Tradicionālā transkripcija

[lèkt]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[leːkt]


[l] – ’skanenis’.’]

[ē] – garais, šaurais patskanis

[k] – nebalsīgais troksnenis

[t] – nebalsīgais troksnenis

 

Vienzilbes vārds.

Ortogramma – ē.



lēk– – sakne, vārda celms

tgalotne




lec-am+aukl-a

lec-am+bedr-e

lec-am+torn-is

lēc+ast-e

caur+lēk-t

saul+lēk-t-s




lēktpatstāvīgs vārds, lokāms vārds, darbības vārds, tiešs, nepārejošs, nepabeigta veida darbības vārds, 1. konjugācija

 

ĪSTENĪBAS IZTEIKSME

DARĀMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

lec-u

lec-am

esmu lēc-is

esmu lēk-us-i

esam lēk-uš-i

esam lēk-uš-as

2.

lec

lec-at

esi lēc-is

esi lēk-us-i

esat lēk-uš-i

esat lēk-uš-as

3.

lec

lec

ir lēc-is

ir lēk-us-i

ir lēk-uš-i

ir lēk-uš-as

 

Vienkāršā pagātne

Saliktā pagātne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

lēc-u

lēc-ām

biju lēc-is

biju lēk-us-i

bijām lēk-uš-i

bijām lēk-uš-as

2.

lēc-i

lēc-āt

biji lēc-is

biji lēk-us-i

bijāt lēk-uš-i

bijāt lēk-uš-as

3.

lēc-a

lēc-a

bija lēc-is

bija lēk-us-i

bija lēk-uš-i

bija lēk-uš-as

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

lēk-š-u

lēk-s-im

būšu lēc-is

būšu lēk-us-i

būsim lēk-uš-i

būsim lēk-uš-as

2.

lēk-s-i

lēk-s-it/ lēk-s-iet

būsi lēc-is

būsi lēk-us-i

būsit/būsiet lēk-uš-i

būsit/būsiet lēk-uš-as

3.

lēk-s

lēk-s

būs lēc-is

būs lēk-us-i

būs lēk-uš-i

būs lēk-uš-as

CIEŠAMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

 

 

 

 

2.

 

 

 

 

3.

tiek lēk-t-s

tiek lēk-t-a

tiek lēk-t-i

tiek lēk-t-as

ir ticis lēk-t-s

ir tikusi lēk-t-a

ir tikuši lēk-t-i

ir tikušas lēk-t-as

 

Vienkāršā pagātne

Saliktā pagātne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

 

 

 

 

2.

 

 

 

 

3.

tika lēk-t-s

tika lēk-t-a

tika lēk-t-i

tika lēk-t-as

bija ticis lēk-t-s

bija tikusi lēk-t-a

bija tikuši lēk-t-i

bija tikušas lēk-t-as

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

 

 

 

 

2.

 

 

 

 

3.

 

 

 

 

 

ATSTĀSTĪJUMA IZTEIKSME

DARĀMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

lec-ot

esot lēc-is

esot lēk-us-i

esot lēk-uš-i

esot lēk-uš-as

2.

3.

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

lēk-š-ot

būšot lēc-is

būšot lēk-us-i

būšot lēk-uš-i

būšot lēk-uš-as

2.

3.

CIEŠAMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

tiekot lēk-t-s

tiekot lēk-t-a

tiekot lēk-t-i

tiekot lēk-t-as

esot ticis lēk-t-s

esot tikusi lēk-t-a

esot tikuši lēk-t-i

esot tikušas lēk-t-as

2.

3.

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

 

 

 

 

2.

3.

 

VĒLĒJUMA IZTEIKSME

DARĀMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā forma

Saliktā forma

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

lēk-tu

būtu lēc-is

būtu lēk-us-i

būtu lēk-uš-i

būtu lēk-uš-as

2.

3.

CIEŠAMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā forma

Saliktā forma

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

tiktu lēk-t-s

tiktu lēk-t-a

tiktu lēk-t-i

tiktu lēk-t-as

 

 

2.

3.

 

VAJADZĪBAS IZTEIKSME

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne (reti)

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

ir jā-lec

ir bijis jā-lec

2.

3.

 

Vienkāršā pagātne

Saliktā pagātne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

bija jā-lec

bija bijis jā-lec

2.

3.

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

būs jā-lec

būs bijis jā-lec

2.

3.

VAJADZĪBAS IZTEIKSMES VĒLĒJUMA PAVEIDS

Pers.

Vienkāršā forma

Saliktā forma

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

būtu jā-lec

būtu bijis jā-lec

2.

3.

VAJADZĪBAS IZTEIKSMES ATSTĀSTĪJUMA PAVEIDS

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

esot jā-lec

esot bijis jā-lec

2.

3.

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

būšot jā-lec

būšot bijis jā-lec

2.

3.

 

PAVĒLES IZTEIKSME

Pers.

Vienkāršā forma

vsk.

dsk.

1.

lēk-s-im!

2.

lec!

lec-iet!

3.

lai lec!

 


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsLēkt ar gumiju no Gaujas tilta ir elpu aizraujošs piedzīvojums.

2) izteicējsMeitenes lec uz augšu.



lēkt tālumā, lēkt ūdenī

 

lēkt ar gumiju, lēkt no tramplīna, lēkt uz augšu

 

lēkt pāri, lēkt augstu

 

saule lec, varde lec, zaķis lec



lēkt, lecu, lec, lec, pag. lēcu, nepārej.

1. Strauji virzīt ķermeni (kādā virzienā), atsperoties no atbalsta punkta; pārvietoties šādā veidā. 

Lēkt pāri žogam. Lēkt augstumā, tālumā. Lēkt no tramplīna. Lēkt ar izpletni. Lēkt ejošā vilcienā. Varde lec. Bumba lec.

2. Par debess spīdekļiem – parādīties pie apvāršņa. 

Saule lec.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 587]


lēkt, lecu, lec, lec, pag. lēcu

1. intransAr atspērienu atrauties no pamata un virzīties (uz augšu, sānis, atpakaļ, arī kam pāri).

Lēkt uz augšu. Lēkt sāņus. Lēkt pa diviem pakāpieniem reizē. Lēkt pāri grāvim.

Lēkt klases – spēlēt klases.

sar. Lēkt uz kruķiem – pārvietoties ar kruķiem.

Janelis ieskrējās, palēcās un norāva sauju liepu lapu. Tikai tāpat, jo viņam gribējās lēkt. Birze 5, 200.

pārn. Manas domas lēca no viena trokšņa pie otra .. J. Liepiņš 1, 90.

// trans. Bet sisenis lēca milzu lēcienus pār Annas lakatu .. Poruks 3, 217.

// Vairākkārt ar atspērieniem atraujoties no pamata un virzoties uz priekšu, pārvietoties.

Kad lieliem, augstiem soļiem lēca, tad vieglāka bija skriešana pa dziļo sniegu. Zeiboltu J. IV, 309.

// Ar strauju kustību īslaicīgi izvirzīties virs ūdens (par zivīm).

Līdaka lec.

Caur ūdenskrituma rēcieniem, virs krituma mēģinot tikt, zivis pret sauli lēca. Čaklais 3, 116.

2. intransAr atspērienu atrauties no pamata un pārvarēt augstumu, attālumu, arī gaisā veikt kādas kustības (piemēram, vingrojumu, triku).

.. zēni un meitenes .. skrēja, mēģināja lēkt augstumā un tālumā. Saulītis 12, 216.

3. intransAr atspērienu atrauties no pamata un krist (uz zemāku vietu).

„Bet ko lai es daru?” – „Kāp pa logu. Lec droši!” Vilks 5, 39.

// sportā Slēpošanā  pēc nobrauciena (pa tramplīnu) un atspēriena atrauties (no tā) un planēt, cenšoties piezemēties iespējami tālāk.

Lēkt no tramplīna. Lēkt ar slēpēm.

// sportā Daiļlēkšanā  pēc atspēriena vai atgrūdiena (no torņa vai tramplīna) krist ūdenī, veicot gaisā dažādus vingrojumus.

.. Andris .. bija stāstījis par Juri [brāli]: kā brālis prot lēkt no tramplīna, apmetot kūleni, kā nirst, kā peld kraulā. Bundzeniece 1, 24.

4. intransPēkšņi, ar strauju kustību, parasti ar atspērienu, atraujoties no pamata, virzīties (no kurienes ārā vai kur iekšā).

Ja drupās vispār kāds bija, tad tagad tam vajadzēja lēkt laukā un gāzties uzbrucējiem virsū. Vāczemnieks 4, 177.

pārn. No .. taurēm lec ārā daždažādas raibas skaņas .. Birznieks-Upītis II, 109.

// Ar strauju kustību, parasti ar atspērienu, atraujoties no pamata, atstāt (piemēram, braucošu transportlīdzekli) vai iekļūt (tajā).

Lēkt no tramvaja.

Ejošā vilcienā lēkt tomēr neiedrošinājos: lēksi un paliksi bez kājām. Salenieks 2, 220.

// Savienojumā ar „mugurā”, „sedlos” u. tml.: strauji kāpt, sēsties (dzīvniekam mugurā vai uz velosipēda, motocikla u. tml.).

Bet velns .. lēca baltai ķēvei mugurā un aizlaida, ka nokūpēja vien .. LTP 287.

// pārnSavienojumā „lēkt ārā”: neiederēties (kur).

Ārā no gleznas kopskata tās [krāsas] nelec, bet visas saskaņojas un harmonizējas. Latviešu tēlotāja māksla 58, 298.

5. intransSavienojumā ar „augšā”, „kājās”, „stāvus” u. tml.: strauji, pēkšņi celties (stāvus, retāk sēdus).

Lēkt no miega (augšā) – mosties un celties.

Viņš jau gribēja sākt dusmoties, lēkt augšā un kliegt, bet pēdējā brīdī atcerējās, ka ārsti viņam aizlieguši uzbudināties .. Lācis 15, 272.

6. parasti 3. pers.; intransStrauji virzīties (uz augšu un dažādām pusēm) – par sīkām vielas daļiņām, sīkiem priekšmetiem u. tml.

Dzenis .., pielaidies pie būra, sāk to apstrādāt ar savu cieto knābi tā, ka skaidas vien lec. K. Grigulis 2, 44.

// Šķīst, šļakstīties (par ūdeni, dubļiem u. tml.).

.. puikas jau klāt, sper bumbu pa dubļiem, ka melnas šļakatas vien lec. Zigmonte 1, 135.

7. parasti 3. pers.; intransPēkšņi, strauji virzīties prom (no kā), piemēram, pēc atsišanās pret ko (par priekšmetiem).

Es cērtu ar spēku resnos rudzu stiebrus, izkapts atsitas un lec atpakaļ .. Akuraters 1, 75.

// Pēkšņi, strauji virzīties ārā (no kurienes) – par priekšmetiem.

8. parasti 3. pers.; intransVairākkārt tikt strauji atrautam no pamata un krist atpakaļ (parasti par priekšmetiem). Lēkāt.

Sirds lec (arī lēkā) – sirds strauji, spēcīgi pukst.

Ak, mazticīgie, ko gaužat? Lūk, mežmala zeltā jau mirdz, Hej! .. Lai lec jums līksmībā sirds. Rainis I, 180.

9. parasti 3. pers.; intrans. Strauji pārsviesties (no viena priekšmeta uz citu) – par uguni, liesmām.

Liesma lec no zara uz zaru.

// Strauji virzīties (uz augšu un dažādām pusēm) – par dzirkstelēm.

Kurt tumšā silā ugunskuru, Lai dzirksteles pret zvaigznēm lec .. Galiņš 2, 82.

10. parasti 3. pers.; intrans. Parādīties virs horizonta (par debess spīdekļiem, parasti par sauli).

Debesis iekrāsojās maigi sārtas kā čehu stikls, un pēkšņi virs robotajām egļu galotnēm pamanīju vizošu maliņu  lēca saule. Ezera 5, 166.

11. trans.; sarDejot (strauju deju).

.. spēlē „Mugurdanci”, „Sudmaliņas”, polku, un bērni lec to aizrautīgi, sārtiem vaigiem. Zigmonte 1, 268.

// intrans. Viņš lec ar visām meitām pēc kārtas .., pārāk bieži virpuļodams tik tuvu zāles durvīm, ka Klinta jūt dūmu un eļļu smaku. Indrāne 6, 51.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


lēkt lēkt
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]


lekt. 1. Lēkt (par cilvēkiem). b¥rìm jàu patìk skràidît, lekt. leksìm bedr¡, leksìm bedr¡, kas mùs rîtã ârã vìlks, ja ne·viênc mùs nevìlcîs, ta m¡s paši ràpsimiês. lekt ecêžâs (arī uz ecêžãm) – darīt ko grūtu, bīstamu, lai ko iegūtu, panāktu; arī rīkoties neapdomīgi. tas cìlv¥ks i tâc, kas naûdas d¡ļ karâs nuôstĩ ùn kapeĩkas d¡ļ l¥c ecêžâs. vìrsũ lekt – uzbrukt ar vārdiem, arī darīt (kādam) ko sliktu. tâ nevàr uõtràm vìrsũ lekt, ne uõtru putinât. // Lēkt (par dzīvniekiem); lecot pārvietoties, virzīties. viņa bìsi tâda gùove, kas l¥kusi nùo apluõka ârã.

2. Strauji dejot, augstu ceļot kājas. leca pòlkã ùn riuķa dañčus. [dejojot griezās] uz viênu pusi, uz uõtru pusi ùn ta tâ pòlkveĩdîgi leca.

3. 3. pers. Strauji virzīties uz augšu, uz dažādām pusēm (par dzirkstelēm). egļu ma`ka sevišķi spr¥gã, dzixksteles l¥c uz visãm pus¡m.

4. 3. pers. Aust, parādīties (par debess spīdekļiem). ka saũlĩte l¥kusi, ta tik mãjã tikusi. m¡nesis jàu tagad vakarã l¥c.
[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe II 1978 : 209]

 

lekt. lekt acīs – asi iebilst, runāt pretī. tâd puĩš joû te i`g nedzîva, kas l¥c saîmekah acis, pãrm¥t visâds vaĩns. lekt nuô biksēm laũkā – būt nesavaldīgam (dusmās, satraukumā). v¥ceš lec nuô bikseh loũka. lekt nuô âdas ârā – būt nesvaldīgam (dusmās, satraukumā). puĩs: bi nuôkaĩtineš saîmek. saîmeks lec vaî nuô âd âra, kliêdz up breîc.
[Sagatavots pēc: Ādamsons, Kagaine I 2000 : 459]   


Lēkt starpāiejaukties, pārtraukt (piemēram, runātāju).

 

Lēkt acīs sar. – izaicinoši, asi iebilst, runāt pretī.

 

Lēkt gaisā sar. – uztraukties, skaisties.

 

Acis lec (arī kāpj, sprāgst) laukā (arī ārā) no dobuļiem (arī no pieres) saka, ja skatās sasprindzināti vai ar lielu ziņkāri.

 

Sirds pa muti lec laukā (arī ārā) saka, ja sirds darbojas pārāk spēcīgi, strauji, parasti aiz satraukuma, dusmām.

 

Lēkt (arī sprāgt) no ādas laukā (arī ārā) sar. – būt nesavaldīgam (dusmās vai satraukumā).

 

Lēkt no biksēm laukā (arī ārā) vienk. – būt nesavaldīgam (parasti dusmās).

 

Lēkt upē (arī ezerā, āliņģī u. tml.) slīcināties.

 

Lēkt (no jumta) uz ecēšām (retāk ecēšās) sar. – rīkoties neapdomīgi.

 

Lēkt uz auguma vienk. – apvainot, arī darīt pāri.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


Sportālēkt, lēkt pār šķērsli, uzlēkt uz rīka, pārlēkt pāri zirgam, palēkties kā bumbai, uzlēkt pretiniekam.


VietvārdiSaullēkti, māja, viensēta.

 

ErgonīmiLec un minies!, SIA; Saullēkts, SIA; Saullēkti, SIA; Saullēkti, Rudzātu zemnieku saimniecība.


lēkt; mantots vārds; lš. l­kti ‘lidot, laisties, skriet’, kr. летéть (psl. *l©kt©ti) ‘lidot, laisties’, č. létati, p. latać ‘lidot, skraidīt’, ssk. leggr ‘kāja, augšstilbs’, a. leg ‘kāja’, gr. láks ‘ar kāju, ar pēdu’. Pamatā ide. *lek- : *lēk- ‘liekt, lēkt’ no saknes *el- ‘liekt’, no kā arī elkonis; *el-k- : *l-ek-. Par nozīmes pārnesumu ‘liekt’ → ‘lēkt’ (‘izdarīt kustību, saliecot un strauji iztaisnojot ķermeni’) sal. ide *keub-liekt’ atvasinājumus lat. cubitus ‘elkonis’ : v. hüpfen ‘lēkt’.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 513]


angļu – to jump

baltkrievu – скакаць

čigānu – dav skokos

grieķu – πηδώ

igauņu – hüppama

itāļu – salire

krievu – прыгать; cкакaть

latīņu – salire

lietuviešu – šokti; tekėti (par sauli)

lībiešu – īekõ

poļu – skoczyć

somu – hypätä

ukraiņu – стрибати  

vācu – springen

zviedru – hoppa



Puišiem Veca gada vakarā uz slotas kāta jālec ap māju, pēc tam pie loga jāklausās, ko runā. Kādu vārdu minēs, tāds būs sievas vārds.

 

Lieldienu rītā, saulei lecot, vajag upē mazgāties, tad esot skaidra seja un odi nekožot.

 

Ja meitas grib, lai mati labi augtu un būtu sprogaini, tad Jāņu rītā, saulei lecot, tie jāsukā pie apeņiem un jāslapē ar rasu.

 

Jāņu naktī puišiem un meitām ir jālec pār ugunskuru, tad būs daudz naudas.

 

Jāņos jālec pāri ugunskuram, lai odi nekostu.

 

Māras rītā, saulei lecot, jāmazgājas tādā strautā, kas tek pret sauli, jo tad visu vasaru seja būs balta.



Vienā malā malku cērt,

Visā pasaulē skambas lec. – Avīze.

 

Rītā cēlies, stāvu lec ellē. – Bikses.

 

Melns lec, melns dej, melnam pēdas nepaliek. – Blusa.

 

Kas lec un iet bez kājām? – Bumba.

 

Bez kāju, bez roku uz galvas lec. – Cepure.

 

Lec kā zaķis, peld kā zivs. – Varde.

 

Augstu lec, tālu raugās, pakaklē kustas, runāt taisās. – Varde.



Iesaliņa malējiņa

Laba Dieva pielūgusi:

Jauniem diet, jauniem lēkt,

Veciem rāpus vazāties. [LD 19631-0]

 

Māku diet, māku lēkt,

Māku dziesmas darināt;

Audekliņa nemācēju,

Tas tecēja čokarā. [LD 942-2]

 

Ko bij man nu darīt,

Stāvu lēkt ūdenī?

Garam manu māju veda

Sen cerētu līgaviņu. [LD 15847-0]

 

Zema tautu istabiņa

Kā tā žurku lamatiņa,

Nevarēju stāvu lēkt,

Ne rociņas cilināt. [LD 24133-6]

 

Lepnie puiši lielījās

Lecensvārkus šūdināt,

Lai varēja sētu lēkt

Pie kaimiņu meitiņām. [LD 20496-0]

 

Māku diet, māku lēkt,

Māku danci ritināt.

Kad iekāpu audeklā,

Dzijas vilku čunkurā. [LD 942-1]

 

Lec, ķekata, kur lēkdams,

Lec kāpostu dārziņā,

Nomin visas sīkas nātres,

Lai aug balti kāpostiņi. [LD 33460-0]

 

Vīra māte tā sacīja,

Lai es viņai apkārt lecu.

Vaj es lecu, vaj nelecu,

Duņķi deva mugurā. [LD 23384-4]

 

Dzērējs puisis priecājās,

Mani skaistu ieraudzīj’s.

Labāk lēcu upītē,

Ne dzērāja rociņā;

Labāk upes raudavīte,

Ne dzērāja līgaviņa. [LD 19909-0]

 

Labs zirdziņš (kumeļš) tautiešam,

Labs manam bāliņam;

Stundu stāvu domādama,

Kuram lēkt(i) kamanās.

Labāk lēcu tautiešam,

Ne savam bāliņam:

Tautiets veda visu mūžu,

Bāliņš zemes gabaliņu. [LD 17888-0]

 

Drīz lēcu namā, drīz istabā:

Lai mana pādīte pusgadā staigā,

Pusgadā staigā, pusgadā runā,

Pusgadā mātei skaidiņas lasa. [LD 1391-3]

 

Es nosarku tik sarkana

Kā sarkana brūklenīte:

Ieraudzīju bāleliņu

Ar tautāmi runājot.

Sētu lēcu, kārti lauzu,

Ārā šķīru valodiņu. [LD 14540-0]

 

Es bij meita, man bij vara,

Es par puisi nebēdāju;

Es puisim pāri lēcu,

Kā pār sila cakarnīti. [LD 9808-1]

 

Daru žēli brālītim

Pašā darba laiciņā:

Sviež’ krūmos grābeklīti,

Lecu tautas kamanās. [LD 17864-5]

 

Ar gudrību es dabūju

Lakstīgalas valodiņu:

Pāri lēcu, cauri līdu

Smalkam lazdu krūmiņam. [LD 24388-3]

 

Garām gāju, pāri lecu

Smalkam kārklu krūmiņam;

Roku devu, bet atrāvu

Daiļam tēva dēliņam. [LD 9919-1]

 

Apinīti grozgalvīti,

Guli mucas dibinā;

Kas es tevi kustināšu,

Visi bērni dies un lēks. [LD 19537-2]


Garā ziema

Vienam mūrniekam bijusi ļoti muļķīga sieva. Reiz viņš, no darba pārnākdams, iedevis sievai divdesmit pieci rubļi. „Še, sieva, paglabā tos! Kad atnāks garā ziema, tad jau viss būs jāatdod.”

Sieva ielikusi naudu skapī. Otrreiz pārnesis piecdesmit rubļu, trešo reizi pat simtu rubļu un atkal tāpat teicis: „Še, paglabā! Atnāks garā ziema, viss būs jāatdod.”

Bet kas nu par jokiem? Kamēr mūrnieks atkal pie darba, atnāk vienu dienu pie sievas garš nabags un lūdzas dāvanas. Sieva saka: „Ej tikai projām! Nevaru nekā dot. Atnāks garā ziema – viss tā kā tā būs jāatdod.”

Nabags, labs gudrinieks, nu sācis brīnīties: „Garā ziema, garā ziema! Nu es jau esmu tā garā ziema; priekš kuras ziemas tad tu vēl taupi?”

Sieva domājusi: „Viena garā ziema jau laikam var būt?” – un atdevusi nabagam visu naudu.

Pārnācis vīrs, sieva pretim: „Vīriņ, aizvakar te bija garā ziema, paņēma visu naudu; ak tavu garu nabagu, šis garais ziema.”

Vīrs pārbijies: „Ko? Patiesi atdevi, tu esi traka! Nu es iešu pa pasauli, ja vēl atradīšu trīs tādus muļķus kā tu, tad atstāšu tevi sveikā, ja ne, nudien, vai pakāršu vēl tevi!”

Labi, aizgājis muļķus meklēt. [..]

Gājis, gājis – nonācis pie lielas pils; tā bijusi varen skaista. Nu šis izcēlis kaklu un skatījies: „Kas tas par verenu mūrnieka darbu!” Bet pils lielmāte, šo ieraudzījusi, prasījusi: „Cilvēciņ, ko tu te skaties?” Atteicis: „Kas es par cilvēciņu? Neesmu nekāds cilvēciņš, esmu eņģelītis, tīrs eņģelītis!”

Nu šī brīnījusies: „Ak tāds ir eņģelītis – pirmo reizi redzu! Saki, mīļo eņģelīti, kā tad manam mirušam bērniņam klājas?”

„Kā klājas? Kā tur tādam var klāties? Ganot cūkas ar basām kājām. Tāds jau nekad nav cūkas ganījis, nu viņš dabū tur izganīties; mūsu bērni – tie te izganās; kas viņus tur vairs dzenās? Bet tādiem tas itin veselīgs – to es arī saku.”

„Vai!” lielmāte žēlojusies, „vai nevari viņam zeķītes, kurpītes aiznest?”

„Kas par blēņām? Cūku ganiem kurpes! Ko tu vēl nepadzirdēsi? Drīzāk naudu kādu artavu!”

„Jā, jā – naudu, naudu!” lielmāte iesaukusies un piebērusi pilnu maišeli ar skaidru zelta naudu, lai nu nesot viņas cūku ganīšam.

Labi, paņēmis maišeli un aizgājis. Te pēc stundas laika pārronas lielskungs, šī pretim: „Tā un tā – to laimi – aizsūtīju dēliņam lielu maišeli zelta apavas nopirkties!”

Bet lielskungs, visu dabūjis zināt, traks: tūliņ lai seglojot zirgu, dzīšoties krāpniekam pakaļ! Un tad aizaulekšojis arī, ka nokūpējis vien.

Mūrnieks, pamanījis, ka pakaļ dzenas, ātri nolicis naudas maišeli krūmos, cepuri uz lielceļa un pats nosēdies, it kā cepuri sargādams. Piejājis lielskungs: ko te sēdot pie tās cepures? Vai labāk neesot manījis garāmgājēju kādu ar maišeli pa muguru?

„Kā tad neredzēju? Priekš kādas pusstundas pagāja gan garām tāds; un mans likās, ka tur bija labs nesamais, brīnum salīcis nesa.”

„Vai traks! Tad še lec manā zirgā un steidz noķert, tu viņu taču labāk pazīsi nekā es, tu redzēji tagadiņ, es viņu nekad neesmu redzējis.”

„Jā, jā, kungs, zināms, ka prasītu gan; bet nevaru jāt, man te apakš cepures jāsargā dārgs putns, tas pirkts manam kungam.”

Nu, nekas – viņš pasargāšot tamēr putnu, lai jājot!

„Jā, jā, kungs; bet es jau nevaru bez cepures jāt, un šo cepuri nedrīkst kustināt.”

Nu, nekas – te esot viņa cepure, bet lai jājot!

Labi, paņēmis kunga cepuri, uzlēcis zirgā, iejājis ar līkumu krūmos, paņēmis savu naudas maišeli un prom uz mājām pie sievas. Nu ticējis, ka vēl citi muļķi pasaulē, un neteicis ne vārda vairs sievai; bet par dabūto naudu nopircis lielu muižu un dzīvojis kā katrs muižnieks.

Lielskungs turpretim sasēdējis pie cepures līdz vakaram. Saulīte jau rietējusi, te iedomājies, viņam rūpot redzēt, kāds tas dārgais putns jel izskatoties. Pacēlis drusku, drusku cepures malu – glūnējis: nav putna. Nu sabijies: „Kad viņš atjās atpakaļ un redzēs, ka dārgo putnu neuzmanīdams esmu palaidis vaļā, ko tad? Labāk steigšos un mājām, lai nemaz nedabū mani redzēt.”

Un pārgājis itin priecīgs mājā, ka no ķezas gudri paticis vaļā.
[LTP 1989 : 235–237]


Kādēļ varde lec

Agrāki varde staigājusi stāvus tāpat kā cilvēki. Viņa, gribēdama apsūdzēt ganus, žēlojusies Dievam, ka gani izkaisot tik daudz maizes druskas pa zemi, ka viņa nevarot pāri pārkāpt. Dievs, viņas nelabās domas nomanījis, tai atbildējis: „Kas tad ganiņiem galdu klās? Ja tu nevari pāri pārkāpt pār maizes druskām, tad lec lēkšus tām pāri!” No tā laika varde lec lēkšus, bet neiet vairs stāvus kā cilvēki.
[LTT 1991 : 410]

 

Ķieģeļu pagastā Siliņu mājās ceļa malā atrodas maz ievērojamas bedres malā nosirmojis – ar vairāk krustiem un zirgu pakaviem apzīmēts – akmens, tā sauktais Krusta akmens. Senākos laikos te dzīvojusi tāli jo tāli pazīstama skaistule. Divi kaimiņu jaunekļi to ielūkojuši un gribējuši precēt. Tad jaunekļi nolīguši zirgā par diezgan plato Vilka bedri pāri lekt: kurš vesels pārjāšot, tam pieder skaistule. Mēģinājuši, bet abi iekrituši bedrē un nositušies. Turpat jaunekļus aprakuši un uzcēluši par piemiņu akmeni ar vairākiem krustu un pakavu iecirtumiem.
[http://valoda.ailab.lv/]


Mācību gada beigās skolotājs rīko zināšanu pārbaudi 4. klases skolēniem.

Tie ir standarta jautājumi, uz kuriem bērniem būtu jāzina atbildes. 

„Kurā pusē lec saule?” jautā skolotājs.

Roku paceļ programmētāja meita: „Jūs interesē precīza atbilde?”

Skolotājs: „Protams.”

Skolniece: „Tad jums būtu jāzina, ka saule nelec ne austrumos, ne rietumos. Saule stāv uz vietas. Zeme griežas.”

 

Ko darīt, ja tev pakaļ dzenas žirafe, lauva, zebra un tīģeris?

Lec nost no karuseļa!!!

 

– Kad no rīta es dzirdu modinātāja zvanu, man liekas, ka uz mani šauj.

– Un ko? Tu lec kājās?

– Nē, guļu kā miris.


Viena no Jāņu nakts tradīcijām ir lēkšana pāri ugunskuram, ne jau tik daudz pār trakām liesmām, bet drīzāk pār dūmojošu ugunskuru, kurā tiek dedzināti veselības augi. Tas ir ļoti sens rituāls, kas izplatīts visā pasaulē.

Ugunskuram pāri lēca galvenokārt tāpēc, ka ticēja uguns attīrīšanas spēkam, ticēja, ka tas, kurš pārlēks ugunskuram, kļūs vesels, stiprs un neslimos visu gadu, tāpat arī uzskatīja, ka lēkšana pāri Jāņu ugunskuram pasargā no ļaunas acs un slimībām – viens lēciens atbrīvojot no 40 ļaunām kaitēm, tostarp neauglības.

Vēl ticēja, ka tie pāri, kuri kopā lēks pāri ugunskuram, togad apprecēsies un nešķirsies, arī šāds ir ticējums, turklāt lecot pāri ugunskuram, noteikti vajag turēties sadotās rokās. Tad pārim būšot laime un arī odi vairs nekodīšot.

Protams, jautrajai lēkšanai bija arī ļoti praktisks iemesls – lai aukstajā naktī sasildītos un neaizmigtu, gaidot no rīta saulīti parādāmies.



Meža olimpiāde

 

Ir sporta dzīvē mums

Rets, izcils notikums:

Ne sacensības šādas tādas,

Bet – Meža olimpiāde.

[..]

Tāllēkšanā, augstlēkšanā

Milzums skatītāju sanāk.

Mežs – urā! – kā vētra dim:

Pirmās vietas – sienāzim.

[..]

Dalībnieki leca, meta, skrēja,

Līdzjutēji – kliedza, aplaudēja.

Un no visa, cik nu pagūt spēja,

Kaut ko arī – nofilmēja.

 

Un ne mirkli

Neizpaudās zvēru tikumi,

Bet gan sporta gars un likumi.[..] [Purs 1981 : 2; 10; 24]

 

 

Gusts sprukās

 

Gusts ir vīrs, par kuru slava

Starp ciema zēniem nava laba.

Viņš, vai uz ielas tas vai mājās,

Mēdz uzvesties, kā nepieklājas.

[..]

Iet zēni cukurbietes ravēt.

Tas darbs ir tāds, ko nevar kavēt.

[..]

Tik Gusts viens pats pa māju slaistās,

Viņš tādā darbā neiesaistās.

Viņš guļ tad gultā, sten un pūš

Kā tāds, kam iet uz galu mūžs.

Bet, kolīdz ravēšana garām,

Ko tad mēs labu redzēt varam?

Iet zēni tā pa jokam karā,

Un ko nu Gusts? – Gusts arī barā.

Viņš pašā pirmā rindā stājas,

Pat visiem brašāk cilā kājas,

Ne visai augstu var viņš lēkt,

Par visiem skaļāk kliegt un brēkt.

[..] [Kronenbergs 1985 : 41–43]

 

 

Ūdensbailes

 

Ar mocībām

tiek sākts ik rīts:

tēvs vingro,

Jurim jālec līdz.

Un tad –

tad ūdensbailes sākas.

Ar ziepēm

nomazgāties nākas.

Pēc brokastīm,

ar tēju, sieru,

grauž zobusuka

Jura mieru.

Bet klasē sanitāri mānās –

liek atkal rokas

bāzt zem krāna.

Tā visu dienu

kā uz smailes

nes Juri

lielas ūdensbailes.

Ai, Juri, turies –

bailes nebaidās,

ja no viņām

nenobaidās! [Grenkovs 1987 : 113]

 

 

Diendusā

 

Kamēr bērni guļ saldi jo saldi

un visādus krāsainus sapņus redz, –

no viņu zīmējumiem laukā

gan zaķi, gan lāči, gan vāveres lec.

 

Zaķis – uz burkānu.

Lācis – uz medu.

Vāvere – uz riekstu.

Jā, paties’.

 

Sakiet man, sakiet – kas gan notiks,

kad mūsu puisīši modīsies?

 

Jānīša lūpa jau vaļā veras.

Jurīša acs jau skaidri redz.

Lūk, visi zvēri zīmējumos iekšā

Cits pēc cita priecīgi lec!

 

Zaķis – uz burkānu.

Lācis – uz medu.

Vāvere – uz riekstu.

Jā, nudien.

 

Bet

no kurienes te gadījies ķengurs viens?! [Briedis 1988 : 6]

 

 

Konfektes

 

Maza raganiņa

konfektes uz

galda kā

gotiņas pļavā

gana.

 

Man arī

ļoti, ļoti

patīk

konfekšu gotiņas.

 

Lecu no

gultas augšā aši un

tūdaļ jožu

palīdzēt mazajai

raganiņai –

māšelei savai –

konfektes ganīt… [Neibarts 1988 : 11]

 

 

Latvijai

 

Ak, Latvija, kaut dienas nāk un iet

Pār tevi, postu nesdamas un nāvi,

Zem vecās saules, kura lec un riet,

Tu tomēr dzīvo vēl un stipra stāvi.

 

Kā māte – tā tu klēpī uzņem sev

Ir dzīvajos, ir tos, kas krita mokās.

Pret vētrām piere augsti celta tev:

Zib šķēps un arkls tavās stiprās rokās. [..] [Virza 1991 : 87]

 

 

***

 

Lec, draudziņ, uz vienas kājas

tālu,  tālu.

Kad atrodi otru kāju,

lec vēl tālāk.

 

Runā ar visiem

šķērsu, šķērsu,

kamēr satiec, kas runā

vēl šķērsāk.

 

Pipari uz tavas mēles,

man sāls ausī.

Meklēsim trešo,

kam acīs lielāka inde. [Ziedonis 1995 : 151]


Bet dažbrīd Annelei bēdu reize. Izsauc vārdu, bet tas paliek mēms, grozi kā gribi. Prasīs mātei, ja vaļas, tā pasaka, ja nevaļa, Annele dabon īsu tiesu: „Tas tev nav jāzina. Ja visu gribēsi zināt, paliksi ātri veca.” [..]

„Teikt vai neteikt!” Annele pārliek. Ar radu meitu Annele ir tā uz pusrata. Dažreiz gribētos viņai ticēt, bet dažreiz tā ir tik ēvarģēlīga, ka Annele nevar izprast, kāpēc lielie viņu tāpat nenorāj un neapsauc kā Anneli nerātnās reizēs. Tāpēc viņa kādu laiku arī šaubās.

Bet tad jau ir izsprucis vārds kā nesaķerams putns.

„Kas tas ir: ci-lā-jies?”

Lāpāmā adata apstājas, svilpe notrūkst, pelēki zilas acis pazibsnī. „Ci-lā-jies? Kas tas ir?”

„Jā.”

„To tu gribi zināt?”

„Ijā.”

„Vai tu proti lēkt?”

„Ijā.”

„Nu tad palēkā. Tad tu cilāsies.” [Brigadere 1993 : 16]

 

Lēksim bedrē, lēksim bedrē! … Dziedāja vardes

bedres malā. Dziedāja droši, ieklausījās cita citā

un, lielu vardarbību visapkārt juzdamas, dziedāja atkal.

Tireklene jau ielēkusi, Tireklis arī. Federkāja ielēca

ar visiem bērniem, Federkājene vēl pati šaubījās,

bet citus aicināja līdz – sauca par muļķiem:

lēksim bedrē!

[..]

Vardes lēca bedrē veselām ģimenēm, veseliem

ciemiem, veseliem kolektīviem. Tās stāvēja ap

bedri ciešā masā, lēca iekšā no visām pusēm, un

no visām pusēm lēca arvien jaunas klāt.

[..]

Uz vakara pusi visi bija ielēkuši. Bedres malā

stāvēja divi vardulēni – viens ar bloknotiņu, otrs

ar ģitāru. Pirmais kaut ko uzrakstīja uz papīra

lapiņas un uzsprauda to uz dadža. Otrs paņēma

savu ģitāru, iesvieda to bedrē, tad abi, rokās

saķērušies, ielēca tai pakaļ.

Es piegāju pie bedres un paņēmu zīmīti. Uz tās

bija rakstīts:

„Viņi ir aizmirsuši dziesmas otro rindiņu: „Lēksim

bedrē, lēksim bedrē, redzēs, kas mūs ārā vilks!

                            Pēdējie ciniķi.””

[..] [Ziedonis 1978 : 127–128]


SPRĪDĪTIS. Gribu ar tevi cīkstēties.

NELABAIS. Nekaitini mani!

SPRĪDĪTIS. No visas tiesas. Es tevi novinnēšu un izglābšu princesi.

NELABAIS (smejas locīdamies). Tu? Tu? He-he-he-he-he! Visus vīrus ķēniņam pārvarēju. Nu sūta siseņus. (Izsmējies brauka rokas.)

(Labsirdīgi.) Nu, tad nāču ar! Nāču ar!

(Taisa dažus ķērienus, no kuriem Sprīdītis arvienu manīgi izvairās.)

SPRĪDĪTIS (meklē pa kuli stabuli). Pa, pa! Pirms tām pūlēm drusku padancosim. (Izņem stabuli un sāk stabulēt.)

NELABAIS. (Sāk griezties, diet un lēkāt. Ar augošu izbrīnīšanos vārdus izgrūzdams.) Kas tas! Āre… āre… kājas ļenganas… Kā lec… Kā spārdās… Griežas… Kā spindele… Kā skriemelis… Kā ripa… Kā spole… Kas mani apsēdis? (Gaiņājas rokām, sauc.) Nost!… nost!… nost!… Laid mierā! Laid vaļā!… Diezgan… diezgan… diezgan!… Nokusu!… Pagalam!… Diezgan!…

SPRĪDĪTIS (apgājis apkārt un apkārt Nelabajam, beidz stabulēt un stabuli noslēpj). [Brigadere 1956 : 65–66]

 

PAIJA (skaudīgā priekā). Ha, ha, ha! Maija dabūs pelnu rušķi, es dabūšu princi! – Tu [Laima] laba zīlniece, bet nelaba padoma devēja. Tu saproti: Maijai jādara, ko tai liek, un jādabū, ko tā negrib. Es daru, kas man tīk, un dabūju, ko es gribu. Es daru, kas man tīk. Šodien šā, rītu tā un parīt citādi! (Dejo un dzied.) Man būs princis, princis, princis!

VARIS. (Pabāž galvu.) Kas te lec un kliedz kā circenis pelnos? No miega izbļāva.

PAIJA. Es būšu princese.

VARIS. Princese! Ja tu būsi princese, tad sētas miets būs tavs princis.

[..]

PATE. Ej nu, drostaliņ, saulītē, papriecājies ar meitām, palēkājies!

PAIJA. Kas t’ es esmu, sienāzis, ka man jālēkā saulītē?

[..]

PATE. Ēdināt, dzirdināt, manu labumu pa vējiem putināt. Manu mantu vazaņķiem atdot!

MAIJA. Mīļu, sirmu māmiņu tikai paēdināju.

PATE. Tikai paēdināji? Tā? Piegāji kā pie sava un ņēmi?

MAIJA. Vai tas nav mans? Vai nav mana tēva, manas māmiņas padomiņš?

PLASKA. Redz, ko pasaka!

PATE. Ko? Tu to uzdrīksties? Man acīs lēkt? Man teikt, ka tā tava manta? No mājām prom! Pie vilkiem prom! Mežā prom!

MAIJA. Tā nav tava vara. Darbu vari uzlikt, cik spēj, no mājām aizdzīt nespēj. No mājām prom neiešu.

[..]

PLASKA. (Paceļas aiz [akas] grodiem.)

Nobūru, nobūru,

Vārpstiņu no rokām izrāvu,

Pazemē aizmetu!

Ar vēja zirgiem vairs nesadzīs!

Nu tā vairs virszmemi neostīs!

(Pazūd aiz akmeņiem.)

VARIS. Vai vēl es krācu? Vai vēl es sapņoju? (Berž acis.) Kur viņa palika? Akā nozuda! (Pikts.) Ko tāds muļķa skuķis! Vai lai es pakaļ lecu? – Nelēkšu! – – Jā, bet – jā, bet – ko nu lai iesāk? Kur nu lai paliek? – Nu kauču vai stāvu velnam par kalpu jāpaliek! – Lai nāk! Hej! Velns, šur! Velns, šur! Še kalps!

ŅURGA. (Parādās aiz akmeņa. Stiepj roku.) Še, saimnieks!

VARIS. (Noskata to rāmi no galvas līdz kājām.) Ak tad tu tas esi? – Hm. Tu nemaz tāds neesi. – Diez vai tu pavisam esi riktīgs velns?

ŅURGA. Kas velns, kur velns? Vai lai es simts tūkstoš gadu vienā ādā staigāju? Es esmu lielskungs Ņurga no Akmeņu muižas.

VARIS. Lielskungs Ņurga no Akmeņu muižas? Ko tu laba dari tai Akmeņu muižā?

ŅURGA. Kad atnāksi, tad redzēsi. Nu, līkop!

VARIS. (Rāmi gaiņā.) Na, na, na! Tik viegli vis ar abām kājām ellē nelēc!

[Brigadere 1956 : 108; 112; 116–117; 126–127]

 

SIENA KAUDZE. Paga, paga – kas tur bija?

MIRONIS. Kas tur bija, kas tur bija!

Kungam pikta oma bija!

VILKS. Budēlīši, lecam, lecam!

KAZA. Mārtiņdiena vienreiz gadā!

VILKS. Tādu laimi – visa raža

Ir zem jumta apcirkņos!

Brangi rudzi, brangi mieži,

Alus brangs – kā silda sirdi!

Putas vēl nav noplakušas –

Sprēgāt sprēgā vēl pa iekšu!

Gaļas pietiks labam laikam … [Zālīte 1996 : 87]

 

VECĀKS VĪRS. Viņa pietiekoši labi māk sevi aizstāvēt, pat nabaga tante netiek pie vārda. Bērni tagad tīri labi tiek ar visu galā.

LUDVIGS. Jūs tak laikam būsiet skolotājs. Mūsu pusē arī ir viens tāds – uz mata kā jūs.

VECĀKS VĪRS. Ko tas nozīmē – kā es?

LUDVIGS. Nu, tāds bargs. Bērni kā blusas lec uzreiz uz visām pusēm, kā šo ierauga. [Stumbre 1989 : 74]



Aptaujā [veikalu tīkla „Maxima”] bez ekonomiskajiem aspektiem respondentiem uzdoti vēl citi jautājumi saistībā ar gaidāmo vasaras saulgriežu svētku svinēšanu.

Kā atklājies aptaujā, Latvijas iedzīvotāji joprojām ir naski Jāņu tradīciju ievērotāji – gandrīz trešdaļa jeb 31 % respondentu iekur Jāņu ugunskuru, 26 % aptaujāto pin vainagus, savukārt 14 % ir gana drosmīgi, lai lēktu pāri Jāņu ugunskuram. Turklāt izrādās, ka Latvijas iedzīvotāji pāri Jāņu ugunskuram vislabprātāk lēktu kopā ar mūziķiem Jāni Jubaltu un Jāni Stībeli, aktieriem Jāni Jarānu un Jāni Paukštello, kā arī hokejistu Jāni Spruktu un žurnālistu Jāni Domburu. [Bartaševics 2011 : http://www.jelgavniekiem.lv/]



Aleksandrs Štrāls Saullēkts



Dziesma Lec. R. Kaupera vārdi un mūzika, izpilda grupa „Prāta vētra”.

 

Dziesma Lec, lec. R. Kuksinoviča vārdi un mūzika, izpilda Rassell, Sabīne Berezina, Aivo Oskis.

 

Dziesma Deviņvīruspēks. A. Krūkļa vārdi, E. Goldšteina mūzika.

 

Latviešu tautasdziesma Āvu, āvu baltas kājas.

 

Latviešu tautasdziesma Ziedi, ziedi, rudzu vārpa.

 

Dziesma Lec, saulīte! R. Bugavičutes-Pēces vārdi, R. Tigula mūzika.


Siguldā ikvienam ekstrēmu izjūtu cienītājam ir iespēja izlēkt ar gumiju no gaisa trošu vagoniņa. Gaisa trošu vagoniņš apstājas tieši Gaujas vidū, drosminieks aizver acis un sper soli tukšumā. Lēciena augstums virs Gaujas ir 43 m.

Gumijlēkšana ir viens no jaunākajiem un aizraujošākajiem izklaides veidiem. Pirmais lēciens Eiropā notika 1979. gada 1. aprīlī – Deivids Klērks, tērpies smokingā un ar cilindru galvā, nolēca no Bristoles tilta Lielbritānijā.

Gumijlēkšanas aizsākumi meklējami Vanalutu Republikā (salu valsts Klusajā okeānā). Tur jau kopš seniem laikiem tiek rīkoti Zemes iegrimšanas svētki, tie notiek katru gadu pavasarī (aprīlī vai maijā). Vīrieši nedēļām ilgi būvējuši 25–30 m augstu torni no koku stumbriem un zariem, lai pēc tam lēktu ar galvu uz leju. Kā gumijas tika izmantotas liānas.

Pirmie lēcieni ar gumijām Latvijā notika 1989. gadā. Toreiz gan gumijas bija izgatavotas no strēmelēs sagrieztām automašīnu riepu kamerām, kas bija sapītas garās pīnēs. Tās vēlāk saviem treniņiem sāka izmantot kaskadieru grupas „Kurbads” dalībnieki, lecot no Gaujas tilta Siguldā. Šī nodarbe kļuva populāra pēc 1992. gada 10. maija, kad Ivars Beitāns (Aerodium izveidotājs un vadītājs) pie Nacionālās Operas Rīgā nolēca no 50 m augstā ceļamkrāna.

1994. gadā tika nodibināts Latvijas Gumijlēcēju klubs, kas izstrādāja gumijlēkšanas tehniskās drošības sistēmu, ko ir apstiprinājuši eksperti.
[Sagatavots pēc: http://www.tourism.sigulda.lv/]

 

Lec ar lecamauklu!

Kurš gan bērnībā nav lēcis ar lecamauklu, nu vismaz ar draugiem pagalmā. 

Bet viss labais ir sen aizmirsts vecais, tāpēc vērts pie tā atgriezties. Izmantojot lecamauklu, tiek attīstīta koordinācija un atsperīgums. 

Lai sāktu, nevajag neko daudz – sporta apavus, ērtu tērpu un lecamauklu. 

Lai lēkšana būtu efektīvāka, noderīgi ir zināt, ka gumijas mēdz būt plānākas un biezākas, tās ir gan no gumijas, gan virves. Treneri no gumijotām lecamauklām tomēr iesaka izvairīties, jo, līdzko lēcienā kaut kas misējas, var sāpīgi dabūt pa kājām. Lai gan virves aukliņas ir vieglākas un grūtāk iegriežamas, to efekts ir lielāks, jo rokas ir jākustina krietni vien intensīvāk. Savukārt gumijotās ir smagākas. Tas nodrošina lielāku slodzi muskuļiem, bet lēkāšana nebūs tik ilga, jo ātrāk iestāsies nogurums.

Tomēr svarīgāks par materiālu ir auklas garums – ja būs pārāk īsa, lēciena brīdī vajadzēs saliekties, bet tā var rasties risks iedzīvoties kādā muguras kaitē. Lai piemeklētu īsto garumu, ar abām kājām jāuzkāpj uz lecamauklas un ar rokām tā jāvelk uz sevi. Ja aukla stiepjas vismaz līdz padusēm, tad atrasta īstā. Pārāk garu aukliņu nevar uzskatīt par traucēkli – vien atliek galos uzsiet pāris mezglu, un esi gatavs lēcienam.

Vai apavi ir svarīgi? Pludmalē, zālītē vai uz atsperīgas grīdas tie nav vajadzīgi – var lēkt basām kājām. Ja to dara uz cietas virsmas, piemēram, asfalta vai betona, kājās jāvelk skriešanai paredzēti apavi, kas nodrošina labu amortizāciju, neizraisot pārlieku slodzi ceļgaliem. Ja ir iecere lēkt ar auklu mājās, nevajag aizmirst par griestiem – ja tie nav gana augsti, var ciest ne viena vien lampa.

Tomēr ne visiem tiek ieteikts lēkt ar lecamauklu. Cilvēki, kuriem ir muguras vai ceļgalu problēmas, ar auklu lēkt nedrīkst, jo slodze šīm ķermeņa vietām fiziskās aktivitātes laikā ir liela. Tāpat tiem, kuriem ir liekais svars, lecamauklu labāk rokās neņemt – ceļgali ātri vien vairs nespēs turēt slodzi.

Ilgstoši lēkt ar auklu nevajadzētu arī tad, ja ilgi nekas nav darīts. Lecot tiek trenēts krietni vairāk muskuļu grupu – kājas, rokas, mugura, vēders. Tāpēc organismam jābūt sagatavotam slodzei jau iepriekš. Tiem, kas pie slodzes nav raduši, tiek ieteikts palēkāt dažas minūtes uz vietas, lai iesiltu potītes. Pēc tam var ņemt arī auklu un trīs līdz piecas minūtes mierīgā tempā lēkāt. To var darīt, rāmā garā virzoties uz priekšu pa parku vai pagalmu.

Regulāri lecot ar aukliņu, uzlabosies izturība, tāpēc, lai gūtu lielāku efektu, tempu pastāvīgi vajadzētu mainīt. Tāpat lēkšanas veidu – to var darīt gan skrienot, gan krustojot rokas, gan izpildot pa diviem vēzieniem viena lēciena laikā.

Vingrinājumi ar lecamauklu ir iekļauti arī skolu mācību programmās. Skolēniem minūtē jālec pēc iespējas vairāk reižu, tā attīstot koordināciju, izturību un ātrumu.

Ja kādam ir bail lēkt ar auklu, derēs pavisam vienkāršs paņēmiens: abus auklas galus satver vienā rokā un imitē lēciena kustības. Tādā veidā tiks iegūtas vajadzīgās sajūtas, lai pēcāk varētu auklu izmantot pilnvērtīgi.
[Sagatavots pēc: http://www.la.lv/]

 

Lai arī Ventas rumba Kuldīgā ir platākais Eiropas ūdenskritums, tai nepiemīt pasaules lielo ūdenskritumu aizraujošais, mežonīgais skaistums. No tilta veroties, tā pat izskatās pēc nelielas krācītes.

Pavasaros un rudeņos pie Ventas rumbas vērojama interesanta parādība – zivis nārstojot ūdenskritumu mēģina pārvarēt, lecot pa gaisu.

Parasti zivis pāri Ventas rumbai sāk lēkt pavasarī – aprīļa sākumā vai kad ūdens sasilis līdz vajadzīgajai temperatūrai. Šī unikālā parādība parasti turpinās apmēram līdz 10. maijam.

Pāri Ventas rumbai pavasaros lec vimbas, bet rudeņos – laši. Nav iespējams aprēķināt, cik zivju pārlec pāri Ventas rumbai, katru gadu tas ir atkarīgs no ūdens līmeņa.
[Sagatavots pēc: http://www.latvia.travel/; http://www.copeslietas.lv/]

 

2014. gada 21. un 22. jūnijā Mežaparka Lielajā estrādē notika iespaidīgs deju uzvedums „Lec, saulīte!”. Tas ir vērienīgs saulgriežu stāsts, ko izdejo vairāki tūkstoši dejotāju no Rīgas un Latvijas labākajiem deju kolektīviem, uzvedumā piedalās arī kori, solisti, orķestris un bungu un dūdu grupa „Auļi”. Deju uzvedums ir Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas gada saulgriežu kulminācijas pasākums.

Scenārija un dziesmu tekstu autore – Rasa Bugavičute, horeogrāfi – Jānis Ērglis, Jānis Purviņš un Agris Daņiļevičs, scenogrāfs – Reinis Suhanovs, komponists – Raimonds Tiguls.
[Sagatavots pēc: http://www.riga2014.org/; http://www.tvnet.lv/]