Tradicionālā transkripcija

[ladgalìetis]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ladgali͜etis]

[l] – skanenis

[a] – īsais patskanis

[d] – balsīgais troksnenis

[g] – balsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

[l] – skanenis

[ie] – divskanis

[t] – nebalsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Četrzilbju vārds.

Ortogramma – t.

lat- – sakne

-gal- – sakne

-iet- – piedēklis

-is – galotne

latgaliet- – celms

-ietis – izskaņa

latgalietis – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, otrā deklinācija

  vsk. dsk.
N. latgaliet-is latgalieš-i
Ģ. latgalieš-a latgalieš-u
D. latgaliet-im latgalieš-iem
A. latgaliet-i latgalieš-us
I. ar latgaliet-i ar latgalieš-iem
L. latgaliet-ī latgalieš-os
V. latgaliet-! latgaliet-i! latgalieš-i!

 

Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Latgalietis kopj tautas tradīcijas, dzīvo savā senču mājā un ir sīksts kā kārkla sakne mālainā zemē. 

2) izteicēja daļa – Mani vecāki ir latgalieši.

3) galvenais loceklis – Latgalieši vēstures dzirnakmeņos. 

4) apzīmētājs – Konstances Daugules luga „Guņsgrāks” ir nozīmīgs sasniegums 20. gs. latgaliešu dramaturģijā.

5) papildinātājs – Indra Burkovska – atraktīvā kurzemniece – Nacionālā teātra izrādē „Latgola.lv” pārtapusi par latgalieti.

6) vietas apstāklis – Aktrisei nebija grūti iemiesoties Marē – vitālajā latgalietē.

latgaliešu aktieri, latgaliešu alfabēts, latgaliešu dejas, latgaliešu dzejnieki, latgaliešu dziesmas, latgaliešu etnogrāfija, latgaliešu ēdieni, latgaliešu gleznotāji, latgaliešu grāmatas, latgaliešu īpašības, latgaliešu kāzas, latgaliešu keramiķi, latgaliešu kultūra, latgaliešu mācītāji, latgaliešu mākslinieki, latgaliešu mūziķi, latgaliešu rakstnieki, latgalieša raksturs, latgalieša saime, latgaliešu saimnieces, latgaliešu sēta, latgaliešu sirsnība, latgaliešu skolotāji, latgaliešu tautastērps, latgaliešu ticība, latgaliešu tradīcijas, latgaliešu valstsvīri, latgaliešu valoda, latgaliešu vēsture

atjautīgs latgalietis, čakls latgalietis, dusmīgs latgalietis, izpalīdzīgs latgalietis, īsts latgalietis, jauns latgalietis, neatlaidīgs latgalietis, pacietīgs latgalietis, priecīgs latgalietis, sirsnīgs latgalietis, skaista latgaliete, slinks latgalietis, spītīgs latgalietis, stalts latgalietis, strādīgs latgalietis, vecs latgalietis, viesmīlīgs latgalietis

latgalieši

Cilvēki, kuru dzimtā vieta ir Latgale. Latgales novada iedzīvotāji.

Latgaliešu rakstu valoda.

Latgaliešu dziesmas, kāzu tradīcijas.

[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/mlvv]

latgalieši, latgalietis, latgaliete

Latgales pamatiedzīvotāji.

Latgaliešu dziesmas.

.. skatēs Daugavpilī un Rēzeknē redzējām un dzirdējām daudz skaista, kas jau pašlaik var cienīgi pārstāvēt Latgales kultūru, latgaliešu dziļi tautiskās mākslas daili. Literatūra un Māksla 58, 41, 3.

Latgalē keramikas attīstība ievirzījās citādi. Tur pie tās veidošanas darbojušies paši latgalieši. Zvaigzne 73, 10, 17.

[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/llvv]

latgalis, latgaliẽtis, ein Bewohner von Latgale.

[Sagatavots pēc: ME II : 425]

latgalis, arī latgalietis, latgaliete – Latgales iedzīvotājs. tiẽ ladgaļi latviešus sauc pa čivuļiem. viņi teîc, ka viņi i čĩsti latvieši. čangaļi [jeb] ladgaliẽši. atnace čangaļi un islauze akmeņus nuô zemes. ĩžaviči bi ladgalieši. tiẽ ga zemi tik strâdâja.

[Sagatavots pēc: Bušmane 2021 : 33]

Arheoloģijā – latgalietis.

Valodniecībā – latgaliešu rakstu valoda.

Ergonīmi – Latgalietis, SIA Krāslavā; Latgalietis, komercfirma Rīgā; Latgalieši, biedrība Rēzeknē; Daugavpils Latgaliešu biedrība, Daugavpilī; Latgales latgaliešu biedrība, Daugvpilī; Latgaliešu kultūras biedrība, Rēzeknē; Latgaliešu valodas, literatūras un kultūrvēstures skolotāju asociācijas nodibinājums, Nautrēnu pagastā; Latgaliešu rakstu valodas apakškomisija, Rīgā.

angļu – Latgalian

baltkrievu – латгалец

franču – latgalien

igauņu – latgalid

krievu – латгалец

lietuviešu – latgaliẽtis

somu – latgallit

ukraiņu – латгалец

vācu – der Lettgallen

Latgalieši ir senās latgaļu cilts pēcteči. 

Latgaļu un sēļu kapulauku apbedījumu inventāros un dzīvesvietu kultūras slānī bagātīgi atrastas rotas. Spriežot pēc formas un ornamenta, tās galvenokārt ir vietējo amatnieku darinājums. Praktiskām vajadzībām (tērpa saspraušanai) un rotājumiem ļoti daudz izmantotas pakavsaktas. Tās bijušas daudzveidīgas gan gala, gan loka izveidojuma ziņā. Visbiežāk sastopamas pakavsaktas ar atrotītiem vai spirālē satītiem galiem, diezgan bieži to galus rotā stilizētas zvērgalvas vai magoņgalvas. Latgaļu un sēļu sievietēm raksturīga rota ir spirāļu lentveida vainags, kura piecrindu spirālīšu posmu nodala četrstūrainas skārda starpplāksnītes ar iespiestu ornamentu. Pazīstams ir arī grīstes (vairāku pavedienu vijums) vainags, kuru veido vai nu vienkārtīgs, vai vairākkārtīgs uz vilnas dzīpariem uzvērtu bronzas rievota skārda caurulīšu vērums. Kā īpatnēja latgaļu un sēļu sieviešu tērpa sastāvdaļa ir ar bronzas gredzentiņiem un spirālītēm rotāta villaine. Pie parastajām sieviešu rotām Austrumlatvijā pieder kaklariņķis. Izteikti latgaliska un sēliska ir kaklariņķu forma ar noplacinātiem galiem un rombveida ornamentu, kā arī ar piekārtām mēlītēm vai zvārgulīšiem (metāla plāksnītes, kas kustoties skan). Mazāk iecienītas ir kreļļu kaklarotas. Daudz plašāk par stikla krellēm kaklarotām izmantoti kauri gliemežvāki (rotas lieta un maiņas līdzeklis. Kauri gliemezis mīt Indijas un Klusā okeāna tropiskajā daļā). No gredzeniem visizplatītākie ir bronzas spirālgredzeni, kas veidoti no apaļas stieples un kam piekārtas trapecveida mēlītes. Austrumlatvijai raksturīgs gredzens ir ar vidusplāksnīti, ko rotā saulītes, trīsstūra vai lāsītes ornaments. Sastopami arī gredzeni ar krāsaina stikla acīm. Tāpat Austrumlatvijai raksturīgas bagāti ornamentētas jostas, kas sastopamas tikai vīriešu kapos. Ādas jostas, kas parasti darinātas no ādas sloksnes, aplokot to ap lūkiem, savienojuma vietās, kas atradās jostas ārpusē, viscaur apkaltas ar bronzas plāksnītēm. Greznākām jostām četrstūraini vai trapecveida apkalumi apņem jostu no abām pusēm; apkalumu cilpiņās iekārti riņķīši, kam savukārt piekārti gan zvārgulīši, gan trapecveida piekari. Gala apkalumi ornamentēti ar trīsstūriem un saulītēm.

Latgaļu apdzīvotajā teritorijā sastopami divējādi kapulauki – līdzenie un uzkalniņu. Līdzenajos kapulaukos mirušie glabāti zemē ieraktās četrstūrainās vai ovālās kapa bedrēs. Mirušie reti kad sadedzināti. Tie guldīti izstieptā stāvoklī uz muguras, rokas visbiežāk noliktas uz krūtīm, dažkārt viena roka saliekta elkonī un pacelta pret galvu, otra nolikta pāri jostasvietai. Mirušie guldīti kapā savos svētku tērpos un rotās. Kapa bedru pildījumā bieži novērotas sīkas oglītes, kas izskaidrojamas ar bēru ceremonijām; tāpat ar bēru rituālu saistītiem ticējumiem izskaidrojama paparžu likšana sieviešu apbedījumu pagalvī. Mirušie guldīti uz dēļu paklāja vai vienkoča (dobtos) šķirstos. Latgaļu mirušajiem reti tika doti līdzi darbarīki, arī māla podiņš ar ēdienu nav likts. Latgaļu vīrieši tika apbedīti ar galvu austrumu, sievietes – rietumu virzienā. Latgaļu uzkalniņu kapos katrā uzkalniņā guldīts viens, reti divi mirušie. Mirušā apbedīšanai izrakta 50–70 cm dziļa kapa bedre, kurā guldīts mirušais. Pēc kapa bedres aizbēršanas pāri apbedījumam uzbērts smilšu uzkalniņš. Uzkalniņi veidoti pusmetra augstumā puslodveida formā. To diametrs 4–7 m. Uzkalniņa uzbēršanai zeme ņemta no tuvākās apkārtnes, tādēļ ap uzkalniņu novērots it kā grāvītis. Ārējā uzkalniņa forma ir vienīgā iezīme, kas atšķir līdzenos kapulaukus no uzkalniņu kapulaukiem. [Sagatavots pēc: Mihailova 2000 : http://valoda.ailab.lv/kultura/vesture/kultura/latvija/kullat1/teksts1.htm]

 

Latgale ir katoļu novads. Baznīca un ticība Latgales cilvēkiem ir bijusi ārkārtīgi nozīmīga kā vienīgais mierinājums un balsts, garīguma avots, kur atveldzēt sirdi ārkārtīgi grūtajos dzīves un darba apstākļos. Ļoti smagajos pārkrievošanas spaidos 19. gadsimta garumā veldzi deva kopš 18. gadsimta beigām no Jezuītu ordeņa mūkiem iemantotā mīlestība uz ticību un lūgšanu grāmatu. Pēc viņu ieaudzinātās un stingri uzturētās tradīcijas ikvienam cilvēkam vajadzēja prast lasīt lūgšanu grāmatā. Tā kā skolās latviski nemācīja un skolas arī apmeklēja tikai neliels procents latgaliešu bērnu, izglītošanās notika mājās, mātes vai kādas veiklākas radinieces, vai arī vecāko bērnu vadībā. Vēlāk literatūrā to nosauca par „skolu pie ratiņa”. Par to žurnālā „Latgolas Škola” 1929. gadā rakstījis literatūrvēsturnieks Meikuls Apeļs: „Kod latgalīša gryutajā dzeivē nabeja sasnādzama nikaida cyta goreiga bareiba, kai tikai Svātu rokstu tulkōjumi un goreigōs dzīsmes, šei goreigō bareiba ar laiku ticeigam latgalīšam palyka par naatjamamu pīdarumu, jo te varēja smeļt goreigū atpyutu ratūs vaļas breižūs.” [..]

Meteņus jeb Vastlāvjus Latgalē sauc par Aizgavēni. Tad pēc tradīcijas daudz jāēd un jādzer. Par to savā romānā „Muižnieki” (pirmizdevums 1931. gadā, atkārtoti iznācis 1990. gadā) raksta Ādolfs Erss: „Vārās zupa. Aizgavēņa zupa. Vārās vesels puscūcis, kā vakar nolēma tēvs ar māti. Ir taču aizgavēnis, kad gaļu ēd visa māja vai simtreiz dienā. Tad uz galda jāstāv pilnām gaļas bļodām kā kāzās. Jaukās gaļas bļodas. Tur mīt laipnie, pašapmierinātie speķa gabali, baltos sānus pa pusei pagriezuši virs zupas līmeņa, kas spīguļo, apklāts smalkiem riņķīšiem kā pērļu izšuvums. Tur pāri taukiem spraucas pelēki liesumiņi, kas uz mēles atstāj patīkamu sajūtu un smaržo pēc lozbera un vircām. Kājiņas, pabāzušas asos purniņus, tīrus un vilinošus, sevī slēpj patīkamu nodarbošanos zobiem, kam jāatlupina pasīkstais mīkstums no kauliņiem.”

Kad ir ēsts diezgan, seko citas izpriecas. „Ciema puiši pļavā uzstādīs grieztauku. Jurka jau vakar tur iedzina stipru mietu un aplēja ar ūdeni, lai iesalst. Šodien vēl mietā uzmauks mauli (ratu rumbu), iesies tajā kārti, pie kārts – ragaviņas. Sanāks visi ciema ļaudis, un tad ies vaļā griešanās, ka sniegs vien putēs, ātrāk par karuseli, ko uzstāda tirgos [..] Kad metīsies tumšs, visi būs izgriezušies un ies mājā, apmierināti ar reto izpriecu. Mājā atkal mielošanās pie pilnām bļodām, un tad steigšus uz supretku, kas nolikta pie kaimiņa, kura mājā vislielākā istaba.” Supretka, arī suprags, supratka, suprātkas (no krievu suprjadki) sākotnēji bija vakarēšana ar vērpšanu, vēlāk arī vienkārša vakarēšana, danči. „Pēc tam katrs atkal savā mājā un līdz pusnaktij vēl mielojas pie gaļas bļodām, it kā varētu saēst visām septiņām gavēņa nedēļām. Kad pulkstens nosit pusnakti, iesākas gavēnis un mielastam beigas. Tagad atlikušo gaļu saliek sietā un aiznes uz klēti, lai guļ līdz Lieldienām.”

Aizgavēnis aprakstīts arī Dektera (Donota Myurinīka, arī Mūrnieka) kultūrvēsturiskajā romānā „Dorvas cīma ļaudis” (1970): „Beja taida un taida galeite, sōnkauleiši (ribiņas) un deseņas [..] cepe daudz blīnu, tik lelus, cik lela ponna. [..] Ols aizgavēņam parosti nabryuvēja. Naizdeveigs laiks – ni izdzert vīnā dīnā, ni Leldīnei nūturēt, bet, jo beja palykuši kaidi ītaupējumi nu Zīmassvātkim voi nasenejom kōzom, aizgavēnī tū beja jōpabeidz.”

Literatūrā plaši citēta anekdote par čigānu vai kādu citu tradīciju un noteikumu neievērotāju: „Īdami gulātu, darvīši skolōja muti, lai gavēņam zūbūs napalyktu ni drupateņas gaļas. Par kaidu čygōnu stōsta cytaidi. Jys bazneickungam nūprasejis, voi ir grāks, jo nu aizgavēņa palīk zūbūs kaids gaļas gobols un gavēnī tū apād. Nā tys naasūt grāks, sacejis bazneickungs. Čygōns aizgavēņa vokorā īkūdis zūbūs vasalu cyukas gūrnu un tū ēdis vysu gavēni.” [Salceviča 2004 : https://www.vestnesis.lv/ta/id/83659]

Sveicīns latgalīšim

Jyus muni dorgi broli, latgalīši,

Mes otkon sasasnādzam rūku rūkos,

Kas škērti myužam dvesem mūku mūkōs,

Nu, šķēršļus laužūt, plyustam kūpā teiši.

Lai jauno straume – tei, kas kūpā voda!

Lai aiznest naida sorņus viņai veicas!

Lai jauko meila jaunu dzeivi roda!

Tai pornokūt nu svešnīceibas tōli,

Mēs svineibos un dorbūs byusim brōli. [Rainis 1978 : 331]

 

Latgalieti

Tu gribēji aizbēgt?

Nu vareni, ko?

Jo tas tev ir izdevies.

Palūko!

Pār septiņām jūrām tu aizplīvo,

Un deviņiem pakalniem aizlīgo.

Jā, cita zeme, tas ir fakts,

Un likumi, tikumi –

Skaists katrs kakts.

Bet domas kā nejēgas galvā lien,

Kā ēna pa kājām,

Tik maisās, nudien!

Tur Latgales pavardā uguņi čurkst,

Pie krāsns mincītis dziesmiņu burkšķ!

Ak, diezgan atmiņu audeklus aust,

Sirsniņu savu pa kripatām lauzt!

Kā Skārlete teica – To domāšu rīt!

Kad rītausmā migla pār pakalniem krīt.

Ej gulēt dūnu spilvenos,

Tinies sapņu apsegos.

Tik nedomā par Latgali,

Kur zvīļo zilie ezeri. [Savicka : https://jaunagaita.net/jg221/JG221_Dzeja.htm#Ilze_Savicka]

Apnikusi skatīties uz lai cik skaisto Eņģīti, Bille skatās uz Vaļu, orķestra solisti. Vaļa nav diezko skaista, toties viņai kuplākā balss skolā, un viņa, latgaliete būdama, vislabāk prot krieviski. Tas ir pat svarīgāk par balsi, jo latviski dziedāts viņu džezā netiek nekad.

Vaļa stāv, rokas gar sāniem, kā ierindā, un kā ierindā stāv tie muzikanti, kuriem nav jāsēž. Tikai rokas neizbēgami kustas, un vēl – viņiem atļauts ar kāju sist takti. Lai visa skolas dzīve būtu ierinda, gādā fizruks. Ja notiktu pēc viņa prāta, ballē nedejotu, bet maršētu, un tas, ka uz balli drīkst nākt arī privātās drēbēs, viņam gan laikam ir apvainojums. Vismaz tā viņš, uz dejotājiem nolūkodamies, izskatās. Aizskarts vislabākajās jūtās. Nekas, ierindas mācībā viņš atspēlēsies. [Belševica 1999 : 133]

 

Pa labi no viņa [studenta Kalniņa] guļ dižkareivis Asmenis, pagriezis pret debesīm vaigu, un savādais, klajam pārlijušais spožums ir tik gaišs, ka es varu saredzēt iesirmās Asmeņa ūsas, kas, niknas un saspurotas, arī vērstas pret debesīm, bet sejas panti tam skarbi un cieti kā mācības laukumā.

Savrup no viņiem kritis klusais latgalietis Jaundzems. Viņš noliecis galvu uz sāniem, acu neredz, bet cepure ir noripojusi no galvas, atsegdama matu linbaltumu.

Viņš bija skaists zēns, bet kluss un kautrs, un visa rota zināja, ka tas ļoti mīl savu māti un ir vienīgais viņas auklējums.

Gaišums, kas līst no augšas, kaut gan nav nekur redzams rētainais mēness vaigs, kļūst arvien mirdzošāks, un Jaundzema linbaltā galva tagad liekas visa nolijusi ar savādās mēnesnīcas sudrabu.

„Mūsu brāļiem, kas atdeva dzīvību par dzimteni,” es dzirdu paklusu, daudzām nopūtām līdzīgu šalku, un acis man ieplešas brīnā, veroties uz meža pusi, no kuras patlaban sācis nirt ārā kaut kas pelēkbalts. [Grīns : https://letonika.lv/literatura/Reader.aspx?r=367&q=latgaliet#3538015] 

 

Taisnība bij, uz lieldienām Osis alu pastiepis garāku, ne putu kādu, ne īsta rūgtuma. Te neko lāga nevarēdams atspēkot, arī Mārtiņš sāka skaisties.

– Nu, tev vajag tādu kā latgaliešiem, vaivariņus klāt un tabaku, lai acis miedzas ciet. Ar divi stopi lai sētsvidū zālītē jānostiepjas.

Iedomājis par zālīti un nostiepšanos, spēji atcerējās kaut ko no sava neizsmeļamā atmiņu krājuma. Par tiem pašiem Rijniekiem, nekur prom no tiem nevarēja tikt. Gan tikai par veco, sen mirušo, bet vai tas nebij viena alga? [Upīts 1945 : 63]

 

Vilciens tikko bij aizgājis. Divi kalpotāji patlaban aizvilka tarkšķošus bagāžas kraujamos ratus. Divi trīs nejauši svešie pazemīgi un kā vainīgi rāvās pie malas, lai negadītos ceļā, kur stacijniekiem jāiet, tie uzskatīja par lieku traucēkli katru, kas te gaidīja nākamo vilcienu vai, ar aizgājušo atbraucis, gribēja stacijā uzgaidīt vedēju. Pat zvanītājs, latgalietis Kārkliņš, kas tikai dažus vārdus prata latviski, peronu slaucīdams, brāza slotu tā, ka pagastvecākajam bij jāpalec sāņus, lai zābakus nenotriepj mēsliem. [Upīts 1945 : 507–508]

Latgalīši i etniskī stereotipi: suokūtniejs īskots

Sovys tautys raksturuošonai (autostereotipam) vysūs Latvejis viesturiski etnografiskajūs apgobolūs i Reigā uzrunuotī latvīši izmontuoja vairuok nakai 80 apzeimiejumus, bet dažkuort atzeimēja, ka konkreta īzeime – golvonūkuort religiozitate, vīsmīleiba, atvierteiba – vysvairuok atsatīc iz latgalīšim. Bet kai sevi raksturoj poši latgalīši? Atbiļde iz itū vaicuojumu maklāta gon godsymtu vacuos gazetuos, gon myusu dīnu lauka pietejumūs intervietūs latgalīšu atbiļdēs.

 

Pyrms symts godim

20. godu symta suokumā Latgolys latvīšu vidē suocēs sevis apsazynuošona, identitatis konstruiešonys process ar tam kluotasūšu autostereotipu izveidi. Līceibys par latgalīšu izceļsmis goreiguos elitis mieginuojumim raiseit sovūs tautīšūs etniskuos pīdereibys jiutys snādz tuo laika presis izdavumi „Auseklis”, „Sākla”, „Drywa” i „Gaisma”. Gazetu izdeviejus, eipaši F. Trasunu, fascinēja ar tautys atmūdu saisteitī nūtykumi Baļtejis provincēs, daudzī augšzemnīku dialekta latgalīšu izlūksnēs da šam nazynomī vuordi i frazis beja puornasti nu attīceiguo laika „baļtīšu” presē sasastūpomuos retorikys iz Pīterpilī izdūtajom Latgolys latvīšim adresātojam gazetom, caur kurom tyka sāta „gaismošanas sākla myusu solōs”, apkaruota „kōrklu poliaceiba” i apsazynuotys „700 gadu ilgās apspiestības” sekys. „Baļtīši” tūbreid beja pīmārs vitebskīšim, kas dzeivuoja „pa tymsu, kai maisâ” (Auseklis. 1906. Nr.1, 1. lpp.). [..]

Ar Latgolys latvīšu zemnīku gryutajim ekonomiskajim i socialajim apstuoklim, kai ari zamū izgleiteibys leimeni, par kū peļneitus puormatumus sajam Krīvejis imperejis administrativais aparats i vītejuo pūļu muižnīceiba, presē teik skaidruoti, vītom pat attaisnuoti, daži tymā breidī latgalīšim pīdarūši natykumi, taidi kai:

1) nasatikšona – „Un kaids breinums, ka leidzá tryukumam un gora timsibai latwišu solas apmeklej nasaticiba un nazkaidi liaunumi, jo myusu táwi soka, ka pi tukšas siles wysas cyukas rejas.” (Drywa. 1908. Nr. 3, 1. lpp.)

2) puormiereiga alkohola lītuošona – „Myusu zemnika – latwiša dzeive pi pròta tymsuma, pi lelos nabadzibas palykuse tik šaura, ka jis cyta celia i naredz i nazyna, kai tik nu sowas apkritušòs ustobas leidz krùgam un nu krùga leidz tai pašai ustobai, kur izbyruši lugi, nuwòrguse sìwa un bodá mérst bárni.” (Drywa. 1908. Nr. 5, 1.lpp.)

 

Pyrma nazcik godu

Paguojs vairuok kai godsymts. Latvejā mainejušuos polityskuos varys i vaļsts īkuortys, nu publiskuos telpys izspīsta latgalīšu rokstu volūda, kas sovys pozicejis atgiust lānom, bet, nasaraugūt iz tū, daudzys 20. godu symta suokumā radeituo latgalīšu autostereotipa īzeimis ir sasagluobuojušs. Tū aplīcynoj autoris [Ilze Boldāne] veiktuo lauka pietejuma (2004.–2007. g. bejušajūs Bolvu, Ludzys, Kruoslovys i Daugovpiļs raj.) dati.

Uzrunuotūs latgalīšu prīškstotus par sovu etnografiskū grupu vīnuoja treis jūmys: latgalīšu volūda (ite i tuoļuok izmontuošu itū, respondentu snīgtū, apzeimiejumu), katuoļticeiba i puorlīceiba par nataisneigu izaturiešonu pret sevi. Par leluokajom cylvāka vierteibom minēja saimi, zemi i ticeibu.

Latgalīšu volūda. Respondenti minēja, ka saimē, ar vacuokim ci sovstarpeji runoj latgaliski, latgalīšu volūdā, atzeimejūt, ka jūs runuotuo latgalīšu volūda „nav teira”, „nav pareiza”, ir „lauzta”. Kai latgalīšu volūdys lobskaneibys i pareizeibys etalons sarunuos mynāta Aulejis, Rēzeknis pusis i citvīt runuotuo. „Mēs te [Krāslavas pusē – I. B.] runājam latgaliski. Pie mums te latgaliešu valoda ir tāda ne visai tīra. Kā mēs paši runājam, – ne visai tāda skaista. Dēls mācījās Jaunaglonā, vot, tur ir skaista latgaliešu valoda.” Intervejuos dažkuort sadzierdamys ulmaņlaiku i padūmu varys godūs uzturātuos unifikacejis sekys, kas izapauž latgalīšu volūdys nūlīgšonā – nav vārts vuiceitīs, itei prasme tikai maitoj bārnim dzeivi i tml. Intervejis fragments: „Ar bērniem es runāju latviešu valodā. Ar saviem vecākiem mājās latgaliski runājām. Nu starp sevīm. [..] Mazie bērni nezina latgaliešu valodu. Kāpēc nezin? Negribas viņu kropļot, saproti? Ja runāšu latgaliski, viņš aizies uz skolu un kādu nelabu vārdu izteiks, saproti? Smiesies [par viņu – I. B.].”

„Katrs kārtīgs cilvēks Latgalē ir ticīgs” – apgolvuoja kaids katuoļticeigais respondents Ludzys pusē. Katuoļticeibys nūzeimi respondentu pašidentifikacejā aplīcynoj ari cytu Latgolā intervātū cylvāku snīgtī latgalīšu raksturuojumi – asam katuoli, asam ticeigi. „Te [Krāslavas pusē – I. B.] mēs visi latgalieši bijām. Katoļu ticības cilvēki. Visas „babas” i „prababas” – katoļi visi [bijām].” Saimis godskuortu īražu kalendarā nūzeimeigys Rūmys katuoļu bazneicys svietejamuos svātku dīnys, aktuali ari tuos nūteiktī gavieni. Lai gon puors jaunuokuos paaudzis puorstuovi atzyna, ka vēļ tikai formulej sovu attīksmi pret katuoļticeibu, tūmār jī nanūlīdz tuos nūzeimi latgalīšu pašidentifikacejā. „[Savā attieksmē pret katoļu baznīcu – I. B.] es arī neesmu tipisks latgalietis. Mana māmiņa ir ļoti ticīga, ļoti ticīga. Līdz ar to man nācies savā dzīvē nedaudz pārdomāt tās lietas.”

Respondentu stuostejumūs vīnuojūšs beja kluotasūšais aizvainuojuma moments. 20. godu symta storpkaru periodā suocīs, tys aktuals jūprūjom. Intervejuos pīmāri itai situacejai maklāti dažaidūs Latvejis 20. godu symta viesturis pūsmūs fiksejamā vaļsts i cytu nūvodu latvīšu attīksmē pret latgalīšim:

1) storpkaru periodā: „[Citu novadu latvieši – I. B.] neieredz latgaliešus. Gadsimta sākumā – te [bija] maz zemes, lielas ģimenes, cilvēki – nabadzīgāki”;

2) padūmu varys godūs: „Tomēr [atpalicība] nepazūd nekur. Viņa [no poļu laikiem – I. B.] aiziet arī uz tagadējiem laikiem. Nu un visas padomju dotācijas!? Paskatieties! Visas padomju dotācijas padomju laikā gāja līdz Jēkabpilij!”;

3) piec Latvejis vaļstiskuos naatkareibys atgiušonys: „Man mazliet kauns par savu Latvijas nāciju, jo valsts latgaliešus lielā mērā, man liekas, tomēr abižojusi. [..] Es to izjūtu tādējādi, ka skolās latgaliešu valodu nemāca. Mani nemācīja.” [..]

Latgalīšus raksturoj ari lobys „izasisšonys” spiejis, jūs prioritāte – bārnu izgleiteiba. Tok itū aktualitati pavoda ari ryupis par īspieju pazaudēt tūs, kas mierki sasnīguši. Puorpūļuošonys drauds jau seņ kai zuds, tok izgleiteibu īgivušī latgalīši zaudejūt sovys saknis, aizmierstūt vītu, nu kurīnis nuokuši i kas jim davuse tik daudz.

Bet, nasaraugūt na iz kū, latgalīši asūt jautri, atvārti i vīsmīleigi. Dzīd gon bazneicā i pi ceļa molu krystim majā, gon saimis gūdūs i plašuokūs pasuokumūs. Muzyka svareiga vysom paaudzem. Tei skanēja gon storpkaru periodā īcīneitajuos večerinkuos muzikantu izpiļdejumā, kas instrumentu (ceitars, vijūle, ermonikys i c.) spieli apgiva poši, gon myusdīnu rokfestivalūs i šlagermuzykys pasuokumūs. [Boldāne 2013 : https://www.lakuga.lv/2013/02/28/latgalisi-i-etniski-stereotipi-suokutniejs-iskots/]

 

Marija Andžāne – daiļruneiguo latgalīte

Marija Andžāne ir vīna nu īvāruojamuokajom latgalīšu rakstneicom, kura sovu darbeibu plaši izpauduse i Latvejis Republikys laikā 20. gs. 20. i 30. godūs, i ari vāluok trymdā. Pādejī juos dorbi izguojuši jau piec rakstneicys nuovis – Ilgys Muizneicys sakuortuotais dzejis kruojums „Dimensiju kvadrātsakne” 1999. godā i Ilonys Salcevičys sakuortuotais stuostu kruojums „Puisāns ar kozu” 1996. godā.

Rakstneica Marija Andžāne nu dzeivis atsavadeja 1988. goda Zīmyssvātku ūtrajā dīnā Elmīrā, Ņujorkys štatā ASV, juos myužs ir bejs ražeigs, i jei latgalīšu literaturā ir atstuojuse īvāruojamu literarū montuojumu. Par pīvadumu, 1982. godā izguoja vasali diveji juos stuostu kruojumi – „Aiz trejdeveinim kolnim” i bierneibys atmiņu tāluojums „Izejas punkts”, kas deve īskotu 20. gs. suokuma Latgolys lauku dzeivē. Trymdā jei ari publiciejuse divejus dzejis kruojumus – „Namīra vōrtūs” (1951) i „Caur dvēseles prizmu” (1977) –, par itū dorbu jei ari sajēme Andryva Jūrdža fonda gūdolgu. Trymdā M. Andžāne raksteja i presē publicejuos obejuos latvīšu rokstu volūdys tradicejuos, nu, dzeivojūt Latvejā, jei raksteja tik latgaliski. [..]

20. gs. 30. godūs jei presē publicēja stuostus par bārnu i jaunatnis tematiku, kai ari realpsihologiskus eisprozys dorbus i literaturteoretiskus apceriejumus. 20. gs. 30. godu beigu Latgolys inteligencis problemys tyka rysynuotys garajā stuostā „Orōjdāls”, nu napabeigtais romans ar autobiografiskom īzeimem „Nosta” laseituoju īpazeistynuoja ar Rēzeknis Školuotuoju institutu 20. gs. 20. i 30. godu mejā i tuo gaisūtni, jaunys školuotuojis gaitom tuolā Latgolys nūmalis školā. Instituta dzeivi jei pazyna, partū ka poša 1931. godā beja tū absolviejuse. Taišni studeju laikā jei pīsavērse literaturys daiļradei, publicejūtīs instituta literaturys žurnalā „Daile”, kai ari dorbuojuos ituo žurnala rūseigajā literaturys puļceņā. Studeju beigšonys godā jai beja ari pyrmuo uorpusinstituta publikaceja – dzejūļs „Caur osorom…”.

Jau piec diveju godu – 1933. godā – sekuoja pyrmais dzejis kruojums „Reits”. Alberts Sprūdžs itū dzeju nūsaucs par „reita gavilem” latgalīšu lirikā, kas asūt „krasā pretstatā leidzšinejai gauduleibai”. [..] [Ārena 2015 : https://www.lakuga.lv/2015/04/27/marija-andzane-dailruneiguo-latgalite/]

 

Valereja Seile – nanūgurdynojamuo latgalīte

Valereja Seile ir vīna nu Latgolys spylgtuokajom i nūzeimeiguokajom sīvītem. Par Valereju Seili varātu saceit, ka jei beja miniatura sīvīte, kura padareja lelus dorbus Latgolys lobā, eipaši kulturys i izgleiteibys jūmā. Jei beja pyrmuo latgalīšu sīvīte, kura sasnēdze augstuokū izgleiteibu. Tok juojam vārā, ka jai tys vyss guoja ar pacīteigu dorbu dīndīnā i sekuošonu leidza jaunuokajom tendencem, kurys pīlāguoja asūšajim apstuoklim. Valereja Seile apzynuoti veiduoja sovu dzeivi i vidi, kurā dzeivuoja. Jai beja svareigi atteisteit sovu nūvodu – Latgolu – i tū integrēt Latvejis vaļstī.

Valereja Seile pīdzyma 1891. goda 23. junī Rēzeknis apriņča Makašānu pogostā. Juos tāvs beja Seiļu sādžys mozsaiminīks Benedikts, bet muote Buorbola. Saimē kūpā bejuši 8 bārni – četrys meitys i četri dāli. Tāvam beja 4 hektari zemis, bet tys beja par moz, lai apguoduotu sovu lelū saimi. Ituo īmasla deļ 1894. godā saime brauc iz Pīterburgu, kur tāvs atrūn dorbu kaidā fabrikā. Piec pīcu godu mierst Valerejis tāvs, i saimi pīmeklej gryuti laiki. Sovys vuiceibys 1898. godā Seile suoce Lebedeva fabrikys elementarškolā, bet jau piec 3 godu puorīt iz katuoļu školu. 1912. godā jei īsastuoj Nikoforovys privatajā sīvīšu gimnazejā. Itū laiku Seile atguoduoja kai gryutuokū sovā dzeivē. [..]

1916. godā Seile beidze studejis Bezstuževys Augstuokūs sīvīšu kursu Viesturis filologejis nūdaļu. Itymā pošā godā Seile atsagrīze Latgolā, kur izvērse sovu darbeibu kulturys, politikys i pedagogejis jūmā, palīkūt par vīnu nu sova laika īvāruojamuokajom latgalītem.

 

Sabīdriskuo darbeiba

Valereja Seile beja storp tom dažom latgalītem (kūpā ar Amāleju Bžezinsku, Naaizmierstuli (R. Tabini)), kurys sevi pīsaceja nacionaluos atmūdys laikā 20. godu symta suokuos. 19. godu symtā Latgolys sīvītis navarēja i naizvērse sovu darbeibu uorpus privatuo saimis lūka, izjāmums beja darbeiguos lauku školuotuojis Sofija Prentnīce (1820–1907) i Helena Orenīte (1849–1939). Tok juoatzeimoj, ka leidz tam latgalīšu sīvītis sevi veļteja pošaizlīdzeigam dorbam sātā, saimē, bārnu audzynuošonai i izgleituošonai, bet nu tuo laika sabīdreibys redzīņa jūs dorbs, vierteibu sistema i dūmys leidzynuojuos nullei. Tok tei nabeja tik latgalīšu sīvīšu problema, partū ka ari puorejā Latvejā sīvīšu stuovūklis nabeja spūžs, tok pamozom nūtyka izavierzeišona, kū navar saceit par Latgolu itymā laikā. Tys ir ituos kulturys i socialais fons, kurs nūteikti ir juojem vārā, skotūt Valerejis Seilis dzeivi. Jei beja vīna nu pyrmajom sova laika īvāruojamom sīvītem, kura realizēja sevi politikys, kulturys, pedagogejis i zynuotnis jūmā.

Jau Pīterburgā Seile suoce sabīdriskū darbeibu, nu 1915. goda struodojūt par školuotuoju Petrogradys Latgalīšu biegļu paleidzeibys komitejis kursūs. Itymā pošā godā jei pavasarī ari pīsadaleja Latgolys kongresa organiziešonā Rēzeknē.

Jei 1917. godā atbaļsteja ideju, ka ir juoapsavīnoj vīnā vaļstī, i minēja kai pīmāru ASV, kur ir vysaidys tauteibys i ticeibys, bet tei vystik ir spieceiga vaļsts, tod parkū tys navarātu nūtikt mozajā Latvejā?

Valereja Seile kūpā ar cytim Latgolys latvīšu nacionaluos kusteibys dalinīkim tīcēs puorvarēt nūvoda viesturiskū nūškierteibu kai vīnu nu atpaliceibys cālūnim, naatlaideigi raudzeidama pīradynuot latgalīšus pi vīnuotys nacionaluos apzinis, kas beja vajadzeiga, lai itys nūvods turpynuotu progresēt i atsateisteit.

Latgalīšu pyrmuos atmūdys suokumā, 20. gs. suokuos, Latgolys atmūdys darbinīki guoja nu pošu tautys vyda i izaveiduoja par aktivim sovys dzeivis i vidis radeituojim. Jūs darbeiba saistejuos ar vysvysaidom nūzarem, pīmāram, presi, biblioteku i skaiteitovu izveidi, lauksaimnīceibu, bīdreibu darbeibu i cytom. [..]

 

Politika

Sevi politikā Seile izvērse storpkaru Latvejis Republikys suokuma godūs, bet vāluok pīsavērse vaira pedagogejai i sovom zynuotniskajom interesem.

Satversmis sapuļcē Valereja Seile beja vālātuo tautys puorstuove, kura puorstuovēja Zemnīku savīneibys Latgolys grupu. Jei beja ari izgleiteibys ministra A. Daugis bīdre (2.07.1921.–30.10.1922). 1921. godā V. Seile i F. Trasuns izceineja, ka Latgolys školom pīškeire 55 miljonu Latvejis rubļu – tys beja nūzeimeigs atspaids izgleiteibys pamatu veiduošonai vuordzynuotajā nūvodā. [..]

 

Pedagogeja

Paraleli politikai V. Seile vaira pīsavērse pedagogejai i izgleiteibai Latgolā. Juosoka, ka itymā laikā sīvītis vyspuor suoce bīžuok izavielēt školuotuoju profeseju, partū ka tei nūdrūsynuoja sabīdreibys akceptātu karjeru i veiksmeigu socialū mobilitati. Sīvītis lobpruot tyka pījimtys dorbā par školuotuojom, partū ka jom varēja moksuot mozuoku olgu. Sīvītis bīži ari tyka īcaltys par vuiceibu īstuožu vadeituojom. Valereja Seile storp pedagogejis darbineicom itymā laikā beja sasnāguse īvāruojamus panuokumus.[..] V. Seile veļteja sovu darbeibu Latgolys školu atteisteibai. [..]

Pedagogiskuo vydsškola V. Seilis vadeibā puortopa par Daugovpiļs Školuotuoju institutu, i jei tū vadeja leidz tuo likvidiešonai 1940. godā. Daugovpiļs Školuotuoju instituts sagataveja kadrus Latvejis dīnvydaustrumu regionam. Kūpā ar Rēzeknis Školuotuoju institutu tys beja na tik pedagogu, bet ari plašuoka kulturys dorba veicieju sagatavietuojs. Storpkaru perioda Latvejā školuotuoju dorbs beja ar augstu prestižu i labi atolguots. Institutā vaļdeja religiska i nacionala tolerance. Tymā vuicejuos latgalīši, zemgalīši, vydzemnīki, pūli, ebreji, krīvi, boltkrīvi. Vīns nu prīkšmatu leidz pat 1940. godam beja latgalīšu volūda. [..]

 

Pietnīceiba

Juos myuža dorbs beja latgalīšu bibliografejis materialu vuokšona, tūs apstruode i publiciešona. Jei veice ari lelu dorbu 1940. goda Latgolys dzīšmu svātkūs, īkuortojūt latgalīšu rakstnīceibys i gruomotu izstuodi.

Okupaceja i vyss nu tuo izrītūšais naļuove V. Seilei pabeigt īcarātūs dorbus, pīmāram, nūbeigt manuskriptu „Latgaļu rakstnīceiba un prese”, kū vāluok M. Bukšs izmontuoja sovā 1957. godā publicātajā „Latgaļu literaturys viesturē”.

Valerejis Seilis „Grāmatas Latgales latviešiem”, kas izguoja 1936. godā, ir vīns nu nūzeimeiguokajim 20. gs. 30. godu historiografiskajim i bibliografiskajim dorbim. Tys ir fundamentals – laika pūsmā nu 1585. leidz 1936. godam latgalīšu volūdā izdūtūs gruomotu, kalendaru, periodikys ruodeituojs. Par itū dorbu Seile sajēme „Tēvzemes balvu”. Nu Latgolys puorstuovim jai vīneigajai tyka pīškierta itei bolva. [..]

 

Padūmu režima varys godūs

Piec Latvejis okupacejis 1940. goda 16. julī školuotuoju instituts tyka slāgts i Valereju Seili atbreivuoja nu omota. Rudinī jei suoce struoduot par krīvu volūdys školuotuoju Rēzeknis Vaļsts ekonomiskajā tehnikumā, komercškolā i Školuotuoju institutā, kai ari Rēzeknis 1. vydsškolā. Piec vuocu okupacejis nu 1941. goda struoduoja par viesturis školuotuoju atjaunuotajā Rēzeknis Školuotuoju institutā, vāluok beja Tautys paleidzeibys Latgolys apgobola prīkšneica. 1946. godā puorsacēle iz Reigu, struoduoja par krīvu volūdys školuotuoju Reigys 2. vydsškolā. Dzeivis nūgalē V. Seili izlyka nu dzeivūkļa, partū dzeivis pādejūs godus jei nūdzeivuoja kūpā ar muosinišku Bronislavu Moskovys forštatē Reigā.

Valereja Seile myruse 1970. goda 10. majā Reigā. Paglobuota Daugovpiļs katuoļu kopūs. [..] [Ārena 2014 : https://www.lakuga.lv/2014/06/13/valereja-seile-nanugurdynojamuo-latgalite/]

Latgalieša mentalitāte psihologa skatījumā

Latgaliešu etnomentalitātes īpatnību raksturošanai dažādu paaudžu latviešu rakstnieki ir snieguši bagātīgu materiālu. Latgalieša mentalitāte plaši atspoguļota latviešu klasiskajā literatūrā, kas radīta pēc Pirmā pasaules kara. Zīmīgākie autori – Ādolfs Erss, Antons Austriņš, Jānis Jaunsudrabiņš, bet posmā pēc Otrā pasaules kara – Jānis Niedre, Jānis Klīdzējs un Antons Stankevičs.

No vienas puses, etnomentalitāti ilgstoši ir iespaidojusi un formējusi kultūra (ar tās sasniegumiem, arī vienpusībām un trūkumiem), bet no otras – laika gaitā etnomentalitāte pati kļūst par kultūras neatņemamu sastāvdaļu, tās neatkārtojamo īpatnību izteicēju, zināmu kodolu un centrtieces spēku. Bez etnomentalitātes klātesmes un caurstrāvojuma nav iedomājamas ne latgaliešu literatūra, ne māksla, kas autentiski ataino etnosā notiekošos procesus un etnosa mentālās īpatnības. [..] Sociālkultūras matrices veido bērnības pieredze, to pamatā ir personības drošības sistēma. Raksturīgs piemērs latgalieša bērnības pārdzīvojumam ir J. Klīdzēja romānā „Cilvēka bērns” (1991) tēlotā Boņuka skatījums gan uz klātesošo pasaulīgo, gan pārpasaulīgo. Tas ir bērna uztvertais panaivais, bet ļoti tiešais Latgalei raksturīgais dzīves, tradīciju, normu un morāles normu izpausmju redzējums, aizliegumi, bailes, uztveres un domāšanas veids.

Kā etnosam kopīga iezīmju bāze jāmin Superego, kurš pilda morālā cenzora funkcijas. Attīstoties noslēgtā vidē, tam ir orientācija uz pārdabisku eksistenci, Latgales gadījumā pagānisms saplūst ar katoļticību. Kopumā Superego veido bērnības socializācijas vide – Superego ir paņēmienu kopums, ar kura iedarbi indivīds top par kopienas locekli. Socializācija veido un uztur visas grupas trauksmes līmeni, neirožu raksturu, psiholoģiskās aizsardzības veidus, kas raksturīgi konkrētajai kultūrai. Latgaliskajā etnomentalitātē šie psiholoģiskās aizsardzības veidi ir 10 Bībeles baušļi, tabu sistēma, iemācītie uzvedības modeļi, kuri socializācijas gaitā tiek pārmantoti ģimenē kā lūgšanas, grēksūdzes, baznīcas svētku rituāli, sādžas kopīgā darbība. Savukārt socializācijas institūti – katoļticība un tās kanoni, dogmas, rituāli, vecāku uzvedība un tradīcijas, noteiktie tabu ģimenē – ir šādā vidē socializētas personības pamatstruktūru projekcija. [..]

Šāda fenomena piemērs latgalietim ir – katoļticības izveidotais reliģiskais determinisms. Tas izpaužas pārliecībā – pie visa vainīgs esmu es pats, jo Dievs taču nevar gribēt sliktu. Citiem vārdiem izsakoties, latgalieša Ego vairāk ir orientēts uz ticību, mazāk uz racionālu analīzi un praktisku, reālu rīcību. Tāpēc nereti literatūrā latgalieti citu novadu pārstāvji attēlo kā slinku. Jaunsudrabiņš, kurš labi pārzināja Latgali, min, ka tā ir mentalitātes iezīme, nevis negribēšana darboties: „..es vispār gribētu sacīt, ka latgalietis nav slinks, bet pieticīgs. Dažreiz varbūt pat tādā mērā pieticīgs, ka mums, paradušiem censties gan pēc labāka maizes kumosa, gan pēc smalkām drēbēm, pēc izglītības un augsta stāvokļa, tāda pieticība izliekas kā tīrā apātija. Bet, kad paveramies dziļāk, tad ieraugām šajā apmierinātībā ar savu likteni tik daudz skaista un laba, ka mēs ar savu steigu un centību paliekam Latgales ļaudīm tālu pakaļ. Te vēl valda senču viesmīlība, savstarpēja izpalīdzēšana, stipra tautas kopības apziņa” (Jaunsudrabiņš 1984: 402)*. [..]

Reliģijas ietekme latgalietim spēcīgi atklājas tieši metafiziskajā aspektā – viss ir Dieva plāns, Dievs nevar gribēt sliktu. Likumsakarīgi, ka latgaliešu tekstos bieži atkārtojas doma – pats esmu vainīgs, piem., neatguvu redzi, jo nepietiekami lūdzos Dievu; tā domā Tāsīte Klīdzēja romānā „Sniegi” (1992). Arī neražu, dabas stihiju u. c. grūtību situācijās latgalietim raksturīga paļaušanās uz iracionālo: uz Dievu, uz baznīcas procesijām, svētīto ūdeni, mazāk – uz racionālu rīcību. Šādu latgaliešu paļaušanos iracionālajiem elementiem ataino Ā. Erss 30. gadu stāstu krājumos „Latgales stāsti” (1926) un „Vecā Latgale” (1931). Reliģiskie rituāli rada latgaliešu kopības garu, strukturē laiku. Grēksūdze pilda psihoterapijas funkciju. Sādžas, ģimenes kopības gars palīdz mazināt trauksmi, uzturēt esošo ievirzi „savējie / svešie”. Erss, Klīdzējs, Stankevičs min talkas, svētkus, bēru un kāzu rituālus kā fenomenu, kura intensīvais pārdzīvojums stiprina kopību (Erss 1926, 1931; Klīdzējs 1992, 1993; Stankevičs 1990). [..]

Savējais latgalietim ir emocionāli pozitīvi iekrāsots, drošs, tuvs, pretstatā svešais – bīstams, negatīvs, kas izpaužas aizdomīgumā un piesardzībā. [..]

20. gadsimta sākumā vērojams vēl kāds fenomens, ko Klīdzējs definējis kā latviskās neirozes izpausmi – tas ir latgalietis citu latviešu uztverē (Klīdzējs 1980). Nereti latgalieši tēloti kā garīgi un intelektuāli atpalicis etnoss, etnoss ar nereformētu ticību, ar slāviskotu valodu, morālajā un estētiskajā ziņā vismaz dīvaini un nesaprotami u. tml. Jānis Niedre stāstā „Čangaļi” raksta: „Tēvs ar māti un saimes ļaudis vecajā dzīvesvietā visu, kas vien nelabs apkārtnē notika, piedēvēja pāri Daugavai dzīvojošiem latgaliešiem.” [..]

J. Jaunsudrabiņš konstatējis, ka, lasot laikrakstus, rodas iespaids, ka Latgales iedzīvotāji būtu lieli žūpas un nevaldāmi kaušļi – taču, rakstnieks uzsver, tie ir atsevišķi sadzīves momenti (Jaunsudrabiņš 1984: 24). Šī ievirze ļāva citos Latvijas novados pret latgaliešu kalpiem, peļņā gājējiem (burlakiem) izturēties ar pārākuma izjūtu, uzskatot viņus par zemākiem. [..]

Literārajos darbos kā latgalietim raksturīga etnomentalitātes iezīme minēts introvertums, zināma noslēgtība, kas drošā vidē pārtop patiesā sirsnībā. Noslēgtība kā etnosam kopīga iezīme izveidojas gadsimtiem ilgas apdraudētības rezultātā, arī Latgale līdz 20. gs. sākumam bija no citiem latviešiem nošķirts veselums, ar pamatetnosu, kurš konsekventi saglabāja savu citādīgumu. [..]

Neizteiktais pārdzīvojums izraisa spēcīgu un nesabalansētu jūtu ambivalenci. Latgalieša emocijas nekontrolējami izlaužas krogū, baznīcā, taču smagajā ikdienā latgalietis parasti ir ieslēdzies sevī. Emocionāla piesātinātība, 10 baušļu nospiedums personībā, sentimentalitāte, rakstura noslēgtība ir kultūras koda zīmes, kuras latgalieti padara identificējamu citu etnosu vidū pat tad, kad sistēma, kura to radīja, jau ir mainījusies. Visas latviešu nācijas likteņu kontekstā jāmin, ka latgaliskais latviskums vēsturiski ticis vairāk apdraudēts nekā citos novados. Latgaliskumam bija īpaša fenomena spēks – ne tikai apzinoties un apliecinot savu tautību, bet glābjot savu latviskumu no iznīcības, no pārtautošanas. Tas veidojis etnomentalitātes īpatnību – spītību, noturību, nepakļaušanos. Tādējādi var secināt, ka latgaliskums ir neatkārtojama sabiedriski etniska parādība. [Vecgrāve 2009 : 154–158] *Atsauces un bibliogrāfiju sk.: Vecgrāve, A. Latgalieša mentalitāte psihologa skatījumā. Via Latgalica: Latgalistikys kongresu materiali, I. Rēzekne: Rēzeknis Augstškola, 2009, 154.–159. lpp.

 

Latgaļi i latgalīši – voi ir atškireiba storp terminim?

Myusdīnu zynuotniskajā literaturā termini „latgali” i „latgalīši” ir škierti i lītuoti atškireiguos nūzeimēs, plašuokā publiskā telpā redzim gon itūs terminu jaukšonu nazynuošonys deļ, gon apzynuotu pīsaturiešonu pi nūteikta, tok atškireiga, vīdūkļa terminu lītuojumā.

„Latgali” i „latgalīši” 19. i 20. godu symtu mejis presē

Nu suoku baltīšu presē, rokstūt par senejom baltu ciļtim, vuordus „latgali” i „latgalīši” lītuoja kai sinonimus, pīmāram: „Latgali jeb Letgali ari bija Latwju ziltş, kas pa leelakai daļai peedereja pee Pleşkawaş un Polozkaş kņasu walştim.” („Balss”, 1888, Nr. 50) „Tà Igauņu austruma puşeş nomadi, ka jau aprahdijàm, nahza sem Nowgorodaş, Latweeşchi Tolowâ sem Pleşkawaş un Latgaleeschi un Şehli sem Polozkaş waldibaş.” („Baltijas Westnesis”, 1902, Nr. 235) Sovutīs tuolaika latgalīšus kai sovus laikabīdrus baltīšu presē vysbīžuok sauce par inflantīšim, ari Vitebskys gubernis latvīšim – katuolim.

Tok poši latgalīši nagribēja sauktīs par inflantīšim, partū ka vuords „Inflanteja” i attīceigi atvasynuojums nu juo „inflantīši” ir pūļu sakrūpļuots Livonejis nūsaukums. Jī publiskajā telpā poši suoce sevi saukt par latgalīšim i sovu zemi – par Latgolu.

Tū demonstrej, pīmāram, Franča Kempa izdūtuo „pyrma latgalìšu awize Gaisma” (1905), Franča Trasuna regularuo sleja latgaliski „Ziņas nu Latgolas” avīzē „Zemkopis” (ar 1907. g. Nr. 42), Kazimira Skrindys vadeituo „Drywa”, kas pyrmajā numerī pi laseituojim grīžās kai pi latgalīšim, tok izškirūšuo lūma latgalīšu vuorda populariziešonā ir F. Kempa kulturviesturiskajai skicei „Latgalieši” (1910). Tuo īspaidā ari baltīšu presē suoc lītuot vuordu „latgalīši”, a izcyluokī zynuotnis veiri ceļ ībyldumus.

Diskuseja presē par etnonimu „latgalīši

Īskotam daži vīdūkli nu diskuseja presē par etnonimu „latgalīši”. Volūdnīks, etnografs, folklorists i sinologs profesors Pēteris Šmits raksteņā „Kas ir latgaleeşchi?” īsoka „latgalīši” vītā lītuot „augšgalīši”, pīmāram: „Pehz Einhorna un Manzeļa siņam tauta wiņus saukuse şenak par rehdiņeem, bet tagad to weetâ dsird maleneeşchus, katoļus un poļus. Rakstôs wiņus agràk sauza par inflanteeşcheem, tagad atkal par latgaleeşcheem. [..] Jau wezais Ştenders raksta sawâ gramatikâ, ka kursemneeki sauzot Daugawaş augşchgala apdsihwotajus ap Dinaburgu par augşchgaleeşcheem. Turpreti Daugawaş semaka gala apdsihwotaji şauzoteeş par semgaleeşcheem. Tahds isşkaidrojums ir tik weenkahrşchs un şkaidrs, ka pret to mums naw neka ko eebilşt. Ta tad tagadèjo „latgaleeşchu” weetâ labak rakstit augşchgaleeşchus. („Druwa”, 1913, Nr. 11)

Baltu volūdnīceibys autoritate profesors Jānis Endzelīns rokstā „Latvieši un latgalieši”, kas latgalīšu izlaseišonai speciali nūdrukuots antikvā, nūruoda latgalīšus turpynuot saukt par inflantīšim, pīmāram: „Kad katoļu latviešos Vitebskas guberņā bija radusies tautiskā kustiba, viņi paši sāka dēvēties par latgaliešiem. Jau senāk esmu dažkārt ieminējies, ka zinātniski tāds nosaukums nav attaisnojams, bet ir pat nepareizs. Indriķa kronikā par latgaliešiem („Lethigalli”) tiek saukti visi latvieši, kas dzīvoja uz ziemeļiem no Daugavas. [..] Tā tad ari visi Vidzemes latvieši būtu īsteni jāsauc par latgaliešiem. Zinātniskos rakstos Vitebskas guberņas katoļu latviešus pareizāki sauc par „inflantiešiem”. [..] Ja nu „inflantiešu” vārds nepatiktu, tā kā tas nav pašu vārds, tad varētu jau ar atteikties no vārda vēsturiskās nozīmes un lietot šo vārdu patvarigi sašaurinātā nozīmē. („Dzimtenes Vēstnesis”, 1913, Nr. 295)

F. Kemps iz itū atbiļd: „Ja pieņemam, ka „latgaliešiem” atļauts saukties par tādiem tikai Vitebskas guberņas robežās, tad līdz šim viss ir kārtībā, jo tagadēja latgaliešu tautiskā un sabiedriskā darbiba aptver, galvenā kārtā, tikai Vitebskas guberņas latviešu daļu. Vidzemes daļas latgaliskais dialekts jau izzūd zem literatūras valodas iespaida; un Augš-Kurzemes latgalieši ļoti vāji atsaucas uz pārējo latgaliešu saucienu; tiem atliek tikai pāriet leišos vai baltkrievos, kas šimbrīžam ari notiek.” („Dzimtenes Vēstnesis”, 1914, Nr. 20)

Latgalīši palyka pi sova grybātuo etnonima, i pyrma Latvejis vaļsts dybynuošonys jim beja skaidreiba par sovu etniskū identitati: „Latwišu tauta nu senejim laikim ir sasadalejuse diwejôs daliôs. Lelums ir luterani, runoj sowaidu woludu un dzeiwoj Baltijas guberniôs, todel mes jùs saucam par baltišim. Tautas mozokò dalia, katoli, dzeiwoj senejâ latwišu zemê, kura saucas par Latgaliju (Латгалiя), (Latgolu, Latgali), todel ari šos zemes latwišus saucam par Latgališim.” („Drywa”, 1915, Nr. 41)

Latgalīšus” aizstuoj ar „latgalim”

„Latviešu konversācijas vārdnīcas” X siejumā (1934) etnonimu „latgalīši” skaidroj jau kai vysaidu etnosu sajaukumu: „Latgales latvieši, kas runā latgaliešu dialektu; pa daļai viņi ir seno latgaļu pēcteči, bet ar lielkrievu, baltkrievu un leišu piejaukumu.”

30. godūs Latvejis presē pasaruodeja tendence jiedzīni „latgalīši” attīcynuot iz vysim Latgolys īdzeivuotuojim naatkareigi nu jūs etniskuos pīdereibys.

Iz tū atbyldūt, latgalīšu inteligence Latgolys pamatetnosa nūsaukšonai suoce lītuot etnonimu „latgali”, dedzeigs tuo īvīsiejs beja veiskups i volūdnīks, filozofejis doktors, profesors Pīters Strods: „Kotra krīva kaušonūs viņu (red. pīz. – puorejuos Latvejis) prese apzeimej par vysu latgalīšu lītu. [..] Prof. Strods līk nasajaukt šos lītas lobā, divu vuordu jiedzīņus – latgalīts un latgals. Latgali asam mes – latvīši, bet latgalīši, kai provinces apdzeivōtōji, ir kotrys Latgolas apdzeivōtōjs. Tōdēļ mes sevi turpmōk sauksim par latgalim.” („Sauleite”, 1933, Nr. 9, 12)

Emigracejā latgalīšus apzeimoj ar etnonimu „latgali”

Tai trimdys tautīši par vīneigū pareizū pīzyna etnonimu „latgali”, jū konsekventi lītuoja sovūs dorbūs i instituceju nūsaukumūs, tī runoj poši par sevi, pīmāram, kai – Latgaļu Pietnīceibys instituts, Latgaļu izdevnīceiba, Mikeļa Bukša „Latgaļu literaturas vēsture” (1957), „Latgaļu atmūda” (1976), Pītera Zariņa „Latgaļu tradicijas” (75), Bonifacija Briškys „Latgali politiskajōs patmaļōs” (1957) i vysūs puorejūs.

Itū tradiceju saglobuojuši jūs dorbu puormontuotuoji i turpynuotuoji Latgolā. Iz portala lakuga.lv vaicuojumu, parkū jī izmontoj vuordu „latgali”, na latgalīši, bīdreiba „Latgaļu sāta” atbiļdēja: „Bīdreiba sovu nūsaukumu puorjēme nu latgaļu gruomotu kruotuves, kuru Minsterē, Vuocejā, beja izveiduojs Alberts Spogis, izpyldūt Vladislava Lōča īceri par latgaļu etnografejis i raksteituo vuorda centra izveidi Rītumeiropā. Latgaļu intelektuali emigracejā Rītumūs konsekventi lītuoja apzeimuojumu „latgali”. Myusu bīdreiba nūsadarboj ari ar viesturis rekonstrukceju i lītojam apzeimuojumu „latgali”. Uzskotom, ka ļauds, kas sevi asociej ar latgaļu piectečim, var lītuot taidu apzeimuojumu.

Latgalīši pošlaik ir latvīšu tautys etnografiska grupa. Verūtīs nōkūtnē, par latgalīšim var tikt uzkateiti vysi Latgolā dzeivojušī ļauds i kai tod tyks apzeimuota latgaliski runojūšūs pamatnacejas daļa?”

Terminu „latgali” i „latgalīši” izpratne myusdīnu zynuotnē

Portals lakuga.lv „Facebook” lopā sovim skaiteituojim aizdeve nūbolsuot, atbyldūt iz vaicuojumu, voi, tovupruot, jiedzīni „latgalīši” i „latgali” nūzeimoj vīnu i tū pošu. 23 % atbiļdēja, ka obeji jiedzīni nūzeimoj vīnu i tū pošu, 77 % – ka nā. Vīns skaiteituojs ir ari komentiejs: „Latgali ir ciļts, kas dzeivova 12. g. s. myusdīnu Latvejis teritorejā. Latgalīši, vīnkuoršuok sokūt, ir viesturiski etnografiski veidovusīs Latvejis tautys daļa.”

Itūs terminu nūzeimu škieršonys pamatā ir praktiska vajadzeiba zynuotnīkim piec atseviška apzeimuojuma senejai baltu ciļtei i myusdīnu Latgolys pamatīdzeivuotuojim.

Par latgalim kai seneju austrumbaltu ciļti, kas pīmynāta ari „Livonijas Indriķa hronikā”, runoj leidz 16. g. s.; piec 16. g. s. – par latgalīšim kai Latgolys pamatīdzeivuotuojim, t. i., latvīšu nacejis (etnosa) etnografisku grupu (subetnosu) ar vairuokom sovpateibom i sovu latgalīšu rokstu volūdu.

Itū komentej filologejis doktors, kulturviesturnīks i literazynuotnīks Valentins Lukaševičs: „Es zynu tuos teorejis par latgalim i latgalīšim, tūs argumentus. Kod beja senejuos baltu ciltis, runojam par latgalim. Piec Altmarkys pamīra veidojās t. s. latgalīši. Ir taidi, kuri soka: „Kur tī vacī latgali palyka? Dabasūs izkiupēja, voi? Mums ir tei saikne, tei kontinuitate, parkū lītuot „latgalīši”, ka mes asam tī poši latgali?” Obejis teorejis pījamamys, maņ pateik pyrmuo – deļ saprūtama dalejuma latgaļūs i latgalīšūs. Terminologejai juobyun niansātai. Kū termins seikuok kū saseikdaļoj, tū jis skaidruoks. A patriotiskuos teorejis var paturēt sevī bez terminologejis.”

Nakonsekvence terminu lītuojumā turpynojās

Saprūtams, šudiņ etniskuo pīdereiba izapauž kai volūdys i kulturys identitate. Tok ari myusu dīnuos nūvāruots lītuot „latgalīši” teiri teritorialā nūzeimē. Pats apjūmeiguokais sociolingvistiskais pietejums Latvejā „Valodas Austrumlatvijā: pētījuma dati un rezultāti” (2009), kū veikuse tūreizejuo Rēzeknis Augstškola (niu Rēzeknis Tehnologeju akademeja), paruoda, ka cyttautīši jiedzīni „latgalīši” saprūt viņ kai pīdereibu Latgolys teritorejai. Itymā pietejumā konstatāts, ka sevi par latgalīšim skaita 27,0 %, a vītejī latvīši, kuri sevi pīzeist par senejuos baltu ciļts – latgaļu – piectečim i runoj latgaliski, ir viņ 21,1 % nu eili augšuok pīmynātuo procenta (151. lpp.). Tys otkon aktualizej jiedzīņa „latgali” lītuošonu 30. godu nūzeimē.

Pazeistamais ābeču kolekcionars i leidzautors, letonists, žurnalists i tulkuotuojs Jurs Cybuļs jau nu īprīkš raksteituo i publicātuo pazeistams ar sovu vīdūkli itymā vaicuojumā, tū jis aplīcynoj ari niule portalam lakuga.lv: „Apzeimuojums „latgalīši” byutu lītojams kai regionals voi geografisks jiedzīņs, tys ir, Latgolys īdzeivuotuoju apzeimuojums, un tī var byut na tikai latgali viņ. Sovukuort „latgali” ir tautys apzeimuojums un etnisks jiedzīņs. Taitod ari latgali var byut vydzemnīki voi zemgalīši, ka jī dzeivoj Vydzemē voi Zemgalē.”

Portals lakuga.lv vaicuojumu atbiļdēja aktivs latgalīšu darbinīks, piec profesejis jurists Agris Bitāns: „Termini „latgaļi” i „latgalīši” pa munam nav leidzvierteigi, i bīži teik lītuoti nakonsekventai. Terminu „latgalīši”’, atbylstūši F. Kempam, vysbīžuok attīcynuoj iz tagadejuos Latgolys teritorejā dzeivojušajīm latvīšim, reizem naatkareigi nu izceļsmis. Reizem pat attīcynuoj iz vysim īdzeivuotuojim, natkareigi nu tauteibys, kas nabyutu pareizi.

Termins „latgaļi” atsatīc iz latvīšu pyrmtautu, i leidz ar tū iz tim latvīšim, kas ir latgaļu turpynuojums, atbylstūši M. Bukšam. Vīns nu izteiktuokūs latgaļu turpynuojumu ir senejuo volūda (latgalīšu ci latgaļu volūda), kai ari cytys kulturvieturiskuos tradicejis – tautu tārps, dzīsmis i tml. Attīceigi „latgaļu” apziemuojums nav tik daudz teritorials, t. i., nav apbrūbežuots tikai ar Latgolu. Lai gon tīši Latgolā vysvairuok ir sasaglobuojuse senejuo latgaļu volūda i kultura.

Attīceigi sevi par latgali var uzskateit sevkurs latvīts, kurs atzeist latgaļu kulturys, viesturis, tradiceju i latgaļu volūdys turpynuojumu, i pyrmomkuortom – latgalīši.” [Ūdre 2020 : https://www.lakuga.lv/2020/08/24/latgali-i-latgalisi-voi-ir-atskireiba-storp-terminim/]

 

Lai noskaidrotu analizēto leksēmu lietošanas biežumu, vienskaitļa un daudzskaitļa formu lietojumu, kā arī kontekstuālo semantiku, tika izmantoti Latviešu valodas korpusa (LVK) dati. LVK tika meklēti šādi potenciālie latviešu tautas etnogrāfisko grupu nosaukumi: kurzemnieki, latgalieši, latgaļi, malēnieši, sēļi, suiti, vidzemnieki. [..]

Visievērojamākais vārdlietojumu skaits LVK ir Latgales latviešu apzīmējumiem: latgalieši (91 vārdlietojums), latgaļi ar nozīmi ‘latgalieši’ (3 vārdlietojumi), kā arī Latgales latvieši (1 vārdlietojums). Tāpēc tieši šīs leksēmas pētījumā nedaudz plašāk analizētas kontekstuālās semantikas aspektā. Leksēma latgalieši LVK visbiežāk lietota daudzskaitļa ģenitīva formā (60 vārdlietojumi), galvenokārt stabilos vārdu savienojumos: latgaliešu valoda (21 vārdlietojums), latgaliešu kāzas (9 vārdlietojumi), latgaliešu kultūra (4 vārdlietojumi) u. c., proti, dominē lingvistiskais un kultūras konteksts.

Citos vārdlietojumos (arī vispārinātās vienskaitļa formās) atklājas reliģiskais konteksts, piemēram, īsts latgalietis nekaunēsies ne no savas ticības, ne no savas valodas, ne no savas zemes [..] (LVK); mēdz jau pasmieties, ka latgalietis aiziet uz baznīcu, izsūdz grēkus, bet tālāk dzīvo pa vecam [..] (LVK).

Iepriekš minētais apliecina, ka dažkārt etnogrāfiskas grupas nosaukuma nozīmes definēšanā skaidrojošajās vārdnīcās varētu tikt izmantotas sēmas, kas atspoguļo lingvistisko, reliģisko vai kultūras savdabību.

Leksēmām latgalieši un latgaļi raksturīgs sinonīmisks lietojums etniskās identitātes kontekstā, piemēram, [..] mamma man latgaliete, bet vecvecākos latgaļi no babeņas puses, gan katoļos pārgājis vectēvs krievs – starovers [..] (LVK); Valentīnas vecāki ir īsti latgaļi un par savu izcelšanos nekaunas [..] (LVK).

Vienīgais apzīmējums Latgales latvieši lietots vēsturiskajā kontekstā: Te notika vēsturiskais 1917. gada Latgales latviešu kongress Franča Trasuna vadībā, kas nolēma apvienot Latgali ar pārējo Latviju (LVK). [Kļavinska 2016 : 75–77]

 

Mazo, retāk sastopamo valodu saglabāšana un aizsardzība ir ekoloģiska rakstura jautājums. Arī latgaliešu valodai ir nepieciešams īpašu pasākumu kopums un atbalsts, kas veicinātu valodas attīstību un lietojuma sfēru paplašināšanos. Latgaliešu etnosa grupas etnolingvistiskās vitalitātes pakāpi ir iespējams noteikt pēc trim galvenajiem rādītājiem: demogrāfija, institucionālais atbalsts un statuss.

Demogrāfiskie rādītāji – iedzīvotāju skaits reģionā, vecuma sastāvs (demogrāfiskā slodze), ārējā migrācija – ir sliktāki nekā citos Latvijas reģionos, taču tie nav krasi atšķirīgi vai kritiski. Latgaliski runājošo kopienas koncentrēšanās vienā reģionā, kā arī latgaliešu valodas lietojums gan privātajā sfērā (vidēji – 39 % respondentu), gan ārpus tās (vidēji 23 % respondentu) paaugstina latgaliešu etnolingvistiskās vitalitātes pakāpi.

Nozīmīga valodas lietojuma sfēra ir izglītība. Latgaliešu valodas lietojums izglītībā 20. gs. 20. gados tika sankcionēts ar likumu. Tātad latgaliešu valodas mācīšanai skolā ir savas tradīcijas, kuras ir pārmantojamas mūsdienām atbilstošā kontekstā, balstoties uz zinātnisko pētījumu datiem un izstrādātajām atziņām, ieteikumiem.

Pētījuma ,,Latgales etnolingvistiskās situācijas izpēte” dati atklāj, ka integratīvā motivācija mācīties latgaliešu valodu ir stiprāka nekā instrumentālā motivācija, proti, latgaliešu valodas zināšanas ir vairāk nozīmīgas, lai izjustu piederību noteiktai kopienai, grupai, lai būtu s a v ē j a i s, nevis lai varētu konkurēt darba tirgū vai izglītībā. Atšķirīgi tas ir ar latviešu valodas mācīšanās motivāciju (pētījuma ,,Valoda” dati), kur valodas apguvē dominē instrumentālā motivācija. [Lazdiņa 2010 : 52–53] 

 

Latgalīšu literaruos i sabīdryskuos dūmys atteisteibā nacionalisma apzinis ideja ir pīteikta ar pyrmuos atmūdys laiku i tuos aktivitatem Pīterburgā (pamatā 1904–1906) Fraņča Trasuna rokstūs („Kas viņi tādi ir – tie latgalieši?” (1908), „Kur latgaliešu cerība?” (1908), „Vai mums ir aprēķins biedroties ar poļiem?” (1911), Fraņča Kempa apceriejumā „Latgalieši” (1910, ari papyldynuotajā izdavumā „Latgales likteņi” (1938), Kemps 1991), taipoš kai pyrmajuos latgalīšu avīzēs pasaruodeja puordūmys par latvyskumu. Bet tautā iz vysa vaira sadzierdātys i da šam bīžuok citejamuos ryndys ir nu Naaizmierstulis dzejprozys:

– Tu manis navaicoj, vai mīļoju tāvu svīdrim laisteitū zemi. – Vai mīļoju skaneigu mežu, zeļteitus teirumus, pučem izrūtōtas pļovas, zemes acs – azarus…

– Es latvīte asu!… 

– Tu manis navaicoj, vai mīļoju volūdu, kas skaista kai putna dzīsmeņa un vareiga kai pārkyuņa bolss…

– Tu manis navaicoj!

– Nadūmoj, ka baile voi ļaunums uzvarēs munu sirdi…

– Es latvīte asu!…

– Mīļoju Dīvu un Jō Mōti, un pēc jūs Latviju par sovu dzeivi vairōk. (Naaizmerstule 1913)

Taišni Naaizmierstule ir tei, kas sovys puordūmys uztic tautai latgalīšu volūdā, bet ar styngru puorlīceibu par sovu etniskū pīdareibu. [Šuplinska 2010 : 149–150]

 

Laikraksts „Drywa” ir viens no pirmajiem ilglaicīgākajiem (1908–1917) latgaliešu periodiskajiem izdevumiem, izdots Sanktpēterburgā, no 1917. g. 22. aprīļa Rēzeknē (Nr. 14–48), redaktors Kazimirs Skrinda. Jau laikraksta nosaukums liecina, ka tā mērķauditorija ir Latgales lauku ļaudis, kam pēc latīņu drukas aizlieguma atcelšanas (1904) pietrūka periodisko izdevumu, jo pirmās latgaliešu avīzes („Gaisma” (1905–1906), „Auseklis” (1906–1907), „Sākla” (1906)) nāca klajā īslaicīgi un neregulāri. Avīzē „Drywa” galvenokārt tiek rakstīts par aktuāliem saimnieciskās un politiskās dzīves notikumiem, tai skaitā par tautas nabadzības cēloņiem un ekonomiskās situācijas uzlabošanas iespējām. [Kļavinska 2012 : 46]

 

Nozīmīgu vietu Rimanta Ziedoņa grāmatā „Austrumu robeža” ieņem pierobežas iedzīvotāju etniskā sastāva raksturojums. Tautu un reliģiju tēlojums sarado Rimanta Ziedoņa darbu ar Franča Kempa kultūrvēsturisko aprakstu „Latgalieši”. Kempa darbā izsekots, kā dažādas tautas ienākušas Latgalē un veidojušas tās etnisko daudzveidību, bet Ziedonis uzskata, ka tieši 1863. gada poļu dumpis radījis „īpatnējo etnisko, mentālo, reliģiski arhaisko un modernās pasaules sajukumu” Latgalē, jo tad tiek izsūtīti katoliskie latgalieši, bet viņu vietā ienāk pareizticīgie no Krievijas, turklāt kļūst bīstami akcentēt, ka esi polis vai latgalietis. R. Ziedoņa skatījumā atšķirīgu reliģiju un tautu sajaukums, kas paplašinās arī ar Eiropas Savienības pilsoņiem, ir būtiskākā zīme Latgales tēlā. Salīdzinot abus darbus (Kempa un Ziedoņa), iespējams secināt, kā mainījusies dažādu etnisko grupu nozīme sociālajā un kultūras dzīvē. Latvieši, latgalieši ir pastāvīga grupa abos darbos, savukārt poļu mūsdienās pierobežā ir daudz mazāk, par piederību poļiem vairāk liecina uzvārdi. 

Rimants Ziedonis raksturo latgaliešus kā ļoti viesmīlīgus (te tiek saglabāta tradīcija latgalieša tēlojumā latviešu literatūrā), uzņēmīgus, patstāvīgus un optimistiskus cilvēkus. Raksturojot individuālu cilvēku skatu un darbību, autoram izdodas parādīt pierobežas latgaliešu dzīves sparu un dzīves prieku. Autora iemīļots vārds, raksturojot dažādas norises, ir vitāls, bet vitalitāte ir trešā nozīmīgā iezīme Latgales tēlā, tādējādi R. Ziedoņa Latgali raksturo patriotisms, tolerance un vitalitāte. Šīs trīs pazīmes R. Ziedonis akcentē visā darbā, atlasot faktus, tēlojot cilvēkus un notikumus, komentējot redzēto un piedzīvoto.

Nenoliedzama ir R. Ziedoņa spēja raksturot interesantus, stiprus un darbīgus cilvēkus, tos viņš atrod gan skolā, gan baznīcā, gan lauku sētā. [Kalniņa 2011 : 136, 139]

 

Paspīdinot ar kabatas lukturīti pagātnē, jākonstatē, ka samezglotais jēdzienu „latgaļi”, „latgalieši” un „Latgales latvieši” mudžeklis ir skaidrojams jēdzieniskās ģenēzes jautājums, kas ietver noteiktas idejiskas nostādnes, kuras savstarpējā pasniegšanas un izpratnes dejā radījušas mītisku uztveri. Nebūtu jāaizmirst, ka vairums latgaliešu bija zemnieki, kuru nacionālās pašapziņas līmenis bija zems vai tāda nebija vispār. Latgalieši sevi saistīja ar reliģiju, ciemu, atsevišķos gadījumos ar apriņķi vai guberņu. 1897. gada tautas skaitīšanas dati uzskatāmi liecina par nacionālās pašapziņas trūkumu, proti, latgaliešiem pār etnisko dominēja piederība katoļticīgajiem (Stašulāne 2000 : 107; Kalvāne 1997 : 7). Vēl XX gs. pirmajā desmitgadē viens no latgaliešu „modinātājiem” Francis Kemps (Fraņcs Kemps) (Jēkabsons, Ščerbinskis 2006 : 72–75) norādīja, ka „ticiba, nevis valoda, pēc latgaliešu uzskatiem, noteic cilveka piederešanu pie vienas vaj otras tautibas. Sevišķi skaidri šie uzskati parādas latgaliešu satiksmē ar katoļu baltkrieviem un poļiem. Saticies ar šo tautibu piederigiem latgalietis vispirms mēģina izzinat par viņa ticibu. Ja viņš nosaucas par katoli, tad ar to jau ir teikts, ka priekš latgalieša viņš „savs cilvēks”. Pareizticigo un vēcticībnieku krievu latgalietis uzskata jau par „svešu” un ja satiekas ar luteranu – latvieti, tad šis izrādas jau par visai „svešu cilveku”, ar kuru darišanās jāielaižas ļoti uzmanigi” (Kemps 1910 : 37–38).

XIX gs. nogalē un XX gs. sākumā Vidzemes un Kurzemes baltiešos latgalieši tradicionāli tika uzlūkoti kā „inflantieši”, „vitebskieši” vai „Vitebskas latvieši”, arī „latviešu katoļi”, nereti „poļi” vai „poļu Vidzemes latvieši” (Siliņš 1893 : 37). Citādi arī nevarēja būt, jo vēl nebija jēdziena „latgalieši”, kuru lietot, apzīmējot kaimiņus Vitebskas guberņā. [Miņins 2011 : 184] *Bibliogrāfisko informāciju sk. Miņins, A. Latgale un latgalieši: mīts un vēsturiskā realitāte. Via Latgalica: Latgalistikys kongresu materiali, III. Rēzekne : Rēzeknis Augstškola, 2011, 175.–197. lpp.

Fotogrāfiju albums Latgalietis XXI gadsimtā (Rīga : Latgolys Studentu centrs, 2017).

Dokumentālā filma Latgalīši Pīterpilī. 1., 2. sērija (2018). Producents Arnis Slobožaņins. 

Dokumentālā filma Latgalīši Sibirī (2019). Režisors Arnis Slobožaņins.

Mākslas filma Cilvēka bērns. (1991). Režisors Jānis Streičs. 

Dziesma Asmu latgalīts. Jura Ostrovska vārdi, Artūra Reinika mūzika.

Dziesma Esi latgalīts! Ginta Ločmeļa vārdi un mūzika.

Dziesma Hej, bruoļ latgalīt! Jura Ostrovska vārdi un mūzika. 

Dziesma Kod latgalīts Reigā brauc. Grupas MMD (Mūzika mehāniskajās darbnīcās) veidotā Stinga (G. M. Summer) dziesmas Englishman In New York interpretācija.

Franča Kempa vēstule Rainim

Latgaliešu tautiskās iznīcināšanas laikā, kad bija aizliegta latīņu druka (1865.–1904. gadā), valoda tomēr sevi saglabāja, sastingusī literatūras tradīcija pamazām atjaunojās. Tas nav izskaidrojams vienā vārdā, taču Francis Kemps ir bijis viens no latgaliešu rakstu atdzimšanas kustības vadītājiem. Kopā ar domubiedriem viņš sākotnēji organizēja nelegālus izdevumus, pēc tam laida klajā kalendāru „Daugava” (1905–1914) un pirmo latgaliešu avīzi „Gaisma” (1905–1906), kur pauda radikālas idejas gan tautsaimnieciskajā, gan garīgās brīvestības jomā.

Lai radītu interesi par Latgali, ar cerībām izveidot līdztiesīgu sadarbību latgaliešu atmodas darbinieki jau no 19. gadsimta 90. gadiem apmeklēja Rīgas Latviešu biedrības vasaras sapulces, Zinību komisijas sēdes un uzstājās tur ar dažādiem referātiem. Iepazīšanās bija notikusi, bet vai tā sniedza gandarījumu? Konservatīvās Rīgas pilari, kā vēstulēs rakstīja Francis Kemps, latgaliešu centienus saprata vāji. Kempam viņi atstāja bēdīgu iespaidu moraliskā ziņā, kaut gan ikvienam akademiska zīme krūtīs. Par Latgali interese tikai kā par kalpu zemi, lai „vitebskīši” paleidz poši sev!

Francis Kemps kā latgaliešu laicīgās inteliģences patriots uzsāka kontaktus ar kreisāk noskaņotām aprindām. Kā savu novadnieku viņš izvēlējās tobrīd trimdā esošo Raini, un no Pēterburgas uz Kastaņolu 1911.–1913. gadā ceļoja vēstules un grāmatas. [..]

Grūti spriest, vai viņi runāja no sirds uz sirdi – vai lielais dzimtenes mīļotājs Rainis varēja un gribēja sevi apzināties ne tikai kā latgalieti no bērnības saules perēkļa, bet arī tagadnes pastāvīgos centienos. Abi lielie vīri vēlāk satiksies Saeimas namā. Taču vispirms būs Latgales kongress, no kura Francis Kemps kopā ar savējiem izies ārā, jo politiski tālredzīgi uzskatīs, ka pieņemtajam lēmumam – atdalīt Latgali no Vitebskas guberņas un pievienot Vidzemei – nepieciešamas stingrāk apstiprinātas garantijas: latgaliešiem reāli un ne tikai uz papīra jāpatur pašnoteikšanās ticības, skolu, saimnieciskajos un jo īpaši valodas jautājumos. 

Videostāstā Franča Kempa vēstuli Rainim lasa aktieris Kristaps Rasims, bet par tās vēsturisko fonu stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Ieva Āva un Latvijas Universitātes profesore Lidija Leikuma. [Sagatavots pēc: Āva 2017 : https://rmm.lv/franca-kempa-vestule-rainim-2/]

 

Latvijas Radio 1 raidījumā „Kolnasāta” tiek stāstīts par latgaliešiem un Latgali. Rubrikā „Gruomotplaukts” klausītāji var iepazīt gan senākus, gan jaunākus izdevumus. Vienā no raidījumiem Laura Melne stāstīja par rakstnieces Agneses Zarānes romānu „Slīdošās kāpnes” un stāstu krājumu „Laba meitene”.

 

Gruomotplaukts – par latgaliskuom steigom Agnesis Zarānis dorbūs

Agnese Zarāne ir jauna rakstneica, kurai izdūtys divejis gruomotys. 2019. godā izguoja juos debejis romans jaunīšim „Slīdošās kāpnes” i ituo gods suokumā – stuostu kruojums „Laba meitene”, kas vīnleidz varātu interesēt i jaunīšim, i jau drupeit nūbrīdušuokim pruotim. Parkū mes varim par itim daiļdorbim runuot latgalīšu literaturys kontekstā? Vysupyrma Agnese Zarāne poša ir latgalīte. Jei dzymuse Ludzā, izauguse Rēzeknē, tok niu jau vaira kai desmit godu dzeivoj Reigā. Ūtrkuort, juos dorbūs nareši teik apraksteita taišni Latgolys vide – tei var byut gon stuosta centralais elements, gon ari atrūnama pavysam seikuos, tok zynuotuojam radzamuos detaļuos.

Romans „Slīdošās kāpnes” viestej par vydsškoļneicu Signi, kura 12. klasē puorsaceļ nu Ludzys iz Reigu. [..]

Lai ari gruomotys golvonuo varūne Signe ir nu Ludzys, jei poša narunoj latgaliski. Romanā ir pīmynāti i stereotipi par Latgolu, atsarūn ari kaids latgalisks vuords i atsauce iz legendarū dzīsmi „Kod latgalīts Reigā brauc”. Tok nu munys pusis par ituos gruomotys latgaliskū bonusu gribīs saukt nadaudz apraksteitū jaunīšu dzeivis vidi Ludzā, kas jiutami atsaškir nu Reigys. Eistyn var nūgiut sajiutu, ka es tī asmu bejuse i tū pīdzeivuojuse, saleidzynojūt ar pošys pīredzem vydsškolys vacumā Latgolā. Nav obligati juoroksta latgaliski, kab sasajustu kai Latgolā.

Tok latgalīšu volūdu mes varim atrast ūtrā Agnesis Zarānis gruomotā „Laba meitene”, kurā skaitami 11 stuosti par dažaidom sīvītem, kuruos vysys vīnoj gribiešona byut lobom meitinem piec rodu, draugu, sabīdreibys dūmu. [..] Ari itamā gruomotā autore izmontoj nalelys atsaucis iz Latgolys vidi voi cylvākim, tok par eistyn latgalisku es grybātu saukt stuostu „Babeņa”, kas pīraksteits latvīšu literarajā volūdā, tok Latgolys babenis i juos mozmeitys sarunys pamastys latgaliski. Stuosts rysynojās pyrmuo Covid-19 pandemejis viļņa laikā i dokumentej it kai tik naseņ bejušu laiku, kas nu jau ruodīs pavysam cytaids. [..] [Radioraidījums „Kolnasāta” : https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/kolnasata/gruomotplaukts-par-latgaliskuom-steigom-agnesis-zaranis-dorbus.a149994/?fbclid=IwAR2noL_HDK6BzvWm72a0vPPW918Bz7uOBYFmlWPlUTgmOf5XNLReXawzEtI]

 

Kā latgalietis komentē hokeja spēli pasaules čempionātā?

Latgalietis Arnis Slobožaņins piedalījās Sporta komentētāju konkursā, kur viņam bija jākomentē neliels fragments no kādas pasaules čempionāta hokeja spēles: https://spoki.lv/hokejs/Ka-latgalietis-komente-hokeja-speli/754327

 

Septeni padūmi, kai mudruok i lobuok īsavuiceit latgalīšu volūdu

Latgalīšu volūda ap 164 tyukstušom cylvāku ir kasdīnys sazinis volūda. 2011. gods tautys skaiteišona paruodeja, ka latgalīšu volūdu kasdīnā lītoj 8,8 % Latvejis īdzeivuotuoju. Gryuši sprīst, voi i par cik pa itim godim volūdys runuotuoju skaits sasamazynuojs. Īspiejams, tik dreiži tū nimoz ari naizadūs nūskaidruot, jo 2021. gods tautys skaiteišonā tika izmontuota administrativajūs datu olūtūs daīmamuo informaceja, piļneibā atsasokūt nu īdzeivuotuou aptaujis škārsteiklā i jūs dzeivisvītā. Nivīnā datubāzē nateik uzkruoti dati par latgalīšu volūdys lītuotuoju skaitu.

Latgalīšu volūdys runuotuoju i raksteituoju pulkam ik pa laikam pīsavīnoj jauni ļauds. Portals lakuga.lv apkūpuojs septeņus padūmus, kas var paleidzēt mudruok i ari lobuok apgiut gon runuotū latgalīšu volūdu, gon latgalīšu rokstu volūdu (https://likumi.lv/ta/id/164904-par-latgaliesu-rakstibas-noteikumiem).

1. Izlem, voi tu gribi apgiut runuotū voi rokstu volūdu.

Suocūt apgiut latgalīšu volūdu, tev pyrma juoizlemj, kuru volūdys formu tu gribi apgiut – runuotū ci rokstu volūdu, bet varbyut ari obejis. Atškireibā nu latvīšu literaruos volūdys, kuru esim vuicejušīs školā, latgalīšu runuotuo i raksteituo volūda vairumā gadīņu atsaškir, pīmaram, sarunā ar kaidu dzierdiesi vuordus „sasatiktīs”, „paļdīs”, sovukuort kaidā gazetys rokstā skaiteisi „sasatikt” i „paļdis”. Tys partū, ka latgalīšu rokstu volūda teik normāta, t. i., iz tū atsatīc oficiali apstyprynuoti gramatikys nūsacejumi, pi kuru juopīsatur, sovukuor runuotajai volūdai nav tik styngru nūsacejumu i tuos lītuotuojs sovā izteiksmis veidā ir daudz breivuoks. Sarunvolūdā pasaruoda izlūkšņu eipatneibys, kas na vysod atsaspīgeļoj latgalīšu rokstu volūdā.

Volūdys apgiviejus „atškireiguos” latgalīšu volūdys var mulsynuot, i tim, kuri da šam ar latgalīšu volūdu bejušs iz „jius”, volūdys apgivis procesu var padareit drupeit sarežgeituoku aiz tuo, ka dzierdātais piļneibā nasakreit ar skaiteitū.

Ka tu breivi runoj latgaliski i tova prioritate ir prast raksteit latgaliski bez klaidu, fokusejīs iz gramatiku. Sev nūdereigus materialus atrassi lakuga.lv sadalis „Volūda” apakšsadaļā „Raksteiba”.

Sovukuort, ka mutvuordu saziņa latgaliski tev ir svareiguoka, raugi vaira byut vidē, kur runoj latgaliski, papyldynoj sovu vuordu kruojumu, bet tymā pošā laikā nasakautrej raksteit latgaliski, i tys nikas, ka tekstā byus klaidys.

2. Suoc ar eisu tekstu skaiteišonu.

Naatkareigi nu tuo, voi tova prioritate ir īsavuiceit runuot latgaliski voi ari uzlobuot rokstu volūdu, svareigi ir skaiteit tekstus latgaliski. Tys paleidzēs lobuok izjust volūdu i ari papyldynuos vuordu kruojumu.

Pat, ka kasdīnā runoj latgaliski, roksta puorskaiteišona latgalīšu volūdā var byut izaicynuojums. Partū suoc ar eisu tekstu skaiteišonu, jo tod pītiks spāka vysam tekstam i nasarass sajiuta, ka teksts ir par sarežgeitu. Īspiejams, tev vajadzēs vairuokys nedelis, kab pīrostu pi skaiteišonys latgaliski. Raugi tū dareit regulari, i piec laika latgaliski variesi skaiteit tikpat breivi kai latvīšu literarajā volūdā.

Kai ari, lai skaiteišonys process byutu efektivuoks, izavēlej tekstus par temom, kas tev ir interesantys.

3. Lyudz apkuortejim ar tevi runuot latgaliski.

Latgalīšu volūdu mudruok variesi apgiut, ka tū dzierdiesi kasdīnā. Nareši, kod draugu voi rodu kompanejā ir kaids, kurs naprūt latgaliski, puorejī puorsaslādz iz kūpvolūdu – latvīšu literarū volūdu. Ka tev godās itaida situaceja, palyudz sarunys bīdrim turpynuot runuot latgaliski.

Ka latgalīšu volūdu kasdīnā ir gryuši dzierdēt, raugi atrast kaidu draugu voi kolegu, kuram latgalīšu volūda ir dzymtuo, i praktizēt ar jū eisys sarunys par dažaidom kasdīnys temom.

Vairuoki eksperti svešvolūdu apgivei īsoka īt iz randenim ar kaidu, kuram konkretuo svešvolūda ir dzymtuo. Tū var raudzeit dareit ari vuicūtīs latgalīšu volūdu. Bez tuo, ka attīceibys izadūs, latgalīšu volūda var palikt par jiusu saimis volūdu.

Ka īsapazeisti ar kaidu jaunu cylvāku i zini, kas jis runoj latgaliski, suoc iz reizis ar jū komunicēt latgaliski, pat, ka naesi drūss par sovu latgalīšu volūdu. Ja suoksit ar konkretū cylvāku runuot latvīšu literarajā volūdā, piečuok byus gryuši puorīt iz latgalīšu volūdu.

4. Klausīs audio i verīs video latgaliski.

Īspiejams, na kotru dīnu tev byus vareiba ar kaidu pasarunuot latgaliski, kab sevi uzturātu formā, klausīs dažaidus audio latgaliski, ari latgalīšu muzyku, kai ari verīs video. Škārsteiklā ir daīmams gona daudz televizejis sižetu i raidejumu latgaliski, taipoš raiedejumus i sižetus latgalīšu volūdā pīduovoj vairuokys radejis stacejis.

Pyrms kaida laika tyka izveiduotys video serejis latgalīšu volūdys apvuiceibai, ari tuos tev byus nūdereigys.

5. Pīroksti sev interesantus vuordus.

Kab justūs drūsuok, runojūt i rokstūt latgaliski, ik dīnu raugi papyldynuot sovu vuordu kruojumu. Ka kaidā sarunā, video, audio voi tekstā moni da šam sev nazynomu vuordu, pīfiksej tū. Tu vari ari izveiduot sovu vuordineicu ar vuordim, kas tev ruodīs interesanti i kurus tu grybātu lītuot. Ka vuorda nūzeime da gola nav izprūtama, raugi tū nūskaidruot, kab cytu reizi varātu vuordu lītuot atbylstūša kontekstā i tys palyktu tovā leksikā.

6. Raugi īgaumēt atslāgys vuordus i frāzis.

Ka latgalīšu sarunvolūdys apgivē esi īsuociejs, īgaumej bīžuok izmontuotūs vuordus i frāzis i izmontoj jūs atbylstūšuos situacejuos. Ka vys vēļ kautrejīs runuot latgaliski, vari suokt ar dažaidom pīkluojeibys frazem – kai „Lobs reits!”, „Lyudzu!”, „Paļdis” i tt., bet puorejū sarunu turpynuot sev ārtā volūdā. Taidā veidā tu apkuortejim dūsi signalu, ka tev ir interese par latgalīšu volūdu i pozitiva attīksme pret jū. Tod ari tovi potencialī sarunys bīdri jussīs komfortabluok ar tevi runuot latgaliski, koč tu jim vēļ atbiļdiesi cytā volūdā.

7. Nasakautrej raksteit latgaliski.

Ka esi apsajiems uzlobuot latgalīšu rokstu volūdu, ir svareigi praktizēt raksteišonu. Tikai taidā veidā tu variesi nūstyprynuot sovys zynuošonys. Vysvaira tev paleidzēs, ka kaids latgalīšu volūdys eksperts puorbaudeis tovus tekstus i nūruodeis iz klaidom. Izanalizej tuos, raugi īgaumēt, kur tu parosti kliudīs i kaids gramatikys lykums tī dorbojās, i nuokušajā reizē ituos klaidys napīļaut.

Ka tev nav īspiejis sovus latgaliskūs tekstus īdūt kaidam puorbaudeit, tik un tai roksti latgaliski. Nasabeist tū dareit ari publiski, par speiti tam, ka kaids nūruoda iz tovom klaidom. Ari latgalīšim ir sova „volūdys policeja”. Raugi pīzeimis nauztvert personiski, izanalizej i, ka atzeisti tuos par saturiski vierteigom, raugi aizruodejumus jimt vārā.

Ari tod, ka tovs mierkis ir apgiut tikai runuotū latgalīšu volūdu, nasakautrej raksteit latgaliski. Leidzeigi kai runojūt, vari suokt ar bīžuok izmontuotajim vuordim i frāzem. [Vilcāne 2020 : https://www.lakuga.lv/2020/07/29/septeni-padumi-kai-mudruok-i-lobuok-isavuiceit-latgalisu-voludu/]

 

Latviešu un latgaliešu inteliģence trimdā: kopīgais un atšķirīgais. Vēsturiskais mantojums

Beidzoties Otrajam pasaules karam, apmēram 120 000–140 000 Latvijas iedzīvotāju bija atraduši patvērumu Rietumvalstīs. Sākotnēji bēgļu skaits bija lielāks (līdz pat 200 000), bet daļa bēgļu gāja bojā karadarbības rezultātā, daļa nonāca PSRS kontrolētajā teritorijā un tika atsūtīti atpakaļ. Īpaši sāpīgs Latvijai bija inteliģences zudums.

20. gs. 40. gadu beigās beidzās tā sauktais bēgļu posms un sākās trimdas posms. Bēgļiem bija jāizšķiras par patvērumu – vai palikt sākotnējās mītnes zemēs (pamatā Vācijā un neitrālajā Zviedrijā) vai doties uz ASV, Kanādu, Austrāliju, Lielbritāniju un citām valstīm. Arī vairāki tūkstoši latgaliešu bija atstājuši dzimteni. Saskaņā ar Latvju enciklopēdijas (Švābe 1952–1953) datiem, apmēram 10 000 latviešu bēgļu bija katoļi. Hipotētiski var pieņemt, ka vairums no katoļiem bija latgalieši. Pēc trimdas sabiedriskā darbinieka Bonifācija Briškas ziņām, trimdā bija ap 7000 latgaliešu. Sākumā latviešu trimdu saliedēja piederības apziņa: 1) piederība zaudētai zemei, t. i., Latvijas valstij; 2) piederība latviešu tautai (tiesa – ar dažādu izpratni par latgaliešu vēsturisko un tagadnes vietu un lomu tajā). Visus trimdas latviešus neapšaubāmi vienoja arī cerība un ticība brīvai un neatkarīgai Latvijas valstij. Neskatoties uz kopīgu piederības apziņu vai kopīgām cerībām, latviešu trimda tomēr nebija vienota. Tās pārstāvji bija dažādu sabiedrisko un zinātnisko organizāciju biedri (piemēram, latgaliešu autori pamatā publicējās Vladislava Loča izdevniecībā Minhenē (Vācija) un citur, bet citi latviešu autori izdevniecībā „Daugava” (Zviedrija) u. c.). Tas tikai apliecina, ka atšķirību ir bijis daudz vairāk, ko var pamatot ar vēsturisko mantojumu.

Viens no aspektiem ir latgaliešu vilšanās tautas brāļos Latvijas brīvvalsts laikā. 1917. gada 26.–27. aprīļa Latgales kongresā tika pausta latgaliešu vairākuma griba apvienoties ar saviem latviešu tautas brāļiem Vidzemē, Kurzemē un Zemgalē, kas arī notika, nodibinoties Latvijas valstij. Latgalieši iestājās par Latvijas novadu apvienošanu, bet, saglabājot Latgales specifiku (autonomijas tiesības, latgaliešu valodu skolās, baznīcās un visās Latgales iestādēs u. c.). Latgalieši vēl bija nacionālā romantisma stadijā un raudzījās uz tautas brāļiem ar lielām un naivām cerībām, kamēr tautas brāļi jau bija daudz pragmatiskāk noskaņoti. Viņus maz interesēja Latgales īpatnību kultivēšana. Vilšanos latgaliešu pārstāvji piedzīvoja jau Satversmes sapulcē (1920–1922), kad no latvisko un minoritāšu partiju puses tika noraidīts Latgales pašvaldības jautājums, kā arī jautājums par latgaliešu valodas īpašo statusu Latgalē. Dialogs neraisījās arī Latgales saimniecisko problēmu (pamatā – agrārās reformas realizācija) risināšanā. Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma laikā (1934–1940) īpaši izpaudās latgaliešu asimilācijas tendences, kad tika mēģināts izveidot latvisku Latviju, izskaužot latgaliešu valodu un literatūru no izglītības jomas, bet latgaliešu valodu – arī no citām lietojuma sfērām.

Latgaliešu inteliģence pēc valodnieka Pētera Stroda 20. gs. 30. gados izteiktā ieteikuma trimdā turpināja sevi dēvēt par latgalim (nemīkstinot burtu „l”). Latgaļi (lethi (latvji), lethigalli) ir viena no senlatviešu tautībām (t. sk. arī ciltīm), kas senāk apdzīvoja tagadējās Latgales teritoriju, lielāko daļu mūsdienu Vidzemes teritorijas, kā arī atsevišķus apgabalus tagadējās Krievijas un Baltkrievijas teritorijā. Kopš Livonijas laikiem etnonīmu latvji sāka izmantot arī citas senlatviešu tautības (kurši, zemgaļi, sēļi). 19. gs. latvji transformējās par latviešiem, savukārt latgalieši ir Latgales latvieši, latviešu tautas daļa (etnogrāfiska grupa), kura saglabājusi noteiktas atšķirības. Apzīmējums latgalieši plašākā apritē (kā savdabīgs identitātes apzīmējums iepretim Kurzemes, Zemgales un Vidzemes iedzīvotājiem – baltiešiem) ir ienācis 20. gs. sākumā. Tajā pašā laikā latgaliešu garīgās inteliģences darbinieki aicināja latgaliešus apzināties sevi kā latviešu tautas daļu.

Trimdas latgaliešu autors Bonifācijs Briška pauž uzskatu, ka latgalieši (latgali) ir patstāvīgs etnoss. Šāda uzstādījuma saknes meklējamas 1917. gadā, kad pret Latgales kongresa lēmumu par Latgales pievienošanos pārējai Latvijai iestājās pazīstamais latgaliešu sabiedriskais darbinieks, politiķis Francis Kemps un viņa domubiedri. Lietojot etnonīmu latgali, trimdā tika akcentēts, ka latgali ir tā Latvijas iedzīvotāju daļa, kas runā latgaliešu valodā un patiešām ir īstenie seno latgaļu tieši pēcnācēji. Te gan jāpiebilst, ka arī Vidzemes latvieši ir seno latgaļu pēcteči. 13. gs. beigās pēc zemgaļu cilšu masveidīgas izceļošanas uz Lietuvu latgaļi ienāca arī Zemgales un Kurzemes teritorijā. Tādējādi gadsimtu gaitā notika senlatviešu cilšu saplūšana vienā etnosā, kas, neskatoties uz dažādu svešu politiski administratīvo varu klātbūtni, 20. gs. spēja sasniegt nācijas pakāpi. Daļa latgaliešu, apzinoties sevi kā relatīvi mazu kopienu plašajā trimdas pasaulē, centās savu identitāti pārspīlēt, kā to kritiski norāda kultūrvēsturnieks Pēteris Zeile: nereti tiecoties tīri samāksloti celt pāri sev vistuvākajam – patiesībā savam īstajam – latviešu – etnosam.

Trimdā tika pārnesti arī valdošie stereotipi, kuri balstījās uz to, ka latgaliešiem dažādu vēsturiski izveidojušos nelabvēlīgu faktoru rezultātā nacionālā pašapziņa veidojusies vēlāk nekā pārnovadu latviešiem. Satversmes sapulcē sociāldemokrātu mazinieku pārstāvis Marģers Skujenieks ir teicis, ka Latgalē ir plaši apgabali, kur iedzīvotāji neapzinās savu tautību un uz jautājumu, pie kādas tautības pieder, atbild, ka ir katoļi. Taču, ja paskaidro, ka katolis nav tautība, bet ticība, tad viņi saka, ka ir poļi. Arī latgaliskuma ideju dedzīgais aizstāvis Francis Kemps uzsver, ka latgaliešos reliģiskā apziņa stāv pār nacionālo.

Gan minētie, gan citi faktori Latvijas sabiedrībā vēl pat 20. gs. 30. gados radīja virkni stereotipu par latgaliešiem un latviešiem. Pēc Otrā pasaules kara trimdā tādā vai citādā formā šī vēsturiskā mantojuma atbalsis saglabājās. [Sagatavots pēc: Malahovskis 2013 : 87–89]

 

Latvejis muzykys zvaigzne – latgalīte Helena Ersa-Kozlovska

Latgolā ir dzymuši daudzi izcili muziki, kuru vuordi zalta burtim īraksteiti Latvejis muzykys viesturē. Ite var minēt operdzīdūni Tāli Matīsu, komponistu Juoni Ivanovu, tango karali Oskaru Stroku, kai ari par Latgolys laksteigolu sauktū Helenu Ersu-Kozlovsku. Dzymuse muižys puorvaļdnīka i kolpyunis saimē natuoli nu Preiļu, Helena 20. godu symta 20.–30. godūs ar sovu skaistū bolsu īkaruoja Latvejis i pasauļa klauseituoju sirds.

Helenys myužs suocēs natuoli nu Preiļu kuodreizejā Rībeņu muižā 1895. goda 5. oktobrī, nuokamo Latvejis muzykys zvaigzne auga sešu bārnu saimē. Juos talants i skaistais bolss atsakluoja jau agrā bierneibā. Jaunū meitini dzīduot aicynuojuši iz Rībeņu muižu atbraukušajim gostim, 20. godu symta suokuos ite beja nūzeimeigs kulturys i sabīdriskuos dzeivis centrs. [..]

Pyrmais patstuoveigais dzīduotuojis koncerts nūtyka 1915. godā Rēzeknē, nailgi piec tam jei apbraukuoja ari cytys Latgolys vītys, snādzūt koncertus. [..] Konservatoreju jei absolvēja kai breivmuokslineica, byudama pyrmuo latgalīte, kas pabeidze itū vuiceibu īstuodi.

20. i 30. godūs vīna nu Latvejis sabīdreibā zynomuokūs latgalīšu beja taišni dzīduotuoja Helena Ersa-Kozlovska. Sova skaistuo bolsa deļ jū īsauce par Latgolys laksteigolu.

Zynuošonys dzīduotuoja papyldynuoja Milanys konservatorejā Italejā. [..]

Helenu Ersu-Kozlovsku saisteja latgalīšu folklora, kūpā ar dzeivisbīdru jei ir davuse lelu īguļdejumu vairuoku myusu dīnuos cīši popularu latgalīšu tautys dzīšmu pagluobšonā nu aizmiersteibys. Jūs ekspediceju laikā tika pīraksteitys taidys dzīsmis kai „Aiz azara bolti bārzi”, „Zīdi, zīdi rudzu vuorpa”. Pīraksteitajom tautys dzīsmem apdari veiduojuši taidi komponisti kai Andrejs Jurjāns, Jāzeps Vītols, Jēkabs Graubeņš i c.

Eipaši tyvys dzīduotuojai beja dzīsmis „Zīdi, zīdi, rudzu vuorpa”, „Pyrmūdīne, ūtardīne”, „Kuļam pīci, kuļam seši”. Sovā darbeibā Helena eipašu viereibu pīgrīze latgalīšu tautys dzīšmu populariziešonai, tuos izskanēja na tikai dažaiduos vītuos Latvejā, bet ari pasaulī. Sovys rodūšuos darbeibys godūs Helena kuope iz Milanys, Rūmys, Prāgys, Varšavys i cytom skotuvem. [..]

Treisdasmytajūs godūs Berlinē Helena platē īskaņuoja sešys latgalīšu tautys dzīsmis. Ari myusu dīnuos ir vareiba dzierdēt Helenys skaneigū bolsu, breinumainā kuortā ir sasaglobuojuši seši latgalīšu tautys dzīšmu īroksti. [..]

Par lelajim sasnāgumim dzīduotuojai 1938. godā pīškeire vaļsts apbolvuojumu – Atzineibys krystu. Ersu saime draudzējuos ar daudzim tuo laika inteligencis puorstuovim – Kārli Skalbi, Aleksandru Čaku, Aspazeju i c. Rakstnīks Edvards Virza par talanteigū dzīduotuoju rakstejs: „Latgaliete būdama, viņa mums dziedāja latgaliešu dziesmas, un visiem patikās viņas draiskulīgums, pilna dabas dīvaina svaiguma.”

Latgolys laksteigolys koncertdarbeiba apseika Ūtruo pasauļa kara laikā. Ersu saimi skuore padūmu represejis, 1945. goda septembrī Reigys centralcītuma slimineicā myra juos veirs. Pieckara godūs Helena struoduoja Latevjis PSR Vaļsts filharmonejis ceļojūšajā koncerttrupā, nailgi pyrms aizīšonys viņsaulē struoduoja par dzīduošonys puļceņa školuotuoju. Dzīduotuojis skaneigais bolss apklusa 1949. goda 23. oktobrī. [Vilcāne 2017 : https://www.lakuga.lv/2017/11/29/latvejis-muzykys-zvaigzne-latgalite-helena-ersa-kozlovska/]

 

24 tradicionāli ēdieni no Latgales

Tīmekļvietnē Tasty.lv lasāmi „Cālis.lv” virtuves sadaļas dalībnieku pieredzes stāsti par latgaliešiem raksturīgajiem ēdieniem.

Viens no ēdieniem ir skābu kāpostu zupa, kur kartupeļus vāra atsevišķi ar visu mizu. Ēdot zupu, kartupeli piekož klāt.

Pieminēts ir kartupeļu biezenis – gryusle, bez kā nav iedomājamas svētku vakariņas. Tiek norādīts, ka ēdiena noslēpums slēpjas tajā, ka biezenis tiek gatavots no miltainiem kartupeļiem, kuros vārot klāt lej ļoti treknu pienu, tad to visu ilgi un dikti ar koka karoti kuļ.

Plānās, sāļās pankūkas ar speķa mērci. Šo kādai lasītājai gatavojusi viņas vecmāmiņa, viņa gan bieži cepusi ar gaļu, ne tikai speķi. Un zaļiem lociņiem klāt, kā arī skābu krējumu dažreiz. Un vecmāmiņa taisījusi tādu kā lielu kartupeļu pankūku pa visu pannu, kam klāt bijusi kāda druska žāvētas gaļas / speķa, to visu tad cepa kā kūku cepeškrāsnī.

Krupņiks ar guļbom – šai latgaliešu zemnieku mājās vārītajai zupai izmanto gaļas buljonu, kam pievieno putraimus un kartupeļus (guļbys, buļvys – kā nu kurā pagastā). Ņem cūkas kauliņus, noskalo un liek katlā ar aukstu ūdeni. Uzvāra, noputo, pieber sāli, ieliek veselu notīrītu sīpolu un uz mazas liesmas vāra buljonu. Kad gaļa gandrīz mīksta, pieber miežu putraimus. Brīdi pavāra, tad pieliek sagrieztus kartupeļus. Beigās pieber maltus melnos piparus, sakapātus zaļumus (dilles, pētersīļus, lociņus), samaisa un noņem no uguns. Gaļu var celt galdā divējādi: kauliņus var izņemt no zupas un pasniegt atsevišķā bļodā, lai katrs tos ņem un noskrubina pats, ja saimniecei vairāk vaļas, gaļu var atdalīt no kauliņiem, sagriezt un ielikt atpakaļ katlā. Zupu pasniedzot, šķīvī liek karoti krējuma.

Guļbišņīki – īsts latgaliešu virtuves gardums. Tie ir pildīti veltnīši, ko gatavo no vārītiem kartupeļiem (guļbom). Kartupeļus izvāra mīkstus. Samīca ar stampiņu vai samaļ gaļas mašīnā. Pievieno olas, maltus melnos piparus, sāli un samaisa. No masas ar rokām veido plācenīšus. Vidū liek pildījumu – stienīšos sagrieztu kūpinātu cūkgaļu, ko pārkaisa ar rīvētu sieru. Plācenīšu malas saņem kopā un, plaukstās apviļājot, izveido garenas formas veltnīšus. Tos liek katliņā ar sakarsētu spiestu rapšu eļļu. Vāra, līdz veltnīši kļūst zeltaini brūni un uzpeld. Gatavos ar putu karoti izņem, liek uz restītēm, lai notek tauki, tad bļodā un novieto uz plīts malas siltumā. Pasniedz ar sēņu mērci, pašu sālītām vai saldētām sēnēm. Tās uz pannas sacep kopā ar sīpoliem. Beigās pievieno pāris karotes krējuma. Guļbišņīku pildījumam var izmantot dažādus produktus: malto gaļu, sieru, biezpienu, kāpostus, sēnes.

Kādam cieņā ir tarkaunīki – uz smalkās rīves sarīvēti, nospiesti kartupeļi, ko cep krāsnī, izlīdzinātus uz plāts un pa virsu saliekot trekna, sālīta speķa „ielāpus”. Trekns, bet gards paēdiens.

Vecāmamma, kas dzimusi un augusi Latgalē, cepusi ūlinieku. Olām piemaisa nedaudz miltu, pielej lauku pienu un cep, maisot uz sīki sagriezta lauku speķīša. Sanāk kā kultenis, tikai tāds biezs un sātīgs paēdiens. Vēl tāds pats, tik bez olām, bija miltinīks.

Kādam no lasītājiem nav pārliecības, vai tas ir latgaliešu ēdiens, bet babiņa taisījusi. Miltus samīca ar olu un biezpienu. Samīca, izrullē desiņas un sagriež ik pa 4–5 cm. Liek vārīties sālsūdenī. Ēd ar skābu krējumu.

Viens no vecmāmiņu firmas ēdieniem: vecu biezpienu (lai nav pirmā svaiguma) sajauc ar olām, šķipsnu sāls un pipariem. Uzkarsētā pannā aptaukšķē smalki sagrieztu cauraudzīti un sīpolus. Kad gaļas circeņi paliek caurspīdīgi, liek klāt biezpiena un olu masu un cep, līdz masa paliek vijīga. Es jums teikšu – tas gan ir viens brangs paēdiens. Otrs ēdiens ar bērnības garšu ir kartupeļu desas. Iztīrītās cūku zarnās ar gaļas maļamo mašīnu ar speciālu uzgali sapilda pildījumu, kas sastāv no rupji rīvētiem kartupeļiem, smalki sagriezta cauraudzīša, ķiplokiem, sīpoliem, ķimenēm, sāls, pipariem un čoskām (tas ir gaļas produkts, kas paliek katlā, izkarsējot samaltus gaļas taukumus – tādi kā skraukšķīši). Tad desas izkārto uz plāts un liek cepeškrāsnī cepties (pirms tam desas jāsabaksta ar adatu, lai neplīst. Gatavas desas ēd ar krējumu. Un vēl kartupeļu klimpu zupa: uz smalkās rīves sarīvē kartupeļus, stingri nospiež sausus, masai pievieno sāli un piparus (iespējams, ka arī olu), no masas taisa bumbiņas (kā frikadeles) un vāra ūdenī, uz vārīšanās beigām pielej klāt pienu. Ēd ar sviestu vai krējumu (vai abiem).

Murcovka – palielā māla bļodā sagriež rudzu maizi gabaliņos – kumosa lielumā, pievieno smalki sakapātu sīpolu, uzkaisa sāli, uzlej vārītu aukstu ūdeni un pievieno linsēklu eļļu. Murcovku nekādā gadījumā nevāra, tas nav nemaz tā domāts. Tas vairāk tāds gavēņa laika ēdiens. Var iegriezt arī kādu aukstu kartupeli, sanāk tādi kā salāti.

Zacerka – tā ir piena zupa ar ļoti smalkām klimpiņām. Gatavo mīklu drupina ūdenī, nevis ar karoti laiž klimpas. Vēl sviestu liek iekšā un bērniem tējkaroti cukura. Mīklas strēmelītēm jābūt sausām, lai nelīp pie rokām. Miltus var pakāpeniski piebērt: 1 ola, milti, sāls un cukurs. Miltus uzber kaudzītē, pieliek olu, sāli un cukuru un, ar pirkstiem virpinot, saberž visu masu nelielās strēmelītēs, liek vārīties pavisam nelielā ūdens daudzumā, kad strēmelītes mīkstas, pievieno pienu. Var likt uzreiz pienā. Pasniedz ar sviestu. [Sagatavots pēc: Roze 2019 : https://www.delfi.lv/tasty/recepsu-kolekcijas/latvijas-recepsu-klade-24-tradicionali-edieni-no-latgales.d?id=49971875]

 

Daudzas latgaliešu ēdienu receptes apkopotas izdevumā Latgales pavārgrāmata. Pieejama: https://www.visitdaugavpils.lv/wp-content/uploads/2020/12/latgales-pavargramata-web.pdf.

 

Uzņēmumā Kurland Woodcake jeb Kokmaizītes ir radīta spēle „Latgalīšu domino”. Spēlējot „Latgalīšu domino”, var iepazīt 63 jaunus vārdus, kuri tiek izmantoti latgaliešu sadzīvē. [https://kokmaizites.lv/speles/latgaliesu-domino/]