Tradicionālā transkripcija

[latvitis]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[lɑtvi͜eːtĭs]


[l] – skanenis

[a] – īsais patskanis

[t] – nebalsīgais troksnenis

[v] – balsīgais troksnenis

[ie] – divskanis

[t] – nebalsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Trīszilbju vārds.



latv- sakne

-iet-piedēklis

-is galotne

latviet- – vārda celms

-ietisizskaņa




jaun+latv-ieš-i

kārkl-u+latv-iet-is

pus+latv-iet-is

sen+latv-iet-is

vec+latv-ieš-i




latvietispatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, otrā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

latviet-is

latvieš-i

Ģ.

latvieš-a

latvieš-u

D.

latviet-im

latvieš-iem

A.

latviet-i

latvieš-us

I.

ar latviet-i

ar latvieš-iem

L.

latviet-ī

latvieš-os

V.

latviet-i! latviet!

latvieš-i!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsLatvieši ir baltu tauta, kas dzīvo Latvijā.

2) apzīmētājsLatviešu identitātes simboli ir Dievs, Daba, Darbs.

3) izteicēja daļa – Dzīvās baltu tautas ir latvieši un lietuvieši.

4) galvenais loceklisLatvietis pasaulē.

5) papildinātājs – Ceļojot ārpus Latvijas, bieži var sastapt latviešus.

6) vietas apstāklisLatvietī ir spēcīga māju izjūta.



latviešu alfabēts, latviešu arhitekti, latviešu basketbolisti, latviešu dejas, latviešu dievības, latviešu dzejnieki, latviešu dziedātāji, latviešu dziesmas, latviešu etnogrāfija, latviešu ēdieni, latviešu filmas, latviešu gadskārtas, latviešu gleznotāji, latviešu hokejisti, latviešu īpašības, latviešu īpatnības, latviešu joki, latviešu komponisti, latviešu kultūra, latviešu mākslinieki, latviešu mūziķi, latviešu ornamenti, latviešu operdziedātāji, latviešu rakstnieki, latviešu rakstu zīmes, latviešu sēta, latviešu tauta, latviešu tautastērps, latviešu tikums, latviešu zeme

 

īsts latvietis, stalts latvietis, skaista latviete



latvieši, vsk. latvietis

1. dsk. Tauta, Latvijas pamatiedzīvotāji.

Latviešu valoda, literatūra.

2. Pie šās tautas piederīgie. 
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 582]


latvieši, -u, latvietis, -ša, latviete, -es, dsk. ģen. -šu

1. dsk. Tauta, Latvijas pamatiedzīvotāji.

Latviešu valoda. Latviešu literatūra.

Latviešu strēlnieks caur kaujas lauku dārdiem Dziedāja dziesmu ar taisnības vārdiem. Ķempe 2, 46.

Viena no Raiņa idejām ir internacionālo sakaru dibināšana latviešu skatuves mākslai. Dzene 6, 65.

Latviešu etnogrāfiskā raksta attīstības sākumus iespējams izsekot pēc materiāliem, kas iegūti arheoloģiskajos izrakumos pilskalnos, kapenēs un apmetņu vietās. Freimanis 1, 159.

2. arī vsk. Šīs tautas piederīgais.

.. pie dēla [Maskavā] ciemojies Krišjānis Barons. Tur sapulcējušies daudzi latvieši. Sudrabkalns 5, 43.

.. dziesmu vēsts, kas atnāca no Raiņa, Ikvienam latvietim bij jauna spēka daina. Sudrabkalns 1, 162.

„Vai zini, .. mana sieva arī nav īsta latviete, tēvs viņai bijis lietuvietis.” Kroma 3, 43. 
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


latvietis, [latuvietis R.Kr. XVLL, 124), f. latviẽte, der Lette, die -in. kaunīgs latvietis, ein Lette., der sich nicht zum Lettemtum bekennen will.

latvis (li. lãtvis) der Lettte. „Sie selbst nennen sich Lavjus und ihre Sprache latvisku od. latvju valodu” Einhorn, St [In Mar. spreche (ostle) nach Dzimtenes Vēstnesis v. J. 1912, Nr. 77 von lotuvs miele, grùomata, dìva vuordi (neben vuocs mìele „deutsche Sprache”).
[Sagatavots pēc: ME II : 425]


latvietis, -te latvīts, -e; Kurzemes, Vidzemes, Zemgales latvieši – baļtīši; Latgales latvieši – latgalīši; latgalieši un pārējie latvieši – latgalīši i baļtīši; latviešu valoda – 1) (kopā ar latgaliešu valodu) latvīšu volūda; 2) (tikai lejaslatviešu valodas forma pretstatā latgaliešu valodai) baļtīšu volūda; tulkot no latviešu valodas latgaliski – puorvērst nu baļtīšu volūdys latgaliskai 
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


latvi¡tis latviẽc, –ša, -šàm, -ti, dsk. ģen. -šu, m.; latviẽte, es,-èi, -i, dsk. ģen. –šu. viņu jàu vàr ķext, ka viņa nàu latviẽte, pùlku vàdus saka [nepareizi].
[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe II 1978 : 201]


latvieši – latvji poēt., letiņi sar., barb.


Literatūrā latviešu literatūra, latviešu rakstnieks.


Vēsturēlatvieši, latviešu strēlnieki, latviešu tauta.


Valodniecībālatviešu valodas alfabēts, latviešu valodas gramatika, latviešu personvārdi, latviešu rakstība, latviešu valoda.


Folklorālatviešu anekdotes, latviešu tautas buramvārdi, latviešu folklora, latviešu tautas mīklas, latviešu tautas parunas, latviešu tautas pasakas, latviešu tautas sakāmvārdi, latviešu tautasdziesmas, latviešu tautas teikas, latviešu tautas ticējumi.


Preses izdevumiLatvietis, nedēļas laikraksts Liepājā; Austrālijas Latvietis, latviešu laikraksts Melnburnā; Amerikas Latvietis, nedēļas laikraksts Bostonā; Latviešu Avīzes, laikraksts Jelgavā; Latviešu Ārste, žurnāls Oberpālē; Latviešu Strēlnieks, žurnāls Rīgā; Latviešu Strēlnieks, žurnāls Krievijā, pēc tam Rīgā; Latviešu Strādnieks, mēnešraksts Londonā.

 

ErgonīmiLatviešu literārā biedrība (Latviešu draugu biedrība), Rīgas Latviešu biedrība, Latviešu opera, pirmais latviešu operteātris Rīgā (tagad – Latvijas Nacionālā opera), Rīgas Latviešu teātris, pirmais latviešu teātris; Latviešu fonds – Mičiganā (ASV), materiālā bāze latviešu kultūras, mākslas un izglītības attīstībai un saglabāšanai trimdā.

 

Sociālais tīkls www.latvietis.net, forums trimdiniekiem un visiem, kas nonākuši ārpus Latvijas robežām.


latvietis, atvasinājums no latvis < *latuvis vai *latavis, kura pamatā laikam upe un novads *Latuva vai *Latava. Vārds latvietis cilmes ziņā tieši saistāms ar seno latgaļu cilti, kuras nosaukums dokumentos ir ar divējādu saknes formu – lat- (> sl. lot-) un let-. Vārda sakne laikam ir ide. *let-/ *lot >*lat ‘tecēt’.

Vārds latvis sastopams 17. gs. literatūrā., piem., P. Einhorna rakstos (1649). Vārdnīcā to pirmo reizi min G. Elgers, idenficēdams latvi ar vidzemnieku, resp., livonieti. Elgeram gan pazīstams arī vārds latvietis, ko viņš lieto savienojumā latviešu zeme, saprazdams ar to Vidzemi.

18. gadsimtā paralēli lietoti vārdi latvis un latvietis, bet 19. gadsimtā dominē forma latvietis. 
[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 505–506]


angļu  Latvian

baltkrievu  латышы

ivritā  לטבית

franču – letton

grieķu  tης Λετονίας

igauņu  lätlased

krievu  латыши

latīņu  Latviēnsis

lietuviešu  latvis

poļu  łotysz

somu  latvialaiset

ukraiņu  латиші

vācu – Letten

zviedru  letterna



Septiņi latvieši – deviņas domas.

 

Latvīts bruoļam nikod pravdys nateiks, a svešam gon. 

 

Turiet jūs, latvieši, savu valodu godā, un jums labi klāsies virs zemes. Jo, kas sevi pašu negodā, to arī citi negodās. [J. Alunāns]


Kad latvietis runā ko vāciski, tad gaidāms draņķa laiks.


Kā dažādas tautas cēlušās

Kad Dievs bija radījis pasauli un tautas, vārdu tautām nebija. Viņš teicis, ka katrai tautai vajagot sava vārda, bet nav zinājis, kādu vārdu katrai tautai dot. Viņš teica, ka vārīšot ūdens katlu, tad zināšot, kā katru tautu saukšot. Pirmie atnākuši čigāni. Ūdeni vārot, ūdens čīkstējis. Dievs teicis: „Jūs sauks par čigāniem.” Latvieši bijuši beidzamie. Ūdens bijis izvārīts. Viņš teicis, kad metīšot putas zemē, tad redzēšot, kas būšot. Putām zemē krītot, iznācis: „Laks!” Dievs teicis: „Jūs sauks par latviešiem.”

Tā Dievs iedevis katrai tautai savu vārdu.
[http://valoda.ailab.lv/]

 

Vecpiebalga

Senos laikos starp latviešiem un zviedriem notikušas kaujas. Viena no ievērojamākām starp tām notikusi netālu no Vecpiebalgas muižas kādā meža līkumā, kur tagad atrodas ieleja. Veci ļaudis stāsta, ka šī ieleja esot cēlusies pēc šīs kaujas no cilvēku asinim un tādēļ arī vēl šo vietu tagad sauc par Asins ieleju.
[http://valoda.ailab.lv/]

 

Par ķeizarieni Katrīnu I

Gliks, dzīvodams Alūksnē, pieņēmis sev par audzēkni kādu bāra meitenīti. Vēlāk aiziedams uz Krieviju, tas meiteni paņēmis līdzi. Meitene bijusi ļoti skaista. Krievijā meiteni saticis pats ķeizars un to apprecējis. Tā meitene nākusi par Krievijas ķeizarieni Katrīnu I. Būdama par ķeizarieni, viņa apbraukājusi arī Latviju un gribējusi atvieglot latviešu dzīvi. Starp citām vietām viņa apmetusies arī Ogresgala pagastā, kam gan toreiz tāds nosaukums nav bijis. Ogresgala pagastā uzturēdamās, Katrīna gājusi Ogres upē ķert zušus, krieviski sauktus ugor. Bet latviešu mēlē neiegājis vārds ugor, un tie sākuši saukt „ogor”, līdz tas beidzot palicis par Ogres nosaukumu. 
[http://valoda.ailab.lv/]


Latvijas kultūras kanons

Latviešu etnogrāfiskās vērtības iekļautas Latvijas kultūras kanonā, kas līdzīgi kā citās Eiropas valstīs  izveidots kā izcilāko un ievērojamāko mākslas darbu un kultūras vērtību kopums, kas atspoguļo nācijas visu laiku nozīmīgākos sasniegumus kultūrā. Kultūras kanonā iekļautas Latvijas kultūru raksturojošās vērtības dažādās mākslas jomās, ar kurām lepojamies un kurām vajadzētu veidot ikviena Latvijas iedzīvotāja kultūras pieredzes pamatu, nodrošinot piederības izjūtu Latvijai. Kanons savā ziņā ir institucionalizēta kultūras atmiņa.

Darbs pie Latvijas kultūras kanona veidošanas tika uzsākts 2007. gada nogalē. Šobrīd Kultūras kanona izveide ir noslēgusies un Kultūras kanonu veido 99 kultūras vērtības septiņās nozarēs (arhitektūra un dizains, kino, literatūra, mūzika, skatuves māksla, tautas tradīcijas, vizuālā māksla).
[Sagatavots pēc: http://www.kulturaskanons.lv]

 

Tautastērps – viena no Latvijas kultūras kanona vērtībām

Latvijas kultūras kanona sadaļā Tautas tradīcijas iekļautās kultūras vērtības: K. Barona Latvju dainas, dziesmu teikšana vilcēju daudzbalsībā, kokles un koklēšana, tautastērps, Lielvārdes josta, Dziesmu svētki, rudzu maize, Latgales podniecība, Jāņi, kapu kopšanas tradīcijas, maija dziedājumi pie krusta un mirušo ofīcijs Latgalē un Augšzemē, suitu kultūrtelpa lībiešu tradicionālā kultūra.

Latviešu tautastērps ir latviešu zemnieku, amatnieku, zvejnieku u. c. vienkāršo lauku ļaužu tradicionālais goda tērps, kādu viņi to valkāja galvenokārt 19. gadsimtā. Līdztekus goda tērpam bija arī darba apģērbs. Tāpat kā mūsdienu apģērbs, arī tā laika tērps tika piemērots gadalaikam un klimatiskajiem apstākļiem.

Latviešu tautastērps ir daudzveidīgu svētku tērpu kopums. Tas iedalāms daudzos lokālajos tērpa variantos, kurus apvieno atbilstoši pieciem Latvijas kultūrvēsturiskajiem apgabaliem jeb etnogrāfiskajiem novadiem: Vidzemes, Latgales, Augšzemes, Zemgales un Kurzemes novadu tērpi.
[Sagatavots pēc: http://www.kulturaskanons.lv/]

 

Viens no ievērojamākajiem latviešu etnogrāfisko materiālu publicējumiem ir krājums Latvju raksti = Ornement letton: tautas māksla uzvalkos, audumos, būvēs, podniecībā utt.: pēc materiāliem valsts un privātos krājumos [Rīga : Valstspapīru sp., [1924–1931]. 3 sējumos]. Krājumā ir materiāli par tautas apģērbiem un apģērbu daļām Kurzemē un Zemgalē; tautas apģērbiem un apģērbu daļām Vidzemē, Latgalē un Augšzemē, par lauku celtniecību, istablietām, traukiem u. c.



***

Ak, jūs latviešu mātes un tēvi, un bērni,
Cik jūs tūkstošiem, dzīti no mājām,
Pakritāt svešuma zemēs
Un, kapā apmetušies, nu gaidāt,
Kad varēsat atkal uz dzimteni zeme,
Bet brīve!
[Rainis 1978 : 183]


„Nudien,” grāfs sacīja viņam reiz priecīgs un laipns, „tu neesi nemaz latvietis. Nē, tas tu neesi!”

„Kāpēc grāfa kungs tā domā?”

„Redzi, tā izveicība un tavs vārds – tas drīzāk atgādina dāni vai holandieti. Gendrups… Zvanups… Gjellerups – nē, tu neesi latvietis. Tevī tek ģermāņu asinis!”

„Varbūt, es uz asinīm negriežu vērību.”

„O, asinis – tas ir viss!” izsaucās grāfs Burharts un gandrīz kā vīlies nogāja prom. [Ezeriņš 1955 : 19]



Latvietis vēl nav nobriedis brīvībai – tie ir parastie vārdi, kuri atskan no visām pusēm un ar kuriem, kā domā, var noraidīt katru aicinājumu šo brīvību piešķirt. Šis apgalvojums, tāpat kā neskaitāmi citi, taisni tāpēc skan spēcīgi, ka tas ir tukšs. Vajag tikai to tuvāk paanalizēt, lai atsegtu tā smieklīgo tukšumu.

Nav nobriedis brīvībai: ko tas nozīmē? Brīvība pieder pie cilvēka dabas, tāpat kā elpošana un jušana; kā tad var būt tāds stāvoklis, kad viņš tai nebūtu nobriedis un joprojām tomēr paliek cilvēks?

Šis teikums, lai cik sīki to arī pārbauda, nav citādi jāsaprot kā: latvietis kā brīvs cilvēks vai nu nepavisam nevarētu dzīvot, vai arī tomēr nejustos laimīgs. Vai, beidzot, viņam nebūtu diezgan prāta savienot pilsoņa brīvību un pilsoņa stāvokli, viņš atstātu savu zemkopja vietu valstī, nepildītu savus pienākumus un atteiktos klausīt likumiem. Katrā no šiem apgalvojumiem slēpjas nejēdzība.

Latvietis nevarētu dzīvot! Kā? Vai tad pagāni – mežoņu tautiņas karakalpaki, baškīri, irokēzi, jaunzēlandieši utt. – atrodas uz augstākas gatavības pakāpes nekā kristīgais, civilizētais latvietis? Vai latvietis pats bija vairāk nobriedis, kad vācieši ienāca zemē un dzirdēja viņu pielūdzam pērkonu? Viņš taču toreiz baudīja brīvību, un viņš prata to vīrišķīgi aizstāvēt. Tātad nebēdājiet, mani cienījamie kungi, latvietis mācēs iztikt arī bez jūsu labdarīgās pātagas.

Viņš kā brīvs cilvēks nejustos laimīgs! Ja zināmā stāvoklī būt laimīgam nozīmē būt šim stāvoklim nobriedušam, tad latvietis ir nobriedis brīvībai, nevis verdzībai. Ja viņš brīvību nejauši ieguvis, tad viņš sevi uzskata par apskaužamu, bet verdzībā viņš ir nelaimīgs līdz izmisumam. Lai kāds kā brīvs cilvēks varētu justies laimīgs, tad vajag tikai drusku patstāvības. Lai viņš kā vergs varētu justies laimīgs, tad vajag Epikteta vai – galma lišķa izglītības, lai ar visu prāta sparu spētu pacelties pāri sava stāvokļa neērtībām vai arī lai skūpstītu savas važas, tāpēc ka tās dažreiz sauc par ordeņu lenteni. Izvēlieties no šiem abiem stāvokļiem, kuru gribat, tad jūs, mani bruņnieciskie tautas brāļi, būsiet labāk sagatavoti verdzībai nekā latvieši. Es ceru, ka jūs būsiet tik taisnīgi un uzņemsiet šos vārdus par komplimentu; jo, kā jau teikts, lai cilvēks būtu nobriedis verdzībai, tad viņam vajadzīgs vai nu ļoti izsmalcināts prāts, vai raksturs.

Ir grūti, runājot par tādām blēņām, atturēties no zobgalības. Kādā citā ziņā, bet arī sodu katram noziegumam. Tevi pabalstīs vienīgi tava uzcītība; bet tavs tīrums un tas, kas tajā aug, piederēs tev, kamēr tu uzticīgi pildīsi to, ko tavs līdzšinējais īpašnieks no tevis drīkst prasīt. Tavi bērni mantos, ko tu iegūsi. Viņi varēs tikt uz augšu! Tiešām, minētais iebildums ir nopietnāks, lai gan tikpat nepamatots.

Latviešu zemnieks atstātu savu vietu valstī! Kas tad citās zemēs tautas zemākās kārtas notur viņu vietās? Kas viņas padara par uzcītīgiem amatniekiem, mierīgiem valsts pilsoņiem, paklausīgiem pavalstniekiem? Nepieciešamība un bailes, tā saucas šie labie gari, nevis verdzība vai izglītība. Bet arī pie mums vienīgi pirmās galvo par vergu važu izturību, un to vara nemazinātos, ja likumdevējs reiz latvietim sacītu: „No šā brīža tu piederi vienīgi valstij. No tās likumiem gaidi aizsardzību taisnīgam ieguvumam.” Latvietis paliktu savā vietā! Tiešām, viņš pareizi izpildītu savus pienākumus, izglītotos, kļūtu turīgs. Ai, mana tēvija! Vai šis laimīgais ziedonis drīz nesmaidīs pār taviem laukiem? Vai tās deviņas desmitdaļas tavu dēlu beidzot vairs nekļūst citiem par laupījumu? Sirds pukstot saka: „Jā!”–, bet pieredze bēdīgi krata galvu, ja šai pestīšanai jānāk no muižniekiem.
[Merķelis 1953 : 123–124]



Latvijas mākslas vēsturē ievērojama ir gleznotāja Jāzepa Grosvalda (1891–1920) darbu sērija par latviešu strēlniekiem. 1916. gadā mākslinieku iesauca armijā, kur viņš dienēja latviešu strēlnieku rindās Rīgas frontē, bet gada beigās – artilērijas pārvaldē Petrogradā, kur palika līdz 1917. gada vasaras beigām. Šajā laikā tapusī akvarelī, guašā, temperā un eļļā gleznotā darbu sērija (ap 70 kompozīciju) ir plašākais un mākslinieciski augstvērtīgākais latviešu strēlnieku cīņu atainojums vizuālajā mākslā. 
[Sagatavots pēc: http://www.kulturaskanons.lv/]


Jāzeps Grosvalds Trīs krustiBēgļiSliežu ceļšŠausmu alejaBaltie krusti.

 

Kārlis Hūns Etnogrāfiskās studijas. Latvietes.


Komponists Baumaņu Kārlis ne tikai sacerēja „Dievs, svētī Latviju!”, kas vēlāk kļuva par neatkarīgās Latvijas himnu, bet arī izveidoja litogrāfijā kompozīciju ar vaideloti dziesmu krājumam „Līgo” (1874), kas ievadīja latviešu nacionālromantisko tematiku grafikā. 
[Sagatavots pēc: http://www.makslasvesture.lv/]


„Tikpat latviskas, cik sfinksa ēģiptiska” – ar šādu salīdzinājumu dzejnieks Edvarts Virza raksturojis Teodora Zaļkalna (1876–1972) akmens skulptūras „Stāvošā māmiņa” un „Sēdošā māmiņa”, kas pēc Rutas Čaupovas domām uzskatāmas par „hrestomātiskiem, stilistisku pavērsienu iezīmējošiem darbiem latviešu tēlniecības virzībā”.
[Sagatavots pēc: http://www.kulturaskanons.lv/]

 

Teodors Zaļkalns Sēdošā māmiņa. 


Teodors Zaļkalns Stāvošā māmiņa.



Autore M. Purviņa.



Latviešu valoda – vērtība skolā un sabiedrībā

Latviešu valodas kā vērtības apzināšanās vērojama jau mūsu tautasdziesmās, bet jaunlatvieši valodas vērtību kā nacionālās identitātes vienu no galvenajām pazīmēm akcentēja 19. gs. vidū. Gints Apals, aplūkodams jaunlatviešu nozīmi latviešu nācijas tapšanā, norāda, ka toreiz „latviešu nacionālā identitāte tika definēta uz kopīgās etniskās izcelsmes, valodas un kultūras pamata” un ka šo faktoru vidū sevišķa nozīme bija valodai.

Jaunlatviešu organizētās skolotāju sapulces un to lēmumi lika Laukskolu pārvaldēm 1874. un 1875. gadā pieņemt lēmumu par latviešu valodas kā mācību priekšmeta ieviešanu tautskolās, vispirms Vidzemes guberņā, pēc tam – Kurzemes guberņā. Ar grūtībām tapa pirmās latviešu valodas mācībgrāmatas skolām, laikā no 1874. līdz 1907. gadam iznāca ap 17 dažādu autoru izdevumu. Vienlaikus pilnīgojās valodas gramatiskais apraksts, veidojās nacionālā valodniecības terminoloģija, jaunā ortogrāfija. Valodas mācības kodolu veidoja valodas gramatiskais apraksts. Mācībgrāmatu sastādītājiem lielas pūles prasīja valodas teorijas izklāsta piemērošana bērnu vecumam un praktisko mērķu sasniegšanai – pareizrakstības iemaņu veidošanai. Vēlāk, pēc J. Endzelīna un K. Mīlenbaha „Latviešu valodas mācības” iznākšanas 1907. gadā, uzmanība tika pievērsta arī skolēna valodas pareizrunas izkopšanai.
[
Paegle 2001 : 1]

 

Kārlis Mīlenbahs

Kārlis Mīlenbahs (1853–1916) – pirmais latvietis, kas visu mūžu veltījis zinātniskai dzimtās valodas pētīšanai un kopšanai. Beidzis Tērbatas Universitāti, strādājis par skolas vadītāju Talsu apriņķī un paralēli skolotāja darbam vācis valodas materiālus.

1895. gadā iznāca K. Mīlenbaha grāmataLatviešu valodas mācība”, bet 1898. gadā – „Teikums”. 1900. gadā sākās Kārļa Mīlenbaha sadarbība ar Jāni Endzelīnu (1873–1961) – otru ievērojamāko latviešu valodnieku. Viņi apceļoja Latviju, vākdami latviešu izlokšņu materiālus, ko pēc tam izmantoja gan „Latviešu valodas vārdnīcā”, gan J. Endzelīna „Latviešu valodas gramatikā”. Vārdnīcas manuskriptu K. Mīlenbahs paguva apstrādāt līdz vārdam patumšs. Pēc K. Mīlenbaha nāves viņa darbu rediģēja, papildināja un pabeidza J. Endzelīns. Vārdnīca iznāca pa burtnīcām, kas apvienotas 4 sējumos (1923–1932). Sekoja papildburtnīcas, kas apvienotas vēl 2 sējumos (1934–1946). „Latviešu valodas vārdnīcas” 6 sējumos ir ietverti apmēram 110 000 vārdu.

 

Vārds latvietis preses izdevumu nosaukumos

Latvietis – nedēļas laikraksts. Iznāca 1882.–1905. gadā Liepājā, no 1903. gada – 2 reizes nedēļā.

Austrālijas Latvietis – latviešu laikraksts Melnburnā. Iznāk kopš 1949. gada 1 reizi nedēļā.

Amerikas Latvietis – nedēļas laikraksts. Iznāca 1940.–1976. gadā Bostonā.

Latviešu Strēlnieks – žurnāls. Iznāca 1924.–1940. gadā Rīgā reizi gadā kā latviešu strēlnieku piemiņas dienas izdevums.

Latviešu Strēlnieks (līdz 1943. gada 6. augustam nosaukums Latvijas Strēlnieks) – laikraksts. Iznāca 1941.–1956. gadā. Vispirms Krievijas PFSR (frontē), no 1945. gada – Rīgā (neregulāri). Latviešu padomju karavīru laikraksts.

Latviešu Strādnieks – mēnešraksts. Iznāca 1899.–1900. gadā Londonā.

Latviešu Ārste – žurnāls. Iznāca 1768.–1769. gadā Oberpālē (tagadējā Peltsamā, Igaunija) neregulāri (pavisam 25 burtnīcas). Pirmais periodiskais izdevums latviešu valodā.

Latviešu Avīzes – laikraksts. Iznāca 1822.–1915. gadā Jelgavā, no 1901. gada – 2 reizes, no 1911. gada – 3 reizes nedēļā, no 1913. gada – katru dienu. Iznāca arī Latviešu Avīzes reliģiskais un pedagoģiskais pielikums Baznīcas Ziņas (1857–1900; 1902–1915), lauksaimniecības pielikums (1880–1900; 1902–1910) un literārais pielikums (1893–1915) ar mainīgiem nosaukumiem.

Praktiskais Latvietis – laikraksta Latvijas Avīzes tematiskais pielikums. Iznāk kopš 1992. gada reizi nedēļā. 
[Sagatavots pēc: LNB kopkatologs]

 

Rīgas Latviešu biedrība

Viena no vecākajām un nozīmīgākajām latviešu sabiedriskajām organizācijām pasaulē. Dibināta 1868. gada 2. martā (pēc vecā stila 14. martā) kā palīdzības biedrība bada piemeklētajiem igauņiem. Jau pēc dažiem mēnešiem izdevās panākt ģenerālgubernatora atļauju pārveidot šo palīdzības organizāciju par Rīgas Latviešu biedrību. 2011. gadā biedrībai bija 732 biedri, to skaitā 5 goda biedri – Vaira Vīķe-Freiberga, Guntis Ulmanis, Jānis Stradiņš, Imants Ziedonis un Andris Kolbergs.
[Sagatavots pēc: http://www.rlb.lv/]

 

Filma par Sibīrijas latviešiem. [http://wn.com/latkolonijas]