Tradicionālā transkripcija

[lìetuvitis]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[li͜etuvi͜etis]


[l] – ’skanenis’.’]

[ìe] – ’divskanis’) ir monofonēmas, pārējie divskaņi (ai, au, ei, eu, iu, oi, ou, ui) ir bifonēmas. ‘]

[t] – nebalsīgais troksnenis

[u] – īsais patskanis

[v] – balsīgais troksnenis

[i] – ’divskanis’) ir monofonēmas, pārējie divskaņi (ai, au, ei, eu, iu, oi, ou, ui) ir bifonēmas. ‘]

[t] – nebalsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Četrzilbju vārds.



liet-sakne

uv-piedēklis

iet-piedēklis

-isgalotne

lietuviet- – vārda celms

-ietisizskaņa



lietuviet-is

     lietuviet+īt-is

     lietuviet+ēn-s

 




lietuvietispatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, otrā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

lietuviet-is

lietuvieš-i

Ģ.

lietuvieš-a

lietuvieš-u

D.

lietuviet-im

lietuvieš-iem

A.

lietuviet-i

lietuvieš-us

I.

ar lietuviet-i

ar lietuvieš-iem

L.

lietuviet-ī

lietuvieš-os

V.

lietuviet!

lietuviet-i!

lietuvieš-i!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsLietuvietis ir kaimiņu valsts Lietuvas iedzīvotājs.

2) izteicēja daļa Šis lektors ir lietuvietis no Kauņas.

4) papildinātājs – Konferencē ieraudzīju lietuviešus.

5) vietas apstāklisLietuvietī dzima prieks par savu zemi.

6) apzīmētājsLietuvieša valoda ir viena no baltu valodām.

7) pielikums – Kristijons Donelaitis, lietuvietis, sarakstīja populāro dzejoli „Gadalaiki”.



lietuviešu aktieri, lietuviešu arhitekti, lietuviešu arhitektūra, lietuviešu biedrība, lietuviešu dejas, lietuviešu dziesmas, lietuviešu ēdieni, lietuviešu folklora, lietuviešu gleznas, lietuviešu grāmatas, lietuviešu ideja, lietuviešu īpašums, lietuviešu kino, lietuviešu kultūra, lietuviešu literatūra, lietuviešu mantojums, lietuviešu māja, lietuviešu māksla, lietuviešu mākslinieki, lietuviešu mode, lietuviešu muižas, lietuviešu panākumi, lietuviešu pilis, lietuviešu politiķi, lietuviešu prese, lietuviešu raksti, lietuviešu rakstība, lietuviešu rakstnieki, lietuviešu sadzīve, lietuviešu skola, lietuviešu sportisti, lietuviešu sports, lietuviešu stāsts, lietuviešu tautasdziesmas, lietuviešu tautastērps, lietuviešu teātris, lietuviešu tradīcijas, lietuviešu valoda, lietuviešu valsts, lietuviešu valstsvīri, lietuviešu vēsture, lietuviešu virtuve, lietuviešu zāle, lietuviešu zeme

 

Amerikas lietuvieši, Latvijas lietuvieši

 

asprātīgs lietuvietis, atjautīgs lietuvietis, bagāts lietuvietis, centīgs lietuvietis, čakls lietuvietis, darbīgs lietuvietis, devīgs lietuvietis, domīgs lietuvietis, drūms lietuvietis, garš lietuvietis, gudrs lietuvietis, jauks lietuvietis, jauns lietuvietis, jautrs lietuvietis, kaismīgs lietuvietis, kārtīgs lietuvietis, kluss lietuvietis, laimīgs lietuvietis, lādzīgs lietuvietis, lepns lietuvietis, lēns lietuvietis, mazs lietuvietis, mudīgs lietuvietis, mundrs lietuvietis, ņiprs lietuvietis, patiess lietuvietis, prātīgs lietuvietis, priecīgs lietuvietis, saprātīgs lietuvietis, sīks lietuvietis, skaistais lietuvietis, skopais lietuvietis, spējīgais lietuvietis, spurainais lietuvietis, strādīgais lietuvietis, tievais lietuvietis, turīgais lietuvietis, vājš lietuvietis, vecs lietuvietis

 

aicināt lietuvieti, apgādāt lietuvieti, apģērbt lietuvieti, apzināt lietuviešus, braukt pie lietuvieša, cerēt uz lietuvieti, darboties pie lietuvieša, domāt par lietuvieti, draudzēties ar lietuvieti, dusmoties uz lietuvieti, fotografēt lietuvieti, gausties par lietuvieti, gleznot lietuvieti, izglītots lietuvietis, jautāt lietuvietim, kaunēties par lietuvieti, klausīties lietuvieti, lasīt par lietuvieti, lūgt lietuvieti, ļaut lietuvietim, mācīt lietuvieti, mīlēt lietuvieti, paēdināt lietuvieti, paņemt no lietuvieša, pārbaudīt lietuvieti, prasīt lietuvietim, patikt lietuvietim, rādīt lietuvietim, rāt lietuvieti, runāt ar lietuvieti, saņemt no lietuvieša, saprast lietuvieti, satikt lietuvieti, skatīties uz lietuvieti, stāstīt par lietuvieti, tikties ar lietuvieti, traucēt lietuvieti, vainot lietuvieti, zaudēt lietuvieti



lietuvieši, vsk. lietuvietis, lietuviete.

1. dsk., v. Tauta, Lietuvas pamatiedzīvotāji.

Lietuviešu valoda, literatūra.

2. Pie šās tautas piederīgie.

Lietuviešu tautastērps.

 [Sagatavots pēc: LVV 2006 : 597]

 

lietuvieši, dsk. v. lietv.

Tauta, Lietuvas pamatiedzīvotāji.

Lietuviešu valoda. Lietuviešu kultūra. Lietuviešu folklora. Lietuviešu tautastērps.

// lietuvietis, -ša, dsk. ģen. -šu, lietuviete dsk. ģen. -šu. Šīs tautas piederīgais.

Latvijas lietuvieši.

[Sagatavots pēc : http://www.tezaurs.lv/mlvv/]


lietuvieši, -u, v. lietuvietis -ša, v. lietuviete -es, dsk. ģen. -šu, s.

1. dsk., v. Tauta, Lietuvas pamatiedzīvotāji.

Lietuviešu kultūra.

Austrumbaltu valodu vidū ar savu lielo senatnīgumu sevišķi izceļas lietuviešu valoda. Zinātne un Tehnika 77, 5, 29.

2. arī vsk. Šīs tautas piederīgais.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


 lietavnieks,  für leitis, der Litauer

[Sagatavots pēc: ME II : 506]


     lietuvietis (etnon.) – lītuvīts, leitovīts, lītaunīks, leits

[Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]

 

lietuvietis, lietuviete – lītaunīks, lītauneica; lietuviešu valoda – lītaunīku volūda

     [Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


lèitis, s. ‘lietuvietis’

(linu) lèitis niev. – saka par nekārtīgi ģērbušos, arī garmatainu, izspūrušu cilvēku: iêt k°â linu lèitis : moti izjukuši, zeķes nùobrukušas. gari moti k°â lèišàm.

[Sagatavots pēc: Putniņa, Timuška 2001 : 118]


lietuvieši – lietuvji, leiši


Arheoloģijālietuvieši, leiši.

 

Kultūrālietuviešu literatūra, lietuviešu teātris.

 

Valodniecībālietuviešu filoloģija, lietuviešu valoda, lietuviešu valodniecība.


Uzvārdi – Lietuvietis, Lietuviete; Leitāns, Leitāne; Leitis, Leite; Leišaunieks, Leišauniece; Leišavnieks, Leišavniece; Leišs, Leiše; Leiškalns, Leiškalne; Leitītis, Leitīte; Lietavietis, Lietaviete; Lietavnieks, Lietavniece; Litavnieks, Litauniece; Litovniks, Litovnika; Litvinskis, Litvinska.

 

VietvārdiLietuviešu kapi, kapsēta Krāslavas novadā; Leišu ezers, ezers Valkas novadā; Leišu grāvis, grāvis Pārgaujas novadā; Leišu kalns, kalns Madonas novadā; Leišu kapi, kapsēta Ventspils novadā; Leišu mežs, mežs Brocēnu novadā; Leišupi, mazciems Krustpils novadā; Leišupi, viensēta Līvānu novadā; Leišusils, apvidus Krustpils novadā; Leišusils, mazciems Krustpils novadā; Lītaunīki, viensēta Dagdas novadā.

 

ErgonīmiLietuviešu šņukuriņi, SIA Rīgā; Lietuviešu valodas tulkojumi, SIA Rīgā.


lietuvieši, mantots vārds, vsk. lietuvietis, poēt. lietuvis, apv. leitis; lš. lietùvis, arh. lietùvininkas ‘t.p.’. Atv. no vietv. Lietuva, no senāka *Ltuvā, kura pamatā ir forma ar –ei-. No šās vēsturiskās formas *leit– arī la. apv. leitis, dsk. leiši; šāds vārds latviešu valodā laikam no kursiskajām izloksnēm.

Formu *leit- > liet- saista ar lat. lītus (< *leitos) ‘jūras krasts, jūrmala’, kas ir tās pašas cilmes kā la. liet. Forma ar –ei– latviešu valodā ir senāka par formām ar –ie-, un J. Endzelīns to ieteicis lietot literārajā valodā bez stilistiska ierobežojuma.

17. gs. G. Mancelis Lietuvu dēvēja par „Lietuvisku zemi” un „Leiša zemi”. G. Elgers šķīra vārdus nozīmes ziņā: leitis ‘polis’, Leiša zeme ‘Polija’, leiša valoda ‘parastā poļu valoda’ un lietaviet(i)s, lietavnieks ‘lietuvietis’ vai ‘žemaitis’. Lietava jeb Lietava(s) zeme ‘Lietuva’ vai ‘Žemaitija’. Šāds vienas cilmes vārdu divējāds lietojums, ko izraisījuši vēsturiskie apstākļi (Lietuva – Polijas sastāvdaļa), laikam izpaužas arī vārda leitis lietojumā latviešu tautasdziesmās.

[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 529–530]


angļu Lithuanian

baltkrievu літовец

čigānu ļitávòs

franču Lituanien

grieķu Λιθουανικά

igauņu leedulane

krievu литовец

lietuviešu lietuvis

poļu litwin

somu liettualainen

ukraiņu литовець

vācu der Litauer

zviedru litauere



Līks kā leiša rausis.

Strīdas kā leitis ar poli.

Ko stāvi kā leišu krīža.

Apģērbies kā leitis.

Garš kā leišu verste.

Gaudo kā leišu nabags.


Kad leiši dzied, tad būs lietus.

 [http://valoda.ailab.lv/folklora/ticejumi/]



 

 



Ņem, brāliņ, leišu meitu, –

Leišu meita jo bagāta:

Leišu meita plāni vērpa,

Garus auda audekliņus. [LD 803]

 

Krievi, krievi, leiši, leiši,

Mani balti bāleniņi:

Citam bija krievu svārki,

Citam – leišu cepurīte. [LD 746]

 

Pēc leitīša es dziedāju,

Pēc leitīša gavilēju,

Pēc leitīša es nesāju

Savu zīļu vainadziņu. [LD 745]

 

Ai dieviņi, ai dieviņi,

Kur man citi bāleliņi?

Cits krievos, cits leišos,

Cits dziļāji Vidzemē. [LD 749]

 

To vietiņu gan zināju,

Kur māmiņa šūpli kāra;

Tās vietiņas gan nezinu,

Kur mūžiņu nodzīvošu:

Vai poļos, vai leišos,

Vai dziļā Krievijā. [LD 755]

 

Leišos mans tēvis bija,

Igauniete – māmuliņa;

No dieviņa laime likta –

Es – latvieša līgaviņa. [LD 773]

 

Sen zināju leišu zemē

Augstu māju būvējam;

Griestu griestus izcilāju

Es ar savu cepurīti. [LD 787]

 

Mēs bijām duj’ māsiņas

Katra savā novadā:

Viena bija Kursmalē,

Otra – leišu novadā. [LD 798]

 

Lustējiet, mana draudze,

Zviedziet, mani kumeliņi!

Es atvedu gaigalam

Leišu zemes rauduvīti. [LD 808]

 

Leiti, poli, garvēderi,

Vāri putru radziņā,

Ķēves pienu pieliedams,

Kuces kāju piejaukdams. [LD 52 887]


Līgojam divi vien, –
Kur mēs trešo dabūsim?
Bridīsim pār upīti,
Tur mēs trešo dabūsim.
Vaj būs polis, vaj būs leitis,
Vaj dižans tēva dēls. [LD 258-4]


Lācis par mācītāju

Leitis dabraucis pie kroga, piesien zirgu pie margām, un pats ieiet krogā. Kamēr viņš krogā, tamēr lācis, kas dīdītājiem atsprucis, ieraušas kamanās. Zirgs, mežoņa smaku saozdams, atraujas vaļā un sāk briesmīgi skriet pa lauku laukiem un mežu mežiem, taisni prom uz mājām; bet lācis sabijies, skrienot pār kapsētu, bija paķēris vienu krustu un, šo turēdams ķepās, sēdēja kamanās.

Vīrs, iznācis no kroga, tur vairs neatrod zirgu, nezina nekā cita darīt, kā iet meklējot un taujājot uz mājām un lūkāt, vai zirgs tur nebūs noskrējis. Ceļā viņš satiek divus žīdus un tiem prasa, vai neesot redzējuši zirgu skrienot ar tukšām kamanām. Tie atbild: „Tur gan viens braucējs ātri aizskrēja, bet mēs lāga nevarējām manīt, izlikās kā kāds baznīckungs sēdēja kamanās.”

Leitis aiziet mājā un uziet, kāds lērums noticis. Zirgs, pa vaļējām durīm ātri ieskriedams vāgūzī, pret sienu bija nosities un gulēja nost, bet lācis aiz lielām izbailēm sēdēja kaktā, krustu cieši iekļāvis ķepās.

Protams, lāci gan nosita un tam ādu novilka, bet saimnieks ar to vien savu skādi nedabūja atlīdzinātu.

[Latviešu pasakas un teikas 1925 : 227–228]


Ilzenes ciems

Ilzene radusies jau ap 1209. gadu. Apvidus bijis mežains, purvains. Te plosījušās melnās bakas. Visi vietējie iedzīvotāji izmiruši. To vietā sanākuši no dienvidiem lietuvieši un krievi, no ziemeļiem – igauņi un lībieši. Pa ceļu braukusi kāda Ilze, veca sieva, ar saviem bērniem, ratam koka ripas. Pajūgs saputējis pie Dukulenes tilta. Laukumā aiz tilta meža stūrī uzcēluši būdu un sākuši dzīvot. Ar laiku šī vieta nosaukta pēc vecās ciltsmātes par Ilzeni. [LTT 1988 : 408]

 

Kā Gārsenes nosaukums cēlies

Baronam Budbergam piederējusi liela zemes platība un daudz kalpu. Barons nolēmis būvēt pili, tik skaistu, kādas nav nevienam. Saaicinājis visus kalpus, apkārtējos zemniekus, un sākuši pili būvēt. Nepagājis ilgs laiks, ka pils bijusi gatava. Iznākusi arī patiešām skaista. Barons ir gribējis, lai visi viņa pili daudzinātu, bet pilij nebijis nosaukuma. Sākuši nu visi gudrot, pats barons, visi kalpi, bet neko labu nav izdomājuši.

Tad barons noskaities un teicis, ka lai kučieri braucot pa ceļu un katru nācēju lai uzrunājot. Pirmo vārdu, ko teikšot pirmais nācējs, to arī likšot pilij par nosaukumu. Braukuši kučieri, braukusi arī pati baronese līdzi.

Braukuši, braukuši, netālu no leišu robežas satiek vienu leišu zemnieci, tā nesusi pieplūkusi lielu klēpi gārsu. Baronese viņai prasot, ko šī tur nesot. Šī, nabadzīte, nobijusies, nepratusi arī labi latviski, atteic: „Gārsenes!”

Baronese priekā iekliegusies vien, tik lielisks nosaukums! Kučieri tūlīt griezuši zirgus atpakaļ, un priecīgi visi braukuši mājās. No tā laika arī pastāv Gārsenes nosaukums. [LTT 1988 : 422]

 

Kā cēlies Gavilu nosaukums

Senos laikos tur, kur tagad Gavilu mājas, kalnā bijusi upuru vieta – svētozolu birzs. Tur ziedojuši senie zemgaļi Pērkonam asinsupurus, pirms devušies sirojumos.

Kādreiz nikni uzbrukuši leiši. Vairākās kaujās zemgaļi cietuši zaudējumus.

Reiz leišu sirotāju bari ielauzušies Tērvetē un nonākuši pie Gavilu kalna. Svētbirzs priekšā sapulcējies kareivju pulciņš, kas sīvā un ļoti varonīgā cīņā – viens zemgalis pret desmit leišiem – uzvarējuši un iznīcinājuši iebrucējus. Cīņa bijusi ļoti nikna, jo uz spēles bijušas senču svētnīcas un upuru ozoli. Tad no svētbirzs iznācis vaidelotis, pacēlis rokas un svētījis uzvarētājus, tā sacīdams: „Gavilējiet, gavilējiet, naidnieki uzvarēti, zeme brīva!”

Un tā arī radies Gavilu nosaukums. [LTT 1988 : 430]


Reiz puiši sadomājuši precēties. Pašu ciemā nav varējuši sadabūt bagātas sievas, tālab gājuši uz leišu robežām, jo turienes meitas slavētas ļoti bagātas. Ejot, ejot, līdz ieraugot kādu ļoti skaistu māju. Gājuši iekšā. Pretī nācis pats saimnieks. Šie padod labudienu un prasa, vai meitas šinī mājā esot. Saimnieks atbild, ka esot gan. Un vai nauda ir? Saimnieks atbild, ka nauda arī esot.

„Nu tad mēs vienu precēsim,” saka puiši.

Saimnieks atsaka: „Labi, labi.” Lūdz šo istabā un pats mudīgi devies uz kūti. Uzsējis kazai naudas maku uz ragiem un vedis istabā.

Puiši, tādu līgavu redzēdami, devušies prom, ko kājas nes.

 [Latviešu tautas anekdotes 1992 : 143]

 

Lietuvietis iziet sētā un sauc suni: „Duksas… duksas… duksas!” Suns izlien no būdas un atbild: „Vauvas… vauvas… vauvas.”

[http://anekdotes.eu/tag/lietuvietis]


Lietuviešu tautastērps

Lietuviešiem ir daudz dažādu tautastērpu, un tajos atspoguļojas gan Lietuvas saimnieciskā realitāte, gan valkātāja dzīvesvietas īpatnības, sociālais stāvoklis, raksturs, gaume un rokdarbu prasme.

Tautastērps sastāv no dažādām detaļām, kuras dažādos Lietuvas etnogrāfiskajos reģionos (Suvalkijā, Augštaitijā, Dzūkijā, Žemaitijā, Klaipēdas un Viļņas pilsētā) atšķiras. Ļoti liela ir sieviešu tērpu daudzveidība, ir vienkrāsaini vai rakstaini brunči, priekšauti, garas, rakstainas jostas, blūze, kas parasti bagātīgi izšūta, īsāka vai garāka veste, seģene vai villaine un galvassega – vainadziņš jaunām meitām, lakats vai cepurīte precētām sievām. Kājās vilka pastalas vai kurpes. Izmantoja arī dažādas rotaslietas.

Apģērba detaļas tika dažādi apstrādātas – izšūtas ar dažādiem dūrieniem un vīlēm, rotātas ar pērlītēm vai krāsainām aukliņām.

Zemnieku apģērbs tika šūts no mājās austiem un krāsotiem audumiem. Nabadzīgie zemnieki biežāk valkāja linu, bet retāk – vilnas apģērbu. Protams, atšķīrās ikdienas un svētku tērps.

   

[Sagatavots pēc: http://www.stastulaiks.lv/lv/gerbtuve/interesanti/646/]

 

Lietuviešu virtuve

 Lietuviešu virtuve vēsturisko apstākļu dēļ ir ietekmējusies no poļu, krievu, vācu, pat tatāru un armēņu virtuves, taču pamatā ir divi novirzieni – senlietuviešu virtuve, kas veidojās no 14. līdz 18. gadsimtam kā augstākās sabiedrības kultūra, un zemnieku virtuve, kas radās 19. gadsimta otrajā pusē.

Krodziņos, kuri piedāvā lietuviešu nacionālo virtuvi, var nobaudīt tādus ēdienus kā seno lietuviešu boršču, zoss gaļas zupu, meža dzīvnieku gaļas uzkodas vai, piemēram, mežacūkas cepeti, kuru divdesmit četras stundas marinē ūdens un kvasa uzlējumā ar medus un sīpolu piedevu, pēc tam iespeķo un cep cepeškrāsnī.

      No poļu laikiem Lietuvā iecienīti ir rolmopši – tīteņi, ko parasti gatavo no cūkas vai liellopu gaļas un pilda ar vārītām olām, sīpoliem, dārzeņiem un maizi. Dažos novados zoss gaļa joprojām tiek celta galdā biežāk nekā vistas gaļa, it sevišķi svētkos, piemēram, zoss cepetis ar skābu kāpostu, grūbu vai sēņu pildījumu. Lietuvieši diezgan daudz ēd sēnes, kuras var salasīt pašu mežos. Kāpostu tīteņi ar kaltētām baravikām, grūbām un malto gaļu arī ir ēdiens, kas saglabājies kopš seniem laikiem.

      Savukārt alus zupa ar grauzdētu rupjmaizi ir ēsta dažādos laikos un tiek pieprasīta joprojām, taču tas ir ēdiens, pie kura garšas cilvēkam, kurš nav dzimis lietuvietis, ir jāpierod.

      Citām tautām vispazīstamākie lietuviešu ēdieni ir cepelīni –  kaut kas līdzīgs kartupeļu klimpām, taču tajā pašā laikā arī atšķirīgs (ar gaļas vai aknu pildījumu) un kuģeļi, ko arī gatavo no rīvētiem kartupeļiem, kam pievieno olas, biezpienu un speķi un cep cepeškrāsnī. Tūristam Lietuvā noteikti būtu jānogaršo lietuviešu sēņu zupa, kas tiek pasniegta īpašā maizes podiņā.

[Sagatavots pēc: http://www.stastulaiks.lv/lv/virtuve/interesanti/302/]

 

Sutartines, kuru nosaukums atvasināts no darbības vārda sutarti (‘saskaņot, saderināt, sadziedāties’), ir unikāls lietuviešu tradicionālās mūzikas fenomens, sena polifonijas forma, kas jau kopš divdesmitā gadsimta sākuma kļuvusi par vienu no spilgtākajiem lietuviešu kultūras identitātes simboliem.

Tā ir sinkrētiska māksla, kas vienotā veselumā apvieno mūziku, tekstu un kustību. Tekstos ir daudz arhaisku piedziedājumu, kuru nozīmi mūsdienās var tikai minēt. Saskaņā ar tradīciju sutartines biežāk dzied sievietes, savukārt vīrieši nereti spēlē šādas formas instrumentālu mūziku.

Vēstures avotos senākās ziņas par sutartinēm atrodamas XVI gadsimta rakstītajos avotos, bet tās vāktas XIX un XX gadsimtā. Mūsdienās dzīvā sutartiņu dziedāšanas tradīcija ir izzudusi, bet tās joprojām bieži un labprāt dzied folkloras grupas. Sutartinēs iedvesmu smēlušies arī daudzi mūslaiku komponisti.

Sutartines – lietuviešu unikālie polifoniskie dziedājumi – ir iekļauti Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.

 [Sagatavots pēc: http://www.delfi.lv/kultura/news/culturenvironment/lietuviesu-sutartines-ieklautas-unesco-nemateriala-kulturas-mantojuma-saraksta.d?id=35211863]



Divi tauri

 

Manas mātes un tēva valoda senā –

Latviešu valoda saulainsērā,

Manu brāļu valoda senā –

Lietuvju valoda vītolvijīgā.

Jūs – divi pēdējie tauri –

No pagātnes mežiem uz nākotnes mežiem ejiet.

Bet citādu mežu pasaulē nava,

Ir tikai mūža meži – mūžu meži.

No jūsu ceļa bijīgi paiet nost

Vilkumāte, Romu kas zīdināja,

Tempļos sveicinot pieceļas kājās

Afrodīte, Zevs un viedīgā Hēra,

Senmūžu elpu sajūtot.

Jūs – seni indiešu vēdu brāļi,

Jūs – blakus stāvējuši

Rigvēdas un Sāmavēdas šūpuļiem.

Divi pasaules pēdējie dzīvie tauri

No pagātnes mežiem uz nākotnes mežiem brien. [Ļūdēns 1987 : 126]

 

 

Mūsu brāļi

 

Visi mani bērniņi

Lietaviski prot;

Ko tik vien paprasi,

Visu var dot:

Maizīti – donīti,

Nazīti – peilīti,

Paēst dot – vaļģīti,

Dzert dot – ģerti,

Beigās braukt mājās –

Namos važoti.

 

Visi mani bērniņi

Lietaviski prot,

Kā klājas brālīgi

Lietaviešiem godu dot:

„Valio Lietuva!” [Rainis 1978 : 71]


Pie vārtiem stāv pulciņš ļaužu. Tur ir lietuvietis, daži igauņi. Tur ir četri vai pieci latvieši. Visi sastājas ap mani un prašņā. Viņi runā pusčukstus. Viņu balsī ir ziņkārība, nemiers, cerības.

[Janovskis 1968 : 231]

 

Zaļumos bij varbūt kādi pieci simti cilvēku. Tur bija liela daļa latviešu, bet pulks bij arī leišu, jo muiža atradās uz Lietuvas robežām. Bez tam arī Kurzemē bij liela daļa leišu par kalpiem, un pat dažas mājas pēdējā laikā bij pārgājušas leišu īpašumā. Leiši te runāja latviski, latvieši saprata leitiski. Te nu bija viss šis maisījums: kalpi kopā ar saimniekiem, saimnieki līdzās vieglajai inteliģencei. [Jaunsudrabiņš 1981 : 57]

 

Pamazām abi gājēji devās pa balto lielceļu aizvien dziļāk Leišos iekšā. Jau bija iziets cauri vairākām olnīcām. Sādžā ieejot, viņiem nācās atcelt vienus vārtus, izejot – otrus. Pie vieniem vārtiem viņus sagaidīja suņu bars un aizvadīja līdz otriem. Neviens tos neapsauca, jo tur jau negāja nekas cits kā ubagi. Ubagi sargājās iegriezties kādā sētā palūgt gabaliņu maizes. Te nebija kā Kurzemē, kur neviena saimniece neizraidīja nevienu cilvēku tukšām rokām. Te ubaga vieta bij pie baznīcas durvīm vai gadatirgū gar grāvmalām. [..] Jakštas nebija pareizi novērtējis savus tautiešus. Arī starp leišiem bija atsaucīgi cilvēki, jo citādi Līze būtu badā nomirusi vai nosalusi. [Jaunsudrabiņš 1982 : 112–119]

 

Tas bija viņa krāsnkuris, vecs leitis linu gaišiem matiem, kas garām, plānām šķipsnām glaudās gar viņa izkaltušiem vaigiem.

[Skalbe 1979 : 64]

 

– Drusku, drusku. Vai zini, kā lietuviski ir sāls? – Viena draudzene Mammai ir lietuviete. Viņu sauc Vanda. Anda – Vanda, Vanda – Anda. Mamma mācās lietuviešu valodu. Mamma negrib iesūnot. Mamma gribētu studēt. [Zālīte 2018 : 53]

 

Kad Laura piedzima, viņa vēl nebija Laura.

Tad atdzīvojās Baraka.

Trīs lietuviešu sievas uzstāja, ka bērns nedrīkst mirt nekristīts, jo bez kristības neviens nevar ieiet Dieva valstībā, neviens nevar saņemt žēlastību un pestīšanu.

Trīs lietuviešu sievas – Marija, Laima un Laura – sataisīja altāri, pušķojot to ar guļvietas salmiem un ciedru čiekuriem. [Zālīte 2013 : 18]


INDULIS.

Bet avij viens, vai ēd to vilks, kas svešs,

Vai vilks, kas zināms. Tu tas zināmais,

Kas tūkst no brāļiem nolaupītas mantas.

Bet citi zvēri glūn uz tevi ar,

Tev tatārs vienā pusē, vācis divās.

Ir mierā jāsavieno leišu ciltis,

Ir jāmodina tautu gulošs gars.

 

MINTAUTS.

Ā, kāda valoda tev, sīkā cilts!

 

INDULIS.

Tās sīkās ciltis nāk no lielas mātes!

Tie leiši, zemieši, tie tālie prūši, –

Tie radus kūri, latvji, zemgaļi,

Tās ciltis augšējā un lejas galā,

Tie kopu pulki lieli lielai mātei.

Bet zivis zivis ēd un brāļi brāļus.

 

MINTAUTS.

Lai! Ko tu teici, kūrs? Vai zini pats?

Tas vārds tik liels kā pati Lietava.

 

INDULIS.

Ir lielāks: baltās jūras kopu valsts! [Rainis 1980 : 122]

 

OĻĢERDS.

Bet pirms lai atminam, kam jāpateicas,

Ka mēs tik līksmi tagad varam būt,

Kas atpestījis mums ir Lietavu

No naidnieka. Šurp, kunigaikšti Laimon,

Mēs tevim pateicību parādā.

 

ĻAUDIS.

Lai dzīvo augsti kunigaikštis Laimons!

 

LAIMONS.

Par daudz, ak, augstais karal, vērtību

Tu maniem darbiem piešķir, ne es vairāk

Kā katris lietavietis darījis, kad cēlu

Priekš tēvu zemes savu zobenu. [Aspazija 1986 : 127]



Tur, tepat pa labi, plešas Nevēžas-Zemgales līdzenums, Žemaitijas līdzenums. No tās puses brāļiem var lielas lietas mācīties, jo lietuviešiem ir vēsturiski ieaudzināts „pašatskaites sistēmisms”. [..] Viņi atskaitās un aug, atskaitās un aug, un tas viņiem no katoļticības, kas Lietuvā iemācījusi (arī uzspiedusi) grēksūdzes rituālu. Tas ir ne tikai rituāls. Tā ir arī psihosomatiska ārstēšanās, savas fiziskās un garīgās struktūras harmonizēšana.

Vidusmēra lietuvietis periodiski sevi rezumē, „savelk galus kopā” un tikai tad iet pie pātera uz grēksūdzi, kur savu iekšējo atskaiti grēksūdzes gaitā izrediģē un pārdzīvo vēl precīzāk. Nevar taču aiziet uz baznīcu un kaut ko muldēt. Domas ir jāsakārto, un, ja viņš grib baznīctēvam vai pat Dievam samelot, tad vēl vairāk un centīgāk savi darbi jāizanalizē un sevī jānoformulē. Tā dzimst tautas                                  diplomātija. Tā radās J. Paļecka un A. Brazauska diplomātija. Tā ir katrā lietuvietī, un diplomātiskā spēja Lietuvai ir daudz, daudz stiprāka nekā Latvijai. [Ziedonis, Ziedonis 2012 : 137]

Baltijas dzīvības ceļam – 25

Pēc izstrādātā scenārija „Baltijas ceļa” akcija sākās 1989. gada 23. augustā pulksten 19.00, kad cilvēki, sadevušies rokās, vismaz 15 minūtes veidoja apmēram 600 km (pēc citiem datiem 595 km) garu dzīvo ķēdi, kas savienoja Baltijas valstu galvaspilsētas: Tallinu, Rīgu un Viļņu. [..]

Pēc dažādām aplēsēm, akcijā piedalījās no viena līdz diviem miljoniem dalībnieku, t. i., 25–30 % no trīs Baltijas valstu pamat­iedzīvotājiem. Nepārtrauktas cilvēku ķēdes izveidei katrā valstī bija nepieciešami vismaz 200 tūkstoši cilvēku. Ziņu aģentūra „Reuters” nākamajā dienā ziņoja, ka „Baltijas ceļa” akcijā piedalījās apmēram 700 tūkstoši igauņu un viens miljons lietuviešu, [..] no Latvijas piedalījās apmēram 400 tūkstoši dalībnieku.

     [Ciganovs 2014 : http://www.tevijassargs.lv/ts/baltijas-dzivibas-celam-25/]

 

Lietuvai – 100: godina valsts dibinātāju tālredzību

2018. gadā lielākā no trim Baltijas valstīm – Lietuva – [..] svin 100 gadu, kopš 1918. gada 16. februārī tika pieņemts Lietuvas Neatkarības atjaunošanas akts, un tā liktenis ir piedzīvojumu stāsta vērts.

Lietuvieši savas valsts simtgadi atzīmē ar vairāk nekā 1000 pasākumiem Lietuvā un 75 pasākumiem citās valstīs. Valsts simtgades svinībām dots sauklis Nākotnes iedvesmoti, un ar to Lietuvā vēlas godināt valsts dibinātāju tālredzību un drosmi. Savukārt mūsdienu Lietuvas iedzīvotājiem izteikts aicinājums kļūt sabiedriski aktīvākiem un atbildīgākiem par savas valsts nākotni.

   [Gabre 2018 : http://news.lv/Neatkariga_Rita_Avize_Latvijai/2018/02/16/lietuvai-100-godina-valsts-dibinataju-talredzibu]

 

Lietuvieši Palangā jau 1963. g. izveidojuši lielāko Baltijā un vienu no lielākajiem pasaulē dzintara muzejiem. Ir ko redzēt – sākot no lieliem dzintara gabaliem, dažādiem iedzintarojumiem (piemēram, ar iedzintarotām ķirzakām) un beidzot ar teiku par Jūrati un Kastīti, saskaņā ar kuru dzintars ir nelaimīgās Jūrates asaras un Pērkona satriektās dzintara pils atliekas.

[http://www.irlv.lv/blogi/kultura/dzintara-ekspedicija-mana-busna-it-glisis]  


Lietuviešu mitoloģijā var izšķirt vairākus slāņus: 1) pašu senāko – atavistiskas atliekas no pašiem arhaiskākajiem indoeiropiešu dzīves laikiem un senās pirmsindoeiropeiskās Eiropas mitoloģijas;                              2) indoeiropeisko; 3) baltisko; 4) pašu jaunāko – lietuvisko. Ģeogrāfiski var izšķirt divus lietuviešu mitoloģijas variantus: 1) augštaišu un                            2) žemaišu variantu.

Par pirmo lietuviešu – augštaišu – dievu tiek uzskatīts Nunadievis. Diviriksu skaidro kā visu dievu valdītāju, arī kā „dieva rīksti”. Divirikss ir perifrastisks Perkūna nosaukums (viņš minams tikai tad, kad nemin Perkūnu). Negaisa dievu Perkūnu min pēc dieviem, kas veic augstāko juridisko un maģisko funkciju, un tāpēc viņam piešķirta cita svarīga funkcija – militāra.

Aitvari ir lietuviešu mitoloģiskas būtnes, kas raksturoti kā sētā dzīvojoši mantas sargātāji, lietuvēni; cilvēki viņus turot, vēlēdamies iedzīvoties mantā. Krīvs, krīvu krīvs ir seno baltu augstākais priesteris, mitoloģizēts priesteru kārtas aizsācējs. Krīvs dzīvojis Rāmavā (lietuviski Romuva), kur uzturēta svētā uguns, viņam klausījuši prūši, lietuvieši un Livonijas tautas, viņa varas simbols ir krivule, liekta nūja. Tratits kirbikstu lietuviešu mitoloģijā ir mājas dievs, kas apdzēš dzirksteles, lai neizceltos ugunsgrēks.

Velns ir lietuviešu mitoloģijā vispopulārākā mītiskā būtne. Folklorā līdzās parastajam vārdam „velns” tas vēl saukts bubulis, nelabais, ļaunais, sātans, jods, jupis, dēmons, lielkungs, sarkanzobis, ragainis, šķeltnadzis, vācietēns un citos vārdos. Velns kopā ar Dievu, kā viņa palīgs, traucētājs vai kaitnieks, rada šo zemi, augu valsti un dzīvnieku valsti, zobojas par Perkūnu, kas to vajā.

Vizūns lietuviešu mitoloģijā ir pūķis. Vizūns aprij mirušos, kam pēc nāves neizdodas uzrāpties nepieejamā kalnā un kas krīt atpakaļ.

[Sagatavots pēc: Mitoloģijas enciklopēdija 1994 : 239–248]

 

Dieves radītājas vaibsti, kaut arī degradēti vai demonizēti, lietuviešu un latviešu tautas ticējumos, it sevišķi latviešu mitoloģiskajās tautasdziesmās, ir saglabājušies līdz mūsdienām.

Bija trīs galvenās dzīvību dodošās un dzīvību ņemošās dieves: Laima, Ragana un Žemīna. Katrai no viņām bija vairāki aspekti, funkcijas un savā sfērā – otršķirīgas dievības, kuras izveidojās, rodoties citām, tomēr radniecīgām funkcijām.

Lietuviešu mežu dieve bija Medeine jeb Medeina, kas minēta XIII gs. vidū Volīnijas hronikā. XVII–XVIII gs. avotos atrodams dievs Giraitis (giria – gārša), bet ticējumos ir saglabājies Miškinis – meža gars.

Lietuviešu mitoloģijā zem plūškokiem dzīvoja htoniska dievība Puškaitis.

Daudzas Lietuvas un Latvijas upes un ezerus sauc Šventa, Šventoji, Šventupė, Šventežeris, Alkupė, Svētupe, Svētais ezers u. tml. Senatnē šādos vārdos saukti ezeri un upes ir pielūgti, to ūdens uzskatīts par svētu. Daži no tiem tiek godināti arī tagad. Svētajam ūdenim piemīt dziednieciskas un auglību veicinošas īpašības. Ar to laistīti koki un ziedi labi aug un bagātīgi zied. Ar svēto ūdeni laistīja laukus, lai iegūtu labu ražu, un dzīvniekus, lai tie būtu veseli. Vasaras sākumā cilvēki svētajā ūdenī peldējās, lai būtu veseli un skaisti, bet jaunieši – lai ātrāk apprecētos.

 [Sagatavots pēc: Gimbutiene 1994 : 176–180]

 

Pretstatā somugru tautām lietuvieši folklorā dabas garus dēvē nevis par mātēm vai tēviem, bet gan par vīriem vai saimniekiem (apzīmē ar salikteņiem, kur otro daļu veido -patis): Raugupatis (dievība, kas pārzina rūgšanu un cita veida fermentāciju), Vējopatis (vēja dievs), Žemepatis jeb Žempatis (zemes dievs), Laukpatis (zemes dievs, ko pielūdza pirms aršanas un sēšanas), Dimstipatis (mājas pavarda dievs) u. c.

Lietuviešiem skaitliski vairāk sieviešu dievību un sieviešu kārtas garu nekā latviešiem. Latviešiem (neskaitot mātes) ar atsevišķiem vārdiem ir Saule, Māra, Laima, Dēkla, Kārta, Lauma. Lietuviešiem sieviešu kārtas dievību un garu saraksts ir visai plašs: Austēja (bišu dieviete), Gabija (uguns dieviete, kas sīkāk sadalās Polengabijā un Matergabijā), Gabjauja (uguns un bagātības dieviete), Giltine (nāves dieviete), Laima (likteņa dieviete), Lazdona (riekstu dieviete), Ragana (meža dieviete), Saule, Žemīna (zemes dieviete, kuras brālis bija Žemepatis), Medeina (meža un meža iemītnieku dieviete), Žvorūne (Vakarzvaigzne) u. c.

[Sagatavots pēc: Kursīte 1999 : 32–33]

 

Apse uzskatīta par nolādētu, Velna un raganu koku lietuviešu folklorā. Lietuvieši nestādīja apses tuvu pie mājām, nedz arī izmantoja apses koku celtniecības darbiem.

Apsi ne latvieši, ne viņu kaimiņi lietuvieši nekad nestādīja pie mājām, taču pīlādzi jeb puceni – tieši otrādi – centās stādīt tieši pie mājām, saimniecības ēkām un laukiem, laidariem. Latvieši un lietuvieši uzskatīja, ka pīlādzis atvaira kaitnieciskos garus, kā, piemēram, lietuvēnu, bet arī raganas, burvjus, un palīdz aizsargāties pret htonisko dievību nelabvēlīgo iedarbību.

Lietuviešiem pīlādzis, līdzīgi ozolam, bieži ir saistīts gan ar Pērkūnu, gan arī viņa palīgiem – kalēju dievībām un gariem. Tā lietuviešu ticējumos minēts, ka pīlādzī mituši kalēju gari. Un, līdzīgi latviešu folkloras avotiem, lietuviešu avotos pīlādzis bieži minēts kā dažādu burvju, raganu (laumes) un velnu aizbaidītājs un atvairītājs koks. Ar pīlādža zaru varot ne tikai aizbaidīt, bet arī nogalināt Velnu.

[Sagatavots pēc: Kursīte 1999 : 194–195]


Vārds „balti”, kas tiek saistīts ar Baltijas jūru – Mare Balticum –, ir lingvistu radīts un kopš 1845. g. tiek lietots, lai apzīmētu cilvēkus, kuri runā vai arī pagātnē ir runājuši baltu valodās, – prūšus, lietuviešus, kuršus, zemgaļus, latviešus (t. i., senos latgaļus, letgaļus jeb letus) un sēļus. No lielās šo valodu grupas šodien ir palikušas tikai lietuviešu un latviešu valodas. [..] Aptuveni 1400.–1600. gadā kuršu, zemgaļu un sēļu valodas saplūda vai nu ar lietuviešu, vai arī ar latviešu valodu. [..]

Latvieši (latgaļi, leti), lietuvieši un sēļi, kas dzīvoja tagadējā Austrumlietuvā, Latvijā un Baltkrievijā, rakstītajos avotos tiek minēti tikai no XI gadsimta. [..]

Līdz pat mūsdienām upju nosaukumi vislabāk palīdz noteikt cilvēku apdzīvoto teritoriju. Kazimirs Būga [lietuviešu valodnieks] apgalvoja, ka tagadējā Baltkrievijā senatnē dzīvojuši balti, viņš pat attīstīja teoriju, ka īstās lietuviešu zemes ir bijušas uz ziemeļiem no Pripetes upes un Dņepras baseina augšteces. [..]

Diezgan daudzi Ziemeļaustrumlietuvas, Austrumlietuvas un Dienvidaustrumlatvijas pilskalni sākti iekārtot ap II g. t. vidu pr. Kr. un apdzīvoti līdz Kristus dzimšanai. Tiem raksturīga švīkātā keramika (par švīkāto tā tiek saukta tādēļ, ka podu sienas tika aprīvētas ar zāļu saišķi). Virsma zem augšdaļas bija raupja, lai pods, saņemts rokās, neslīdētu. Šāda keramika ir sastopama visā Austrumlietuvā, Latvijas dienvidaustrumos, kā arī Vidusbaltkrievijā un Rietumbaltkrievijā gandrīz līdz Pripetei dienvidos. Tās izplatības rietumu robeža gāja caur Rokišķu, Kupišķu, Anīkšču, Kaišadores, Prienu un Marijampoles rajonu. Viss šis pilskalnu un švīkātās keramikas apgabals izceļas ar kultūras viendabīgumu, kā arī neapšaubāmu pēctecību līdz vēsturiskajiem laikiem. Ir skaidrs, ka švīkātās keramikas kultūra attiecas uz lietuviešu (augštaišu) tiešajiem priekštečiem. [..]

Cilšu sistēmas pamati slēpjas indoeiropiešu pirmtautā. Par tās senumu liecina indoeiropiešu salīdzināmā valodniecība. Vārdi tautas (lietuviešu tauta, osku-umbru touta, īru tuath), cilts (lietuviešu gentis, latīņu gens, grieķu genos, sanskrita jana) un ciema (grieķu oikos, latīņu vicus, sanskrita viš, gotu weihs, senslāvu visi) apzīmēšanai ir mantoti no indoeiropiešu pirmvalodas un Eiropā nokļuvuši ne vēlāk kā 3000 gadu priekš Kristus. Patriarhālo sistēmu atspoguļo arī lietuviešu viešpatis, kas senatnē, jādomā, nozīmējis ģimenes, ciema vai cilts valdnieku, vecāko. [..] Pirmajos gadsimtos pēc Kristus sabiedrības sistēma varēja būt līdzīga vēsturisko laiku sākuma sistēmai. Bija cilšu valdnieki un ciemu vecākie. Kad radās stiprāki valdnieki, varēja būt arī lielākas cilšu savienības. [..]

Lietuvieši apdzīvoja vidusnovadu, kuru no visām pusēm ieskāva citas baltu ciltis. Līdz slāvu iebrukumam nedz slāvi, nedz somugri nav bijuši tiem kaimiņi. Šāds ģeogrāfiskais stāvoklis laikam ir noteicis lietuviešu valodas konservatīvumu un tīrību. [..]

Uzskats, ka pirms Lietuvas valsts konsolidācijas XIII gs. lietuvieši dzīvojuši kopienās bez centralizētas administratīvās struktūras vai arī ka baltu tautas līdz IX–XIII gs. veidojušas „pirmatnējās kopienas” sistēmu, no kuras pārgājušas uz „šķiru” sabiedrību vēlāk par IX gs., nav pieņemams. Tas ir pretrunā ar arheoloģijas, vēstures un valodas datiem. [..] XIII gs. ir pats traģiskākais gadsimts baltu aizvēsturē un vēsturē, kura turpinās vairāk nekā četrus tūkstošus gadu. Vācieši sagrāba lielu Baltijas piejūras apgabalu, caur kuru balti gadsimtiem ilgi bija uzturējuši sakarus ar pasauli. Izzuda prūši – paši turīgākie un eiropeiskākie no visiem baltiem. Viņu bojāeja ļoti ietekmēja arī citu baltu likteni.

Ja lietuvieši nebūtu apvienojušies, krustnešu ekspansija būtu turpinājusies Lietuvā, Latvijā un pat Igaunijā. Pie Nemunas ordenis sadūrās ar organizētu lietuviešu pretestību, bet pie Šauļiem Lietuvas dižkunigaitis Mindaugs uzvarēja ordeņa ziemeļu atzarojumu. Visu                  XIV gs. un XV gs. sākumā turpinājās novārdzinoši ordeņa un lietuviešu kari. [Gimbutiene 1994 : 20–172]

 

Pēc kārtējā kara starp Vācu ordeni un Poliju–Lietuvu, kas pirmajiem beidzās neveiksmīgi, 1422. gadā ordenis bija spiests atteikties no Žemaitijas un Dienvidkursas, zaudējot iespēju savienot ordeņa īpašumus Prūsijā un Kursā. Robežu dabā nosprauda tikai 1426. gadā. Līdz ar to Dienvidkursa tika atrauta no pārējām kuršu zemēm un iekļauta Lietuvā.

Sēļu apdzīvotās teritorijas dienviddaļas zemes 13. gadsimta sākumā jau atradās Lietuvas ietekmē. Šajā sakarā jāmin kāds interesants dokuments, saskaņā ar kuru Lietuvas karalis Mindaugs 1255. gadā Livonijas ordenim dāvina sēļu zemes: Meddene, Pelone, Meleysine un Thovrage. 15. gadsimtā sēļu zemju dienviddaļā lielā skaitā ieplūda lietuviešu iedzīvotāji. Kādreizējās sēļu zemju dienviddaļas „lietuvizācija” turpinājās arī vēlāk.

Arheoloģiskie un rakstītie avoti norāda uz iespējamām zemgaļu apmešanās vietām Lietuvā. Tāda ir Saules zeme, Upītes zeme, arī galvaspilsēta Kernava u. c. Interesanti, ka Lietuvas lielkņazs Ģedimins (1316–1341) sevi uzskatīja un titulēja arī par Zemgales valdnieku. [..] Zemgaļi, sēļi un kurši un viņu valoda piedalījās ne tikai latviešu, bet arī lietuviešu tapšanā. Tādējādi robeža starp Latviju un Lietuvu atbilst krustnešu iekarojumiem 13. gadsimtā un neatspoguļo pirmskrustakaru laika etnisko un politisko iedalījumu. [Radiņš 2012 : 265]

 

Pamatojoties uz Aizdaugavas leišu tematikas dziesmu satura un dzejas tēlu analīzi, kā arī saskaņojot tautasdziesmu liecības ar vēstures avotu ziņām, secināms, ka dziesmās par Aizdaugavas leišiem etnonīms leiši funkcionē ar nozīmi „Augšzemes latvieši, augšzemnieki” vai „Zemgales latvieši, zemgalieši”. Šais dziesmās leišu vārds neveic parastās etnonīma funkcijas, t. i., nenosaka iedzīvotāju etnisko piederību, bet raksturo leišu etnosa un leitiskā elementa īpašo intensitāti un nozīmi Augšzemes un Zemgales latviešu materiālajā un garīgajā kultūrā, kā arī kādreizējo – vairāk nekā divsimt gadu ilgo (1561–1795) – Augšzemes un Zemgales politisko pakļautību Polijas un Lietuvas karaļvalstij. Aizdaugavas leišu tematikas dziesmās leišu vārda semantiskais variants ‘Augšzemes latvieši, augšzemnieki’ vai ‘Zemgales latvieši, zemgalieši’ ir vēsturiski nosacīts un tā cilme, domājams, nav senāka par XVI/XVII gs. Tātad tautasdziesmu Aizdaugavas leiši etniskās piederības ziņā ir latvieši. Pašas dziesmas par Aizdaugavas leišiem pēc cilmes vietas pamatā ir vidzemnieku dziesmas.

Ieskatam daži piemēri, kur par leišiem, šķiet, dēvēti Augšzemes vai Zemgales latvieši:

 Žagatīna čarināja

Leiša kalna galīnā.

Vai tā bija žagatīna?

Tā bij leiša dzeltainīt’. [LD 12935]

 

Skaisti dzied leiš’ irbītes

Leiš’ upītes maliņā;

Tās nebija leiš’ irbītes,

Tās bij leišu zeltenītes. [LD 11037]

[Rozenbergs 2005 : 19–20]

 

Kopš 2000. gada katru gadu 22. septembrī Latvijā un Lietuvā tiek atzīmēta Baltu vienības diena. Lēmumu par tās iezīmēšanu mūsu svinamo dienu kalendārā pieņēma Latvijas un Lietuvas parlaments. Baltu vienības dienas būtība ir veicināt latviešu un lietuviešu, šodien pasaulē vienīgo baltu valodu runātāju, tuvināšanos un draudzību, kā arī sekmēt visu to, kas vieno Latviju un Lietuvu.

Tuvu un draudzīgu attiecību nepieciešamības izjūta nepavisam nav jauna parādība. Kopš 18. gadsimta visa latviešu un lietuviešu apdzīvotā teritorija ietilpa Krievijas Impērijas sastāvā. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, pateicoties straujai ekonomiskajai attīstībai, Latvijas pilsētās dzīvoja ļoti daudz lietuviešu, to vidū nozīmīgs skaits izglītotās sabiedrības daļas pārstāvju. Līdz ar to veidojās labvēlīgi nosacījumi kopējai etnopolitiskai attīstībai. Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija 1869. gadā, pieņemot lēmumu par Latviešu muzeja dibināšanu, norādīja: „Muzejam krāt tikai tādas lietas, kas zīmējas uz Baltijas tautu etnogrāfiju un vēsturi, leišu tautu līdzskaitot.” Pirms un pēc Pirmā pasaules kara izskanēja pat ierosinājumi veidot vienu valsti. Diemžēl apstākļi tam nebija nobrieduši. Taču Latvijas un Lietuvas tuvināšanās idejas nesēji vienojās kopīgā sabiedriskajā kustībā. 1921. gadā Rīgā nodibināja Latviešu–lietuviešu vienības biedrību, bet 1923. gadā Kauņā – Lietuviešu–latviešu vienības biedrību. [..]

Latviešu un lietuviešu identitāte veidojusies vairāku tūkstošu gadu laikā. Šodien visai grūti pateikt, kas iesakņojies no senvēstures laikiem un pārmantots no kopējām baltu saknēm un ko noteikuši dažādie attīstības ceļi pēc krustnešu iekarojumiem. Tas būtu jānoskaidro. Nebūtu pareizi uzskatīt, ka baltu identitāte nozīmē tikai valodas kopību.

Baltu etnosa valodas tradīciju, identitātes un mentalitātes savdabības uzturēšana ir vērtība, kas kļūst arvien nozīmīgāka šodienas globalizētajā pasaulē. [Radiņš 2012 : 369–370]

 

Kaut Latvijas un Lietuvas pierobeža ir ļoti mierīga, vēstures gaitā te notikuši nelieli politiski un sociāli konflikti, kā arī ikdienišķas sadzīves domstarpības, kas palīdzējušas veidot priekšstatus par pierobežas iedzīvotājiem. Latviešu skaits Lietuvā nav liels, un tas arvien ir mazinājies: šobrīd te sastopami ap 2000 latviešu. Liela daļa no viņiem joprojām dzīvo Lietuvas un Latvijas pierobežas rajonos, tāpēc, lai uzzinātu, kāds ir latviešu tēls Lietuvā, 2011.–2013. gadā tika veikts lauka pētījums pierobežas rajonos – Sventājas, Skodas, Žeimes un Biržu apkaimē –, aptaujājot 51 lietuvieti.

Lietuvas un Latvijas pierobežas rajonos kopā ar lietuviešiem jau izsenis dzīvo arī latvieši, kuriem ir citāda reliģija, paražas un pat mentalitāte, kaut abas ir baltu tautas. Tāpēc daudzi teicēji par sevi un latviešiem runājuši pretstatos – mēs un viņi –, bieži atklājot viņu citādību. Latviešu citādība tiek vērtēta no teicēju kultūras pozīcijām, tāpēc gan viņu paražas, gan sadzīve, gan uzturs dažiem izskatās dīvaini un nesaprotami: „lietuvieši labāk mirušos cienījuši, mēs iedomājamies, ka tur izrādīta necieņa tam mirušajam, kādā siena šķūnī iebāzuši” (sieviete, dz. 1962. g.); „gardumus nav ēduši, viņi [latvieši – A. N.] vārījuši tādu, kā smejas cilvēki, melnu putraimu zupu un visu nedēļu dzēruši [..]” (sieviete, dz. 1934. g.). Daži lietuvieši pat jutuši riebumu pret populāro latviešu ēdienu skābputru. [..] Taču jāatzīmē, ka citi pierobežas lietuvieši labprāt ēduši un gatavojuši šo ēdienu.

Pierobežas vietās, kur dzīvojušas vairākas tautas vai notikuši straujāki ’asimilācija’. Regresīvā asimilācija ir blakus vai tuvu esošu valodas skaņu artikulācijas savstarpēja pielāgošanās runas plūsmai pretējā virzienā, piemēram, mazs [mas:], aizsist [ais:ist], apbraukt [ab:rɑ͜ukt].’]s procesi (piemēram, Žeimē un Biržos), teicēji biežāk runājuši par lietuviešu un latviešu tautu līdzībām: „es teiktu, atšķiras tikai valoda, manās acīs mēs esam bijuši vienādi” (vīrietis, dz. 1926. g.); „latvietis par tādu kā savējo tika skaitīts, tuvāka tauta tā bijusi, bet tie krievi: jau tā arī varēja just, ka ir mazliet citādi” (sieviete, dz. 1962. g.); „nu, viņi [latvieši – A. N.] vienalga kā lietuvieši bijuši, tomēr jau te tik daudz gadu nodzīvojuši un pilnīgi kā lietuvieši jau” (sieviete, dz. 1941. g.). Interesanti arī, ka pat daži latvieši nav varējuši pastāstīt, kurā laikā un kādā veidā viņu senči ir ienākuši Lietuvā. Kā arī bija teicēji, kas sākumā sevi nosaukuši par lietuviešiem, taču sarunā tika noskaidrots, ka viņu senči ir bijuši latvieši. [..]

Pētījuma gaitā kļuva skaidrs, ka katrā vietā iegūtais materiāls ir savdabīgs un latviešu tēli ir dažādi. Žemaitijā (Sventājas un Skodas apkārtnē) lietuvieši starp abām tautām vilka stingrākas robežas, dažiem citādība nozīmēja tuvāku sakaru neiespējamību: „viņi [latvieši – A. N.] bijuši citādi. [..] Latviešu paražas citādas, mūsu citādas. [..] Nekas kopīgs nesanāks ar viņiem, viņiem bija sava ticība, savas tradīcijas” (sieviete, dz. 1920. g.). Kaut žemaiši teikuši, ka ar latviešiem sadzīvojuši mierīgi, pat palīdzējuši darbos, tikai retais varējis izsmeļoši pastāstīt par latviešiem un viņu paražām. Žemaiši vairāk stāstījuši par atšķirībām, kas tika ievērotas no malas, – par to, ka latvieši nav kārtīgi cilvēki, ka viņiem ir citādas bēru tradīcijas –, taču dziļāk par viņu dzīvi žemaiši neinteresējās. Žemaišu pētniece Vita Ivanauskaite-Šeibutiene arī ievērojusi, ka žemaiši vienmēr draudzīgi sadzīvojuši ar kaimiņiem un cilvēkiem no citām kultūrām, bet žemaišu ieradums vispirms skatīties uz sevi ietekmējis to, ka citam nav jāuzbāžas, ja tas cits nekaitē. [..] Tomēr vislielākā atšķirība starp tautām bijusi reliģija: „viņu ticība ir cita, un viņi Mariju nemin, piemēram, mēs vairāk Mariju, bet viņi ne” (sieviete, dz. 1946. g.). Pēc lauka pētījuma datiem, žemaiši ir ticīgāki par aukštaišiem, kā arī zinātnieki ir ievērojuši žemaišu ticības savdabības, īpašu Marijas godāšanu. Tāda reliģiskā atšķirība agrāk īpaši traucējusi jauktās laulības, taču pēc Otrā pasaules kara jauktu ģimeņu visā pierobežā bija ļoti daudz. [..]

Aukštaitijas reģionā, Žeimes apkaimē, lietuvieši arī runā par latviešu citādību, taču te tā ir pašsaprotama lieta, kas neietekmē saskarsmi: latvieši tiek pieņemti tādi, kādi ir, ar visām savām dīvainajām paražām [..]. Ievērota arī pozitīvā citādība: „Latviešiem citāds raksturs, latvieši ir kulturālāki, bet par latviešiem igauņi kulturālāki, lietuvieši ir, neapvainojieties, ar melnu muguru” (sieviete, dz. 1924. g.). Kā arī te pozitīvi raksturota luteriskā ticība. Novērots, ka Žeimes lietuvieši bijuši ziņkārīgāki, veidojuši tuvas attiecības ar latviešiem, tāpēc zinājuši daudz ko pastāstīt par viņu kultūru.

Biržu apkārtnes lietuviešiem bija grūtāk raksturot, ar ko atšķiras latvieši un lietuvieši. Viņi vairāk runājuši par tautu raksturu, te latvieši tiek raksturoti kā aroganti, tādi, kas zina savu vērtību: „[..] Latvieši bijuši vīzdegunīgāki, bet lietuvieši pat pārāk daudz piekāpīgi” (sieviete, dz. 1921. g.). Vecākās paaudzes teicēji uzsvēruši spilgtas sociālās atšķirības: „par leišiem lietuviešus saukuši, devuši ’asimilācija’. Regresīvā asimilācija ir blakus vai tuvu esošu valodas skaņu artikulācijas savstarpēja pielāgošanās runas plūsmai pretējā virzienā, piemēram, mazs [mas:], aizsist [ais:ist], apbraukt [ab:rɑ͜ukt].’]s un akulturācijas procesi. Daudzi vietējie iedzīvotāji latviešu apzīmēšanai lieto nosaukumu skerslatviai (šķērslatvieši?) [..]. Ievērots, ka negatīvo latvieša tēlu Lietuvas un Latvijas pierobežā varējis ietekmēt atšķirīgs statuss sociālajā hierarhijā. Piemēram, pēc dzimtbūšanas atcelšanas sākās strauja latviešu emigrācija uz Kauņas guberņu, kur latvieši pirkuši vai īrējuši zemi. Lietuvā vēl bijuši klaušu laiki, un dažviet latviešu statuss sabiedrībā bijis augstāks. Tāpat latvieši bijuši izglītotāki nekā lietuvieši. Daudzi lietuvieši no 19. gs. otrās puses devās strādāt uz Latviju, bet arī tur viņi „izveidojuši marginālu sociālo iedzīvotāju grupu – kalpus, t. i., algotus lauksaimniecības un rūpniecības strādniekus”  (Merkienė 2005 : 60). Šāds negatīvs viedoklis bijis raksturīgs līdz Otrajam pasaules karam, pēc tam notikušie politiskie un kulturālie procesi abas tautas satuvinājuši. Mūsdienās daudzi pierobežas lietuvieši Lietuvas latviešus uzskata par savējiem, jo te viņi dzīvo no seniem laikiem un ir kļuvuši par vietējiem iedzīvotājiem.

[Norekaite 2018 : https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/53008/]  

 

Lietuviešu un latviešu senči dzīvoja atšķirīgās teritorijās, savā starpā, šķiet, kontaktējās reti; vienus no otriem šķīra upes, purvi, necaurejami meži. Šie cilvēki, sākumā paši pat nenojauzdami, sāka atšķirīgi izrunāt atsevišķas skaņas.

Piemēram, tā sauktajā lietuviešu-latviešu jeb austrumbaltu pirmvalodā bija skaņu savienojumi *an, *en, *in, *un. Valodnieki jau sen ievēroja, ka šāda tipa skaņu savienojumi diezgan ātri tiecas mainīties. Taisnību sakot, pat lietuviešu valodas izloksnēs tie izrunājami dažādi. Tātad latviešu senči minēto skaņu kopu vietā sākumā izrunāja, šķiet, kādus tiem līdzīgus patskaņus, pēc tam, visdrīzāk, lai atvieglotu izrunu, vecākā *an vietā sāka izrunāt uo, *en vietā teica ie, *in vietā ī, *un vietā ū. Interesanti, ka ļoti līdzīgs process notika arī slāvu valodās. Lietuvieši bija konservatīvāki, vieglus ceļus nemeklēja un senās skaņu kopas *an, *en, *in, *un paturēja nemainītas (izņemot, protams, atsevišķas izloksnes). [..]

Lietuviešu un latviešu senči atšķirīgi rīkojās arī ar senajiem savienojumiem *tj, *dj. Lietuvieši tos sāka mīkstināt, un pamazām no tiem radās č, , bet latvieši, ar dažādiem jauninājumiem, lietuviešus apsteigdami, gāja vēl tālāk: sāka izrunāt š, ž. [..]

[..] var redzēt, ka latvieši vairāk tiekušies pēc dažādiem jauninājumiem, savukārt lietuvieši kā ietiepušies turējās pie sirmās senatnes. [Sabaļausks 2014 : 144–146]

 

Noteikumi par personvārdu rakstību un lietošanu latviešu valodā, kā arī to identifikāciju

58. Ja lietuviešu vai grieķu personvārdam oriģinālvalodā nominatīva locījumā ir galotne, kāda šai locījumā ir arī latviešu valodā (piemēram, lietuviešu vārdos Butkus, Būga, Šaltis vai grieķu Mikis Teodorakis), to saglabā.

59. Lietuviešu personvārdu galotni -as un grieķu personvārdu galotni -os aizstāj ar galotni -s (piemēram, liet. Vanagas – latv. Vanags; liet. Jankauskas – latv. Jankausks; grieķu Ricos – latv. Rics).

 

4.2. Personvārdu atveide no lietuviešu valodas

64. Atveidojot latviešu valodā personvārdus no lietuviešu valodas, ņem vērā atbilsmes starp šīm valodām.

65. Lietuviešu valodas īsajiem patskaņiem atbilst attiecīgie latviešu valodas īsie patskaņi:

65.1. a – a (piemēram, Balandis – Balandis);

65.2. e – e (piemēram, Švedas – Šveds);

65.3. i – i (piemēram, Albinas – Albins);

65.4. u – u (piemēram, Ugnė – Ugne);

65.5. lietuviešu valodā intonācijas ietekmē pagarināto īso patskani latviešu valodā apzīmē ar īso patskani, piemēram, Vilkelis – Viļķelis (arī Vilkelis).

66. Lietuviešu valodā ’burts’, [ō], [uo]. ‘] i aiz līdzskaņa patskaņa priekšā apzīmē šī līdzskaņa mīkstinājumu. Šādus līdzskaņu savienojumus ar mīkstinājuma burtu i latviešu valodā atveido šādi:

66.1. ja mīkstinājuma ’burts’, [ō], [uo]. ‘] i ir aiz līdzskaņiem g, k, l, n, tos atveido kā attiecīgo mīksto līdzskani, piemēram:

Margiūtė – Marģūte [..]

66.3. ja mīkstinājuma ’burts’, [ō], [uo]. ‘] i ir aiz līdzskaņiem č, š, ž, dž, to neatveido:

Čiurlionis – Čurļonis

Džiugas – Džugs

Dašiūnas – Dašūns

Žiugžda – Žugžda

67. Lietuviešu valodas garajiem patskaņiem atbilst attiecīgie latviešu valodas garie patskaņi:

67.1. ą – ā (piemēram, Ąžuolas – Āžols);

67.2. ę – ē (piemēram, Kęstutis – Ķēstutis (arī Kēstutis));

67.3. ė – ē (piemēram, Judrėnas – Judrēns).

Piezīme. Vārda galotnē lietuviešu valodas garo patskani ė latviešu valodā atveido ar īsu patskani e (piemēram, Eglė – Egle, Jurgaitė – Jurgaite, Smetonienė – Smetoniene) [..].

68. Lietuviešu valodas divskaņiem atbilst attiecīgie latviešu valodas divskaņi:

68.1. ai – ai (piemēram, Gailius – Gaiļus);

68.2. au – au (piemēram, Lankauskas – Lankausks);

68.3. ei – ei (piemēram, Treinys – Treinis);

68.4. ie – ie (piemēram, Korsakienė – Korsakiene);

68.5. ui – ui (piemēram, Žmuidzinavičius – Žmuidzinavičs);

68.6. uo – o (piemēram, Vienuolis – Vienolis [..uo..]; Uogintas – Ogints [..uo..]).

69. Lietuviešu valodas līdzskaņi atbilst attiecīgajiem latviešu valodas līdzskaņiem, izņemot līdzskaņus ch, kas atbilst latviešu valodas līdzskanim h, piemēram, Churginas – Hurģins (arī Hurgins). [..]

72. Izdarot ierakstus dokumentos, nepieciešams saglabāt tiešās atbilsmes starp lietuviešu un latviešu valodu:

72.1. latviešu valodā lietuviešu plato e atveido ar e (krievu valodā – ar я):

Petras – Petrs (kr. Пятрас)

Šunelis – Šunelis (kr. Шунялис)

72.2. divskani [uo], ko lietuviešu valodā izrunā tāpat kā attiecīgo latviešu valodas divskani, latviešu valodā atveido ar burtu o (krievu valodā rakstībā saglabāts lietuviešu divskaņa uo atveidojums ar diviem burtiem):

Danguolė – Dangole (kr. Дангуоле)

Uosis – Osis (kr. Уосис)

72.3. lietuviešu divskani ie latviešu valodā atveido ar divskani ie (krievu valodā divskaņa vietā var būt rakstīts e):

Kielė – Ķiele (arī Kiele) (kr. Келе)

Valienė – Valiene (kr. Валене). [..]

74. Lietuviešu vīriešu uzvārdos ir iespējamas galotnes -a un , kuras arī latviešu valodā atveido ar galotnēm -a un –e, piemēram, Norvaiša – Norvaiša, Lapė – Lape.

75. Lietuviešu galotnei -as latviešu valodā gan sugasvārdos, gan īpašvārdos vēsturiski atbilst galotne -s (namas – nams, Ambrazas – Ambrazs), tāpēc, arī atveidojot lietuviešu uzvārdus, latviešu valodā galotni -as nesaglabā. [..]

77. Uzvārdos ar izskaņu -evičius, kur lietuviešu valodā patskanis e tiek pagarināts, latviešu valodā var lietot paralēlformas ar īsu vai garu patskani, piemēram, Marcinkevičius – Marcinkevičs (arī Marcinkēvičs).

78. Sieviešu personvārdu galotņu atbilsmes:

78.1. lietuviešu galotni -a latviešu valodā atveido ar galotni -a (Rasa – Rasa);

78.2. lietuviešu galotni latviešu valodā atveido ar galotni -e (Eglė  – Egle).

79. Lietuviešu sieviešu uzvārdus latviešu valodā atveido ar īpašām izskaņām atbilstoši tēva vai vīra uzvārdam:

79.1. neprecētu sieviešu uzvārdos lietuviešu vīriešu uzvārda galotni aizstāj ar attiecīgu izskaņu [..];

79.2. precētu sieviešu uzvārdos lietuviešu vīriešu uzvārda galotni aizstāj ar izskaņu -ienė un latviešu valodā tāpat atveido ar izskaņu -iene (nevis ar -ene, no kr. -ене): Aleknienė – Alekniene (kr. Алекнене), Liesienė – Liesiene (kr. Лесене).

80. Lietuviešu valodā izskaņa -ienė raksturīga tikai sieviešu pēclaulības uzvārdiem. Piemēram, ja sieviete, stājoties laulībā, pieņem vīra uzvārdu, kas vīriešu dzimtē ir Dižbalis, viņas pēclaulības uzvārds ir Dižbalienė (uzvārda sakne Dižbal– ar pievienotu lietuviešu sievietes pēclaulības uzvārda izskaņu -ienė). Latviešu valodā lietuviešu cilmes sieviešu uzvārdus veido atbilstoši latviešu sieviešu uzvārdu veidošanas likumībām: Alekna, Vanaga, Liese, Juce, Maceviča. Pēc personas vēlēšanās var lietot arī tradicionālo lietuviešu sieviešu pēclaulības uzvārdu izskaņu -iene: Alekniene, Vanagiene.

80.1 Lietuviešu bērnu uzvārdus veido atbilstoši latviešu vai lietuviešu uzvārdu veidošanas likumībām, piemēram:

 

Mātes uzvārds

Dēla uzvārds

Meitas uzvārds

Alekna/Alekniene/Aleknaite

Alekna

Alekna/Aleknaite

Buce/Buciene/Bucīte

Bucis

Buce/Bucīte

Butkus/Butkiene/Butkute

Butkus

Butkus/Butkute

81. Pēc laulībām lietuvietes arī Latvijā var izmantot tiesības saglabāt pirmslaulības uzvārdu vai atjaunot to pēc šķiršanās. Tādā gadījumā šīs personas uzvārds beidzas ar attiecīgo neprecētas lietuviešu sievietes uzvārda izskaņu, piemēram, Aleknaite, Jucīte, Butkute.

 [Sagatavots pēc: MK noteikumi Nr. 114  : https://likumi.lv/doc.php?id=85209]



2014. gadā mākslas muzeja „Rīgas Birža” Lielajā izstāžu zālē tika rīkota izstāde „Mikalojus Konstantins Čurļonis un Rūdolfs Pērle”.

Mākslas muzejs „Rīgas Birža” iesāka 2014. – Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas – gadu ar divu spilgtu un savdabīgu 19.–20. gadsimta mijas mākslinieku tikšanos vienā kultūras telpā. Latvieša Rūdolfa Pērles (1875–1917) un lietuvieša Mikalojus Konstantina Čurļoņa (Mikalojus Konstantinas Čiurlionis, 1875–1911) darbi veido simbolisma virzienam raksturīgo fantastisko tēlu, ilgpilno noskaņu pasauli, kur zemapziņai, sapņiem ir ļauts pieņemt reālus apveidus. Izstādes tematiskie motīvi – daba un senvēsture – abiem ir tikai vizuāla atslēga, lai tiektos izprast lietu un parādību būtību.

Mikalojus Konstantins Čurļonis ir vienlīdz izcils gan glezniecībā, gan mūzikā. Viņa vārdu saista ar sinestēzijas jēdzienu, kas aktualizējās mākslas filozofijā ap 1900. gadu, uzsverot dažādu mākslas disciplīnu saplūšanu.

[Sagatavots pēc: Birzaka 2014 :  http://lnmm.lv/lv/apmekle/izstades/806-mikalojus-konstantins-curlonis-un-rudolfs-perle]

 

M. K. Čurļoņa Nacionālais mākslas muzejs Kauņā.

 

M. K. Čurļonis Laiva jūrā. 

 

Foto: publicitātes attēls.

Galerijā „Māksla XO” sadarbībā ar Kauņas galeriju „Meno parkas” 2017. gadā bija skatāma ievērojamā savas paaudzes lietuviešu mūsdienu gleznotāja Jona Gasjūna (Jonas Gasiūnas) darbu izstāde „Neliela retrospekcija par apsēstību”.

Jona Gasjūna darbiem raksturīga īpaša autortehnika – pāri gleznām mākslinieks zīmē ar kvēpiem un dūmiem no sveces liesmas, uz audekla velkot it kā gaistošas, trīsuļojošas līnijas. Viņa tēmu loks ir „laiks” – individuālais un vēsturiskais; aizmiršana un atcerēšanās.

[Sagatavots pēc: http://www.delfi.lv/kultura/news/art/riga-bus-skatama-ieverojama-lietuviesu-makslinieka-jona-gasjuna-izstade.d?id=48983547]

 

Vitauts Almans (19652007) ir dzimis Rīgā (tēvs – lietuvietis). Pabeidzis Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu (1983), Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu (1989), diplomdarba          vadītājs – Indulis Zariņš.

  Savdabīga individualitāte Latvijas mākslinieku vidē. Gleznoja galvenokārt sarežģītas daudzfigūru kompozīcijas un portretus klasiskās mākslas tradīcijās, nereti savos darbos izmantojot ne tik plaši pazīstamu vecmeistaru kompozīcijas, kā arī konkrētus tēlus. Strādāja daudz un ātri, izmantoja lielus formātus, brīvi rīkojās ar zīmējumu, formu, apjomu, realizējot savu filozofiski glezniecisko koncepciju.

[Sagatavots pēc: http://www.antonia.lv/lv/gleznieciba/almanas-vitauts/]


 

 

 

Lietuviešu karavīrs.

[https://www.letonika.lv/groups/default.aspx?q=lietuvietis&id=965947&&g=3]

 

Lietuviešu mākslas zinātniece zinātņu doktore Halina Kairūkštīte-Jaciniene (1896–1984) ir atstājusi dziļas pēdas arī Latvijas kultūras vēsturē. 1932. gadā Halina kopā ar lietuviešu mākslinieku grupu ieradās Rīgā uz Latvijas Mākslas akadēmijas 10 gadu jubilejas svinībām, kurās iepazinās ar gleznotāju Ģedertu Eliasu, un abu starpā uzplauka mīlestība. 1933. gada sākumā viņi apprecējās, un pēc laulībām Halina   pārcēlās uz dzīvi Rīgā. Viņa bija arī laba zīmētāja. Jelgavas muzejā zīmējumi nonāca kopā ar mākslinieka Ģ. Eliasa mantojumu.

Halinas Kairūkštītes-Jacinienes zīmējumu skaits tuvojas diviem simtiem (tai skaitā ir arī mācību zīmējumi).

                                           

[Sagatavots pēc: http://jvmm.lv/Las%C4%ABtava/muzeja-prieksmeta-stasts/halinas-laiks-gederta-maksla/]


Dekoratīva skulptūra Koklētājs ar bērniem

 

Latvijā dzimušā pasaulslavenā lietuviešu tēlnieka Roberta Antiņa (Robertas Antinis, sen. 1989–1981) skulptūra „Koklētājs ar bērniem” pirmo reizi tika eksponēta Pils laukumā 1976. gadā tradicionālās Baltijas tēlniecības kvadrinnāles laikā. Atzīmējot tēlnieka simtgadi, 1998. gada nogalē Latvijas Tēlnieku centra māksliniekiem radās ideja izglābt no aizmirstības šo latviešu un lietuviešu tautai piederīgā mākslinieka darbu. 1999. gadā atjaunoto skulptūru novietoja Mežaparkā, Atpūtas alejā, kas ved uz Dziesmu svētku estrādi.

[Sagatavots pēc: http://www.rigaspieminekli.lv/?lapa=piemineklis&zanrs=3&rajons=1&id=103]

 

Dižkunigaitis Mindaugs: kas bija cilvēks, kuram Aglonā atklāts bronzas piemineklis?

 

Foto: publicitātes attēls.

 

Sagaidot Baltu vienības dienu, Aglonā 2015. gadā svinīgi atklāts piemineklis Lietuvas karalim Mindaugam un viņa sievai karalienei Martai.

Ap 1200. gadu dzimušais Mindaugs bija Lietuvas valdnieks un karalis, kurš pazīstams ar Lietuvas zemju apvienošanu vienotā valstī un cīņu pret Zobenbrāļu ordeni.

Savukārt ar Aglonu viņu, kā vēsta leģenda, saistot sieva Marta, kas cēlusies no dižciltīgas latgaļu dzimtas – viņa bijusi Madalānu pils ķēniņa meita.

1236. gadā Zobenbrāļu ordenis iebruka Lietuvas teritorijā, bet tika sagrauts kaujā pie Saules.

Ap šo laiku Mindaugs kļuva par Lietuvas dižkunigaiti (valdnieku). Jau 1253. gada 6. jūlijā ar Romas pāvesta Inocenta IV svētību Mindaugs tika kronēts par Lietuvas karali. Līdz ar viņu tika kronēta arī karaliene Marta.

Pēc 1260. gadā notikušās Durbes kaujas, kad žemaišu un kuršu karaspēki bez Mindauga piekrišanas sakāva Livonijas ordeņa spēkus, valdnieks no miera līguma atteicās un atgriezās pie pagānisma.

Mindaugs ir vienīgais karalis Lietuvas vēsturē. Viņa kronēšanas diena 6. jūlijs Lietuvā tiek svinēta kā Valstiskuma diena, bet Viļņas centrā apskatāms Mindauga piemineklis.

Aglonas bazilikas sakrālajā laukumā atklātā pieminekļa autors ir lietuviešu tēlnieks Vidmants Giliķis.

 

Foto: publicitātes attēls.

Bronzas piemineklis izgatavots Viļņā. Tajā attēloti karaļa, karalienes un viņu dēla prinča tēli, kuru mērķis ir stiprināt latviešu un lietuviešu vienotību.

Piemineklis tapis, pateicoties iniciatīvas grupai, ko kopā ar lietuviešiem izveidoja Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Osvalds Zvejsalnieks.

[Sagatavots pēc: http://www.delfi.lv/news/national/politics/dizkunigaitis-mindaugs-kas-bija-cilveks-kuram-aglona-atklats-bronzas-piemineklis.d?id=46494117]

 

 

Piemineklis Latvijas Atbrīvošanas cīņās kritušajiem lietuviešu karavīriem Červonkas kapos Eglainē.

[Sagatavots pēc: https://www.letonika.lv/groups/default.aspx?q=lietuvie%C5%A1i&id=938106&&g=3]


Piemiņas monēta „Baltijas valstīm – 100”

Atzīmējot Baltijas valstu 100 gadu jubileju, triju Baltijas valstu centrālās bankas − Latvijas Banka, Lietuvos bankas un Eesti Pank – izlaidušas 2 eiro piemiņas monētu ar vienotu, iedzīvotāju interneta balsojumā izvēlētu valsts puses dizainu atgādinājumam par Baltijas nāciju apņēmību aizstāvēt savu neatkarību. Monēta apliecina Latvijas, Lietuvas un Igaunijas vienotību un gatavību sadarboties neatkarības un brīvības vārdā un simbolizē Baltijas valstu kopīgo pagātni, tagadni un nākotni. Mākslinieks lietuvietis Justs Petrulis.

 

 

[Sagatavots pēc: https://www.e-monetas.lv/jaunums/25-jaunums-pieminas-moneta-baltijas-valstim-100-no-31-janvara]

 

Izstāde „Dāvana”

2018. gada martā Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā varēja apskatīt izstādi „Dāvana” – triju Baltijas valstu mākslinieku keramiķu – Helgas Kogertes, Marutes Kollardas un Aleksandra Djačenko – veltījumu savu valstu simtgadei.

[Sagatavots pēc: http://jvmm.lv/jaunumi/aktualitates/izstade-davana-241/]


Grāmatas „Citāda Latvija” fotogrāfijās atklāts krāšņs lietuviešu fotogrāfa Ķēstuša Fedirkas skatījums no „putna lidojuma” uz kaimiņzemi Latviju visos četros gadalaikos, fotografēts vēl nebijušā tehnikā – ar radiovadāmo lidmašīnu. [Sagatavots pēc: Fedirka 2014 : 220]  


Lietuviešu jaunais projekts

Lietuviešu projekta sērijas ēkas sāka būvēt 20. gadsimta 60. gadu sākumā, un atšķirībā no citām, mazāk izplatītām sēriju ēkām tās ir sastopamas gandrīz katrā Rīgas rajonā. Lietuviešu projekts ir piecstāvu ēka, kas tika būvēta no betona paneļiem ar ģipšbetona starpsienām. Vecā projekta mājām bija balkoni. Jaunajām lietuviešu projekta mājām ir lodžijas. Plānojuma ziņā šo māju dzīvokļi ir kompakti. Galvenokārt minētās sērijas ēkas atrodas Purvciemā, Āgenskalnā, Imantā, Dzirciemā, Bolderājā, Ziepniekkalnā, Vecmīlgrāvī, Sarkandaugavā, Ķengaragā, kā arī Juglā un Botāniskā dārza rajonā.

 

[Sagatavots pēc: https://m.cityreal.lv/info/dzivoklu-projekti/lietuviesu-jaunais-projekts/?no_cache=1]

 



Dziesma Ai, māsa Lietuva. P. Zirnīša vārdi, I. Kalniņa mūzika, izpilda grupa „Turaidas Roze”.

 

Dziesma Atmostas Baltija. V. Pavlovska vārdi, B. Rezņika mūzika, izpilda V. Zemgals, Ž. Bubelis, T. Pihlaps.

 

Dziesma Kauja pie Saules. V. Plūdoņa dzejoļa fragmenti, „Skyforger” mūzika, izpilda grupa „Skyforger”.

 

Dziesma Tagad vai nekad. P. Kvetkovska vārdi, „Skyforger” mūzika, izpilda grupa „Skyforger”.

Dziesma Divi cāļi balti. Lietuviešu tautasdziesma, izpilda ansamblis „Dzeguzīte”.

Dziesma Saule tek pār pagalmu (Sauļe teka pa dvareli). Lietuviešu tautasdziesma.


Lietuvas Republika.

Galvaspilsēta: Viļņa.

Valsts iekārta: parlamentāra republika.

Platība: 65301 km²

Iedzīvotāju skaits: 3 361 000 (2008).

Valodas: lietuviešu, poļu, krievu.

Ticīgie: katoļi.

[Lielais pasaules atlants 2008 : 212]

 

Video Lietuvietis fotografē Latviju no putna lidojuma.

[https://www.youtube.com/watch?v=fx0e7PncDj8]

 

Lietuviešu atzars Latvijas valstī

Latvijas lietuvieši daudzu gadu garumā ir apliecinājuši Latvijai, ka viņi ir Latvijas valstij lojāla mazākumtautība ar bagātām vēsturiskām tradīcijām un ar savu darbību veicina labas attiecības starp divām kaimiņvalstīm – Latviju un Lietuvu.

Lietuvieši ir viena no senākajām un tradicionālajām Latvijas mazākumtautībām. 1897. gadā veiktās Krievijas tautas skaitīšanas dati rāda, ka mūsdienu Latvijas teritorijā dzīvoja 24 507 cilvēki, kas par savu dzimto valodu atzina lietuviešu valodu. Lielākoties tie bija lietuviešu strādnieki Liepājas rūpnīcās, kā arī lauksaimnieki Kurzemes guberņas tuvumā. Latvijā apmetās arī daudzi pēc 1863. gada sacelšanās izsūtījuma termiņus Sibīrijā izcietuši lietuvieši, kam atgriezties Lietuvā bija liegts. Neliela lietuviešu kolonija izveidojās arī Indicas muižā Latgalē, Latvijā strādāja arī vairāki lietuviešu tautības mācītāji.

Lietuviešu stāvoklis Latvijā ievērojami mainījās pēc 1905. gada revolucionārajiem notikumiem – sākās lietuviešu biedrību aktīva darbība un tika atvērtas pirmās lietuviešu sākumskolas, Rīgā tika iespiests samērā daudz lietuviešu grāmatu, parādījās nedēļas laikraksti „Rīgas Zvans”, „Latvijas Jaunietis” u. c. Tas bija iespējams tāpēc, ka te uz pastāvīgu dzīvi apmetās ievērojams skaits lietuviešu dažādu sabiedrisko slāņu, īpaši inteliģences pārstāvju. 1913. gadā Rīgā lietuviešu kopējais skaits sasniedza gandrīz 35 tūkstošus, taču lietuviešu valodu par dzimto uzskatīja nepilni 27 tūkstoši Rīgas iedzīvotāju.

Lietuvieši Latvijā, nezaudējot saikni ar dzimteni, deva ievērojamu ieguldījumu visas lietuviešu tautības nacionālajā atdzimšanā. Latvijā bija darbojušies, auguši un izglītību ieguvuši daudzi Lietuvas valsts politiķi, sabiedriskie un kultūras darbinieki.

Pēc Otrā pasaules kara Latvijas lietuvieši bija pakļauti tiem pašiem procesiem kā visi Latvijas iedzīvotāji. Padomju varas represiju un migrācijas dēļ ievērojami mainījās arī lietuviešu skaits un sastāvs Latvijā. Uz Latviju pārcēlās liels skaits lietuviešu.

20. gs. 80. gadu otrajā pusē, attīstoties Atmodas kustībai, nacionāla rakstura darbību atjaunoja arī Latvijas lietuvieši. 1988. gadā Rīgā tika izveidota iniciatīvas grupa, kurā aktīvi iesaistījās J. Rudaks, E. Lukošēvičiene, A. Liepiņa, B. Flandere u. c. vietējie lietuvieši. 27. novembrī notika lietuviešu sapulce, kurā piedalījās apmēram 600 cilvēku un tika izveidota Latvijas Lietuviešu kultūras biedrība. Par organizācijas pirmo priekšsēdētāju tika izvēlēts ārsts Romualds Ražuks. Savu nepārprotamo atbalstu latviešu tautas neatkarības centieniem biedrība pauda, kopā ar poļu, ebreju u. c. nacionālajām organizācijām izveidojot un nekavējoties iestājoties Latvijas Tautas frontes mērķus un centienus atbalstošajā Latvijas nacionālo kultūras biedrību asociācijā, par kuras atbildīgo sekretāru tika izvēlēts R. Ražuks. Savukārt 1989. gadā R. Ražuks tika ievēlēts Latvijas Tautas frontes domē un valdē, bet no 1990. gada līdz 1992. gadam vadīja LTF.

Atmodas laikā tika izveidoti lietuviešu pašdarbības kolektīvi. Liela nozīme Latvijas lietuviešu nacionālo aktivitāšu koordinēšanā bija 1990. gada vasarā sāktajiem Latvijas Radio raidījumiem lietuviešu valodā, ko veidoja žurnāliste Jūrate Šidlauskiene. Lietuviešu minoritātē dominēja simpātijas un atbalsts latviešu tautas nacionālajiem centieniem, ko noteica abu tautu etniskā tuvība, kopīgā vēsture un būtībā identiskie mērķi.

Ļoti skaidri tas izpaudās 1991. gada janvāra barikāžu laikā, kad pēc traģiskajiem Viļņas notikumiem un Lietuvas Radio ieņemšanas Latvijas Radio ar lietuviešu brīvprātīgo palīdzību regulāri sniedza informāciju par notiekošo arī lietuviešu valodā.

Neilgi pirms PSRS sabrukuma un Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas – 1991. gada 12. jūnijā – Rīgā notika sešu Latvijas lietuviešu kultūras biedrību pārstāvju konference, kurā tika izveidota Latvijas lietuviešu kopiena, par kuras priekšsēdētāju ievēlēja R. Ražuku.

Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas Republikā dzīvojošo lietuviešu skaits un izvietojums būtiski nav mainījies un pārsniedz 30 tūkstošus, no kuriem lielākais skaits – vairāk nekā astoņi tūkstoši – dzīvo Rīgā.

Tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas – 1991. gada 1. septembrī – Rīgas 85. vidusskolā darbību uzsāka pirmā lietuviešu klase, bet no 1995. gada sāka darboties Rīgas Lietuviešu pamatskola, kura no 2000./2001. mācību gada ieguva vidusskolas statusu.

Rīgas Lietuviešu vidusskola patiešām veic lietuviešu dzīves centra funkcijas Rīgā un lielā mērā visā valstī. Skolā svinīgi tiek atzīmēti Latvijas un Lietuvas valsts un tautas svētki, kā arī reliģiskie svētki, piedaloties ne tikai pedagogiem, skolēniem un viņu vecākiem, bet arī plašākai Latvijas lietuviešu sabiedrībai. Sevišķa uzmanība tiek pievērsta sarīkojumiem, kuru mērķis ir iepazīstināt skolēnus ar latviešu kultūru, veicinot viņu integrāciju Latvijas sabiedrībā un vienlaikus izkopjot viņu nacionālo pašapziņu.

Lietuviešu mazākumtautības vēsture un tagadne Latvijā skaidri apliecina, ka tā ir viena no mūsu valsts tradicionālajām minoritātēm, kuras darbība ir bijusi un ir ļoti vispusīga – apliecinot gan savu dzīvotspēju, gan lojalitāti pret latviešu tautu, kuras zemē tā atrodas. Lietuvieši kopā ar Latvijas igauņiem un poļiem nepārprotami pauda atbalstu latviešu tautas cīņai par neatkarības atjaunošanu, kā arī konsekventi virzījās uz savu nacionālo organizāciju un izglītības iestāžu atjaunošanu, kas raksturīgi tieši Latvijas vēsturiskajām minoritātēm.

[Sagatavots pēc: Treija 2004 : http://providus.lv/article/lietuviesu-atzars-latvijas-valsti]

 

Izcilā un nopelniem bagātā pedagoģe Broņislava Aldona Treija jeb grāmata par dzīves nenogurdināmo

Stāsts ir par lietuvieti Broņislavu Aldonu Treiju, kura ieaugusi Latvijas kultūrā un izglītībā, lielāko daļu dzīves veltot Latvijas skolu izaugsmei, inovāciju ieviešanai un pozitīva skolas direktores piemēra radīšanai. Svarīgākais šīs personības nopelns – izcilas Latvijas lietuviešu vidusskolas izveidošana, vadība un aktīva ikdienas darbība divu brāļu tautu, Latvijas un Lietuvas, draudzības un sadarbības saišu nodrošināšanā.

Atmiņas uzklausīja, fiksēja, autori intervēja un viņas dzīves darbību apkopoja projektu vadītāja Anita Šmite. 

 

 

[Sagatavots pēc:  http://pedagogs.lv/2018/02/19/izcila-un-nopelniem-bagata-bronislava-aldona-treija-jeb-gramata-par-dzives-nenogurdinamo/]

 

Video Rīgas Lietuviešu vidusskola.

[https://www.youtube.com/watch?v=O-YgnITt8B4]

 

Četrās Latvijas augstskolās tiek apgūta lietuviešu valoda: Latvijas Universitātē Rīgā, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā, Daugavpils Universitātē un Liepājas Universitātē. LU Humanitāro zinātņu fakultātē Baltu valodniecības katedrā strādā docents lietuviešu valodnieks Edmunds Trumpa, lietuviete emeritētā profesore Laimute Balode darbojas LU Latviešu valodas institūtā.

Savukārt latviešu valoda Lietuvā tiek apgūta Viļņas Universitātē, Kauņas Tehnoloģiju universitātē, Klaipēdas Universitātē un Šauļu Universitātē.

Šauļu Universitātē latviešu valodu māca valodniece Regīna Kvašīte.

 

Lītaunīki– baltu tauta, Lietuvas pamatiedzīvotāji. Lietuviešu apzīmēšanai latgaliešu tekstos dominē dažādi etnonīmi: 19. gs. beigās–20. gs. pirmajā pusē lītaunīki, litvaki, leiši, 20. gs. otrajā pusē lītuvīši, leitovīši. Latgaliešus un lītaunīkus vieno:

1) etnolingvistiskie kontakti;

2) valstiskuma ideja;

3) Lītaunīku kultūras zīmes Latgalē (galvenokārt tekstos un piemiņas vietās).

Folklorā ar leksēmu lītaunīki var būt apzīmēti ne tikai lītaunīku tautības cilvēki, bet arī: 1) blakus etnonīmam pūļi (poļaki) atklājas kā vispārināts iekarotāja tēls (Livonijas kara laikā, 1558–1583); 2) Polijas–Lietuvas valsts sastāvdaļas Inflantijas (tag. Latgales) iedzīvotāji 17.–18. gs. (latgalīši); 3) Lītavnīku ciema iedzīvotāji (apdziedāšanās dziesmās, 20. gs. otrajā pusē).

Latgalē sastopami etnonīmiskas cilmes vietvārdi un uzvārdi. 17. gs. izveidojas atsevišķi lītaunīku apdzīvoti ciemi, piem., Ciskādi (latgaliski – Cyskods)  – vistālāk uz ziemeļiem no Lietuvas esošā lītaunīku valodas sala.

Stereotipiskajos priekšstatos lītaunīki atklājas kā pļāpas, muļķi. Savukārt lītaunīku folklorā latvieši tēloti kā skopuļi, burvji un vārdotāji. Mūsdienu ekonomiskajā situācijā radušies jauni stereotipi par kaimiņiem: lītaunīki neesot tautība, bet profesija – tirgotāji, pašlabuma meklētāji, bet latvieši lītaunīku acīs – uzpūtīgi, slinki, bez iniciatīvas. Tomēr lielākoties abu baltu tautu attiecības orientētas uz sadarbību.
Latgaliešu literatūrā nav spilgtu lītaunīku tēlu, taču nozīmīga kultūrzīme Latgales tekstos ir lītaunīku valoda. Lītaunīks Jānis Kurmins ir trīsvalodu tulkojošās vārdnīcas „Słownik polisko-łacinsko-łotewski” (1858) autors. Autors kā paraugu izmantojis pirmo lītaunīku vārdnīcu – Konstantīna Sirvīda „Dictionarium trium linguarum” (Poļu-latīņu-lītaunīku vārdnīca, ~1620).

20. gs. 90. g. daži latgaliešu autori (Oskars Seiksts, Armands Kūceņš) arī meklē un aktualizē kopīgus baltu cilmes vārdus. O. Seiksta postmodernajā daiļradē nozīmīga loma ir lietuviešu valodas tekstu iestarpinājumiem. Savukārt dzejnieks Antons Slišāns (Ontons), izpētījis, ka daudzu Viļakys apkaimes iedzīvotāju dzimtu saknes meklējamas Lietuvā, Žemaitijā, rosinājis tulkotāju Kristini Vaisvalavičieni atdzejot viņa bērnu dzeju, rezultātā tapis unikāls krājums „Rūtaļu vydā. Ratelė vėdorelie” (2009).

1918.–1940. gados vērojams lītaunīku sabiedrisko organizāciju, skolu darbības uzplaukums Latvijā (arī Latgalē). Mūsdienās Latgales reģiona Lietuviešu izglītības, informācijas un kultūras centrs (bijusī Daugovpiļs lietuviešu kultūras biedrība „Rasa”) ir galvenais lītaunīku kultūratmiņas veicinātājs.

[Sagatavots pēc: Kļavinska 2012 :

http://futureofmuseums.eu/virtual-gallery/rezekne-higher-education-institution-collections/subcollections/exhibit/?nr=137]

 

Par baltu piederības zīmēm Kuršu kāpās

Iebraucējam no Baltijas teritorijas Kuršu kāpā pirmām kārtām pazīstama un līdzīga šķiet dārzu kultūra. Vietām vēl saglabājusies baltiem raksturīgā mājokļa saplūdināšana ar vidi, nevis tā izcelšana uz vides fona, kas dziļākā būtībā ir arī cilvēka harmoniska iekļaušanās dabā un tās procesos. Koka mājas ir nekrāsotas, laika gaitā ieguvušas pelēcīgi brūnu nokrāsu. Mājokļu kultūra daudzās etniskās tradīcijās ir pilnīgi atšķirīga. [..] Arī Kuršu kāpā var redzēt krāsotas mājas. Kuršu kāpā visbiežāk mājas ir krāsotas jūrmalniekiem raksturīgās krāsās – baltas ar zilām logu un durvju ailām. Kokgriezumi tāpat ir nokrāsoti zili. Tomēr arī zilais tonis Lietuvas pusē un Krievijas pusē ir atšķirīgs – lietuviešiem tas ir jūrmalnieku tumši zilais, Krievijas pusē – no Tuvo Austrumu un islāma tradīcijas (domājams) ienākušais gaiši zilais tonis. Gan Lietuvas, gan Krievijas pusē pie pagalmu vārtiņiem un namu zelmiņos no seno baltu kultūras tradīcijas saglabājušies zirga galvu attēli kā svēta dzīvnieka un pārticības simbola zīmes. [..]

Kuršu kāpas ‘vārnu kodēji’ bijuši zināmi izsenis. Krievu vēsturnieks Vladimirs Kulakovs, kas nodarbojas ar arheoloģiskiem izrakumiem Kaļiņingradā, sarunā izteica viedokli, ka vārnu košanas tradīcija saistāma ar seniem pagāniskiem rituāliem. Daži citi pētnieki sarunā izteica pieņēmumu, ka vārnu gaļa lietota pārtikā uztura dažādošanas nolūkos. Katrā ziņā skaidrs, ka pēdējo divsimt gadu laikā šo tradīciju Kuršu kāpā piekopuši sabiedrības zemāko slāņu iedzīvotāji. Tāpat zināms, ka kāpa šajā laika posmā aprijusi četrpadsmit kuršu ciematus, kuru iedzīvotāji bija praktizējuši vārnu ēšanu. [..] Ļoti iespējams, ka vārna vairumam Baltijas iedzīvotāju kolektīvajā zemapziņā saistās ar totēmisma kultu un ir neaizskarams putns. [..] Tomēr 20. gadsimta 20. un 30. gados vārnu gaļa esot bijusi iecienīta kā delikatese. Tā esot bijusi Vācijas un Francijas smalkāko restorānu ēdienkartēs, un tieši Kuršu kāpas iedzīvotāji uz rietumvalstīm sūtījuši mucām sālītas vārnu gaļas. Vārnu ēšanas tradīcija atjaunojusies arī mūsdienās – Lietuvā pastāv vairāki klubi, kuru biedrus vieno kāre uz šo ēdmaņu.

         [Ankrava 2003: https://www.vestnesis.lv/ta/id/82549]

 

Pirmā lietuviešu avīze Lietuvininkų prietelis („Mazlietuviešu Draugs”) izdota 1849. gada 5. aprīlī Klaipēdā. To rediģēja slavenas Mazās Lietuvas garīdznieku dzimtas pārstāvis Rūdolfs Andrjus Cipelis (Rudolf Andrius Zippel, 1813–1894).

Pirmais lietuviešu izdevums, kuru varētu saukt par žurnālu, izdots 1823. gadā. Tas ir Nusidavimai Dievo karalystēje („Atgadījumi Dieva karalistē”).

Pirmais Dižajai Lietuvai veltītais laikraksts bija Aušra („Ausma”), kura pirmais numurs izdots 1883. gada martā Ragainē (vēlāk izdots Tilzītē); tā pirmo numuru rediģēja lietuviešu nacionālās atmodas tēvs Jons Basanavičs. Lietuviešiem periodikas jomā nelabvēlīgo vēsturisko apstākļu dēļ bija lemts no latviešiem krietni atpalikt.

[Sagatavots pēc: Sabaļausks 2014 : 108–109]

 

2010. gadā galerijā „Ledus pagrabs” tika atklātas Valmieras lietuviešu biedrības „Gintaras” 15 gadu jubilejai veltītas izstādes.

Valmieras lietuviešu biedrība „Gintaras” dibināta 1995. gada 15. februārī, kad Valmierā dzīvojošie lietuvieši pirmo reizi sanāca kopā, lai atzīmētu Lietuvas Neatkarības dienu. 1997. gadā Valmieras lietuviešu kultūras biedrība pievienojās Latvijas Lietuviešu kopienai.

Biedrības galvenā mītne atrodas Valmieras Novadpētniecības muzejā. Biedrībā aktīvi darbojas vairāk nekā 20 biedri. Kopā organizēts izstāžu cikls „Latvijas lietuvieši”, daudziem Valmieras un apkārtnes pašdarbības kolektīviem ir sameklēti draugi Lietuvā, kuri vēlāk viesojušies ar koncertiem Valmierā, Rūjienā, Ķoņos, Vaidavā un citur. Biedri regulāri piedalās arī Latvijas lietuviešu un Lietuvas vēstniecības Latvijā organizētajos pasākumos.

[Sagatavots pēc: http://edruva.lv/galerija-ledus-pagrabs-atklas-valmieras-lietuviesu-biedribas-15-gadu-jubilejai-veltitas-izstades/]

 

80 % pasaules dzintara tiek iegūts Baltijas jūrā.
Dzintars jeb Baltijas zelts ir neatņemams lietuviešu identitātes elements. Jau izsenis dzintars ir godāts kā īpaša kultūrvērtība ne tikai tā estētiskā skaistuma, bet arī dziedniecisko īpašību dēļ. Baltijas dzintarā nav smago metālu piejaukuma, tāpēc to izmanto gan medicīnā, gan skaistumkopšanas produktos. Pasaulē ir apmēram simts dzintara iegulu un lielākā daļa no tām atrodas Baltijas jūrā.

[Sagatavots pēc: http://www.balttour.lv/?link=00100020&subid=7535]

 

Čurļonis un „Neraudi, māt!”

Paši lietuvieši uzsver, ka okupācijas gados mērķtiecīgi nīcināta neatkarīgās Lietuvas arhitektūra, tomēr vēl joprojām Kauņā saglabājies īpaši daudz art deco un funkcionālisma stila celtņu. Trīs ir nozīmīgas visas Eiropas mērogā un atrodas pavisam netālu cita no citas.

Pirmā ir Čurļoņa Nacionālā mākslas un dižkunigaiša Vītauta Kara muzeja apvienotā celtne. Turpat netālu kalnup ved viens no diviem Kauņas un visas Lietuvas funikulieriem, kam dots Zaļā kalna (Žaliokalnio) vārds. Uzbūvēts 1931. gadā, tas ir viens no vecākajiem joprojām strādājošiem funikulieriem Eiropā.

Jau 1907. gadā, pēc pirmajām lietuviešu mākslinieku izstādēm, Kauņas sabiedrībā radās doma par mākslas muzeja dibināšanu. 1921. gadā ar Lietuvas Seima lēmumu aizsāka veidot Čurļoņa mākslas galeriju, tai sākotnēji atrodoties Mākslas skolas telpās. Savukārt no 1936. gada Čurļoņa muzejs ieguva pastāvīgas telpas vienotā ēku ansamblī ar Lietuvas dižkunigaiša Vītauta Kara muzeju. Kara muzejā ik dienu pulksten 12 četrdesmit deviņi zvani atskaņo lietuviešu kara laika dziesmu „Neraudi, māt!”.

Čurļoņa muzejs pārsteidz ar pārdomāto Eiropas un, protams, Lietuvas māk­slas kolekciju, tomēr tā lielākā vērtība ir Čurļoņa māk­slas darbu apkopojums. Muzejā glabājas 220 gleznas, 52 grafikas, 10 zīmējumu albumi, un Mūzikas zālē gandrīz nepārtraukti skan komponista mūzika. Kā pirmais abstraktais gleznotājs Lietuvā Čurļonis sintezēja mākslu un mūziku, veidojot mākslas darbu refleksijas mūzikā un izgleznojot mūziku gleznās.

Čurļonis aizgāja mūžībā vēl pirms neatkarīgās Lietuvas valsts atjaunošanas 1918. gadā, un, kaut arī viņš bija neapšaubāms Lietuvas patriots, viņu lepni pieminēja visu padomju okupācijas laiku. Ar retiem izņēmumiem tos nacionālos varoņus, kuri nomira bijušo brīvo valstu neatkarības laikā, nedrīk­stēja pat īsti pieminēt, kur nu vēl godināt. Mākslinieka sievu – ievērojamo lietuviešu literāti un valsts darbinieci Sofiju Kimantaiti-Čurļonieni (1886–1958) padomju okupācijas laikā pieminēja reti.

Rīgā pirmā nopietnākā iepazīšanās ar Čurļoni bija 1910. gada aprīlī, kad Baltijas tautu tuvināšanās nolūkos tika sarīkota lietuviešu mākslas izstāde ar tā laika spēcīgākajiem lietuviešu mākslas darbiem, arī                  28 Čurļoņa gleznām. Nu jau vairāk nekā gadsimtu daudzi latviešu mākslinieki un komponisti savā daiļradē ir iedvesmojušies un apbrīnojuši kaimiņzemes mākslinieku.

     [Sagatavots pēc: Jance 2016 : http://www.la.lv/curlonis-un-neraudi-mat/]

 

 

 

Imanta Ziedoņa un viņa dēla Rimanta Ziedoņa darbs „Leišmalīte” (2012) tapusi teju vai desmit gadus: krustu šķērsu izstaigāta, izbraukāta, izpētīta visa Latvijas pierobeža no „Lietuvas gala” Nidas līdz pat „Baltkrievijas galam” – Ilūkstei; pavisam mērots 571 kilometrs. Apmeklēts katrs pagasts un ciems, katra skola, muzejs un baznīca.
Šī ir Latvijas ļaužu un dzimtu – latviešu, vāciešu, poļu, lietuviešu – likteņstāstu grāmata. Plaša un dziļa gan laika, gan telpas dimensijā. Lielais atvēziens.

[http://www.zvaigzne.lv/lv/gramatas/apraksts/81872-leismalite.html]

 

Jāņa Baltvilka balvu saņem lietuvietis Ķēstutis Kasparavičs

2010. gadā Latvijas bērnu un jaunatnes literatūras padomes žūrija nolēma piešķirt Jāņa Baltvilka balvu lietuvietim Ķēstutim Kasparavičam. Kasparavičs sācis savu darbu bērnu literatūrā kā mākslinieks, ilustrējis ap 50 grāmatu bērniem, kas izdotas Lietuvā, Vācijā, Dānijā, Grieķijā, Latvijā un citur, un veiksmīgi turpina to arī kā rakstnieks.

J. Baltvilka balvu Ķ. Kasparavičs saņēma par pasaku grāmatu „Baltais zilonis: stāsti no tālām zemēm”, ko tulkojusi Indra Brūvere.

Balva pasniegta arī tulkotājai Indrai Brūverei par profesionāli un augstvērtīgi veikto Ķēstuša Kasparaviča „Baltā ziloņa” un Gendruša Morkūna (1960–2009) stāsta „Ellīgi karstas brīvdienas” tulkojumu no lietuviešu valodas.

 [Sagatavots pēc: http://www.tvnet.lv/izklaide/gramatas/338882-jana_baltvilka_balvu_sanem_lietuvietis_kestutis_kasparavics]

 

Lietuviešu folkloras teātra izrāde „Jau saulīte” viesojas Rīgā

2014. gada 1. janvārī lietuvieši svinēja literatūras klasiķa Kristijona Donelaiša 300 gadu jubileju. Viens no jubilejas programmas darbiem bija realizēts un piedāvāts skatītājiem gan pašā Lietuvā, gan ārzemēs, īpaši tur, kur dzīvo lietuviešu diaspora – folkloras teātra izrāde „Jau saulīte”. Tā tika izrādīta arī Rīgas Latviešu biedrības Lielajā zālē.

Folkloras izrāde „Jau saulīte” veidota četrās daļās ar K. Donelaiša poēmas „Gadalaiki” tekstu fragmentiem un ievīta bagātīgā Prūsijas Lietuvas tautas paražu, dziesmu, deju, mūzikas un citu folkloras žanru audumā. Uz skatuves dinamiski griežas visu gadalaiku darbu, svētku kaleidoskops, kurā skan gan jautras, gan dramatiskas notis, izpaužas Prūsijas lietuvieša raksturs – čakls un lepns, sirsnīgs un viesmīlīgs, ar protestantisku atturību un vaļsirdīgu lietuvieša dabas izjūtu.

     Scenārija autore un režisore Daļa Kiseļūnaite kā zinātniece pati daudzus gadus pēta Mazās Lietuvas valodu un etnogrāfiju, jaunībā studējusi teātra mākslu, ir apvienojusi abas profesijas ar mērķi atvērt mūsdienu cilvēka skatu uz K. Donelaiša izteiktām domām un viņa mākslu. Režisores idejas centrā – harmonija starp Dievu, dabu un cilvēku, kas mūsdienās bieži vien ir izjaukta, un daudzi no mums ilgojas pēc tās. Izrādē uz skatuves skanēja reti dzirdamas lietuviešu luterāņu dziesmas, kuras Prūsijas Lietuvā tiek dziedātas līdz pat šai dienai, kā arī pirmās lietuviešu grāmatas autora Martīna Mažvīda korālis. Prūsijas lietuviešu arfu spēlēja tās meistars Antans Butkus, skanēja arī citi viņa zinātniski rekonstruēti Mazās Lietuvas instrumenti.

[Sagatavots pēc: Gugane 2013: http://www.iksd.riga.lv/public/52353.html]

 

Arvīds Roms Sabonis. Puisis no Kauņas

Viens no lietuviešu izcilākajiem basketbolistiem Arvīds Roms Sabonis piedzima 1964. gada 19. decembrī Lietuvas basketbola sirdī Kauņā, taču nopietni spēlēt groza bumbu sāka tikai 13 gadu vecumā, lai gan augumā ražens uz savu vienaudžu fona viņš bija arī agrāk. Basketbolista karjera attīstījās strauji – 15 gadu vecumā viņš jau bija vadošais PSRS junioru izlases spēlētājs, bet 16 gadu vecumā debitēja Kauņas pieaugušo komandā „Žalgiris”.

1985. gadā NBA draftā lietuviešu centru ar 77. numuru izvēlējās Atlantas „Hawks”, taču vēlāk šos rezultātus anulēja, jo Sabonis bija pārāk jauns NBA draftam. Tad viņu ar 24. numuru izvēlējās Portlendas „Trail Blazers”, taču pasaules spēcīgākā līga uz Saboņa parādīšanos gaidīja deviņus gadus.

Līdz ar karjeras augšupeju sākās arī Saboņa traumas, kas liedza lietuvietim spīdēt vēl spožāk. Pēc vairākkārtējām traumām 1988. gadā Seulas olimpiskajās spēlēs Sabonis atgriezās PSRS izlases sastāvā un kļuva par olimpisko čempionu. 1989. gada padomju sporta funkcionāri ļāva Sabonim doties uz ārzemēm, taču lietuvietis karjeru turpināja nevis Ziemeļamerikā, bet gan Spānijā, kur nospēlēja sešas sezonas „Valladolid” un „Real Madrid” rindās.

1992. gadā Sabonis piepildīja vienu no saviem sapņiem un Lietuvas izlases rindās spēlēja Barselonas olimpiskajās spēlēs. Pusfinālā lietuvieši tikās ar ASV „Dream team”, kuriem nācās piekāpties ar 76:127. Tomēr tad sekoja spēle par bronzas godalgām pret NVS apvienoto komandu, un lietuvieši uzveica „padomju” basketbolistus un izcīnīja bronzas godalgas.

NBA Sabonis aizvadīja sešas sezonas, visus gadus „Trail Blazers” iekļuva „play off”, bet lietuvietis ar savu amizanto spēles stilu kļuva par Portlendas publikas mīluli. 2005. gadā Sabonis paziņoja par karjeras beigšanu, tomēr no basketbola neaizgāja, un šobrīd viņš ir Lietuvas Basketbola savienības prezidents un basketbola dzīves noteicējs Lietuvā.

      [Sagatavots pēc: http://www.delfi.lv/sports/news/basketball/news/arvidam-sabonim-50-izcila-lietuviesa-karjeras-spilgtakie-mirkli.d?id=45362366&page=1]

 

Goreiguos muzykys festivalam radeits skaņdorbs par karali Mindaugu i Martu

18. goreiguos muzykys festivalam, kas nūtika nu 2015. goda 18. augusta da 5. septembra, jaunu skaņdorbu par Lītovys karali Mindaugu i juo sīvu Martu, kas, īspiejams, bejuse nu Latgolys, saceriejs komponists Jākubs Jančevskis.

Jaundorbam ir ostonis dalis. Tys saraksteits koram, steigu orkestram, perkusejom i teiciejam, kurs stuosta legendu.

Komponists ar itū dorbu gryb pasaceit, ka mums ar sābrim lītaunīkim ir daudz kūpeigu temu. Skaņdorbā apsavārta ari mīra i kara tema, atkluojūt sīvītis i veirīša atškireigū izpratni par tū, jo sīvīte sludynoj mīru,  veirīts aizastuovūt īt karuot.

Pietnīku reiceibā asūšuo informaceja līcynoj, ka 1253. godā ar Rūmys pāvesta Innocenta IV svieteibu Mindaugs tyka krūnāts par Lītovys karali. Reizē ar jū tyka krūnāta ari karalīne Marta, kura beja cālusēs nu latgaļu virsaišu dzymtys i beja Madalānu piļskunga meita. Marta tyka krūnāta par Lītovys karalīni atbylstūši sova laika tradicejom – ar pāvesta svieteibu.

Kai viestej legenda, 1263. godā ceļā iz Aglyunu pi sīvys rodim Mindaugu i divejus juo mozgadeigūs dālus nūgalynuoja Lītovys augstmaņi. Karaļs tics paglobuots tīpat Aglyunā.

Itai versejai par lobu līcynoj 17. godu symta luteraņu muoceituoja Rīvija hronikā mynātais fakts, ka 1618. godā Aglyunā, nūvuocūt kaida trūņa drupys, ir atrosta marmora plāksne. Leidz myusu dīnu tei gon nav sasaglobuojuse, bet ir sasaglobuojs latiņu teksta nūroksts, kurā saceits: „Itamā zemē atsadus Mindaugs, kunigaits, lītuvīts, kuram dzeivuot i miert beja gūda līta…” Piec vīnys nu versejom, trūņa drupys atsarodušs pi tagadejim kopim, taipat ari pastuov uzskots, ka Mindaugs tics puorapglobuots bazneicā zam oltora.

[http://www.lakuga.lv/2015/08/17/goreiguos-muzykys-festivalam-radeits-skandorbs-par-karali-mindaugu-i-martu/]