Tradicionālā transkripcija

[lac]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[laʦ]

[l] – skanenis

[a] – īsais patskanis

[c] – nebalsīgais troksnenis

 

Vienzilbes vārds.

Ortogramma – ts.

lat– – sakne, celms

sgalotne

div+lat-u 

piec+lat-u

desmit+lat-u

simt+lat-u

div+lat+niek-s

piec+lat+niek-s

desmit+lat+niek-s

simt+lat+niek-s

latspatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

 

  vsk. dsk.
N. lat-s lat-i
Ģ. lat-a lat-u
D. lat-am lat-iem
A. lat-u lat-us
I. ar lat-u ar lat-iem
L. lat-ā lat-os
V. lat-! lat-i!

Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsLats bija Latvijas Republikas nacionālā valūta.

2) izteicēja daļa – Šī 24 karātu zelta monēta ir simt latu.

3) galvenais loceklisSudraba lati.

4) apzīmētājsLatvijas lata dizains kā kultūras vērtība iekļauts Latvijas kultūras kanonā.

5) papildinātājs – 1922. gadā Latvijas rublis tika mainīts pret Latvijas latu attiecībā 50 : 1.

6) veida apstāklisTrīs mēnešus pirms un sešus mēnešus pēc eiro ieviešanas preču un pakalpojumu cenas tika norādītas gan latos, gan eiro.

lata monēta, piecu latu banknote 

sudraba lats, zelta lats

desmit latu, divdesmit latu, divi lati, piecdesmit latu, pieci lati, piecsimt latu, simt latu, tūkstoš latu, viens lats

konvertēt latus, krāt latus, mainīt latus, maksāt latos, viltoti lati

lats

Naudas vienība Latvijas Republikā; attiecīgā monēta.

Divu latu monēta. Simts latu banknote.

Samaksāt par pirkumu piecus latus.

[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/mlvv]

lats 

Naudas vienība (no 1922. gada līdz 1940. gadam). Attiecīgā naudas zīme, monēta.

Pieci lati! Piecas sudraba ripiņas žvadzēja Volda maciņā. Lācis 5, 37.

Es domāju par šo dienu. Kā būs? Vai vakarā pārnesīšu kādu latu? Varbūt, iztērējis pēdējos santīmus, pārnākšu tukšā. Lēmanis 9, 14.

[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/llvv]

lats, eine Münzeinheit in Lettland.

[Sagatavots pēc: EH I : 722]

lats – naudas vienība Latvijas Republikā.

umalaĩkâ bi lati u santĩmi. tu bi Umaņa fotoreja. rãceņi Liẽpajâ maksâja latu pa pũru.aûslejas añdeleja kâdu reĩzu – latu pa sieku.

[Sagatavots pēc: Bušmane 2021 : 32]

Ergonīmi – Lats, individuālais uzņēmums Rēzeknē; Lats, SIA Grobiņā; ELats, SIA Rīgā.

angļu – lats

baltkrievu – лат

franču – lats

igauņu – latt

krievu – лат

lietuviešu – latas

poļu – łat

somu – lati

ukraiņu – лат

vācu – der Lats

Santīmu nekrāsi, pie lata netiksi.

Kas santīmu netaupa, pie lata netiek.

Bez santīma lats nav pilns.

Santīms pie santīma – lats.

No patologanatoma ziņojuma: līķis no ārpuses bija klāts ar vairākiem apdegumiem 5 santīmu monētas lielumā par kopējo summu 2 lati un 45 santīmi.

Pēc nedēļas es pametu savu masiera karjeru. Un nežēlojos. Ja jau man pasaulē būs lemts vēl pacelties uz augstākas pakāpes, tad gan ne kā pirts masierim. Bet nu man apstākļi liek pielikt visu enerģiju, lai celtos vai lai kristu. Kad šī vēstule būs nonākusi Jūsu rokās, es skriešu jau pa pilsētu un sistemātiski apmeklēšu visus savus studiju biedrus un biedrenes. Es lūgšu, es draudēšu, es solīšos darīt sev galu, ja man nepalīdzēs kaut ar dažiem latiem. Es zinu, ka lats pie lata sastāda latu desmitus un pat simtus. Ai, kad man tagad bijusi tā naudiņa, ko man pirmo reizi un otro reizi draugi saziedoja un ko man nelietīgi pavalkāja tur tā sieviete ar savu nolādēto bļodu pūra lādē! Es varētu ne tikai tirgoties kā uzpircējs, es varētu turēt pieklājīgu gaļas veikalu kaut kurā Rīgas tirgū. Bet ko tur gausties. Izlietu ūdeni nevar vairs sasmelt. Tagad uzklausiet manu priekšlikumu, kas Jums būs tikpat izdevīgs kā man. Lai kapitāli saplūstu strauji un ar tiem varētu intensīvi rīkoties, es gribētu to rentes tiesu, kas Jums par Sturtiem jāmaksā nākošā rudeņa oktobrī, saņemt jau tagad. Saņemt to tādā kārtā, ka Jūs astoņdesmit latu vietā, kas man pēc līguma nākas, maksājiet tikai piecdesmit latus. Labāku izdevību nomaksāt savu renti Jums nevar sūtīt ne Dieva eņģelis. [Jaunsudrabiņš 1982 : 247–248]

 

Krasts šinī laikā daudz lasīja. Viņam bija laiks, un grāmatu nekad netrūka. Nu jau bija tā, ka dažus latus gadā varēja atlicināt tādiem mērķiem. Starp vecajām bij laba daļa tādu, ko varēja lasīt trešu ceturtu reizi. Kā mūžam neizsmeļamas akas bija šīs grāmatas. Cik gan skaistas domas bija dzimušas cilvēku galvās! Cik skaistos vārdos prata cilvēki šīs domas izpaust pasaulei! Kā tie aizrāva un aizkustināja līdz asarām! Un cik bezgala daudz gudrības gulēja grāmatu lapās un gaidīja mūžības un patiesības! [Jaunsudrabiņš 1982 : 322] 

 

Tur ir direktors direktora galā, un katrs no tiem ņem algu par diviem ministriem. Ja to nesamaksā pircējs un pārdevējs, tad droši vien to samaksās agri vai vēlu valsts banka, kas kreditē šos uzņēmumus. Un kā tad bij ar „Šķieznu”? Kas tas bij par milzu pasākumu! Linu apstrādāšana Latvijā nav racionāla. Nu tos apstrādās, kā nākas. Še jums, labie ļautiņi, sēkla, dodiet mums rudeni linus. Tieši no lauka, ar visām galviņām. Jums tikai tik daudz tā darba kā noplūkt. Te jums būs par divdesmit latiem sēklas, dodiet mums drošības vekseļus par simts latiem, ka linus tiešām mums nodosit. Piecas lielas fabrikas. Trīsdesmit apakšpunkti visās Latvijas malās. [Jaunsudrabiņš 1982 : 345]

 

Billei, uz naudas gabalu paskatoties, palika mute vaļā. Divi lati!

– Tas man? – Bille neuzdrīkstējās noticēt.

– Tev. Lai tā būda rūc!

Bille un Ausma stāvēja neziņā vēl labu brīdi, kad papucis jau bija mājās un mammucis aizcirta virtuves logu.

[..]

Karuselis! Par diviem latiem ar karuseli varēja braukt līdz pašam vakaram! Izvizināties uz visiem zvēriem! Uz zirgiem, uz briežiem, uz žirafēm! Bille un Ausma metās skriešus. Ka tikai drīzāk!

[..]

Lielie – jau īsti vafeļu biķeri, un dzeltenā roze pār kraukšķīgām maliņām izplaukusi visā kuplumā.

– Divus lielos! – lepni teica Bille.

– Nauda ir, skuķi? – pārdevējs šaubīgi jautāja.

Bille papleta no cītīgas turēšanas sasvīdušo plaukstu un parādīja.

– Re, kāda bagāta jaunkundze!

Aha, kam divi lati, tā jau ir jaunkundze, nevis kaut kāds skuķis! Aizturētu elpu Bille un Ausma skatījās, kā lēni un rūpīgi pildās vafeļu biķeris un ziedlapiņu pa ziedlapiņai plaukst saldā roze. Bille vispār neatcerējās, ka jelkad būtu ēdusi lielo saldējumu. [Belševica 1992 : 76–77]

 

Simts divdesmit latu bija Zelmas Gabaras, kādas privātfabrikas grāmatvedes, mēneša alga. No tās gluži labi būtu paēdusi un apģērbusies Zelma un viņas māte, ja tikai Zelmas brālis, kurš ēda par trim un plēsa drēbes par trim un bez tam vēl apmeklēja jūrskolu, būtu pacenties atrast kādu nodarbošanos. Bet to viņš nedarīja, un tādēļ Zelma ar māti, gauži baidīdamās no vekseļiem un avansiem, mūžam uztrauktas un ķildīgas, rūpīgi apsvēra, kā dzīvot, lai nepārkāptu šo dzelzs robežu – simts divdesmit latu.

[..]

Abas sievietes brīnījās.

Zelma: „Ko tas nozīmē?”

Ernests: „Vārdu sakot, dāvanas! Par to, ka tu mani tik ilgi esi ēdinājusi, skolojusi, apģērbusi. Saproti, zoss?”

Māte: „Muļķi, kam tas viss vajadzīgs?”

Zelma: „Mums taču trūkst vēl daudz nepieciešamākas lietas! Cik tad tas viss maksāja?”

Ernests: „Kad saņem dāvanas, cenu neprasa.”

Māte: „Dāvanas? Par Zelmas naudu!”

Ernests: „Kas tev par daļu!”

Zelma: „Džempers pirkts pie Vulfa – rēķins piesprausts klāt – četrpadsmit lati. Odekolons maksās kādu latu.”

Ernests: „Un ķemme trīs latus. Kopā astoņpadsmit latu. Paliek labāk, ko?”

Māte: „Un kur pārējā nauda? Cik tad paliek, kad no simts divdesmit atņem astoņpadsmit?”

Zelma: „Simts un divi lati.”

Māte: „Nu, kur palika šie, teiksim, simts lati?”

Ernests: „Tā jau es domāju! Kā tad! Man vēl vajadzēs dot norēķinu par katru santīmu! Pazīstu tevi, tu naudas kārā čūska!”

Zelma: „Ko tur runāt – viņš nav pie pilna prāta!”

Māte: „Bet tik daudz prāta viņam ir – izdot naudu! Dod šurp simts latus!” [Ādamsons 1932 : https://letonika.lv/literatura/Reader.aspx?r=245&q=lats#2675600]

Latvijas nauda ir Latvijas kultūras zīme, kas simbolizē valsts neatkarību un latvisko piederību, kā arī ir unikāls apritē esošs masu dizaina produkts. Latvijas naudas zīmēs un monētās gan attēloti mūsu kultūras tradīcijās sakņoti tēli, simboli un vērtības, gan arī tajās atspoguļojas sava laika vismodernākās tehnoloģijas, materiāli, stilistiskie paņēmieni un grafiskais dizains. Tās kvalitāti un augsto dizainisko vērtību ir nodrošinājis arvien īpašais Latvijas Bankas pieņēmums naudu uzskatīt par izmērā nelielu mākslas darbu. Latvijas naudu veidojuši tādi nozīmīgi Latvijas dizaineri kā Rihards Zariņš (1869–1939), Imants Žodžiks (1955), Valdis Ošiņš (1958), Gunārs Lūsis (1950), Laimonis Šēnbergs (1947), Guntars Sietiņš (1962) u. c.

Lati un santīmi kā oficiālas naudas vienības Latvijā tika ieviestas ar 1922. gada 3. augustu, kad LR [Latvijas Republikas] Ministru kabinets apstiprināja „Noteikumus par naudu” – tie paredzēja gan Latvijas Bankas dibināšanu, gan arī noteica par LR nacionālo valūtu latus un santīmus. Pirmā Latvijas Bankas izlaistā lata banknote bija 1922. gada 22. novembrī izlaistā 10 latu pagaidu banknote. Šai tāpat kā vairumam laika posmā no 1922. līdz 1940. gadam izdoto papīra naudas zīmju dizaina autors bija tālaika Valstspapīru spiestuves vadītājs grafiķis Rihards Zariņš. Viņa izstrādātais dizains lika pamatus Latvijas naudas zīmēm kalpot par Latvijas vēstures, kultūras, etnogrāfijas un ainavas stāstiem. Tāpat pie Latvijas naudas dizaina strādājuši arī citi tālaika mākslinieki, piemēram, grafiķis Kārlis Krauze (1904–1942) radīja desmit latu zīmi 1937. gadā ar jauna sējēja un lauku sētas attēlojumu, bet grafiķis Jānis Šternbergs (1900–1981) – simt latu zīmi ar jaunu zemnieku pāri 1939. gadā. Naudas zīmes tika bagātīgi rotātas ar dažādām vinjetēm, etnogrāfiskiem rakstiem, Latvijas valsts simboliem un stāstiem. [..] Latvijas latu banknotes, lai gan atbilda sava laika konvencionālajiem priekšstatiem par naudas zīmju grafikas dizainu, bija bagātas nacionāliem un valstiskiem motīviem. Zīmīga ir Riharda Zariņa radītā 100 latu naudas zīme ar divu sieviešu attēlu. Tautu meita pa kreisi ar veseri un zobratu simbolizēja Latvijas rūpniecību, bet jauna zemniece pa labi ar labības kūli, grozu ar augļiem un dārzeņiem – lauksaimniecību.

Arī metāla monētas tika kaltas, ar īpašu rūpību pieejot to dizainiskajam risinājumam. [..] Zīmīgākā un ar īpašu gan dizainisko, gan simbolisko vērtību ir Riharda Zariņa izstrādātā piecu latu monēta ar tautu meitas profilu, sauktu arī par Mildu. Tautu meitas tēls iemiesoja Latvijas Republikas vērtības – cēlu godīgumu, čaklumu un mierpilnu stāju. Jau 20. gadsimta 20. un 30. gados šī monēta tika izmantota kā rotas lieta, to pārtaisot par ažūru kulonu vai piespraudi. Šī tradīcija atdzima 20. gadsimta 80. un 90. gadu mijā, kad padomju okupāciju laikā saglabātie pieclatnieki atkal tika pārtaisīti par patriotismu demonstrējošām rotas lietām.

Atjaunotajā Latvijas valstī lati un santīmi atgriezās ar Latvijas Republikas Naudas reformas komitejas lēmumu par piecu latu naudas zīmes laišanu apgrozībā 1993. gada 12. februārī. 1993. gadā pakāpeniski tika ieviesti arī pārējo nominālvērtību lati un santīmi. [..]

Latvijas Banka, gatavojoties pirmajam eiro ieviešanas termiņam 2008. gadā, jau 2004. gadā rīkoja atklātu konkursu par simbolu idejām, ko varētu attēlot uz Latvijas eiro monētām. Tika pieņemts lēmums par vēsturiskās piecu latu monētas tautu meitas atveidu pēc Ilzes Kalniņas iesūtītās idejas uz eiro monētām, bet uz eiro centu monētām tika attēlots valsts lielais un mazais ģerbonis. Šo monētu grafiskās kompozīcijas autors ir mākslinieks Laimonis Šēnbergs. 2014. gada 1. janvārī Latvijas Republikas nacionālo valūtu latu nomainīja eiro, Latvijai kļūstot par eirozonas astoņpadsmito valsti. [..] [Budže : https://kulturaskanons.lv/archive/latvijas-nauda/]

 

Sudraba pieclatnieka trešā atdzimšana

Akadēmiķa, Latvijas Bankas Monētu dizaina komisijas locekļa Jāņa Stradiņa uzruna Latvijas Bankas un lata iedibināšanas 90 gadu jubilejas svinībās 2012. gada 1. novembrī

Valsts, nācijas pastāvēšanai un nepārtrauktībai ārkārtīgi svarīgi ir simboli – tās nav formālas atšķirības zīmes. Simboli vieno valsti, vieno tautu, liek domāt par pastāvēšanas jēgu, vēstures ceļiem, tautas likteni, veido tradīcijas. Daudzi šādi Latvijas simboli ir radušies tautas atmodas laikmetā, kā sarkanbaltsarkanais karogs, mūsu himna „Dievs, svētī Latviju”, citi – Latvijas valsts pastāvēšanas rītausmā. Tādi ir valsts ģerbonis, Valsts prezidenta institūcija, Brīvības piemineklis, Mātes Latvijas tēls Brāļu kapos un vēl citas tagad vispāratzītas vērtības, pie kurām varētu pieskaitīt arī nacionālo valūtu – latu, kura simbolisks atveidojums mazāk saistāms ar banknotēm un zemākas vērtības monētām, bet mūsu apziņā visspilgtāk asociējas ar pirmskara piecu latu monētu – cēlo tautu meitu ar vainadziņu un vārpām. Šī monēta asociējas ar Latvijas tēlu kopumā, tā ir mūsu kopīga relikvija.

2012. gadā mēs atzīmējam lata deviņdesmit gadu jubileju, arī pirmo lata monētu deviņdesmitgadi un vienlaikus arī Latvijas Bankas jubileju. [..]

Jau 1919. gada vasarā Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdība izstrādāja likumprojektu, kas par Latvijas naudas pamatvienību noteica latu, taču Tautas padome pagaidām to atlika, un līdz šīs idejas īstenošanai pagāja vairāki gadi. Cirkulēja dažādu veidu rubļi, arī ostrubļi un ostmarkas, Latvijas rubļi. 1921. gada 14. jūnijā Satversmes sapulcē izskatīja likumprojektu par zelta franku un Latvijas naudas nosaukums netika izšķirts. Finanšu ministrija un Satversmes sapulces Finanšu un budžeta komisija sliecās nosaukt naudas pamatvienību par franku un tās simtdaļu par santīmu. Tika pārrunāti arī termini ozols un zīles, saule un austra, līga un daile, dižā un sīkā, latva. Terminu lats kritizēja, jo tas sasaucoties ar izejmateriālu latām (latiņa!), bet tolaik gāja vaļā spekulācija ar kokmateriāliem, tāpat kā šodien. Galavārds piederēja Zigfrīda Meierovica vadītajam Ministru kabinetam. 1922. gada 3. augustā tas izšķīrās par latu un santīmu (atmetot franka vārdu); termins lats tika akceptēts jau mazliet agrāk, 3. janvārī. Tika laistas apgrozībā gan latu banknotes lielākiem nomināliem, gan sudraba lata un santīmu monētas. Visām klajā laistām monētām aizmugurē bija Latvijas ģerbonis un izlaišanas gads, pirmais divlatu sudraba monētas dizains pieder pazīstamajam māksliniekam Jānim Robertam Tillbergam. Viņš dizainēja arī pirmo 5 latu monētu ar diezgan robustu nule ievēlētā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes portretu, bet tādu neizkala – atzina, ka 5 latu funkcijas var veikt arī banknotes.

Tikai 1929. gada februārī Finanšu ministrija pieņēma lēmumu, ka uz Londonas naudas kaltuvē Royal Mint pasūtāmās sudraba piecu latu monētas jābūt Latvijas Republiku un brīvību simbolizējošai „jaunavas galvai”. Mākslas akadēmijas izsludinātajā konkursā uzvarēja Kārlis Zemdega (Baumanis), taču viņa metu neīstenoja, jo jaunavai jāizskatoties „ne vien tehniski labi zīmētai, bet arī jādod īpatnējs Latvijas jaunavas raksturtēls”.

Šo prasību vislabāk izpildīja ievērojamais Latvijas grafiķis Rihards Zariņš (Zarriņš, 1869–1939), kurš pirms tam bija strādājis Pēterburgā, ļoti veiksmīgi veidojis cara Krievijas banknotes (petruškas un katjeņkas, 1913), pirmās Krievijas pastmarkas pēc Februāra revolūcijas. 1919. gadā Zariņš atgriezās Latvijā un kļuva viens no Latvijas Republikas ģerboņa veidotājiem (pēc Viļa Krūmiņa skices), daudzu LR [Latvijas Republikas] papīra naudas zīmju autors. Viņš bija konservatīvu uzskatu cilvēks un mākslinieks, kopā ar Jāni Robertu Tillbergu izdeva satīrisko žurnālu „Svari”, bet – kas mūs interesējošā aspektā daudz nozīmīgāk – bija vienlaikus arī Latvijas Vērtspapīru spiestuves pārvaldnieks Rīgā, Puškina ielā, un tas arī varbūt izšķīra monētas autora izvēli. [..]

Par latvju jaunavas etalonu un savu modeli Rihards Zariņš izvēlējās savas spiestuves korektori Zelmu Braueri (1900–1977). Viņa bija toreiz 29 gadus veca, diplomēta filoloģe, jauna, skaista, vērīga, gudra un ļoti godīga. Vairāk nekā 30 gadus vecākais Rihards Zariņš augstu vērtēja savu darbinieci, izvēlējās viņu par modeli ļoti daudziem saviem grafikas darbiem (arī „Svaros”). Vairāk nekā 30 gadus vecākais kungs pret jauno sievieti nebija vienaldzīgs, ir saglabājušās dažas vēstules un veltījumi, taču attiecības, šķiet, palika platoniskas. Viņas attēls ir arī uz divām R. Zariņa veidotajām latu banknotēm; arī R. Zariņa un Ludolfa Liberta izdotajos „Latvju rakstos” viņa figurē kā tautas tērpa nesējas modelis. Zelma spiestuvē nostrādāja 43 gadus kā teicama darbiniece, prata septiņas valodas, strādāja rūpīgi un atbildīgi dažādu režīmu dažādos gados. [..] Zelma gāja bojā 77 gadu vecumā, bet vieta Meža kapos šai latvju etalonjaunavai tika atteikta, un viņas atdusas vieta ir Lāčupes kapi, kā vēstī Līgas Blauas apcere „Lata Milda” (Ieva. 2003, Nr. 20). Zelmu apbedīja tautas tērpā, tādā, kāds redzams uz monētas. [..]

Londonā kaltās monētas svars bija 25,0 g, nevis standartsvars 31,1 g – Trojas unce; diametrs – 37,0 mm, bet sudraba saturs šajā monētā bija 83,5 %, kas ir zemāks par LBMA (London Bullion Market Association) noteiktajiem standartiem (99,9 % un augstāk). [..]

5 latu monētas uz Rīgu no Londonas atveda un laida apgrozībā 1929. gada 23. decembrī, un tās guva ārkārtīgu piekrišanu, pie Bankas veidojās garas rindas. Patiešām, aversā ir paša Zariņa veidotais Latvijas ģerbonis, bet reversā – jaunava ar vārpām pāri plecam, biezu matu pīni un tāpat ar vainadziņu un apkaklīti tautastērpam raksturīgā ornamentikā. Tai bija jādod Latvijas kā agrārvalsts un ētiski augsti stāvošas valsts simbols. [..]

Monēta tautā guva iesauku „Milda” un kļuva tikpat populāra kā vēlāk Latvijas tēls Brīvības pieminekļa smailē. No pirmās apgrozības monētām tikai nedaudzas atgriezās bankā, vairums iestrēga ģimeņu krājkasītēs, zeķēs, tās dāvāja bērniem, glabāja un krāja.

Daļai pirmā kaluma monētu uzrakstā „Dievs, svētī Latviju” vārds Dievs atradās tieši virs jaunavas galvas – tādas uzskatīja par laimes naudiņām, kuras īpaši meklēja un vāca. Daži melsa, ka, noliekot „Mildu” otrādi un aizsedzot vainagu, matus un vārpas, varot saskatīt Kārļa Ulmaņa vaibstus. Starp citu, 30. gadu beigās bija paredzēts Royal Mint pasūtīt pieclatnieku ar Kārļa Ulmaņa attēlu, taču šī iecere netika īstenota Latvijas valsts bojāejas dēļ. Un varbūt labi, ka šādu pieclatnieku neizkala.

Milda palika kā simbols, kad 1940. g. novembrī sāka likvidēt latu kā naudas vienību un 1941. g. 25. martā (zīmīgs datums!) plkst. 13.00 bez brīdinājuma izņēma no apgrozības visus latus, arī pieclatniekus. Republikā atlikušā krājuma (ap 3,6 miljonus pieclatnieku) prāvu daļu aizveda uz Maskavu. Ir ziņas, ka PSRS Vņeštorgbanka (20. gs. 60. gados) ir tirgojusies ar Latvijas sudraba latiem, piedāvājot tos par samērā augstu cenu (28 DM) ārzemju numismātiem. Kopš 1941. gada lati kļuva par antikvāru preci.

Tātad 50 gadus okupētajā Latvijā skaistie pieclatnieki nebija reālā naudas apritē, taču tie turpināja dzīvot simbolisku dzīvi, kas varbūt pat bija nozīmīgāka par reālo. Gan vācu, gan padomju laikos saglabātos pieclatniekus izmantoja rotaslietu – greznu piespraužu, piekariņu izgatavošanai, dāvāja kāzās un kristībās. Tos glabāja gan cilvēki Latvijā un Sibīrijas izsūtījumā, gan tautieši trimdā. Zariņa sudraba pieclatniekam bija tāda misija kā retai monētai – savējiem tas kļuva par Latvijas brīvības un valstiskuma simbolu, pārkalts saktā, bija piederības apliecinājums latviešu tautai un tāds kā cerības apliecinājums zaudētās neatkarības atgūšanai. Visos garajos nebrīves gados pieclatnieks bija arī pasaulē populārākais zudušās neatkarīgās Latvijas simbols. [..] 20. gadsimta naudas vēstures kartē Austrijas Nacionālajā vēstures muzejā Vīnē tas pārstāv Latviju. [..]

Zariņa pieclatnieka piemiņai Latvijas Banka 2003. g. jau izkalusi Gunāra Cilīša darinātu tās samazinātu versiju zeltā (starptautiskajā monētu programmā „Pasaulē mazākās zelta monētas”), bet Latvijas Bankas un Latvijas lata deviņdesmitgadei par godu atkārtoti likusi izkalt tieši Zariņa pieclatnieku [..].

Ar 2014. gadu mums būs jāšķiras no lata un jāpāriet uz eiro. Tā ir psiholoģiski sāpīga trauma, kura savulaik bija jāpārcieš arī citām ES [Eiropas Savienības] valstīm, Franciju un Vāciju ieskaitot. Nebūs vairs latu. Mazāk sāpīgi būtu bijis, ja savulaik lata vietā būtu akceptēts nosaukums franks. Taču, veicot sabiedrības aptauju par to, kādu simbolu Latvija vēlētos redzēt uz jaunajām 1 un 2 eiro Latvijas monētām, absolūts vairākums cilvēku nobalsoja par R. Zariņa pieclatnieka veidolu. [..]

Šī laikam ir pēdējā „apaļā” jubileja latam, ko atzīmējam. Savu simtgadi lats kā valūta diez vai sagaidīs. Ja vien eiro nenomirs ātrāk, kas tomēr maz ticams. Taču šī nav atvadu runa – lats ir un mūžam paliks vērtība Latvijai. Un, ja pēc 10 gadiem atcerēsimies lata iedibināšanas simtgadi, tad, iespējams, memoriālā eiro monēta, ko kals šajā reizē, atkal būs Riharda Zariņa „Milda” Zelmas Braueres veidolā. [Stradiņš 2012 : https://www.bank.lv/banknotes-un-monetas/eiro-monetas/latvijas-eiro-monetas/sudraba-pieclatnieka-tresa-atdzimsana]

Lats – nacionālā naudas vienība Latvijas Republikā (saīsinājumā – Ls; LVL) no 1922. gada līdz 1940. gadam un no 1993. gada līdz 2013. gadam. Sudraba monētas un banknotes izlaistas, pamatojoties uz 1919. gada 16. jūlija „Noteikumiem par naudu” (apstiprināti 1922. gada 3. augustā). Lats atbilda zelta frankam (1 lats=0,29032254 g tīra zelta); 1 lats = 100 santīmu. Laikā no 1924. līdz 1932. gadam sudraba lati (1, 2, 5) tika kalti Lielbritānijā no 835 raudzes sudraba. 1936. gadā arī Latvija atteicās no Latīņu monētu savienības monētu sistēmas un turpmāk zelta saturu latam izteica ar sterliņu mārciņas starpniecību; 1 zelta lats = 0,1758 g tīra zelta. No 1922. līdz 1939. gadam tika izlaistas Latvijas Bankas naudaszīmes 20, 25, 50, 100 un 500 latu vērtībā, no 1925. līdz 1940. gadam – valsts kases zīmes 5, 10, 20 latu vērtībā. Papīrnauda tika iespiesta Lielbritānijā un daļa Rīgā (lata sižetisko risinājumu autori bija Rihards Zariņš, Jānis R. Tilbergs, Vilis Krūmiņš, Ansis Cīrulis, u. c.). Lata sistēmu atjaunoja no 1993. g. 5. marta līdz 1998. gada 20. jūlijam. No 1994. gada 12. februāra lats piesaistīts valūtas grozam (SDR), taču kopš 2000. gada SDR sastāvs izmainījies; 1 lats = 0,7997 SDR. Bankas zīmes iespiestas Vācijā (lata sižetisko risinājumu autori V. Ošiņš, I. Žodžiks), monētas kaltas Bavārijas monētu kaltuvē (sižeta autori G. Lūsis, J. Strupulis). Lats pārstāja būt likumīgs maksāšanas līdzeklis 2014. gada 15. janvārī, kad to nomainīja eiro. [Sagatavots pēc: Latvijas Enciklopēdiskā vārdnīca 2002 : https://letonika.lv/groups/default.aspx?r=1&q=lats&id=947333&g=1]

 

1919. gada 16. jūlija noteikumi par naudu paredzēja, ka Latvijas naudas sistēma pamatojas uz zeltu un naudas vienība ir lats. Turpmākie naudas reformas projekti noteica, ka lata sistēma ievedama, kolīdz būs radīti tādi apstākļi, kas tās eksistenci pilnībā nodrošinātu. Lai nediskreditētu lata nosaukumu, kopš 1919. gada izlaistās Latvijas valsts kases zīmes nosauca par rubļiem. „Tāpēc lats ievedams tikai tad apgrozībā, kad būs radīti tādi iepriekšapstākļi, kas nodrošina viņa normālu eksistenci, t. i., viņa apmaiņu zeltā. Zināmu laiku abas sistēmas pastāvēs viena otrai blakus. Tiklīdz lata sistēma būs ieguvusi pilsoņa tiesības, Latvijas rubļi maz pamazām jāizņem no apgrozības,” paskaidrots 1919. gadā Finanšu ministrijai iesniegtajā naudas sistēmas projektā. Lats vēl lāgā nebija dzimis, bet jau pret to izturējās ar cieņu un bijību.

Finanšu ministrijai bija grūti izšķirties par jaunās naudas vienības nosaukumu. Sākotnējā projektā bija paredzēts franks un santīms, bet vēlāk kā naudas vienība figurēja lats ar grašiem un tā daļām. Taču nosaukumam lati bija daudz pretinieku, kas uzskatīja, ka tie ir lati, ko namdari sit uz spārēm jumta nostiprināšanai vai arī ar ko zemnieki iemēra savus tīrumus. Sekoja vairāki priekšlikumi naudas nosaukumam.

Pamatvienība Tās 1/100 daļa

Velta Imanta

Līga Daila

Saule Austra

Latva Oma (no „paturēt prātā”)

Dižā Sīkā

Ozols Zīles

Pūķis Rūķis

Uzreiz tika atzīmēts, ka pēdējais nosaukums būtu grūti izrunājams sveštautiešiem.

1922. gada 3. janvārī Ministru kabinets saņēma Finanšu ministrijas izstrādāto likumprojektu par naudu, kas noteica, ka naudas pamatvienība ir lats, bet tā 1/100 daļa – santīms. Tālāk likumprojektu iesniedza Satversmes sapulcei, kas ar tā pieņemšanu gan īpaši nesteidzās. Taču laiks negaidīja. Tāpēc jau 1922. gada 3. augustā Ministru kabinets pieņēma noteikumus par naudu – atbilstoši 1919. gada 16. jūlija likumam.

Latvijas rubļa periods noslēdzās 1922. gada 3. augustā. Šeit gribas atzīmēt to, ka Latvijas Republika bija vienīgā jaunā valsts, kas tik īsā laikā, gudri un taupīgi saimniekodama, nostabilizēja savu valūtu, iztiekot bez ārējā aizņēmuma. Bez ārējā aizņēmuma neiztika ne Igaunijas Republika, ne Lietuvas Republika.

1922. gada sākumā Latvijas valsts zelta fondā bija zelts, sudrabs un citi dārgmetāli par 12 752 735,20 latiem, tai skaitā 4 miljoni bija saņemti no Krievijas saskaņā ar miera līgumu.

Lai varētu realizēt sekmīgu monetāro politiku, radās nepieciešamība dibināt Latvijas Banku. Latvijas Bankai tika piešķirtas emisijas tiesības. Tās pagaidu statūti tika apstiprināti 1922. gada 19. septembrī ar Ministru kabineta lēmumu, un tās sākotnējais kapitāls bija 10 miljoni latu.

Jau 1922. gada 10. novembrī banka paziņoja, ka no 1. līdz 7. novembrim laistas apgrozībā Latvijas Bankas naudaszīmes – lati – par 1 700 000 latu, kas nodrošināti ar 225 700 ASV dolāriem, savukārt no 1. līdz 14. decembrim tika izlaisti 2 550 000 latu ar nodrošinājumu 547 500 sterliņu mārciņās un 225 700 ASV dolāros. Lata un Latvijas rubļa kurss tika noteikts: 1 pret 50.

Bija paredzēts kalt arī zelta monētas 10 un 20 latu vērtībā no 900. raudzes zelta ar svaru attiecīgi 3,225805 g un 6,45161 g. Latvijas Vēstures muzejā ir saglabājies profesora Teodora Zaļkalna mets 20 latu zelta monētai, ir zināms arī prof. Riharda Zariņa mets 20 latu zelta monētai, vēlāk nedaudz izmainītā veidā tas tika izmantots piecu latu sudraba monētas kalšanai. Finanšu ministrijas Kredītdepartaments „Valdības Vēstnesī” izsludināja „sacensību mazāksolīšanā uz zelta naudas kalšanu”.

Galu galā zelta naudas kalšana tomēr netika uzsākta. Lats bija līdzsvarojies ar zeltu kā vērtības mērauklu, un nebija nekādas nepieciešamības pēc zelta monētas naudas apgrozībā.

Jāatzīmē tāds mazāk zināms interesants fakts Latvijas naudas vēsturē, ka 2 latu sudraba monētas ir izkaltas no izkausētajām Norvēģijas monētām. Norvēģija atteicās no turpmākas sudraba monētu – 10, 25, 50 ēru, 1 un 2 kronu – kalšanas. 1925. gadā Norvēģija no apgrozības izņemtās monētas (kopsvarā 139 758 kg) pārdeva angļiem, tālāk tās tika nosūtītas uz Hamburgu, kur tās izkausēja un atdalīja ligatūru. Tālākais ceļš veda atpakaļ uz Angliju. Kaltuvē Royal Mint no iegūtās izejvielas kala ne tikai Latvijas divlatniekus, bet arī pašas Anglijas, kā arī Polijas un Lietuvas monētas. [..]

Kā palīgnaudu Latvijas Republikā ieviesa apgrozībā arī sudraba latus. 1924. gada 18. februārī – 1 lata monētu, kas izgatavota Anglijas naudas kaltuvē (Royal Mint) pēc profesora Jāņa R. Tilberga zīmējuma. Bija atļauts izgatavot 10 miljonus sudraba viena lata monētu. Monēta saturēja 835 daļas sudraba un 165 daļas vara, tās svars bija 5,0 g, diametrs 23,0 mm. 1925. gada 30. martā sāka kalt tādas pašas raudzes sudraba 2 latu monētas, to svars bija 10,0 g, diametrs 27,0 mm. Šo monētu skaits nedrīkstēja pārsniegt 5 miljonus. Pēc pusgada tika izdoti noteikumi par sudraba monētu atkārtotu izlaidumu 2 miljonu skaitā. Līdz ar to pieprasījums pēc sudraba naudas kļuva mazāks. Dažas kaimiņvalstis sekoja Latvijas paraugam, arī izlaida apgrozībā sudraba naudu, un tādēļ izbeidzās Latvijas sudraba aizplūšana no valsts un atkrita vajadzība pēc turpmākiem tās izlaidumiem.

Bija paredzēts izlaist arī sudraba 5 latu monētas pēc profesora J. R. Tilberga zīmējuma, bet, tā kā tobrīd pēc tās nebija lielas vajadzības, šis projekts palika nerealizēts, un 5 latu monētas izlaida tikai 1929. gada 12. martā pēc profesora R. Zariņa meta. Monētas svars 25,0 g, diametrs 37,0 mm. Papildus pieclatniekus izlaida 1931. un 1932. gadā.

Par Latvijas papīrnaudu runājot, jāizšķir divu veidu zīmes: 1) bankas zīmes (10, 20, 25, 50, 100 un 500 Ls vērtībā), kuras izlaida Latvijas Banka un kas bija nodrošinātas ar zeltu; 2) Finanšu ministrijas izlaistās valsts kases zīmes (5, 10, 20 Ls vērtībā) un valsts kases maiņas zīmes (5 Ls vērtībā), kas bija nodrošinātas ar valsts īpašumu un vēlāk to ¼ daļa ar ārzemju valūtu.

Pirmā pēcreformas papīrnauda – kā valsts kases zīme – bija uz 500 rubļu naudas zīmes „zaļās līdaciņas” abās pusēs uzspiests jaunais vērtības apzīmējums sarkanā krāsā – 10 latu. Uzdrukas meta autors – R. Zariņš.

Pirmās 100 latu bankas zīmes pēc Riharda Zariņa meta un Kārļa Krauzes vara gravējuma iespieda uz Līgatnes papīrfabrikā ražotā papīra Valstspapīru spiestuvē. Uz naudas zīmes attēlota tautumeita ar rūpniecības simboliem – veseri un zobratu, pie kājām tai enkurs – jūrniecības simbols – un ar virvi apsiets sainis – tirdzniecības simbols, pa kreisi – zemniece ar labības kūli, pie kājām tai grozs ar augļiem un dārzeņiem (lauksaimniecības simboli). Fonā ozols, rūpnīcu dūmeņi, lauku mājas. Apakšā vidū valsts lielais ģerbonis. Tā attēlojums ir uz visām Latvijas naudas zīmēm [..]. Valstspapīru spiestuves pārvaldnieks un arī 100 Ls naudas zīmes meta autors prof. R. Zariņš uzskatīja, ka tās ir pilnīgi drošas pret viltojumiem, jo esot īsts spiestuves meistardarbs – priekšzīmīgs vara grebums, komplicētas rozetes, fons utt. Tomēr tām trūka raibā aizsargspieduma (iridēšanas metode), un zīmes bija iespiestas tikai divās krāsās – zilā un melnā, kas atviegloja viltošanu. [..]

Uz 1924. gada 50 latu bankas zīmes Rīgas panorāma ir nozīmēta no fotoattēla, bet rozete un nomināla 50 Ls apzīmējums ir darināti pēc A. Cīruļa meta; 1925. gada 20 latu bankas zīmei izmantots J. Čakstes portrets; 1929. gada 25 latu zīmes ir ar K. Valdemārs attēlu, burinieku un ledlauzi „Krišjānis Valdemārs”, kurš uzbūvēts 1925. gadā Dalmuirā un bija pats spēcīgākais Baltijas jūrā; bet uz 1929. gadā izlaistās 500 latu naudas zīmes ir tautumeita Nīcas tautastērpā olīvzaru (!) ietvarā, kā arī rūpniecības, lauksaimniecības, amatniecības un tirdzniecības simboli, reversā vidū – Latvijas lauku ainava ar Merkura zižļiem pa labi un pa kreisi, nomināla 500 latu apzīmējums veidots uz stilizētas Dienvidkurzemes saktas fona. 1934. gadā izlaistie 50 lati ir ar Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa attēlu, bet 1938. gada 25 lati – ar R. Maura veidoto Lāčplēša skulptūru, kas atradās Saeimas nama fasādē, reversā – likteņupe Daugava ar plostiem un raudošo Staburagu. Uz plostiem attēloti pieci plostnieki.

Pēdējā Latvijas Bankas izlaistā zīme ir 1939. gada 100 lati, kuras meta autors un gravieris bija mākslinieks Jānis Šternbergs. [..]

1925. gada 10 latu kases zīmes ar ozolu un Merkura zizli, 1926. gada 5 latu – ar tirdzniecības un jūrniecības simboliem, 1933. gada 10 latu – ar tautumeitu, 1935. gada 20 latu – ar Rīgas pili ir zīmējis R. Zariņš, bet vara grebumu darinājis K. Krauze. Pēdējais ir arī autors 1937. gada 10 latu zīmei, uz kuras attēlots sējējs un zvejnieki. 1940. gada 20 latus ar Jelgavas pili un pļāvēju, kā arī 5 latu maiņas zīmes ar Gaujas tiltu Siguldā zīmējis A. Apinis, bet gravējis K. Krauze.

Visus Latvijas Republikas pastāvēšanas gadus latam bija stabils kurss. [..]

Lats kā maksāšanas līdzeklis palika spēkā arī pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 17. jūnijā. Toreizējais Latvijas Bankas padomes priekšsēdētājs Ādolfs Klīve liecināja, ka jau 1940. gadā naktī no 12. uz 13. jūliju (t. i., jau pirms formālās Latvijas iekļaušanas PSRS) tika izņemti un aizvesti Latvijas Bankas zelta, valūtas un sudraba monētu krājumi kopsummā par 13–14 miljoniem latu, 6,6 miljonu latu vērtībā niķeļa un 0,5 miljonu latu vērtībā bronzas monētas. 1941. gadā, sākoties karadarbībai Latvijas teritorijā, padomju ierēdņi atkāpjoties aizveda līdzi sudraba, niķeļa un bronzas monētas kopsummā par 18,4 miljoniem latu.

Jaunā valdība 1940. gada jūlijā bija deklarējusi, ka lata līdzšinējā stabilitāte tiks uzturēta arī turpmāk, tomēr īstenībā tika veikts daudz pasākumu – paaugstinot algas un preču cenas –, lai devalvētu lata vērtību. [..] 1940. gada 25. novembrī paralēli latam kā likumīgu maksāšanas līdzekli Latvijā ieviesa PSRS naudu pēc kursa 1 Ls = 1 rbļ. [..]

Bet 1941. gada 25. martā plkst. 13.05 lats bez brīdinājuma tika anulēts un privātpersonu noguldījumi, kas lielāki par 1000 latiem, tika nacionalizēti. Šāda akcija tika veikta vienlaikus visās trijās Baltijas valstīs. [..]

1993. gada 5. martā apgrozībā tika ieviesta Latvijas Republikas nacionālā valūta – lats – attiecībā pret Latvijas rubli 1:200. 5, 10, 20, 50, 100 un 500 latu banknošu grafiskā attēla autori ir Imants Žodžiks un Valdis Ošiņš, bet 1, 2, 5, 10, 20, 50 santīmu un 1 un 2 latu monētu dizainu veidojuši Gunārs Lūsis un Jānis Strupulis. Nauda atguva agrākajos gados zaudētās funkcijas. Naudas reformas sekmīga norise un lata ieviešana radīja priekšnoteikumus kapitāla uzkrāšanai un ražīgai apritei un pārejai uz tirgus ekonomiku.

Latvijas naudas vēsturē pirmās jubilejas monētas (2 latu, 10 latu un 100 latu nominālvērtībā) tika izlaistas 1993. gada novembrī, atzīmējot Latvijas Republikas neatkarības 75. gadadienu (mākslinieki A. Krūklis un E. Grīnfelds). [..]

Atzīmējot Rīgas 800 gadu jubileju, Latvijas Banka veidoja sudraba monētu sēriju. Katram Rīgas vēstures gadsimtam tika veltīta viena 10 latu monēta. Monētu dizainu, balstoties uz vēsturiskiem materiāliem, veidoja grafiķi Laimonis Šēnbergs un Gunārs Cīlītis, kā arī tēlnieki Ligita Franckēviča-Ulmane un Jānis Strupulis. [..] [Ducmane 1997 : https://www.vestnesis.lv/ta/id/44852]

1923. gadā, sākot ar 14. februāri, dažādos datumos tika izdotas pastmarkas ar valsts ģerboņa zīmējumu un jauniem santīmu / latu nomināliem uz tāda paša ūdenszīmju papīra kā iepriekšējam ģerboņa marku izdevumam. Marku nomināli: 1, 2, 4, 5, 10, 12, 20, 40, 50 santīmu, 1 un 2 lati.

No 1925. gada 22. decembra līdz 1926. gada janvārim tika laistas apgrozībā pastmarkas ar valsts lielā ģerboņa attēlu un nomināliem 5 un 10 lati. Markas zobotas 10 ¾, katra nomināla marku tirāža – 110 000 eksemplāru. [Sagatavots pēc: http://www.filatelija.lv/gerbonis-2-un-3-dalas-1923-1933-gadi]

 

Pa kreisi: Riharda Zariņa 5 latu monētas zīmējums (attēls samazināts līdz monētas izmēram: 1929. gada aprīlis).

Pa labi: The Royal Mint (Lielbritānija) graviera Pērsija Metkalfa (Percy Metcalfe) 5 latu monētas ģipša modeļu fotogrāfija (attēls samazināts līdz monētas izmēram; 1929. gada aprīlis). Materiāli no The Royal Mint Museum prezentācijas. [Stradiņš 2012 : https://www.bank.lv/banknotes-un-monetas/eiro-monetas/latvijas-eiro-monetas/sudraba-pieclatnieka-tresa-atdzimsana]

 

Lata banknotes

Pieci lati

Naudas zīmes priekšpuse (averss)

Uz ornamentāla saulīšu motīva fona attēlots ozols un stilizēta ozola lapa (caurskata zīme). 2006., 2007. un 2009. gada banknotei virs tās – reljefā spiedumā divi nominālvērtības uzraksti 5.

Augšdaļā uzraksts LATVIJAS BANKAS NAUDAS ZĪME (divu krāsu iespiedumā), zem tā sērijas numurs (sarkanā krāsā). Lejasdaļā uzraksti: PIECI LATI (divu krāsu iespiedumā), LATVIJAS BANKA, tās prezidenta paraksta faksimils un sērijas numurs (melnā krāsā). Pa labi vertikāla ornamentāla josla ar Lielvārdes jostas motīvu un skaitli 5 augšdaļā. Uz ornamentālās joslas slīpā leņķī pret gaismu salasāms nominālvērtības uzraksts. Pa kreisi uz balta pamata reljefs punkts zaļā krāsā (zīme neredzīgajiem) un ūdenszīme. Zem tās horizontāla josla (2001., 2006., 2007. un 2009. gada 5 latu banknotei – horizontāla zaļu, smalku līniju veidota josla) ar tonālu pāreju un skaitli 5, kuru veido mikroburtu rakstā izpildīts nominālvērtības uzraksts. 2006., 2007. un 2009. gada banknotei skaitlis iespiests ar speciālo krāsu, kas atkarībā no apskates leņķa rada krāsu maiņas optisko efektu. 2001., 2006., 2007. un 2009. gada 5 latu banknotei pa kreisi no skaitļa 5 – vertikāla josla, uz kuras reljefā spiedumā četrreiz atkārtojas skaitlis 5 ar atšķirīgu tonalitāti dažādos skata leņķos.

Naudas zīmes aizmugure (reverss)

Uz sprēslīcas [rīks vērpjamās kodaļas piestiprināšanai pie vērpjamā ratiņa] motīva fona – kokā griezta saulītes ornamenta attēls. No tā pa kreisi 1992. gada 5 latu banknotei – papīrā iestrādāta vertikāla metalizēta josla (1996., 2001., 2006., 2007. un 2009. gada 5 latu banknotei platāka metalizēta josla ar nominālvērtības uzrakstu un hologrammu), pa labi – stilizēta ozola lapa. Augšdaļā uzraksts PIECI LATI un skaitlis 5. 

Lejasdaļā skaitlis 5 un uzraksts LATVIJAS BANKAS NAUDAS ZĪME (divu krāsu iespiedumā). No sprēslīcas motīva pa kreisi – vertikāla josla, kuru veido skaitļi 5, ar diagonālām tonālām pārejām. Gar tās ārmalu uz balta pamata vertikāls uzraksts © LATVIJAS BANKA 1992. Pa labi uz balta pamata Latvijas lielā valsts ģerboņa grafisks attēls, zem tā gadskaitlis 1992, 1996, 2001, 2006, 2007 vai 2009. Virs ģerboņa – ūdenszīme – latviešu tautumeitas profils.

 

Desmit latu

Naudas zīmes priekšpuse (averss)

Uz ornamentāla fona attēlota Daugavas ainava un stilizēta ozola lapa (caurskata zīme). 2008. gada banknotei virs tās – reljefā spiedumā divi nominālvērtības uzraksti 10. Augšdaļā uzraksts LATVIJAS BANKAS NAUDAS ZĪME (divu krāsu iespiedumā), zem tā sērijas numurs (sarkanā krāsā). Lejasdaļā uzraksti: DESMIT LATU (divu krāsu iespiedumā), LATVIJAS BANKA, tās prezidenta paraksta faksimils un sērijas numurs (melnā krāsā). Labajā daļā vertikāla ornamentāla josla ar Lielvārdes jostas motīvu un skaitli 10. Kreisajā daļā uz balta pamata vertikālā kārtojumā divi punkti (violetā krāsā ar reljefu – zīme neredzīgajiem) un ūdenszīme. Zem tās horizontāla josla ar tonālu pāreju (2000. un 2008. gada 10 latu banknotei – smalku horizontālu līniju veidota josla) un skaitli 10. 

2008. gada banknotei skaitlis iespiests ar speciālo krāsu, kas atkarībā no apskates leņķa rada krāsu maiņas optisko efektu. 2000. un 2008. gada 10 latu banknotei uz horizontālās joslas atrodas reljefa vertikāla josla ar četrreiz atkārtotu dažādas tonalitātes nominālu 10. 

Naudas zīmes aizmugure (reverss)

Uz saktas ornamenta fragmentu fona bronzā veidotas stopa šķēršu saktas attēls. No tā pa kreisi papīrā iestrādāta vertikāla metalizēta josla, pa labi – stilizēta ozola lapa (2000. un 2008. gada 10 latu banknotei platāka metalizēta josla ar uzrakstiem Ls 10 un hologrammām). Augšdaļā uzraksts DESMIT LATU un skaitlis 10.

Lejasdaļā skaitlis 10 un uzraksts LATVIJAS BANKAS NAUDAS ZĪME (divu krāsu iespiedumā). No saktas ornamentu lauka pa kreisi – vertikāla josla ar diagonālām tonālām pārejām. Gar tās ārmalu uz balta pamata vertikāls uzraksts © LATVIJAS BANKA 1992. Naudas zīmes labajā pusē uz balta pamata Latvijas lielā valsts ģerboņa grafisks attēls, zem tā gadskaitlis 1992, 2000 vai 2008. Virs ģerboņa – ūdenszīme. 

 

Divdesmit latu banknote

Naudas zīmes priekšpuse (averss) 

Uz dreļļu auduma rakstu fona attēlota senas latviešu sētas daļa un stilizēta ozola lapa (caurskata zīme), 2004., 2007. un 2009. gada banknotei virs tās – iedobta zīme – divi nominālvērtības uzraksti Ls 20. Augšdaļā uzraksts LATVIJAS BANKAS NAUDAS ZĪME (divu krāsu iespiedumā), zem tā sērijas numurs (sarkanā krāsā). Lejasdaļā uzraksti: DIVDESMIT LATU, LATVIJAS BANKA, tās prezidenta paraksta faksimils un sērijas numurs (melnā krāsā). Pa labi vertikāla ornamentāla josla ar Lielvārdes jostas motīvu un skaitli 20 augšdaļā. Pa kreisi uz balta pamata horizontālā kārtojumā divi reljefi punkti brūnā krāsā (zīme neredzīgajiem) un ūdenszīme. Zem tās horizontāla josla ar skaitli 20. 2004., 2007. un 2009. gada 20 latu banknotei skaitlis iespiests ar speciālo krāsu, kura atkarībā no apskates leņķa rada krāsu maiņas optisko efektu. 2004., 2007. un 2009. gada banknotei uz horizontālās joslas atrodas reljefa vertikāla dažādas tonalitātes josla ar četrreiz atkārtotu dažādas tonalitātes skaitli 20.

Naudas zīmes aizmugure (reverss)

Dreļļu auduma [tādā tehnikā darināts, parasti linu audums, kam raksturīgi dažādi raksti (svītriņas, rombi, kvadrātiņi u. tml.)] rakstu motīvs. No tā pa kreisi – papīrā iestrādāta vertikāla metalizēta josla (2004., 2007. un 2009. gada banknotei – metalizēta hologramma ar uzrakstiem Ls 20), pa labi – stilizēta ozola lapa. Augšdaļā uzraksts DIVDESMIT LATU (divu krāsu iespiedumā) un skaitlis 20. 

Lejasdaļā skaitlis 20 un uzraksts LATVIJAS BANKAS NAUDAS ZĪME (divu krāsu iespiedumā). No dreļļu auduma rakstu motīva pa kreisi – vertikāla josla, kuru veido skaitļi 20, ar diagonālām tonālām pārejām. Gar tās ārmalu uz balta pamata vertikāls uzraksts © LATVIJAS BANKA 1992. Pa labi uz balta pamata Latvijas lielā valsts ģerboņa grafisks attēls, zem tā gadskaitlis 1992, 2004, 2007 vai 2009. Virs ģerboņa – ūdenszīme.

 

Piecdesmit latu banknote

Naudas zīmes priekšpuse (averss)

Uz viduslaiku Rīgas nocietinājumu plāna fona attēlots sens buru kuģis sānskatā un stilizēta ozola lapa (caurskata zīme). Augšdaļā uzraksts LATVIJAS BANKAS NAUDAS ZĪME (divu krāsu iespiedumā), zem tā sērijas numurs (sarkanā krāsā). Lejasdaļā uzraksti: PIECDESMIT LATU (divu krāsu iespiedumā), LATVIJAS BANKA, tās prezidenta paraksta faksimils un sērijas numurs (melnā krāsā). Labajā daļā vertikāla ornamentāla josla ar Lielvārdes jostas motīvu un skaitli 50. Kreisajā daļā uz balta pamata trijstūra kārtojumā trīs punkti (zilā krāsā ar reljefu – zīme neredzīgajiem) un ūdenszīme. Zem tās horizontāla josla ar tonālu pāreju un skaitli 50.

Naudas zīmes aizmugure (reverss) 

Uz viduslaiku Rīgas pilsētas plāna fona vēsturiskais Rīgas mazais ģerbonis (divas sakrustotas atslēgas ar krustu virs tām). No tā pa kreisi – papīrā iestrādāta vertikāla metalizēta josla, pa labi – stilizēta ozola lapa. Augšdaļā uzraksts PIECDESMIT LATU un skaitlis 50. Lejasdaļā skaitlis 50 un uzraksts LATVIJAS BANKAS NAUDAS ZĪME (divu krāsu iespiedumā). No pilsētas plāna pa kreisi vertikāla josla ar diagonālām tonālām pārejām. Gar tās ārmalu uz balta pamata vertikāls uzraksts © LATVIJAS BANKA 1992. Naudas zīmes labajā pusē uz balta pamata Latvijas lielā valsts ģerboņa grafisks attēls, zem tā gadskaitlis 1992. Virs ģerboņa – ūdenszīme.

 

Simt latu banknote

Naudas zīmes priekšpuse (averss) 

Uz latvju rakstu fona Krišjāņa Barona portrets un stilizēta ozola lapa (caurskata zīme). 2007. gada banknotei pa kreisi no portreta banknotes aversā iestrādāta vertikāla caurspīdīga josla, kas pārklāj caurskata zīmi un virs tās naudas zīmes augšējā trešdaļā izcirsto caurskata lodziņu, kurā uz gaiša fona redzams sarkans saules pusloks, bet uz tumša fona – četrās rindās ar nobīdi vietoti uzraksti „Ls”. Starp caurskata zīmi un caurskata lodziņu atrodas sudrabots saules pusloks. Augšdaļā uzraksts LATVIJAS BANKAS NAUDAS ZĪME. Lejasdaļā uzraksti: SIMT LATU (divu krāsu iespiedumā), LATVIJAS BANKA, tās prezidenta paraksta faksimils un sērijas numurs (melnā krāsā). Labajā daļā vertikāla ornamentāla josla ar Lielvārdes jostas motīvu un skaitli 100. Kreisajā daļā uz balta pamata diagonālā kārtojumā divi punkti (sarkanā krāsā ar reljefu – zīme neredzīgajiem); 2007. gada banknotei pa kreisi no tiem – sērijas numurs sarkanā krāsā; zemāk – ūdenszīme. Zem tās horizontāla josla ar tonālu pāreju un skaitli 100, 2007. gada banknotei – horizontāla josla ar skaitļiem 100 pelēcīgi brūnā krāsā un ar lielāku skaitli 100 sarkanbrūnā krāsā, kas, banknoti pagrozot, maina krāsu uz pelēcīgi zaļganbrūnu, bet siltuma iedarbībā maina tonalitāti. 

Naudas zīmes aizmugure (reverss)

Lielvārdes jostas rakstu salikums. No tā pa kreisi – papīrā iestrādāta vertikāla metalizēta josla ar hologrammu „Ls” un caurskatā – nominālvērtības uzrakstiem „Ls 100”, pa labi – stilizēta ozola lapa. Augšdaļā uzraksts SIMT LATU (divu krāsu iespiedumā) un skaitlis 100. Lejasdaļā skaitlis 100 un uzraksts LATVIJAS BANKAS NAUDAS ZĪME (divu krāsu iespiedumā). No rakstu salikuma pa kreisi – vertikāla josla ar slīpi vietotiem skaitļiem 100 un diagonālām tonālām pārejām. Gar tās ārmalu uz balta pamata vertikāls uzraksts © LATVIJAS BANKA 1992. Naudas zīmes labajā pusē uz balta pamata Latvijas lielā valsts ģerboņa grafisks attēls, zem tā gadskaitlis 1992 vai 2007. Virs ģerboņa – ūdenszīme. 

 

Piecsimt latu banknote

Naudas zīmes priekšpuse (averss)

Uz bronzas vainadziņa rakstu fona latviešu tautumeitas portreta cilnis profilā un stilizēta ozola lapa (caurskata zīme). 2008. gada banknotei pa kreisi no portreta ciļņa banknotes aversā iestrādāta vertikāla caurspīdīga josla, kas pārklāj caurskata zīmi un virs tās naudas zīmes augšējā trešdaļā izcirsto ģerboņa vairoga veida caurskata lodziņu, kurā uz gaiša fona redzamas puslokā izkārtotas trīs zvaigznes, bet uz tumša fona – četrās rindās ar nobīdi vietoti uzraksti „Ls”. Augšdaļā uzraksts LATVIJAS BANKAS NAUDAS ZĪME (divu krāsu iespiedumā), zem tā sērijas numurs (sarkanā krāsā). Lejasdaļā uzraksti: PIECSIMT LATU (krāsu maiņas optiskā efekta iespiedumā), LATVIJAS BANKA, tās prezidenta paraksta faksimils un sērijas numurs (melnā krāsā). Labajā daļā vertikāla ornamentāla josla ar Lielvārdes jostas motīvu un skaitli 500 augšdaļā. Uz ornamentālās joslas slīpā leņķī pret gaismu salasāms nominālvērtības uzraksts. Pa kreisi uz balta pamata vertikālā kārtojumā trīs punkti (zeltaini brūnā krāsā ar reljefu – zīme neredzīgajiem); 2008. gada banknotei pa kreisi no tiem – sērijas numurs sarkanā krāsā; zemāk – ūdenszīme. Zem tās horizontāla josla ar tonālu pāreju un skaitli 500, kuru veido mikroburtu rakstā izpildīts nominālvērtības uzraksts. 2008. gada banknotei – horizontāla josla ar skaitļiem 500 pelēcīgi brūnā krāsā un ar lielāku skaitli 500 tumši pelēkbrūnā krāsā, kas, banknoti pagrozot, maina krāsu, bet siltuma iedarbībā maina tonalitāti.

Naudas zīmes aizmugure (reverss)

Bronzas vainadziņa rakstu salikums. To šķērso papīrā iestrādāta vertikāla metalizēta josla (2008. gada 500 latu banknotei – platāka metalizēta josla ar nominālvērtības uzrakstu un hologrammu), pa labi – stilizēta ozola lapa. Augšdaļā uzraksts PIECSIMT LATU un skaitlis 500. Lejasdaļā skaitlis 500 un uzraksts LATVIJAS BANKAS NAUDAS ZĪME (divu krāsu iespiedumā). No rakstu salikuma pa kreisi – vertikāla josla, ko veido skaitļi 500, ar diagonālām tonālām pārejām. Gar tās ārmalu uz balta pamata vertikāls uzraksts © LATVIJAS BANKA 1992. Pa labi uz balta pamata Latvijas lielā valsts ģerboņa grafisks attēls, zem tā gadskaitlis 1992 vai 2008. Virs ģerboņa – ūdenszīme. [https://www.bank.lv/banknotes-un-monetas/lata-naudas-zimes]

 

1993. gada novembrī Latvijas Banka pirmo reizi Latvijas naudas vēsturē laida apgrozībā jubilejas monētas – Latvijas valsts dibināšanas 75 gadu jubilejai veltītās zelta 100 latu, sudraba 10 latu un vara un niķeļa sakausējuma 2 latu monētas, kas kaltas Somijas monētu kaltuvē Rahapaja Oy un veido monētu sēriju (mākslinieki – Aivars Krūklis, Edgars Grīnfelds).

Rīgas 800 gadu jubilejai par godu Latvijas Banka katram Rīgas gadsimtam veltīja vienu sudraba 10 latu monētu. To dizainu veidojuši grafiķi Laimonis Šēnbergs un Gunārs Cīlītis, tēlnieki Ligita Franckēviča-Ulmane un Jānis Strupulis. Vairākas jubilejas un piemiņas monētas izlaistas dažādās starptautiskajās monētu programmās, piemēram, 1995. gadā apgrozībā laista 1996. gada Atlantas olimpiskajām spēlēm veltīta sudraba 10 latu monēta, 1995.–1996. gadā – ANO 50. gadadienai veltīta 1 lata sudraba monēta. Kuģniecības vēsturei veltīta sudraba 10 latu monēta (1996) un zelta 20 latu (1997) monēta. Apdraudētajai faunai veltīta monēta ar griezes attēlu (1996) gadā. 1997. gadā programmā „Pasaules mazākās zelta monētas” tika izlaista piemiņas monēta ar 10 latu nominālvērtību. 

Vairākas viena lata sudraba monētas ir veltītas latviešu literatūrai un folklorai: Rainis (2005), Krišjānis Valdemārs (2006), Krišjānis Barons (2006), Zelta ābele (2007), Mērnieku laiki (2009), Miglā asaro logs (2011).

[Sagatavots pēc: https://monetas.bank.lv/monetas]

Dziesma Paldies latiņam. Jorana Šteinhauera (Joran Steinhauer) vārdi un mūzika. Izpilda grupa „Ārzemnieki”.

Par mūsu nacionālās valūtas atdzimšanu

Līdz ar Trešo atmodu radās pastiprināta interese par Latvijas valsti laikā starp diviem pasaules kariem, arī par Latvijas Republikā 20. gadsimta divdesmitajos gados pārsteidzoši īsā laikā veikto naudas reformu, kad tika ieviesta lata sistēma. Īpaša nozīme bija arī vēstures liecību eksponējumiem un rakstu publicējumiem: izstādei „Latvija starp diviem pasaules kariem” Latvijas Vēstures muzejā 1988. gada nogalē, Dr. hist. Kristīnes Ducmanes publikācijai „No kerenkām un ostmarkām līdz latam” žurnāla „Avots” 1989. gada 5. numurā, Ēvalda Vēciņa rakstam „Ceļš pie lata” avīzē „Atmoda” 1990. gada 19. februārī. Jau tolaik, kad daudzi vēl tā īsti neticēja Latvijas neatkarībai, daļā sabiedrības radās vīzijas par nacionālās valūtas – lata – atjaunošanu.

Iniciatīvu pārņēma Kultūras fonds, 1990. gada februārī izsludinot konkursu par lata sižetisko risinājumu. Nolikumu izstrādāja arhitekts Guntars Gedulis un ekonomists Ēvalds Vēciņš, piedaloties māksliniekam Uģim Jankavam un Kultūras fonda priekšsēdētāja vietniecei Ramonai Umblijai. Žūrijas komisijā tika uzaicināts arī grafikas mākslinieks Laimonis Šēnbergs.

Konkursam tika iesniegti vairāk nekā 20 projekti, tajā piedalījās profesionāli mākslinieki un amatieri no Latvijas un ārvalstīm. Bija arī pieteikums no Harkovas (Sergejs Kovaļenko). Lielākā daļa pretendentu tiecās atdarināt kādreizējos 20. gadsimta 20.–30. gadu latus, attēlojot bijušos Valsts prezidentus, Brīvības pieminekli, izcilos kultūras darbiniekus – Raini, Aspaziju, Krišjāni Baronu u. c. Arī projektu devīzes bija atbilstīgas, piemēram, „Kultūra”, „Vienība”, „Lauksaimniecība”, „Par brīvu Latviju”, „Strādāsim Latvijai”, „Bruno”, „Ad rem”, „282434”, „LR–91–AP”.

Dažkārt naudaszīmju projekti atgādināja drīzāk spilgtas preču zīmes vai etiķetes, nevis naudu. Žūrijas komisija pēc ilgām diskusijām nolēma pirmo vietu nepiešķirt, bet otro vietu ieguva Aivars Plotka, kas pārstāvēja tā saukto nacionālā romantisma virzienu. Trešā vieta tika piešķirta Elitai Viliamai (devīze „Baidies vilka, mežā neej!”), atzīstot, ka viņai ir dizainiski vislabāk izstrādāti darbi. Veicināšanas prēmiju piešķīra Valdim Ošiņam un Imantam Žodžikam par neparastu improvizāciju ideju līmenī, ieskicējot kopainu, kāda varētu izskatīties nākamā Latvijas nauda. Šī jaunā, netradicionālā pieeja naudas tēmas risinājumam tūdaļ piesaistīja vērtētāju uzmanību.

Drīz vien nacionālās valūtas lata atjaunošanas centieniem pievienojās arī oficiālās valsts varas institūcijas.

Laikam var droši sacīt, ka Trešās atmodas laikā lata atjaunošana bija visas tautas sapnis un vēlme. Dažādu nozaru entuziasti godprātīgi un aizrautīgi strādāja pie lata izveidošanas. Kļuva arī skaidrs, ka pārejas periodā būs vajadzīga pagaidu nauda jeb nacionālās valūtas aizvietotājs, proti, kāds naudas surogāts. Zinātnieki un ekonomisti praktiķi strādāja arī pie šīs problēmas.

1991. gada 13. martā tika pieņemts Augstākās padomes lēmums „Par Latvijas Republikas naudaszīmju izgatavošanu”, kurā bija rakstīts: 1) atzīt par nepieciešamu veikt nacionālo naudaszīmju izgatavošanas priekšdarbus; 2) uzdot Latvijas Republikas Ministru padomei kopīgi ar Latvijas Banku un saskaņā ar Latvijas Republikas naudas sistēmas izveidošanas koncepciju izstrādāt jauno naudaszīmju izgatavošanas programmu, nosakot optimālu un ekonomiski pamatotu monētu un banknošu rindu, nodrošinot šīs programmas finansēšanu.

Augstākās padomes 1991. gada 13. martā izveidotās Naudaszīmju sižetiskā risinājuma komisijas priekšsēdētājs bija Imants Daudišs, tās locekļi – Jānis Stradiņš, Ramona Umblija, Laimonis Šēnbergs, Imants Lancmanis, Jānis Krievs, Jānis Dripe, Modris Ģelzis, Pāvils Sakss, Kristīne Ducmane un Māra Eihe.

Šajā komisijā priekšlikumi tika izskatīti, iekļaujot arī Kultūras fonda sarīkotā konkursa materiālus un no tiem izraugoties Aivara Plotkas, kā arī Valda Ošiņa un Imanta Žodžika papīrnaudas koncepcijas. Tika nolemts lūgt šos māksliniekus izstrādāt papildu skices. Pie metālnaudas izstrādāšanas tika uzaicināti grafiķis Gunārs Lūsis un tēlnieks Jānis Strupulis. Galīgajā variantā komisija izvēlējās V. Ošiņa un I. Žodžika izstrādāto papīrnaudas koncepciju, kuras pamatā bija modernās datorgrafikas bagātīgās iespējas.

Komisija uzreiz atteicās no vēsturisko personu attēlojuma uz naudaszīmēm, kā izņēmumu un simbolu atstājot vien Krišjāņa Barona portretu uz 100 latu zīmes, kas nodēvēta arī par sarkano, jo naudas zīmes reversā ir attēlots Lielvārdes jostas rakstu fragments. Pārējās naudaszīmes rotā latviskās vides un garīgās kultūras simboli un krāsas: ozols (5 Ls) – zaļā; Daugava (10 Ls) – violetā, latviešu sēta (20 Ls) – brūnā, buru kuģis (50 Ls) – zilā un latvju jaunavas profils (500 Ls) – zeltainā krāsojumā. Pēdējā naudaszīmē atveidots Riharda Zariņa darinātais 1929., 1931. un 1932. gadā kaltās 5 latu monētas reversa attēls. Šis profils redzams arī visu 1992. gada un vēlāko izlaidumu banknošu ūdenszīmēs. Vertikālo dominanti visās jaunajās naudaszīmēs veido Lielvārdes jostas fragments. Banknošu reversa darinājumi raksturo tēvtēvu dienu ritumu un darba soli, arī svētku brīžu noskaņas. Tur saskatāmi sprēslīcas (rīks vērpjamās kodaļas piestiprināšanai pie vērpjamā ratiņa) (5 Ls), senlatviešu stopa šķēršu saktas (10 Ls), dreļļu (tādā tehnikā darināts parasti linu audums, ka raksturīgi dažādi raksti (svītriņas, rombi, kvadrātiņi u. tml.)) raksta ( 20 Ls), Rīgas ģerboņa (50 Ls), Lielvārdes jostas raksta (100 Ls) un bronzas vainadziņa raksta (Ls 500) motīvi.

Papīrnaudas izgatavošanai tika izraudzīta Vācijas firma Giesecke & Devrient, jo šī firma Latvijā jau bija kļuvusi pazīstama, iespiežot Latvijas pases, un tās piedāvājums bija vispieņemamākais. Kopējo naudaszīmju daudzumu – 150 miljonus – firma piedāvāja iespiest par 5 208 165 ekijiem (Eiropas valūtas vienība, ko līdz 1998. gadam Eiropas Savienības valstis lietoja par savstarpējo norēķinu un valūtas kursa regulēšanas līdzekli). Pirmo izstrādāja 5 latu naudaszīmi. V. Ošiņa un I. Žodžika ideju īstenošanā iesaistījās arī mākslinieki Jānis Reinbergs, Ilmārs Blumbergs, Jānis Krievs un Juris Petraškēvics. Grafiskos attēlus – „Ozols”, „Daugava“, „Buru kuģis”, „Krišjānis Barons”, „Lauku sēta”, „Tautu meita” – ūdenszīmei izstrādāja Jānis Reinbergs. Vācijas firma veica gravējumus pēc tradicionālajām metodēm, tādēļ var teikt, ka galarezultātā jaunie Latvijas lati ir kompromisa variants starp tradicionālo un moderno.

1991. gada 26. novembrī ar Augstākās padomes lēmumu tika izveidota Latvijas Republikas Naudas reformas komiteja trīs cilvēku sastāvā: priekšsēdētājs – Latvijas Republikas Ministru padomes priekšsēdētājs Ivars Godmanis, tās locekļi – Latvijas Bankas prezidents Einars Repše un Latvijas Republikas Augstākās padomes Ekonomikas komisijas priekšsēdētājs Ojārs Kehris.

1992. gada 4. maijā Latvijas Republikas Naudas reformas komiteja nāca klajā ar lēmumu Nr. 1 „Par Latvijas rubļa ieviešanu apgrozībā”, nosakot, ka, sākot ar l992  gada 7. maiju, Latvijas Republikas teritorijā tiek laistas apgrozībā Latvijas Bankas pagaidu naudaszīmes – Latvijas rubļi – 1, 5, 20, 50, 200 un 500 rubļu nominālvērtībā paralēli PSRS Valsts bankas un Krievijas Federācijas naudaszīmēm attiecībā 1 : 1.

l992. gada 31. augustā sekoja Naudas reformas komitejas lēmums Nr. 4 „Par garantijām, pārejot uz nacionālo naudas vienību latu”. Tas jau sāka psiholoģiski sagatavot tautu pārejai uz latu, nosakot, ka Latvijas nacionālā naudas vienība lats tiks ieviesta pakāpeniski, pēc vienota kursa apmainot visus apgrozībā esošos Latvijas rubļus latos.

1993. gada 12. februāra Naudas reformas komitejas lēmums Nr. 5 „Par piecu latu naudaszīmes laišanu apgrozībā” noteica, ka, sākot ar 1993. gada 5. martu, apgrozībā laižama piecu latu papīra naudaszīme, ka tās vērtība atbilst 1000 Latvijas rubļiem (1 Ls = 200 LVR) un ka tā visur ir obligāti jāpieņem kā maksāšanas līdzeklis. Iespējams, ka sākotnēji latus bija paredzēts laist apgrozībā no 1. februāra, jo Latvijas Bankas arhīvā ir ar šo datumu datēts dokumenta projekts ar I. Godmaņa parakstu. No 22. februāra pastiprināti no apgrozības sāka izņemt 500 Latvijas rubļu naudaszīmes, jo tajā laikā jau bija parādījušies daudz to viltojumu. Bet ar 1993. gada 25. martu tika aizliegts laist apgrozībā arī 200 LVR zīmes.

Naudas reformas komitejas 1993. gada 16. marta lēmums Nr. 6 noteica, ka apgrozībā tiek laistas piecdesmit santīmu (reāli apgrozībā no 22. aprīļa), viena lata (reāli apgrozībā no 25. marta) un divu latu (reāli apgrozībā no 15. aprīļa) monētas.

1993. gada 27. maijā tika pieņemti divi Naudas reformas komitejas lēmumi.

Lēmums Nr. 7 noteica, ka, sākot ar 1993. gada 28. jūniju, pakāpeniski jālaiž apgrozībā 10 (apgrozībā no 28.  jūnija), 20 (apgrozībā no 28. jūnija), 50 (apgrozībā no 1994. gada 2. maija), 100 (apgrozībā no 1994. gada 2. maija) un 500 latu (apgrozībā no 1998. gada 20. jūlija) (saīsināti – Ls) papīra naudas zīmes un 1, 2, 5, 10 un 20 santīmu (apgrozībā no 28. jūnija) (saīsināti – s) monētas, kuras obligāti jāpieņem kā maksāšanas līdzekli.

Latvijas rubļus izņēma no apgrozības līdz 1993. gada 18. oktobrim, tomēr arī pēc šā datuma līdz pat 1994. gada 1. jūlijam Latvijas Banka turpināja to apmaiņu pret latiem, bet atsevišķos gadījumos ar Latvijas Bankas prezidenta īpašu atļauju atsevišķām personām uz iesnieguma pamata tos apmainīja arī pēc oficiāli noteiktā datuma.

1994. gada 14. februārī Latvijas Banka latu piesaistīja SDR valūtu grozam, kas vēl vairāk nodrošināja tā stabilitāti.

Tātad 1992. gada 7. maijā sāktā Latvijas Republikas naudas reforma noslēdzās 1998. gada 20. jūlijā, kad naudas apgrozībā tika izlaista pēdējā paredzētā naudaszīme – 500 latu. [Sagatavots pēc: Ducmane 2003 : https://www.vestnesis.lv/ta/id/72078]

 

[https://www.bank.lv/public_files/images/img_lb/about/latvian/images/5.jpg]

 

Pēdējais īpašais latiņš

2013. gada 6. novembrī Latvijas Banka (LB) laida apgrozībā pēdējo īpaša dizaina viena lata apgrozības monētu – paritātes monētu ar lata un eiro pārejas kursu reversā. Jaunā monēta noslēdza 12 gadus ilgušo LB iedibināto īpašo viena lata apgrozības monētu kalšanas tradīciju un kopumā 23 īpašo latu kolekciju.

Valūtas maiņas dēļ lata monētas steidza saglabāt ne vien kaislīgi kolekcionāri, bet arī vairākums Latvijas iedzīvotāju. Vispieprasītākās ir lata monētas ar skudru un stārķi. [Sagatavots pēc: Briede 2013 : https://www.la.lv/pedejais–ipasais–latins; https://www.bank.lv/banknotes-un-monetas/lata-naudas-zimes/244-banknotes-un-monetas/monetu-jaunumi/9435-lata-monetas; https://monetas.bank.lv/monetas]

 

Latvijas jubilejas lati

Pirmā īpašā viena lata monēta apgrozībā tika laista 2001. gadā, un tās reversā ir attēlots stārķis, kurš veido ligzdu, bet aversā – ierastais Latvijas ģerbonis ar gada skaitli 2001. Šis lats ir veidots no vara un niķeļa sakausējuma, un tirāža bija 250 000 monētas.

Nākamais lats – tā sauktā skudra, jo tās reversā ir attēlota skudra, – tika izlaists 2003. gadā. Izmantotais materiāls un tirāža ir tādi paši kā stārķa monētai.

2004. gadā tika izdots lats ar reversā attēlotu sēni. Šīs monētas tirāža tika palielināta līdz 500 000 vienībām.

2004. gadā tika izdota arī monēta ar Sprīdīša attēlu. Tā kā Latvija 2004. gadā pievienojās Eiropas Savienībai, tad latu veidoja par godu šim notikumam un tā reversu papildina arī ap Sprīdīša attēlu puslokā izkārtotas 10 zvaigznes un uzraksts „Latvija – ES 2004”. Monēta tika izdota 500 000 eksemplāros.

Nākamajā gadā – 2005. – tika izdota Latvijas lata monēta ar Rīgas Sv. Pētera baznīcas torņa smailē esošā gaiļa attēlu reversā. Tās tirāža – 500 000 monētu.

2005. gadā tika izdots arī lats ar reversā esošu kliņģera atveidu – par godu Ziemassvētkiem, jo kliņģeris vēsturiski bija viena no latviešu ziemas saulgriežu svinību galda sastāvdaļām.

Uz nākamā gada vasaras saulgriežiem jeb Jāņiem (2006. gadā) tika izdota lata monēta ar reversā redzamu līgotāja profilu ar Jāņu vainagu galvā.

2006. gada nogalē tika izdota arī lata monēta ar priedes čiekuru, kura tirāža jau tika palielināta līdz 1 000 000 monētām.

Nu jau par tradīciju bija kļuvis izdot divas īpašās lata monētas gadā. 2007. gadā 1 000 000 eksemplāros tika laista apgrozībā lata monēta ar tās reversā redzamu pūcessaktas attēlu. Šī sakta bija īpaša, jo tā bija izplatīta Latvijas teritorijā dzīvojošo cilšu vidū ap 8. un 9. gadsimtu un tika izmantota vīriešu virsdrēbju aizdarei. Tai sekoja lata monēta ar sniegavīru ar slotu. Tam ap kaklu ir šalle un cepures vietā spainis. Sniegavīra attēls tika izvēlēts tāpēc, ka sniegavīrs ir kļuvis par ziemas simbolu un saistās arī ar Ziemassvētkiem.

2008. gadā tika izdota lata monēta ar reversā attēlotu ūdensrozi un otrs lats ar reversā attēlotu skursteņslauķi. Tā kā skursteņslauķis ar melno kamzoli un spožajām pogām simbolizē veiksmi un laimi, tad tā tēls bija labākā izvēle gadu mijai veltītai monētai.

2009. gada pirmā lata monēta bija ar reversā redzamu Nameja gredzenu, kas ir viena no populārākajām baltu rotām, ko nēsā gan vīrieši, gan sievietes. Tā paša gada otrajā pusē tika izdota Latvijas lata monēta, kuras reversa centrā bija izgreznotas Ziemassvētku eglītes attēls. Egles greznošana uz Ziemassvētku svinībām jau vairāk nekā 500 gadus ir Latvijas tradīcija, turklāt egles veido piekto daļu no Latvijas mežiem.

2010. gadā tika izdotas trīs īpašās Latvijas lata monētas. Viena bija ar reversā esošu krupja attēlu, kurš latviešu tautasdziesmās ir auglības un svētības nesējs, simbolizē un vairo ražu. Pārējās lata monētas ir ļoti līdzīgas. To reversā ir attēlots pakavs, tikai vienas monētas reversā pakavs ir vērsts un leju, bet otras – uz augšu. Pakavs daudzu tautu kultūrā ir laimes un veiksmes nesējs. Vieni uzskata, ka pakavs ir jāpiestiprina ar galiem uz augšu, bet citi – ar galiem uz leju. Tā kā latviešu folklorā ir sastopami abi šie varianti – uz augšu vērstais pakavs nesīs laimi no debesīm, bet uzleju vērstais – no zemes –, tad arī monētās ir abi varianti.

2011. gadā uz Jāņiem apgrozībā tika laists 1 000 000 monētu ar reversā attēlotu alus kausu. Otrās 2011. gada lata monētas reversā attēlota piparkūku sirds – par godu Ziemassvētkiem un piparkūku cepšanas tradīcijai. 

2012. gada pirmās lata monētas reversa centrā tika attēlots ezis – daudzu latviešu tautas pasaku tēls. Otrās lata monētas reversa centrā redzami divi ar lenti sasieti zvaniņi kā Ziemassvētku simbols.

Pēdējais gads, kad tika izdotas īpašās Latvijas lata monētas, bija 2013. gads. Pirmā tika izdota lata monēta ar reversā attēlotu kokli, bet otrajā īpašā lata monētā tika iemūžināta pāreja no latiem uz eiro. [Sagatavots pēc: https://www.bank.lv/banknotes-un-monetas/lata-naudas-zimes/244-banknotes-un-monetas/monetu-jaunumi/9435-lata-monetas]

 

Lielākajai latviešu daļai lats asociējas ar skaisto tautu meitu uz lielās sudraba pieclatu monētas. Visbiežāk viņu sauc par Mildu. Un tomēr jāzina, ka lati nebija tikai skaistas monētas, bet nauda, veica visas naudas funkcijas.

Pirmā un galvenā naudas īpašība ir pirktspēja. Tālāk norādītas vidējās mazumtirdzniecības cenas latos Latvijā (Rīgā) izplatītākajām precēm un pakalpojumiem 1938. gadā. 

Pārtikas preces (1 kg): kviešu milti – 0,52 (0,56); rudzu maize – 0,20 (0,20); baltmaize – 0,53 (0,52); piens svaigs, nenokrejots (litrs) – 0,13 (0,19); skābs krējums – 1,06 (1,57); eksporta sviests – 2,42 (2,64); vistu olas (1 gab.) – 0,09 (0,11); svaiga cūkgaļa – 1,32 (1,33); žāvēta cūkgaļa – 1,71 (1,68); svaiga liellopu gaļa, bez kauliem – 0,90 (1,11); žāvētas dūmu desas – 3,29 (3,57); kartupeļi – 0,05 (0,08); cukurs – 0,69 (0,67). Kafijas pupiņas (lētākās) varēja pirkt par 6,03 (5,38) latiem kilogramā.

Vilnas uzvalks (norādīti parastie, pilsētas strādniekiem domātie) maksāja 44,50 (64,00) latus, ziemas mētelis – 45,40 (62,00), vasaras mētelis – 32,00 (49,00), saišu zābaki, hromādas – 15,00 (16,50); biļete uz kino (lētākā) – 0,40 (0,30); uz teātri – 0,60 (0,40) latus.

Protams, par latiem nevarēja nopirkt televizorus, kuru vēl pasaulē nebija. 

Vienistabas, divistabu un trīsistabu dzīvokļu vidējā īres maksa mēnesī: Rīgā – 18,50; 36,50; 50,50; Jelgavā – 13,00; 22,50; 33,00; Daugavpili – 12,00, 18,00; 27,00; Valmierā – 10,00; 17,00; 26,50 utt.

Kāda bija lata konvertējamība, ja kādam gribējās braukt uz ārzemēm vai vienkārši savus uzkrājumus glabāt svešā valūtā? 

Izplatītākais paņēmiens, šķiet, bija gājiens uz Rīgas biržu. Tā, piemēram, 1937. gada 15. decembrī vienu ASV dolāru varēja pirkt par 5,10 latiem, bet pārdot par 5 latiem: angļu mārciņu – 25,28 (25,16), 100 Francijas frankus – 17,45 (16,85), 100 Zviedrijas kronas – 131 (129) utt. Kurss principā tika noteikts ik dienas, bet, pārskatot tālaika publikācijas, tas bijis samērā stabils (vismaz dažu mēnešu laikā). 

Latu uzkrāšanas iespējas ir bijušas visdažādākās. Sīkiem uzkrājumiem visizplatītākās bijušas pasta krājkases. 1938. gada beigās atlikums bija 189 tūkstoši krājgrāmatiņu ar kopējo summu 83,4 tūkstoši latu. 

Kvalificētu strādnieku vidējā dienas izpeļņa Rīgas rūpniecībā 1938. gadā ir bijusi 5,85 lati ar diezgan lielu diferenciāciju pa arodiem, gadalaikiem utt. Pareizinot šo skaitli ar 24 darba dienām, iegūstam mēneša izpeļņu – 140 lati. Mazāk saņēma nekvalificēti strādnieki: 4,40 lati dienā, tāpat strādniecēm sievietēm (nekvalificētām) – 2,80 lati.

Spriežot pēc statistikas datiem un tāpat pēc vecu ļaužu nostāstiem, visnecilākajā stāvoklī ir bijuši laukstrādnieki, tā sauktie puiši un meitas. Kā dienas strādnieki 1938. gada vasaras darbos Vidzemē puiši vidēji pelnījuši 3,51 latu, meitas – 2,77 latus, Zemgalē – 3,29; 2,54, Latgalē – 2,73; 2,16 latus. Strādnieku alga vidēji Latvijā 1938./39. gadā puišiem bija 475, meitām – 363 lati gadā. Pārrēķinot uz vienu mēnesi, puišiem iznāk 40, meitām – 30 latu.

Tiesa, uzturu gādāja saimnieks, gada un vasaras laukstrādniekiem parasti arī dzīvojamo platību un, ja to paredzēja līgums, arī darba apģērbu un apavus. Tomēr darba laiks laukos sezonā bija no saules līdz saulei. 

Ievērojami lielākas algas un līdz ar to augstāks sabiedriskais prestižs ir bijis dažādām profesijām. Piemēram, pilsētu pašvaldību darbinieku atalgojums 1939. gada janvārī caurmērā bija šāds (iekavās Rīgā): slimnīcu ārsti – 247 (243), slimnīcu medmāsas – 135 (137), skolotāji – 188 (208), pilsētas centrālo iestāžu inženieri – 338 (345), grāmatveži – 204 (253) lati. 

Lielas atšķirības ir bijušas sociālajā nodrošināšanā. 1938./1939. gadā valsts pensiju Latvijā saņēma tikai 27 tūkstoši pensionāru (lielu īpatsvaru starp tiem veido kara invalīdi un karā cietušie; vēl valsts pensijas maksāja bijušajiem valsts un pašvaldības iestāžu darbiniekiem, skolotājiem, žēlsirdīgajām māsām, garīdzniekiem u. c.) vidēji nepilnus 50 latus mēnesī. Vēl bija ap diviem tūkstošiem pilsētu pašvaldības pensionāru, kā arī tika maksāti dažādi pabalsti. Tātad par savām vecumdienām strādātājiem vajadzēja domāt pašiem. Tagad lielākā iedzīvotāju daļa mūža nogalē saņem pensiju. [Sagatavots pēc: Krastiņš : https://www.barikadopedija.lv/raksti/493843]

 

Liepājā kaļ pogas no santīmiem un latiem

Latvijai pārejot uz eiro, daudzas no apgrozības izņemtās monētas Liepājā pārtapa pogās. Rotkalis Andris Grebis uzskatīja, ka tādā veidā monētām tiek dota jauna dzīve un tās atkal kalpos cilvēkiem.

Ideja par pogu kalšanu rotkalim radusies kopīgi ar Ventspils muzeja pedagoģi Līgu Reiteri – viņai vajadzēja pogas tautiskai vestei, un abi nonākuši pie domas santīmus izkalt pogās. Arī Latvijas Bankai nebija iebildumu pret šādu santīmu pārvēršanu. Interese par šo ideju bijusi liela, cilvēki nesuši ne tikai santīmus, bet arī latus ar ezīšiem un lašiem. Bijusi manāma vēlme saglabāt par piemiņu Latvijas naudu. Lielāki pasūtījumi bijuši no Smiltenes, Daugavpils, Rojas. [Sagatavots pēc: Dieziņa : https://irliepaja.lv/bizness/latvijas-avize-liepaja-kal-pogas-no-santimiem-un-latiem/]

 

Grāmata „Nauda ar Latvijas dvēseli. Lats”

2013. gada nogalē iznāca žurnālistu Guntas Kuļbanskas un Ditas Dekteres, kā arī mākslinieka Guntara Petra veidotā grāmata „Nauda ar Latvijas dvēseli. Lats”. Tā veltīta Latvijas nacionālajai valūtai – latam – un hronoloģiski vēsta par notikumiem, kas saistīti ar šo naudu gan pirmās, gan padomju, gan mūsdienu Latvijas laikā. Grāmata veidota kā fotogrāfiju un stāstu albums par latiem, kas bijuši apgrozībā kā reāls maksāšanas līdzeklis. Grāmata bagātīgi ilustrēta ar vēsturiskām un mūsdienu fotogrāfijām, seniem avīžu izgriezumiem, dokumentiem. Tajā ir vēsturiski stāsti un intervijas, kuras saistītas ar notikumiem ap Latvijas latu, un daudz interesantu faktu, kas apvij mūsu nacionālo valūtu. [Sagatavots pēc: https://www.janisroze.lv/lv/gramatas/enciklopedijas/uzzinu-literatura/nauda-ar-latvijas-dveseli-lats.html]