nu viegli jo viegli pabāzis apakš debesim. Tikai, kopā spiežot, vietām krunkas gadījušās: tie ir tagadējie kalni un lejas. Bet Dievs par tādu gudru galvu ezim dāvinājis varenu apģērbu, no tīrām adatām, lai neviens uzbrucējs viņam netuvotos. [http://pasakas.lfk.lv/wiki/130101003/lv]

 

Senos laikos rudzu vārpas bijušas stiebrā līdz pirmam posmam. Cilvēki nezinājuši, kur maizi likt. Reiz māte ar maizes garozu pat bērnam pakaļu slaucījusi. Dievs gājis garām un saskaities, ka pavisam negribējis vairs rudzus atstāt. Vista teikusi: „Manis dēļ lai nav neviena, gan es pār sētiņu pārlēkšu un dabūšu ēst.” Bet sunītis lūdzis Dievu, lai atstājot kaut tik vienu garu vārpiņu, kā no purna līdz acīm. Dievs sunīti paklausījis un atstājis arī tik garu vārpu, kā sunītis lūdzis. No tā laika ticīgi cilvēki vienmēr sunim maizi pametot un nosakot: „Še, sunīt, ir mēs tavu daļu ēdam!” [http://pasakas.lfk.lv/wiki/130111011/lv]

 

Dieviņš senāk staigājis pa zemes virsu vecīša izskatā. Reiz ļauna mātīte satikusi Dieviņu pie kūts, kad patlaban nesusi slauktuvē pienu uz istabu. Bet, tiklīdz Dieviņu ieraudzījusi, tūliņ pārsegusi slauktuvi ar lindrakiem, jo nepazīdama noturējusi to par burvi jeb skauģi. Tad Dieviņš vaicājis, ko viņa tur nesot. Šī atteikusi: „Ūdeni!” Dieviņš par tik rupjiem meliem aplam apskaities un jau gribējis likt pienam aizvienu par ūdeni palikt, bet tad iežēlojies: ko tad mazi bērni dzeršot, un nedarījis vis tā. Tomēr bez soda palaist nevarējis, tādēļ nolēmis: no šā brīža, pienu sildot, lai suliņu vairāk nekā biezā piena. Priekš tam esot bijis otrādi: biezā piena bijis divreiz tik daudz nekā suliņu; bet tā sieva vien to samaitājusi uz laiku laikiem. [http://pasakas.lfk.lv/wiki/130113005/lv]

 

Vīns vacs vecs bejs slims. Jam bejs daudzi zalta naudis un niv jis dūmuojs, kur likt. Beidzūt pajiems naudu, a mozs puika nūzaviers, ka jis ar naudu aizīt un īt uz vacuo pyuni. Tai puika uotri pa cytom durovom uorā un aizskriejs jam pa prīšku, izaruops iz sejis un gaidiejs. Vacais īzanas ar naudu, izrūk dūbi un naudu īlīk vydā un soks: „Kurs nūliks te treis cilvāka golvys, tas lai pajam tū naudu.” Puika izdzierds nasoka tai, soka itai: „Kas nūliks treis vystu golvys.” Vacais pagrūziejs golvu un dūmuojs, ka ar jū pats Dīvs runoj, atbildiejs: „Lai nūteik, kai augšejais soka.” Tod puika aizskriejs iz sātu un pasaciejs vusu muotei. Tod tiuleņ nūkovuši treis vystys, nūlykuši iz dūbis molys un pajāmuši zalta naudu. [Sagatavots pēc: http://pasakas.lfk.lv/wiki/140602022/lv] 

No trim latviešu likteņdievībām – Laimas, Dēklas un Kārtas – mūža likšana visvairāk ir Laimas pārziņā. Laimai likšana salīdzinājumā ar mūža kāršanu, lemšanu, vēlēšanu u. tml. ir noteicošā viņas darbība. Par to netieši liecina vārdformulas, kas lielā skaitā ir saistībā ar vārdu likt: Liec, Laimiņa; Ai, Laimiņa, licējiņa; Par Laimītes likumiņu; Laimiņ, mūža licējiņa; Man Laimiņa nolikusi; Dod, Dieviņ, liec, Laimiņ; Nedod, Dievs, neliec, Laima; Dos Dieviņš, liks Laimiņa. Piemēram,

Ai, Laimiņa licējiņa,

Kam tu mani mazu liki!

Visi mani matu gali

Rasiņā nomirkuši. [LD 5295]

Liec, Laimiņa, man mūžiņu,

Liec liepā, ābelē:

Kā liepai man izaugt,

Kā ābelei noziedēt. [LD 1199]

Pēdējā no citētajām tautasdziesmām atspoguļojas senie dzimuma totēmisma priekšstati. Liepa, ābele, arī ieva latviešu folklorā ir sievietes, savukārt ozols, bērzs, osis, vītols, kārkls – vīrieša pirmsenči. Ja tiek runāts par brāli un māsu, tad visbiežāk tautasdziesmās koku kodā tas ir vītols un liepa, ja par līgavaini un līgavu vai iecerētajiem, tad kā par ozolu un liepu vai ievu. Savukārt māte koku totēmiskajā kodā parasti tiek saukta par ābeli. Vairākkārt tautasdziesmās uzsvērts, ka Laimas likums, tas, ko Laima nolikusi, ir nepārsūdzams, nav cilvēka varā to mainīt, piemēram,

Kādu Laima mūžu lika,

Tāds bij man jādzīvo,

Es nevaru pāri kāpti

Par Laimiņas likumiņu. [Tdz 54 816] [Sagatavots pēc: Kursīte 1996 : 191–192]

 

Pātagai kā varas simbolam apliecinājumi atrodami arī citās zemēs un krietni senākos laikos. Senajā Ēģiptē faraonu varas simboli bija zizlis un pātaga un faraonus bija pieņemts attēlot ar pātagu rokā vai dieva Ozīrisa (mirušo valsts valdnieka) veidolā ar sakrustotu zizli un pletni pie krūtīm [..]*.

Pātaga kā noteiktu varu nodrošinošs rīks guvis atspoguļojumu arī latviešu tautas dziesmās, lai arī sadzīviskās ikdienas dzīves norisēs. Lai šo varu nodrošinātu, līgava lika pātagu sava pūra dibenā vai karināja gultas galvgalī [..]. [Vilcāne 2011 : 133] *Atsauces un bibliogrāfiju sk.: Vilcāne, A. Pātagas kātu atradumi Latvijā XXV. Arheoloģija un etnogrāfija. Rīga :  Zinātne, 2011, 117.–136. lpp.

 

Arheoloģiski Daugmales pilskalns ir pētīts vairākos piegājienos. Arheoloģiskās izpētes laikā aizsardzības valnī fiksētas 15 apbūves kārtas.

Valnis veidots no 1. g. t. pr. Kr. līdz 12. gs. Senākā aizsardzības siena veidota no guļbūvē liktiem baļķiem, un tā nostiprināta ar vertikāliem zemē iedzītiem mietiem. Senākajās apbūves kārtās konstatēts divus metrus augsts no kārtīm veidots žogs, kas datējams ar 5. gs. Kāršu žogu saturējuši metra attālumā cits no cita zemē iedzīti mieti. [Sagatavots pēc: Jērums 2014 : 66–67]

 

Vidējā dzelzs laikmeta sudraba rotaslietu depozīti rāda liela sudraba daudzuma uzkrāšanos atsevišķu ģimeņu īpašumā, īpaši perioda otrā pusē. Perioda sākumā 5.–6. gs. sudraba rotaslietas joprojām tiek liktas kapos, kas liecina, ka mantošanas tiesības, t. i., vērtīgo priekšmetu pāriešana nākamo paaudžu rīcībā, vēl tikai veidojas un nostiprinās perioda beigās. [Sagatavots pēc: Zemītis 2014 : 53]

 

Labi saglabājies rombveida tipa zobens atklāts Ceraukstes Podiņu 20. kapā. Kaps ievērojams ar to, ka apbedījums ir slēgts, ar nepostītu inventāru. Apbedījumā guldīts vīrietis uz muguras, ar galvu uz DA. Apģērbs bijis sasprausts ar pakavsaktu (diametrs 6,2 cm), kuras loku noslēdz magoņgalvu formas gali. No jostas saglabājušās bronzas apkaluma podziņas un rombveida formas sprādze. Uz kreisās rokas bijuši divi bronzas spirālgredzeni. Labajā pusē pie sāniem likts vienasmens zobens un nazis ar koka roktura paliekām un bronzas stieples aptinumu (garums 12,8 cm, asmens platums 1,4 cm). Apbedītā vīrieša kājgalī likts bārdas formas cirvis un šķēps ar rombveida lapu [..]. Zobena kopējais garums sasniedz 83,3 cm, asmens platums ir 3,1–3,3 cm, muguras biezums 0,7 cm. [Jērums 2014 : 247]

 

Mārkiem parasti izraudzījās zemākas vietas, kur bija zilais māls, tos raka arī upju krastā, reizēm aizdambēja nelielu gabalu no upes vai ezera. Jaunos mārkos ūdens mīkstināšanai un rūgšanas procesa veicināšanai bēra kūtsmēslus, pavasarī ielika alkšņu, kadiķu vai egļu zarus. Dzīvojot ciemos, izmērcētos linus klāja uz rugaines, tad, ja lini ilgāk palika izklāti, nebija jābaidās, ka tiem izaugs cauri zāle vai lietainā laikā tie varētu sapūt. Viensētās sausā laikā linus klāja uz āboliņa. Iestājoties slapjam un aukstam rudenim, izklātos (bet līdz galam neizgulējušos) linus cēla augšā un lika rindā ap horizontāli novietotu kārti (Latgales ziemeļu daļā), kas abos galos balstījās uz divām staklītēm, bet Latgales dienvidu daļā babkā (statiņā) vai arī blāķī, t. i., kūļus lika divās rindās ar resgaļiem uz vidu. Pirmais veids izplatīts arī Vidzemē, otrais – Zemgales austrumu daļā. [Leinasare 1973 : 46]

Vecas Rīgas likteņdziesmas

2

Liku roku pie akmeņa,

roka kļuva ledainīte –

vai gribēju, bārabērns,

kapa kopu sasildīt?

 

Lēju gaužas asariņas 

visu bāru vienā upē –

vai gribēju māmulīti

šai saulē atraudāt?

 

Liku lūpas pie zobina,

lūpas tika asiņainas –

vai gribēju ar zobinu 

māmulīti atdabūt?

 

…Vanags skrēja pār jūriņu,

uz manīm nopūtās –

kur vien skrēju, bārenīti,

visur tādi bārenīši. [Vācietis 1991 : 30]

 

 

Nopakaļ

Prom mirklis,

un tikai tad

es zinu, kā vajadzēja to

gaidīt,

satikt,

kā stāvēt,

kur rokas likt

 

Un atkal – tu,

un es nezinu,

kur likt rokas…

 

No-lādētā

nopakaļbūšana!

 

Un es

runāju sev:

– Vecais ķēm,

tā dzīvodams,

tu nodzīvosies līdz nāvei

un tikai tad

zināsi,

kā bija jādzīvo. – 

 

Un atkal mūžība,

un atkal es nezinu,

kur likt rokas… [Vācietis 1991 : 184]

 

 

***

Neliec roku pie rudens, tu apdedzināsies,

aukstais lietus ir mānīgs, tik mānīgs…

Karsoņa sviedros nosvīdusi pilsēta

un ielas – vilcenes kārnas, nobrāztiem sāniem,

 

dzīviem un trīsošiem. Nebaidies, nenosalšu,

tavas pilsētas durvis šonakt būs mana saule,

sāpoša, aizslēgta. Liks vilcenes galvas man klēpī,

raudot par rudens drudzī sāpošiem kauliem. 

 

Pie mana rudens neskaries, apdzedzināsies, 

no lietus žagariem uguni sakurt es varu

pie tava sliekšņa. Visu nakti vilcenes sildīsies. 

Rīts tev iemetīs logā pārogļojušos staru. [Rancāne 1986 : 60]

 

 

***

Tas laiks ir klāt. Mēs arī aizejam –

jau tumsa melno galvu liek uz rokām,

un klusa top. Un pūce pamostas

un saka labvakaru savam kokam.

Ceļš paliek balts. Ceļš vienmēr paliek balts,

aiz mums čukst tie, kam jākavējas rasā

un zālē vēl. Vēl viņiem ceļa nav

un viņi nezina, kam to lai prasa.

Tu nebaidies. Mūs tumsa neaiztiks,

un nakts, pat nebeidzama, kaut ko sacīs.

Jo abas zina – mēs jau aizejam

uz baltiem bērziem rīta gaismas acīs. [Talce : https://www.la.lv/cela-uz-jaunu-pavardu]

Tas bij toreiz, kad Bērziņš vēl jaunās dienās gadi trīs pamēģināja pie saimniekiem strādāt. Zināms, nekas tur neiznāca, tādu sliņķi un izēdāju neviens pat par vēderu negribēja turēt. Bet toreiz viņš bij pie Suntužu kunga tēva un aizbrauca ar linu vezumu pie Milka Klidziņā. Milks toziem vairs nesvēra ar bezmēnu, atvedis no Rīgas jaunmodes svarus, kur krauj zemē uz tāda galda, bet bumbas liek uz ķēdēs pakārta plauktiņa. Tikai trīsdesmit viens pods vezumā, kur mājās paši izsvēra trīsdesmit četri! Bērziņš kā uguns un grib gudrāks būt par tiem citiem. – Vai man tie trīs podi būtu ūdenī iekrituši, kad Daugava ir ciet un ledus pustrešas pēdas biezs! Blēdis un žuļiks tu esi, tev tie svari nav riktīgi, zābaku purnu tu pabāz tajā šķirbā, korķi tu esi palicis tur apakšā! – Milks neko, tikai bārdu pašķirsta. – Mani svari nē, bet tev pašam kaut kas nav riktīgi. Paraudzīsim. Kāp virsū! – Šis dumjā prātā uzlec, vēderu izgāzis: nu, nu! paraugi tad ar! Liek lielās bumbas – Bērziņš nekust, liek mazākās – nekust. Un beidzot trīs tās vismazākās, jā, tad var nosvērt. Milks saskaita: pustrešas mārciņas! – un nogroza galvu: – Es teice, ka tev pasēm nav riktīge! Ak tu pakule Bērzine! [Upīts 1945 : 67–68]

 

Rītā, kad vēl par agru zirgu likt ecēšās, ar mazu gaismiņu tēsa kārtiņas, Vanags gribēja likt skaidu jumtu, tad apaļas nederēja kā salmiem, vismaz augšējo pusi vajadzēja līdzenu. Vakarā gan viena kāja un otra ar rokām bij jāieceļ gultā, no rītiem, kamēr ielocīja muguru, taisni jākliedz. Bet tas viss nebij nekas, apgurt tagad nedrīkstēja. Tie pieci rentes gadi, un tad Vanags bij licis saprast, ka pēc tam varēs runāt arī par salas pārdošanu. Un, ko Vanags reiz teicis, tas bij vairāk kā citam norakstīts. Tikai to spāri, to viņam vienam nevajadzēja celt – arī toreiz viņš tikpat labi zināja un tomēr mēģināja, taisni bērna prātā palicis. Labu brīdi nogulēja knūpus, rokām tāpat aptēsto egles galotni apķēris, līdz beidzot uztrausās ceļgalos, pēc tam pieslējās arī kājās, bet pakrūtē tas palika. Nebij jau nekas liels, tikai stiprāku ēdienu lāgā vairs nevarēja, vēmiens nāca diezgan bieži, galva arī reiba, bet, kad brīdi atpūtās, pārgāja un palika atkal tīri labi.

Pa naktīm Māra uz vēdera lika karstu pudeli, jāsvīst gan bij, bet par to dūrējus padzina līdz pat rītam. [Upīts 1945 : 457–458]

 

Tikai šodien arī pati Bille lāgā nezināja, ko pasākt ar skaistajām glāzēm. Bija liktas rindās un torņos, tukšu sērkokkastīšu vilcieniem un kuģiem par skursteni, dotas par traukiem Saulcerītes saimniecībā, jo Saulcerīte bija princese, viņai tādi zeltainzaļi un sarkani kausi īsti piederējās, bet viss jau apnicis, pārāk uzmanīgi vajadzēja rīkoties, ka nesaplēš. Bille sarindoja spožās glāzītes gar sienu, sēdēja, ceļgalus ar rokām apņēmusi, un skatījās. [Belševica 1992 : 17]

 

Visas pieturas zīmes ir izdomātas.

Punkts ir relatīvs. Punkts ir māņi. Punkta nav. Punkts var būt un var nebūt. Punkta vietā var likt komatu. Punkta vietā var likt daudzpunkti. Punkta vietā var likt semikolu. Jūs varat sist sev pie krūtīm: „Man ir tiesības!” Jūs varat teikt mierīgi: „Man ir tiesības.” Un beidzot apšaubīt: „Vai man ir tiesības?” Punktu ir aizstājusi jautājuma zīme. Jautājuma zīme visu apšauba. Bet pati jautājuma zīme ir tikpat apšaubāma un nosacīta kā visas citas zīmes: kas jautā? kam jautā? kā jautā? [Ziedonis 1978 : 81]

IEVIŅA.

Nez kas vēl no paša iznāks!

KĀRLĒNS.

Varens saimnieks.

IEVIŅA.

Ē, saimnieks! Domā, ka brālis tā apprecējās, tad šim arī būs tāda laime! Ni jau.

KĀRLĒNS.

Pats visu sapelnīšu. Krāšu rubli pie rubļa kā… kā… tā kā tu tur liec puķi pie puķes. Kam to vainadziņu vij?

IEVIŅA.

Nevienam. [Blaumanis 1997 : 70]

Satori aptauja: grāmatas, kas liek izaugt labākiem cilvēkiem

Kādā pētījumā atrasta saikne starp Harija Potera grāmatu sērijas lasīšanu pusaudžu vecumā un vairāk attīstītu empātiju turpmākajā dzīvē, apstiprinot pieņēmumu, ka grāmatas liek izaugt par labākiem cilvēkiem.

Rakstnieks Māris Bērziņš domā, ka starp simtiem un tūkstošiem grāmatu, kas likušas izaugt par labāku cilvēku, vispopulārākās ir Astridas Lindgrēnas „Grāmata par Pepiju Garzeķi” un Gerharda Holca-Baumerta „Alfons Trīcvaidziņš”. Viņam šķiet svarīgi, ka Pepija mudina lūkoties uz pasauli ar svaigu, nepieradinātu skatienu, izvairīties no vecām dogmām un iesīkstējušiem priekšstatiem, radoši veidot personisko pasaules telpu, kā arī nesatraukties, „ko citi par mani padomās”. Savukārt Alfons Trīcvaidziņš brīnišķīgi palīdz pārdzīvot pašam savas neveiksmes un liek paraudzīties uz sevi un dzīvi ar smaidu.

Inga Gaile atzīst, ka viņai tie ir bijuši Fjodora Dostojevska darbi, īpaši „Brāļi Karamazovi”. „Šo romānu izlasīju vidusskolā, un mani satrieca, cik aizraujoši uzrakstīts un daudzbalsīgs tas ir. Ivana Karamazova tēls un runa par bērnu ciešanām izpleta manu empātiju no istabas par māju.”

Arī citi darbi, piemēram, Ojāra Vācieša „Klavierkoncerts”, Vladimira Majakovska „Mīlu” un „Flauta-mugurkauls”, Vizmas Belševicas „Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām”, Ingas Ābeles „Sniega laika piezīmes”, Hīsa Kaujera „Lielā grāmata par Madaru” ir likuši domāt un līdzpārdzīvot.  

Bērnu grāmatu izdevniecības „Liels un mazs” vadītāja Alīse Nīgale uzskata, ka jebkura patiešām laba, jaudīga bērnu grāmata – gluži vienalga, vai tā ir proza, dzeja, bilžu grāmata vai komikss – liek bērniem izaugt par labākiem cilvēkiem, saprast un pieņemt pasauli un sevi. Pats būtiskākais – lai autoram pašam ir skaidrs, kas svarīgs viņam sakāms, un lai tas būtu darīts godprātīgi un aizrautīgi, nevis aprēķinot, kas nesīs komerciālu veiksmi, vai vēloties gudri pamācīt. Labas bērnu literatūras etalons vienmēr ir bijušas Astridas Lindgrēnes un Tūves Jansones grāmatas. Izdevniecībā „Liels un mazs” publicēts daudz  brīnišķīgu grāmatu, kas liek lasītājam izjust empātiju, piemēram: Žaka Frīnsa „Skolotājs Jāps var visu” (no nīderlandiešu valodas tulkojusi Inese Paklone), Marijas Parras „Vafeļu sirdis” (no norvēģu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone), Andrusa Kivirehka „Sirli, Sīms un noslēpumi” un „Oskars un lietas” (no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga), Ulfa Starka „Proti svilpot, Juhanna?” un „Mans draugs Pērsijs, Bufalo Bils un es” (no zviedru valodas tulkojusi Inga Grezmane), Henrikas Andersones „Emma Glorija un sarkanā Ilgu grāmata” (no zviedru valodas tulkojusi Mudīte Treimane), Lēlo Tungalas „Biedrs bērns” (no igauņu valodas tulkojis Guntars Godiņš), Kitijas Krauzeres bilžu grāmatas „Ezera Annija” un „Skrību skrābu tvīt plunkš!” (no franču valodas tulkojušas Gita Grīnberga un Vineta Berga). Tās visas ar bērnu runā dzīvesgudrā, patiesā, sirsnīgā intonācijā par autoriem būtiskām tēmām un dara to viegli, asprātīgi, izjusti, bez didaktikas vai patosa. Šī intonācija piemīt arī Ineses Zanderes, Kārļa Vērdiņa, Ingas Gailes bērnu dzejoļiem, Rūtas Briedes, Anetes Meleces, Reiņa Pētersona, Elīnas Brasliņas, Annas Vaivares un citu veidotajām grāmatu ilustrācijām. [Sagatavots pēc: https://satori.lv/article/satori-aptauja-gramatas-kas-liek-izaugt-labakiem-cilvekiem?fbclid=IwAR2oHX-q-YZj7QmXH888ndaBkXUbggBvnZrx-1l3ywXaoTNh_B-5vTjdWeA]

Diskusijas par ortogrāfiju un otrais ortogrāfijas rīkojums

Arī pēc Latvijas atbrīvošanas [1920. g.] ortogrāfijas jukas redzamas dažādos iespiestos
tekstos, tiek lietota gan fraktūra, gan latīņu raksts, brīžiem juku jukām atkarībā
no tehniskajām iespējām. Skolās trūkst mācību grāmatu, pašu skolotāju, bet
esošie ne vienmēr ir pietiekami labi sagatavoti.

Sabiedrībā veidojas diskusija, daļa inteliģences vēlas saglabāt vecās ortogrāfijas ieradumus vai ieviest rakstībā kādus jauninājumus. Piemēram, 1920. gada 17. martā žurnālists un grāmatizdevējs Jēkabs Dravnieks (1858–1927) raksta: „Skolā mums arvienu vēl māca, ka uz sieviešu kārtas lietu vārdiem daudzskaitļa datīvā jāliek pusjumtiņš, tātad jāraksta mahtèm, seewàm, mahjàm, baznizàm, waldèm, sehnèm utt. Pie tam atsaucas, ka valodnieki to tā atzinuši par pareizu”. Viņš uzskata, ka pusjumtiņš galotnēs atmetams.

Pēc Endzelīna publikācijām lielākajos laikrakstos diskusija par jauno ortogrāfiju turpinās arī 1920. gada decembrī. [Paegle 2008 : 74]

 

Izsaukuma zīmi liek aiz īpaši intonētiem izsacījumiem. Tā lietota ar mērķi pievērst uzmanību šiem vārdiem, grafiski attēlot runāta teksta intonāciju ar pieturzīmēm aiz izsauksmes vārdiem. Pirmajā no citētajiem piemēriem pausts sašutums, bet otrajā – izbrīns.

Nocirst viņas sidraba birzi – ģimenes svētnīcu – un pārvērst to cūku kūtī! Nu es tevi negribu ne acu galā vairs ieraudzīt, mīļo preciniek! Ardievu! (Ieviņš Sidraba birzs 1996 : 46) 

Lai atklātu pozitīvu vai negatīvu attieksmi pret kādu teksta vienību (vārdu u. tml.), aiz tās iekavās likts iestarpinājums – vienība, kas ir kā teksts tekstā jeb izsaka autora komentāru par tekstu. Šāda iestarpinājuma beigās bieži likta izsaukuma zīme. [Ķauķīte 2018 : 210]

 

Jautājuma zīme ir pieturzīme, ko parasti liek jautājuma teikuma beigās, retāk aiz atsevišķiem stāstījuma teikumā iekļautiem jautājuma vārdiem vai vārdu savienojumiem ar jautājuma nozīmi, piemēram, Uz jautājumu kā? grūti atbildēt (VPSV 2007 : 175)*. Jautājuma zīme lietota jau katoļu katehismā (1585): Bhet ko bues wenam/ Chri§titam cilwekam titcet? (korpuss.lv/senie). Prozas tekstā jautājuma zīme likta retoriska jautājuma teikuma beigās. Šis jautājums pats jau ietver uzsvērtu apgalvojumu vai noliegumu – jautājuma forma ir tikai apstiprinājuma līdzeklis (Liepa 2003 : 353). [Ķauķīte 2018 : 212] * Atsauces un bibliogrāfiju sk.: Ķauķīte, S. Stilistisks pieturzīmju lietojums prozā un publicistikā. Linguistica Lettica. 26. Rīga : LU Latviešu valodas institūts, 2018, 204.–235. lpp.

 

Vēl pirms tika uzsākta uzvārdu došana vidzemniekiem (vai arī aptuveni vienā laikā ar tās sākumu), „Latviešu Avīzēs”, atsaucoties uz kādā no iepriekšējiem numuriem sniegto Kursīšu mācītāja padomu „visiem Latviešiem likt savus bērnus uzrakstīt”, tika publicēts uzaicinājums visiem latviešiem „uzrakstīt” arī savus „cilts vārdus” (respektīvi, uzvārdus): „Jo kā var visus Jāņus, Jaņus, Annes, jeb Dārtes izšķirt, kad nav tas cilts vārds klāt pielikts?” Rakstā ieteikts par cilts vārdiem izvēlēties tēvu tēvu pavārdus, bet jāizvairās no iesaukām: „Visiem Latviešiem ir no tēvu tēviem pavārdi; viņi tik līdz šim tos cilts pavārdus ne ir cieņā likuši; bet tas ir ļoti vaijadzīgs, ka ikviena cilts savu vecu pavārdu uzmeklē. Tāda uzmeklēšana to vecu pavārdu nu jo vairāk vaijadzīga ir, kad latviešu tauta pagalam brīva top. Par to vien jāsargās, ka tie ļaudis tik kādus nieka pavārdus ne tur, jo Latvieši ir ieraduši, cits citam kādus nieka pavārdus pielikt, ko palangus sauc.” (Latviešu Avīzes, Nr. 35; 31.08.1822.) [Trumpa 2018 : 122–123]

 

Cilvēki, kuriem bērnībā un jaunībā nav izveidojies pietiekami stabils dzimtās valodas leksiski semantiskās sistēmas pamats, daudz vieglāk pakļaujas svešai ietekmei, taču indivīda lingvistiskā spēja var ievērojami uzlaboties, ja kāds ārējs impulss viņam liek padomāt par valodu, meklēt papildinformāciju par pareizu valodas lietojumu un pēc tam sajust zināmu gandarījumu vai pat vēlmi pamācīt citus. [..]

Angļu valodas ietekmes desmit izpausmes veidi ir nosacīts apzīmējums. Gandrīz visus šos izpausmes veidus varētu aplūkot vienā blokā – burtiska kopēšana. Tomēr detalizētāks dalījums ļauj reljefāk izcelt angļu valodas ietekmes pārsteidzoši plašo diapazonu, kas, iespējams, liks sabiedrībai nopietnāk izvērtēt mūsdienu procesus valodā. Šā raksta autora [J. Baldunčika] vērojumi un valodas faktu krājums, kā arī citu valodnieku publikācijas ļauj izšķirt šādus ietekmes veidus: 

1) angļu valodas vārdu aizgūšana vai aktivizēšana;

2) angļu-latviešu tulkotāja viltusdraugi;

3) pamatekvivalenta semantiskā hipertrofija;

4) angļu valodas frazeoloģismi;

5) angļu valodas gramatiskās (morfoloģiskās) iezīmes;

6) angļu valodas sintaktiskās iezīmes;

7) angļu valodas svešiespraudumi;

8) ortogrāfija (lielie burti, pēdiņu nelietošana u. c.);

9) skaitļu un decimāldaļu pieraksts;

10) angļu iniciāļsalikteņi un to angliskā izruna. [Baldunčiks 2010 : 63]

Jēkabs Kazaks Uz ežiņas galvu liku (1918).

Tērvetes pilskalna terases austrumu malā bija saglabājusies aizsargceltnes konstrukcija ar pieciem sešiem baļķiem, aptuveni 80 cm augstumā. Zem blīva māla atklāti radiāli pilskalna plakumam likti baļķi, kā arī nelieli akmeņi un tumša zeme. Tērvetes pilskalna terasē pie ārsienas piebūve bijusi savienota ar šķērssienas baļķu pāri pārlaistiem galiem. Piebūve sastāvējusi no četriem baļķiem, kas likti paralēli ārsienai. Papildu konstrukcija nodrošinājusi ārsienas māla klājumu, tādējādi netieši pasargājot aizsardzības konstrukcijas pret aizdedzināšanu. 

Ārējās kameru joslas ārsienā atsedza 12 baļķus, kas saglabājušies divu metru augstumā. Ņemot vērā baļķu diametru (20–22–25 cm), aizsardzības konstrukcijas pirmā stāva augstums bijis 2,5–3 m, kopējais aizsargsienas augstums varēja sasniegt 4,5 m. Zem šīs ārsienas bijis 0,5 m plats un trīs baļķu augsts paplašinājums ziemeļu puses virzienā. Terases pamatnes ārējās joslas pirmais posms jeb augšējais pakāpiens ar pamata paplašinājumu bijis 3–3,5 m augsts. Iekšējā kameru joslā divas kameras atsegtas pilnīgi, divas daļēji. Atšķirībā no ārējām kamerām iekšējo kameru šķērsbaļķu dienvidu gali balstījušies pilskalna plakuma nogāzē. Kameru vidū likti šķērskoki. Austrumu kameru šķērskoks ar baļķu pārlaidumu saistīja kameru ar zemākajām koka konstrukcijām. Terases pamatni kopā saturēja septiņu baļķu klāsti, kas likti radiāli pilskalna plakuma nogāzei. Klāstu baļķi likti paralēli iekšējo kameru šķērssienām, bet to ziemeļu gali neaizsniedzās līdz iekšējo kameru ziemeļu sienai, jo starp klāstu un kameru ziemeļu sienu atradās paralēli likti baļķi un akmeņi. Iekšējās joslas austrumu un rietumu kamerām nebija klāsta. Rietumu daļā, galvenokārt austrumu un rietumu virzienā ar atstarpēm likti baļķi, bet to gali savienoti ar šķērssienu. [Sagatavots pēc: Jērums 2014 : 73]

 

[Pirms mājas būvēšanas] baļķus rūpīgi gatavoja un žāvēja. Zem cirtņa pamatnīcās stūros un vidū gandrīz zemes līmenī vai nu ieraka resnus aptēstus, galvenokārt ozola bluķīšus, vai arī palika laukakmeņus. No ārpuses siltuma saglabāšanai ierīkoja zavaliņu, kas sevišķi nepieciešams bija mājās ar klonu. Koka grīdu likšanai cirtņa pirmajā vai otrajā vainagā paralēli ieejas durvīm ielaida trīs četrus resnus baļķus – sijas. Divas no sijām noderēja arī par krāsns pamata balstiem. Siju izturības palielināšanai zem tām lika arī laukakmeņus vai koka bluķus. Cirtņa augšējam vainagam ņēma resnākus baļķus, kuros paralēli grīdas sijām ielaida vienu vai divas griestu sijas, virs kurām lika dēļu (vecākajās ēkās arī plēstu apaļkoku vai apaļkoku) griestus. Siltuma saglabāšanas labad virs griestiem uzzieda mālus, uzbēra sausas lapas vai linu spaļus. Jumti divslīpju, vienīgi Vidzemes pierobežā ar pusšļaupumiem galos. Senākajām (vientelpas) dzīvojamām ēkām jumtu kārtis iestiprināja zelmiņu baļķu galos iecirstajos robos. Pieaugot ēkas telpu skaitam un izmēriem, šo jumta konstrukciju papildināja ar spārēm un visbeidzot lika tikai jumtus ar spārēm. Zelmiņu baļķus savstarpēji sastiprināja ar koka tapām. Spāres iestiprināja vai nu cirtņa augšējā vainagā, vai īpašā baļķī, kuru uzlika uz gala sienu augšējo vainagu garāk izlaistajiem galiem. Cirtņa un jumta augstumu parastā attiecība 1 : 1. Ja jumts balstījās tikai uz spārēm, ēkas zelmiņus aizsedza ar dēļiem, nereti izveidojot uzjumteni.

Jumtus sedza ar rudzu salmiem, bet ezeru tuvumā nereti ar niedrēm, ko lika ar resgaļiem uz leju. Dažkārt kā jumtu segums minētas arī skaidas. Jumta kori nosedza ar sūnām, linu spaļiem, sīkiem akmeņiem un lauskām, virs seguma zināmos attālumos citu no cita liekot koka āžus. [Terentjeva 1979 : 62–63]

Dziesma Liec galvu Krusta priekšā. Normunda Rutuļa vārdi, Raimonda Paula mūzika, izpilda koris „Absolventi”.

Dziesma Nāc sadziedāt. Guntara Rača vārdi. Jāņa Strazda mūzika, izpilda Normunds Rutulis, Ieva Sutugova, Ginta Ēķe, Kristīna Zaharova, Elizabete Zagorska, Kārlis Būmeisters.

Dziesma Vairogi. Vitauta Ļūdēna vārdi, Jura Pavītola mūzika, izpilda rokgupa „Līvi”.

Latviešu tautasdziesma Bēdu manu, lielu bēdu.

Latviešu tautasdziesma Āvu, āvu baltas kājas.

Latviešu tautasdziesma Uz ežiņas galvu liku.

Māteru Jura Kazdangas pamatskola

1876. gadā barons Manteifeļs lika uzcelt Pūckalnā skolu. Vēlāk zemnieki pateicībā par skolas uzcelšanu savam baronam uzcēla pieminekli. 1939. gadā skolai tika piešķirts jurista un literāta Māteru Jura vārds. To skolas nosaukumā atjaunoja 2003. gadā. Māteru Jura vārdi „Darbs ir gods” ieausti atjaunotajā skolas karogā. [Sagatavots pēc: https://letonika.lv/groups/default.aspx?q=likt&id=2694632&&g=3]

 

Vienkāršā rudzu un kviešu maize ar ieraugu un sēklām

Šī ir pārbaudīta recepte. Maize ir bagāta ar sēkliņām, tāpēc garšīga arī tāpat, bez nekā. Taču var, protams, virsū ziest sviestu vai medu, likt gurķa ripiņu, zaļumus, siera vai desas šķēlīti vai ko citu.

Maizei vajadzēs

  • 1 kg miltu – rudzu un kviešu (var likt dažādās attiecībās, piemēram, pusi uz pusi, var pat tikai rudzu miltus),
  • pusotras glāzes dažādu sēkliņu (sezama, saulespuķu, ķirbju, ķimeņu, magoņu, linsēklu – kādas nu pie rokas),
  • 2 tējkarotes sāls,
  • pusglāzi cukura,
  • litru silta ūdens.

Nelielā daudzumā siltā ūdens izšķīdina ieraugu, tad pielej pārējo ūdeni, pieber visas sastāvdaļas un rūpīgi samaisa – mīklai jābūt bieza krējuma konsistencē. 3–4 ēdamkarotes gatavās mīklas atliek ieraugam nākamajai reizei. Pārējo liek divās cepamajās formās, kur iepriekš ieklāts ar sviestu ieziests cepampapīrs. Formai jābūt gana dziļai, jo mīkla piebriedīs un celsies par vismaz trešdaļu. No virspuses apkaisa ar miltiem vai sēkliņām. Sasedz ar dvielīti, liek siltā vietā un raudzē 8–10 stundas (var raudzēt pa nakti un no rīta cept). Sakarsē krāsni un liek maizi cepties, pakāpeniski samazinot siltumu: pirmās 20 minūtes cep 220 grādu karstumā, nākamās 20 minūtes – 200 grādos, bet pēdējās 20 minūtes 180 grādos. [Sagatavots pēc: Kanepone, Lūse : https://www.santa.lv/raksts/ievasreceptes/cepsim-maizi-pasas-33911/]