Tradicionālā transkripcija
[lakstîgala]
Starptautiskā fonētiskā transkripcija
[lɑkstiːˀɡɑlɑ]
[l] – skanenis
[a] – īsais patskanis
[k] – nebalsīgais troksnenis
[s] – nebalsīgais troksnenis
[t] – nebalsīgais troksnenis
[ī] – garais patskanis
[g] – balsīgais troksnenis
[a] – īsais patskanis
[l] – skanenis
[a] – īsais patskanis
Četrzilbju vārds.
Ortogramma – ī.
lakst– – sakne
–īg– – piedēklis
–al– – piedēklis
-a – galotne
lakstīgal– – vārda celms
–ala – izskaņa
lakstīgala – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija
|
|
vsk. |
dsk. |
|
N. |
lakstīgal-a |
lakstīgal-as |
|
Ģ. |
lakstīgal-as |
lakstīgal-u |
|
D. |
lakstīgal-ai |
lakstīgal-ām |
|
A. |
lakstīgal-u |
lakstīgal-as |
|
I. |
ar lakstīgal-u |
ar lakstīgal-ām |
|
L. |
lakstīgal-ā |
lakstīgal-ās |
|
V. |
lakstīgal-a! |
lakstīgal-as! |
N. Rūdis Lakstīgala – D. Rūdim Lakstīgalam
Teikumā var būt:
1) teikuma priekšmets – Lakstīgala šovakar dziedāja skaļāk nekā ierasts.
2) izteicēja daļa – Mazais dziedātājputns ir lakstīgala.
3) galvenais loceklis – Skanīgā lakstīgala!
4) papildinātājs – Bērni mācījās atdarināt lakstīgalu.
5) apzīmētājs – Lakstīgalas dziesma priecēja ceļiniekus.
6) vietas apstāklis – Dziedāšanas talanta paraugu māsa saskatīja lakstīgalā.
lakstīgalas balss, lakstīgalas dziesma
lakstīgala pogo
lakstīgala, s.
Neliels pelēki brūns meža strazdu dzimtas dziedātājputns ar raksturīgu daudzveidīgu dziesmu.
Upmalā pogo lakstīgala.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 578]
lakstīgala, -as, s.
Neliels, pelēkbrūns zvirbuļveidīgo kārtas dziedātājputns.
Lakstīgalas dziesma.
.. es vakarā paliku mazliet vēlāk ārā vienkārši tādēļ, lai paklausītos, kā upmalā pogo lakstīgala .. Zālīte 5, 21.
Un pavasaros mežābeles Tur [mežā] pletās platām kupenām, Un lakstīgalu dzidrās mēles Kā kokles skanēja zem tām. Stērste 1, 33.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
lakstīgala – laksteigola; krūmā pogo lakstīgala – kryumā syt laksteigola
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]
lakstîgala – lakśeîgola. lakśeîgola vysuôš dÍî.
[Sagatavots pēc: Reķēna 1998 : 553]
Kā lakstīgala – 1. parasti savienojumā ar dziedāt saka, ja kāds ļoti skaisti dzied.; 2. iron. – saka, ja kāds daudz un pārāk aizrautīgi, jūsmīgi runā.
[Sagatavots pēc: LFV 1996 : 588]
Uzvārds – Lakstīgala.
lakstīgala, mantots vārds; apv. lakstīga, lakstīgala; lietuviešu lakštipgala. Atvasināts no verba lakstīt ‘radīt (putna) balss skaņas; svilpot, pogāt u. tml.’. Salīdzinājumam lietuviešu lakštúouti ‘pogāt, dziedāt (par lakstīgalu)’. Pamatā ide. *lekO– / lokO balss skaņu atdarināšanai.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 497]
angļu – nightingale
baltkrievu – салавей
franču – rossignol
grieķu – αηδόνι
igauņu – ööbik
krievu – соловей
ķīniešu – 夜鶯
latīņu – lucinius
lietuviešu – lakštingala
lībiešu – lakstigal
poļu – słowik
somu – satakieli
spāņu – ruiseñor
ukraiņu – соловей
vācu – das Nachtigall
zviedru – näktergal
Lakstīgalai neskaistas spalvas, bet skaista dziesma.
Lakstīgala sāk dziedāt, kad ozolam sāk lapas plaukt.
Ja pavasarī pirmo dzird lakstīgalu dziedam, tad būs priecīga vasara; bet, ja pirmo dzird dzeguzi kūkojam, tad bēdīga vasara.
Kad lakstīgala nāk mājā, tad tur būs kāzas.
Ja lakstīgala vakaros ilgi dzied, būs labs laiks.
Ja tam kokam, kur pašlaik dzied lakstīgala, apiet trīs reiz apkārt, tad lakstīgala nokrīt zemē.
Ja atrod lakstīgalas olas, tad tās tūdaļ vajag izdzert, lai miegs nenāktu.
Lakstīgala ievā dzied,
Tā ir meitu lakstīgala;
Zaļa varde purvā kurc,
Tā ir puišu lakstīgala. [LD 12003-0]
Māc’, māmiņ, tā dziedāt,
Kā dziedāja lakstīgala.
Loc’, meitiņa, tā mēlīti,
Kā locīja lakstīgala. [LD 344-1]
Visi ļaudis to vien teica,
Ka es liela dziedātāja.
Kam māmiņa ielikusi
Lakstīgalu pagalvī. [LD 408-9]
Es varēju sadziedāt
Ar ābeļu lakstīgalu;
Viņa dzied ābelē,
Es bāliņa maltuvē. [LD 392-4]
Bērziņam(i) lapas bira,
Lakstīgalai lēkājot;
Birst asaras tautiešam,
Mani jaunu lūkojot. [LD 9392-0]
Reiz lapsa noķērusi lakstīgalu un priecājusies, ka nu būšot gards kumoss. Lakstīgala atbildējusi, ka viņas gaļa neesot ēdama, bet, ja to kādu dienu pabarojot rata rumbā, tad viņas gaļa paliekot garšīga. Lapsa arī tam noticējusi un iebāzusi lakstīgalu rata rumbā, bet lakstīgala izskrējusi pa otru rumbas galu ārā un vēl izsmējusi lapsu. Lapsa nu sašutusi aizgājusi projām.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]
●
Jaukā vasaras dienā lakstīgala pogāja. Te atnāca vanags, sacīdams: „Izmāci mani arī tā pogāt!” „Labi, labi, bet tad tev jānāk katru dienu no vietas.” Tā notika. Te vienu dienu vanags atnāk un lakstīgalas pašu laiku nav mājā. Tā vanags pakampj vienu lakstīgalas bērnu un aprij. Pārnāk lakstīgala – vanags pretim: „Es tavu bērniņu izmācīšu par kalēju un, ja gribi, vēl tos citus arī.” Bet lakstīgala nedeva tos citus bērnus. Kā nedeva, vanags sakampa bērnus ar visu māti un aprija. Bet vēlāk meža malā lapsa atkal saplēsa pašu vanagu.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]
Lakstīgala
Kādai mātei bijušas divas meitas: Lutekle un Lakstīgala. Lutekle bijusi īstā meita un Lakstīgala – pameita. Pameitu viņa dikti ienīdusi, vienmēr bārusi un lamājusi. Te kādā dienā māte pameitu tā situsi, ka tā laidarā palikusi bez samaņas guļam. Pēc kāda brīža tā uzcēlusies un, uzkāpusi uz laidara augšas lūkas, lūgusi: „Mīļais Dieviņ, dod, lai es paliktu par mazu putniņu un lai es tiktu no šīm pasaules mokām vaļā. Es dziedāšu priekš visiem, priekš labiem un ļauniem.” Te Lakstīgala palikusi par mazu putniņu un dziedājusi deviņām mēlītēm. Ļaudis mazo putniņu nosaukuši par lakstīgalu.
[Ancelāne 1991 : 437–438]
●
Vienai mātei trīs meitas: divas pašas meitas, trešā pameita. Pameita, vairākas reizes noklausījusies putniņu dziesmās, domājusi: „Kaut arī es būtu tik laimīga un varētu ar šiem putniņiem lidot un dziedāt!” Tiklīdz to izteikusi, palikusi par lakstīgalu. Nu viņa katru rītu trikšķinājusi dziesmiņas pie cietsiržu pamātes loga.
[http://valoda.ailab.lv/]
●
Dievs radījis pirmos putnus pelēkus kā lakstīgala. Putni skraidījuši pa pasauli un redzējuši, ka puķes ir raibas un jaukākas par viņiem. Tie gājuši pie Dieva arī sev lūgt raibu krāsu. Dievs putnu lūgšanu paklausījis un viņus izraibojis tādus, kādi viņi vēl tagad ir. Lakstīgala nav gājusi pie Dieva, jo viņa gribējusi palikt pelēka. Šāda lakstīgalas zemība Dievam patikusi, un viņš tai devis jauku un skaņu balsi, lai lakstīgalu tieši atšķirtu no citiem putniem.
[Ancelāne 1991 : 439]
Rotaļa Skaisti dziedi, lakstīgala
Skan tautasdziesma Skaisti dziedi, lakstīgala.
Skaisti dziedi, lakstīgala,
Rīgas torņa galiņā(i).
Es tev’ lūdzu lakstīgala,
Nāc man līdzi uz Vidzemi,
Nāc man līdz uz Vidzemi,
Dziedāt rožu dārziņā.
Ja tu skaisti nedziedāsi,
Apsolīšu vanagam(i).
Vanags tevi apēdīs(i)
Ar visām spalviņām.
Rotaļnieki stāv dārziņā, viens vidū. Pirmajā pantā visi iet dejas ceļa virzienā, vidējais pastaigājas pretējā virzienā. 2. pantā viņš uzlūdz kādu no apļa (puisis meiteni un otrādi). 3. pantā visi šūpo rokas, 4. pantā – „draud” viens otram ar rādītājpirkstu, arī malējie dara to pašu. Pēdējā pantā vidējie griežas elkoņos, pārējie sit plaukstas. Atkārtojot rotaļu, vidū ir cits. [Reizniece 1996 : 119]
Dienas lakstīgala
Tu dienā nāci, lakstīgala,
Tais zaros padziedāt, zem kuriem guļu:
Jo vairs tu nakti manis nesatiec, –
Es tur, kur tāļa sapņu mala,
Kurp tas tik sniedz,
Kas galvu mīļākai pie krūtīm liec.
Laid, mīļā lakstīgala,
Lai es zem zariem, nakti gaidot, guļu! [Rainis 2003 : 68]
Lakstīgala
Ikvakaru klausījos,
Skaisti dzied lakstīgala –
Tik ne reizes neredzēju
Viņas skaistu augumiņu.
Lakstīgala-saldmēlīte,
Ko nerādi augumiņa?
„Priecājies lielas balss,
Nesmej maza augumiņa.” [Rainis 1978 : 18]
Rīts
Uz zelta austuvēm aiz ievu krūma
auž zilā naktī lakstīgala rītu,
un neredzama roka loga rūtī
velk svītras kā ar ugunssārtu krītu.
No jumta dakstiem
kāpj gaisā mākonis.
Pret akmeni – šķiet, miegā – lemešus kāds trin.
Uz smagiem plakstiem
dreb sapņu zirneklis
un tīklus mirdzošos ar steigu kopā tin.
Pa mauru pagalmā – pirms zvaigznes izdzisušas –
tik zaļa rinda pēdas rasā palikušas. [Bārda 1990 : 107]
***
Kad ievās lakstīgalas pogo,
Kad treļļi birst un krīt, un plūst,
Tu savu dzirdi nepārslogo!
Kad ievās lakstīgalas pogo,
Tad sūti viņas bekot, ogot,
Lai tev kas krūtīs nesalūst!
Kad ievās lakstīgalas pogo,
Smags pārbaudījums gaida mūs. [Baltvilks 2004 : 11]
Zelta lakstīgala
Manā skumstošā dvēseles dārzā
zelta lakstīgala ielaidās,
Un visas malu malas
tur nu līgo sidrabsaskaņās,
Par mīlas laimi un liegām
tā burvīgu dziesmu dzied man,
Un tā dziesma tik saldi, tik saldi
un tik kairi reibinoši skan.
Es esmu kā apburts:
man netīk ne domāt, ne darīt neko, it neko,
Tik klausīties, klausīties
dziesmu šo brīnišķīgo. [Plūdonis 2000 : 108]
Kad nakts
Visskaistāk lakstīgala dzied,
Kad nakts;
Vismīļāk laime laukā iet,
Kad nakts; –
Ja ilgojies, tad izej viens,
Kad nakts, –
Lai nezin to neviens, neviens,
Tik nakts. [Rainis 1996 : 68]
***
Lakstīgala kad dziesmu aprauj,
Tu to aizsāc un dziedi tālāk.
Saldāk dziedi par lakstīgalu.
Naktsvijolīte.
Naktsvijole.
Vijole naktī.
Tā tu pieskani meža tumsu.
Tā tu dziedi. Pret tevi apklust
Visas smaržas un visas šalkas.
Naktsvijolīte.
Naktsvijole.
Vijole naktī.
Baltumam vajaga septiņu krāsu.
Gavilēm vajaga septiņu sāpju.
Tikko no pumpura – kur tās ņēmi?
Naktsvijolīte.
Naktsvijole.
Vijole naktī.
Dienu – ne lāsītes bālajos ziedos.
Dienu tu būsi kā pārrauta stīga.
Naktsvijolīte.
Naktsvijole.
Vijole naktī. [Belševica 1999 : 199]
●
Vārds lakstīgala izmantots daiļdarbu nosaukumos:
A. Čaka dzejas krājumā Lakstīgala dzied basu (2001);
A. Vējāna dzejas krājumā Savas lakstīgalas meklētāji (1969).
Kas par jauku vakaru šis bija! Brīnums, ka viņa tagad pirmoreiz to atskārta! Un dzirnavas, kas netāļu kalnpus tilta melnalkšņos un ievās bija paslēpušās, klabēja skaidri dzirdami viņas ausīs – bet tad uzreiz apstājās, arī gribēdamas atpūsties. Un ūdens nu šļāca klusāk pār slūžām un tecēja klusāk viņai zem kājām. Klau! Jauna, ilgi nedzirdēta skaņa sitās viņai ausīs: lakstīgala dziedāja! Un brīnums! Viņa, kas sen bija aizmirsusi griezt ausis uz putnu balstiņām, tagad nevarēja beigt klausīties lakstīgalas jaukajā dziesmā. Viņa klausījās kā ar bērna ziņkārību, kas pirmoreiz dzird lakstīgalu dziedam. Vai agrāk lakstīgala tā nemaz nebija dziedājusi? Gan, gan, viņai vēl meitā esot! Bet kur nu tas laiks! Vai tiešām lakstīgala tik jauki var dziedāt? Viņai te patīk tā sēdēt un klausīties. Bet vai viņai neizklausījās, it kā lakstīgala dziedādama ieraudātos? Vai piepeši iz dziesmas nesitās viņai ausīs it kā žēla kunkstēšana, kā slepeni aizturēta šņukstēšana? Kas zina, var būt, ka šai pašai lakstīgalai rītu pašā ziedonī nesvinēs kāzu, – viņa ir saderēta līgava, šovakar, kā pēdējā jaunavas vakarā, viņa vēl savā vaļā – rīt viņa jau sieva, tādēļ viņa raudādama atvadās no savas bērnības un jaunības?! Tādēļ šovakar viņas dziesmā tādas neizprotamas sēras, tāda neizsakāma ilgošanās.
Dziedi, lakstīgala, dziedi, – ar ziedoni arī tava dziesma apklusīs! Un, it kā zinādama, ka aiz sievas raizēm dziesma apklusīs, viņa tai šovakar liek atskanēt visjaukākajā pilnībā un dziedādama pienāk tuvāk klāt otrai lakstīgalai, kas, upmalē nosēdusies, domās nogrimusi, skatās klusos ūdens burbuļos un sen sen jau aizmirsusi dziedāt, – aiz raizēm un bēdām apklususi.
„Bet cik jauki šovakar lakstīgala dzied! To bērniem mājā stāstīšu! Jā, bērni, tas mans prieks, lai ar citādi grūtumi pārpārēm ko nest! Ko lai nu mājā viņiem aiznesu? Ak, man jau nekā nebija, ko nopirkt! Pag!” viņa uzskata kuplu ievu, kas baltiem ziediem nokārusies pār viņas galvu, „kā par tiem viņi priecāsies!” Un piecēlusies viņa žiglu roku lauza ievu ziedus kā jauna meita pušķiem. Vai dziedātāja lakstīgala gan arī saprot, kādā nolūkā un kādu sirdi sieva tos lauž? Vai viņai no tam jausmas? Kas to lai izprot! Bet viņa dzied un nebeidz dziedāt, tā ka sieva aizejot vēl ilgi klausās viņas dziedāšanā, kamēr pēdējās skaņas kā jauks sapnis pazūd viņas ausīm.
[Apsīšu Jēkabs 1958 : 339]
●
Vārds lakstīgala izmantots daiļdarbu nosaukumos:
M. Krieviņa humoreskās Kā sasēdināt lakstīgalas (1970);
A. Skaiļa romānā Mēness atspīdums uz lakstīgalas zobiem (2003).
PRINCESE (dedzīgāki).
Kaut tu ar savu minēšanu mēli norītu! – Bet atmini manu mīklu: Rej kā suns, mauj kā vērsis, pogā kā lakstīgala …
SPRĪDĪTIS (atņemdamies).
… runā kā cilvēks, skan kā pulkstenis; rūc kā pērkons. Nav nevienas mutes un atbild tūkstoš mutēm. Tā ir atbalss, princese Zeltīte.
PRINCESE (pieceļas dusmās).
Tu man rauj vārdu no mutes ārā! Vai tu zini, ka es tevi varu iemest cietumā, kur nekad vairs dienas gaismu neredz? [Brigadere 1993 : 107]
Antīkajā pasaulē lakstīgala tika uzstatīta par žēlabās slīgstošu māti. Lakstīgala simbolizēja arī cilvēku vēlmi sasniegt valodas labskaņu, bet dzejnieki sevi dēvēja par tās skolniekiem, tādējādi lakstīgalas vārds nereti ir sinonīms vārdiem „dziesma” un „dzeja”.
Tautas medicīnā naksnīgās lakstīgalas gaļu ieteica kā līdzekli pārmērīgas miegainības novēršanai. Savukārt lakstīgalas sirdij tika piedēvēta spēja piešķirt skaistu balsi un oratora izveicību.
Arī Austrumos lakstīgalu augstu vērtēja skaistās dziedāšanas dēļ un tās dziesmu, tieši tāpat kā Eiropā, uzskatīja par laimi nesošu zīmi.
[Sagatavots pēc: Pijola 2006 : 106–107]
Dziesma Lakstīgala. R. Paula mūzika, izpilda N. Rutulis, M. Naumova.
Klasiskās mūzikas darbs Lakstīgala. U. Prauliņa mūzika, izpilda Dānijas Nacionālais vokālais ansamblis un flautiste Mikala Petri.
Lakstīgala
Abiem lakstīgalas dzimumiem apspalvojums brūngans. Uz krūtīm vāji izteikti, izplūduši tumšāki raibumi. Aste – rūsgana. Putnu var redzēt reti, jo tas slēpjas lapotnē.
Balss uztraukumā „hīīt”, „terrr” vai „tak”. Lakstīgalas dziesma ļoti skaļa un melodiska („pogošana”), balsienus parasti atkārtojot vairākas reizes. Dzied galvenokārt krēslā un naktī.
Lakstīgalas ligzdo uz zemes labi apslēptā ligzdā, kas veidota no sausām koku lapām, zāles stiebriņiem, saknītēm. Ligzdo jūnijā–jūlijā, parasti ir 4–6 tumšas olas.
[Sagatavots pēc: Baumanis, Klimpiņš 2003 : 182]
●
Lakstīgala dzīvo krūmājos un mežos, parasti ūdeņu tuvumā. Ligzdu taisa uz zemes vai nedaudz virs tās. Lakstīgala ir izplatīta no Dānijas un Vācijas ziemeļaustrumiem līdz centrālajai Āzijai. Rietumeiropā sastopama lakstīgalas suga – Rietumu lakstīgala, kas dzied citādi. Šīs sugas dabā var krustoties, taču krustošanās ir reta un mātītes neauglīgas. Lakstīgala ir gājputns un pārziemo Austrumāfrikā uz dienvidiem no ekvatora (Kenijā, Zimbabvē, sasniedzot pat Dienvidāfriku).
[Sagatavots pēc: http://putnidaba.lv/]
Latvijā konstatēta jauna putnu suga – Rietumu lakstīgala
2013. gada pavasarī Kolkas raga apkārtnē Dundagas novadā konstatēta jauna putnu suga Latvijā – Rietumu lakstīgala (Luscinia megarhynchos). Putnu gredzenošanai tīklos noķēra Edijs Haberkorns, Gaidis Grandāns un Ivars Brediks. Tādējādi Rietumu lakstīgala ir 357. putnu suga Latvijā!
Rietumu lakstīgala vizuāli ir ļoti līdzīga pie mums bieži sastopamajai parastajai lakstīgalai. Šīs sugas tuvākās ligzdošanas vietas atrodas Polijas dienvidos un Ukrainā.
[http://www.diena.lv/]
Latgales lakstīgala
Skanīgās balss dēļ Helēnu Kozlovsku-Ersu (1895–1949) kritiķi dēvē par Latgales lakstīgalu. Slavenā dziedātāja no Riebiņu novada ir pirmā latgaliete ar konservatorijas izglītību. Jau 1915. gadā viņa ir sarīkojusi pirmo patstāvīgo solokoncertu, vēlāk dziedājusi Nacionālajā operā, pēc tam nodibinājusi savu trupu un sākusi patstāvīgu koncertdarbību. H. Kozlovska-Ersa ir sniegusi vairāk nekā 1000 tautasdziesmu koncertus ne tikai Latvijā, bet arī lielākajās Eiropas pilsētās. Koncertos galveno uzmanību viņa ir veltījusi tieši tautas daiļrades popularizēšanai.
Kopā ar savu vīru viņa ir vākusi tautasdziesmas. Tā, piemēram, „Aiz azara bolti bārzi”, „Zīdi, zīdi rudzu vōrpa”, „Trejs jaunas mōsas”, „Aiz azara augsti kolni” latviešu komponistu apdarēs ir pazīstamas visā Latvijā.
Par tautas mūzikas popularizēšanu „Latgales lakstīgala” ir saņēmusi Atzinības krustu.
[Gusāns 2013 : 344]
Studentu un skolēnu sadarbības programma „Lakstīgala”
Latvijas Universitāte kopā ar vēl sešām Latvijas augstskolām 2012. gadā īstenoja studentu un skolēnu sadarbības programmu „Lakstīgala” sociālo prasmju pilnveidei. Programmas semināros piedalījās 60 skolēni no visām Latvijas skolām un 60 studenti no Latvijas Universitātes.
Programmā „Lakstīgala” mentors jeb students un skolēns sadarbojās, tiekoties vienu reizi nedēļā un pavadot kopā vairākas stundas. Mentora uzdevums bija pēc paša izstrādāta un ar augstskolas pasniedzējiem saskaņota plāna rosināt jaunieša interesi par notiekošo kultūrā un sabiedriskajos procesos, kā arī sekmēt priekšstatu veidošanos par savstarpējām attiecībām, draudzību, mācīšanos.
Studentu un skolēnu sadarbības programma „Lakstīgala” bija Eiropas Sociālā fonda projektā „Atbalsta programmu izstrāde un īstenošana sociālās atstumtības riskam pakļauto jauniešu atbalsta sistēmas izveidei” īstenota aktivitāte.
[Sagatavots pēc: http://www.lu.lv/]
Putnu valoda
Skaitāmpants
Lakstīgala:
Puik’, puik’,
Ķēv’ pļavā, ķēv’ pļavā!
Jem, jem kārkla vic’,
Jem, jem kārkla vic’,
Dzen ārā, dzen ārā,
Sit, sit, sit, sit, sit, sit, sit!
[Reizniece 1996 : 118]
Atvars Lakstīgala
Atvars Lakstīgala ir mūziķis un diriģents, kas ieguvis augstu profesionālo atzinību Latvijā un pasaulē.
A. Lakstīgala ir vairāku starptautisku konkursu laureāts, viņš ir ieguvis 1. vietu starptautiskajā pūšaminstrumentu konkursā Jastržebije Zdrojā (Polija, 2000) un Jurjānu Andreja starptautiskajā konkursā „Pūšaminstrumenti” (2001). Par šiem panākumiem A. Lakstīgala ir saņēmis Latvijas Kultūras ministrijas atzinības rakstus. Par sniegumu Liepājas Simfoniskā orķestra koncertos 2010. gadā A. Lakstīgala saņēma Latvijas augstāko apbalvojumu mūzikā – „Lielo Mūzikas balvu”.
Kopš 2010. gada A. Lakstīgala ir Liepājas Simfoniskā orķestra galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs.
[Sagatavots pēc: http://lso.lv/]