Tradicionālā transkripcija

[ļaũns]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ʎɑ͜uːns] 


[ļ] – ’skanenis’.’]

[au] – ’divskanis’) ir monofonēmas, pārējie divskaņi (ai, au, ei, eu, iu, oi, ou, ui) ir bifonēmas. ‘]

[n] – ’skanenis’.’]

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Vienzilbes vārds.



ļaun-sakne, vārda celms

-sgalotne




ļaun+at-min+īg-s, ļaun+at-min+īg-a

ļaun+dab+īb-a

ļaun-dab+īg-s → ļaun-dab-īg+um-s

ļaun+dar+is, ļaun+dar+e

ļaun+dar+īb-a

ļaun+prāt+is, ļaun+prāt+e

ļaun+prāt+īb+a

ļaun+prāt+īg-s


ļaun-ais

ļaun-ā




ļauns – patstāvīgs vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pamata pakāpe, nenoteiktā galotne

 

NENOTEIKTĀ GALOTNE

 

Vīriešu dzimte

Sieviešu dzimte

 

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

N.

ļaun-s

ļaun-i

ļaun-a

ļaun-as

Ģ.

ļaun-a

ļaun-u

ļaun-as

ļaun-u

D.

ļaun-am

ļaun-iem

ļaun-ai

ļaun-ām

A.

ļaun-u

ļaun-us

ļaun-u

ļaun-as

I.

ar ļaun-u

ar ļaun-iem

ar ļaun-u

ar ļaun-ām

L.

ļaun-ā

ļaun-os

ļaun-ā

ļaun-ās

V.

 

 

 

 

 

NOTEIKTĀ GALOTNE

 

Vīriešu dzimte

Sieviešu dzimte

 

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

N.

ļaun-ais

ļaun-ie

ļaun-ā

ļaun-ās

Ģ.

ļaun-ā

ļaun-o

ļaun-ās

ļaun-o

D.

ļaun-ajam

ļaun-ajiem

ļaun-ajai

ļaun-ajām

A.

ļaun-o

ļaun-os

ļaun-o

ļaun-ās

I.

ar ļaun-o

ar ļaun-ajiem

ar ļaun-o

ar ļaun-ajām

L.

ļaun-ajā

ļaun-ajos

ļaun-ajā

ļaun-ajās

V.

ļaun-ais!

ļaun-o!

ļaun-ie!

ļaun-ā!

ļaun-o!

ļaun-ās!

 

PAKĀPES

 

Pamata pakāpe

Pārākā pakāpe

Vispārākā pakāpe

Vīriešu

dzimte

ļaun-s

ļaun-ais

ļaun-āk-s

ļaun-āk-ais

vis-ļaun-āk-ais

pats ļaun-āk-ais

ļaun-āk-ais

Sieviešu dzimte

ļaun-a

ļaun-ā

ļaun-āk-a

ļaun-āk-ā

vis-ļaun-āk-ā

pati ļaun-āk-ā

ļaun-āk-ā


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets Ļauns ir un paliek ļauns.

2) izteicēja daļaŠis cilvēks ir ļoti ļauns.

3) apzīmētājsĻaunas domas saēd dvēseli.



ļauna acs, ļauns cilvēks, ļauns darbs, ļaunas domas, ļauns liktenis, ļauna mēle, ļauns nodoms, ļauns prāts, ļauns prieks, ļauna rīcība, ļauna sirds, ļauni smiekli, ļauna slimība, ļauni vārdi, ļauna ziņa



ļauns

1. Tāds, kas vēl, dara otram ko sliktu; naidīgs.

Ļauns cilvēks. Ļauna sirds.

2. Tāds, kurā izpaužas šāda īpašība.

Ļauns nodoms.

3. Tāds, kas ietver sevī ko sliktu; bīstams.

Ļauna ziņa. Kā ļauns murgs.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 610]


ļauns, -ais; s. -a, -ā

1. Tāds, kura rīcība, attieksme pret citiem ir naidīga, nežēlīga, nekrietna, arī noziedzīga.

Viņš [krusttēvs] bija ļauns. Kad neizdarīju, ko man lika, viņš mani sita. Paegle 4, 20.

Viens un tas pats cilvēks var būt vienā brīdī bezgala labs un otrā – neticami ļauns. Zālīte 5, 8.

.. cēlās zemnieki pret ļauniem vācu kungiem Ar dakšām, izkaptīm, ar smagām zaru rungām .. Sudrabkalns 1, 161.

// Tāds, kurā izpaužas naids, nežēlība.

Ļauns smīns.

Acis viņai tik ļaunas, lūpas cieši sakniebtas, it kā ar varu valdītu, lai tur kaut kas nelabs nesprūk pāri. Upīts 4, 118.

Sāpīgs tāds papīra lodītes trāpījums nav, bet nelāgi ļauna paša Aivara sejas izteiksme – tajā nav ne mazākās draiskulības vai prieka par izdevušos nedarbu. Zigmonte 2, 105.

Tev ir ļauna sirds un .. aizspriedumi, cīņas kāri turpināja Vita. Nekā kodīgāka viņa māsai nespēja pasacīt. Bendrupe 2, 19.

2. Tāds, kas ir saistīts ar ko ļoti nevēlamu (piemēram, nelaimi, bēdām). Tāds, kas izraisa ko ļoti nevēlamu.

Ļauns stāvoklis. Noticis kas ļauns.

Ļaunie ienāši – smaga ienāšu forma, ar ko inficējas arī cilvēki.

Tuberkuloze ir ļauna slimība. Ar to arī mirst. Tā nolaupa daļu no dzīves. Birze 5, 177.

Ugunsgrēks ir ļauns – tas posta, aprij mājas, ciemus, mežus. Zvaigzne 57, 6, 2.

Mēs zinām, karš kāds šausmīgs, ļauns, Cik sāpju tam, cik posta daudz .. Balodis 5, 47.

// Par laikposmu, laiku.

Viņai viss viņas 80 gadu garais mūžs šāvās prātā, visas labās un ļaunās dienas .. Birznieks-Upītis VI, 268.

Un pēkšņi – ļauna stunda, melna vēsts. Nelaimes gadījumā iet bojā Artūrs .. Padomju Latvijas Sieviete 73, 6, 26.

3. Tāds, kura saturā izpaužas kas naidīgs, nežēlīgs, nekrietns.

Ļauns humors. Ļauna slava.

.. Purēns neteica neviena ļauna vārda un tēvišķi pamācīja jaunos puišus, lai viņi palūkojot kādu brezenta gabalu un uztaisot sev cimdus. Lācis 15, 381.

Un aizvien stiprāka manī aug pārliecība, ka no Ritas tas ir bijis ļauns joks. Brodele 17, 186.

Jau atkal ļaunas nevalodas klīst – es esot redzēts jautru draugu barā. Lasmanis 4, 58.

4. Kaitīgs (par dzīvniekiem, augiem).

Sevišķi kaitīgi ir dažādi kukaiņi. Ļaunākie no tiem – priežu smecernieki, kas pārtiek no to [priežu] stumbriem. Zvaigzne 51, 10, 25.

// ar not. galotni. Savienojumā ar auga nosaukumu norāda, ka augs nevēlami, kaitīgi iedarbojas.

No mūsu republikas gundegu sugām pašas indīgākās ir ļaunās gundegas, no kurām dažreiz nobeidzas lopi. Galenieks 2, 219.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/lvvv/]


ļauns, -a – ļauneigs, -a; ņemt ļaunā – jimt par ļaunu; neņem ļaunā – najem par ļaunu; darīt ļaunu – dareit nalabi (kam) (kryudeit (kū))
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


ļauns – ļaunprātīgs, ļaunīgs, ļaundarīgs, slikts, nelabs
[Sagatavots pēc: LVSV 1972 : 177]


Ļauna acs (kādam)saka par cilvēku, kas it kā var noburt; skaudīgs, nenovīdīgs skatiens.

 

Ļauna mēle (kādam)saka par cilvēku, kas ļauni, skaudīgi aprunā, tenko.

 

Ļaunākajā gadījumāja notiktu visļaunākais.

 

Par ļaunutā, ka ir, rodas kas ļauns, nevēlams.

 

Uz ļauno (biežāk uz slikto) pusi tā, ka kļūst sliktāk, pasliktinās.

 

Ar ļaunuvarmācīgi, piespiedu kārtā.

 

Ļaunais (arī nelabais) gars mit., rel. – ļauna mitoloģiska būtne.

 

Nebūtu par ļaunubūtu labi, lietderīgi.

 

Ļauns prāts nelabvēlīga, arī naidīga attieksme (pret kādu).
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


ļauns, mantots vārds; lš. liáunas, liaũnas lokans, piekļāvīgs, slaids, tievs, vaļīgs; vājš, nespēcīgs; brīvs, rāms. Atvasināts no verba ļaut ar piedēkli no-. Sākotnējā nozīme tāds, kas atlaists, palaists; tāds, kam paļauta vaļa
[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 551]


angļu  evil

baltkrievu  злосны

franču  mal

grieķu  κακό

igauņu  paha

itāļu  il male

ivritā  רשע

krievu – злобный

latīņu – malum

lietuviešu  blogas; piktas

poļu  zły

somu  paha

ukraiņu – злобний; поганий

vācu – bös

zviedru – ondska



Meklē labu, jo ļauns pats atnāks.

 

Ļaunam ļauni darbi.

 

Ļauna priekšzīme samaitā labas ierašas.

 

Ļauna sabiedrība samaitā labas ierašas.

 

Jūs brīnāties, ka cilvēki visi ir ļauni un visus tura par ļauniem. – Bet jūs taču paši zināt un sakāt, ka visa dzīve pamatota uz egoisma, pašlabuma un citļaunuma. Jūsu brīnīšanās norāda, ka jūs slepeni vēlētos citu pamatu dzīvei.Nu tad laužat šo pamatu! (Rainis)


Cilvēks ar ļaunām acīm var samaitāt lopus un cilvēkus, sevišķi bērnus. Samaitāto var izdziedināt, ja uz tā lej ačgārni ūdeni vai ja nogriež nemanot samaitātajam kādu drēbes gabaliņu un, to sadedzinot, apkvēpina slimo.

 

Zemnieks baidās no ļaunās acs un skaudības, no kā ciešot viņa labība un lopi. Ja kāds uzslavē viņa lopus vai ko citu, tad viņš nomurkšķ kādus rupjus vārdus pretī, kas to uzteikšanu padara nespēcīgu.

 

Ja svešs cilvēks ar ļaunām acīm apbrīno kādu bērnu jeb arī precinieku, tad māte tam nomazgā ģīmi un trīs reiz nospļaujas.

 

Agrāk bijis viens tāds ļauns saimnieks, kas nedrīkstējis pat uz saviem lopiem paskatīties. Ka viņš uz saviem lopiem paskatījies, tad tiem piemeties nelabums un tie nonīkuši.

 

 Ja bērns no ļauna skata paliek slims, tad vakarā, smeļot no sevis, vajaga iesmelt no akas ūdeni, iemest tur trīs oglītes, nomazgāt līdz ar durvju kliņķiem bērnam muti un rokas, mazgājot uz augšu. Beidzot apģērbt bērnam tīras drēbes, tad tas kļūs vesels.

 

Mazus bērnus nevar rādīt svešiem cilvēkiem, jo kāds var bērnus noskatīt ar ļaunām acīm jeb arī tos nobrīnot. Ja tomēr rāda, tad pašam vajaga bērnu noskādēt, sakot: Kas nu tur no tāda krāma ko skatīties?

 

Jo, kas ar ļaunom acim pazavērs uz pučom, tuos apzamess ar kukaiņiem. Jo tys pats pučes nūmozguos, kukaiņi pazuss.

 

Visiem cilvēkiem nevar rādīt mazus bērnus, teļus, cāļus u. c., jo dažiem ir ļaunas acis un var noskatīt. Ja tā ir noticis, tad, lai ļaunumu novērstu, noskatīto kaut kā vajaga vest sakarā ar attiecīgo personu.


Ai, ļaunā ļauna diena,

Kam tu mani vienu rāj?

Rāj tu citus citu dienu,

Lai tie man nesmejas. [LD 9161-0]

 

Laba mana līgaviņa,

Kad ar labu labinaju;

Saku vienu ļaunu vārdu, –

Iemet’ sāli ugunī. [LD 21758-0]

 

Dziedādama vien staigāju,

Ļaunu dienu tītīdama;

Gan gribēja ļauna diena,

Lai staigāju raudādama. [LD 108-0]

 

Ļauna diena priecajās,

Ka raudāt vien raudaju;

Raud tu pati, ļauna diena,

Es staigaju dziedadama. [LD 118-1]

 

Ļauna diena kājas āva,

Grib ar mani līdzi iet.

Paliec še, ļauna diena,

Ierastā vietiņā. [LD 17853-0]


Ļaunā sieva bedrē 

Reiz vienā mājā dzīvojis vīrs ar savu sievu, kas bijusi pikta un nikna pret vīru. Kad vīrs prasīja sievai: Ienes man dzert!, tad sieva nekā nenesa. Bet kad vīrs sacīja, lai nenesot dzērienu, tad sieva tūliņ ienesa. Vīrs bija apnicis ar tādu dzīvi un prātoja, ko ar sievu darīt. Tā domājot, viņam ienāca savāds padoms prātā: sievu vajagot noslīcināt. Vienā rītā, kad bija jau labs salelis, vīrs iebāza akmeņus maisā, nolika aiz durvīm un sacīja: Šodien es iešu uz ezeru, bet tu man līdzi nenāci, to maisu, kas aiz durvīm, arī neņem līdzi.

Sieva nu paņēma maisu un gāja vīram līdz uz ezeru. Un, pie ezera nonākot, vīrs sacīja: Tu nenāci tur, kur es eju, tur tu iekritīsi.

Sieva gāja par spīti vīram līdz, iekrita un nogrima dubenā. Tad vīrs gāja priecīgs mājā, bet pārgājis domāja: Ko nu darīt? Lai bija kāda būdama, bet tomēr bija sieva.

Tad vīrs gāja atpakaļ uz ezeru sievu glābt. Tur nogājis, viņš dzirdēja, kā āliņģī kaut kas murm. Uz vienu reizi no turienes iznāca velns. Velns lūdza vīru: Glāb mūs no nelaimes! Mūsu pilī ir ienākusi nejauka sieva un dzen mūs visus laukā.

Vīrs ūdenī negribēja līst un nezināja, ko tur darīt. Kad sieva visus velnus izdzina, tad visi sasprāga gabalos, bet, kur kāds gabals nokrita, tur visur kungi uzbūvēja krogus.
[http://valoda.ailab.lv/]

 

Ļaunuo buoba bedrē 

Vīnā cīmā dzeivuoja vīns veceļs ar sovu buobu jau daudz godu. Veceļs beja lobs cylvāks, bet juo buoba beja slyktuoka par valnu: syta veceļi, lomuoja, tai ka veceļam nabeja dzeivis nu buobys. Veceļs daudz reižu dūmuoja pats sevī: Kab jū nu munys golvys kaut valns pajemtu; jei maņ pīboda.

Vīnu reizi veceļs īt ar sovu buobu iz mežu pēc molkys. Īguoja mežā i staigoj vairuok stundes pa mežu, lasīdami sausus žogorus. Daīt jī pi vīna lela pūra, par kuru nikas nu ļaudim nastaiguoja. Tī beja pīlikts žogoru, bet staiguot beja baist. Pūrs beja bez dybyna.

Soka veceļs sovai buobai: Kab te varētu puorīt, byutu tyvuok iz sātu.

Buoba juo beja taida uparta un soka uz veceli: Es puorīšu!

Veceļs gon dūmuoja pats sevī: Kab jei ītu un nūsleiktu, byutu paldis Dīvam, bet soka sovai buobai: Naej, nūsleiksi! Buoba klīdz: Īšu!

Nu ej!” sacēja veceļs. Nūguoja buoba, pastatēja vīnu kuoju iz žogorim i ūtru. Žogori beja sausi, puorlyuza i buoba nūguoja iz pūra dybynu. Veceļs verās, ka juo buoba nūsleika. Jis iz reizes palyka prīceigs un nūguoja iz sātu. Atguoja veceļs iz sātu i dūmoj: „Paldis Dīvam! nūmešu nu sovys golvys rogonu, bet na buobu.

Ūtrā dīnā veceļs nūguoja vīns pats pēc žogoru iz mežu. Īt pa mežu i dūmoj: Īšu pasavārtu iz tuos vītys, kur vakar nūsleika muna buoba.”

Kai dūmuoja, tai padarēja. Daīt veceļs pi pūra, verās: sēd valns i raud, bet nu ausim tak asnis. Īraudzēja valns veceļi i klīdz ar osorim: Veceļ, pajem tu sovu buobu nu myusu elnes! Jei jau myusus vysus izdzonuoja un applēse vysys auss.

Veceļs soka valnam: Jau man gon ar jū dzeivuot – lai jei ar jiusim tī myužeigi dzeivoj i jiusus pa elni dzonoj.

Tai buoba palyka dzeivuot pūrā ar valnim, bet veceļs vīns pats dzeivuoja leidz pašai nuovei mīreigi. 
[http://valoda.ailab.lv/]


Kā radies cilvēks

Reiz dievs biešu dobē mīcījis mālus un pa jokam uztaisījis cilvēku ar vienu aci, vienu ausi, vienu roku un vienu kāju, sacīdams:

– Labu redzēt, labu dzirdēt, labu darīt un labus ceļus staigāt! Un nolicies diendusā pēc grūtā darba.

Velns nav gribējis atpalikt, pielavījies pie dieva darinājuma un ielicis cilvēkam otru aci, pielicis otru ausi, otru roku un otru kāju, smīnēdams:

Ļaunu redzēt, ļaunu dzirdēt, ļaunu darīt un ļaunus ceļus staigāt!

Un aizskrējis pekles kambaros.

Dievs pamodies, izstaipījis kaulus, iepūtis cilvēkam dzīvību un aizlaidis savu radījumu pasaulē.

Tā radies cilvēks. Ne visai labs, ne visai ļauns. Vēlāk dievs redzējis, ka cilvēku vēl nepietiek. Ko darīt?

Ilgi negudrodams, paņēmis sieku ābolu, pārgriezis katru ābolu uz pusēm un izkaisījis visas puses pa zemi, pārvērzdams tās par cilvēkiem.

Un reizē sacījis:

– Katrs lai meklē savu otro pusi!

Tā cilvēki vēl šodien meklē ikviens savu otro pusi. Un, kas ir no viena ābola, dzīvo saticīgi, bet tie cilvēki, kas nav no viena ābola, strīdas un plēšas.
[Sagatavots pēc:
http://valoda.ailab.lv/]


Tiek uzskatīts, ka ir cilvēki, kam ir ļauna acs. Tie nedrīkst ne paskatīties uz lopu, ne arī teikt, ka skaists, jo tas tūlīt sākot nīkt. Sevišķi no šādiem cilvēkiem jāsargā mazi bērni, kamēr tie vēl nav kristīti.

Jaundzimušos slēpa, velkot šūpulim apkārt drānu, lai bērnu nenoskaustu un nenobrīnītu skauģu ļaunās acis. Līdz sešām nedēļām māte nerādījusi bērnu gaismā, arī zīdot uzsegusi viņam drāniņu. Nobrīnīts bērns jāmazgā trīs piektdienas ūdenī, kurā ielikti miroņa kauliņi, vai arī visas sešas nedēļas sāls jāmet mazgājamā traukā, vai arī ūdens jātaisa ar svētītām zālītēm. Pēc bērna mazgāšanas ūdeni trīsreiz krusteniski pārlej gulošam sunim. Ja suns šaujas augšā un trīsreiz nopurinās, bērns izveseļosies.   
[Sagatavots pēc: Mitoloģijas enciklopēdija II 1994 : 205]



***

 

Ne jau visam ir jātic svēti –

Vārdi bieži ir viegli un lēti,

Kaut kur sētmalēs sameklēti,

Lētā sīrupā apmērcēti…

Taču neticēt vairs nekam –

Kas vēl ļaunāks par to var būt?

Labāk desmitreiz pieviltai kļūt

Nekā izkārt kā karogu baltu

Pretim pasaulei spītu saltu. [Elksne 1980 : 33]

 

 

Pareģojums pīrāgā

 

– Tāls ceļš tevi gaida, valodas, krustceļi.

– Es priekš tā, visa tā katru rītu uzceļos.

– Austrumnieku veikaliņš. Monēta priecīga

dāvā tev nākotni, pīrāgā ieceptu.

Lai cik dedzis, pārdedzis esi vai izdedzis,

ik jaunā zīmītē – pārmaiņas, izredzes…

Un tad pēkšņi: izlīgšana – un ar ienaidnieku.

Izlīgs gods ar negodu? Bēda bučos prieku?

Ļauns ar labu kopā vienā lizdā lizdosies,

un būs kā tai zīmītē: tavi nodomi izdosies.

Tad būs veiksme veikalos, sabiedrība tīkama.

– Še, sunīt, palaizies ap to slaiku līkumiņ.

– Miers nāks vietā nemieram – un vēl varenāks,

šaubu vietā – bijāšana… Bet kas dzīves vietā nāks?

– Nāks tāls ceļš, ņems pie rokas.

– Ņems pie rokas, zudīšu kokā. [Čaklais 1979 : 44]

 

 

Pazudušo zēnu dziesma

 

Kad līdz mūsu dobumiem

zvana krokodils,

atkal kaut kas sāksies drīz,

klāt rīts ir brīnumpills.

 

Kad mēs esam pasakā,

tad mēs esam mēs –

džentelmeņi, lēdijas

un baltās pelītes.

Vajag tikai gribēt vien,

iespējams ir viss –

skurstenis no cepures,

no zoles – rokturis.

 

Kad mēs esam pasakā,

noteicēji mēs –

džentelmeņi, lēdijas

un baltās pelītes.

 

Ja lūr vilks vai ļauna acs,

tad tev vajag spēt

lūrētājam niknajam

vēl niknāk atlūrēt.

 

Kad mēs esam pasakā,

esam glābti mēs –

džentelmeņi, lēdijas

un baltās pelītes.

 

Ko tas dod, ka zvērīgs ir

viņiem acu skats,

cālim divas kājeles

un pirātam tāpat?

 

Kad mēs esam pasakā,

nikni esam mēs –

džentelmeņi, lēdijas

un baltās pelītes.

 

Paciesties, paciesties,

cik vien vari ciest!

Septiņreizes pacieties,

bet vienu reizi bliez!

 

Kad mēs esam pasakā,

pacietīgi mēs –

džentelmeņi, lēdijas

un baltās pelītes. [Čaklais 1996 : 11]


Asaras valdīdams, viņš teica:

– Aija, kāpēc tu esi tik ļauna?

– Es – ļauna? – viņa brīnējās. – Ko man bija darīt, kad tu svešam tēviņam vairāk klausi nekā savai sievai? Un vai es tev ko pārmetu, kad pārnāci? Vai šorīt teicu kaut vienu ļaunu vārdu?

– Neteici. Bet biji dusmīga. Un nevainīgu bērnu siti manis dēļ.

Aija smējās.

– Tā nu gan bij sišana – ar karoti. [Jaunsudrabiņš 1982 : 293]

 

Jā, viņu dzīve gāja viļņveidīgi, ļaunuma viļņiem kļūstot aizvien augstākiem. Brīžam viņam likās, ka viņš šūpojas kaut kur gaisos pāri bezdibeņiem, kuros labāk būtu reizi iegāzties nekā atkārtoti just zem sevis briesmīgo tukšumu. Atkal nedomāja vairs par nākotni. [..]

Kur agrāk Aijas ļaunumu viņš parasti novērsa ar mierinošo vārdu: „Mīļā Aija,” tur tagad viņa sirds jau alka ļaunu atmaksāt ar ļaunu. Viņš nebij vēl nekad tā izturējies pret svešu cilvēku kā toreiz pret Aiju, kad viņa savā lišķībā gribēja viņam tuvoties ar mierinājumiem. [Jaunsudrabiņš 1982 : 350]

 

Vēlu vakarā, kad visi aiziet gulēt noguruši, sāk runāt dzintars, un es varu iet tumsai un sienām cauri. Jo no visiem spēkiem vislielākais spēks ir Mīlestībai.

Reizēm mans dzintars manī skatās kā lūdzot. Viņš lūdz mani kaut ko izdarīt, un es to visu varu izdarīt, piemēram, zvaigzni izglābt, kas iekritusi jūrā, saķert degošu lielgabala lodi un turēt ciet, līdz tā noslāpst. Es varu apturēt sitienam gaisā paceltu roku. Es varu apturēt visus lamuvārdus, un tie sakalst uz lūpām un nobirst kā saulespuķu čaumalas.

To visu es varu izdarīt.

Reizēm mans dzintars uz galda sāk ātri elpot, kā uztraukumā, kā garā skrējienā. Tad es zinu, ka kaut kur jāsteidzas. Kaut kur lauž kokam zarus, kaut kur gāž putniņam ligzdiņas, kaut kur labai sirdij pāri dara. Es ņemu dzintaru kabatā, un mēs skrējām. Kad man kabatā elpo dzintars, es varu skriet simtiem kilometru tālu nepiekusis.

Un vēl viena burvestība ir manam dzintaram. Tas ļaunu cilvēku tuvumā nobāl. Kad es runāju ar cilvēku un redzu – dzintars nobāl, es kļūstu piesardzīgs, es saprotu: šis cilvēks nav labs, viņš tikai par tādu izliekas. Bet labu cilvēku tuvumā dzintars atdzīvojas, reizēm iemirdzas tā, ka man sirds noreibst un acīs sakāpj siltums. Tad cilvēki man saka: Kādas tev siltas acis!Tas no dzintara, es saku. Tas no dzintara.

Bet dzintars iemirdzas man rokās. No cilvēkiem, viņš saka. Tas no šiem cilvēkiem. Man ir labi un viegli dzīvot. Ar manu dzintaru man ir ļoti labi un ļoti viegli dzīvot. [Ziedonis 1983 : 47–48]

 

Kādu dienu viņš atkal nāca, sēdēja un skatījās ūdenī.

Tur garām gāja kāds vīrs ar tumšu seju. Viņš redzēja, ka zēns sēd pie pašas straumes, un viņam uznāca ļauns kārdinājums.

Viņš pagrūda to, un zēns lidoja uz galvas ūdenī. Gaisma pazibēja un nodzisa viņa acīs, kuras piepildīja ūdens.

Tai brīdī no dzelmes cēlās Ūdens māte, uz savām augstām krūtīm, kuras cilāja spēcīga elpa, nesdama augšā mīkstus, platus viļņus. Viņa saņēma nabaga puiku, piespieda to pie savām slapjām krūtīm, apsedza ar saviem dūņu melniem matiem un nonesa savā glāžu pilī. [Skalbe 1979 : 222]


ASNATE (atkal vēsi).

Vai ieskat’: – pats nu tapsi ļauns?

Sev prasi taisnību un citiem nedod!

Spied vājos –

JĀZEPS. Vājos?

ASNATE. Zūd tavs lielums, – raudi.

JĀZEPS. Ne tādēļ! Tiek tiem viņu likums.

ASNATE. Viņu –

Ne tavs! – Bet augstāks tavs, dēļ tā tu cīnies.

JĀZEPS. Nu, lai es ļauns! Tad mani sapratīs.

Man cita ceļa nau: iet nāves cīņa

Starp divām taisnībām.

ASNATE. Tu ļauns dēļ Dinas.

Un raud’.

JĀZEPS. Dēļ Dinas ļauns? – Un raudāt? – Nē!

Es cīņu pametu, jo lauza žēlums,

Jo sīkais žēlums lika aizmirst lielo.

Šis žēlums briesmīgs ierocis tiem vājiem,

Bet nevar palikt puscīņā. – Tu nāc

Kā Amons Ramzim, kad tas briesmās brēca.

Es pagurstu še viens tai mūža cīņā,

Man dvēsle sāp kā pārstaipīta dzīsla.

Uz dzīvi – nāvi liktens mani lauž,

Dod tu man taisnību, nāc, saprot tu!

Ja nesaproti tu, tad es tik zvērs,

Kas alkst pēc asins.

 

ASNATE. Taisnība tev tā:

Tik piedot, apžēlot!

JĀZEPS. Kas piedot ir?

Vai ļaunu teikt par labu? Ļaunam tapt?

Nē, ļaunu vērst par labu, tas ir piedot.

Jo citād zvēri aprīs cilvēkus

Un cilvēcība noliegs pati sevi

Un samīs dīgļus, kas uz labu tiecas.

Tad zeme plīsīs, izlēks pūķis – ļaunums!

ASNATE. Ar varu nevar vērst, viss ļauns no varas.

Ne cilvēkus var vērst, tik viņu dzīvi.

JĀZEPS. Tad visu dzīvi vērst!

ASNATE. Kad tiktu tev

Tā taisnība, tad lūztu pasaulsbalsti.

JĀZEPS. Lai lūst, kad balstās ļauna pamatos,

Ne taisnībā! [Rainis 1981 : 239–240]



Vārds ļauns izmantots Rūdolfa Blaumaņa lugas nosaukumā Ļaunais gars (1892).



Nav tādas ģimenes Latvijā, kurai nebūtu sava stāsta par Sibīriju un par tuviniekiem, kuri tās aukstajos plašumos pazuduši bez vēsts. Šie stāsti ir tik līdzīgi. Mainās tikai darbojošās personas, bet izsūtījuma laiks un vieta, mocības un beztiesiskums ir vieni un tie paši.

Man bija četri gadi un seši mēneši, kad atgriezāmies Latvijā. Ko es, mazs bērns, toreiz varēju zināt par ciešanām? Tās man tika aiztaupītas. Īsto Sibīriju iepazinu no savu vecāku un viņu draugu stāstījumiem, kas man šķita kā baisas pasakas, kurās darbojās ļauni briesmoņi un labajiem varoņiem tika uzlikti neiedomājami pārbaudījumi, kurus tie izturēja, par balvu saņemdami to visgaidītāko – atļauju atgriezties Latvijā. Patiesību es sapratu vēlāk, būdama pieaugusi.

Grāmatas virsraksts “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” atspoguļo kādu patiesu epizodi. Izvešanas priekšvakarā brālis manai mammai uzdāvināja smalkas augstpapēžu kurpes, kurām bija lemts kļūt par viņas vienīgajiem apaviem pirmajā Sibīrijas gadā. Šis tēls man šķiet dziļi simbolisks, jo tajā apvienojas nesavienojamais – trauslums un rupjš spēks, neaizsargātība un beztiesīgums, eiropeiskais, civilizētais un drausmīgā Sibīrijas īstenība. [Kalniete 2006: grāmatas aizmugurējais vāks; http://www.atena.lv/]  


Ļaunais latviešu ticējumos nozīmē kaitīgumu, tāpēc darīt ļaunu nozīmē kaitēt. Citiem vēl ļaunu, bet sev meklē labumu, piem., burvji un raganas, bet ļaunu var nodarīt arī ļauni gari, kas dažreiz ir konkretizēti (vadātāji, lietuvēns, viesulis, naudas sargi, drudzis, spoki u. c., arī velns), citreiz ļaunais nozīmē ļaunus spēkus vispār, piem., kūti sargā no ļauniem gariem, apvienojot ar šo nosaukumu visādus ļauna darītājus; tos aizbaida ar lāci, velk uz durvīm krustus u. tml., lai viņi netiek iekšā. Arī ap cilvēku nāves brīdī salasās labi un ļauni gari, t. i., eņģeļi un velni; līķi iezārkojot, tam uz krūtīm liek koka krustiņu un pagalvī dziesmu grāmatu, lai ļauni gari netraucētu; tāpat sarga bērnu kristībās. Labi un ļauni gari staigājot vakaros; ļauns gars cilvēkā pārejot drudzī un nelabos sapņos. No ļauniem gariem aizsargā gailis, bet visdrošāk, ja mājā ir melns gailis, melns kaķis un melns suns. Par ļauniem cilvēkiem uzskata visus kaitētājus (burvjus, raganas, skauģus). Viņu ļaunās īpašības nāk no Velna, kam pieder viņu dvēsele; viņiem mirstot, saceļas negaiss. Miroņa mazgātājam iepriekš jāmet ūdenī ziedojums (sudraba nauda), lai pašam nenotiktu nekas ļauns. Miroņi, kas bijuši ļauni cilvēki, pēc nāves spokojoties vai mēģinot darīt ļaunu. Ļauni cilvēki necieš puķes, tāpēc var mierīgi nakti gulēt tur, kur daudz puķu.

Ļaunais parasti ietver arī bezpersonisku kaitīgu spēku. Lai nenotiktu nekas ļauns, no mājas izbraucot, zirgam met krustu priekšā ar pātagu vai kāju, bet, ja kāds no mājas izbraucis, neslauka istabu. Ļauno izdzen no mājas ar krustiem, slaukot utt. Mirušo piemiņas dienā nes ēdienus pie ozoliem, rijās, pie lieliem akmeņiem, lai veļi neuzsūta ko ļaunu. Ļaunais nepiemetas, ja nēsā līdzi riekstu jumi, ja kreiso kāju auj pirmo, kreiso kāju ceļ pirmo pāri svešu slieksni. Ļauns notiks, ja suns gaudo, nakti pūce pie mājas kliedz, vārna ķērkdama klanās pret cilvēku, kaķis pārskrien pār ceļu no kreisās puses, ja dzeguzi dzird neēdis, ja sirds sāp.

Ļauna diena ir nelaimīga diena. Līdzīgi romiešu kalendāru dies atri, dies religiosi, nefasti tā ir diena, kad darījumi neizdodas, vai arī diena, kad citu iemeslu dēļ zināmu darbu ir aizliegts darīt, piem., piektdiena, vai noteiktai darbībai atsevišķas dienas (Lielā Piektdiena, Krustdiena utt.). Tomēr šāds šaurāks ļaunas dienas apzīmējums nav raksturīgs latviešu tradīcijās, sevišķi tautasdziesmās, kur ļaunas dienas jēdziens ir vairāk līdzīgs nelaimei. Personificējumos Ļauna diena un Nelaime ir vienādi sastopamas, bet līdz dievībai tās nav pietiekami izveidojušās, lai gan atrodama paralēle Laimiņai:

 

Ej, Laimīte, tu pa priekšu,

Es tavās pēdiņās,

Nelaid mani to celiņu,

Kur aizgāja ļauna diena! [LD 9180-0]

 

Pret ļaunu dienu atbalstu sniedz Dieviņš:

Ļauna diena priecājās,

Redzēj’ mani panīkušu;

Man Dieviņš atspaidīja

Ar sidraba atspaidiņu. [LD 9230-0]

 

Sērdienītes aizstāve ir ļauna diena, bet arī tas notiek netieši, atmaksājot svešai mātei ar to pašu, ko viņa dara sērdienītei.

 

Sveša māte mani rāja,

Viņu rāja ļauna diena;

Tā sacīja ļauna diena:

Kam tu rāji bārenīti! [LD 4279-0]

 

Ļaunai dienai ir arī savas mītnes tāpat kā Laimai, parasti gan zemākās vietās, kur viņa velk lejā; pretstats ir kalns, Dieva iemīļots.

 

Ļauni ļaudis, ļauna diena

Stūma mani lejiņā,

Dieviņš ņēma pie rociņas,

Veda mani kalniņā. [LD 9118–0]

 

To arī slīcina upē vai atstāj pie akmens, uguns:

 

Ko darīt Dieviņam,

Ka upīte netecēja;

Es būt savu ļaunu dienu

Upītē slīcināj’se. [LD 9204–0]

 

Apsēdos, noraudos

Pie pelēka akmentiņa,

Lai paliek ļauna diena

Pie pelēka akmentiņa. [LD 9164-0]

 

Dažādas paražas ir pret ļaunu dienu, tāpat kā novēlējumi kāzu dienā: ar to sakarā ir zobenu ciršana krustā, šaudīšana.

 

Brāļi, māsu nevedati,

Kad krustiemi nešaudāt:

Daža laba ļauna diena

Guļ celiņa maliņā. [LD 18163-0]

 

Parasti ļauna diena ir tā, kas norāj cilvēku:

 

Rāja mani tautu dēls,

Rāja tautu māmuļiņa;

Rāja tautas, nenorāja,

Kā norāja ļauna diena. [LD 9260-0]

 

Rāj man kungi, rāj bāliņi,

Es staigāju dziedādama,

Kad norāja ļauna diena,

I runāt nerunāju. [LD 210-1]

 

Ļauna diena rada slimības un nāvi, atņem arī draugus. Tautasdziesmas liecina par pretošanos ļaunai dienai.

Ļaunas acis, skauģa acis, pēc latviešu ticējumiem, ir dažiem cilvēkiem. Ļaunas acis ir raganām un burvjiem, kā arī bērniem, kas zīdīti trīs Lielās Piektdienas, un atzīdeņiem, kas tai laikā, kad mātes krūti zīž, kādu dien vai kādu nakti palikuši nezīdīti; arī tādiem bērniem, kas pēc atšķiršanas no krūts otrreiz sākti zīdīt. Cilvēki ar tādām acīm var noskaust katru mājlopu, jau to uzskatot. Dažiem, sevišķi sievietēm, bijušas tādas acis, tie nedrīkstējuši ne paskatīties uz lopu, ne arī teikt, ka skaists, jo tas tūlīt sācis nīkt. No ļaunām acīm jāsargā bērni un jāuzmanās arī pieaugušajiem. Lai ļaunas acis nekaitētu, no istabas iznākot, jāiet otrādi pār slieksni. Ļauns skatiens var kaitēt arī laukiem un kokiem. Parasti cilvēki, kam ir ļaunas acis, ja vien viņi nav burvji u. tml., paši nemaz negrib darīt ļaunu, bet tas tomēr notiek. Tāpēc senāk bijis paradums, sviestu kuļot, sieru sienot, aitas cērpot, maizi cepot, miltus sijājot utt., cieši lūkoties, lai nepazīstams un nezināms cilvēks nedabūtu to redzēt, jo varbūt viņš ir skauģis.
[Mitoloģijas enciklopēdija II 1994 : 205]


Dažādi citu tautu aforismi

Ļauns cilvēks, pirms kaitējis kādam citam, ir nodarījis ļaunumu pašam sev. (Svētais Augustīns)

Kas dara ļaunu, ir nelaimīgāks par to, kas no ļaunuma cieš. (Dēmokrits)

Ļaunu cilvēku dzīve pilna briesmu. (D. Didro)

Ļauns ir arī tas, kas ir labs tikai priekš sevis. (Gruzīnu sakāmvārds)

Ļaunais nav nekas cits kā neatbilstība starp esošo un jābūtību. (G. Hēgelis)

Nezinu, kas labāks – ļaunais, kas labu nes, vai labais, kas nes ļaunumu. (B. Mikelandželo)

Ir tikai viens veids kā darīt galu ļaunumam – darīt labu ļauniem cilvēkiem. (Ļ. Tolstojs)