Tradicionālā transkripcija

[ļàudis]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ʎɑ͜udis]


[ļ] – ’skanenis’.’]

[àu] – ’divskanis’) ir monofonēmas, pārējie divskaņi (ai, au, ei, eu, iu, oi, ou, ui) ir bifonēmas. ‘]

[d] – balsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Divzilbju vārds.



ļaud-sakne, vārda celms

-isgalotne



ļaud-is

ļaud+av-a

ļaud+isk-s

ne+ļaud-is


darb-a+ļaud-is

dzimt+ļaud-is

vec+ļaud-is

viņ+ļaud-is




ļaudispatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, sestā deklinācija

Daudzskaitlinieks.

 

vsk.

dsk.

N.

 

ļaud-is

Ģ.

 

ļauž-u

D.

 

ļaud-īm

A.

 

ļaud-is

I.

 

ar ļaud-īm

L.

 

ļaud-īs

V.

 

ļaud-is!


Lietvārds ļaudis ir sestās deklinācijas izņēmumvārds, jo tas ir vīriešu dzimtes daudzskaitlinieks.


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsĻaudis pulcējās laukumā.

2) izteicēja daļa Mājinieki ir saprātīgi ļaudis.

3) galvenais loceklisJauni ļaudis.

4) papildinātājs – Zēns vēroja svešos ļaudis.

5) vietas apstāklisĻaudīs valdīja dumpiniecisks gars.

6) apzīmētājsĻaužu rīcība bija spontāna.



ļaužu apsmiekls, ļaužu apsveikums, ļaužu bēdas, ļaužu drūzma, ļaužu griba, ļaužu istaba, ļaužu mājokļi, ļaužu mēles, ļaužu nievas, ļaužu prāts, ļaužu prieki, ļaužu pūlis, ļaužu runas, ļaužu satiksme, ļaužu smiekli, ļaužu straume, ļaužu valodas, ļaužu vēlmes, ļaužu vilciens

 

bada ļaudis, baznīcas ļaudis, ciema ļaudis, darba ļaudis, gājēju ļaudis, goda ļaudis, kaimiņu ļaudis, kalpa ļaudis, kāzu ļaudis, kroņa ļaudis, lauku ļaudis, mājas ļaudis, muižas ļaudis, nabaga ļaudis, negoda ļaudis, pils ļaudis, pilsētas ļaudis, rūpnīcas ļaudis, saimes ļaudis, salas ļaudis, sādžas ļaudis, sēnalu ļaudis, uzņēmuma ļaudis, viņmājas ļaudis, viņsētas ļaudis, zemju ļaudis

 

aktīvi ļaudis, augsti ļaudis, bagāti ļaudis, darbīgi ļaudis, jauni ļaudis, labi ļaudis, ļauni ļaudis, nabadzīgi ļaudis, strādīgi ļaudis, sveši ļaudis, veci ļaudis

 

savi ļaudis, visi ļaudis

 

daudz ļaužu

 

apsveikt ļaudis, brīnīties par ļaudīm, ienīst ļaudis, ieraudzīt ļaudis, iet ļaudīs, ietekmēt ļaudis, izcelt malā ļaudis, izprast ļaudis, lepoties ar ļaudīm, mīlēt ļaudis, pateikties ļaudīm, saukt ļaudis, uzrunāt ļaudis, vērot ļaudis, zīmēt ļaudis



ļaudis, -žu, dsk., v.

Nenoteikts cilvēku kopums; cilvēki.

Veci ļaudis. Ļaužu pilnas ielas. Nokļūt (nonākt) ļaužu valodās.

[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 610]


ļaudis, -žu, v.; tikai dsk.

1. Nenoteikts cilvēku kopums. Arī cilvēki.

Gudri ļaudis. Veci ļaudis. Liels ļaužu pulks. Ļaužu straume. Ļaužu pilns laukums.

Ļaudis plūda kapsētā .. Jauni un veci, lieli un mazi, vīrieši un sievietes. Paegle 4, 58.

Ļaudis drūzmējās pie durvīm, klusi sačukstējās .., it kā baidīdamies pārtraukt nopietno svinīgumu, kas valdīja telpā. Sakse 7, 290

.. krastā stāvēja daudz ļaužu: pats Brīvkalns, .. jūrnieku piederīgie, kas ieradušies, lai atsveicinātos no aizbraucējiem. Lācis 15, 39.

Meitenes taču nevarēja iet ļaudīs citiem par apsmieklu. Saulītis 12, 227.

Katrā mājā ir sava kārtība, bet lielā kārtība visās mājās ir viena… Neviens arī nedomā viņu grozīt, jo ikviens baidās krist ļaužu valodās. Rozītis 3, 285.

.. viņš un viņa mazā dzimta nāca ļaužu mēlēs. Apsīšu Jēkabs 2, 90.

Mazie ļaudis – vienkāršie darba cilvēki. Brīviņu kungs aizstāvēja mazos ļaudis, Rijnieks gādāja tikai par saimniekiem un saviem radiem .. Upīts 4, 331.

Mazie ļaudis veido lielu, radniecīgu kārtu .. Šiem ļaudīm katram ir savs liktenis .. Zigmonte 1, 187.

Kas [mirstot] atstājis labu piemiņu, to ilgi daudzina ļaudis, bet jauna piemiņa ir rūgta ļaužu mutē. Brigadere XVIII, 214.

// savienojumā ar apzīmētāju Cilvēku grupa, kas ir saistīta ar noteiktu sociālo stāvokli, arī vietu.

Rūpnīcas ļaudis. Lauku ļaudis. Kaimiņu ļaudis.

Darba ļaudisdarbaļaudis.

.. kuģa ļaudis dodas pie miera, bet es viens vēl ilgi klīstu pa klāju .. Grīva 8, 282

Kad nāca pārējie būves ļaudis, meitenes jau mūrēja. Kalndruva 5, 231.

Kopīga sēdēšana pie galda gan neiznāca. Zvejnieku ļaudis pie tā tiek tikai svētkos .. Zigmonte 2, 49.

// vēst. Gājēji, kalpi. Saime.

Ļaužu (arī saimes) istabatelpa, kurā dzīvoja kalpi un kalpones.

Muižas ļaudis (arī saime) – muižnieku mājkalpotāji, kučieri, piķieri, amatnieki u. tml., kas dzīvoja muižā.

Kalpa ļaudis (arī cilvēki) neakt. – laukstrādnieki.

.. baroneses kundze aiziet pār pagalmu, pa vārtiem laukā, pils ļaužu sētā. Upīts 18, 129.

Smalku un jaunu sievu viņš precēja, kaut gan muižas ļaudis un vēl viens otrs zinātājs smīnēja. Sakse 2, 132.

Rudeņi rudie! Kalpa ļaudis kūla rijas, Cepa kāļus krāsns speltē .. Saulītis 15, 47.

2. vēst. Brīvie cilvēki (parasti zemnieki) pretstatā dzimtcilvēkiem (feodālajā iekārtā).

Ap 18. gadsimta sākumu Latvijas teritorijā jau bija izveidojusies agrīna feodālā sabiedrība ar .. pirmatnējās kopienas iekārtas paliekām. Tajā laikā sastopami arī brīvie kopienas locekļi – ļaudis .., kas vēl nebija nospiesti ekspluatācijas jūgā. V. Kalniņš 1, 7.  [Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


ļàudis, dial. ļàuži, demin. ļàutiņi, Leute, Menschen,

1)     als Subj.: Sprw. ļaudis das kâ zivis ūdenī, nabaga ļaudis ne lti zeļ. arī vȩci ļaudis brīnās, auch alte Menschen wundern sich (können etwas lernen). arī citā malā ļaudis tik gudri. ļauni ļaudis drīz labus maitā. lūdzami, ļautiņi, liekat mūs mierā! BW. 20907. duod, dieviņ, iztecēt nuo ļautiņu valuodām! 8282. jauni ļaudis, die Jugend, junge Leute, das junge Paar: nuostādīja abus jaunuos ļaudis līdzās BW. III, 1, S.18. savi ļaudis, eigene, bekannteLeute; sveši ļaudis, fremde Leute; baznīcas ļaudis, die Kirchenbesucher; kāzu ļaudis, die Hochzeitsgäste BW. III, 1, S. 73. kruoņa ļaudis, die Kronsbauern; ciema od. kaimiņu ļaudis, die Leute der Nachbargesinde; lielkunga ļaudis, fürstliche Bauern; mājas ļaudis, das Hausgesinde; muižas ļaudis, die Arbeiter, Dienstleute auf dem Gute. pruojām neguoda ļaudis!;

2)     im Genit.: ņem, brālīti, ļaužu brnu! Ltd. 730. tā, māmiņa, tava vaina, kad es ļaužu valuodās BW. 1276;

3)     im Dat.: Sprw. ļaudīm nevar muti aizbāzt. vȩciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts;

4)     im Lok.: ļaudīs iet, unter die Menschen gehen; grāmatu ļaudīs laist, veröffentlichen; ļaudīs ir teika, es geht die allgemeine Sage.

[Sagatavots pēc: ME 1925–1927 : 531]


ļaudis – tikai dsk. ļauds; ļaužu ka biezs – ļaužu kai opluotā

 [Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


 

ļàudis, subst. ļàudis, –žu, demin. ļàutĩni; pareti.

1.     ļàužu bi daũdztâ jàu a kâc saka, bet vaĩrâk jàu sakacìlv¥ku bi daũdz. èi tak cìlv¥kuôs àr, kùo tu mãjã viê dzîvã. ļàudîs iêt te nesaka, [saka] – cìlv¥kuôs iêt.

2.     Kalpi, strādnieki. jàiêt jàpaskata, kùo dìes dara a laĩku ùn kùnks a ļàudìm.

 [Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe 1978 : 256–257]

 

ļàudis, s. – ļàuć. Ļaudis. dadźìerda pa ļàuìm, ka śìva lai dźeîvòi.

[Sagatavots pēc: Reķēna 1998 : 584]


ļaudis – cilvēki, ļautiņi; pasaule, sabiedrība; dvēsele


ļaudis – neļaudis


Dzelzceļa nozarēļaužu vilciens.

 

Muitāizcelt malā ļaudis.

 

Sociālajā nodrošināšanāveco ļaužu pansionāts.


ErgonīmiDarba ļaužu restorāns, SIA, restorāns Rīgā; Labie ļaudis, SIA Rīgā.

 

 Vietvārdi Ļaužu pļavas, pļavas Tukuma novadā; Ļaudīte, upe Viesītes novadā.


ļaudis, mantots vārds; apv. ļauži; lš. liáudistauta; ļaudis’, pr. ludis ‘saimnieks’, ludini ‘saimniece’, ludysz ‘cilvēks’, kr. люди (ssl. ļudije) ‘cilvēki, ļaudis’, v. Leute ‘ļaudis’. Pamatā ide. *leudh- ‘izaugt’ atv. *leudhi ‘pēcnācēji, tauta> b. *laudi-, no kā la. ļaudis.

Atv. no vārda ļaudistauta, brīvie cilvēki’ (kam vēsturiski bija pretstats neļaudis) ir ļaudava ‘tautu meita’, kas folklorā figurē vienādā nozīmē ar vārdu līgava.

 [Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 551]


ļaudis – žmonės
visi ļaudis – visi žmonės
mājas ļaudis – namiškiai
lauku ļaudis – valstiečiai, kaimiečiai
muižas ļaudis – dvaro žmonės, dvariškiai, dvartarniai
daudz ļaužu – daug žmonių
ļaudis runā – žmonės kalba
ko ļaudis teiks? – ką žmonės pasakys?
ļaužu drūzma – žmonių spūstis
iet ļaudīs – išeiti į žmones

[http://www.letonika.lv/groups/default.aspx?q=%c4%bcaudis&s=0&g=2&r=10621063]


angļu people

baltkrievu людзі

franču personnes; hommes; gens

grieķu άνθρωποι

igauņu mitmuses; inimesed; rahvas

krievu люди

latīņu populus

lībiešu rovst

lietuviešu žmonės

poļu ludzie

somu ihmiset

ukraiņu люди

vācu die Leute

zviedru människor



Kad sapynūs daudz ļauds redz, tad kāzas būs.

 

Ziemeļa blāzmu sauc par kāviem, pāviem, murgiem, baigiem. To redzot, ļaudis domā, ka nu būs drīz kari ar lielu asins izliešanu.

 

Kad ziemas naktīs pie debesīm pamana ziemeļu blāzmu (kāvus), tad veci ļaudis saka: „Nu atkal būs skaudīgi kari!”

 

Ziemassvētku vakarā visi mājas ļaudis iet dārzā un purina ābeles, lai nākamā gadā būtu daudz ābolu.

 

Ziemassvētku naktī zirgi runājot un pateicot viens otram visu turienes māju ļaužu likteni.



Kāpēc ļaudis iet uz baznīcu? – Tāpēc, ka baznīca nenāk pie viņiem.

 

Bez durvju, bez logu,

Pilna māja ļaužu. – Gurķī sēklas.

 

Maza, maza mājiņa

Bez logiem, bez durvīm,

Bet pilna ļaužu. – Magoņu podziņa.


Zosis klaigā patiltē. – Daudz ļaužu istabā.

 

Ik uz ēku melna kārts. – Taks, kur ļaudis staigā.

 



Projam, projam,
Negoda ļaudis!
Še paliek gods,
Še goda ļaudis.
[LD 26131-0]

 

Ļaudis man šūpli kāra
Ar savām valodām.
Karat, ļaudis, šūpet mani,
Man nevaid šūpetajs.
[LD 8595-0]

 

Manis dēļ tēvs, māmiņa
Brūvē alu, cep maiziti;
Ļaudis eida, ļaudis dzēra,
Es guleju šūpolāi.
[LD 1470-0]

 

Dod, Dieviņ, labas dienas
Ļaudis laba nevēleja,
Ļaudis laba nevēleja,
Tautas mani niecinaja.
[LD 8374-0]

 

Ļaudis mani brūti sauca:
Brūklenite kalniņā;
Ļaudis mani sievu sauca:
Siena kaudze lejiņā.
[LD 22987-0]

 

Goda ļaudis mani gaida
Negodā uzaugam.
Es uzaudzis, top’ godā,
Goda ļaudis negodā.
[LD 6549-0]

 

Ļaudis miega neguleja,
Manu bēdu bēdadami.
Guliet, ļaudis, miegu savu,
Dievs bēdaja manu bēdu.
[LD 8632-0]


Trīs māsiņas klētiņā,
Zīmejiet, sveši ļaudis,
Zīmejiet sveši ļaudis,
Kura jums piederēs.
[LD 16853-0]

 

Lieli ļaudis, gudri ļaudis,
Tie vis daudzi nerunaja,
Tie izvēla valodiņu,
Kā no rieksta kodoliņu.
[LD 34252-0]

 

Ļaudis ēda, ļaudis dzēra,
Dievs aiz loga klausijās;
Dievs aiz loga klausijās,
Vaj Dieviņu piemineja.
[LD 1440-3]

 

Ļaudis teica, Laime liedza
Bagatāja vietiņā;
Ļaudis teica maizes vietu,
Laime gaudas asariņas.
[LD 10042-7]

 

Nedod Dievs tādus ļaudis,
Kādi ļaudis maliņā:
Par gadskārtu pirti kūra,
Mēnešiem velejās.
[LD 26007-6]

 

Slimi ļaudis, labi ļaudis,
Man mūžiņa nelieciet,
Man Laimiņa nolikusi
Pirmajā stundiņā.
[LD 9222-2]

 

Ļaudis bija vējiņā,
Es vējiņa maliņā;
Ļaudis bija dziesmitēs,
Es ļautiņu valodās.
[LD 8592-0]

 

Līdzi, Dievs, man dzīvot,
Ļaudis man nepalīdz,
Ļaudis man nepalīdz
Ar savām valodām.
[LD 8660-0]

 

Guli, guli, saimeniece,
Visi tavi ļaudis gul;
Nerūc tavas dzirnaviņas,
Nedz ar tavi ļaudis dzied.
[LD 6732-4]

 

Ļaudis mani sēdinaja
Dūnaiņāi ezerāi;
Es sēdeju kalniņāi
Sudrabiņa krēsliņā.
[LD 8615-0]

 

Ēdat, sveši ļaudis,
Bīdeļu maizi:
Caur sietu sijati
Bīdeļu milti.
[LD 19284-1]

 

Klusi, klusi klausijos,
Zemi, zemi raudzijos,
Noklausos gudrus ļaudis
Aplam niekus runajam.
[LD 20853-0]

 

Dziesmu dziede sveši ļaudis,
Dziesmu dziede bāleliņi.
Ta dziesmiņa man patika,
Ko dziedaja bāleliņi;
Ko dziedaja sveši ļaudis,
To saminu kājiņām.
[LD 858-0]

 

Es negāju to celiņu,
Kur negāja ļauni ļaudis.
Ļauni ļaudis, ļauna diena,
Tie ved mani lejiņā;
Ņem, Dieviņ, tu pie rokas,
Uzved mani kalniņā.
[LD 9118-1]

 

Gulbis guļ ezerā,
Es guļ’ ļaužu valodās;
Ceļas gulbis no ezera,
Es no ļaužu valodām. [LD 8456-3]



Kamēr meita vaiņagā,
Tikmēr ļaužu valodās;
Kad noņēma vainadziņu,
Noņem ļaužu valodiņas. [LD 8511-0]

 

Dzīparot, madarot,
Negulēt tai mātei:
Viena meita šūpulī,
Otra ļaužu valodās. [LD 1989-0]


Tāss un sveķis

Tāsis (bērza miza) lielīdamies smēja sviķi: „Es esmu čakls un jautrs, bet tu tikai izkūpi vien!” „Labi, kaimiņ, labi! Ko ar tevi tiepšos? Noliksimies abi ceļa malā, tad dzirdēsim, kuru no mums ļaudis vairāk cildinās.” „Pareizi!” tāsis atteica, un nu abi vēsā dienā nolikušies ceļa malā. Pa brītiņam divi nosaluši līduši garām: tēvs un dēls. Dēls iesaucies: „Tēt! re, kur tāsis! Tas deg ātri, žirgti, iešķilsim uguni un sasildīsimies!” „Ne, dēls, tepat jau sviķis dabūjams. Tas daudz pārāks. Tāsis ir tāds paviegls: ātri dziest; bet sviķis, liesmu ieņēmis, ilgi kvēlo.” „Nekā, tēt! jo ātrāk, jo labāk!” „Nu, tad ņem tu tāsi, es ņemšu sviķi, redzēsim, kam taisnība.” Labi! Dēls iešķīla tāsim pirmais uguni. Tāsis tūliņ prieka pilns lēca gaisā un smējās par sviķi, ka viņu pārspējis; bet smejoties palēca par dikti: sačokurējās vien un uguns izdzisa bez kāda siltuma. Nu šķīla vecais sviķim uguni. Tas ņēmās lēni, lēni pakūpēdams; bet, kad bija ieņēmies, tad arī dega tik karsti un ilgi, ka vecajam pilnīgi pietika sasildīties. Tagad dēls netiepās vairs: aizlīda pie sviķa uguns, teikdams: „Ir gan viegls vīrelis tāds tāsis!”

[Sagatavots pēc: http://baltuklubs.lv/biblioteka/pasakas.html#1]


Rīgas dibināšana

Senos laikos iebraukuši Daugavā sveši ļaudis ar svešu zemju mantām. Daugavas apdzīvotāji no viņiem bijušies un nav ļāvuši izkraut mantas krastā. Pēdīgi svešinieki vienam saimniekam izprasījuši tik daudz zemes, cik ar vienu vērša ādu var apklāt. Svešie ļaudis ādu sagriezuši siksnās un ar tām aplikuši lielu zemes gabalu. Tai vietā viņi sākuši celt mājas, tās nosaucot par Rīgu.

[Sen to Rīgu daudzināja 1973 : 29]

Par Vaiņodes vārda izcelšanos

Dzimtbūšanas laikos pār Vaiņodi valdījis ļoti bargs kungs, kurš savus ļaudis ļoti pēris. Ļaudis vienmēr saukuši: „Vai, vai!” Tāpēc vietu nosaukuši par Vaiņaudi, bet vēlāk vārds pārlabots par Vaiņodi.

[Sagatavots pēc: LTT 1988 : 428]

Ezeri

Ilūkstes apriņķī atrodas ezers. Uz ezera krasta baznīca. Šīs baznīcas vietā senos laikos bijusi cita baznīca, kas nogrimusi ezerā. Senāk, baznīcas ceļot, bijis kaut kas jānovēl, it kā jānosaka jaunceļamās baznīcas nākotne. Tā arī tai baznīcai ticis novēlēts: kad viņā laulāšot trīspadsmit pārus, viņa nogrimšot ar visiem ļaudīm ezerā. Tā arī esot noticis. Nogrimušās baznīcas vietā sākuši celt jaunu. Bet tas nekādi neizdevies: ko pa dienu uzcēluši, tas pa nakti atkal sabrucis. Beidzot tomēr izdevies baznīcu uzcelt. Altāris ticis izgreznots dažādiem tēliem, starp kuriem bijis no koka izgriezts cilvēks ar lielu bumbu rokā. Šinī bumbā esot ielējuši ūdeni un nolēmuši: kad ūdens izsīkšot, baznīcai jānogrimstot tanī vietā, kur senā baznīca gaidot. Vasarā klusos vakaros un pa dienvidus laiku ezerā bieži dzirdot zvanu skaņas. Viens zvans ātri, droši, spēcīgi zvanot – tas esot vecās nogrimušās baznīcas zvans. Viņam pretī atskanot lēnām, nedroši, klusi tagadējās baznīcas zvans, kas nevarot sagaidīt, kad tikšot pie nogrimušā biedra.

[Sagatavots pēc: http://pasakas.lfk.lv/wiki/150801045/lv]

Ezeri

Ēdoles mācītāja muižas ielejā ir pieci mazi ezeriņi pa rindai. Attālāko ezeriņu sauc par Pinkas ezeru. Šis ezers viņos laikos nonācis no debesīm ar mērenu pērkonu taisni tai brīdī, kad ļaudis muižai miežus pļāvuši. Zivis kritušas jau iepriekš zemē. Aplam liela tumsa bijusi. Daudz ļaužu dabūjuši galu; tikai tie glābušies, kas malā vairāk gadījušies.

[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15H0151.htm]

Bauskas apriņķis

Reiz Skaistkalnes muižā dzīvojis bargs un ļoti skops kungs. Viņš mācējis ļaudis līdz pēdējam izkalpināt. Par to viņu visi ienīduši un iesaukuši par bargo. Kādreiz kungs sarīkojis lielas medības, uz kurām ielūdzis visus apkārtējos muižniekus. Medības labi izdevušās, un kungs bijis ļoti priecīgs. Bet, mājās jājot, netālu no muižas zirgs paklupis, un barons aiz bailēm palicis akls. Gan šis gājis pie šādiem, gan tādiem ārstiem, bet kā neticis, tā neticis vesels. Reiz tas sirsnīgi lūdzis Dievu un lūgšanas vidū izsaucies: „Es tev par godu uzceltu baznīcu, ja tu mani darītu redzīgu.” Tiklīdz šos vārdus izrunājis, viņš palicis redzīgs. Nu barons licis tai vietā, kur toreiz zirgs pakritis, celt skaistu baznīcu un šo vietu nosaucis savā vārdā par Šēnbergu.

[Sagatavots pēc: http://pasakas.lfk.lv/wiki/150608013/lv]


 

Puisis grib precēties. Bet ļaudis par viņa līgavu runā, ka tā esot slinka un, ja maizi mīcot, trīs dienas mīkla stāvot pie rokām nemazgāta. Puisis grib pārliecināties. Aiziet un sāk stāstīt, ka māte slimojot ar acīm, un ārsts teicis, ka vajagot mīklu, kura trīs dienas pie rokām stāvējusi. Meita priecīga, ka var palīdzēt, un rāda, ka roka līdz elkonim ar mīklu apkaltusi. [Latviešu tautas anekdotes 1982 : 18]

 

Bijis kāds mācītājs, kas parasti nolasījis citu sacerētus sprediķus.

Kādā svētdienā pēc dievkalpojuma veca māmiņa pazemīgi pieiet pie mācītāja un saka: „Ļaudis tik ļauni! Iedomājaties tik, viņi saka, ka jūs savus sprediķus zogot!”

„Manu labo sieviņ,” saka mācītājs „ejiet mierīgu sirdi uz mājām, es par visiem sprediķiem esmu godīgi samaksājis.” [Latviešu tautas anekdotes 1982 : 113]


 

Latvijas teritorijas lielāko daļu apdzīvoja baltu tautas – kurši, zemgaļi, sēļi un latgaļi. [..] Visām senās Latvijas tautām laika gaitā radušies savi valstiskie veidojumi, kuru centrs bija pilskalns ar senpilsētu. Mazo valstiņu priekšgalā bijuši pilskungi ar savām karadraudzēm, viņi mitinājušies pilskalnos. Novadu iedzīvotāji maksājuši valdniekam nodevas, savukārt viņa pienākums bija aizsargāt savus cilvēkus. Karadraudžu locekļi, dēvēti par labiešiem jeb bajāriem, bijuši turīgāki par citiem. Iedzīvotāju pamatmasa bija zemnieki jeb ļaudis. Viņi dzīvoja vai nu viensētās, vai kopā nelielos ciemos. Karos saņemtie gūstekņi kļuva par vergiem jeb neļaudīm.

[Cipulis 2004 : 8]

 

Ļaudis, ļauži – 1) senāk augstākās kārtas nosaukums, pretstatā ‘neļaudīm’ (gūstekņiem, kalpiem, bāreņiem, kropliem, visa veida nebrīviem cilvēkiem). Bija divu veidu ļaudis: visaugstākie, ko veidoja vai nu bagātākie, vai arī kādā citā veidā cienījamākie (gudrākie, drosmīgākie u. tml.) – labieši, bajāri, brammaņi, un mazie jeb melnie ļaudis, arī nabaga ļaudis. Nodalīja savus ļaudis no svešiem ļaudīm, vecus ļaudis no jauniem ļaudīm. ‘Neļaužu’ atsevišķos gadījumos apzīmēja arī to, kas slims, fiziski vājš, gaudens – „Roka palika neļaužu” (Ulmanis, 170). Atsevišķa cilvēka izdzīvošanai ļoti svarīga loma bija ‘ļaužu valodām’. Vislabāk, ka tādu nebija vispār, tās, protams, varēja būt arī cildinošas. Visbriesmīgākais bija ļaunas ļaužu valodas, ar to palīdzību atsevišķs indivīds varēja tikt izsvītrots no ‘ļaužu pulka’; 2) cilvēki, sabiedrības locekļi; [..] 3) cilvēki. – „Ļaužvalod’, kā ļaudis runā.” (Langijs, 135)

[Kursīte 2009 : 265]

 

Pāreja uz šķiru sabiedrību, sociālās diferenciācijas sākotne mūsu tautasdziesmās daļēji atspoguļojusies arī tā saucamajās ļaužu dziesmās (dziesmas, kurās dziedāts par ļaudīm un neļaudīm). Brīvie cilvēki tautas dziesmās tiek saukti par ļaudīm. Izveidojušos beztiesisko cilvēku kategoriju tautasdziesmās sauc par neļaudīm. Ir vairāki tūkstoši tautasdziesmu par ļaudīm. Taču tikai nelielā daļā vērojam senāko ļaužu vārda nozīmi – sociālā stāvokļa nozīmi. Tā atrodama dziesmās par labiem ļaudīm, lieliem ļaudīm, vidējiem ļaudīm, zemiem ļaudīm. [..]

Bajāri agrajā feodālismā izveidojas par sociālu grupējumu, ko latviešu tautasdziesmas apzīmē ar vārdiem labieši, labie ļaudis, lielie ļaudis, diži ļaudis. [..] Tā dziesmas par bajāriem latviešu folklorā, veidojot īpašu ciklu, visumā atspoguļo agrā feodālisma laikmetu. Tās pa lielākai daļai tēlo sociālo virsotni, kāda veidojās laikā no 9. līdz 13. gs. Jāievēro, ka bajāru dziesmas satur arī daudzas vēlāku laiku posmu iezīmes, jo bajāra vārds pakāpeniski kļuvis par sinonīmu bagāta cilvēka, sevišķi turīga saimnieka apzīmēšanai un šādā nozīmē bijis pazīstams vēl kapitālisma laikmetā. [..]

Īpašu vietu, runājot par sociālajiem grupējumiem latviešu tautā feodālisma laikmetā, ieņem muižas ļaudis un kungu dienderi – vagari, stārasti, šķilteri. [..]

Īpaši muižas kalpi jeb muižas ļaudis veica dažādus mājas darbus, kungu ģimenes apkalpošanu, lopu kopšanu un citus darbus. Šie kalpi, cēlušies no zemniekiem, parasti tomēr dzīvoja muižā. Kaut arī viņi bieži vien bija saistīti ciešām radniecības un citām saitēm ar feodālajiem zemniekiem, tomēr tie visumā veido īpašu sociālu grupējumu. Šai sociālajā grupējumā pēc stāvokļa savukārt izšķirami dažādi situēti ļaudis. [..]

Kungu dienderiem – vagariem, stārastiem, šķilteriem – kā darbu uzraugiem un darbinieku sodītājiem, bez šaubām, ciešāki sakari ar kungiem nekā muižas ļaudīm. Tas viss bija par iemeslu feodālo zemnieku naidīgākai nostājai pret viņiem nekā pret muižas ļaudīm. [..] Diferencēta ir feodālo zemnieku nostāja pret šādiem tautasdziesmās attēlotiem muižas ļaudīm – rijnieku, rijkuri, rijkuli, kučieri, piķieri, staļļa puisi, sulaini, muižas puišiem, moderi, spīzmani, nama meitu, rīku meitu, rokas meitu, ķēķa jeb kukņas meitu, cūku meitu, govju meitu, muižas meitām.

Visumā attieksmes starp muižas ļaudīm un feodālajiem zemniekiem nosaka tas apstāklis, kādā mērā šie muižas ļaudis nostājas feodālo zemnieku pusē cīņā pret muižu un kāda ir šo muižas ļaužu morālā tīrība. Šai ziņā latviešu tautasdziesmas muižas ļaudis visumā raksturo negatīvi. Bez šaubām, muižas ļaužu morālo seju lielā mērā veidojusi kungu negatīvā ietekme.

Zīmīgs arī tas apstāklis, ka feodālajiem zemniekiem, no malas raugoties, muižas ļaužu dzīve šķiet vieglāka nekā zemnieka sūrā ikdiena. [..] [Ozols 1955 : 14–16]

 

Latviešu tautastērps savā būtībā ir latviešu zemnieku, amatnieku, zvejnieku u. c. vienkāršo lauku ļaužu tradicionālais goda tērps, kādu viņi to valkāja galvenokārt 19. gadsimtā, apmēram līdz 1870. gadam. Līdztekus goda tērpam bija arī darba apģērbs. Tāpat kā mūsdienu apģērbs, arī tā laika tērps tika piemērots gadalaikam un klimatiskajiem apstākļiem. Gan svētku, gan ikdienas un darba drēbes ziemā tika papildinātas ar atbilstošām virsdrēbēm.

[Karlsone: http://www.kulturaskanons.lv/lv/1/4/131/]



Tautai

Šo domāja, to domāja,
Sveši ļaudis daudz domāja;
Ko domāja sveši ļaudis,
To tu līdzi nedomā!
Tev jādomā: laiks atnāks,
Kad ikkatrs domāt sāks.

Šo runāja, to runāja,
Sveši ļaudis daudz runāja;
Ko runāja sveši ļaudis,
To tu līdzi nerunā!
Tev jārunā: „Visi cieš,
Lai ar visi līdzi spriež!”

Šo darīja, to darīja,
Sveši ļaudis daudz darīja;
Ko darīja sveši ļaudis,
To tu līdzi nedari!
Tev jādara tautas dēļ,
Lai var koši uzzelt vēl!

Šo dziedāja, to dziedāja,
Sveši ļaudis daudz dziedāja;
Ko dziedāja sveši ļaudis,
To tu līdzi nedziedi!
Tev jādzied: „Tauta zied,
Ja tā tēvu dziesmu dzied!” [Pumpurs 1977 : 71]

 

 

Ļaudis

 

Es biezā ļaužu pūlī iejaucos

Un klausījos šais elpas vilcienos,

 

Kas visi it kā pazīstami šķita,

Kaut katrs citāds pacēlās un krita.

 

Kā biezā mežā, likās, esmu es,

Kur šalko apkārt koku dvēseles,

 

Un, cieši kopā stāvot – zars pie zara,

Mūs gaisma sasniedza no kāda tāla stara.

 

Sens gaismas dievs mūs vienojis un sējis

Un vienas dziesmas dziedāt izredzējis.

 

Ar viņu pukstieniem man reizē asins rit,

Un sāpēs man, ja kādam no tiem sit.

 

Mums visiem vienam ceļam kājas autas,

No vienas zemes mēs, no vienas tautas. [Strēlerte 1992 : 65]

 

 

***

 

Ļaudis iznāk ielās katrs ar savu ēnu.

Jaunā diena sarkdama veco nakti žņaudz.

Mazliet indīgs ir rīta spirgtums,

mazliet par daudz.

Ļaudis iznāk ielās katrs ar savu ēnu.

 

Katrs ar savu ēnu pusbalsī sarunājas.

Bezspēcīgus miegainus matus pāršķirsta vējš,

glāstu ierakstus smīnēdams lasa,

lasa un dzēš.

Katrs ar savu ēnu pusbalsī sarunājas.

 

Pusbalsī sarunājas un ievingrina mēles –

ļaudis aizdzen miegu ar rīta ziņām.

Satiekas, sasmaidās, sasveicinās

viņi ar viņām.

Pusbalsī sarunājas un ievingrina mēles. [Elsbergs 2001 : 56]

 

 

mākonis

 

ir apmākušās debesis

un sākas lielas bēdas

uz manas plikās muguras

vēl palikušas pēdas

 

bet saule aizgājusi prom

un kaijas žēli klaigā

ar saulesbrillēm veltīgi

gar jūru ļaudis staigā

 

skrien mākonis kā pelēks suns

saulei pēdas dzīdams

ar ēnu zemi slaucīdams

un ik pa laikam līdams [Zandere 2008 : 34]

 

 

Vakaros

 

Vakaros, kad lietus zemi dzirdī,

Vientulīgas skumjas salīst sirdī,

Un man gribētos, lai arī tu, draugs, dzirdi,

Kā pret rūti

Sīkās piles

Skanot lās. [..]

 

Vakaros, kad logos gunis blāzmo,

Dienu prieks un nakšu ilgas manī brāzmo.

Un, vai sniegi snieg vai zvaigznes lāsmo,

Eju ielās,

Eju laukos,

Miera nav.

 

Vakaros, kad ļaudis aiziet dusēt,

Man ap kaklu rokas apvijusi,

Dziesma raud un dziesma smejas – negrib klusēt,

Un es skumstu

Un es smejos

Viņai līdz. [Ziedonis 1995 : 72]

 

 

Brenča pavasara vēstneši

 

Jods, kas tagad tās par galvām

Visiem mūsu jauniem ļaudīm!

Tiem pat grūti nākas noģist,

Vai jau atkal pavasaris:

 

Dzīvsudrabu, kalendārus,

Puķes un vēl citas lietas,

Dzērves, gulbjus viņi vaicā,

Vai jau atkal pavasaris.

 

Tā man taujāt nevajag(a);

Man ir divi pāri cimdu,

Un, kad abiem delnas cauras,

Tad jau atkal pavasaris. [Blaumanis 1995 : 41]


 

Straumēnu ļaudīm piebiedrojās drīz vien citu māju ļaudis, un, kad ragavas bij aizpūstas klajuma otrā malā, viņi tās vilka atpakaļ čalodami un smiedamies, un pļavas bija tik pilnas ļaužu, ka likās esam atnākušas vasaras dienas ar jautriem sienotājiem. Nokusuši viņi izlaidās uz ledus garšļaukus un, plaukstas katrā pusē galvai nolikuši, skatījās ūdens dziļumā, kā caur loga stiklu skatās istabā. Viņi tur redzēja mūžam ceļojošo ūdeni nemitīgi plūstam un zaļos grīšļus kustamies. Dažs labs sacījās pamanām tur savas muklājā atstātās pēdas un rādīja sūnainus ciņus, kur vasaru bija izņēmis meža bišu rudainās šūnas. Bet tā bij klusa pasaule, ko viņi tur redzēja, līdzīga veļu pasaulei, un viss še kustējās bez balsīm un trokšņiem caurspīdīgā pakrēslī un likās bēgošs.

[Virza 1989 : 184]

 

Es nezinu, kas tie bija par ļaudīm un no kurienes viņi nāca, bet viņi nesa spoguļus paceltus augstu pār galvām. Kā lozungi atbalso mūs, tā tie atbalsoja gaismu. Ja mazo kabatas spogulīšu atmirdzumus uz sienām un logos sauc par saules zaķīšiem, tad šis gājiens nāca tik savādi liels kā lēkādams saules ķengurs.

Kas bija tais spoguļos rakstīts? Ko viņi panāca ar saviem spoguļiem? Ko gribēja panākt?

Tie nāca mums virsū kā gaiša mute, kā milzīga spoguļa mute, kas paņem mājas un lampas, un ziedus un atpakaļ neatdod vairs. Tie rija ar gaismu un ierāva gaismu, bet priecīgs bij viņu bads, tie nāca ar spoguļiem baltiem un apēda pasauli – sevi.

Es nezinu, kas tie bija par ļaudīm un kurp viņi gāja, bet norāvu spoguli savu no sienas un izskrēju ielā, un gāju tiem līdzi. [Ziedonis 1994 : 158]

 

Lates vecāki bij svešu ļaužu. Viņas tēvam bija sirma bārzda izskūtu zodu kā kara kungam bildē. Māte bija pārmērīgi resna, slimīga sieva. Viņa gāja, stipri ļodzīdamās un tusdama. Bet pati Late bija acīgs meitēns, par mani veselu pusgalvu lielāka un divi gadi

vecāka. [Jaunsudrabiņš 1981 : 193]

 

Vārds ļaudis izmantots daiļdarbu nosaukumā:

Irmas Grebzdes īsprozas grāmata „Sērmūkšļu pagasta ļaudis” (1947);

Jēkaba Janševska romāns „Mežvidus ļaudis” (1929);

Leonarda Latkovska atmiņu grāmata „Dzymtōs zemes ļaudis (1–2, 1966–1983);

Gundegas Repšes romāns „Jauki ļaudis” (2014);

Konstantina  Stroda-Plencinīka prozas krājums „Sādžu ļaudis” (1936);

Dāvida Šveņķa luga „Smalki ļaudis” (1894);

teiku krājums „Veci ļaudis stāsta. Latviešu, lietuviešu un igauņu teiku izlase” (2010);

Jāņa Veseļa romāns „Tīrumu ļaudis” (1927);

Jāņa Einfelda stāstu krājums „Neļaudis” (2005);

Apsīšu Jēkaba stāsts „Svešos ļaudīs” (1888).


 

INDRIĶIS. Man ar ir brālis kaut kur tuvumā.

Tepat šai zemē, šajās robežās.

Un tēvamājas laukiem iekoptiem,

Ko atstāju es sen, pirms gadiem.

Es nevarēju ciest šo šaurību!

Un visu mūžu vienas sienas

Un vienas valodas,

Un vienus ļaudis

MIĶELIS. Nu, vai nu vieni ļaudis visu laiku?

Tak mainās – nomirst, piedzimst…

Un viesi iegriežas. Kā tu. [Zālīte 2001 : 48]

 

ARTA. Kādēļ gan, Madara!

Ir tik daudz ļaužu!

Tie paši ļaudis, mūsu pašu ļaudis

Tos nenicini,

Ak, ne jau visi bija nicināmi,

Tu viņus nepazini, nē, tu nepazini.

Nekad tu nenolaidies, it nekad

Līdz viņiem.

MADARA. Jā gan. Es kāju nespēru tai barā.

Tiem nebij dvēseles,

Tik vēders, kaucošs vēders!

Tie truli lopiņi,

Man kauns par viņiem.

Jā gan. Es stāvu viņiem pāri!

ARTA. Un viņi bijās tevis – lepnas, saltas,

Tie nebij lopiņi,

Tik apjukuši ļaudis.

Tie gaidīja, lai tu tos uzrunātu!

Jā, viņi gaidīja, ka tu tiem būsi

Māte! [Zālīte 2001 : 74]

 

(Ļaudis stāv un gaida, dzirdama klusa runāšana. Sargi bīda nost no kalna un žoga.)

VIENS NO ĻAUDĪM LAUKUMĀ.

(Uz kalnu rādīdams.)

Spīd kā ledus saulē, nemaz nevar virsū skatīties!

KĀDS SAIMNIEKS.

Un kāds slidens! – Ak tad te nu būs visiem jākāpj augšā, lai dabūtu to karaļa meitu!

OTRAIS NO ĻAUDĪM.

Tev jau nebūs jākāpj; tev naudas diezgan, tu varēsi atpirkties no tā sloga.

SAIMNIEKS.

Areče! Es jau taisni gribēju kāpt, lai taptu par karaļa znotu.

PIRMAIS.

Nez vai tev pašam tik nau sieva mājās? Ko tā teiks, kad tu kāpsi pēc svešām princesēm?

KĀDS JAUNEKLIS.

Ak, cik skaists tas stikla kalns! Un tur augšā tā skaistākā princesīte! [Rainis 1980 : 423]



 

1991. gada 13.–20. janvāris. Rīgā sapulcējies daudz ļaužu. Ielās skan tautasdziesmu melodijas. Tā tautas balss, kas nekad neapklust. Naktīs un dienās kā spožas acis atspīd uguns liesmas. Tās tautas acis, kas vienmēr nomodā. Latvju tauta savu Māti sargā!

Tur cilvēki dažādi – zemnieks un pilsētnieks, nabags un bagāts, vecs un jauns. [..] Kas sapulcināja šos cilvēkus? Vai tās bija brīvības alkas, patriotisms, cīņas spars? Jeb tas ir latviešu gars, kas mūžam nemirstošs? Šos jautājumus mēs uzdodam sev un citiem, atceroties Latvijas trešo Atmodu. [Liepa 2001 : 242]

 

Sibīrija ar lielo attālumu, Novosibirskas apgabala Timofejevkas latgaliešu ciems, kurā satiktie latgalieši runāja arhaizētā valodā, ciema nomaļums radīja sajūtu, ka esam ja ne ārpus laika, tad noteikti kādā citā laikā. To vēl vairāk nostiprināja satiktie ļaudis, no kuriem neviens nebija bijis Latvijā. [..] Palēnām iegājām svešajā un ārēji dīvainajā telpā, kuru apdzīvoja it kā savējie, bet no Latgales atšķirīgi savējie, telpā, kur lopi, sākot no zosīm, vistām un beidzot ar cūkām un govīm, staigāja brīvā vaļā, kur ciema ļaudis nekur nesteidzās, stundām sēdēja māju priekšpusē uz soliņiem un par kaut ko runāja. [Kursīte 2008 : 86]

 


 

Labieši – bagāti, aristokrātiski ļaudis, turīgi zemnieki. Viduslaiku Livonijā pie labiešiem piederēja leimaņi. Kurzemē labiešus sauca par arī par bajāriem. Labieši jeb ‘labākie ļaudis’ minēti 13. gs. vēstures avotos, vēlāk latviešu tautasdziesmās (labieši, labi ļaudis, labinieki). [Latvijas enciklopēdija 2005 : 626]

 

  „Tas Latviešu Ļaužu Draugs” ir trešā latviešu avīze klaušu laikos, bet pirmā latviešu avīze Rīgā. To vienreiz nedēļā no 1832. līdz 1846. gadam izdeva un rediģēja Jāņa draudzes mācītājs Hermanis Treijs (1794–1849), kurš jau agrāk bija ņēmis dalību latviešu kalendāru sastādīšanā. Satura un virziena ziņā „Tas Latviešu Ļaužu Draugs” daudz neatšķīrās no „Latviešu Avīzēm”. [Latviešu literatūras vēsture 1935 : 140]



 

Tēlnieka Ojāra Feldberga 1987. gadā veidotā skulptūra „Tautasdziesma” atrodas starp lielo un mazo Arkādijas parku Ojāra Vācieša un Mazās Nometņu ielas krustojumā. Tā uzstādīta 1990. gadā par godu XIX Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem, kuros pirmo reizi pēc Otrā pasaules kara atkal apvienojās trimdas un represiju sašķeltā latviešu tauta.

2,6 metrus augstā skulptūra kalta gaišā granītā un lieta bronzā; tas ir četrskaldņu kubs, kuru vidū pārdala uz četrām debespusēm vērsti stilizēti tautumeitu stāvi. Tā ir alegorija par četru Latvijas novadu ļaudīm, kuri ieradušies Rīgā uz Dziesmu svētkiem, kas kopš 1873. gada ir nācijas spēka, cerību, vienotības akcija.

[Sagatavots pēc: http://www.rigaspieminekli.lv/?lapa=piemineklis&zanrs=3&rajons=2&id=176]

 

 1991. gadā pie Svētes pamatskolas Ruļļu kalnos atklāja pieminekli, kurš ir šķelts laukakmens ar auseklīti un tā centrā reljefā veidotām divām senlatviešu karavīru figūrām. Pieminekļa priekšpusē iekalti uzraksti „Es jums saku, sveši ļaudis – šai zemē nenāciet: dzied man zelta lakstīgala zobentiņa galiņā!” un „Latviešu strēlniekiem 1915. g.”.

Pieminekļa aizmugurē uzraksts: „1915. gada aprīlī Daugavgrīvas cietokšņa zemessargi šeit – pie Ruļļu kalniem – savā pirmajā kaujā apturēja vācu armijas uzbrukumu Jelgavai. .. ideja par latviešu strēlnieku pulku radīšanu bija dzimusi.”

Pieminekļa ieceri realizēja mākslinieku ģimene: tēlniece Alvīne Veinbaha un viņas dzīvesbiedrs mākslas vēsturnieks Jānis Kaksis, piedaloties arī dēlam Klāvam Veinbaham. Savu darbu pieminekļa izveidē un apkārtnes labiekārtošanā ieguldīja arī arhitekts Oļģerts Dūda.

 Attēls: P. Korsaks.

[Sagatavots pēc: Kušķis 2016 : http://www.tevijassargs.lv/ts/mazpazistams-piemineklis-strelniekiem/]


 


Vecpiebalga. „Dzērvēnu” saimes ļaudis un lopi.

 

Vecpiebalga. „Dzērvēnu” saimes ļaudis (192-).

Mārciena. Slūžēnu saimes ļaudis pļavā (192-).

Madonas novada ļaudis.

Madonas novada ļaudis.

Vatrānes muižas ļaudis. Trīne Pumpura viņu vidū (190-).

Ainaži. „Krauju” māju ļaudis (193-).



Spēlfilma Nevajadzīgie ļaudis (2008). Režisors M. Martinsons.

Dokumentālā filma Seda. Purva ļaudis (2004). Režisors K. Goba.


Dziesma Runā ļaudis, ko runā. Izpilda grupa „Iļģi”.

 

Dziesma Nesmejieti jūs, ļautiņi. Izpilda grupa „Iļģi”.


 

Dzimtbūšana – daļas zemniecības feodālās atkarības forma, kurā zemes kungs uzņēmās rūpes un aizbildniecību pār atkarīgajiem (nodrošināja tos ar aizstāvību, veselības aprūpi, darba inventāru, neražas gados ar pārtiku un sējmateriālu, celtniecības materiāliem, maksāja augstākai varai par tiem nodokļus u. tml.), savukārt atkarīgie dzimtļaudis atdarīja ar pienākumiem pret kungu (visbiežāk zemes kunga saimniecībā, klaušas), kas rezultātā izpaudās piesaistīšanā pie apstrādājamās zemes, pakļaušanā senjoru administratīvajai un tiesu varai, retumis krasākās formās pat robežojoties ar verdzību.

Vēsturiski izveidojās no kolonāta. No senjora varas atkarīgos zemniekus un muižas ļaudis dēvē par dzimtcilvēkiem jeb dzimtļaudīm (fr. serfs), kuri nedrīkstēja nodot mantojumā zemi, ko apstrādāja, nedz arī saimniecības inventāru, nedrīkstēja pāriet no viena senjora pie cita, slēgt laulību bez senjora atļaujas, laulāties ar cilvēku no cita senjora dzimtcilvēkiem u.tml. [..] Livonijā dzimtbūšana sāk veidoties XV–XVI gs., kad muižnieki sava lēņa zemniekus sāka uzskatīt par neatņemamu šī lēņa sastāvdaļu, kustamo inventāru, uz kuriem attiecināma zemes kunga tiesiskā un saimnieciskā vara. Līdz ar to muižnieks mantoja par dzimtu ne tikai muižu, bet arī muižas novadā (lēnī) dzīvojošos zemniekus, kurus sāka saukt par dzimtļaudīm (Erbleute) vai dzimtzemniekiem(Erbbauer).

[http://vesture.eu/index.php/Dzimtb%C5%AB%C5%A1ana]

 

Latvijas ļaudis. Virtuālā enciklopēdija

2011. gadā izveidota interneta vietne  – virtuālā enciklopēdija „Latvijas ļaudis,  jo vietnes iepriekšējais nosaukums „Latvijas ļaudis uz 21. gadsimta sliekšņa” jau kļuvis neaktuāls. Kopš 1998. gada novembra sakrāts vairāk nekā 3000 stāstu par Latvijas ļaudīm. Latvijas Republikas simtgadei tiks pievienoti simts dzīvesstāsti.

[Sagatavots pēc: http://www.latvijaslaudis.lv/]

 

„Latgalietis XXI gadsimtā” – top fotogrāmata par Latgales ļaudīm

Latgalē par godu Latgales kongresa simtgadei iecerēts izdot fotogrāmatu „Latgalietis XXI gadsimtā”. Tika izsludināts konkurss, kurā fotogrāfus aicināja iesūtīt Latgales cilvēku portretus. Grāmatas idejas autors ir fotogrāfs no Preiļiem Igors Pličs. „Portreta žanrs ne tikai pats vecākais, bet arī pats sarežģītākais, jo atklāt cilvēka dvēseli, cilvēka rakstura īpašības, viņa noskaņojumu nemaz tik vienkārši nevar,” tā fotogrāfs Igors Pličs skaidro sarežģīto uzdevumu – fotogrāfijās fiksēt Latgales ļaudis 21. gadsimtā. Fotogrāmatas „Latgalietis XXI gadsimtā” māksliniece ir rēzekniete Daina Salmiņa.

[Sagatavots pēc: Zute 2017 : http://www.lsm.lv/raksts/kino/kultura/latgalietis-xxi-gadsimta-top-fotogramata-par-latgales-laudim.a222323/]

 

Liepājas pilsētas pašvaldības iestāde „Kultūras pārvalde” 2017. gadā jau septīto gadu pēc kārtas izsludinājusi konkursu par Egona Līva piemiņas balvu „Krasta ļaudis”. Šo piemiņas balvu „Krasta ļaudis” pasniedz ar mērķi veicināt interesi par latviešu rakstnieku Egonu Līvu un viņa devumu jūrniecības popularizēšanā. Konkurss aktualizē latviešu autoru darbus.

[Sagatavots pēc: http://www.liepajniekiem.lv/atslegvards/krasta-laudis]

 

Viena zeme, vieni ļaudis, nav vienāda valodiņa”

Unikālais izdevums satur aptuveni 100 dažādu latviešu valodas izlokšņu paraugus ar ierakstu atšifrējumu vienkāršotā fonētiskā pierakstā. Teicēju atmiņu stāstījumi noklausīti dažādās Latvijas pusēs un aptver daudzveidīgus tematus. Izdevums kopā ar CD veltīts izcilās dialektoloģes Latvijas Universitātes profesores Martas Rudzītes piemiņai.

[Sagatavots pēc : https://www.janisroze.lv/lv/viena-zeme-vieni-laudis-nav-vienada-valodina-3-cd.html]

 

Deju kolāža „Dzintara zemē dzintara ļaudis”

Deju kolāža 12 pāriem. Jāņa Ērgļa, Guntas Skujas, Ilmāra Dreļa, Artas Melnalksnes un Jāņa Purviņa horeogrāfija. Ilgas Reiznieces, Valta Pūces, Gunāra Igauņa, Raimonda Paula mūzika Jura Vaivoda aranžējumā. Deju kolāža veidota XXVI Vispārējo latviešu Dziesmu un XVI Deju svētku deju lieluzveduma „Māras zeme” IV daļai. Tajā ir iekļauti Jāņa Ērgļa dejas „Baltu puķu guni kūru”, Guntas Skujas dejas „Es varēju sadziedāt”, Ilmāra Dreļa dejas „Īdenes dancis”, Artas Melnalksnes dejas „Nāc, sēdies manā dirižablī” un Jāņa Purviņa dejas „Sasala jūrīna” fragmenti.

[Sagatavots pēc: http://www.lnkc.gov.lv/jaunumi/deju-lieluzveduma-maras-zeme-materiali.1/]

 

Jēkabpils novada pašvaldības informatīvais izdevums.

 

[http://jekabpilsnovads.lv/?p=12635]

 

Ļautiņputra.

Taisa no sautētiem, izžāvētiem un brūni notaukšķētiem rudziem, kurus, miltos samaltus, iekuļ rūgušā pienā. Ļautiņputru sevišķi cienīja Vasarsvētkos, bet ēda to arī visu cauru vasaru. [Kursīte 2012 : 653]