Tradicionālā transkripcija

[lapsa]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[lɑpsɑ] 


[l] – ’skanenis’.’]

[a] – īsais patskanis

[p] – nebalsīgais troksnenis

[s] – nebalsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

 

Divzilbju vārds.



laps-sakne, vārda celms

agalotne




laps+ād-a

laps+ast+e

laps+blus-iņ-a

laps+haiziv-s

polār+laps-a

sudrab+laps-a




lapsapatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

laps-a

laps-as

Ģ.

laps-as

laps-u

D.

laps-ai

laps-ām

A.

laps-u

laps-as

I.

ar laps-u

ar laps-ām

L.

laps-ā

laps-ās

V.

laps-a!

laps-as!


N. Vilnis LapsaD. Vilnim Lapsam


Teikumā var būt:

1)  teikuma priekšmetsLapsa veikli ieskrēja mežā.

2)  izteicēja daļa – Viltīgais kūmiņš ir lapsa.

3)  galvenais loceklisRudā lapsa.

4)  papildinātājs – Dzinējsuns trenkāja lapsu pa mežu.

5)  apzīmētājsMednieki pārbaudīja lapsu alas.



lapsas ala, lapsas apkakle, lapsas aste, lapsas ienaidnieki, lapsas izbāzenis, lapsas pēdas, lapsas kažoks, lapsas maska, lapsas tērps, lapsas uzvedība, lapsu riests

 

ruda lapsa, veikla lapsa, viltīga lapsa



lapsa, s.

Plēsīgs suņu dzimtas zīdītājs ar smailu purnu un garu, kuplu asti.

Sarkanā lapsa, zilā lapsa (sugas). Viltīgs kā lapsa.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 580]


lapsa, -as, s.

Plēsēju kārtas suņu dzimtas vidēja lieluma dzīvnieks ar smailu purnu un garu, kuplu asti.

Lapsas āda. Noķert lapsu. Lapsu medības.

Viltīgs kā lapsa – ļoti viltīgs.

Lapsa (arī lapsas, retāk lapsu) kūmiņš folkl.lapsa.

Lapsu ferma – kažokzvēru ferma, kur audzē galvenokārt sudrablapsas, polārlapsas.

Lapsas ir veikli dzīvnieki, tās labi prot izvairīties no briesmām un iegūt laupījumu. No lapsām iegūst labu kažokādu, kuras dabiskā krāsa ir dažādos rūsganos toņos. Latvijas dzīvnieki 18.

.. lapsas raka sev siltas alas .. Skalbe 1, 113.

Ne katram lauku bērnam laimējas sastapties ar lapsu kūmiņu. Kalniņš 5, 132.

.. tas [ceļš] aizvijas garām siltumnīcām, garām vecajai, retajai birzij, kur tagad ierīkota lapsu ferma.. Brodele 17, 99.

// sar. Lapsāda.

Viņai lapsa pāri plecam, viņam – mētelis ar pelēku karakula apkakli. Jansons 4, 489.

// pārn.; sar. Viltīgs cilvēks, viltnieks.

Visur tiem [kalpiem] pēdējā laikā sekoja vecā vagara glūnīgā, nosirmojušā lapsas acs. Kurcijs 3, 60.

Ar ziņojumiem par puiku nemieriem viņš [skolu inspektors Valmierā] tikai pats grib tikt labākā vietā. Vai nu kurators Rīgā lai būtu tāds āpsis un ticētu Valmieras lapsai? Rozītis 2, 191.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


lapsa – lopsa 
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


lapsalopsa

1. Lapsa. lopsys dzeîvòi oluôs.

2. iron. Viltīgs cilvēks. Moneîtä tuôda lopsa, ka naradzâta.
[Sagatavots pēc: Reķēna 1998 : 555]


Zooloģijālapsu cilts, afgāņu lapsa, albīnā lapsa, baltā lapsa, baltpurna lapsa, feneka lapsa, kolpeo lapsa, krabjēdāja lapsa, lielausu lapsa, mazā lapsa, melnbrūnā lapsa, pelēkā lapsa, rudā lapsa, sniega lapsa, trīskrāsainā lapsa, zilā lapsa, žiglā lapsa, polārlapsa, prērijlapsa, smilšlapsa, sudrablapsa.


UzvārdiLapsa; Lapsiņš, Lapsiņa.


VietvārdiLapsas, mazciems; Lapsas, māju nosaukums; Lapsas kalnsLapsu ezers; Lapsu kalns; Lapsu mežs; Lapsastes purvsLapsēni, māju nosaukums; Lapsiņas, skrajciems; Lapsiņas, māju nosaukums; Lapsiņkalns, Lapskalni, māju nosaukums; Liellapsiņas, māju nosaukums.

 

Ergonīmi – Lapsa, individuālais uzņēmums; Baltā lapsa, individuālais uzņēmums; Jūras lapsa, individuālais uzņēmums; Spoku lapsa, SIA; Tērauda lapsa, SIA; Zelta lapsa, SIA; Lapsas, zemnieku saimniecība; Lapsas kalns, zemnieku saimniecība; Lapsalas, zemnieku saimniecība.


lapsa, mantots vārds; pamatā ide. *Oap- : /*lup / *lop no saknes *Oel- raut, laupīt, plēst. Sākotnējā nozīme tāpat kā vārdam vilksplēsējs, laupītājs. Baltu *lap- no *Olap- < *Olop-, kur skaņu kopā Ol- zudis O.

Latviešu vārds, iespējams, sākotnēji ar piedēkli -ek- > -eš- > -es-, tātad *lapesa > lapsa.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 501]


angļu – fox

baltkrievu – ліса

franču  goupil

grieķu – αλεπού 

igauņu – rebane

krievu – лиса

latīņu – vulpes

lietuviešu  lapė

lībiešu – rebbi

poļu – lis

somu  kettu

spāņu – vulpini

ukraiņu – лисиця

vācu – der Fuchs

zviedru  fox



Lapsa pat sapnī skaita vistas.

 

Guloša lapsa vistas neķer.

 

Kas ar lapsām nodarbojas, tam jātur vistu kūts ciet.

 

Pat visgudrākai lapsai kādreiz viļas.

 

Es tev rādīšu, kā lapsa ecēšas velk.

 

Ik katra lapsa savu asti slavē.

 

Kas tad nu lapsu nepazīst.

 

No lapsas zobiem vis neizspruksi.

 

Lapsa zin, ka mednieks dusmojas par trekno zosi.

 

Veca lapsa neiet lamatās.

 

Lapsa ar vilku draudzībā neder.

 

No lapsas nevar desu pirkt.

 

Lai būt’ lapsa, ja būt’ lapsa, bet dažu labu reiz iekāpj pat ir zaķa dzelzīs. (Reinis Kaudzīte)


Ja ceļā satiek lapsu, tad būs slikti.

 

Ja lapsas uzturas alās, būs drīz negaiss.

 

Ja ziemā dzird lapsu rejam, tad snieg daudz sniega.

 

Ja sapnī redz, ka mājā ieskrien lapsa, tad mājās izcelsies ugunsgrēks.

 

Ja sapnī redz nošautu lapsu, tad drīzumā tiek pie jauniem zābakiem.



Lapsa skrien, pļava trīc. – Aita.

 

Zelta lapsa aizsakust, visi ļaud’s pasaver. – Duravas taisa vaļā.

 

Divi stāv, divi guļ, trešā lapsa danco. – Durvis un durvju stenderes.


Rej kā suns – nav suns. – Lapsa.



Kūmas, kūmas, meklējiet,

Lapsa pādi pazaguse.

Tā nebija lauka lapsa,

Tā bij veca māmulīte. [LD 1378-5]

 

Atskrien lapsa vilteniece,

Stāsta manim līgaviņu.

Skrej projām, vilteniece,

Man pašam līgaviņa. [LD 11053-0]

 

Aija, aija, lāča bērns,

Kārklī kāra šūpolītes,

Atnāks lapsa, paņems bērnu

Ar visām šūpolēm. [LD 2046-0]

 

Palīdziet, meža putni,

Man pūriņu piedarīt!

Caune vilka, lapsa auda,

Vāverīte spoles tina. [LD 7780-0]

 

Vāverīte brīnījās,

Lapsai vara priekšautiņš.

Ak tu tāda vistu zagle,

Kur tu tādu nopelnīji? [LD 2292-4]


Lauva un lapsa

Kāds lauva aiz vecuma nespējis iet medībās. Lai uzturētu dzīvību, tas izdomājis labus niķus. Viņš nogūlies alā kā cieši saslimis, tad saucis zvērus pie sevis celt jaunu ķēniņu. Bet, kurš zvērs iegājis alā, to lauva noēdis. Pēdīgi tur nogājusi lapsa un apskatījusi alas durvis. Lauva tai uzsaucis: Ko stāvi durvīs, nāci vien alā!Es skatos, ka tik daudz pēdu ieiet alā, bet nevienas no alas nenāk atpakaļ, un taisni tas mani baida iet alā, lapsa atbild lauvam un aizskrien uz mežu.
[Melne 2006 : 27]

 

Lapsas ragaviņas

Lapsa bij nozagusi maizes klaipu, izēdusi vidu tukšu, piepildījusi ar šo un to un aizgājusi pie ganiem, lai dodot par klaipu vienu auniņu! Labi, gani mierā. Lapsa paņēmusi auniņu un teikusi aiziedama: Kad jūs maizes klaipu laužat, tad lauziet tam vienam ganam uz pakauša! Un tā nu lapsa aizvedusi auniņu uz mežu un sacījusi uz meža kokiem: Līki koki, taisni koki, taisaties par kamaniņām! Tūdaļ koki iztaisījušies par kamaniņām. Lapsa iejūgusi auniņu un braukusi vizināties.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

 

Lapsa un zaķis

Reiz lapsa satikās mežā ar zaķi, un abi divi bija izsalkuši. Te zaķis ierauga, ka iet viens vīrs pa ceļu un nes lielu gabalu gaļas. Zaķis liek lapsai iet gar malu un gaidīt, kad viņš sauks, bet pats iet vecīšam klāt un sāk ar to runāt, un abi iet uz priekšu.

Kad bija nogājuši kādu gabalu, zaķītis sāk šķaudīt. Vecis prasa: Kas tev kait, laikam esi kur saaukstējies!

Zaķītis pilns niķu saka: Nezinu, kas te par smaku, nevar ne izturēt, kā lien degunā!

Abi pabrīnās un iet tālāk. Te atkal zaķītis šķauda, un tā atkārtojas vairākas reizes, līdz kamēr arī vecītis sāk šķaudīt un nospriež, ka gaļai nelaba smaka. Bet ko lai nu dara? Viņš mājā nedrīkstot tādu nest, vai šis nezinot līdzekļu, kā to smaku dabūt prom? Zaķītis pasaka, ka vajagot piesiet valga galā un vilkt līdz mājai pa zemi, tad būšot laba. Bet vecīšam nav nekāda valga klāt.

Te zaķītis ielec krūmā un pavēl, lai lapsa labi ātri palīdz no stādu vītnēm novīt valgu. Pēc kāda laika iznāk zaķītis no krūmiem ar lielu, garu valgu. Nu piesien gaļu pie valga un velk, bet zaķītis pie gaļas klāt un solās, iešot nopakaļ, lai kāds nenogriežot un mušas dzenāšot prom. Labi, vecītis ar mieru, un tā iet tālāk.

Pa to laiku zaķītis piesien kādu akmeni gaļas vietā un ar gaļu aiziet mežā pie lapsas. Nogājuši kādu gabalu no ceļa, apsēžas un sāk ēst, bet zaķītis iekodis saka, ka esot pilna mute smilšu, jāejot un jāpadzeroties, tad varēšot labāki ēst, un aiziet, bet pārskrējis pāri kalnam, tūliņ atpakaļ un stāsta, ka esot padzēris. Nu lapsa arī prasa, lai parādot ceļu uz avotu, šī arī iešot. Zaķītis sāk stāstīt, lai tik iet, un rādīt. Lapsa iet un meklē, bet nekur nevar atrast. Zaķītis pa to laiku norok gaļu, nolauž garu rīksti un sizdams un kliegdams iet pretī lapsai, bet, ieraugot lapsu, nosviež rīksti un, piegājis aizelsies klāt, stāsta, ka jābēg. Vecis atņēmis gaļu un vēl dzenoties pakaļ.

Abi biedri nu skrien prom, ko tik kājas nes. Vēlāk nospriež šķirties un griežas katrs uz savu pusi un aiziet, bet zaķītis iet ar riņķi uz savu gaļas gabalu un paēdis norok pāri palikušo un aiziet, bet lapsa nekā nedabūja, jo zaķītis visu izdarīja ar viltību.

Vecītis pa to laiku arī nokļuvis līdz mājām, bet paskatās – kas tas? – gaļas vietā akmens, un nu tik viņš noprot, ka ir pievilts, bet nu ir par vēlu.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

 

Lauva, ēzelis un lapsa

Lauva, ēzelis un lapsa gāja uz medībām un nomedīja daudz zvēru. Lauva teica: Nu, ēzelīt, izdali medījumu starp medniekiem! Ēzelis sadalīja medījumu trīs līdzīgās daļās un teica: Te nu katram sava daļa!” Par ēzeļa dalījumu lauva apskaitās, nokoda ēzeli un pavēlēja lapsai no jauna dalīt. Lapsa visu medījumu nodalīja lauvam, bet pati sev paturēja tik kādas kājiņas un astītes. Lauva apskatīja dalījumu, tad jautāja: Tu, gudrā, kas tevi iemācīja tik pareizi dalīt?Ēzelis mani iemācīja, atsaucās lapsa.
[Melne 2006 : 27–28]

 

Vectēvs un lapsa

Kādā dienā vectēvs teica vecmātei: Izcep tu pīrāgus, es aizbraukšu pēc zivīm, tad mēs varēsim labi paēsties! Vectēvs saķer veselu vezumu zivis un tās ved uz māju, bet ceļā guļ nosprāgusi lapsa. Vectēvs to ielika vezumā, tad pats gāja zirgam līdzās. Lapsa, vectēvam nemanot, izsvieda visas zivis, tad arī pati aizgāja. Vectēvs nobrauc mājā un vecmātei teic: Tev atvedu zivis un krāģi priekš kažoka.Kur tad? vecmāte jautā. Nu kur tad citur kā vezumā! Vecmāte iet pie vezuma, bet nav ne zivju, ne kažoka krāģa.
[Melne 2006 : 20]


Lapsas maska

Liela izmēra kleita ar asimetriski nogrieztu skrandainu apakšmalu. Liela, balta apkakle ar pogājumu aizmugurē. Rokās uzvilktas īsas, kuplas piedurknes ar gumijām, elastīgā saite, ko var nokrāsot vajadzīgā krāsā. Galvā salmu cepure ar platām malām un krāsainu lenti. Pie cepures piespraustas lielas un mazas gaiļa spalvas. Priekšpusē piestiprināts rupjš tīkls.
[Sagatavots pēc: Začeste 1993 : 60]

 

Rotaļa Lapsas aste

Rotaļnieki sastājas aplī un stāv uz vietas. Viens ar sagrieztu lupatu (lapsas asti) paliek riņķa ārpusē citiem aiz muguras; skrien apkārt un saka:

Lapsai aste nokritusi,

Sila malu staigājot.

Ja, ļautiņi, atrodat,

Atdodiet kundziņam.

Aplī stāvošajiem nav ļauts uz aizmuguri skatīties. Kas to dara, dabū no apkārt skrējēja ar lapsas asti pa muguru. Nemanot viņš nomet kādam aiz muguras zemē lapsas asti. Apkārt apskrējis un atradis lapsas asti vēl zemē guļam, pats to paceļ un sadod pa muguru ar lapsas asti neuzmanīgajam, un iestājas tā vietā.

Kurš savu vietu zaudējis, skrien atkal riņķī ar lapsas asti.

Bet, ja tas, pie kā lapsas aste nomesta, to pamana, tad viņš to paķer un dodas metējam pakaļ: ja panāk, tad tam aste dejo pa muguru; ja nepanāk, ieņem riņķa tukšo vietu.
[Sagatavots pēc: Unda 2000 : 138–139]



Lapsas mierinājums

 

Lapsa bērnus izaudzēja,

Izbaroja, izmācīja,

Nu tos ļaudīs izvadīja.

 

Nu jūs vairāk nebarošu,

Ejat plašā pasaulē,

Paši pelnat sevim – gaļu!

 

Lapsas bērni šķirdamies

Runājušies, bēdājušies:

Kad un kā vairs tiksimies.

 

Vecā lapsa atteikusi:

Vai tik vien te mūsu bēdu?

Tikties gan mēs tiksimies, –

 

Mums ir viena droša vieta:

Kažokskroderdarbnīcā,

Kuplā lapsas kažokā. [Rainis 1987 : 152]

 

 

Zvirbulis un lapsa 

 

Zvirbuls kokā sēd un čirkst,

Resnis, paēdis un priecīgs.

Lēni garām velkas lapsa,

Jau trīs dienas neēdusi.

 

Zvirbuls lapsu zobot sāk:

Kā nu iet tev, putnu zagli?

Vēders izkrities no bada,

Lai tu kristu te uz vietas!

 

Lapsa klusē, zvirbuls pļāpā:

Tev ne vārda nav ko teikt!

Lūk, es kokā droši sēdu;

Kad tu slietos, laistos projām.

 

Lapsa beigās atteic: Tiesa,

Kā nu piekļūt gaisa bērniem

Manim, tādam zemes pīslim?

Drīz būs jāēd pašam zeme.

 

Smejas zvirbuls: Hi, hi! či, či!”

Lapsa saka: Viens tik ļaunums,

Ka nav putniem paglābiņa,

Kad pūš vējš un uznāk sala.

 

Smejas zvirbuls lielīdamies:

Či! ko kait man vējš un sala?

Kad pūš vējš no vienas puses,

Bāžu galvu otrā spārnā.

 

Lapsa nokususi, apsēst:

Galva reibst man, nesadzirdu –

Panāc tuvāk! runā skaļāk!

 Parādi, kā tu to dari?

 

Zvirbuls redz, ka lapsa vārga, –

Pienāk droši drusku tuvāk,

Lapsa prasa: Bet kā dari,

Kad nu vējš tev pūš no priekšas?

 

Zvirbuls smejas: Muļķa lapsa!

Galvu bāžu tad starp kājām,

Palūk, šitā! Iebāž galvu. –

Lapsa caps! – un beigts ir zvirbuls. [Rainis 1978 : 272]

 

 

***

 

Zināt, ka pie Rīdziņgrīvas

Daugavmalā apmetās

Sveši ļaudis, kuriem līvi

Atļāva še tirgoties;

Vēlāk viņiem piebiedrojās

Dzelzu bruņu nesāji,

Kuri katru pavasaru

Pulkiem šeitan atnāca.

Tagad viņi Rīdziņgrīvā

Būvējuši cietoksni,

Ikšķilē un Salas pilī

Mūra pilis cēluši;

Un no turienes kā zvēri

Glūn uz laupījumu vien;

Tie pa priekšu it kā lapsas

Viltīgi mēdz pieglausties,

Bet pēc tam kā nikni vilki

Aprij visu kārīgi. [Pumpurs 1988 : 237–238]


Reiz senos laikos mežā dzīvoja lapsa. Skaista lapsa ar baltu krūti, spoži sarkanu kažoku un kuplu asti, turklāt veikla medniece un manīga pēdu jaucēja. Kad citi zvēri iekūlās nepatikšanās, lapsa allaž izspruka ar veselu ādu. Ne velti viņu sauca par kūmiņu. Un, ja lapsai vēl būtu cepure, varētu sacīt, ka lapsa dzīvoja, cepuri kuldama.

Bet vai kāds ir mierā ar savu dzīvi? Kaut vai pašu vislabāko? Neviens. Un arī lapsa nebija mierā. Lapsai gribējās lidot. Tā gribējās, ka vai nu! Pat odus, tauriņus un vaboles viņa apskauda, kur nu vēl putnus.

– Kas tādiem putniem ko lidot? – lapsa pukojās. [Belševica 2001 : 312]


KURMIS (svinīgā tiesas balsī). Kaķes Peļu ganes lieta!

Kaķe, saukta Peļu gane,

Sūdz:

(Atkraukājas.) Suns Krancis Kaklāklupis

Kaķes meitas kāzas jaucis:

Licis Lapsai, lai met brūtei

Laulīblaikā – acīs peli!

SUŅA TĒVS KRANCIS (pārsietu galvu, iesaucas pārbrīnējies). Es būt’ kāzas jaucis?!

Es, kas tā pēc tām traucis?!

Es Lapsu uzpircis?!

Ne sapnī nav ienācis!

SOĢIS VILKS. Klus’, suni, ko starpā sauc?

KURMIS. Ko prāvnieki tiesas sēdi jauc?!

SUŅA TĒVS KRANCIS (uz kaķi Peļu gani). Ko, Peļu gane, tu saki?!

Tas taču par traki!

KAĶE PEĻU GANE (sēd sabozusies un atrūc). Ko tu tiesas taisnībā maisies?!

Tik sodu saņemt taisies!

SEKRETĀRS KURMIS (turpina svinīgā balsī). Sūdzētāja Peļu gane

Prasa: zaudējumus maksāt!

Blakus sūdz tā arī Lapsu.

(Uz soģi Vilku.) Tagad izsaukt prāveniekus!

SOĢIS VILKS. Sūdzētāja Peļu gane!

KAĶE PEĻU GANE. Še es esmu, Peļu gane.

SOĢIS VILKS. Sunis Krancis Kaklāklupis!

SUŅA TĒVS KRANCIS. Še es esmu – sunis Krancis.

SOĢIS VILKS. Apsūdzamā Lapsa!

LAPSA (aizslēpusies aiz citiem prāvniekiem). Nava!

PIESĒDĒTĀJS LAPSA – BRĀLIS. Lapsas nav, tad lietu atlikt!

SOĢIS VILKS. Lapsas nav, tad lietu atlikt!

KAĶE PEĻU GANE. Lapsa taču še un atbild!

SOĢIS VILKS. Prāvniekiem būs muti turēt!

(Uz Kurmi.) Sekretār, nu lasāt tālāk:

Kāda lieta tagad priekšā?! [Rainis 1981 : 602–603]



Rudā viltniece lapsa

Lapsa ir suņu dzimtas medību dzīvnieks, un izmēru ziņā tā līdzinās vidējam sunim. Vismazākā sastopamā lapsa ir feneks, kas dzīvo Sibīrijas un Arābijas tuksnešos. Feneks sver tikai 1,4 kg.

Pasaulē visizplatītākā ir rudā lapsa, kas savu pielāgošanās spēju dēļ mājvietu radusi ASV, Kanādā, Eiropā (tostarp Latvijā), Ziemeļāfrikā un gandrīz visās Āzijas valstīs.

Vesela lapsa savā dabiskajā vidē ir piesardzīga un neuzbrūk cilvēkam. Ja sastop lapsu, kas izturas neparasti droši vai pat agresīvi, no tās ir jāizvairās un par dzīvnieku jāziņo Pārtikas un veterinārajam dienestam, jo pastāv risks, ka tā ir saslimusi ar trakumsērgu.

Interesanti, kā viltīgā lapsa spēj tikt vaļā no blusām. Tā paņem mutē spalvu pikuci un iebrien ūdenī līdz degunam. Kad blusas pārvietojas uz spalvu kušķi, lapsa to palaiž vaļā, un blusas aizpeld.

Lapsas dzīves ilgums savvaļā ir 5–8 gadi, bet nebrīvē tā var nodzīvot līdz pat 20 gadiem.
[Pole 2013 : 56–57]


Lapsa daudzām tautām simbolizē ļaunprātību un viltību. Tās kažoka rudā krāsa atgādina uguni, tāpēc tā tiek uzskatīta par velna pavadoni. Senajā Romā to uzskatīja par uguns dēmonu. Ģermāņiem lapsa bija blēdīgā dieva Lokija simboliskais dzīvnieks. Austrumāzijā un Senajā Ķīnā lapsa bija izplatīts erotikas un pavedināšanas mākslas simbols.
[Sagatavots pēc: Pijola 2006 : 108]


Dziesma Lapsa. Grupas Prāta vētra mūzika un vārdi, izpilda Prāta vētra.

 

Dziesma Lapsu nakts. K. Klubura mūzika un vārdi, izpilda mūzikas grupa STandART.


Rudā lapsa

Rudā lapsa ir lielākā no lapsu sugām – svars var sasniegt 14 kg.

Rudās lapsas areāls (gandrīz 70 miljoni km2) ir plašāks nekā jebkurai citai uz sauszemes dzīvojošai plēsēju sugai. Rudās lapsas izplatība ietver gandrīz visu ziemeļu puslodi – tā sastopama Kanādā, Aļaskā un gandrīz visās ASV, Eiropā, Ziemeļāfrikā un gandrīz visā Āzijā, ieskaitot Japānu.

Katrai lapsai ir sava teritorija, lapsas izmanto vairākas alas, kuras atsavina iepriekšējiem saimniekiem (piemēram, āpšiem, citur – murkšķiem, trušiem) vai izrok pašas. Lielāko – galveno – alu izmanto dzīvei ziemā, dzemdībām un mazuļu audzēšanai.

Rudās lapsas ir visēdājas, ēd ļoti daudzveidīgu barību – kāda vien pieejama ļoti plašā sugas areāla dažādajās vietās. Lapsas barībā reģistrēti ap 300 dzīvnieku sugu. Pamatbarība ir grauzēji, bezmugurkaulnieki un augļi. Lapsa ik dienas apēd 0,5–1 kg barības. Rudajām lapsām salīdzinājumā ar ķermeņa izmēru ir relatīvi neliels kuņģa tilpums – vienā reizē tās var apēst barības porciju, kas ir aptuveni 10 % no to ķermeņa svara (tas ir maz salīdzinājumā ar vilkiem un suņiem, kas var aprīt 20 %).

Lapsu asā dzirde ļauj tām atrast sīkus zīdītājdzīvniekus garā zālē. Medībās palīdz spēja skrējienā sasniegt ātrumu 72 km/h. Lapsas medī vienatnē. Barību meklējot, vienā naktī var veikt 8 km. Kad barības daudz, veido rezerves nebaltai dienai – barību glabā 5–10 cm dziļās bedrītēs.
[Sagatavots pēc: http://rigazoo.lv]

 

Polārlapsa

Polārlapsas dzīvo Aļaskā, Grenlandē, Kanādas, Eiropas un Āzijas ziemeļu daļā.

Polārlapsas ir 53–54 cm garas un sver apmēram 4 kg. Polārlapsai ir mazas ausis, strups purns, īsas kājas un aste, un šīs ķermeņa daļas visātrāk zaudē siltumu. Visu ķermeni, izņemot degunu, klāj bieza vilna. Ziemā polārlapsa ir gandrīz pilnīgi balta, lai maskētos sniegā un ledū. Baltas lapsas ir tundrā, klajos līdzenumos un zālainos pauguros. Savukārt jauktos piekrastes un krūmāju apgabalos polārlapsas ir gaiši pelēkbrūnas ar zilu nokrāsu. Polārlapsas kažoks vasarā ir divreiz plānāks nekā ziemā. Vasarā balto lapsu mugurpuse kļūst pelēcīgi brūna vai pelēka, bet vēders – pelēks, savukārt zilganās lapsas kļūst brūnākas un tumšākas.

Polārlapsas ēd daudzveidīgu barību: lemingus, putnus, olas, krabjus, zivis, kukaiņus, roņus, augļus, sēklas un cilvēku pamestus atkritumus.

Tēviņi un mātītes veido pārus; lapsas, kuras nevairojas, uzturas atsevišķās grupās, bet pārim dažkārt pievienojas mātītes – palīgi. Ala ir izvietota plaši, tajā izveidota sarežģīta tuneļu sistēma, kur patverties un vairoties. Vidēji polārlapsai ir 6–10 pēcnācēji gadā.
[Sagatavots pēc: Bērnijs 2003 : 182]

 

Lapsas riesto februārī un martā. Maija beigās lapsu mātei piedzimst seši vēl neredzīgi pelēki un nespēcīgi mazuļi. Pēc 15 dienām lapsēniem atveras acis un parādās augšējie zobi.

Pirmo mēnesi mazuļu kažoks ir ļoti mīksts, tajā ir tikai pavilna – tumši brūnas pūkas.

Pakāpeniski tēvs un māte pieradina lapsēnus pie gaļas – pelēm, vardēm.

Kad virs pavilnas ir izauguši segmati, mazuļiem ļauj izlīst no alas un parotaļāties. Māte māca lapsēniem izdzīvošanu: atnes peli, iesākumā pusdzīvu, vēlāk dzīvu, un liek mazuļiem peli ķert – saķert, bet ne apēst, tad palaist vaļā un atkal saķert. Šajā laikā lapsu māte ir ļoti uzmanīga, osta gaisu un vēro apkārtni, pārliecinās, vai mazajiem nedraud briesmas. Tiklīdz alas tuvumā parādās kaut kas bīstams, māte mazuļus sadzen alā. Atgriežoties no medībām ar laupījumu, lapsa nekad neiet alā uzreiz, bet uzmanīgi pārlūko apkārtni, zagšus pielien pie alas, noliek laupījumu, un tikai tad aicina mazuļus pamieloties.

Pēc sešām nedēļām lapsēni jau ir iemācījušies saķert laupījumu. Māte tiem vairs pienu nedod, bet ņem līdzi uz labības lauku, kur izvēle liela: laukirbes, mazie zaķēni, peles.
[Sagatavots pēc: Āze 2003 : 24]