Tradicionālā transkripcija

[ladgale]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[lɑtɡɑle]

[lɑdɡɑle]   


[l] – ’skanenis’.’]

[a] – īsais patskanis

[d] – balsīgais troksnenis

[g] – balsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

[l] – ’skanenis’.’]

[e] – īsais, šaurais patskanis

 

Trīszilbju vārds.

Ortogramma – L, t.



Lat- sakne

gal-sakne

Latgal– – vārda celms

-egalotne




Jaun+lat-gal-e




Latgalepatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, īpašvārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, piektā deklinācija

 

Vienskaitlinieks.


 

vsk.

dsk.

N.

Latgal-e

 

Ģ.

Latgal-es

 

D.

Latgal-ei

 

A.

Latgal-i

 

I.

ar Latgal-i

 

L.

Latgal-ē

 

V.

Latgal-e!

 


N. Jāzeps LatgaleD. Jāzepam Latgalem


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsLatgale ir vieta, kas pārsteidz.

2) izteicēja daļaLatvijas kalnainākais novads ir Latgale.

3) galvenais loceklisMana dzimtene Latgale.

4) papildinātājs – Latgalei veltīts daudz dzejoļu.

5) apzīmētājsViens no Latgales ezeriem ir Drīdzis – Latvijas dziļākais ezers.

6) apstāklisGandrīz puse Latvijas ezeru atrodas Latgalē.



Latgales ceļi, Latgales daba, Latgales debesis, Latgales ezeri, Latgales lauki, Latgales māls, Latgales meži, Latgales ļaudis, Latgales mīlestība, Latgales pakalni, Latgales podnieki, Latgales rikšotājs, Latgales zeme

 

apceļot Latgali, dzīvot Latgalē, iepazīt Latgali, mīlēt Latgali, strādāt Latgalē



Latgale Latgola
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


Latgale – Inflantija vēst., Zilo ezeru zeme, Māras zeme (Muorys zeme), Trešā zvaigzne


ZirgkopībāLatgales rikšotājs.


UzvārdiLatgale.

 

VietvārdiLatgale, Latvijas novads.

 

ErgonīmiLatgale, viesnīca Rēzeknē; Latgola, viesnīca Daugavpilī; Latgales vēstniecība Gors, kultūras centrs Rēzeknē; Latgolys radeja, radio Latgalē; Latgolys Studentu centrs, studentu biedrība; Latgolys vuords, radio; Latgolys Kulturviesturis muzejs, muzejs Rēzeknē; Latgale, lietišķās mākslas studija.  


Vārds Latgale kā toponīms pirmo reizi minēts Nestora hronikā 11. gs., nosaucot teritoriju, kurā dzīvoja latgaļi, par летьгола, лђтьгола) un 13. gs. Indriķa hronikā (Lethigalli), kur tas minēts kā idents apzīmējumam latvieši (Lethi).
[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 504]



Latgales podniecība

Latvijas kultūras kanonā ierakstīta arī Latgales podniecība.

Tautas podniecība Latvijas teritorijā ilgstošākā laika periodā izkopta galvenokārt divos Latvijas novados – Latgalē un Kurzemē –, taču tikai Latgalē tā saglabājusies līdz mūsu dienām un veido vienu no spilgtākajām Latvijas tradicionālās kultūras zīmēm. Latgales podniecības stilistiskais diapazons ir ļoti plašs, ietverot gan jaunāku, barokāli krāšņu izrotājuma tehniku (īpaši māla svečturiem, svilpauniekiem, krūzēm, šķīvjiem), gan vecāku minimālismu krāsas (melnā jeb svēpētā keramika) un rotājumu izvēlē; tas balstīts arheoloģisko izrakumu materiālos.

Latgales podniecībai raksturīgas divas attīstības līnijas  – praktiskā un dekoratīvā; pēdējā ir jaunāka un īstu attīstību ieguvusi tikai kopš 1930. gada. Praktiskā podniecība Latgales teritorijā izkopta vairāku tūkstošu gadu garumā, tās spilgtākie reprezentanti ir vāraunieks (pods ēdienu vārīšanai, jaunākos laikos arī ēdienu glabāšanai), piena pods (trauks piena uzglabāšanai), pārinieks (divi vidū kopā sastiprināti podi, kas agrāk izmantoti diviem atšķirīgiem ēdieniem, ko nesa strādātājiem uz lauka), pārosis (līdzīgs vārauniekam, bet pāri trauka augšpusei abas malas savieno māla osa), medaunieks (pods medus, piena produktu, ievārījuma glabāšanai), bļoda, krūze (trauks šķidrumu glabāšanai). Dekoratīvās podniecības spilgtākie paraugi ir svečturis, svilpaunieks (māla svilpe dzīvnieka vai putna, vai mītiskas būtnes veidā), sienas vai galda šķīvis vai trauku komplekts, vazaunieks jeb puķu pods.

Podniecības amats mantots no paaudzes paaudzē, tāpēc līdz pat mūsdienām var runāt par podnieku dzimtām Ludzā, Rēzeknē, Krāslavā, Preiļos, Daugavpilī, Balvos un to apkaimē. Vislielāko ievērību 20. gadsimtā izpelnījās t. s. Silajāņu keramika (Paulāni, Ušpeļi, Čerņavski, Vilcāni, Babri, Riuči, Dubovski, Backāni, Zagorski, Dūbes-Dubovski).

Latgales podniecības tradīcijas tiek pārmantotas gan no dzimtas dzimtā, gan mācoties pie podniecības vecmeistariem, gan arī dažādās specializētās skolās vai nometnēs. Redzamākā ir t. s. Pūdnīku skūla (dibināta 1990. gadā), kas balstās Latgales tradicionālo māla apstrādes paņēmienu pētīšanā un praktiskā izmantošanā (L. Zeiļa, A. Bernāne, L. Čible, E. Vasiļevskis, S. Viļums, I. Vecelis, A. Ušpelis, P. Gailums, L. un A. Paknes, A. Dātava, V. Petjko, V. Bīriņa u. c.), kur nozīmīgākā vieta ir atvēlēta t. s. melnajai jeb svēpētajai keramikai, ko veido t. s. bedres tipa apdedzināšanas cepļos ar malku, neizmantojot rūpnieciskas metodes un paņēmienus. Ir arī citas Latgales podnieku apvienības – Rēzeknes apriņķa pūdnīki (dib. 1989. g.), A. Paulāna Tautas lietišķās mākslas studija (dib. 1975. g.).

Ievērojamāko 20. gadsimta podnieku darinājumi glabājas muzejos un privātajās kolekcijās (Jānis Backāns, Antons Buivits, Donats un Antons Bauguļi, Polikarps Čerņavskis, Apolinārijs Dieglis, Jānis Dūbe-Dubovskis, Jānis Kaļva, Staņislavs Kaļva-Kalvis, Ādams Kāpostiņš, Andrejs Paulāns, Meikulis Reidzāns, Antons Riučs, Antons Šmulāns, Antons Teirumnīks, Antons (sen.) un Pēteris Ušpeļi, Polikarps un Staņislavs Vilcāni, Vaclavs Zagorskis u. c.). Gados vidējie un jaunie podnieki turpina darboties visos Latgales novados, ne vien turpinot podniecības vecās, gadsimtos izstrādātās tradīcijas, bet arī meklējot inovatīvas formas.
[Kursīte: http://kulturaskanons.lv/]

 

Maija dziedājumi pie krusta Latgalē un Augšzemē

Maija brīvdabas dievkalpojumi pie ceļmalas vai ciemu (sādžu) krustiem ir jauna tradīcija. Precīzs tās vecums nepietiekamas izpētes dēļ vēl nav noteikts. Runa varētu būt par 19. gadsimta otro pusi. Nav izslēgta netieša šīs tradīcijas saikne ar senajām tautiskajām pavasara brīvdabas dziedāšanas ieražām.

Maijs Romas Katoļu baznīcas kalendārā ir Svētās Jaunavas Marijas mēnesis – laiks, kad tai tiek veltīti īpaši dievkalpojumi un lūgšanas. Maija dievkalpojumi ir Jaunavas Marijas godināšanas rituāli. Latgalē un Augšzemē tie izveidojās kā katoļu pasaulē jau 19. gadsimtā izplatītas tradīcijas lokalizējums. Tie notika maija vakaros, lielākoties brīvdienās, ļaudīm sapulcējoties pie brīvdabas krustiem – lieliem ceļa malā, ciema centrā vai galā, tuvējā kapsētā, pie mājām vai baznīcas dārzā uzstādītiem krucifiksiem. Nereti tie bija zemas sētiņas apjozti, tās iekšpusē novietoti soli. Krusti maijā tika bagātīgi rotāti ziedu pušķiem un vītnēm. Solos sasēdās svinīgi uzposušies dievkalpojuma dalībnieki. Jaunākie dalībnieki un tie, kam nepietika vietas, stāvēja kājās.

Maija dievkalpojumus ļaudis sauca dzīduošona pi krysta un tos noturēja pēc pašu ierosmes – bez garīdznieku klātbūtnes un vadības. Dievkalpojumu vadītāji bija no pašu vides. Visbiežāk tās bija gados vecākas sievas, kas labi pārzināja rituāla uzbūvi, prata melodijas un zināja ik nākamo uzsākt piemērotā augstumā.

Būtisks dievkalpojuma elements ir Bībeles lasījumi. Tie katrai maija dienai ir savi.

Nosaukto elementu secība dažādās vietās mēdz būt atšķirīga; tas nav nekas pārsteidzošs, jo arī citos aspektos Latgalē un Augšzemē cita citai līdzās pastāv/pastāvēja maija dievkalpojumu dažādas lokālas versijas – vai ik ciemā/pagastā sava.

Lai gan Sv. Jaunavai Marijai veltītie maija dievkalpojumi ir katoļu pasaulei vispārraksturīga parādība, to Latgalē un Augšzemē izplatītā brīvdabas forma gan norises apstākļu, veidojuma un pārmantošanas aspektā, gan šīs prakses vērienīguma ziņā ir izcila.

Padomju laikā neskaitāmi ceļmalas krusti tika iznīcināti un maija dievkalpojumu tradīcija apkarota. Tā saglabājās tikai nedaudzās nomaļās vietās. Izpēte bija bloķēta ideoloģiski politisku iemeslu dēļ. Mūsdienās šī tradīcija Latgalē piedzīvo spēcīgu atjaunotni. To mēģina iedzīvināt arī dažviet ārpus Latgales. Piemērs tam ir pēdējo gadu prakse Suitu novadā.

 

Mirušo ofīcijs Latgalē un Augšzemē

Latgalē un Augšzemes katoliskajos pagastos kopš 18. gadsimta beigām ir izplatīts īpatnējs muzikāls rituāls, ko tautā sauc par psalmiem (saļmes, salmys, saļmas, atkarībā no izloksnes), bet katoļu baznīcas praksē un zinātniskajā literatūrā – par mirušo ofīciju (no latīņu officium defunctorum).

Mirušo ofīcijs vēsturiski ir stundu lūgšanas paveids (katoļu baznīcas divi galvenie dievkalpojuma žanri ir Svētā Mise un stundu lūgšanas). Tas ir radies ap 800. gadu un tika izpildīts kā ekzekviju (bēru liturģijas) daļa bēru dienā, kā arī pie mirušo vāķēšanas un 2. novembrī (Visu dvēseļu dienā). Gadsimtu gaitā mirušo ofīcijs ir pazīstams kā aizlūgums, ko notur garīdznieki latīņu valodā. Tāpēc pārsteidzoši ir to kopš 18. gadsimta beigām uziet Latgales un Augšzemes latviešu tautības iedzīvotāju tradicionālajā repertuārā viņu dzimtajā valodā kā daļēji mutiski pārmantojamu, folklorizētu fenomenu, ko izpilda galvenokārt mājās un bez priestera līdzdalības, proti, tāpat kā tautasdziesmu – bez kādas ārējas organizācijas. Divu gadsimtu garumā un arī šodien mirušo ofīcijs patur savu ļoti nozīmīgo vietu šajā repertuārā.

Pilns mirušo ofīcija izpildījums aizņem pusotru līdz divas stundas. Tas visbiežāk tiek noturēts mājās. Latgales un Augšzemes iedzīvotāju, sevišķi lauku iedzīvotāju, acīs tas ir kaut kas tāds, kas pieder pie mājas dzīves, ir tās sastāvdaļa. Tāpat kā nāve pati. Latgalē, it īpaši laukos, arī mūsdienās visbiežāk mirst mājās un nevis slimnīcā vai veco ļaužu mītnē. Kamēr mirušais guļ kādā blakustelpā vai saimniecības ēkā, notiek gatavošanās sēru svinībām. Vakaros, kas atlikuši līdz bērēm, tiek izpildīts mirušo ofīcijs. Agrāk tas tika noturēts ik vakarus. Tagad šī tradīcija vēl ir spēkā šur tur Ziemeļlatgalē. Citur tagad mirušo ofīciju mēdz nodziedāt pēdējā vai pēdējos divos vakaros pirms bērēm. Kopā sanāk mājinieki, kaimiņi, mirušā radinieki un draugi un notur ofīcija lūgšanu. Galds, visbiežāk parasts taisnstūra galds dzīvojamā istabā, pie kura sēž dziedātāji, ir klāts ar baltu linu galdautu. Uz tā stāv aizdegtas sveces un krucifikss. Dažos Latgales pagastos līdzās krucifiksam un svecēm atrodas uz apakštases uzbērta sāls šķipsna un rupjmaize – atsevišķs rieciens vai pāris šķēļu, dažkārt arī vesels kukulis. Tie ir mājas svētības simboli.

Daudzviet Latgalē mirušo ofīcija izpildījums sākas ar Rožukroņa deklamāciju. Taču galvenais struktūrelements ir psalmi. Ofīcija pirmajā daļā psalmi mijas ar Bībeles solo lasījumiem un korī izpildītiem responsorijiem. Mirušo ofīcijam gandrīz vienmēr tiek pievienota garīgo dziesmu virkne.
[Boiko: http://kulturaskanons.lv/]



Latgale

 

Tā nav zaļa sakta,

Ko villainē spraust uz godiem.

Tā – manta, pakalnos rakta,

Vecveci naudas podi.

 

Kur nauda? Tik alkšņa lapas

Vējš, rūgti piesvilpojot, skaita.

Kur manta? Cik dzimtu kapos,

Cik nezināmu gaitu!

 

Bet vectēvs ar zibeņa vēzdu

Pārmet pār labību krustu,

Lai maizīti nemestu zemē,

Lai sātība nepazustu. [Rancāne 1982 : 32]

 

 

Latgalei

 

Tu – mans šūpulis un pirmais solis,

Mājas logā pirmais saules stars,

Pirmā asara, kas sāļa nolīst,

Pirmais uzplaukušais kļavas zars.

 

Tu – mans pirmais rasas klājiens pļavā,

Pirmā purene, kur saule zied,

Pirmā ķīvīte, kas bēdās savās

Skumjāko no dzīves dziesmām dzied.

 

Tu – mans pirmais cīrulis un liesma,

Kas no kalniem Jāņu naktī skrien,

Padebesi paceļot uz iesma,

Kas mums rudzupuķu tāles sien.

 

Tu – mans linu lauks ar ziliem ziediem,

Kuros ezeri un debess grimst,

Tu – mans pļaujas lauks ar zibens biediem,

Kuru uguns rozes sapņi dzimst.

 

Tu – mans pirmais ods uz Odu kalna,

Kas stāv, Ludzas jumtus pētīdams.

Tu – mans siltais maurs un pirmā salna,

Pirmais mūžā treju stāvu nams.

 

Tu – mans pirmais ceļš un pirmā skola,

Pirmā grāmata, kas vārtus ver

Raiņa pasaulē un daudz ko sola,

Klusi čukstot ausī: Spalvu tver…

 

Tā ir tava balss, kas nāk no zemes,

Kurai manas likteņtakas rūp.

Mums ir vienas raizes, viens mums lemess,

Kopējs rudzu lauks mums ziedos kūp.

 

Tu – mans pirmais kartupelis galdā,

Biezpiens, kas ar sniega gaismu aug,

Maizes klaips un medus kāre saldā,

Alus, kam ir apiņi un raugs

 

Pielikti ar māku un ar sirdi,

Lai tie balsij platus spārnus dod,

Lai tie kājas kutina un dzirdi,

Pirmo trako polku dejojot.

 

Tu – mans rīts un mana rieta liesma,

Visu tev – un it ne skaras sev.

Tu – mans pirmais skūpsts un pirmā dziesma,

Mīlestībā atzīstoties tev. [Vējāns 1977 : 338]

 

 

No Latgales laikagrāmatas

1772

 

Pustumšā Latgales teātrī

eņģelis Hamletu spēlē.

Krustcelēs četri zvani,

Katram savāda mēle.

 

Dažreiz pa poliskam sit,

dažreiz pa krieviskam grauda.

Latgales maisā sēnalas,

neviena zelta grauda.

 

1772. gadā, pēc pirmās Polijas dalīšanas, Inflantija (Latgale) tiek atdota

Krievijas impērijai.

 

1987

 

Mēs tik uz svētkiem,

mēs tik uz svētkiem pošamies…

Spēlē eņģelis Hamletu

Latgales teātrī neesošā.

 

Tukša skatuve tumšā,

tā nav skatuve ­zeme.

Kā nokritis saimnieks pie sliekšņa

klusi mirst lemess.

 

Kuopu kolnā pazavērt,

kas ar munu tāvuzemi:

aizorts ceļš, nūrokts kolns,

dzērve skrīn rauduodoma.

 

Gryuši un apsyudzūši

šalc munā pogolmā ūši:

nūdevet tāvuzemi,

nūdzēret tāvuzemi,

sauc, cik gribi, naatsauksīs

atbalss, tuoli aizplyustūšuo.

 

Tukšas sātas, pylni kopi,

tukšas sātas, pylni kopi,

kleist gar tymsim lūgsim veļi…

 

Kas ar munu tāvuzemi?

KAS AR MUNU TĀVUZEMI? [Rancāne 1991 : 54, 59]

 

 

Latgola

 

Vai zyni, draugs, kur mola breinumskaista,

Kur saule maigus dzintarstorus laista,

Kur kolni golvas laipni augšup ceļ,

Kur azari un upes viļņus veļ?

 

Skot, Daugava storp akmiņs krostim pylnim

Skaun Daugavpili putojūšim viļņim.

Te tūrņu krysti Dīva vōrdu pauž,

Un sērmais cītūksnis aiz myurim snauž.

 

Pi azarim, skot, Krōslova tur glaužās

Un Sauleskolns pi mōkūnim te laužās.

Un boltō Aglyuna tur lejā speid,

Kur azarstorpā krysta attāls sleid.

 

Skot tōļōk: Bukmuižas tur raibos solas,

Kur zalim krostim nasaredzi molas;

Tur tōļōk stīpās dryumi klusais syls,

Bet tōļōk – plēšās Rāznas azars zyls.

 

Te, skotīs, krōšņō Rēzekne; piļs drupas;

Uz kolnim, kūkūs tērptim, nomu čupas;

Pa vydu upe namiteigi trauc

Un Mōras zemes sirdei mīru jauc.

 

Bet tōļōk – Ludza rōmā azarmolā.

Piļs drupas skumst tur augsta kolna golā.

Te kaidreiz Brīsmeigais ir karōjis,

Tō laika smogas pādas atstōjis.

 

Skot apkōrt: plaši lauki, dziļas lejas.

Pa vydu strauteņš upi skaun un smejās.

Pa laukim zemnīks dorba gaitu īt,

Un meža molā ganeņš žēli dzīd.

 

Kad vokors nōk un apkōrt krāsla matās

Un augšā īsadag jau zvaigznes ratas, –

Pōr mežim duņūt zvonu skaņas trauc

Un nūgurušas ļaudis mīrā sauc …

 

Tu zyni, draugs, cik mola šeit ir skaista,

Cik syltus saule storus te tev laista.

Tev šymā molā beja šyupuļs kōrts,

Tev dvēselē tei kvēļ kai gunis sorts. [Pabērzs: http://www.iinuu.lv/]

 

 

Sauleite Latgolai

 

Speiguļoj, sauleit, speiguļoj, muos,

Latgolys ikdīnu syldūt!

Speiguļoj, sauleit, olūti speid,

Plaukšonys byrgumā cereibys sveist!

 

Speiguļoj, sauleit, vogys, skot, brīst,

Sākla vēl sātivē, osini jau deigst!

Speiguļoj, sauleit, speiguļoj, muos,

Latgolys teirumus sazaļojūt!

 

Speiguļoj, sauleit, speiguļoj, muos,

Latgolys svātdīni īleiksmojūt!

Speiguļoj, sauleit, azari speid,

Peipinēs zīlejūt, meitinis kleist!

 

Speiguļoj, sauleit, vōrpys lai leikst,

Zemnīka dareitō myužeiba tveikst!

Speiguļoj, sauleit, speiguļoj, muos,

Latgolys apvōršņus apzaltojūt! [Kūkuojs 1992 : 87–88]


Danskovītes (īstajā vārdā Anita Ločmele) luga Latgola.lv. izrāde Nacionālajā teātrī (2010). Režisors V. Lūriņš.



Dāsnā Latgale

Latgale ir Latvijas rītu puse. Uzlecošās saules stari vispirms apzeltī Austrumeiropas baroka pērles, Pasienes baznīcas baltos torņus, pārslīd pār Latvijas vecākās pilsētas Ludzas senajiem mūriem, ieskatās Lielā Ludzas ezera spogulī, lai tad līdz vakaram ņirbinātos Latgales jūras – Rāznas ezera – viļņos.

Grūti pat saskaitīt, cik Latgalē ir ezeru un pakalnu. Zeme te grūtāk apstrādājama un nav tik auglīga, taču tā vietā daba ir bijusi dāsnāka, apveltot šejieniešus ar māksliniecisku pasaules izjūtu un amatu prasmi. Latgales podnieku cepļos apdedzinātās māla krūzes skan dzidri kā smalkākais porcelāns, tūristi, kas kaut reizi iegriezušies Latgalē, neaizmirsīs gleznaino dabu un ļaužu viesmīlību. Par spīti grūtībām, latgalieši ir pratuši saglabāt dzīvesprieku, ticību Dievam un atvērtību, jo gadsimtiem te blakus ir sadzīvojuši daudzu tautību ļaudis.

Tikai tas sapratīs Latgales dvēseli, kas būs dziedājis un raudājis līdzi Ziemeļlatgales etnogrāfisko ansambļu sievu dziedātajiem bolsiem, kas būs sapratis seno latgaļu valodu, kurā no aizlaika runājuši un vēl joprojām runā un raksta šejienes latvieši, atgādinot skaudro vēstures patiesību, ka vairāk nekā 300 gadus Latgalei ir nācies pastāvēt šķirti no pārējām latviešu ciltīm gan kā poļu Inflantijai, gan kā Vitebskas guberņas sastāvdaļai. Ja nebūtu bijis vēsturiskā Rēzeknes kongresa 1917. gada aprīlī, kurā Latgales latvieši izteica savu gribu apvienoties ar Vidzemes un Kurzemes brāļiem, grūti pateikt, kāds tagad izskatītos Latvijas veidols.

Latgale ir Eiropas Savienības austrumu vārti. Te krustojas stratēģiski svarīgas dzelzceļa līnijas un autoceļi, vēsturiskajā Daugavpils cietoksnī izveidots pasaulslavenā novadnieka mākslinieka Marka Rotko mākslas centrs, vienīgais šāds centrs Austrumeiropā. Uz Eiropas nozīmes katoļu svētvietu Aglonā ik gadus pulcējas simtiem tūkstošu svētceļnieku. Atvērta, sirsnīga, talantīga un mīloša ir Latgale. [Rancāne: http://www.lv90.lv/]

 

Latveja bez Latgolys?

Ilgus godu symtus Latgola bejuse nūdaleita nu puorejuos Latvejis, guojuse sovpateigu ceļu, deļ tuo tuos īkļaušona jaunajā Latvejis vaļstī 1918. godā nabyut nabeja tik pošsaprūtama. Ari myusu dīnuos atseviški politiki vēļ runoj par Latgolys atdaleišonu nu Latvejis. Bet latgalīši sovu namaineigū ceļu iz vīnuotu Latveju beja izavieliejuši jau godu pyrms vaļsts dybynuošonys – 1917. goda Latgolys kongresā Rēzeknē.

Kai tod eisti nūguoja leidz kongresam? Jau 1917. goda martā Vladislava Rubuļa vadeibā sasapuļcēja Pīterburgys latgalīši, lai sprīstu par Latgolys stuovūkli i nuokūtnis izredzem, tymā storpā izdorūt ari pyrmū bolsuojumu par dasavīnuošonu Latvejai – 43 dalinīki bolsuoja par. Sapuļce nūlēme sasaukt plašu Latgolys kongresu Rēzeknē. Tymā pošā laikā tyka izvārsta darbeiba ari latgalīšu strielnīku vydā. Valmīrā saguoja strielnīku sapuļce, ap 5000 veiru, kas ari pījēme lāmumu par apvīnuotu Latveju, kai ari apsajēme nūsyuteit delegatus iz kongresu, tymā storpā ari strielnīkus tuo aizsardzeibai.

Iz kongresu 26. i 27. aprelī (piec vacuo kalendera) īsaroda 232 delegati i 118 gosti, saaicynuoti nu pogostim, draudzem, bīdreibom, strielnīku bataljonim, kolonejom Krīvejā, sabīdriskajim darbinīkim i Latgolys cyttautīšim, kurim gon natyka dūtys bolsa tīseibys. Tymā storpā kongresā pīsadaleja ari puorstuovi nu cytim Latvejis nūvodim. Lai ari kongress nabeja vālāta instituceja, tymā beja puorstuovāti vysi Latgolys sabīdreibys sluoni, vysys Latgolys dalis.

Par kongresa vadeituoju īvēlēja Franci Trasunu, kurs paude atbolstu vīnuotai Latvejai. Piec tam Fraņcs Kemps kūpā ar 39 delegatim, kuri puorstuovēja pretieju vīdūkli, atstuoja kongresu, protestejūt pret mutisku vīnuošonūs ar cytu nūvodu puorstuovim, kai ari pīprosūt atsevišķu teritoreju pīvīnuošonu Latgolai i Latgolys autonomeju Krīvejā.

Kongress diveju dīnu laikā pījēme daudz nūzeimeigu lāmumu. Svareiguokais nu tim beja par Latgolys pīvīnuošonu puorejai Latvejai, pretim pīprosūt patstuoveibu pošvaļdeibys, volūdys i ticeibys lītuos. Tyka apsprīsti ari vaicuojumi par veiskupejis dybynuošonu, latgalīšu školuotuoju izgleituošonu, strielnīkim, minoritatem i. c., kai ari tyka īvālāta Latgolys Zemis padūme 60 cylvāku sastuovā (nu tim 24 cyttautīši). Ar ideju par autonomeju vīnuotā Krīvejā (kurei gon tū naatzyna) tyka veiduota vīnuota Latveja, kas godu vāluok palyka par piļneigi naatkareigu vaļsti. Latgolys lūmu itymā vaļstī vysu tuos pastuoviešonys laiku ītekmēja kongresā pījimtī tuoļredzeigī i vierīneigī lāmumi. I kas gon byutu Latveja bez Latgolys? [Tālbergs 2013: http://lakuga.lv/]


Latgales karogs

Latgales karogs.

 

Horizontālas trīs svītras attiecībā 2:1:2.

Augšējā tumši zilā, vidējā blatā, apakšējā tumši zilā.

Karoga vidū uz sarkana vairoga attēlots sudraba grifs ar zelta kroni uz galvas un zobenu ķepā.

Karogu var izmantot arī bez vairoga.

Latgaliešu karogs – latgaliešu un Latgales iedzīvotāju simbols. Pirmo reizi karogu publiski lietoja Latvijas valsts Latgales reģiona policijas pārvaldes komanda Iekšlietu Ministrijas sporta spēlēs Kandavā 2010. gada 4. un 5. jūnijā. Latgales reģiona policijas pārvaldes komanda šajās spēlēs ieguva pirmo vietu.

Svītru proporcijas latgaliešu karogā ir veidotas, pamatojoties uz Latvijas valsts, līvu, sēļu un Rēzeknes pilsētas karogu veidošanas tradīcijām. Tādas svītru proporcijas ir raksturīgas jaunveidotajiem karogiem Latvijas teritorijā un simbolizē kopību un vienotību ar pārējiem Latvijas reģioniem un tautībām. Karoga krāsa simbolizē senos latgaļus, kas savā goda apģērbā izmantoja tumši zilo krāsu. Karoga zilā krāsa simbolizē arī Latgales dabu – ezerus, ziedošus rudzupuķu un linu laukus. Grifs kā simbols, kas atiecas uz Latgali, pastāv kopš 16. gadsimta. Tas nāk no karavadoņa Jana Karola Hodkeviča dzimtas ģerboņa.

 

 Inflantijas ģerbonis.

 

1888. gadā pāvestam Leo XIII viņa priesterības 50 gadu jubilejā no Rīgas tika dāvināts albums Terra Mariana 1186–1888. Tajā bija attēloti arī Vidzemes un Latgales ģerboņi. Vidzemes ģerbonī grifs ir ar kroni uz krūtīm, Latgales – ar kroni uz galvas.

 

Mūsdienu Latgales ģerbonis.
[Sagatavots pēc: http://www.ltdkarogi.eu/]

 

Par Latgales karogu plašāka informācija atrodama: Latgolys lingvoteritorialuo vuordineica. II. Rēzekne: Rēzeknis Augstškola, 2012, 382.–383. lpp.



Staņislavs Kreics Latgale

 

Osvalds Zvejsalnieks Ainava ar ezeru.

 

Jāzeps Pīgoznis Nami Rēzeknē

 

Vitālijs Kalvāns Latgales novads

 

Vitālijs Klavāns Ainava ar baznīcu.

 

Gundega Rancāne ilustrējusi Latgales dzejnieku Broņislavas Martuževas dzejoļu krājumus Gaismas lāse, Nopūtas, Kā putni dzied, Trejdeviņas jāņuzāles un grāmatu Laba oma, kā arī Andra Vējāna dzejoļu krājumu Rozes Silajāņu vāzē
[Sagatavots pēc: http://rancane.wordpress.com]

 

2013. gadā vairākas ārzemju mākslinieku izstādes bija veltītas Latgalei:

Nikolaja Kovaļova gleznu izstāde Zaļā Latgale;

Vladimira Kordubailo izstāde Pēterburgā Tevis ap’burts’, [ō], [uo]. ‘];

Jona Pleckevičus gleznu izstāde Latgale.
[
http://www.rezekne.lv/]

 


Piemineklis Vienoti Latvijai”

Piemineklis Vienoti Latvijai tiek uzskatīts par Rēzeknes simbolu. Šim piemineklim ir sarežģīts un traģisks liktenis, kas līdzinās Latgales liktenim.

Tautā šis piemineklis tiek dēvēts par Latgales Māru. Māras tēls tautas mitoloģijā personificē zemes auglības un dzīvības sargātājas ideju. Krusts – kristīgas ticības simbols.

Bronzā veidota pieminekļa kompozīcija atklāj brīvības cīņu ideju pret svešām varām, tautas centienus veidot un nosargāt savu valsti – Latviju. Centrālais sievietes tēls ar krustu paceltajā rokā un uzrakstu uz pamatnes Vienoti Latvijai simbolizē 1920. gada janvārī no boļševiku varas atbrīvoto Latgali. Piemineklis uzskatāms par vienu no labākajiem monumentālās tēlniecības paraugiem Latvijā. Ideja par pieminekļa izveidi pašā pilsētas sirdī radās 20. gs. 30. gados, un to pauda toreizējais labklājības ministrs Vladislavs Rubulis. Viņaprāt, piemineklim bija jākļūst par Latgales un Latvijas vienotības idejas iemiesojumu.

1934. gada 13. oktobrī noslēdzās pieminekļa projektu konkurss. Tajā pirmo vietu ieguva Mākslas akadēmijas studenta ludzānieša Leona Tomašicka darbs Māras zeme. Pēc gada pieminekļa izveides komiteja noslēdza līgumu ar plaši pazīstamo skulptoru Kārli Jansonu, kurš iedzīvināja L. Tomašicka ideju.

Pieminekļa pamati likti 3,5 metrudziļumā, tā pamatnes garums – 5,8 metri. Pamatu būvniecībai bija nepieciešami 400 maisi cementa. Kopējais pieminekļa augstums ir 11 metri. Skulpturālās grupas augstums – 5 metri, svars – 3 tonnas. Pieminekli bronzā lēja Somijā. Turpat arī atrada rozā granītu postamentam. Pirmo reizi piemineklis tika atklāts 1939. gada septembrī.

Diemžēl jau 1940. gadā naktī no 5. uz 6. novembri padomju vara pieminekli noņēma no postamenta. Tomēr gāztais piemineklis tika atjaunots un vēlreiz atklāts 1943. gada 22. augustā. Šoreiz piemineklis stāvēja neskarts septiņus gadus, bet 1950. gada jūnijā atkal tika gāzts. 1965. gadā tā vietā parādījās Ļeņina piemineklis (autors O. Kalējs). 1988. gada 9. augustā laikrakstā “Darba Karogs” tika publicēts raksts Atjaunosim Latgales Māru, un jau 1989. gada 13. martā LPSR Ministru Padome pieņēma lēmumu līdz 1992. gadam Rēzeknē atjaunot pieminekli Vienoti Latvijai. Sākās ziedojumu vākšana.

1991. gada 27. augustā tika novākts Ļeņina piemineklis.

1992. gada 21. jūlijā pieminekļa pamatos tika iemūrēta kapsula ar dokumentu, kurā ierakstīta Latgales Māras vēsture.

1992. gada 13. augustā pasaules latgaliešu konferences laikā ar arhibīskapa Jāņa Pujata svētību notiek Leona Tomašicka un Andreja Jansona veidotā Latgales atbrīvošanas pieminekļa svinīga atklāšana.

Latgales Māras atjaunošanu veica skulptora Kārļa Jansona dēls Andrejs Jansons ar Daugavpils skulptora Induļa Folkmana palīdzību.
[Sagatavots pēc: http://www.rezeknesbiblioteka.lv/]

 

Tēlnieks Bērtulis Buls veidojis pieminekļus Latgales sabiedriskajiem darbiniekiem A. Jūrdžam, P. Miglinīkam (Desetnīku kapi), M. Bukšam – piemiņas akmens Klusā kokle u. c.

Koktēlnieks Antons Rancāns ne tikai radījis savdabīgus Latgales ļaužu portretus, bet arī glābis no iznīcības koka krucifiksus.


Kopš seniem laikiem Latgales novads bija ievērojams ar izkoptām dažādām arodu prasmēm; spēcīgs amatniecības centrs bija Jersikas valsts, kur strādāja mājamatnieki, kas izgatavoja saimniekošanai un dzīvei nepieciešamās lietas, kā arī specializējušies amatnieki un mākslas amatnieki – rotkaļi, podnieki –, kuru slava sniedzās tālu aiz robežām. Latgaļiem bija visgreznākās un visbagātāk ornamentētās rotaslietas, kur vienā priekšmetā variēti ļoti daudzu rakstu elementi. Tā laika gaitā tapa dažādu nozaru amatniecības centri, kas pārsvarā lokalizējās vienas sādžas robežās – izauga podnieku, audēju, mucinieku, mēbeļu un celtniecības meistaru dzimtas. Latgales zemnieks savā sētā visu nepieciešamo centās izgatavot pats. Audējas un adītājas bija katrā lauku sētā, izcilas audējas – katrā ciemā. Latgale ir pazīstama arī ar labiem kokamatniekiem, jo būves un koka trauki bija nepieciešami katrā zemnieku saimniecībā. Vecākais amats Latgalē bija kalēja amats. Viņš apkala zirgus, ratus un ragavas, darināja lauksaimniecības, zvejas, medniecības un amatniecības rīkus, atslēgas, iedzīves priekšmetus, mākslinieciski augstvērtīgus kapu krustus, par darbu saņemot atlīdzību naudā vai graudā. Taču īpaši slavena tālu aiz reģiona robežām ir Latgales keramika. Podnieki strādāja jeb grieza podus lauku biezāk apdzīvotajās vietās un to tuvumā, kur bija pieejamas laba māla atradnes. Latgalē tās bija Silajāņos, ko pamatoti uzskata par Latgales podniecības centru, Andrupenē, Ludzā, Viļakā. No Silajāņu keramikas tradīciju pamatlicējiem – pazīstamajiem meistariem Andreja Paulāna, Polikarpa Vilcāna, Antona Ušpeļa, Staņislava Kalves – izauga veselas keramiķu dzimtas, kuras joprojām strādā. Līdzās tām darbojas daudzi tautā atzīti jauni podu meistari, visi kopā izkopjot grafiskās, plastiskās un koloristiskās vērtības tradicionālajā stilistiskajā līnijā Latgales keramiku pacēla spožā māsklinieciskā kvalitātē.

Latgales Mākslas un amatniecības centrs (LMAC) – tā ir oāze cilvēkiem, kuri vēlas iepazīt Latgales amatniecības vēsturi un tās attīstību līdz mūsdienām, vieta, kur apskatīt unikālo, visās varavīksnes krāsās zaigojošo Līvānu stiklu, baudīt mākslas vērtības un gūt pozitīvu enerģiju harmoniski sakārtotā vidē.

Senlaiku mūzikas instrumentu darbnīca (http://www.latvia.travel/).
[Sagatavots pēc:
http://www.latgalesamatnieki.lv/]


Grāmatā Latgale fotogrāfijā apkopotas 92 autoru fotogrāfijas (ap 500) no visas Latgales. Latgale ir pirmais no Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem, kam veltīts tik fundamentāls izdevums. Grāmatu veidojis Igors Pličs, teksta autors – foto vēsturnieks Pēteris Korsaks.


Rēzeknes Jēzus Sirds katedrāle

Sākotnēji šīs katoļu baznīcas vietā 1685. gadā par Krakovas karavadoņa Beļinska līdzekļiem tika uzcelta koka baznīca. Tā nodega negaisa laikā pēc diviem gadsimtiem – 1887. gadā. Jau nākamajā gadā nodegušās baznīcas vietā sākās jaunās katedrāles (no akmens) celtniecība, ko arī mūsdienās mēdz dēvēt par vienu no lielākajām un skaistākajām būvēm Latvijā. Projekta autors – Rīgas inženieris Florians Viganovskis. Katedrāles celtniecības laikā nomainījās vairāki dekāni, un bija izteikts finanšu līdzekļu trūkums, tādēļ ēkas beigu variantā varēja novērot dažas atkāpes no projekta pamatieceres. Katedrāles apdares darbi ilga līdz pat 1902. gadam. Savukārt 1904. gadā Rēzeknes Jēzus Sirds katedrāle tika iesvētīta. Baznīcas formas atspoguļo sava laika arhitektūras iezīmes: fasādes daļa veidota pseidoromānikas, bet altārdaļa – pseidogotikas stilā. Apmeklējot katedrāli, ir vērts pievērst uzmanību grieztajiem koka altāriem, kas rotāti ar Jēzus Kristus, Jaunavas Marijas, Svētās Terēzes un citu svēto skulptūrām. Katedrāle ir slavena ar savām vitrāžām un pirmo Livonijas bīskapu – Svētā Meinarda un Svētā Alberta – attēlojumiem tajās.

 

Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolas Mākslas nams

Kokgriezumiem bagātīgi rotātā ēka būvēta eklektikas stilā 19. gs. pēdējā ceturksnī. Savulaik tā piederējusi tirgotājiem Vorobjoviem, bet drīz vien ēka tika nodota pilsētas īpašumā. Kādreiz te atradās gan skolotāju institūts, gan skola, gan arī tuberkulozes dispansers un kara komisariāts. Diemžēl biežā ēkas izmantotāju maiņa gandrīz pilnībā iznīcināja lielisko ēkas iekšējo iekārtojumu. 20. gadsimta 90. gadu sākumā tā stāvēja tukša; 1995. gadā to iegādājās Rēzeknes Mākslas koledža. Pateicoties studentu un pedagogu pūlēm, tirgotāju savrupmāja atguva savu sākotnējo izskatu. Tagad Mākslas nama viesi var priecēt savas acis ar griestu gleznojumiem, greznām podiņu krāsnīm, unikālām parketa grīdām.

Mākslas namā var iepazīties ar ekspozīciju Latgales glezniecība no Latgales Kultūrvēstures muzeja fondiem un apskatīt Latgales vecmeistaru (Jakova Beketova, Franciska Varslavāna, Nikolaja Breikša, Staņislava Kreiča, Vitālija Kalvāna un Arvīda Egles) gleznas, kā arī latgaliešu gleznotāju jaunās paaudzes (Solvitas Ludboržas, Gundegas Rancānes un citus) darbus.

 

Latgales Kultūrvēstures muzejs

Muzeja ēka būvēta 19. gs. trešajā ceturksnī, un 1861. gadā tā bija viena no septiņpadsmit akmens celtnēm Režicā (tag. Rēzeknē). 1884. gadā ēku slimnīcas vajadzībām pārpirka pilsēta par 2900 rubļiem. Kad 1932. gadā tika uzbūvēta jaunā Latvijas Sarkanā Krusta slimnīca, bijušajā savrupmājā ierīkoja krievu pamatskolu.

1937. gadā Rēzeknes dome Latgales centrālajam muzejam nomā nodeva trīs lielas telpas Atbrīvošanas alejā. 1938. gadā muzejs sāka savu darbu. 1940. gadā tā kolekcijā bija jau 1226 eksponāti, bet 1941. gadā daļa tika noslēpta pilsētas domes pagrabos, bet otra – privātās noliktavās. Pats muzejs tika pārveidots par štābu.

Savas durvis muzejs atkal vēra vaļā 1960. gada 21. jūlijā. Ilgus gadus tas bija Rēzeknes novadpētniecības muzejs, līdz 1990. gadā tas tika pārveidots par Latgales Kultūrvēstures muzeju.
[Sagatavots pēc: http://www.rezekne.lv/]

 

Latgales baroks

Latgalē baroks visspilgtāk izpaudās sakrālajā arhitektūrā. Tam pamatā – Latgales atkarība no Polijas, kā arī Latgalē valdošā katoļticība. Baroka iezīmes šajā reģionā ieplūda no Itālijas caur Austriju, Poliju. Vēsturisku apstākļu ietekmē Latgalē nav romānikas un gotikas arhitektūras pieminekļu.

Spilgtākais Latgales baroka arhitektūras paraugs ir Krāslavas Romas katoļu baznīca. 18. gadsimta 50. gados pēc itāliešu arhitekta A. Paroko projekta tika sākta mūra katoļu baznīcas celtniecība ar domu, ka ēka kļūs par Inflantijas bīskapa rezidenci. Tās pamatlicēji bija grāfi Plāteri. Baznīcu rotā 13 altāri. Altāra freskas „Svētais Ludviks dodas krusta karā” autors ir itāļu mākslinieks Filipo Kastaldi. Vēlāk centrālo altāri papildināja ar tāda paša nosaukuma poļu mākslinieka J. Mateiko altārgleznu. Tagad Krāslavas baznīcas galveno altāri rotā abi mākslas darbi. 1775. gadā zem baznīcas izveidoja grāfu Plāteru dzimtas kapenes. Baznīcā glabājas Svētā Donāta relikvijas, ko ar pāvesta Pija VI atļauju 1775. gadā atveda no Romas katakombām. 1790. gadā iedibināja arī Svētā Donāta svētkus, kurus svin pirmajā svētdienā pēc Sv. Pētera dienas. No 1757. līdz 1844. gadam pie baznīcas darbojās Garīgais seminārs – pirmā augstākā mācību iestāde Latvijā.

Arī Pasienes Sv. Krusta Romas katoļu baznīca Zilupes novadā tiek uzskatīta par vienu no izcilākajām sakrālajām celtnēm ne tikai Latgalē, bet visā Latvijā. Tā celta ar grāfa J. Borha atbalstu 18. gadsimta 60. gados poļu baroka stilā un sākotnēji iecerēta kā dominikāņu klostera baznīca. Līdz mūsdienām Pasienes baznīca ir maz pārveidota un lepojas ar krāšņu rokoko stila interjeru. Pasienes baznīcā katru gadu notiek sakrālās mūzikas festivāls un poļu dienas.

Daugavpils Sv. Pētera Romas katoļu baznīca, kas celta 19. gadsimta vidū, arhitektoniski līdzinās Sv. Pētera bazilikai Vatikānā.

Valsts arhitektūras piemineklis ir arī baroka stilā celtā Sv. Trīsvienības katoļu baznīca Dagdā. Laikos, kad Latgale bija Polijas Inflantijas daļa, Dagdā dzīvojuši bagātie un ietekmīgie muižnieki Hilzeni, ar kuru atbalstu 18. gadsimta 40. gados uzcelta šī krāšņā baznīca.

Neaizmirstamu iespaidu rada 17. gadsimta beigās celtā miniatūrā Indricas Jāņa Kristītāja katoļu baznīca, kas atrodas tālu no lielajiem ceļiem pirmatnīgi skaistā vietā pie Indricas upes ietekas Daugavā (apmēram 20 km uz austrumiem no Krāslavas). Slaidu lapegļu ieskauta, tā ir viena no vecākajām Latgales koka baznīcām. Par grāfu Plāteru naudu Indricas baznīcu cēluši vietējie amatnieki, un tās plānojumā skaidri nolasāma vēlme sekot klasiskajiem monumentālās arhitektūras paraugiem. Centrālā altāra kokgriezumus darinājuši Stelmužes jeb Subates koktēlnieku skolas meistari autodidakti. Neatkārtojamu savdabību viņu veikumam piešķir neviltotā naivisma klātbūtne barokālo formu un motīvu atdarinājumos. Ar baznīcas kokgriezumiem krasi kontrastē glezna “Sv. Marija Magdalēna” (18. gs. trešais ceturksnis) labā sānu altāra augšdaļā. Īsts rokoko profesionālās glezniecības meistardarbs!

Ievērību pelnījusi arī Bērzgales katoļu baznīca (18. gs. vidus), kas atrodas netālu no Aglonas un ir Latgalei tipiska neliela barokāla koka baznīciņa ar diviem torņiem. Interjera iekārta saglabājusies no 18. gadsimta.

Viena no vecākajām koka baznīcām Latgalē ir Pilcines Sv. Antona Romas katoļu baznīca, kas celta 1670. gadā (pēc V. Loča) un ir īpaša ar savām puskolonnām, sešstūra torni, pusapaļiem logiem, sīpolveida kupoliņu ar krustu un senlaicīgiem mākslas darbiem interjerā. Baznīcā atrodas altārglezna no 18. gs., kas ir valsts nozīmes kultūras piemineklis.
[Sagatavots pēc: http://www.latvia.travel/]

 

Latvijas nozīmīgākais katoļu garīgais centrs un pasaules mēroga svētvieta, kur ik gadu Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas dienā, 15. augustā, ierodas simtiem tūkstošu svētceļnieku no visas Austrumeiropas, ir gleznainā, ezeriem apvītā Aglona Latgalē. Aglonas baznīca ir viens no iespaidīgākajiem dievnamiem Baltijā, turklāt ļaužu nostāstos ar to saistās ne viens vien brīnums. Aglonas bazilika ir vissvarīgākā svētnīca un lielākais svētceļojumu centrs Ziemeļaustrumu Eiropā. 1980. gadā pāvests Aglonas baznīcai piešķīra Basilica minoris – mazās bazilikas – titulu. Tā ir tāda vienīgā Latvijā.

Aglonas baznīcas dibināšana ir saistīta ar dominikāņu ordeņa darbību Latgalē XVII gadsimta beigās. Ar vietējās muižnieces Evas Justīnas Šostovickas (dz. Selickas) atbalstu tika iegūta zeme būvniecībai. Aglonas koka baznīca ir celta 1699.–1700. gadā kā otrs dominikāņu ordeņa atbalsta punkts (ordeņa darbības sākumi Latgalē ir Pasienē); tajā kalpoja mūki, kurus balto ordeņa tērpu dēļ dēvēja par baltajiem tēviem. 

Aglonas baznīca celta barokālā stilā. Baznīcai ir divi 60 m augsti torņi, tā ir 45 metrus gara, 13 metrus plata, baznīcā var pulcēties aptuveni 6000 cilvēku. Dievnama interjera apdare tapusi XVIII–XIX gs. Baznīcas iekārtas priekšmeti – kancele, ērģeļu prospekts, ērģeles, biktssols, soli – darināti XVIII gs., sānu altāri – XIX gs. sākumā. Baznīcā glabājas gleznu, skulptūru un mākslas vērtību kolekcija. Dominikāņiem piederēja arī bibliotēka, kuru komunisti pēc Otrā pasaules kara sadedzināja. Bazilikas rekonstrukcijas laikā 1992. gadā tika atrastas tikai dažas unikālas grāmatas.
[Sagatavots pēc: http://www.katolis.lv/]



Mākslas filma Cilvēka bērns. Režisors J. Streičs.

 

Spēlfilma Vīna vosora deļ vysu. Režisors Edgars Blinovs.

 

Dokumentālā filma Myužeigais kalinders. Režisors Jānis Ozoliņš-Ozols.

 

Dokumentālā filma Latgales Māras ceļš. Režisors Voldemārs Ivdrs.

 

Dokumentālā filma Latgale. Trīs stāsti. Režisors Gundars Rēders, Dīvs Reiznieks, Sandijs Semjonovs.

 

Dokumentālā filma Brāļi Varslavāni. Režisore Ilze Kunga-Melgaile.

 

Dokumentālā filma Latgale atvērta sadarbībai. Režisors Kristaps Streičs, Jānis Streičs.


Simfoniska poēma Padebešu kalns (1938). Komponists J. Ivanovs.

 

Simfoniska poēma Latgales ezeri (1935). Komponists J. Ivanovs.

 

Sestā (Latgales) simfonija. Komponists J. Ivanovs.

 

Muzikālā komēdija Zilo zezeru zemē (1953). E. Zālītes librets, A. Žilinska mūzika. Pirmizrāde 1954. gada 1. maijā. Režisors B. Roščins, diriģents T. Vējš.

 

Dziesma Mana dzimtene jaukā. E. Zālītes vārdi, A. Žilinska mūzika.

 

Dziesma Latgalei. Z. Purva vārdi, R. Paula mūzika, izpilda Ilona Bagele.

 

Dziesma Es eju nu Latgalis. Grupas Borowa MC” vārdi, mūzika un izpildījums.

 

Dziesma Latgaļu party. A. Runča vārdi un mūzika, izpilda grupa Borowa MC.

 

Dziesma Latgale. M. Bārbeles vārdi, J. Sprukuļa mūzika, izpilda grupa Leijerkastnieki.

 

Dziesma Trijas Latgales vasaras. I. Kalnāres vārdi, A. Šica mūzika, izpilda A. Šics.

 

Dziesma Ai, māte Latgale. I. Kalnāres vārdi, E. Rozenštrauha mūzika, izpilda A. Kukule.

 

Dziesma Latgales gana dziesma. T. Matīsa vārdi, J. Ivanova mūzika.

 

Dziesma Latgales līdumos. J. Ivanova mūzika.

 

Dziesma Patrioti (Par Latgali). Grupas Patrioti.lg vārdi, mūzika un izpildījums.

 

Dziesma Mātēm. A. Baltača vārdi, brāļu Radčenko muzikālās tēmas variācija, izpilda grupa Baltie lāči.


Latgale

Nominālvērtība: 1 lats

Svars: 31,47 g; diametrs – 38,61 mm

Metāls: 925º sudrabs, kvalitāte: proof

Kalta 2004. g. Rahapaja Oy (Somija)

Mākslinieki: Arvīds Priedīte (grafiskais dizains), Ligita Franckeviča (plastiskais veidojums)

 

Monētas priekšpuse (averss)

Augšdaļā uz Latgales ainavas fona – mandorlā ietverta Dievmāte ar Jēzus bērnu. Lejasdaļā uzraksts 1 LATS, zem tā puslokā – gadskaitlis 2004.

 

Monētas Latgale priekšpuse (averss).

Monētas aizmugure (reverss)

Augšdaļā uz ziedošas linu druvas fona – krusts. Zem tā pa kreisi – zemnieks, pa labi – eņģelis. Lejasdaļā puslokā uzraksts LATGALE.

 

Monētas Latgale aizmugure (reverss).

Monētas josta

Uzraksti LATVIJAS BANKA un LATVIJAS REPUBLIKA, atdalīti ar punktu.

 

Aversā uz paugurainās, ezeriem bagātās Latgales ainavas fona mandorlā (ovālā mandeļveida gaismas starojumā) ietverta Dievmāte ar Jēzus bērnu. Lielā mērā 16. gadsimtā ienākušo jezuītu darbības dēļ Latgale nereti tiek dēvēta par Māras zemi (terra Mariana). Jezuīti radīja pirmās kvalitatīvās izglītības iestādes un gādāja par literatūras, pirmām kārtām Evaņģēlija, tulkojumiem. Var sacīt, ka Latgale – šis dažā ziņā nabadzīgākais, bet savdabīgais un skaistais novads – aizvien ir Dievmātes aizgādībā.

Livonijas karu rezultātā Latgale nonāca Polijas ietekmes sfērā, te zemi apsaimniekoja poļu vai pārpoļoti citu tautu muižnieki, te katolicisms spēja turēties pretī reformācijai un ir nozīmīgs iedzīvotāju mentalitātē arī tagad. Reversa centrālais elements ir krusts no Latgalei raksturīgā ceļmalas krucifiksa. Tas novietots uz ziedošas linu druvas fona. Lini ir tradicionāla Latgales kultūra, visas šā novada zemkopības simbols. Pa kreisi no krusta redzams zemnieks – sējējs – kā auglības un cerību iemiesotājs, pa labi – eņģelis kā cilvēka centienu sargātājs.
[Sagatavots pēc: http://www.bank.lv/]

 

Latgales vēstniecība GORS

Latgales vēstniecība GORS ir vieta, kur vienkopus rada un vēsta Latgales stāstu. Šeit satiekas kultūras mantojums, jaunrade, valoda, nozīmīgākās pasaules tendences, šeit dzimst un dzīvo nebijušas, aizraujošas idejas – īsts, radošs, skaists GORS. Te satek kultūra, māksla, notikumi, jaunie, vecie, dzimtas, savējie un aicinātie, dejas, dziesmas, uzlecošas zvaigznes, senas vērtības. Kultūras centrs, koncertzāles, kino, dzīvesvieta māksliniekiem, izstāžu vieta mākslai, restorāns dzīves baudīšanai, eksperimentiem ar visām maņām.

Gora vizuālā identitāte ir veidota, pamatojoties uz zīmola pamatvērtībām un galveno ideju par Latgales vēstniecību un darbībā esošu radošo garu. Izmantojot grafiskus izteiksmes līdzekļus, identitāte izceļ un svin Latgales kultūras galveno mantojumu – valodu. Ar spilgtu dzīvīgumu tiek identificētas un uzsvērtas niansētas atšķirības no latviešu valodas, kas padara latgaliešu valodu īpašu un krāsainu. Vārds un valoda ir Gora identitātes pamats. Iesākumā bija vārds – netaustāms gars, kas top saredzams, sataustāms un sadzirdams Gora vizuālajos materiālos. Gora identitāte ir latgaliešu valodas dārguma svinēšana.

Centra būvniecību veica konkursa kārtībā izraudzīts uzņēmums Arčers. Ēkas arhitekti ir Uldis Balodis un Daiga Bikše – SIA Vizuālās modelēšanas studija.
[Sagatavots pēc: http://www.rezekne.lv/]

 

Latgale

Latgale ir kultūrvēsturisks novads Latvijas austrumos, kas aptver Balvu, Krāslavas, Ludzas, Preiļu un Rēzeknes novadus, kā arī daļu no Daugavpils (uz ziemeļiem no Daugavas), Jēkabpils un Madonas (uz austrumiem no Aiviekstes un Pededzes upēm) novadiem.

Latgale ir Latvijas apgabals, kas atrodas vistālāk no Baltijas jūras un iesniedzas visdziļāk kontinentā. Tāpēc ziemas te ir aukstākas, vasaras siltākas un temperatūras svārstības krasākas nekā Latvijas rietumos. Nokrišņu daudzums gadā Latgalē ir 600–700 mm, t. i., mazāks nekā Kurzemes un Vidzemes augstienē, bet lielāks salīdzinājumā ar Zemgales līdzenumu.

Zemes virsu Latgalē veido Austrumlatvijas zemiene un Latgales augstiene. Tās krasi atšķiras viena no otras tiklab ar reljefa formām, kā ar veģetāciju un apdzīvojuma blīvumu. Austrumlatvijas zemieni veido bijusī ledāju gultne. Zemes virsma te lielākoties ir lēzena, ar nelielu slīpumu uz Daugavu un Lubānas ezeru. Vietās, kur tā ir gluži līmeniska, izveidojies viens no lielākajiem purvu iecirkņiem Latvijā ar Teiču, Lielo, Kņovu u. c. purviem.

Uz dienvidaustrumiem no Austrumlatvijas zemienes paceļas Latgales augstiene – plašākā augstiene Latvijā (apm. 100 x 80 km). Tajā ir vairāki pauguri: Lielais Liepukalns (289 m vjl.), Mazais Liepukalns (266 m vjl.), Mākoņkalns (289 m vjl.), Sauleskalns (211 m vjl.) u. c. Pakāpjoties šo pauguru virsotnēs, visapkārt redzami daudzi ezeri (lielākais no tiem ir Rāznas ezers 57,6 km2 platībā) un veseli ezeru puduri. Ne velti Latgali mēdz dēvēt arī par zilo ezeru zemi.

Starp Latgali un kaimiņtautu apdzīvotiem apgabaliem nav lielu, nepārtrauktu dabisku šķēršļu. Šejienes latvieši jau no seniem laikiem pastāvīgi saskārušies ziemeļos ar igauņiem, bet dienvidos ar lietuviešiem un poļiem. Latgales teritorijā sastapušās visas galvenās Eiropas reliģiskās konfesijas (katolicisms, protestantisms un pareizticība) un mājvietu atradis arī jūdaisms. Tātad šis Latvijas novads izsenis bijis atšķirīgu garīgo un materiālo kultūru saskarsmes un savstarpējās mijiedarbības telpa.

Pirmie iedzīvotāji Latgalē sākuši ienākt 9. gt. beigās – 8. gt. sākumā p.m.ē. Par latgaļu senču izcelsmi un ienākšanu Latvijā pagaidām izteikti atšķirīgi spriedumi. Vienprātīgi gan tiek atzīts fakts, ka 9.–12. gs., resp., vēlajā dzelzs laikmetā, te jau visai krāšņi uzplaukusi latgaļu kultūra. To pierāda senajos kapulaukos atrastās apģērba paliekas un rotaslietas (vainagi, kaklariņķi, piekariņi, gredzeni, aproces, saktas un rotadatas).

Latgale vēsturiskā nozīmē ir visa Latvija uz austrumiem no Daugavas – teritorija, ko 13. gs. apdzīvojuši latgaļi (Letthi jeb Letthigalli). Tā aptvērusi arī visu tagadējās Vidzemes centru, t. i., Gaujas vidusteci, aiz kuras uz rietumiem sākās lībiešu zemes. 13. gs. sākumā Latgale dalījās vairākos teritoriālos veidojumos. Ievērojamākais no tiem bija Jersikas karaļa Visvalža valsts, kas sastāvēja no vairākiem novadiem.

Latgales izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis, resp., tās atrašanās pie nozīmīgā Daugavas ūdensceļa, no seniem laikiem bijis par iemeslu kaimiņtautu agresīvajām tieksmēm šajā teritorijā. Sākot no 11. gs., Daugavas lejteci pakļaut meslu kundzībai centās Polockas kņaziste, bet 13. gs. sākumā tai radās spēcīgi konkurenti – tirgotāji, krustneši un svētceļnieki gan no Vācijas, gan citām Rietumeiropas zemēm. Bīskapa Alberta apvienoti, 1209. gadā šie spēki pakļāva savai virskundzībai Jersikas valsti, bet pārdesmit gadus vēlāk – visu Latgali.

Livonijas konfederācijas sastāvā novads atradās no 13. gs. līdz pat tās bojāejai 1561. gadā. Kaut gan konfederācija nebija vienota valsts, tās ārpolitikā un iekšpolitikā bija kopīgi izšķiramas lietas, kuru kārtošana sekmēja latviešu tautības formēšanos un konsolidēšanos. Šo procesu pārtrauca Livonijas karš (1558–1583). Livonijas ordeņa pēdējā mestra Gotharda Ketlera iecere saglabāt konfederāciju kā Polijas karaļa Sigismunda II Augusta laicīgu lēni nepiepildījās, un sākās cīņa par Livonijas mantojumu starp Dāniju, Zviedriju, Krieviju, Lietuvu un Poliju. Tās rezultātā Latgales vēsturiskā teritorija, kura no 1562. gada bija atradusies Pārdaugavas hercogistes, bet no 1582. gada – Cēsu prezidiāta sastāvā, nonāca tiešā Lietuvas un Polijas kopvalsts (Žečpospoļitas) pakļautībā. Pēc zviedru–poļu kara (1600–1629) Žečpospoļitai gan izdevās paturēt vairs tikai tagadējo Latgales teritoriju. Par robežu starp luteriskajiem ziemeļiem jeb t. s. zviedru Vidzemi un katoliskajiem dienvidiem jeb poļu Vidzemi (Inflantie Polskie, Livonia polonica) kļuva Aiviekstes upe.

Šīs Žečpospoļitas provinces administratīvā organizācija nostabilizējās tikai pēc vairākiem gadu desmitiem. 1677. gadā Varšavas Seims pieņēma Latgales konstitūciju, kurā tās teritorijai tika piedēvēts Inflantijas vaivodijas (Woivodztwo Inflantskie) statuss. Kņaza titulu sev paturēja pats Polijas karalis, bet atsevišķu apgabalu (stārastiju) pārvaldīšanai iecēla stārastus. Galvenais no tiem bija Daugavpils stārasts, kuram vienlaicīgi pienācās arī vaivada tituls. Inflantijas bīskaps, kastelāns un vaivads bija Polijas senāta locekļi. Daugavpilī atradās arī Latgales likumdošanas iestāde seimelis.

T. s. poļu laikos Latgalē sākās no pārējās Latvijas teritorijas šķirta dzīve. Sava loma šajā ziņā bija ne tikai politiskajām, bet arī konfesionālajām (Latgalē atšķirībā no pārējiem Latvijas novadiem nostiprinājās katoļticība) un nacionālajām (te sākās intensīvs pārpoļošanas process, kuram tika pakļauta pat vietējā vācu muižniecība) robežām un atšķirīgajiem kultūras attīstības nosacījumiem. Izolēta no pārējās Latvijas Latgale palika arī pēc pirmās Polijas dalīšanas (1772), kad Latgali pievienoja Krievijai. Sākumā Latgali iekļāva Pleskavas guberņā, bet 1796. gadā pievienoja Baltkrievijas Vitebskas guberņai, kuru vēlāk sāka dēvēt vienkārši par Vitebskas guberņu. Šādu statusu tā saglabāja līdz pat integrācijai neatkarīgās Latvijas sastāvā. Saskaņā ar 1922. gada Satversmi Latgale kļuva par vienu no četriem Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem. 1940. gadā neatkarīgās Latvijas teritoriju līdz ar Latgali okupēja PSRS, bet kopš 1991. gada augusta tā ietilpst atjaunotajā Latvijas Republikā.
[Sagatavots pēc: http://www.tournet.lv/]

 

Latgales partizānu pulka nauda

Vienīgā karaspēka daļa Latvijā, kurai it kā bijusi sava nauda, ir Latgales partizānu pulks, kas darbojās 1919.–1920. gadā Latgalē.

Lai norēķinātos ar zemniekiem par piegādāto pārtiku un pārējo karaspēka vienībai nepieciešamo, šīs vienības komandieris Skujiņš esot izdomājis oriģinālu veidu – uz vecajām Krievijas naudaszīmēm uzspiedis apaļu zīmogu Latgales partizānu pulka 2 rotas komandieris vai arī tādu pašu, bet cipara 2 vietā 3. Protams, šādam norēķināšanās veidam ar zemniekiem nebija oficiāla rakstura, jo šī nauda netika mainīta pret īsto valsts naudu. Informāciju par šo naudu var gūt pagaidām vispilnīgākajā izdevumā Nauda Latvijā XX gadsimtā. Uz kolekcionāru rīcībā esošās naudas ir zīmogs ar uzrakstu Latgales partizānu pulka 2 vai 3 rotas komandiers, bet uz īstā pulka zīmoga ir Latgales partizānu pulka 2 vai 3 rotas komandeers (pēc tā laika rakstības ie vietā bija ee). Kolekcionāri jau Pirmajā Latvijas Republikas laikā Skujiņa naudu uzskatīja par īstu retumu. Tā dažkārt uzrodas krājēji, kuri mēdz it kā bagātināt Latvijas naudas klāstu ar vēl nezināmiem atklājumiem. Tikai 2003. gadā, rūpīgi izpētot arhīvus, izdevās uzzināt patiesību par šo naudu, lai gan par šādām naudaszīmēm zināja jau starpkaru Latvijā.
[Sagatavots pēc: Kušķis: http://mod2.la.lv/]

 

Daži avoti informācijai par Latgali

Zeile P. Latgales kultūras vēsture no akmens laikmeta līdz mūsdienām. Rēzekne: Latgales kultūras centra izdevniecība, 2006.

Latgolys lingvoteritorialuo vuordineica. 2 siejumūs. Rēzekne: Rēzeknis Augstškola, 2012.

Ausmas zeme. Enciklopēdisks izdevums skolēniem. Rēzekne: Rēzeknes Augstskola, 2012.

Vējāns A. Latgales rakstu gaisma sejās, grāmatās un preses slejās, esejās. Rīga: Sprīdītis, 1996.

Kursīte J., Stafecka A. Latgaliešu literatūra. Rīga: Zvaigzne ABC, 1995.

http://www.latvia.travel/, http://visitlatgale.com/ u. c.

 

Akcija Zalta rūku ceļš Latgolā

Latgale izsenis cilvēku prātos asociējas ne tikai ar zilajiem ezeriem, bet galvenokārt ar savdabīgo kultūras mantojumu, it īpaši – tautas mākslas vērtībām, sadzīves un darba tradīcijām, neatkārtojamo valodu un bagātīgo folkloras pūru. Iepazīt Latvijas austrumu reģiona raksturīgo kultūrvidi un vērtības, arī neatkārtojamo savdabību ikvienam Latgales viesim var palīdzēt amatu darbnīcu apmeklējumi.

Piedalīšanās šajā tūrisma akcijā palīdz iepazīt Latgales reģiona meistarus, kultūras un tautas mākslas vērtības un rada vēlēšanos iemācīties ko jaunu savām rokām un dvēselei, kā arī sniedz lielu darbošanās prieku!

Latgales Mākslas un amatniecības centrs [http://www.latvia.travel/], Ludzas Amatnieku centrs
[http://www.latvia.travel/].

 

Albums Terra Mariana (1888. g.) Latgales historiogrāfijas skatījumā

 Pirms 114 gadiem, 1888. gadā, Vatikānā no Baltijas tika nogādāts krāšņs albums Terra Mariana (Marijas zeme), kurš tika pasniegts kā dāvana pāvestam Leonam XIII priesterības 50 gadu jubilejā. Kā jau pieklājas tādos gadījumos, dāvana bija sagatavota īpaši rūpīgi un, protams, tikai vienā eksemplārā. Iespaidīgs bija albuma saturs. Kopā 70 pergamenta lapas (61 x 45 cm), kurās ir bagātīgs vizuāls materiāls (8 piļu un tikpat daudzu pilsdrupu, 20 baznīcu un kapakmeņu attēli; 108 seno dižciltīgo ģimeņu, 66 arhibīskapu, bīskapu, ordeņmestru ģerboņi; 29 bīskapu, 22 vietējo komturu un fogtu, 20 ordeņmestru, 8 klosteru, 6  ģimeņu privātie zīmogi, kā arī 16 seno sudraba un zelta monētu nospiedumi). Grūti ir saskaitīt albumā attēlotos bruņiniekus, bīskapus, alegoriskos tēlus, karogus, baznīcas inventāru.

Albuma ilustrācijas var saprast tikai saistībā ar tekstu, kurš ir latīņu valodā, taču rakstīts vecgotu baznīcas rakstā. Teksta autors bija pazīstamais Latgales zinātnieks Gustavs Manteifels. Visniecīgākie attēlu sīkumi, pat malu ornamenti un lapu numerācija bija rūpīgi pārdomāta, lai lasītājam šī daudzveidība nebūtu nogurdinoša un albums saglabātu stingru vienotību.

Pirms vairāk nekā simt gadiem albuma Terra Mariana saturs (īpaši akvareļi) guva mākslas cienītāju ievērību, tāpēc radās doma šo izdevumu pavairot un izplatīt. Tā 1903. gadā, 15 gadus pēc dāvanas pasniegšanas pāvestam, ar autotipijas metodi tika sagatavots vēl viens „Terra Mariana izdevums, kura lapu izmērs bija četrreiz mazāks nekā oriģinālizdevumā. Autotipija bija speciāla poligrāfiska metode, kas ļāva attēlus izgatavot pustoņos. Reproducēšanu veica Rīgas firma „F. Deutsch, kaut gan sākotnēji to bija iecerējusi darīt Vīnes firma „Alberts un Jaffe. Jaunajā izdevumā paskaidrojumi bija vācu valodā. Paskaidrojumu un komentāru autors bija Gustavs Manteifels. Tā lasītājam radās iespēja iepazīties ar albuma „Terra Mariana reprodukciju melnbalto variantu kopā ar tekstu latīņu valodā un komentāriem vācu valodā, kuri bija rakstīti uz pauspapīra folijām, kas bija ievietotas pēc katras reprodukcijas.

Savukārt XX gs. beigās un XXI gs. sākumā vēsturniekiem radās unikāla iespēja, izmantojot moderno tehnoloģiju, skatīt un salīdzināt abus Terra Mariana izdevumus. Pēc Daugavpils Universitātes docentes Genovefas Barkovskas ierosinājuma XX gs. 90. gados ar baznīcas vēstures pētnieka Staņislava Kučinska gādību Vatikāna bibliotēkā tika veikta albuma fotografēšana un tika izgatavoti diapozitīvi, kuri tagad glabājas Latgales Pētniecības institūta bibliotēkā Daugavpilī. Vēlāk ar Daugavpils fotogrāfa Aleksandra Samuilova palīdzību diapozitīvi tika skenēti un ierakstīti kompaktdiskā.

Teksts ir sakārtots pa lielām tēmām: Livonijas ordeņvalsts vēsture; Livonijas bīskapijas vēsture (no bīskapa Meinarda līdz Livonijas bīskapijas sadalīšanai un likvidēšanai 1789. gadā); Livonijas baznīcas, arī pilsdrupas līdz XIX gs. 80. gadiem (līdz albuma sagatavošanai).

Ir atrodamas ziņas par ievērojamākajām Latgales baznīcām. Uzskaitot albuma lapu galveno tēmu, varam konstatēt, ka Latgales tēma albumā Terra Mariana” nav dominējošā. Latgalei ir veltītas kopumā 20 lapas, un tas nepārsniedz citiem Latvijas novadiem veltītās informācijas apjomu. Tomēr jāatzīst, ka šādi vienkārši matemātiski aprēķini nenoniecina albuma Terra Mariana” lomu Latgales vēstures historiogrāfijā.

Neapšaubāmi, ka Terra Mariana” ir unikāls avots Latgales izpētē. Tā zinātnisko un kultūras vērtību nosaka vairāki momenti. Pirmkārt, tāda veida Latgales vēstures avotu trūkums. Otrkārt, tā autori ir rīdzinieki, kas uz Latvijas nomalēm, arī uz Latgali, skatījušies ar svaigu skatu no malas. Treškārt, abu izdevumu teksta un piezīmju autors ir Gustavs Manteifels, kura erudīcija vēstures un kultūras jautājumos nav apšaubāma. Latvijā vēstures avotu klāstā maz ir tādu izdevumu, kas būtu analogs albumam Terra Mariana”.
[Sagatavots pēc: Soms: http://www.historia.lv/]