Tradicionālā transkripcija

[liẽpa]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[li͜eːpɑ̆]


[l] – ’skanenis’.’]

[ie] – ’divskanis’) ir monofonēmas, pārējie divskaņi (ai, au, ei, eu, iu, oi, ou, ui) ir bifonēmas. ‘]

[p] – nebalsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

 

Divzilbju vārds.



liepsakne, vārda celms

-a galotne




liep+kok-s

liep+za-rs

liep+zied-i

diž+liep-a

svēt+liep-a

upur+liep-a




liepapatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

liep-a

liep-as

Ģ.

liep-as

liep-u

D.

liep-ai

liep-ām

A.

liep-u

liep-as

I.

ar liep-u

ar liep-ām

L.

liep-ā

liep-ās

V.

liep-a!

liep-as!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Lielas liepas auga vecajā muižas parkā.

2) apzīmētājsKokapstrādē izmanto arī liepas kokus.

3) izteicēja daļa – Skaistākie parka koki ir liepas.

4) galvenais loceklisVarenā liepa lauka vidū.

5) papildinātājs – Jaunie kaimiņi dārzā iestādīja Kanādas liepu.

6) vietas apstāklis Liepā kaļ dzenis.



liepu aleja, liepu lūki, liepu ziedi

 

liepas smaržo, liepas zied

 

kupla liepa, liela liepa



liepa, s.

Lapkoks ar sirdsveidīgām lapām un dzeltenīgiem, smaržīgiem ziediem. 

Platlapu liepa. Liepu ziedi. Liepu (ziedu) tēja, medus. Liepu lūki. Liepu aleja. 
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 595]


liepa, -as, s.

1. Koks, retāk krūms, kam ir sirdsveida lapas ar sīkzobainu malu, gaišdzelteni smaržīgi ziedi un kupls vainags.

Kupla liepa. Liepas lapa. Liepu ziedi. Liepu lūki.

Ozolus, liepas, kļavas, ošus, vīksnas, gobas sauc par platlapu kokiem. Švinka 1, 184.

Gar ielas malu ziedēja liepas, no kuplajiem vainagiem vēdinādamas sejā saldu medus smaržu. Grīva III, 282.

.. Cekulainas liepu rindas Kopā kuplas galvas bāž. Stērste 1, 211.

2. dsk.; bot. Augu dzimta, kurā ietilpst koki un krūmi ar nektārainiem ziediem, kas sakārtoti ziedkopās ar garām augšlapām. 
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


liepa – līpa 
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


liẽpa liẽpa, demin. liẽpĩna. lûks i liẽpãm, nùo kàklìm jàu a plêš. 
[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe II 1978 : 228]


Bioloģijā Amerikas liepa, Eiropas liepa, Holandes liepa, Krimas liepa, parastā liepa, platlapu liepa, liepu laputs, liepu mūķene.


UzvārdiLiepa; Liepiņš, Liepiņa.


Vietvādi Liepas pagasts, pagasts Priekuļu novadā; Liepas kalns, kalns Liepas pagastā; Liepāja, pilsēta.


ErgonīmiLiepas, zemnieku saimniecība Stalbes pagastā.


liepa, mantots vārds. Pamatā ide. *leip- ’lipināt’; b. *leip-: *lƒp– > ab. *liep-: lƒp-, no kā la. liepa un izzudusī forma *līpa (*līpe, *lipa), kas saglabājusies vietvārdos, piem., Līpes kalns (Lažā), Lipaiķi (sal. pr. lipe).

Fasmers uzskata, ka nosaukuma pamatā ir lipīgā sula.
[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 526]


angļu  linden; lime

baltkrievu  липа

ivritā  סיד

franču  tilleul

grieķu  ασβέστης

igauņu  lõhmus  

krievu – липа

latīņu  tilia

lietuviešu  liepa

lībiešu  pīerna

poļu  lipa

ukraiņu  липа

vācu  das Linde



Liepu ziedā nevar mēslu vest, jo tad tie netrūd. 


Savārītas liepas lapas lieto pret garo kāsu. 


Audzi, audzi, ozoliņi,
Še ir tava
liepa aug,
Še ir tava liepa aug
Zem tavām pazarēm. [LD 11629-0]

 

Sudrabiņa liepa auga
Pie brālīša nama duru;
Iziedama, pāriedama
Liepā kāru vaiņadziņu. [LD 28907-11]

 

Liptin lipa liepu lapa
Pie manām villainēm;
Tā pielipa tautu dēlis
Pie tā mana augumiņa. [LD 10199]


Užavas liepa

Užavas upes malā starp Jānnieku un Robežnieku mājām atrodas veca, sirma liepa, zem kuras senči upurējuši saviem elkiem. Tauta vēl tagad tura šo liepu par svētu.

 Ja kādam gadījās kāds augonis vai cita kaite, tad vainīgo vietu saberzēja ar kādu lupatiņu, kuru pakāra minētai liepai zaros, un tad liepa to vainu noņēma.

Kāds kalps reiz braucis vēlā ziemas vakarā atkušņa laikā ar malkas vezumu. Pie liepas esošais grāvis bijis atkusis, un braucējs nav varējis pa to trīs pirkstus.
[Sagatavots pēc: http://ventspilsnovads.lv/]



Tev

 

Liepas satumst. Lapās apklust vēji,
Savāds gurdums zāli lejup māc,
Un tu atkal šodien nevarēji
Atnākt šurp, kā bija norunāts.

Kamdēļ teikt un smaidot solīt klusi,
Ka tu nāksi tad, kad saule riet,
Ja tu zini, ka uz citu pusi
Gribas tev tai pašā brīdī iet?

Laikam tīk tā doma tev un jūta,
Ka es mokos, tevi gaidot viens,
Kamēr vējš pār zemi nakti sūta,
Tumsā pazūd ceļu baltais piens.

Kā lai zin, varbūt tā arī labi,
Ka te sēžu skumjš un vientulīgs, –
Mani draugi tagad – ceļa stabi,
Nakts un klusums, klusums brīnišķīgs.

Liepas satumst. Lapās apklust vēji,
Savāds gurdums zāli lejup māc,
Un tu atkal šodien nevarēji
Atnākt šurp, kā bija norunāts. [Čaks 1971 : 167]


Visu redzamākajā vietā pakrastes augšējā malā aug staltākā un kuplākā liepa Vīgantē. Viņa te ziemeļos mājasmāte un valdniece, tāpēc viņa arī izraudzījusies šo goda vietu.

No sava troņa viņa var pārskatīt visu pakrasti, visus savus lielos un mazos pavalstniekus, visus sīkos un arī resnos apakšniekus.

Tie visi spiestin spiežas pa labi un kreisi pie valdnieces troņa pakāpēm, bet taisni priekšā pašos kāpšļos viņi nedrīkst apmesties: tad jau saburzītos smalkā, tumši zaļā sega, kas viļņu viļņiem stiepjas pār abām milzu pakāpēm lejup uz Daugavas pusi.

Tikai trešajam pakāpienam, kas ir pats stāvākais un cietākais, jo viņš ūdens malā, – tikai šim pakāpienam pašā augšas maliņā taisni pret liepu drīkst apmesties ziediem bagātākie krūmi.

Viņi izpilda veiklo, smuidro pāžu vietu Staburaga valstī. Tāpēc viņiem brīv tur stāvēt.

Un raugi: pašā liepas virsotnē visusārtākā lapiņā atspīd piepeši spožs, it kā tīrākā zelta stars.

Lapiņa pakustas, pagriežas, un spožais stars tanī pašā acumirklī noslīd lejā ņipro pāžu rociņās.

Sīkās rociņas lokās un ceļas, un stars lido kā migliņas nests aizvien tālāk, aizvien mundrāk, un – re! viņš pēkšņi paspīd kuplajā avota liepā, bet tikai mirklīti: tad viņš novirpuļo skaidrajā avotā, apsviežas un palēkā spirgtajā ūdenī, un dzidrais vilnītis jau paķēris viņu un nes, līksmodams un no viena akmens uz otru lēkādams lejā, tieši Daugavā.

Un piepeši no platās Daugavas malas atskan kā tūkstošiem saldu skūpstu un nopūtu, un cerību, un mīlestības dvestu čukstu.

Bet maigais stars tad jau tālu Daugavā.

Jautrie vilnīši nes viņu līgodami un diedami tieši nopietnajam Staburagam.

Jo tas jau liepas vakara sveiciens, jūsmīgais „Arlabunakti!”, ko staltā valdniece ik vakarus sūta saviem pavalstniekiem: kuplajiem krūmiem, sirmai avota sargātājai, mudrajam Liepavotam, lielajai Daugavai un par visiem vairāk – savam staltajam Staburagam. [Valdis 1992 : 54]



Latviešu tautasdziesmās liepa simbolizē meitu, neprecētu sievieti.

Viņpus upes daiļa liepa,
Šai pusē daiļš ozols.
Daiļā liepa atlīgoja
Pie daiļā ozoliņa. [LD 12461-6]


Arī Saule un Saules meitas ir saistītas ar liepu.

Kupla liepa zelta zari
Jūrmalē smiltienē,
Galā sēd Saules Saule pazaros. [LD 3826]


Latvija ir arī lielo liepu zeme

Latviešu tauta stipru tautudēlu salīdzina ar ozolu, bet daiļu tautumeitu – ar kuplu liepu. Liepa ir sieviešu koks. Meitenēm šūpuļa kārti cirta no liepas, pirti meitenes mazgāšanai kurināja ar liepu malku, kristībās, meitenīti augšā ceļot, sauca: „Lai kupla kā liepa!”

Senlatvieši no liepas darināja bērnu šūpoles un kokles, greba karotes, pavārnīcas, abras, pūrus un vāceles, taisīja galdus, krēslus, drēbju vāles un dzirnavu milnus. No lūkiem pina tīnes, grozus, tarbas, cibiņas, virves un arī vīzes. Mīkstā liepas koksne neder malkai un būvniecībai, liepas der skaistumam ceļu alejās, parkos, māju vārtos, piemiņu vietās un lapenēs. Pilsētu ielās liepas attīra gaisu, pašas paciezdamas piesārņojumu labāk par citiem kokiem. Liepu stādījumi spēj aizturēt līdz 80 % putekļu. Katrs koks aizstāj desmit istabas kondicionieru divdesmit stundu darbu. Liepas ražo fitoncīdus un skābekli. Viena dižliepa vasarā saražo ap 2500 m3 skābekļa! 

Liepu ziedu uzlējumam ir izteikta baktericīda, pretiekaisuma, sāpes remdinoša un nomierinoša iedarbība. To lieto ārstējot drudzi, klepu, bronhītu, iesnas, saaukstēšanos, arī pret vēdera sāpēm, nierakmeņiem un citām kaitēm. Pret galvassāpēm ap galvu apsien liepu lapas. Pret nervozitāti palīdz liepziedu vannas. Vasarā nervoziem cilvēkiem ieteic uzturēties zem ziedošām liepām. Matu spēcināšanai tos mazgā ziedu novārījumā un dzer liepu sulu pa ēdamkarotei vairākas reizes dienā.

Latvietis liepu godāja un cienīja, nereti turēja svētu. Latvijā joprojām sastopamas senās upurliepas, elku liepas, svētliepas. Vietvārdu biežuma ziņā liepas pārspēj ozolus. Liepas pieminētas vairāk nekā tūkstoš tautasdziesmās.

Veco elku liepu resnajos stumbros var ieiet iekšā kā mazās svētnīcās, kā mākslas darbnīcās, ko izveidojusi pati daba. Nesteidzieties atstāt koka dobumu, bet rūpīgi aplūkojiet dīvainās izaugumu, saaugumu skulptūras, kas veidojas, ķeburainā stumbra milzu caurulei apaugot ar jauno spēcīgo atvašu koksni. Jaunā koksne veļas pa vecā stumbra iekšpusi, nesaprazdama, vai pārvērsties saknēs vai zaros. Tur veidojas tik fantastiskas plastiskās figūras, ka nenobrīnīties. 

Visresnākā Latvijas liepa ir Valdemārpils elku liepa pie Sasmakas ezera. Tās stumbra apkārtmērs celma augstumā (30 cm virs zemes) bija sasniedzis 8,8 metrus, bet dobuma trupes dēļ apkārtmērs samazinājās līdz 8 metriem. Pēc noteikumiem, dižkokiem stumbra resnums jāmēra krūšu augstumā, t. i., 1,3 metrus no zemes. Bet vecajai elku liepai šajā augstumā stumbra apkārtmēru nemaz nav iespējams noteikt, jo tur jau sākas un tuvu zemei aizlokās milzu zari krietna vēriena resnumā. Lai iespaidīgie žuburi, kas no lielā smaguma aizvien vairāk noliecas uz zemi, nenolūztu, tiem ierīkoti balsti. Savulaik vētra nolauza daļu no liepas, atsedzot stumbrā milzīgu, prauliem pilnu dobumu. Slavenās liepas augstums – 22 m, kuplums jeb vainaga projekcija – 19×22 m. [..]
[Sagatavots pēc: Eniņš 1998 : http://www.dabasretumi.lv/]