Tradicionālā transkripcija

[lĩbiẽtis]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[liːːbi͜eːtis] 


[l] – ’skanenis’.’]

[ī] – garais patskanis

[b] – balsīgais troksnenis

[ie] – ’divskanis’) ir monofonēmas, pārējie divskaņi (ai, au, ei, eu, iu, oi, ou, ui) ir bifonēmas. ‘]

[t] – nebalsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Trīszilbju vārds.

Ortogramma – ī.



līb- sakne

iet– – piedēklis

-isgalotne

lībiet- – vārda celms

ietisizskaņa






lībietispatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, otrā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

lībiet-is

lībieš-i

Ģ.

lībieš-a

lībieš-u

D.

lībiet-im

lībieš-iem

A.

lībiet-i

lībieš-us

I.

ar lībiet-i

ar lībieš-iem

L.

lībiet-ī

lībieš-os

V.

lībiet-i!

lībieš-i!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsKolkā dzīvojot vairs tikai viens lībietis.

2) izteicēja daļa – Māju saimnieks ir lībietis.

3) galvenais loceklisCēsu pēdējais lībietis.

4) papildinātājs – Ordeņa brālis atveda sev līdzi kādu lībieti.

5) vietas apstāklisMūki, dziļi apvainoti, raudzījās aizejošā lībietī.

6) apzīmētājsCīņā pret igauņiem krīt lībiešu virsaitis Kaupo.



lībiešu kultūra, lībiešu tautas tērps, lībiešu valoda



lībieši, vsk. lībietis -ša, v.; lībiete, dsk. ģen. -šu.

1. Somugru tauta, kas vēl sastopama Latvijas teritorijā ap Kolkas ragu.

Lībiešu valoda. Lībiešu tautas tērps.

2. Pie šās tautas piederīgie.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 590]


lībieši, v. lībietis -ša, v. lībiete -es, -dsk. ģen. -šu, s.

1. dsk. Viena no Baltijas somugru tautībām, kas mūsu ēras sākumā apdzīvoja Kurzemes ziemeļdaļu un galvenokārt Vidzemes rietumdaļu un līdz 19. gadsimta vidum gandrīz visa asimilējās ar latviešiem.

Lībiešu kultūra.

Rīga bija nodibināta lībiešu novadā, tāpēc blakus ienācējiem vāciešiem tajā jau pašā sākumā dzīvoja lībieši. V. Kalniņš 1, 49.

2. arī vsk. Šīs tautības piederīgais.

Pēc 1959. gada tautas skaitīšanas datiem, par lībiešiem sevi uzskatīja 3000 cilvēku. Padomju Jaunatne 76, 123, 4.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


lībietis, -e – līvs, līvīte; lībiešu valoda – līvu volūda
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]


lībietis – līvs


Valodniecībālībiešu valoda.


UzvārdiLībietis, Lībiete.


VietvārdiLībieši, mazciems Īslīcē un Vecpiebalgā; Lībieši, viensēta Bērzē, Vircavā u. c.; Jaunlībieši, viensēta Taurenē un Zvārtavā; Kalnlībieši, viensēta Viļķenē un Trikātā; Lībieškalns, kalns Sarkaņos; Lībiešu dīķis, dīķis Drustos; Lībiešu mežs, mežs Zaubē; Lībiešu purvs, purvs Ērģemē, Lībiešu pusmuiža, muiža Zaubē.

 

Ergonīmi – Lībiete & A, SIA.


lībieši, aizgūts vārds; apv. lībji, vsk. lībietis, lībis. Pamatā lībiešu lībi lībietis, lībiski, arī lībŋ, līvŋ lībietis. Skaņu v : b mija ir pamatā atšķirīgiem lībiešu apzīmējumiem dažādās valodās: ig. liivlane lībietis, liivi lībiski, vācu Live lībietis (no tā v. Livland Vidzeme), lš. lybiai.

Vārda cilmi daži autori saista ar ig. liiv smiltis, jo lībieši apdzīvojuši smilšainu piekrasti. Taču ig. liiv nav somugru cilmes; līdz ar somu liiva putras veidīga masa; miklums, gļotas, strutas to uzskata par ģermānismu vai baltismu (sal. la. glīve gļotas).
[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 144]


angļu – Liv; Liiv; Livonian

baltkrievu  лів

franču – le live; livonien

grieķu – Λιβ

igauņu  liivlane

ivritā  לִיבוֹנִית

krievu  лив; либь

lietuviešu – lyvis; lybis

lībiešu – līvõ

poļu  liw

somu  liiviläinen

ukraiņu  лів

vācu  der Live

zviedru  liv



Tas bijis pirms daudziem gadsimtiem, kad svešas tautas karavīri apspieda līvus. Tautas lielā daļa, ilgu laiku cīnījusies pret pārspēku, padevusies. Tikai viens mazs pulciņš sava dūšīgā virsaiša vadībā nepadevies, bet cīnīdamies atkāpies caur tagadējo Kurzemi uz ziemeļiem, cerēdams turienes milzīgajos mežos un bezdibeņu purvos paslēpties no uzbrucējiem. Soli pa solim viņiem sekojuši svešie karavīri. Līvi, līdz jūrai aizdzīti, nezinājuši, ko darīt, jo nebija laivu, ar kurām pāri celties. Te Velns, piestājies virsaitim, piedāvāja palīdzību, tikai viņam jāapsola tam sava dvēsele. Virsaitis apsolījis. Velns teicies nākamajā naktī uzbūvēt tiltu pāri jūrai. Runāts, darīts. Naktī Velns naigi ķēries pie darba. Jau viņš divas smagas smilšu nastas ienesis jūrā, te uz reizi, kamēr Nelabais pašlaik pūzdams elsdams trešo klēpi stiepis, iedziedājies gailis. Tā kā Velna vara pastāv tikai naktī līdz pirmajiem gaiļiem, tad nasta izkritusi tai pašā acumirklī. No Velnam izkritušā smilšu klēpja pacēlies kalns, kuru vēl tagad redz pie Mazirbes. No abām pirmajām nastām radies jūrniekiem tik bīstamais Kolkasrags. Ja Velns vēl trešo klēpi būtu spējis iesviest jūrā, tad būtu radies dambis līdz Sāmu salai. Kas Kolkasragam garām braucis un, šo teiku izlasījis, vēl netic, ka šis rags ir Velna darbs, lai apskata Stiebra gravas Dundagā. Tad viņš redzēs, ka Velns savas trīs smilšu nastas tur grābis.
[http://www.pasakas.net/]

 

Kā cēlies nosaukums Kolka

Senos līvu laikos te bijis maz iedzīvotāju. Visi tie dzīvojuši nabadzīgi. Kolkas krastā bākas nav bijušas, visi kuģi ir gājuši sēkļiem virsū. Kolcinieki ir gājuši lādēt kuģus ārā un bijuši nežēlīgi pret iebraucējiem. Tie slīkuši, bet lībieši teikuši: Kuol ka, – tas ir, mirsti ar. Tā cēlies Kolkas ciema nosaukums.
[http://www.pasakas.net/]


Lībieši agrāk nekā latvieši sāka valkāt pilsētas tipa apģērbu, tādēļ muzeju krājumos un lībiešu dzimtās saglabājies maz 19. gadsimta lībiešu tautastērpa apģērbu. Tomēr pēc tiem, arī pēc teicēju stāstījumiem un rakstītajiem avotiem iespējams rekonstruēt lībiešu tradicionālo apģērbu.

Sievietes valkāja tunikveida kreklus, jakas vai ņieburus un brunčus. Senākie brunči bija ar vertikālām strīpām, apakšmalā piešūtas divas krāsainas lentes. Lībietes valkāja arī villaines. 19. gadsimta beigās vēl bija saglabājušās senās baltās villaines, tomēr izplatītākas bija krāsainās seģenes (austi kvadrātveida lakati ar bārkstiņām ap malām). Vēsā, lietainā laikā lībietes uz pleciem lika tā sauktos pussvārčus jeb sedzamos brunčus – tie bija gluži kā parastie brunči, tikai platāki.

Lībietēm patika fabrikās darināti zīda, kokvilnas vai smalkvilnas lakati. Tos sēja galvā vai lika uz pleciem. Precētas sievas galvā lika aubes ar skaisti izrotātu pakauša daļu – ar brokāta un zīda lentītēm, auduma gabaliņiem un stikla pērlītēm. Atkarībā no piegriezuma konstrukcijas aubes sauca par divgabalu vai trīsgabalu aubēm. Lībiešu sievas sēja arī mutes autu, tā saukto mundagu, – baltu, garenu lakatu, kas nosedza vaigus un zodu un ko sasēja uz pakauša. Sievietes godos vēl uzsēja smalku un baltu priekšautu no pirkta auduma.

Vīrieši valkāja kreklus, bikses un svārkus. Bikses pārsvarā bija īsas līdz ceļiem. Kājās vilka zeķes, kuras zem ceļgala apsēja ar prievīti. Lībiešu vīrieši bija iecienījuši īsus svārkus. Garos svārkus, kurus lietoja retāk, vilka virs īsajiem un valkāja kā mēteli. Tiem nebija pogu, tādēļ ap vidu sēja jostu. Ziemā lībieši vilka aitādas kažokus ar vilnu uz iekšpusi. [..]
[Blumberga 2006; http://www.livones.net/]

 

18.–20. gadsimtā lībieši Ziemeļkurzemē dzīvoja cieši šaurā piekrastes joslā starp jūru un kāpu mežu. Lībiešu pamatnodarbošanās bija zemkopība, lopkopība un zvejniecība.
[Sagatavots pēc: http://www.livones.net/]

 

Līdzīgi kā citu somugru tautu arī lībiešu ticējumu pamatā ir animistiskā pasaules uztvere. Visai dabai un tās indivīdiem ir dvēsele (jeng), kas dzīvo tālāk arī pēc indivīda nāves. Somu zinātnieki izteikuši domu, ka šādas pasaules uztveres pirmsākumi meklējami mirušo kultā, kā arī tieksmē dabu aplūkot kā dzīvu būtni un dabas parādības apveltīt ar dvēseli.

Nav nekādu ticamu ziņu, ka senajiem lībiešiem būtu bijuši personificēti dievi ar individuāliem īpašvārdiem. Maz ir liecību par gariem, dēmoniem un mirušo kultu. Lībiešiem ir bijuši priesteri vai pareģi, bet kristīgajā ietekmē tie kļuvuši par velna kalpiem, raganām vai dziedniekiem. Pēc tautas nostāstiem upurēšanu vienmēr ir izdarījusi pati ieinteresētā persona.

Saskaņā ar Livonijas hronikas ziņām lībieši ir upurējuši arī cilvēkus un dzīvniekus. Pēdējo apliecina arī arheologu atradumi. Ilgāk ir notikusi nedzīvo priekšmetu upurēšana. Ziedoti ir svētku ēdieni, olas, sviests, piens, sāls, cukurs, labības graudi, maize, rauši, baltmaize, zivis, gaļa, biezputra, plānputra, degvīns, alus, kā arī tauvas gali, tīklu gabali, dzija, jostas, dvieļi, prievītes, cimdi, zeķes, tabaka, darvas mucas, krustcelēs savāktas smiltis un citas lietas.

Lībiešiem ir bijusi pazīstama arī pušķošana – paraža rotāt ar ziediem ežas, sētas, kokus, ēkas laivas.

No svētajām vietām tauta atceras senās, baznīcas neiesvētītās kapsētas (piemēram, Miķeļtorņa tuvumā mežā upes krastā, Lielirbes ciema centrā), svētos akmeņus, kam nesti upuri, svētos kokus. Kādreiz lībiešu apdzīvotajā Vidzemes teritorijā ir daudz upuralu, svēto avotu un koku (Lībiešu upurala pie Svētupes Kuiķuļos, kur atrastās monētas kaltas no 14. gs. līdz 19. gs. sākumam, Gūtmaņa ala Turaidā, alas pie Salacas Mazsalacā).
[Sagatavots pēc: Karma 2006; http://www.livones.net/]

 

2003. gadā izdots audiodisks Kāzas jūrā (Mierkōzgõnd), kurā apkopotas lībiešu pasakas, teikas, nostāsti, sakāmvārdi, tautasdziesmas. Lībiešu valodā lasa V. M. Šuvcāne.
[Sagatavots pēc: http://www.kolka.lv/]



Lībiešu motīvs

 

Kad beidzot viss ir noticis,

kā Krusta gājiens lēma,

Spīd roka mēnessērdzīga

virs lībju diadēmas.

 

– Spēj mēris tikai miesas ņemt

un zobens – asinsšalti, –

zem otas mēnessērdzīgas

dūc zemes bišu alti –

 

dzied lībji, bitēs noburtie,

ai, nabags, kas tos nedzird,

san meitas, dūdo vecenes

un pasludina vecis:

 

ja mūsu mēlēm jānokalst,

lai glābiņš bišu kokos –

ko bites dziesmai padarīt

spēs viltus, vara zogot,

 

ko lībim bites dzelonī

spēs skādēt kara kuģis, –

šī pasaule mums bagāta

ar katru medus puķi.

 

…Un ota, puķēs iemērkta,

jau glezno diadēmu,

kas tautas galvu izgrezno,

un tā ir svēta tēma. [Peters 2004 : 274]

 

 

Pēdējā lībieša domas pie Salacas ietekas

 

Vai grūtiem sapņu murgiem gars man pinas?

Vai prāts man patiesību acīm stād’?

Es savas tautas pastarīts šeit stāvu,

Kur sirmas vēstis atnes Salaca.

Tās viņa dziļi ierok viļņu kapos,

Un apgaud sēri žēlā meldijā.

Vai mani, tevi skatīja tās rotas,

Kas zuda Beveriņas dziedoņiem,

Kas bija liktas Kļūmas svaru kausos,

Kam jānosver ir tautu nākotne?

Raug! brāļi latvji tautu plūdos airē,

Un apdomīgi irkļiem rotājas.

Vai viņi, zelta tīklus izmezdami,

Šo brīnišķīgo pērli izzvejos?

Man šķietas tā; jo viņu kuģēm, laivām

Vairs Aukuperons neplēš baltas buras,

Nedz Bangupūtis tās gar klintīm drāž.

Tās Jūras tēva karogs apsargā.

Tie krājas Jūras mātes platā gultā,

Un brīvas dziesmas dzemdē viņu krūts.

Tie zeltu smeļ un veltī savu tautu

Daudz simtiem, spožiem, dārgiem gabaliem.

Pēc dažiem simtiem Cerībiņas lomiem

Viens izsmels debess dārgo akmeni.

Tas tautai atkal atburs brīnum stāstus

Un skaistas, greznas dziesmu vāceles.

Un vecais Gars būs atkal jaunās miesās,

Un vecā Laima smaidīs tēvijā. –

Tiem laiks vēl mācīties, ka dzimums līdzīgs

Ir upei, burbulīšus mezdamai,

Kas tveicēdamā saulē izsīkdama

Līdz pēdīgajai čurkslai jūrā riet. –

Ar Dievu, svētā zeme, svētās alas,

Kur tēvi debess brīžus baudīja!

Ar Dievu, Salaca, kas manus brāļus

Iekš viļņu šūpulīšiem aijāji!

Ar Dievu, vecā, baltā Laimas jūra,

Kas tēviem brīvestību mācīji.

Tie brīvestību arī zvērēja

Un turēja, kad svešie lauzās zemē.

Tie svešus elkus svieda tavos plūdos,

Un paši ar no māņiem šķīstījās.

Lai nemirstīgais latviets, mūsu brālis,

Vēl gadu tūkstošus ap tevi dej.

Lai tas ar piemin mūs, kas tumsā snaužam,

Kad slavas darbus tas zem saules dar.

Un, kamēr viņš vēl dzīvos Baltās krastos,

Mēs arī līdz ar viņu dzīvosim. [Auseklis 1975 : 149–151]

 

 

***

 

Šeitan līvu zemes daļā

Pilnīgi bij redzama

Visās pilīs, visos ciemos

Vācu kungu valdība.

Treknās druvās mieži, rudzi

Zelta vārpām līgojās,

Līvi viņus ara, sēja, –

Svešie ņēma pļāvumu;

Trekni lopi, govis, vērši

Zaļās pļavās ganījās, –

Svešie viņu gaļu ēda,

Viņu ādas pārdeva,

Pilīm blakus bija celtas

Svešinieku baznīcas. [Pumpurs 2008 : 135]


Miglainā, miglainā zemē, kurā putni nelaidelējas pa gaisu, jo baidās saskrieties, upē, kas vietām līdzinājās purvam, dūņās dzīvoja Lībietis. Te viņam bija jāizcieš sods par savu tēvutēvu grēkiem, tikai viņš par to nekā nezināja. Reizi pa reizei Lībietis izkāpa upes krastā, jo bija taču gluži vienalga, kur sēdēt tādā miglainā zemē. Nolemtīgi un rāmi viņš vadīja savas dienas mitrumā starp kurkstošajām vardēm un zvēriem, kas nāca pie upes dzert. Tie runāja savā valodā, un, tā kā Lībietis nezināja, vai viņam jelkad bijusi sava valoda, viņš mācījās runāt kā zvēri. Te viņš ieturējās kā briedis, te gaudoja kā vilks, te urkšķēja kā meža kuilis, te ierēcās kā alnis, te ūjināja kā ūpis.

[..] Labi, labi! Tikai to gan apsoli, – ja ierodas vēl kāds cits lībietis, tam par grēkiem neko nestāsti! – Saltkurpe vārgi nosvepstēja.

To nu Lībietis viegli varēja apsolīt, jo tak otra tāda muļķa vairs nebūs, kas uzradīsies šajās dūņās sēdēt.

– Tā tava senču būšana ir makten varonīga, – Saltkurpe iesāka.

– Dzīvoja viņi jūras krastā, pievilināja kuģus un jūrniekiem zābakus grieza nost ar visu kāju. Pēc tam saulē kaltēja, līdz kāja izbira ārā, zābakos iededzināja savus rakstus un pārdeva uz svešām zemēm kā smalkus roku darbus. Es, Saltkurpe, biju viņu Dievs. Eh, labi mēs dzīvojām! Te vienā nebaltā dienā izcēlās malā tādi ar vīzēm un arkliem, apara visu jūras krastu, un citkārt varonīgie kāju griezēji pamuka kur kurais, mani viņi pameta vīžainajiem par Dievu. To es viņiem nevarēju piedot, tādēļ tu te sēdi. Bet, ja atdosi kurpi, vari tikt brīvs! Diezgan par tiem vecajiem grēkiem esi maksājis, – Saltkurpe pabeidza.

– Necilvēki! šitādu amatu piekopt! – Lībietim vai elpa rāvās ciet. – Še tev, nešķīstais Dievs, tava kurpe – es eju atpakaļ dūņās!

Lai cik Saltkurpe, pie apava ticis, Lībieti lūdzās nākt ārā, lai cik viņu lamāja par mīkstmiesi, kas paša tautas varoņgaru nesaprot, Lībietis ni un ni – palika dūņās. [Ikstena 2012 : 15; 18–19]

 

Vārds lībietis izmantots arī Ārija Geikina romāna nosaukumā Vēstījums par lībiešu kuningu Kaupo (2005).


Vārds lībietis izmantots daiļdarbu nosaukumos:

Jāņa Akuratera traģēdijā Kaupo, līvu virsaitis (1922);

Gunāra Priedes lugā Vecrīgas lībieša portrets (1971).




Jānis Anmanis Lībietis. [Anmanis 2004 : 54]


Kurts Fridrihsons Lībietis (oriģinālgrafika). 


Indulis Ranka Lībiešu putns (skulptūra). 



Īsmetrāžas dokumentālā filma Lībieši (1990). Režisors Aivars Freimanis.

 

Dokumentālā filma Dzīvoju lībiešu mājā (1991). Režisors Aivars Freimanis. Filma par lībiešu liktenis Latvijā.

 

Īsmetrāžas dokumentālā filma Lībiešu mēles liegā ieskanēšanās nedēļu pirms pasaules gala (2000). Režisors Aivars Freimanis.

Nostradamusa it kā pareģotais pasaules gals 20. gs. pēdējā vasarā, paldies Dievam, nenotika. Toties nedēļu pirms liktenīgā datuma notika mazās lībiešu jeb līvu tautas ikgadējā sarosīšanās un svētki Latvijas Līvu krastā (Līvod Randa). Ieskanējās līvu valoda, ieskanējās līvu dziesmas. Filmas autoriem latviešiem, to vērojot, radās skumjas pārdomas arī par latviešu valodas rītdienu jaunajā laikmetā, kad mazā Latvija pārdroši izgājusi pasaules plašajos ceļos.

 

Īsmetrāžas dokumentālā filma Līvs ar otu (2005). Režisors Aivars Rodrigo Rikards.

Filma par līvu izcelsmes mākslinieku, Vilhelma Purvīša skolnieku Andreju Šulcu, kurš 2005. gada maijā atzīmēja savu 95. dzimšanas dienu.


Lībieši – viena no Baltijas jūras somugru tautām, kas agrāk apdzīvoja plašu Latvijas teritoriju. Tagad tie ir 12 ciemi (Ovīši, Lūžņa, Miķeļtornis, Lielirbe, Sīkrags, Mazirbe, Košrags, Pitrags, Saunags, Vaide, Kolka un Melnsils) jūras krastā – lībiešu sakņu un atspēriena vieta.
[Sagatavots pēc: http://www.ziemelkurzeme.lv/]

 

Lībiešu valodas un kultūras portāls www.livones.net, ko veido Līvõ kultūr sidām (Lībiešu kultūras centrs), ir vietne, kurā apkopota un publicēta iespējami objektīva, mūsdienīga, zinātniski precīza un vispusīga informācija par lībiešiem, lībiešu valodu un kultūru latviešu, lībiešu, angļu un vēl citās valodās. Savukārt tiem, kam ir vēlme izzināt lībiešu tautu krietni dziļāk, nekā to piedāvā, piemēram, Lībiešu kultūras un valodas portālā www.livones.net pārskatāmi apkopotās 44 atbildes par lībiešiem, šo iespēju sniedz vairāk nekā 500 lappušu biezs, saturiski vērienīgs rakstu krājums Lībieši. Vēsture, valoda un kultūra, ko 2013. gada sākumā izdevis Lībiešu kultūras centrs.
[http://www.diena.lv/]

 

 

Grāmatā Lībiešu folklora pirmo reizi latviešu valodā vienkopus ir publicētas 19. un 20. gadsimtā savāktās interesantākās un savdabīgākās lībiešu pasakas, teikas, nostāsti, tradīcijas, ticējumi, gadskārtu ieražas, sakāmvārdi, mīklas un tautasdziesmas.

Papildinot folkloras materiālu, sastādītāja Valda Marija Šuvcāne grāmatā sniedz ieskatu par lībiešu folkloru, tās vācējiem un teicējiem, pētniekiem un pierakstītājiem, kā arī atrodama informācija par lībiešu valodu.

Melnbaltās fotoilustrācijas stāsta par slaveniem lībiešiem un viņu kultūras liecībām.
[Sagatavots pēc: http://www.delfi.lv/]

 

2012. gadā tika iznākusi Lībiešu-igauņu-latviešu vārdnīca (izdeva Tartu Universitāte).