Tradicionālā transkripcija

[ļaũt]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ʎɑ͜ut]


[ļ] – skanenis

[aũ] – divskanis

[t] – nebalsīgais troksnenis

 

Vienzilbes vārds.



ļau-sakne, vārda celms

-tgalotne




vis+at-ļau-t+īb-a




ļautpatstāvīgs vārds, lokāms vārds, darbības vārds, tiešs, pārejošs, nepabeigta veida darbības vārds, pirmā konjugācija

 

ĪSTENĪBAS IZTEIKSME

DARĀMĀ KĀRTA

 

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

Persona

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

ļau-j-u ļau-j-am esmu ļāv-is

esmu ļāv-us-i

esam ļāv-uš-i

esam ļāv-uš-as

2.

ļau-j ļau-j-at esi ļāv-is

esi ļāv-us-i

esat ļāv-uš-i

esat ļāv-uš-as

3.

ļau-j ļau-j ir ļāv-is

ir ļāv-us-i

ir ļāv-uš-i

ir ļāv-uš-as

 

Vienkāršā pagātne

Saliktā pagātne

Persona

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

ļāv-u ļāv-ām biju ļāv-is

biju ļāv-us-i

bijām ļāv-uš-i

bijām ļāv-uš-as

2.

ļāv-i ļāv-āt biji ļāv-is

biji ļāv-us-i

bijāt ļāv-uš-i

bijāt ļāv-uš-as

3.

ļāv-a ļāv-a bija ļāv-is

bija ļāv-us-i

bija ļāv-uš-i

bija ļāv-uš-as

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

Persona

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

ļau-š-u ļau-s-im būšu ļāv-is

būšu ļāv-us-i

būsim ļāv-uš-i

būsim ļāv-uš-as

2.

ļau-s-i ļau-s-it/ļau-s-iet būsi ļāv-is

būsi ļāv-us-i

būsit/būsiet ļāv-uš-i

būsit/būsiet ļāv-uš-as

3.

ļau-s ļau-s būs ļāv-is

būs ļāv-us-i

būs ļāv-uš-i

būs ļāv-uš-as

CIEŠAMĀ KĀRTA

 

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

Persona

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

2.

3.

tiek ļau-t-s

tiek ļau-t-a

tiek ļau-t-i

tiek ļau-t-as

ir
ticis ļau-t-s

ir tikusi ļau-t-a

ir tikuši ļau-t-i

ir tikušas ļau-t-as

 

Vienkāršā pagātne

Saliktā pagātne

Persona

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

2.

3.

tika ļau-t-s

tika ļau-t-a

tika ļau-t-i

tika ļau-t-as

bija ticis ļau-t-s

bija tikusi ļau-t-a

bija tikuši ļau-t-i

bija tikušas ļau-t-as

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

Persona

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

2.

3.

tiks ļau-t-s

tiks ļau-t-a

tiks ļau-t-i

tiks ļau-t-as

būs ticis ļau-t-s

būs tikusi ļau-t-a

būs tikuši ļau-t-i

būs tikušas ļau-t-as

ATSTĀSTĪJUMA IZTEIKSME

DARĀMĀ KĀRTA

 

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

Persona

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

ļau-j-ot ļau-j-ot esot ļāv-is

esot ļāv-us-i

esot ļāv-uš-i

esot ļāv-uš-as

2.

3.

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

Persona

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

ļau-š-ot ļau-š-ot būšot ļāv-is

būšot ļāv-us-i

būšot ļāv-uš-i

būšot ļāv-uš-as

2.

3.

CIEŠAMĀ KĀRTA

 

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

Persona

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

tiekot ļau-t-s

tiekot ļau-t-a

tiekot ļau-t-i

tiekot ļau-t-as

esot ticis ļau-t-s

esot tikusi ļau-t-a

esot tikuši ļau-t-i

esot tikušas ļau-t-as

2.

3.

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

Persona

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

tikšot ļau-t-s

tikšot ļau-t-a

tikšot ļau-t-i

tikšot ļau-t-as

būšot ticis ļau-t-s

būšot tikusi ļau-t-a

būšot tikuši ļau-t-i

būšot tikušas ļau-t-as

2.

3.

VĒLĒJUMA IZTEIKSME

DARĀMĀ KĀRTA

 

Vienkāršā forma

Saliktā forma

Persona

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

ļau-tu ļau-tu būtu ļāv-is

būtu ļāv-us-i

būtu ļāv-uš-i

būtu ļāv-uš-as

2.

3.

CIEŠAMĀ KĀRTA

 

Vienkāršā forma

Saliktā forma

Persona

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

tiktu ļau-t-s

tiktu ļau-t-a

tiktu ļau-t-i

tiktu ļau-t-as

būtu ticis ļau-t-s

būtu tikusi ļau-t-a

būtu tikuši ļau-t-i

būtu tikušas ļau-t-as

2.

3.

VAJADZĪBAS IZTEIKSME

 

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

Persona

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

ir jā-ļau-j ir jā-ļau-j ir bijis jā-ļau-j ir bijis jā-ļau-j

2.

3.

 

Vienkāršā pagātne

Saliktā pagātne

Persona

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

bija jā-ļau-j bija jā-ļau-j bija bijis jā-ļau-j bija bijis jā-ļau-j

2.

3.

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

Persona

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

būs jā-ļau-j būs jā-ļau-j būs bijis jā-ļau-j būs bijis jā-ļau-j

2.

3.

VAJADZĪBAS IZTEIKSMES VĒLĒJUMA PAVEIDS

 

Vienkāršā tagadne

 

Persona

vsk.

dsk.

1.

būtu jā-ļau-j

2.

3.

 

Vienkāršā pagātne

Persona

vsk.

dsk.

1.

būtu bijis jā-ļau-j

2.

3.

VAJADZĪBAS IZTEIKSMES ATSTĀSTĪJUMA PAVEIDS

 

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

Persona

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

esot jā-ļau-j esot bijis jā-ļau-j

2.

3.

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

Persona

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

būšot jā-ļau-j būšot bijis jā-ļau-j

2.

3.

PAVĒLES IZTEIKSME

 

Vienkāršā tagadne

Persona

vsk.

dsk.

1.

ļau-s-im!

2.

ļau-j! ļau-j-iet!

3.

lai ļau-j! lai ļau-j!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsĻaut bērnam attīstīties ir vecāku pienākums.

2) izteicējsSkolotājs ļāva paņemt grāmatu.

3) galvenais loceklisĻaut vaļu.



ļaut adīt, ļaut atgūties, ļaut atpūsties, ļaut ārstēt, ļaut braukt, ļaut ceļot, ļaut darboties, ļaut darīt, ļaut dejot, ļaut domāt, ļaut dot, ļaut draudzēties, ļaut dziedāt, ļaut dzīvot, ļaut gatavot, ļaut gleznot, ļaut gulēt, ļaut klusēt, ļaut lasīt, ļaut mācīt, ļaut mācīties, ļaut mīlēt, ļaut piedalīties, ļaut rakstīt, ļaut rotaļāties, ļaut runāt, ļaut spēlēties, ļaut spīdēt, ļaut starot, ļaut stāstīt, ļaut šūt, ļaut tīrīt, ļaut vadīt, ļaut vingrot, ļaut zīmēt

 

daudz ļaut, maz ļaut, vienmēr ļaut

 

ļaut mieru, ļaut vaļu



ļaut

1. Dot iespēju, arī netraucēt, neierobežot (kādam ko darīt); neaizkavēt, neierobežot, nepārtraukt (kā virzību, norisi, izpausmi).

Ļaut dēlam piedalīties sacensībās. Ļaut kaķim gulēt uz dīvāna. Ļaut vējam plivināt savus matus.

// 3. pers. Būt par cēloni tam, ka rodas iespēja, labvēlīgi apstākļi (ko darīt, kam notikt u. tml.).

Ienākumu palielināšanās ļauj ģimenei domāt par automašīnas iegādi.

2. savienojumā „ļaut vaļu”: neierobežot (kāda) darbību, rīcību, (kā) izpausmi.

Ļaut bērniem pilnīgu vaļu. Ļaut smiekliem vaļu. Ļaut dusmām vaļu.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/mlvv/]


ļaut

1. Dot iespēju (kādam ko darīt), netraucēt, arī neierobežot (ko darīt).

Ļaut bērniem rotaļāties. Ļaut lasīt grāmatu. Ļaut sportistam atpūsties.

Zemītis ļāva Mārtiņam piedalīties basketbola treniņos un bija apsolījis, ja tā turpināšoties arī uz priekšu, iedalīt pat klases komandā. Vāczemnieks 4, 95.

„Kur jūs sagaidījāt šo Jauno gadu?” meitene vaicāja. „Uz ielas…” Zintra smējās. Viņa neticēja, un es viņai to ļāvu. Lukjanskis 1, 90.

.. Kalvicu bēris grabinājās gar lieveņa stabu un neļāva gulēt. Upīts 4, 716.

// Neaizkavēt, neierobežot, nepārtraukt (kā virzību, norisi).

Ļaut kastes vākam aizkrist. Ļaut oglēm izkvēlot. Ļaut saulei iespīdēt istabā. Ļaut priekam starot sejā.

Kaspars atvēra durvis un ļāva sniega smaržai ienākt zemnīcā. Līvs 2, 99.

Kādreiz, braukdams pa Bārtu, atstiepos guļus, aizvēru acis un ļāvu, lai laiva līdzīgi dzērāja zirgam pati atrod ceļu. Lagzdiņš 3, 32.

Apdedzinātās acis niezēja, un, nepārtraukti kasot, viņš neļāva tām sadzīt. A. Grigulis 9, 126.

// Neaizkavēt, nepārtraukt (skatiena vēršanos kur).

Nolieku smago grāmatu .. sev līdzās un ļauju skatiem klejot apkārt pa istabu. Plūdonis 3, 36.

Ja es ar mīlu runātu, Man nebūtu vārdu daudz .. Vien acīm ļautu raudzīties .. Stērste 1, 218.

2. parasti 3. pers. Būt par cēloni tam, ka rodas iespēja, labvēlīgi apstākļi (piemēram, ko darīt, izpaust).

.. izturēšanās un runas veids ļāva viņā nojaust inteliģentu .. Ezera 9, 9.

Viņu sastrādātās rokas, viņu darba mīlestība .. ļāvusi kļūt tādiem, kādi viņi ir. Purs 4, 51.

Ziemeļa vējš .. naktī neļauj gulēt un dūc visiem ausīs… Upīts 10, 162.

.. uzsāka tā saukto lodveida zvaigžņu kopu pētīšanu, izmantojot .. metodiku, kas ļauj atšķirt zvaigznes, kad tās atrodas ļoti tuvu viena pie otras. Zinātne un Tehnika 76, 4, 21.

// Radīt iespēju (ko saprast, nojaust) – par skatienu.

.. uzzinājuši, ka nemakšķerēju, viņi nolūkojās uz mani ar tādu skatienu, kurš nepārprotami ļāva nojaust nožēlu un izbrīnu. Lagzdiņš 3, 13.

Pirmajos mirkļos Ķirškalne redz tikai šīs acis. Ap tām iezīmējas sejas ovāls, bet [izbiedētās] acis neļauj pievērsties citam. Dripe 3, 88.

3. savienojumā „ļaut vaļu” Neierobežot (kāda) darbību, rīcību.

Māte ļauj zēnam pilnīgu vaļu.

„Es [režisors] vienmēr ļauju aktierim kādu laiku vaļu.” Klints 1, 76.

// Neierobežot izpausmi (piemēram, psihiskam stāvoklim).

Ļaut vaļu līksmībai. Ļaut dusmām vaļu. Ļaut vaļu izdomai.

Lilija iekrita gultā un ļāva vaļu pirmīt iesprostotajiem smiekliem. Sakse 6, 52.

Pieglaudis karsto pieri pie gaiteņa sienas, viņš ļāva asarām vaļu. Bundzeniece 1, 28.

„Ko nu mans vīrs!” viņa ļāva savai skaļajai balsij pilnu vaļu. Kalndruva 2, 64.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


ļaũt, erlauben, gestatten, zulassen, einräumen: sunītis neļauj saimniekam miera. Mit abhängigem Infin.: neļauj laimei izbēgt! miegam nākt es neļāvu; vaļu ļaut, einem den Willen, volle Aktionsfreiheit lassen: māte vaļas man neļāva; neļaun vaļas delverēt; liksim vaļu; ļausim vaļu, kas tur izjuks; 1) aufhören, von jem. od. etwas ablassen, nachgeben: ēd un ļaunies! 2) sich hingeben: ne miegam, ne kaunam, ne katram neļāvos; 3) sich verlassen, vertrauen: es atstāju t¥v[u] ar māti, uz tevim ļaudamies; 4) sich lassen, mit abhängreflexivem Infin.: puisis neļāvās uzmaukties iemauktus. [Sagatavots pēc: ME III : 533]


atļaut – atļaut, ļaut

[Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]

 

ļaut ļaut; atļaut; (atvēlēt) pavēlēt

[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/meklet.php?vrd=%C4%BCaut&s=1&sais=0]


ļaũt ļaũt, ļaũju, ļaũ, ļaũ, ļaũjàm; lit. – saka jàu kâdreĩzneļaũ, bet vaĩrâk jàu saka – nelaîž. / viņàm nàu ļaũc staîgât, bet vìņč cêliês ùn staĩgãš. [Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe 1978 : 258]


ļaut – atļaut, pieļaut, atvēlēt, ļaut vaļu, dot vaļu, neierobežot, neaizkavēt, laist, pielaist


ļaut – liegt


Muitā[at]ļaut.


ļaut, mantots vārds; leišu liáuti ‘pārstāt, rimt’, prūšu aulāut ‘mirt’. Pamatā indoeiropiešu *lēu- ‘atlaist, palaist, atslābt’ (no saknes *(s)leu- ‘slābs’) > baltu lau-, no kā latviešu ļaut. No nozīmes ‘atlaist, palaist (vaļīgāk, brīvāk)’ → ‘dot iespēju (darīt, rīkoties), nekavēt’. No verba tag. celma atv. atļauja, no pag. celma pieļāvīgi, paļāvība, pieļāvums, pieļāvīgs. [Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 552]


angļu – allow; permit

baltkrievu – дазваляць

franču – autoriser

grieķu – επιτρέψτε

igauņu – lubage

krievu – разрешать; позволить

lietuviešu – leisti

poļu – pozwól

somu – sallia

ukraiņu – дозволити

vācu – erlauben

zviedru – tillåta



Kurš domā par atriebību, tas neļauj sadzīt savām rētām.


Bērnam nevajaga ļaut ar pirkstu rakstīt uz norasojušas loga rūtes, tādēļ ka bērns tā var sarakstīt ugunsgrēku. Bērna pirksts nereti to izdara, kas dižajam nav iespējams. Bērns arī arvien iepriekš pateic, kas notiks.

 

Vīram (vai arī puisim) nevar ļaut ēst ar diviem nažiem (ēst ar vienu un paņemt otru), tad vīrs dzīvo ar divām sievām.


Šķirietiesi, nūjenieki,

Ļaujiet vaļu kūmiņām,

Ļaujiet vaļu kūmiņām,

Pādeniņu dancināt. [LD 1337]

 

Prātiņš man šurpu, turpu,

Kad prātam vaļu ļāvu;

Prātiņš manim pār novadu,

Prātiņš pašu novadā. [LD 10533-0]

 

Rāji, rāji, sveša māte,

Kad es tev vaļu ļāvu;

Kad es tevi pašu rāšu,

Saujām brauksi asariņas. [LD 23367-1]

 

Lociet ievu, nelauziet,

Ļaujiet vaļu noziedēt;

Precējiet, nevediet,

Ļaujiet pūru piedarīt. [LD 7715-0]

 

Pūt, vējiņi, nostājies,

Ļauj ievām noziedēt;

Jājiet, tautas, pagaidiet,

Ļaujiet pūru piedarīt. [LD 7804-0]

 

Laba tēva meita biju,

Ilgi stāvu vaiņagā:

Slikts nedrīkst bildināt,

Labs ļauj ilgi puškoties. [LD 5970-0]

 

Kas godīgs tēva dēls,

Ļauj man ilgi puškoties;

Citu gadu, tad aiziešu

Kā sarkana magonīte. [LD 14932-0]

 

Ko tu dziedi, bezdvēsele,

Tev jau lāgi neskanēja;

Ļauj man vaļu, lai es dziedu

Ar savām māsiņām. [LD 869-0]

 

Stāvi stingri, kumeliņ,

Uz tā ledus gabaliņa,

Ļauj man vaļas parunāt

Ar tās meitu māmuliņas,

Lai tā manu līgaviņu

Pa godam audzina. [LD 14489-0]

 

Lūgšus lūdzu tautietim,

Lai griež bēri atpakaļ,

Lai man ļauj šo naksniņu

Pie māmiņas pārgulēt,

Pie māmiņas pārgulēt,

Ar māmiņu izrunāt. [LD 26434-0]

 

Bagātā brāļa māsa

Ilgi sēd vaiņagā;

Es nabaga bārenīte, –

Neļauj pūra piedarīt. [LD 5080-0]

 


Velna vārds

Vienai mātei bija meita, kas bija izdaudzināta, ka viņa no salmiem varot zeltu savērpt. Ķēniņš, to dzirdējis, lika viņu uz pili aicināt un izvaicāja, vai viņa to varot izdarīt. Nekā ļauna nedomādama, viņa gribēja palielīties un sacīja, ka viņa varot gan, ja tik labi daudz salmu esot. Bet patiesībā viņa gan nekā par to nezināja. Ķēniņš nu ieveda viņu lielā kambarī, kas viss bija pilns salmu, un sacīja: „Ja tu visus tos salmus par zeltu savērptu, tad dabūtu manu dēlu par vīru.”

Meitu kambarī ieslēdzis, ķēniņš aizgāja. Meita nu nezināja, ko iesākt, un tik raudāja, pie ratiņa atsēdusies. Otrā rītā uzlēca spoža saule, un viņa piecēlusies ieraudzīja pie loga vienu vecīti, kas to laipni uzrunāja: „Neraudi neko! Es tev palīdzēšu, ja izdosies.”

Aizslēgtās durvis uzreiz, gluži negaidot, atvērās, un vecītis ienāca iekšā. Tur viņš nu runāja tālāku: „Kad ķēniņa dēls tevi apprecēs un kad tev būs pirmais bērns, apsoli man to atdot, tad es tev palīdzēšu.”

Neko nedomādama, meita gluži mierīgi atteica: „Labprāt atdošu.”

Vecītis bija ar to mierā un ķērās pie darba. Pēc neilga laika visi salmi bija savērpti par zeltu, un vecītis atkal aizgāja. Vecais ķēniņš bija par to ļoti priecīgs un drīz vien sarīkoja spožas kāzas savam dēlam ar zelta vērpēju.

Pēc viena gada jaunai ķēniņienei piedzima maza meitiņa, par ko viņa ļoti priecājās. Drīz vien ieradās arī tas pats vecītis un prasīja, lai izpildot savu solījumu. Jaunā ķēniņiene par to gauži satrūkās un lūdza, lai ļaujot vēl kādas dienas apdomāties. Vecītis bija ar mieru un deva viņai vēl astoņas dienas laika, piebilzdams: „Ja tu tanīs astoņās dienās vari uzminēt, kas man ir vārdā, tad tev bērnu atstāšu; bet, ja tu neuzminēsi, tad bērns būs mans.”

Ķēniņiene nu lika uzrakstīt visus vārdus no visādām grāmatām, bet, kad vecītis atnāca, tad izrādījās, ka neviens nebija īstais. Bet noteiktais laiks vēl nebija pagājis, un vecītis atkal aizgāja.

Tad ķēniņiene lika uzmālēt tādas bildes, kāds vecītis izskatījās, un izsūtīja šīs bildes pa visām malām ar lūgumu izzināt, kā to vecīti sauc. Tādu bildi bija dabūjis arī viens ganu puika un apskatīja to, savus lopus ganīdams. Skatīdamies viņš pamanīja, ka turpat netālu pie ugunskura sēd tāds vecītis un runā: „Esmu priecīgs, ka neviens nezina, ka mani sauc par Lukulukulociņu.”

Ganu puika to tūliņ paziņoja ķēniņienei, ko pašulaik bija noklausījies. Ķēniņiene ļoti priecājās un bagāti apdāvināja nabaga gana puiku. Drīz pēc tam ienāca arī vecītis pie ķēniņienes un sacīja: „Atdod man tagad savu bērnu, jo noteiktā diena jau ir klātu.”

Ķēniņiene atbild: „Es jau vēl neesmu visu vārdu izteikusi.”

„Nu, kā tad mani sauc?” vecītis prasa.

„Par Lukulukulociņu,” ķēniņiene atbild.

To izdzirdis, vecītis kliedza: „Laikam citi velni no elles tev būs to izstāstījuši.”

Tad vecītis saņēma sev pie abām kājām, pārplēsa sevi vidū pušu un pazuda. Bet ķēniņiene nu dzīvoja laimīgi ar savu meitiņu. [Trīs vēja mezgli 1988 : 434–435]


Rīgas dibināšana

Senos laikos iebraukuši Daugavā sveši ļaudis ar svešu zemju mantām. Daugavas apdzīvotāji no viņiem bijušies un nav ļāvuši izkraut mantas krastā. Pēdīgi svešinieki vienam saimniekam izprasījuši tik daudz zemes, cik ar vienu vērša ādu var apklāt. Svešie ļaudis ādu sagriezuši siksnās un ar tām aplikuši lielu zemes gabalu. Tai vietā viņi sākuši celt mājas, tās nosaucot par Rīgu. [Sen to Rīgu daudzināja 1973 : 29]

 

Rīga

Kad vācieši iebraukuši Daugavā un sākuši ar lībiešiem tirgoties, tad viņiem nebijis neviena šķūņa, kur preces nolikt. Viņi lūguši lībiešu virsaitim, lai dodot viņiem zemes gabaliņu, tik lielu, ka ar vērša ādu varot apklāt. Tur viņi uzcelšot sev šķūnīti.

Lībiešu virsaitis to arī atļāvis, jo kas tur nu liels – tāds zemes gabaliņš, ko ar vērša ādu var apklāt. Bet ko vācieši? Viņi ņemot un sagriežot vērša ādu šaurās, šaurās sloksnēs, sasienot sloksnes citu ar citu, un nu viņiem gara jo gara siksnas aukla. Ar to tad viņi apmērījuši lielu gabalu zemes un uzcēluši lielu šķūni. Tas bijis Rīgas sākums. Lībieši gan apķērušies, ka pievilti, bet ko darīt, – solīts paliek solīts. [LTT 1988 : 390]


Reiz pie kāda kunga dzīvojis sulainis. Sulainis bijis kungam paklausīgs un visādi labs, bet kungs nekad viņa nekur nelaidis projām, un sulainis nekur nevarējis aiziet, ja kungam neprasījies atļauju. Ja sulainis aizgājis bez kunga atļaujas, tad tas bijis bezgala bargs un sulainim licis pa desmit uzskaitīt. Sulainim šāda rīkošanās nepatikusi, un tas sadomājis kungu izmācīt. Viņš nu reiz piegājis pie kunga un lūdzis, lai viņu palaižot uz desmit minūtēm. Kungs nu izpletis acis aiz brīnumiem: „Ko, uz desmit minūtēm!” Ko tad šis pa desmit minūtēm spēšot padarīt? Lai tad prasot uz stundu, dienu. Bet sulainis atteicis, ka šim pietiekot ar desmit minūtēm. Nu ko tad šis gribot darīt, prasījis kungs. Nu, šis gribot nošauties. Kungs acis vien izpletis. Šis gribot nošauties un tāpēc prasot desmit minūtes no šā laika! Nē, to gan šis nevarot atļaut, ne minūtes, tad jau šis ar šā paša ziņu nošaušoties. „Nē, nē! To gan nē!” kungs iesaucies. Kāpēc tad šis gribot šauties? Sulainis nu atteicis, ka šim dzīve apnikusi, ka šis pat sevpēc nevarot aiziet, kad kungam jāprasot atļauja. Kungs nu iesaucies: „Nē, nē, tu man vairs nekad atļaujas neprasi. Ej, kur gribi! Bet šauties tāpēc nešaujies nost.” Sulainis pasmējies par kungu. Bet kungs nu sadomājis, ka citi ar varot, prasīdami no šā atļauju, iziet un nošauties, un tāpēc teicis visiem dienestniekiem, lai ejot, kur šiem jāejot, un šim atļaujas vairs lai neprasot. [Latviešu tautas anekdotes 1960 : 60–61]



Zobs saslimis

 

Zobiņš man ir ļoti slims,

Ļoti slims,

Niknas sāpes nenorimst,

Nenorimst.

Vai gan ārsts tā sāpēt ļaus,

Sāpēt ļaus,

Ārsts man zobu ārā raus,

Ārā raus!

Tagad nu būs mutē robs,

Mutē robs,

Labi vēl, ka pienazobs! [Ļūdēns 1981 : 14]

 

Varbūt…

 

Var būt, ka liepa zemei klusi lūdzas:

Ļauj tevī dziļāk, ciešāk ietverties,

Lai pagurušās saknēs veldze sūcas,

Tā manī jaunai plauksmei spēku lies… –

Var būt, ka jūra zemei klusu klāsta:

– Mūžmūžos jautīs tavu kāpu plecs,

Cik alkaini to mani viļņi glāsta… –

Un saule, kuru padebeši sedz,

Sauc: – Starošu, kaut mani nesaredz! –

Varbūt to pašu tev mans skatiens stāsta… [Elksne 1978 : 15]

 

Nepabeigta Tella teika

 

Tēvs stāsta jauko nostāstu

Par Tellu, kas nošāva ābolu

No dēla galvas, un galviņa

Palika sveika un neskarta.

Jo vērīgi Mariņa noklausās,

Kad stāsts ir beigts, tā ieprasās:

„Nu, kas tad tālāk bija?”

– „Kā tā? Kas tālāk bija?

 

– Tas stāsts ir beigts un izstāstīts.”

„Bet kur tad palika ābolīts,

Ko puikam no galvas nošāva?

Nu vai tad to apēst tam neļāva?” [Rainis 1978 : 289]

 

Meitenes vēstule

 

Ir atvērušies mani plaksti,

Nes manas acis augšup vilns, –

Man krūtīs uzplaukst zelta raksti:

Mans mūžs ir gaiša rīta pilns.

Un vienos ziedos ziedu pati,

Zied mani pirksti, just to var,

Zied mani izirušie mati

Kā nakts, ko zvaigžņu mirdzums skar.

Zied mani pleci, manas rokas,

Zied sirds; ak, vairāk bail man teikt, –

Ļauj pašai just šīs saldās mokas

Un Tev šīs rindas steigā beigt.

Es gribu visu dienu zīlēt –

Ko viņa ņems, ko viņa dos?

Es gribu Tevi karsti mīlēt

Kā bezgalīgos dienvidos.

Ir atvērušies mani plaksti,

Nes manas acis augšup vilns, –

Man krūtīs uzplaukst zelta raksti:

Mans mūžs ir gaiša rīta pilns. [Grots 1981 : 136]

 

Smilts

 

Vakar es biju laimīgs,

Ļauj man stāstīt,

Par pili moru zemes ostā,

Bagātiem dārziem jostā,

Pilsētā, smaržo kas vasaras kvēlē,

Kā sulīgi audi firziķa šķēlē,

Apvīta avotiem vēsiem un strūklaku šļācēm

Un ziloņkaulā ieurbtām sudraba plācēm.

Ļauj man stāstīt

Par dievtēlu pili cēlu,

Ar manu vaigu,

Alabastra spīdumu maigu… [Salmiņš 1962 : 432]

 

***

Es nicinu vājos, to nespēks man skauž,

tie padodas vējiem,

ļauj, lai tos lauž.

Tie padodas vējiem,

ļauj, lai tos glauž,

es nicinu vājos, to nespēks man skauž.

Apskaužu stipros, tos nicinu es,

tie sevi un citus

kā ēzeļi nes.

Tie sevi un citus

liek pamatos,

es nicinu stipros, es apskaužu tos. [Zālīte 2003 : 34]


Ļauj man pēc trim dienām atkal atnākt, Marij! Veselu nedēļu, to neizturēšu gaidīt!”

„Nu labi, manis dēļ nāci arī pēc trim dienām, bet iepriekš tev nevienam cilvēkam nekā nav brīv teikt.” [Blaumanis 1976 : 261]

 

Tēvs sacīs: dari, kā pats zini. Brālis: kas man daļas! Bet māte noteikti būs nemierā, ka viņas dēls ņem kalponi. Jo viņa droši vien ir izraudzījusi kādu saimniekmeitu ar kuplu pūru. Bet atļauj man par to zināt. [Jaunsudrabiņš 1982 : 172]

 

Kad gājām prom, kurmis man ļāva izvēlēties, ko es gribu paņemt līdzi no dzintara pasakas. Es paņēmu Mīlestību. Mīlestība ir tāds dīvains dzintars, ko nekā nevar aprakstīt, ne uzzīmēt, ne izstāstīt. [Ziedonis 1973 : 53]

 

  – Es tas esmu – Milzis Mežaserde, – nogranda dobja balss. – Lūdzu, atļauj man kaut galvu iebāzt tavā būdā. Pats jau tajā nevaru ietapt.

–  Lūgtin lūdzu, – smaidīja burvis un raudzījās, ka mazajās durvīs Milzis iebāza tikai ar zaļām skujām apbirušu bārdu kā lielu, kuplu Jaunā gada eglīti. [Kaldupe 1974 : 82]

 

Laurai patīk būt pie kļavām. Kļavas ir labi koki. Kļavas ļauj bērniem spēlēties ar deguniem. Īstenībā tās ir sēkliņas ar spārniem. Tās var uzlīmēt uz deguna. Tad liekas, ka uz deguna ir taurenis. Vai eņģelītis. [Zālīte 2013 : 234]


SARMĪTE. Biju iedomājusies citādi. Neesam tikušies gandrīz veselu mēnesi.

JURIS. Paklausies taču! Ļauj, lai es pasaku… [Priede 1977 : 21]

 

LAIKA VECIS.

Tev manas meitas mieru vēdināja,

Vēl dusi, mans dēls, vēl dusi.

Tu pārspēji visas ļaunumā varas,

Pašu ļaunuma patvaldnieku;

Tu ziedoji sevi, tu pārspēji sevi,

Tu esi brīvs un dari brīvus. –

Gaismai tu atslēdzi grimušo pili,

Nu viņas gaisma pa visu zemi staros.

Ļauj Latvijā gaišiem tapt visiem prātiem,

Ļauj visām sirdīm laimību just,

Ļauj visām vaimanām klust. [Rainis 1980 : 220]

 

ULDIS.

Ak tu, tavu skaistumiņu,

Līdz zemei ieva zied!

CIEPA.

Kas godīgs tautu dēls,

Ļāva ilgi pušķoties,

Apvilkt svārkus līdz zemei,

Apsiet zīda nēzdodziņu. [Rainis 1980 : 364]

 

BERNEKS (viņu apskaudams).

Nāc šurp, mans bērns! Še ir tev silta sirds.

Es ļāvu tev tik ilgi viņu lūgt,

Lai pati redzi, cik tu vīlusies.

Tu vilku gribēji par vāci vērst.

(Uz Induli.)

Ej, divkārt atkritējs, pa grēku ceļiem,

Tev sekos sods.

INDULIS.

Es savu ceļu eju. [Rainis 1980 : 217–218]



– Tagad saule iet caur adatas aci – jābūt ļoti smalkam, tolerantam. Strādā vissmalkākā smadzeņu ķīmija, un jāļauj tai strādāt. Visu laiku jāpraktizē.

– Ko nozīmē praktizēt?

– Apzināties. Apzināties apziņu sevī. Kas neļausies, negribēs būt smalks, tie brutalizēsies. Un ies bojā caur savu un vispārēju augošo brutalitāti.

Un tā mēs aizmiegot vienojamies.

– Tev nebūs ironizēt ne par vienu, pat visnaivāko centienu, ne par vienu jocīgu, pajocīgu cenšanos domāt. Un tev būs runāt labas lietas, pat ja tās ir triviālas. Jo, raugi, galvenais ir cilvēka cenšanās pēc apgaismotas dzīvošanas. [Ziedonis, Ziedonis 2012 : 39]

 


Ar pīlādža zaru vai nūju atkratījās no ļaunajiem gariem, kas bija iemiesojušies dažādās sērgās (mēris, drudzis u. tml.). Tādā gadījumā noteiktā laikā un vietā (parasti pārejas laikos un pārejas vietās) vajadzēja izpildīt zināmu rituālu, kas ļāva atbrīvoties no mocītājiem. [Sagatavots pēc: Kursīte 1999 : 194–195]

 


Dziesma Ļauj. M. Rivas vārdi, M. Rivas mūzika, izpilda M. Ruskis.

Dziesma Ļauj. I. Mūrnieces vārdi, A. Stafeckas mūzika, izpilda A. Stafecka.

Dziesma Ļauj sirdij klusi saprast. A. Medņa vārdi, L. Dūdumas mūzika.

Dziesma Ļauj man tevi. J. Kaukuļa vārdi un mūzika, izpilda grupa „Dzelzs vilks”.

Dziesma Ļauj, lai matu cirtas krīt. I. Dzeņa vārdi, K. Kristofersona mūzika, izpilda grupa „Zvaigžņu lietus”.

Dziesma Vēstule meitenei. V. Ogas vārdi, R. Paula mūzika, izpilda V. Lapčenoks.


Garuokais teksts jaunajā „Olūtā” ir Diānys Varslavānis garstuosts „Laksteigola – pavasara putyns” – nu 242 teksta puslopu stuosts ir 142 puslopuos. Stuosts raksteits pyrmajā personā par pieckara laiku i jauna cylvāka seve mekliejumim Stalina laika sabīdreibā. Pozitivi, ka tys ļaun izzynuot vaira par tuo laika dzeivi i jaunu cylvāku sajiutom totalitarā vaļstī, jūs iedīņkarti, aktualitatem i attīceibom, tok nagativi, ka myusu dīnu jaunīši ak jau naspēs puorskaiteit ituo stuosta da gola – tekstam daudz seiku detaļu i atkuopu, a tryukst poša škeleta, stuosta fabulys. [Sagatavots pēc: Sperga 2012 : http://www.lakuga.lv/2012/06/20/naivisma-literatura/]

 

Bārnu gruomotu izdevnīceibā „Liels un mazs” 2016. godā izguojs ilustrātuos latvīšu bārnu dzejūļu izlasis BIKIBUKS jaunais laidīņs, kurymā itūreiz atrūnams ari dzejūļs latgalīšu volūdā.

Ontona Slišāna dzejūli „Agrys reits”, kas ļaun kūpā ar gaileiti pasamūst skaistajūs Latvejis laukūs, ilustriejs muokslinīks i daudzu animacejis kinu autors Vladimirs Leščovs.

Kotram dzejūļam izlasē BIKBUKS atvālāta atseviška gruomoteņa, kū vīnoj muokslinīku Rūtys Briedis i Arta Brieža veiduotais dizains – mozam bārnam parūceigs formats i eipašais serejis logo. Tymā radzams pats Bikibuks – jautrys, ziņkuoreigs i speiteigs ragaiņs, leidzeigs attaiseitai gruomoteņai. Itys nūsaukums i tāls rodīs, skaitūt Juoņa Baltvilka skaitampantu „Biki-buki”, ar kurū 2012. godā tyka aizsuokta sereja. [Sagatavots pēc: http://www.lakuga.lv/2016/03/07/izduts-ilustrats-ontona-slisana-dzejuls-agrys-reits/]