Tradicionālā transkripcija

[latvija]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[lɑtviʝɑ] 


[l] – ’skanenis’.’]

[a] – īsais patskanis

[t] – nebalsīgais troksnenis

[v] – balsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis

[j] – balsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

 

Trīszilbju vārds.

Ortogramma – L.



Latv– – sakne

ij– – piedēklis

agalotne

Latvij- – vārda celms

-ija – izskaņa



Latvijapatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, īpašvārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija

 

 Vienskaitlinieks.

 

 

vsk.

dsk.

N.

Latvij-a

 

Ģ.

Latvij-as

 

D.

Latvij-ai

 

A.

Latvij-u

 

I.

ar Latvij-u

 

L.

Latvij-ā

 

V.

Latvij-a!

 


Teikumā var būt:

1)  teikuma priekšmets Latvija ir mājas aptuveni diviem miljoniem cilvēku.

2)  izteicēja daļa – Mana dzimtene ir Latvija.

3)  galvenais loceklisMūsu Latvija!

4)  papildinātājs – Interesanti stāsti par Latviju ir visā pasaulē.

5)  apzīmētājsLatvijas iedzīvotāji ciena savu valsti.

6)  vietas apstāklis Mani draugi no Spānijas viesojas Latvijā.



Latvijas aizsargājamie augi, Latvijas aizsargājamie dzīvnieki, Latvijas amatnieki,  Latvijas armija, Latvijas atceres dienas, Latvijas ceļi, Latvijas daba, Latvijas depozīts, Latvijas ekonomika, Latvijas ezeri, Latvijas galvaspilsēta, Latvijas glezniecība, Latvijas Goda konsuls, Latvijas grāmata, Latvijas ģerbonis, Latvijas himna, Latvijas iedzīvotāju skaits, Latvijas iekšzemes kopprodukts, Latvijas īpašumi, Latvijas karavīri, Latvijas karte, Latvijas keramika, Latvijas kino, Latvijas kultūra, Latvijas kultūrvēsturiskie novadi, Latvijas lepnums, Latvijas literatūra, Latvijas māksla, Latvijas minoritātes, Latvijas muižas, Latvijas muzeji, Latvijas neatkarība, Latvijas okupācija, Latvijas opera, Latvijas pagasti, Latvijas pieminekļi, Latvijas pilis, Latvijas pilsētas, Latvijas plašsaziņas līdzekļi, Latvijas prezidents, Latvijas putni, Latvijas reģioni, Latvijas robeža, Latvijas simboli, Latvijas sports, Latvijas statistika, Latvijas suverenitāte, Latvijas svētki, Latvijas tauta, Latvijas teritorija, Latvijas tūrisms, Latvijas upes, Latvijas uzņēmumi, Latvijas ūdens resursi, Latvijas valsts, Latvijas vēsture, Latvijas zīmols, Latvijas zinātne

 

gleznainā Latvija, mīļā Latvija, senā Latvija

 

apceļot Latviju, atgriezties Latvijā, iepazīt Latviju, pārstāvēt Latviju, pētīt Latviju, sakopt Latviju



Latvija – Latveja
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]


VietvārdiLatvijas Republika.


ErgonīmiLatvijas Aizsardzības akadēmija, Latvijas Amatniecības kamera, Latvijas Ārstu biedrība, Latvijas Balzams, Latvijas Banka, Latvijas Biznesa koledža, Latvijas Deju federācija, Latvijas Centrālais depozitārijs, Latvijas Cilvēktiesību centrs, Latvijas Dzelzceļš, Latvijas Infektoloģijas centrs, Latvijas Institūts, Latvijas Jūras akadēmija, Latvijas Kultūras akadēmija, Latvijas Mākslas akadēmija, Latvijas Mobilais telefons, Latvijas Nacionālā bibliotēka, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Latvijas Nacionālā opera, Latvijas Nacionālais teātris, Latvijas Neatkarīgā televīzija, Latvijas Olimpiskā komiteja, Latvijas Onkoloģijas centrs, Latvijas Pasts, Latvijas Propāna gāze, Latvijas Republikas Ministru kabinets, Latvijas Republikas Satversme, Latvijas Republikas Saeima, Latvijas Sarkanais Krusts, Latvijas Televīzija, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, Latvijas Universitāte, Latvijas Universitātes Botāniskais dārzs, Latvijas Valsts arhīvs, Latvijas Valsts ceļi, Latvijas Valsts meži, Latvijas vēstniecības, Latvijas Zinātņu akadēmija.

 

Avīzes nosaukumsLatvijas Avīze.


Latvijas vārds cēlies no tās teritorijā kādreiz dzīvojušās etniskās vienības – latgaļu/letgaļu/letu – nosaukuma. Viņi 13. gs. hronikās un dokumentos saukti par Lethigalli, Letti, Letten, bet to apdzīvotās teritorijas apzīmējums bijis Lethia. Arheoloģiskajā literatūrā pieņemts lietot nosaukumu latgaļi, to nevienādojot un nošķirot no vēsturiski etnogrāfiskā apgabala – Latgale – iedzīvotāju apzīmējuma latgalieši. Latgaļi nebija vienīgie šodienas Latvijas teritorijas kādreizējie iedzīvotāji. Bija arī kurši, zemgaļi, sēļi, vendi, lībieši.
[Sagatavots pēc: Radiņš 2012 : 8]


angļu – Latvia

baltkrievu  Латвія

franču – Lettonie

grieķu – Λετονία

igauņu – Läti

krievu – Латвия

ķīniešu – 脫維亞

latīņu – Lettonia

lietuviešu – Latvija

lībiešu – Leţmō

poļu  Łotwa

somu  Latvia

spāņu  Letonia

ukraiņu  Латвія

vācu  Lettland

zviedru  Latvia



Senie apģērbi

Senākie Latvijas teritorijā atrastie apģērba fragmenti liecina, ka apģērbs ticis darināts no liniem vai vilnas. Pētot 7.–12. gadsimta materiālus, arheologi ir konstatējuši šādus apģērba gabalus: sieviešu villaines un apliekamos brunčus, vīriešu apmetņus, kreklus, jakas un svārkus. Zināms materiāls ir saglabājies no galvassegām, jostām, rokautiem, kāju aptinumiem un apaviem.

Visvairāk ziņu ir atrodams par sieviešu apģērbu, kas bija greznāk rotāts. Sievietēm bija vairāk bronzas rotu, kas ļāva tekstilijām labāk saglabāties.

Viduslaikos lielā Eiropas daļā, arī Latvijas teritorijā, augstāko un zemāko kārtu iedzīvotāju ģērbšanās kārtību regulēja Greznības ierobežošanas likums jeb tikumu tiesa, kuras mērķis bija saglabāt kārtu atšķirības.

Nenovērtējams Latvijas kultūras vēstures 18./19. gadsimta mijas avots ir Johana K. Broces zīmējumi. Ceļodams pa dažādiem Latvijas apvidiem, viņš akvareļa tehnikā zīmēja ainas no vietējo iedzīvotāju dzīves: apģērbu, darbarīkus, sadzīves priekšmetus, tradicionālo un muižu apbūvi.

Eiropas modes tendences vērojamas Krustpils tipa villainēs un krāsainajos izšuvumos.

Zemnieku apģērbs 19. gadsimtā pēc tā lietojuma ir iedalāms trīs grupās: darba, ceremoniju un svētdienas apģērbs. Darba jeb ikdienas apģērbs bija vienkāršs, praktisks un izturīgs, bez rotājumiem. To nēsāja mājās un darbā. Apģērbu komplektējums atkarībā no laikapstākļiem un tradīcijām katrā Latvijas kultūrvēsturiskajā novadā bija atšķirīgs. Ceremoniju tērps bija grezns, ar daudzām no iepriekšējām paaudzēm mantotām apģērbu daļām, arī saktām. Tas tika vilkts nozīmīgos dzīves notikumos: kāzās, kristībās, bērēs u. c. Savukārt svētdienas jeb baznīcas tērps bija ar daudzām laikmetīgākām modes iezīmēm. Vīrieši bija pirmie, kas 19. gadsimta pirmajā pusē pārgāja no tautā nēsātā tradicionālā piegriezuma apģērba uz klasisko angļu tipa uzvalku. Sieviešu apģērbs uz pilsētas tipa modi pārgāja vēlāk, 19. gadsimta otrajā pusē. Tajā laikā iecienītas bija kostīmkleitas – no vienkrāsaina, svītraina vai rūtaina auduma šūti kostīmi, kas sastāvēja no brunčiem un jakas.

Tradicionālā tautastērpa maiņas tempi visos Latvijas kultūrvēsturiskajos apgabalos nebija vienādi, tādēļ tradīciju un jauninājumu proporcijas dažādos novados bija atšķirīgas.

Pirmā Latvijas apģērbu izstāde Rīgā notika 1931. gadā.
[Sagatavots pēc: Jansone 2009 : 7–35]

 

Auklu vīzas jeb patērnes

Zemnieku darba apavi, linu auklu vīzes jeb, kā Latgalē dēvē, petērnes, tagad ir kļuvušas gluži vai par ekskluzīvu modes lietu. Tās ir ērtas, vieglas, higiēniskas, kājas tajās nesvīst. Ludzānieša Salimona Ķipļuka gatavotās petērnes ir nonākušas pat uz Nacionālā teātra skatuves: R. Blaumaņa lugas Ļaunais gars iestudējumā tās nēsā aktieri. Latgalietis patērņu pāri ir uzdāvinājis eksprezidenta kundzei Lilitai Zatlerei. Tās labprāt valkā vairāku folkloras kolektīvu dalībnieki visā Latvijā.

Senā aroda meistars 2011. gadā saņēma Ludzas novada uzņēmēju gada balvu. Neoficiāli viņš ir nosaukts par cilvēku, kurš vienīgais spēj īstenot vienu no astoņiem Latvijas amatnieku brīnumiem.
[Sagatavots pēc: Rancāne 2009 : 8]

 

Adīšanas tradīcijas

Rucava ir cimdu rakstu dažādības ziņā bagātākais Latvijas novads, kurā joprojām adītājas ada senus un sarežģītus rakstus spilgtās krāsās, kas iemācīti galvenokārt pašmācības ceļā. Rucavai ir raksturīgi robiņi zeķu, cimdu, retāk džemperu malās.

Savukārt viens no retajiem vīriešiem Latvijā, kas ada cimdus, zeķes, džemperus ar etnogrāfiskajiem rakstiem un vismaz 4–5 dzijas krāsām, ir Andrejs Alfrēds Čakāns no Rugāju novada. Viņš ir viens no Latvijas 268 adītājiem, kas darināja cimdus kā dāvanu NATO valstu un valdību vadītājiem (2006). Samita viesu rokās nonāca 120 viņa adītie cimdu pāri.
[Sagatavots pēc: Nemateriālā kultūras mantojuma valsts aģentūra 2009 un Pošeiko 2013 : 345]

 

Garākā tautiskā josta Latvijā

Līvānu lietišķās mākslas studijas Dubna 13 audējas pusgada laikā izauda garāko tautisko jostu Latvijā kā dāvanu Līvāniem 85 gadu jubilejā (2011. gadā). Sākotnējais audēju mērķis bija 85 m, bet beigās tās garums sanāca 94,43 m. Jostas izveidei bija nepieciešami 100 m dzijas un 100 m lina diegu.

Unikālais darinājums ir aplūkojams Latgales Mākslas un amatniecības centrā Līvānos.
[Sagatavots pēc: Pošeiko 2013 : 202]



Tev mūžam dzīvot, Latvija!

 

Tev mūžam dzīvot, Latvija,

Kā saulei, kas mirdz debess klajā!

Tu jauna zvaigzne zvaigznājā,

Kas uzlēkusi nule tajā!

 

Tev mūžam dzīvot, Latvija,

Kā jūrai, kas Tev šalc pie kājām!

Pats Dievs sen senis svētīja

Še Tavas āres mums par mājām!

 

Tev mūžam dzīvot, Latvija,

Kā jūrai lepni, saulei cēli.

Tu mūsu māte dārgaja,

Mēs Tavas meitas, Tavi dēli.

 

Tev mūžam dzīvot, Latvija,

Tu tēvzeme mums Dieva dota!

Lai Latvju tauta vienota,

Aug spēkā, slavā, daiļumā! [Plūdonis 2000 : 98]

 

 

Tik un tā

 

Nāk rudens apgleznot Latviju.

Bet nepūlies, necenties tā.

Man viņa ir visskaistākā

Tik un tā.

Mazliet par lielu, lai sasildot

Savu lakatu dotu,

Par lielu, lai paņemtu klēpī

Un apmīļotu.

Mazliet par mazu, lai palaistu vienu

Pasaules plašajos ceļos.

Par mazu, lai laistu vienu.

Es līdzi ceļos.

Nāk rudens izgreznot Latviju.

Bet nepūlies, necenties tā.

Mums viņa ir visskaistākā

Tik un tā. [Zālīte 2003 : 248]

 

 

Bezdelīgām aizejot

 

Vingrojiet, spārnojiet

Caur gaisiem, pār jūrām,

No dziesmu lejas

Uz pasaku zemi!

 

Pasakait tiem ļaudīm,

Ka bijāt Latvijā,

Ka bijāt Latvijā,

Dziesmotā tēvijā!

 

Kad aties Sniega māt’,

Kad atnāks Ziedu māt,

Tad atkal atspurdziet,

Tautiski padziediet! [Auseklis 1875 : 48]

 

 

Parole

 

Nakts garajās sargu stundās,

kā zilā mūžībā,

stāv krusta ceļos strēlnieks

bālsarmas vainagā.

 

Sals stindzinošs. Nakts gausa.

Sirds brīžam kā pagurtu.

Bet parole šonakt tik skaista:

Par Latviju – dzīvību.

 

Dun tālē šad tad dobji

kāds miegains lielgabals.

Zem soļiem vientuļajiem

dzied asi un griezīgi sals.

 

Vējš nāvējošs ledus spārnus

sit dziedot pār pasauli.

Kaut nāktu jel kāds, kaut skaisto

reiz dzirdētu paroli.

 

Nakts zūd kā moku dzēriens,

rīts zaļi jau šķiedrojas.

Lūk, krusta ceļiem tak beidzot

kāds nācējs tuvojas.

 

Pret zvaigznēm redz zibot pār plecu

kā štiku, kā izkapti…

Sargs jau no tālienes viņam

grib uzsaukt: Paroli!

 

Bet lūpas dreb – mēle stīva, –

viņš izdveš tik nopūtu.

Un atbilde nāk kā iz zemes:

par Latviju – dzīvību.

 

Tad tūkstoš zvaigznes pēc viņa

sniedz rokas mirdzošās.

Uz krusta ceļiem strēlnieks

redz: parole piepildās.

 

Un paceltā flinte pēkšņi

iz rokām viņam slīd.

Pats sargs uz krusta ceļiem

kā nopļauta zāle krīt. [Bārda 2003 : 135–136]

 

 

 

(Jūrmala)

Apļu kustības, tavas kustības –

iekšienē, ārpusē

Arī tad, kad mēs noliedzam vai mūs noliedz

mums vistuvākais

Mana mēle ir flauta,

kas mācās senos toņus,

manas rokas ir darbarīki,

kas rok tuneli cauri laikiem

Kādu dienu varbūt būšu iemācījies

izrunāt tavu vārdu: Latvija

Bet vai uzdrīkstēšos arī teikt:

mana tauta?

Es vingrinos klusībā pie sevis, vienatnē,

jo kad reiz sacīšu to skaļi,

tam jāskan īsti

…visu dienu pie jūras,

domāju par tiem, kas noslīkuši

šajos vārdos, par ilgām, kas te izlietas,

bet gājušas prom tikpat slapjas. [Kronbergs 1990 : 15]

 

 

Vārdi, kas radīja Latviju

 

Valoda sargā zemi, un zeme sargā valodu, jo zeme un

valoda ir viens. Katras tautas iesākums būdama, valoda

ir kā klēpis, kas auglīgs, un vārds ir tās dzīvības auglis.

Latvija! Valoda nosauc šo zemi un rada. Dainas! Latviešu

dvēseles audeklu valoda rāda, kā cilājot pūru. [..]

Gods visām mākslām, bet trauslākā ir no visām valodas

māksla un stiprākā arī. Ne vairs ar krustu. Ne vairs ar

zobenu. Ar valodu ir šīs zemes robežas spraustas. Ar valodu

ir šīs zemes kontūras iezīmētas. [Zālīte 2012 : 200–202]

 

 

Latvija

 

Latvija! Latvija!

Vārds tavs lai skan!

Droši un lepni lai skan:

Latvija!

 

Caur asiņu miglu,

postu un nāvi

brīvības rītam

pretī tu gāji.

 

Nakts bija baiga,

nakts bija gara,

bez savas saules

priecīgā stara.

 

Tagad tavs karogs

atraisīts plīvo,

pasaulei vēstī:

Latvija dzīvo!

 

Latvija! Latvija!

Vārds tavs lai skan!

Droši un lepni lai skan:

Latvija! [Kalēja 2000 : 91]

 

 

Latvijā

 

Latvijas kalnājos, Latvijas lejās

Krūtīs man atdzīvo brīvības gars;

Raugu tur vīrus kā ozolus zeļam,

Meitas kā liepas kuplojam.

 

Daugavas māmuļa, mīlīga, jauka,

Sirsnīgi glaužas pie Latvijas krūts;

Dedzīgi viņa caur klintaini laužas,

Tautiešus censībās modrina.

 

Dzirdu še burtnieku sirmajās dziesmas,

Dievkoku paēnās audzētas.

Krūtis tās pilda ar debesu jūsmām,

Garu līdz dievībai pacilā.

 

Līga man apveltī dziesmotiem pušķiem,

Sēdina ozola krēsliņā,

Trimpus man mielo ar putošu alu.

Ūsiņš ar Dravdāvas dzērienu.

 

Šeitan es sapņoju Zeltmātes dienas,

Sentēvu bijušu laimību;

Dvēsele pamostas Aušriņas zemē,

Romavas krāšņajā godībā.

 

Latvijas kalnos, Latvijas lejās

Krūtīs man atdzīvo brīvības gars!

Raugu tur vīrus kā ozolus zeļam,

Meitas kā liepas kuplojam! [Auseklis 1975 : 137–138]

 

 

Dziesma brīvajai Latvijai

 

Lai līgo lepna dziesma

Tev, brīvā Latvija!

Kā sauli uzlecošu

Sirds tevi sveicina.

 

Tu pērle, iznirusi

Iz dzelmju pusnaktīm;

Kā pērli tevi dārgu

Mēs sirdī glabāsim.

 

Tu puķe, kurai plaucis

Simt gadiem lolots zieds,

Kas tautas ilgām sildīts

Un tautas asrām liets.

 

Tu zvaigzne, kas pie debess

Sāk atspīdēt tik nu,

Kaut seno zvaigžņu pulkā

No vecākajām tu.

 

Tu pavasara straume,

Kas smejot cauri tiek

Caur veca sniega blāķiem,

Ko ziema ceļā liek.

 

Lai līgo lepna dziesma

Tev, brīvā Latvija!

Audz liela, skaista, spoža,

Kā saule lecoša! [Plūdonis 2000 : 83–84]

 

 

Tu esi

 

Šo pašu svētāko

Tu neaizmirsti:

Vai celies debesīs,

Vai jūras dzīlēs nirsti,

Vai draugu pulkā

Dali savu prieku,

Vai viens pats satiecies

Ar pretinieku –

Tu esi

Latvija! [Vācietis 1991 : 283]


Latvi, lai kurā zemes daļā tu nonāktu – Piemini Latviju!

Nekad un nekur savā mūžā tu nedzirdēsi skaistāka vārda par šo vārdu; tāpēc nemities to daudzināt, nebeidz slavēt šo valsti, kas šo vārdu nes. Ja esi tēvs, paud to saviem bērniem, ja esi māte, dziedi par viņu pie savu bērnu un mazbērnu šūpuļiem, bet, ja esi bērns, kas dzimis trimdā, – nerimsti taujāt par šo zemi savus vecākus. Latvija lai tavās domās un iedomās ir kā tāla, brīnišķīga sala pasaules jūrās, uz kuru vienmēr jāstāv vērstam tavas dzīves laivas priekšgalam.

Diena vai nakts, vakars vai rīts, piemini viņu, iemīli arvien dedzīgāk.

Gada laikiem nākot un ejot – piemini Latviju!

Ar šiem vārdiem sasveicinies, ar tiem atvadies, tiekoties ar tautiešiem jebkurā pasaules daļā.
[Jaunsudrabiņš 1999 : 5]



Teds Nolans: Vēlos daļu sevis atstāt Latvijā

Katrs var uzvarēt, bet, lai uzvarētu, nepieciešama gudrība. Es lepojos ar to, ka esmu Latvijas izlases treneris. Vēlos daļu sevis atstāt šeit – Latvijā. Gribu, lai Latvijas izlase spēlē latviešu hokeju, nevis krievu vai kanādiešu. Es zinu, cik mazām nācijām ir grūti izsisties. Sacensību gars ir sirdīs. Nevar būt labākas izjūtas kā pārstāvēt savu valsti, savu tautu, savu ģimeni. Nav nepieciešams būt bagātam, lai smagi strādātu, drīzāk jābūt nabagam, lai smagi strādātu un būtu labs rezultāts. Tā ir arī mana filozofija hokejā – strādāt ar tiem resursiem, kas ir, un gūt panākumus. [Stepiņa 2011 : 34]


Latvijas ģerbonis

Latvijas valsts ģerboņa autors ir latviešu mākslinieks Rihards Zariņš. Latvijas ģerbonim ir trīs versijas: lielais ģerbonis, papildinātais mazais ģerbonis un mazais ģerbonis.

Latvijas lielajam ģerbonim ir vairoga forma, kura augšējā daļā atrodas uzlecoša saule un trīs zvaigznes, kas simbolizē kultūrvēsturisko apgabalu vienotību; apakšējā daļa sadalīta divās daļās: sarkans lauva sudraba laukā un mitoloģisks zvērs – sudraba grifs – sarkanā laukā. Lauva un grifs ir Latvijas novadu simboli: lauva – Kurzemes, grifs – Latgales un Vidzemes. Ģerboņa pamatnē ir redzams spēka simbols – ozola zari, kas apvīti ar lenti Latvijas nacionālā karoga krāsās.

To ir tiesīgi lietot Valsts prezidents, Saeima, tās komisijas un deputāti, Ministru kabinets, ministrijas un īpašo uzdevumu ministri, Valsts kontrole, Satversmes tiesa, Augstākā tiesa, Ģenerālprokuratūra, Satversmes aizsardzības birojs, Latvijas Banka, Latvijas Republikas diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības.

Papildinātais mazais valsts ģerbonis ir mazais valsts ģerbonis, kas sānos apņemts ar diviem zaļiem ozola zariem, kuri krustojas zem vairoga.

Mazais valsts ģerbonis ir lielā valsts ģerboņa vairogs, virs kura puslokā trīs zelta zvaigznes.
[Sagatavots pēc: Sēja 2007 : 8; http://www.lvportals.lv/]

 

Latvijas karogs

Latvijas karoga pamatā ir 13. gs. lietotais seno cēsnieku kara karogs. Atskaņu hronikā ir teikts, ka 1279. gadā Vācu ordenim no Cēsīm palīgā ieradās simts latgaļu karavīru ar savu karogu, kas bijis sarkans ar baltu joslu. 1917. gadā Mākslas veicināšanas biedrības apspriedē par nacionālo karogu nolēma uzskatīt Anša Cīruļa metā atainoto tumši sarkano karogu ar baltu joslu vidū. Baltās krāsas josla karogā simbolizē likteņupi Daugavu, bet sarkanā krāsa – par brīvību kritušo cīnītāju asinis. Tā kā trīs vienādās daļās karogs līdzinās Austrijas karogam, Latvijas karoga joslu platuma attiecība ir 2:1:2.

1922. gadā šis karogs ir apstiprināts par valsts karogu. Gandrīz 50 gadus sarkanbaltsarkanais karogs bija aizliegts. 1988. gada 11. novembrī to Rīgas pils Svētā Gara tornī uzvilka latviešu strēlnieks, aktieris Ēvalds Valters un rakstnieks Alberts Bels. 1991. gadā 16. janvārī, barikāžu laikā, tas atkal tika apstiprināts par Latvijas Republikas karogu.

Latvijas karogu pie publisko personu ēkām, privāto tiesību juridisko personu un personu apvienību ēkām, kā arī dzīvojamām ēkām novieto 1. maijā, 4. maijā, 11. novembrī un 18. novembrī. Savukārt Latvijas valsts karogu sēru noformējumā pie ēkām novieto 25. martā, 14. jūnijā, 17. jūnijā, 4. jūlijā un decembra pirmajā svētdienā.
[Sagatavots pēc: Sēja 2007 : 8; http://www.president.lv/] 

 

Latvijas Republikas himna Dievs, svētī Latviju!

Latvijas valsts himnas vārdu un mūzikas autors ir Baumaņu Kārlis (1835–1905). Pirmo reizi tā skanēja Pirmo vispārējo latviešu dziesmu svētku atklāšanā 1873. gadā.

Dziesma, kas skan kā lūgšana, latviešu tautai kļuva par vienu no iemīļotākajām dziesmām, un 1920. gadā tā tika apstiprināta par valsts himnu.
[Sagatavots pēc: Sēja 2007 : 8–9]



Ž. Šēnberga Latvijas brūnās (1937).

 

H. Purgaiļa 100 gadu atcerei veltīta izstāde Man Latvija ir visskaistākā! (2012).

 

G. Stūres un M. Jurjānes izstāde Latvijas kuģi (2013) par godu Latvijas Jūras spēku flotiles 21. gadadienai.

 

R. Skujas izstāde Mūžam mainīgā Latvijas daba (2013).


Mākslinieces S. Dišleres pastmarka ar atainotu Brīvības pieminekli un uzrakstu Latvija (1991).


Brīvības piemineklis

Brīvības cīņās kritušo varoņu piemiņai celtais Brīvības piemineklis ir uzskatāms par Latvijas nacionālās neatkarības simbolu. Tā autors ir tēlnieks Kārlis Zāle. Pieminekļa pamatakmens ir likts 1931. gada 18. novembrī. Brīvības piemineklis ir uzcelts par tautas saziedotiem līdzekļiem.

Brīvības piemineklis ir 42 metrus augsts, veidots no pelēkā un sarkanā granīta, travertīna, dzelzsbetona un vara.

Pieminekli vainago Brīvības tēls. Trīs zvaigznes tās paceltajās rokās simbolizē trīs Latvijas novadus – Kurzemi, Latgali un Vidzemi (Zemgale tolaik ietilpa Kurzemes sastāvā). Pie pieminekļa katru dienu stāv godasardze.
[Sagatavots pēc: Sēja 2007 : 9]


Teodora Zaļkalna bronzas monēta ar uzrakstu Latvija un sievietes attēlu ar lakatu galvā, bet reversā – maize, nazis, ābols, skābputras trauks un piena krūze (1922).


V. Rīdzenieka fotogrāfija Latvijas valsts pasludināšana 1918. gada 18. novembrī.

 

Latvijas Fotogrāfijas muzejs (kopš 1993. gada) atrodas Rīgā, Mārstaļu ielā 8. Muzejā ir aplūkojama pastāvīga ekspozīcija Fotogrāfijas attīstība Latvijā. 1839–1940 (autors fotovēsturnieks Pēteris Korsaks).

 

Fotomākslinieka Gunāra Janaiša aizsāktā un turpinātā fotoakcija Viena diena Latvijā (1987. un 2007. gadā), ideja – iegūt daudzveidīgas sociālo realitāti atainojošas fotogrāfijas Latvijā 24 stundu laikā. Pirmajā akcijā piedalījās ap 80 vietējo un ārvalstu fotogrāfu, otrajā – 160.
[Sagatavots pēc: http://www.vienadiena.lv]

 

Edgars Dubiņš Photogenic Latvia (2007) – fotogrāfiju buklets ar komentāriem 11 valodās.

 

Gunārs Binde ir pazīstamākais Latvijas fotogrāfs. Viņa darbi jau ir kļuvuši par Latvijas fotogrāfijas klasiku. Fotogrāfa personālizstādes ir notikušas Latvijā, Igaunijā, Lietuvā, Gruzijā, Čehijā, Austrijā, Vācijā, Bulgārijā, Krievijā un Polijā. Viņa darbi ir aplūkojami ne tikai Latvijas Fotogrāfijas muzejā, bet arī Francijas Nacionālās bibliotēkas Estampa kabinetā, V. Hengla fotokabinetā Austrijā (aptuveni 40 darbu kolekcija); tie atrodami arī privātkolekcijās Latvijā, ASV, Argentīnā, Lietuvā, Igaunijā, Krievijā, Vācijā, Francijā, Nīderlandē, Polijā un Austrijā. Fotogrāfa darbi ir publicēti arī vairākās ārzemju enciklopēdijās, mākslas un fotožurnālos gan Latvijā, gan arī ārzemēs.
[Sagatavots pēc: http://www.fotoakademija.lv]


Rīgas pils

Rīgas pils atrodas Latvijas galvaspilsētā Rīgā. Tās pamati ir likti 1330. gadā. 15. gs. beigās rīdzinieki pili nojauca un visām Hanzas savienības pilsētām nosūtīja pa ķieģelim kā uzvaras zīmi, saglabājās tikai Svētā Gara tornis un daļa aizsargmūra. 16. gs. sākumā pils tiek atjaunota, zaudējot nocietinātas vietas nozīmi, bet iekļaujoties pilsētas aizsardzības sistēmā.

17. gs. beigās fasādei pie pils laukuma ir piebūvēts vienstāva arsenāls. Pēc arhitekta P. Boka projekta tika uzcelti vēl divi stāvi. Lielākās pārbūves notika 18. gs. un 19. gs. Savukārt 20. gs. 20.–30. gados priekšpilī pēc arhitekta E. Laubes projekta iekārtoja Latvijas Republikas prezidenta apartamentus.

Kopš 1920. gada pils telpās atrodas vairāki muzeji. Arī mūsdienās pils ir Latvijas Republikas prezidenta rezidence.
[Sagatavots pēc: Zarāns 2006 : 239–240]



Dokumentālā filma Viena diena Latvijā. Pēc 20 gadiem (2009). Režisore Inese Vēriņa. Filma ir par fotoakciju: gatavošanos, darba norisi, iegūto datu apstrādi.

 

Dokumentālā filma Starp Latvijām (2003). Filmas idejas autore, režisore un producente ir Māra Pelēce, kinostudija „Cerera Production. Filma ir veidota, pamatojoties uz vairāk nekā 100 intervijām, kurās sniegta atbilde uz jautājumu: „Ko nozīmē būt latvietim?

 

Dokumentālā filma Latvijas nacionālo partizānu karš (2003). Režisors Rodrigo Rikards, kinostudija Scilla. Filmā ir izmantots vēstures profesora Heinriha Stroda pētījums Latvijas nacionālo partizānu karš 1944.–1956.”.

 

Dokumentālā filma Ziedošā Latvija (2001). Režisore Ārija Kalpaka-Grundmane, kinostudija Scilla. Filma ir par laiku Latvijā no 1934. gada līdz padomju okupācijai, Kārļa Ulmaņa uzskatiem par Latvijai vajadzīgajiem cilvēkiem.

 

Dokumentālā filma 102 ligzdas Latvijai (2001). Režisors Ansis Epners, kinostudija AVE. Filma ir par Latvijas teritoriālo dalījumu.

 

Dokumentālā filma Latvijas šķēpi (2000). Režisors Ansis Epners, kinostudija AVE. Filma ir par pēdējo gadu Latvijas sporta sasniegumiem pasaulē.

 

Dokumentālā filma Latviju lūkojot (1999). Režisors Jānis Putniņš, kinostudija RDFS.

 

Dokumentālo filmu cikls Kino gadsimts Latvijā (1999). Režisore Dzintra Geka, LTV. Filmas ir par Latvijas kinovēsturi, izcilām personībām Latvijas kino.

 

Dokumentālā filma Latvija – valsts turpinās (1999). Režisors Aldis Šēnbergs, filmu studija „Zalktis”. Filma ir par Latvijas valsts vēsturi no valsts dibināšanas 1918. gadā līdz neatkarības atjaunošanai 1990. gadā.

 

Dokumentālā filma Latvija tik tuvu!? (1998). Režisors Jānis Putniņš, kinostudija „Kaupo filma”. Skatu filma par Latviju.

 

Dokumentālā filma Šī ir Latvija! (1993). Režisors Jānis Putniņš. Skatu filma par Latviju.


Valsts akadēmiskais koris Latvija (kopš 1942. gada). No 1997. gada kora mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents ir Māris Sirmais.

 

Latvijas himna Dievs, svētī Latviju! Baumaņu Kārļa mūzika un vārdi.

 

Dziesma Mūžam zili ir Latvijas kalni. E. Dārziņa mūzika, K. Skalbes vārdi.

 

Dziesma Es vēja saucu / Vivat-Latvija! R. Paula mūzika, J. Petera vārdi.

 

Dziesma Tev mūžam dzīvot, Latvija! J. Mediņa mūzika, V. Plūdoņa vārdi.

 

Dziesma Latvijai. A. Kiviča mūzika un vārdi, izpilda A. Kivičs un L. Dabare.

 

Dziesma Dzimis Latvijā. T. Kleina mūzika, G. Rača vārdi, izpilda I. Fomins.

 

Dziesma Iededzies par Latviju. I. Gusāna mūzika, A. Runča vārdi, izpilda grupa “Borowa MC“.

 

Dziesma Par Latviju. G. Rača mūzika, U. Marhilēviča vārdi.


Latvijas nacionālais putns ir baltā cielava, kas par tādu ir atzīta 1960. gadā Starptautiskajā putnu aizsardzības padomē.

Latvijas nacionālais kukainis ir divpunktu mārīte. Kukainis savu nosaukumu ir ieguvis no latviešu dievības Māras – Zemes mātes, kas gādā par auglību virs zemes.

Latvijas nacionālais augs – parastā pīpene jeb margrietiņa, kas zied jūnijā ap Jāņiem.

Latvijas nacionālie koki ir divi: parastā liepa un parastais ozols. Abi koki ir plaši pārstāvēti latviešu folklorā, lai atainotu latviešu meitas un puišus.

Vīnē 2003. gadā un Talsu novadā (Meža pētīšanas stacijā) 2004. gadā izveidotajās „Eiropas birzīs” kā Latviju pārstāvošs koks ir iestādīts pīlādzis.

Latvijas kultūrvēsturē būtiska loma un nozīme ir dzintaram. Tas ir saistīts ar latviešu nacionālo identitāti.

Daugava (saukta arī par Likteņupi) ir ne tikai garākā upe, bet arī vēsturiski un ekonomiski nozīmīgākā upe Latvijā.
[Sagatavots pēc: Latvijas Institūts 2008]

 

Pirmo cilvēku ienākšana Latvijas teritorijā

Klimatam kļūstot siltākam, pakāpeniski pārveidojās augu un dzīvnieku valsts, un Latvijas teritorijā radās cilvēku dzīvei piemēroti apstākļi. Cilvēki te ieradās pirms 11–12 tūkstošiem gadu, sekojot ziemeļbriežiem, kurus viņi medīja. Jau 9. gadu tūkstotī pr. Kr. Baltijas ledus ezera, Lubānas ezera un tajos ietekošo upju krastos bijušas vēlā paleolīta (8500.–7600. g. pr. Kr.) cilvēku apmetnes.
[Sagatavots pēc: Radiņš 2012 : 15]

 

18. novembris

Latvijas valstiskums 20. gadsimta pirmajos divos gadu desmitos attīstās ļoti sarežģītos iekšējos un ārējos apstākļos. Netiek atzīts un atļauts lietot jēdzienu Latvija latviešu apdzīvotās teritorijas apzīmēšanai.

1917. gada novembrī Valkā uz savu pirmo sesiju sanāk Latviešu Pagaidu nacionālā padome (LPNP). Tās galvenie mērķi ir skaidri un noteikti: izteikt prasību pēc neatkarības un panākt Latvijas neatkarības starptautisku atzīšanu.

Latvijas neatkarības proklamēšana notiek 1918. gada 18. novembrī Rīgas pilsētas II (tagad Nacionālajā) teātrī. Virs teātra ēkas plīvo sarkanbaltsarkanais karogs, zāle greznota lauru kokiem un zaļumu vītnēm, arī pāri skatuvei plešas liels nacionālais karogs.

Tautas padomes sēdi atklāj Jāņa Čakstes vietnieks Gustavs Zemgals un paziņo, ka suverēno varu Latvijā ir pārņēmusi Latvijas Tautas padome. Pirmais Latvijas Ministru prezidents Kārlis Ulmanis Pagaidu valdības vārdā pasludina Latviju par demokrātisku republiku. Kopā ar Latvijas operas kori visi klātesošie dzied Latvijas himnu Dievs, svētī Latviju!.

Gandrīz visa Latvijas pilsoniskā prese apsveic Latvijas valsts proklamēšanu. Jaunais Vārds un Jaunākās Ziņas, Baltijas Vēstnesis un Baltijas Ziņas, Līdums un Dzimtenes Ziņas neskopojas ar epitetiem. 18. novembris ir lielais vēsturiskais brīdis, jauns rīts, Imanta ir augšāmcēlies no Zilā kalna, ir sasniegts visu kara gadu sapnis. Preses izdevumi akcentē Latvijas proklamēšanas kā notikuma vienreizību, neatkārtojamību, vēsturisko nozīmību, aicina ticēt nākotnes Latvijai un strādāt tās labā. 
[Sagatavots pēc: Butulis 2008 : 5–17]

 

Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums

Latvijā ir 50 pilsētas un 7 republikas pilsētas (Rīga, Daugavpils, Jēkabpils, Jelgava, Jūrmala, Liepāja, Rēzekne, Valmiera, Ventspils), 41 novads ar tajos ietilpstošajām teritoriālajām vienībām. Pavisam Latvijā ir 424 pagastu pašvaldības.
[Sagatavots pēc: http://www.pilsetas.lv]

 

Rīga

Rīga ir Latvijas galvaspilsēta; pilsētas vizītkarte ir tās panorāma, kuras kontūru kopš viduslaikiem veido Pētera, Doma un Jēkaba baznīcas torņu smailes ar zelta gaili galā un Rīgas pils masīvais apveids.

Gadsimti ir mainījuši pilsētas seju, tomēr daudzo karu postījumi ir saudzējuši vērtīgāko, tāpēc vecpilsēta aizvien vēl glabā viduslaiku noskaņu.

Unikāla ir Rīgas jūgendstila arhitektūra, kas tiek vērtēta kā labākā Art Nouveau kolekcija Eiropā. Taču ievērības cienīga ir arī Ķīpsalas vai Āgenskalna koka arhitektūra, Maskavas forštates neorganizētā savdabība vai Mežaparka greznās savrupmājas un lieliskais Rīgas Zooloģiskais dārzs.
[Sagatavots pēc: Turlajs 2012 : 29]

 

Daugavpils

Daugavas malā izpletusies otra lielākā Latvijas pilsēta – Daugavpils. Tā ir Austrumlatvijas nozīmīgākais transporta mezgls un tranzītkoridors, tādēļ daugavpilieši savu pilsētu ar lepnumu dēvē par Eiropas Savienības austrumu galvaspilsētu. Daugavpils ārējais izskats atšķiras no citām vecākajām Latvijas pilsētām – tai nav vecpilsētas. Tagadējās Daugavpils senākā daļa atradās vietā, kur 19. gs. tika uzcelts Daugavpils cietoksnis.
[Sagatavots pēc: Zarāns, Vītols 2008 : 58]

 

Uzšūts lielākais Latvijas karogs

2013. gada 1. maijā Mežaparka Lielajā estrādē tika izklāts pasaulē lielākais sašūtais Latvijas karogs, nosedzot divas trešdaļas koru sēdvietu. Tas ir 22,5 m plats un 45 m garš. Ja karogu izvietotu horizontāli, tas būtu astoņstāvu mājas augstumā.

Latvijas valsts galvenais simbols tapis uzņēmuma „Latvijas tekstils” ražotnē. Karogs ir uzņēmuma simboliska dāvana savai valstij 95 gadu jubilejā. Karoga izgatavošanai tika izmantoti vairāk nekā 800 m poliestera auduma (apmēram 85 kg). No šā karoga varētu sašūt vairāk nekā 900 parastos karogus.

Līdz šim lielākais zināmais Latvijas karogs (izmērā 6 x 12 m) tiek izmantots militāro parāžu laikā, kad tas ir redzams zem helikoptera, kas parādes laikā lido gar 11. novembra krastmalu.
[Sagatavots pēc: http://www.tvnet.lv/]

 

Zudusī LatvijaLatvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas Letonica projekts, kura laikā tiek veidota digitāla datubāze ar digitalizētām senu zīmējumu kopijām, atklātnēm un fotogrāfijām no 19. gadsimta beigām līdz mūsdienām un objektu aprakstiem par arhitektūras un mākslas pieminekļiem, pilsētu un apdzīvotu vietu skatiem, sabiedriskajām ēkām, saimnieciskajām būvēm, infrastruktūras objektiem, Latvijas iedzīvotāju mājvietām, lauksaimniecības celtnēm un dabas objektiem.
[Sagatavots pēc: http://zudusilatvija.lv]

 

Depozīts ar zelta dukātiem. Arī Latvijas zemē var atrast zeltu…

1955. gadā Eduards Gersons Kuldīgas apriņķa Rumbas pagastā (kādreizējā kolhoza Venta teritorijā) netālu no Savnieku ciema pagasta padomes ēkas un sena lauku ceļa apmēram 20 cm dziļumā tikko uzartā laukā atrada depozītu ar zelta dukātiem.

Depozīts noslēpts 17. gs. 3. ceturksnī, un tajā bija 972 monētas, kas, iespējams, bijušas ietītas audumā, jo līdzās atrastas plāna auduma un rupja, skujiņā austa linu auduma paliekas. Trīs dālderi esot atradušies ādas makā. Atrastajā depozītā ir gan zviedru virsvaras laikā Rīgā un Elbingā kaltie šiliņi, gan Svētās Romas impērijas zemēs kaltie graši, šiliņi un dālderi. Taču īpašu uzmanību depozīts piesaista ar to, ka ir piemērs faktam: Latvijā var atrast zeltu. Šajā gadījumā atrastie ir Nīderlandes Savienoto Provinču Republikas Rietumfrīzijas, Utrehtas, Kampenas un Zvolles pilsētas dukāti.
[Sagatavots pēc: Ozoliņa 2010 : 65]

 

Skolēnu darbi par Latviju

 

Mana Latvija, Tu esi man

Vieta, kur vienmēr atgriezties.

Tev lūdzu tikai vienu –

Esi man.

Jo Tu esi rasa vasaras rītos,

Kad migla pār mežiem veļas.

 

Tu – zvaigznēm piebērtais, zilais debesu jums

Un saulgriežu naktī reibusī smarža.

Tu – sveces gaisma novembra tumsā.

Sniegs, sakritis matos un kūstošs.

 

Latvija – caur sāpēm nākusī brīve,

Daudzu gadsimtu lokos ciestā.

Bet ko varu es dot? [Ozoliņa 2011 : 11]

 

Pagaidām es esmu vēl maza. Es dzīvoju kopā ar pasaulē labāko māsu un mīļāko mammu. Mums ne vienmēr ir viss, ko mēs vēlētos, taču pavisam noteikti mums ģimenē ir mīlestība. Tas arī ir tas, ko es, Latvija, Tev varu dot. Man patīk Tavi meži (visvairāk priežu), man patīk Tavas upes (visvairāk Daugava), man patīk Tavas pilsētas (visvairāk Ogre). Mani iedvesmo Latvijas debesis ar miljoniem zvaigžņu. Tas, protams, nav daudz. Es esmu vēl maza, arī mana Latvija ir maza. Mana Latvija. Mana Ogre. Manas mājas. Mana mīlestība.
[Vecvanaga 2011 : 19]

 

Es piedzimu Latvijā, Tabores pagastā. Dzimtā man ir krievu valoda, bet es labprāt mācos skolā latviešu valodu. Filmas labprāt skatos latviešu valodā, jo tas man patīk. Skolā es uzzinu daudz ko jaunu, es mācos latviešu tautas tradīcijas, svētkus, kultūru un valodu. Bieži piedalos skolas un ārpusskolas konkursos, piemēram, “Tik Latvijas, cik Tavā sirdī”, un saņemu diplomus. Šogad skolā vadīju svinīgo koncertu, kurš bija veltīts Latvijas Republikas 92. gadadienai. 18. novembris ir Latvijas dzimšanas diena. Esmu Latvijas patriots, taču skaļi par to negribas runāt. Arī ģimenē mums tā sauktā patriotiskā audzināšana notiek izjūtu līmenī.

Varbūt citās valstīs ir vieglāk dzīvot? Bet te ir mūsu valoda, kurā esam izrunājuši pirmos vārdus, šeit ir mājas, kur vienmēr var atgriezties. Grūti atrast darbu. Es gribu kļūt par elektriķi, mācīties tehnikumā, pēc elektriķa kvalifikācijas iegūšanas turpināšu izglītību augstskolā.

Bet ko dot Latvijai? Dosim daudz mīlestības, lai Latviju varētu pacelt pāri visiem. Man ir tāds novēlējums mums visiem, kas ir Latvijā: iedziļināties un mēģināt izprast cilvēkus, kas dzīvo mums līdzās. [Avsjukevičs 2011 : 109]

 

Latvija ir dzimusi tumšā gadalaikā – novembrī, tāpēc mums ir vajadzīgi gaismas apliecinājumi ar svecēm, lāpu liesmām, svētku salūtu un kopā būšanu, kas rada vienotības izjūtu un ticību Latvijai. Ir daudz notikumu, kuros pietiktu tikai ar mūsu līdzdalību, lai mēs paši sev apliecinātu un atgādinātu – esam tauta, kurai ir sava valsts un valoda. Kamēr vien mēs esam dzīvi, mums ir kājas un rokas, mēs varam kustēties, runāt un cīnīties par sevi un to darīt arī par tiem, kas paši vairs nav spējīgi, mums ir jācīnās. Kamēr vien degsim kā mazas svecītes par spīti vējam, mēs būsim, mūs pamanīs un ievēros. Mums ir jāpastāv par sevi, jānosargā sava valsts, jānotur kopā tauta, jārunā latviski, lai mūsu valoda nepazustu. [Hibšmane 2010 : 7]

 

Kas ir Latvija? Mana dzimtene. L – tā ir laime, veiksme cilvēkiem, a – tā ir attapība grūtiem gadījumiem, t – tā ir tauta Latvijā, v – tas ir vienots spēks, valoda Latvijā, i – tā ir iespēja tikt vaļā no krīzes, j – tā ir jušana līdzi citām valstīm, kurās ir krīze, a – tas ir aizsargs pret kariem un katastrofām.

Es jūtos labi, jo esmu savā dzimtenē – Latvijā. [Kovaļenko 2010 : 41]