Tradicionālā transkripcija

[laĩva]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[lɑ͜ivɑ]


[l] – ’skanenis’.’]

[aĩ] – ’divskanis’) ir monofonēmas, pārējie divskaņi (ai, au, ei, eu, iu, oi, ou, ui) ir bifonēmas. ‘]

[v] – balsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

 

Divzilbju vārds.



laiv-sakne, vārda celms

-agalotne



laiv-a

→laiv+iņ-a

→laiv+el-e

→laiv+i+niek-s

→laiv+i+niec-e

→ laiv+e+niek-s

→ laiv+e+niec-e

→laiv+o-t→laiv-o+tāj-s/-a

   →laiv-o+šan-a

   →ie+laiv-o-t


ķīļ+laiv-a

laiv-as+gal-s

laiv+veid-a

liel+laiv-a

lik-t-eņ+laiv-a

māk-oņ+laiv-a

motor+laiv-a

ponton+laiv-a

švērt+laiv-a


laiv+veid+īg-s, laiv+veid+īg-a

laiv-iņ+veid-a




laivapatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

laiv-a

laiv-as

Ģ.

laiv-as

laiv-u

D.

laiv-ai

laiv-ām

A.

laiv-u

laiv-as

I.

ar laiv-u

ar laiv-ām

L.

laiv-ā

laiv-ās

V.

laiv-a!

laiv-as!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsLaiva atrodas ezera krastā.

2) izteicēja daļa Šis transportlīdzeklis ir laiva.

3) galvenais loceklisKoka laiva.

4) papildinātājs – Makšķernieks ievilka laivu ūdenī.

5) vietas apstāklisLaivā ieplūda ūdens.

6) apzīmētājsLaivas sānus rotāja liels uzraksts.



laivas airi, laivas āķis, laivas borti, laivu brauciens, laivas cena, laivas dibens, laivas enkurs, laivas gali, laivu klase, laivu klājs, laivas konstrukcija, laivas korpuss, laivas ķīlis, laivu laipa, laivas malas, laivas masts, laivu meistars, laivas mezgls, laivas motors, laivu noma, laivas nosaukums, laivas numurs, laivas pārsegs, laivu piestātne, laivas priekšgals, laivas sāni, laivas sols, laivu sports, laivu taisītājs, laivas uzraksts, laivas vidus, laivas vraks

 

airu laiva, buru laiva, dzīves laiva, gaisa laiva, glābšanas laiva, gumijas laiva, kanoe laiva, koka laiva, lietus laiva, oša laiva, plakandibena laiva, pūķu laiva, sacīkšu laiva, ūdens laiva, velna laiva, vienkoča laiva, zvejas laiva

 

akadēmiskā laiva, ātra laiva, balta laiva, brūna laiva, caura laiva, gara laiva, liela laiva, maza laiva, skaista laiva, smaga laiva, pilna laiva, plata laiva, tukša laiva, viegla laiva, zema laiva

 

braukt ar laivu, darvot laivu, gatavot laivu, iekāpt laivā, izkāpt no laivas, kāpt laivā, labot laivu, līgoties laivā, pārvadāt laivā, piesiet laivu, pietauvot laivu, redzēt laivu, remontēt laivu, sēdēt laivā, sēsties laivā, stumt laivu, taisīt laivu, vizināties ar laivu



laiva, s.

Neliels ūdens transportlīdzeklis ar sānu malām un dibenu, parasti atklātu virsu.

Koka, gumijas laiva. Airu laiva. Glābšanas, sacīkšu laiva. Laivu stacija. Vizināties, braukt ar laivu pa ezeru.

[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 578]


laiva, -as, s.

Neliels ūdens transportlīdzeklis ar sānu malām un dibenu, parasti atklātu virsmu.

Buru laiva. Zvejas laiva. Glābšanas laiva. Sacīkšu laiva. Iekāpt laivā. Braukt ar laivu.

Akadēmiskā laivasacīkšu laiva ar kustīgu soliņu un duļļiem, kas izvirzīti ārpus borta.

Kanoe laivakanoe.

Laivu klājsklājs, uz kura novieto glābšanas laivas.

Pie steķiem piesietās laivas smaržoja pēc darvas un sāļām, trūdošām jūras zālēm. Birze 5, 143.

Viļņi, atsizdamies dambja akmeņos, šļācas laivā. Krūmiņš 1, 95.

sal. Tas [zārks] bij neredzēti garš, taisni kā vienkoča laiva .. Upīts 4, 220.

pārn. Debesis ir sārti dzeltenas ar lielām, baltām mākoņu laivām .. Salnāja 1, 118.

.. jahtklubam bija vairāk nekā divdesmit airu laivu (akadēmiskās laivas, smailītes, tautas airēšanas laivas) .. Zvaigzne 52, 12, 29.

 [Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


laĩva, verächtl. Demin. laivele,

1)     das Boot, der Kahn: ar puķīti laivu dzinu Ltd. 1815. palika kâ nuo laivas izmȩsts, er war wie aus den Wolken gefallen. mazu laivu stūmējs, ein beschränkter, einfältiger Mensch;

2)     bootförmige Wolke: kad gaisa laivas stiepjas nuo dienvidiem uz ziemeļiem, tad gaidāms labs laiks Etn. II, 127.;

3)     ein grosser Löffel: nuosmalsti papriekšu savu laivu! Aps.;

4)     das Schiff bei Manz., Glück, besond. liela laiva; dafür jetzt kuģis.

[Sagatavots pēc: ME II : 414]


laiva – laiva; braukt ar laivu – braukt laivā [laivuot]

 [Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


 

laĩva, subst. laĩva, –as, –ài, –u, demin. laĩvĩna.

laĩvas bi nùo kùoka iscìrstas kâ siles, viênc pac viê varja bràukt. tâlu jàu nevarja bràukt, tik gàr ęzara malĩnãm. agrâk bi tâdas izdùoptas laĩvas, tâdas pusapaļas, pa bu`lĩti sàuca.

[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe 1978 : 193–194]

 

làiva, s. – làiva. Laiva. iz vyc plotu làivu tàiśìe, a goĺi làivài ìe smàili.

[Sagatavots pēc: Reķēna 1998 : 552]


laiva – (zvejas) kārba, kocene


Arheoloģijā airu laiva, buru laiva, velna laiva.

 

Sportā laiva, laivas korpuss, laivas nosaukums, laivu klase, laivu meistars.

 

Stikla tehnoloģijālaiviņa, Furko laiviņa, šamota laiviņa.

 

Zvejniecībā laiva.


Vietvārdi Laivas, laivu bāze Burtnieku novadā; Laivas, viensēta Kuldīgas novadā; Laivas, viensēta Daugavpils novadā; Laivas purvs, mežs Vecumnieku novadā; Laivas purvs, purvs Smiltenes novadā; Laivaskalns, kalns Jaunpiebalgas novadā; Laivaskalns, viensēta Jaunpiebalgas novadā; Laivenieki, viensēta Gudenieku pagastā; Laivpurviņš, purvs Alsungas novadā, Birznieku Velna laivas senkapi, senkapi Talsu novadā; Bīlavu Velna laiva, senvieta Talsu novadā; Laivacumi, skrajciems Līvānu novadā; Laivari, viensēta Aknīstes novadā; Mušiņu Velna laiva, senkapi Talsu novadā.

 

UzvārdiLaivenieks, Laiveniece; Laivinieks, Laiviniece.

 

ErgonīmiLaiva, kafejnīca Pāvilostā; Laiva, kultūras un tautas mākslas centra „Ritums” folkloras kopa; Laiva @, teātra studija; Laiva, privātais bērnudārzs Carnikavā; Gaismas laiva, biedrība Rīgā; Laivas, restorāns Jūrmalā; Laivu centrs, restorāns Rīgā; Laivu iela, iela Krāslavā; Laivu nams, veikals Rīgā; Jeņču laivas, laivu noma Ķekavas novadā; Trīs vīri laivā, kafejnīca Rīgā; Ziedu laiva, floristikas darbnīca Rīgā.


laiva, mantots vārds; lš. laĩvas ‘kuģis, laiva’, apv. laĩvė, arh. laiva ‘t. p.’ Par vārda cilmi izteikti dažādi uzskati – gan atzīstot šo vārdu par baltu cilmes, gan uzskatot to par aizguvumu no Baltijas somu valodām. Tā kā somu valodās vārdam nav drošas etimoloģijas, joprojām paliek iespēja, ka laiva ir sens baltu vārds, kas ar (kuršu?) zvejniekiem un jūrniekiem izplatījies visā Baltijas jūras austrumu piekrastē.

K. Būga saista vārdu laiva ar lš. lovs ‘sile, vienkocis (laiva)’; šo domu balsta narev. ławe [lāve] ‘laiva’.

Vārda pamatā var būt arī ide. *el- ‘liekt’ (no kā elkonis) atv. *el-ei-: *lei– ar pied.            -; b. *lei- : *lai- > la. liev– : laiv– ar sākotnējo nozīmi ‘izliekts, ieliekts’ subst. ‘izliekts vai ieliekts (iedobts) priekšmets’.

Senākā laiva bija izdobts vienkocis. Par šo nozīmi sal. v. Schiff ‘kuģis’ ← ‘izdobts vienkocis’ (senāk arī ‘trauks, bļoda’; ar šo nozīmi sal. apv. laiva ‘liela karote’).

[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 494–495]


angļu boat

baltkrievu лодка

franču bateau; canot; barque

grieķu βάρκα

igauņu paat

krievu лодка

latīņu naviculam

lībiešu lōja

lietuviešu valtis

poļu łódź

somu vene

ukraiņu човен

vācu das Boot

zviedru båt



Nesien laivu pie vienas niedras un neliec cerības uz vienu cilvēku.

Kāda laiva, tāds laivinieks.

Nepārdod laivu, kamēr pats sēdi iekšā.

Laiva pati pret straumi nepeld.

Laivas āķi nevajag lietot par irkli.

Kad laiva gāžas, tad jāmācās peldēt.

Līgojas kā laiva uz ūdens.

Stāv kā no laivas izsviests.

laiva viesulī mētājas no viļņa uz vilni, tāpat liekulis mētājas no liekulības uz liekulību.

Mazu laivu stūmējs, plānu galdu urbējs, puskoka lēcējs.


Kad laiva ir uztaisīta gatava, tad to uzliek ačgārniski un šauj krustiski pa viņas dibenu.

 

Laiva jauna jātaisa tā, lai neviens svešs neredz, tad viņa ir viegla un neplaisā.

 

Laivas koki jācērtot un arī pašas laivas jātaisot vecā mēnesī, tad viņas pastāvot ilgi.



Koka putns, linu spārni. – Laiva ar zēģelēm.

 

Koka putns, linu spārni, kaņepāju dzīslas. – Laiva [ar burām].

 

Ziemu nevar ar zirgu pavest, bet vasaru var ar vienu pirkstu pastumt. – Laiva.

 

Kamanas bez ilksīm,

Ceļš bez smiltīm. – Laiva uz ūdens.

 

Koka zirgs bez grožiem, ceļš bez putekļiem. – Laiva.

 

Bez rokām, bez kājām,

Uz vēdera iet. – Laiva.

 

Dzīvs neiet, nomiris iet. – Laiva.

 

Karote bļodā peld. – Laiva peld pa upi.

 

Dzīvs es nesu zaļu kroni,

Nomir’s – dārgu dvēselīti. – Laiva un braucējs.

 

Bļodā sēž, sulā mērcē. – Laiva ar airēm.

 

Gaļa bļodā, bļoda zupā. – Cilvēks laivā, laiva ūdenī.

 

Cilvēks kokā, koks rokā, nāvē skatās. – Cilvēks laivā, aires un ūdens.

 

Baltaitiņa jūrā brida

Dzelteniem radziņiem:

Pretī nāca Rīgas kungi,

Siekiem naudu mērīdami. – Laiva.

 

Brauc, bet pēdas neredz. – Brauc ar laivu.

 

Ķeizars brauc pa jūru,

Karaspēks gar malu. – Laiva un airi.

 

Stirna skrien, mēles pil. – Laiva un airi.

 

Pazīst lāci gulējušu,

Nepazīst aizgājušu. – Laiva.



Laiva, laiva, airi, airi,
Tie bij mani bāleliņi;
Laiviņ’ lēca augstus viļņus,
Airi vilka maliņā.
[LD 30927-0]

 

Jūra krāca, laiva šņāca
Miglajā rītiņā:
Jūra krāca smalka tīkla,
Laiva baltas zēģelites.
[LD 30768-0]

 

Ezeriņa meita biju,
Laivā gulu dienvidiņu,
Laivā gulu dienvidiņu,
Vilnits kreklus balinaja.
[LD 7536-1]

 

Kas tur nāca par jūriņu,
Kas niedrites brikšķinaja?
Viena laiva meitu nāca,
Otra jaunu puiseniņu.
Meitu laiva izpušķota,
Puišu laiva izrakstita:
Meitu laiva izpušķota
Baltiem ievu ziediņiem;
Puišu laiva izrakstita
Veciem prūšu dalderiem.
[LD 30973-6]

 

Līgoj’ divas ošu laivas
Uz Burtnieku ezeriņa.
Viena bija māršu laiva,
Otra balta bāleliņa.
Māršu laiva izpušķota
Ar ābeļu ziediņiem;
Brāļa laiva izpušķota
Ar vanaga nadziņiem.
[LD 30973-11]

 

Vak’rā Saule noiedama,
Iekāp zelta laiviņā;
No rītiņa ceļoties,
Paliek laiva līgojam.
[LD 33878-3]

 

Stājās laiva Daugavā,
Piekusuši stūrmaniši;
Stājās dzirnus maltuvē,
Piekusušas malejiņas.
[LD 8220-0]

 

Tēvs dēlam laivu taisa
No osiša dēlišiem.
Oša laiva viegla laiva,
Tā negrima dibinā,
Tā aizgāja pa jūriņu
Spīdedama, vizedama,
Spīdedama, vizedama,
Burbulišus mētadama.
[LD 30868-0]

 

Tautiets mani aicinaja
Savā ziedu laiviņā.
Tev, tautieti, ziedu laiva
Pilna gaužu asariņu.
[LD 17993-0]

 

Nāc, māmiņ, jūrmalē,
Tava dēla laiva nāk.
Gan māmiņ’ pats pazīs
Savu austu zēģelit’.
[LD 30857-1]

 

Grūt’ manam kumeļam,
Oša laiva vezumā;
Grūt’ manam bāliņam,
Netikuse līgaviņa.
[LD 21931-0]

 

Noiet Saule vakarā,
Iekrīt zelta laiviņā;
Uzlec Saule no rītiņa,
Paliek laiva līgojot.
[LD 33878-0]

 

Šodien saule tumša tek
Aiz lielām žēlabām:
Vakar slīka oša laiva
Ar deviņi bāleliņi.
[LD 30849-1]

 

Līgo viegli, liepas laiva,
Neva celmu Daugavā;
Ej, māsiņa, neraud gauži,
Nav māsices tautiņās.
[LD 17501-0]

 

Pūt, vējiņi, dzen laiviņu,
Necel viļņus ezarāi:
Bārenišu laiva nāk
Par ezeru līgodama.
[LD 4179-0]

 

Lai sapuva oša laiva,
Kad nav laba īrejiņa;
Lai sapela tautu meita,
Kam godā nedzīvoja.
[LD 6569-0]

 

Oi, Dīveņ, ratavoi,
Sleikst maņ divi boļeļeņi:
Zīdu laiva apsagoze
Pošā jiuries videņā.
[LD 30689-1]

 

Pi ņidritis laivu sēju,
Pi auzeņis kumeļeņu.
Spruka laiva nu ņidreitis,
Nu auzeņis kumeļeņš.
[LD 30995-3]

 

Ņidri kust, ņidri kust,
Kas tos ņidris kustynōja?
Divi gōja maršu laivys,
Treša boltu boļeļeņu.
Maršu laiva aizpuškota
Obeļņeicu zīdeņim;
Broļu laiva saraksteita
Vanadzeņa nadzeņim.
[LD 30973-12]


Zelta laiva

       Kādā kārtīgā, pieticīgā lauku sētā dzīvoja vīrs ar sievu un viņiem bija trīs dēli: divi saimniekdēli, viens Dievdotais. Turienes ķēniņš bija izsludinājis, kas pie viņa meitas var atbraukt ar tādu zelta laivu, kas iet pa zemes un ūdens virsu, tas to dabūs par sievu.

Mūsu trīs brāļi arī norunājuši zelta laivas taisīt. Labi. Saimniekdēli nu taisījuši savas laivas kopā, vienā vietā strādādami, bet Dievdoto atstūmuši, lai paiet sāņus kaut kur citur darboties, jo tikpat nekas prātīgs tur neizjukšot. Jā, jā, – Dievdotais gājis arī.

Tad pie saimniekdēliem brāļiem – tas bijis vai otrā, vai trešā dienā – pieradies vecs vīriņš un lūdzies, lai dodot viņam ko ēst – dikti esot izsalcis.

Tie atteikuši: „Kur mēs ņemsim tev ko dot, diez, vai pašiem vēl pietiks?”

Nu vīriņš nogājis pie Dievdotā un lūdzis tam ēst. Dievdotais teicis, ka maz viņam gan esot, bet, cik esot, tik došot.

Viņi abi paēduši. Tad vecītis teicis: „Iesim nu pagulēt!”

Dievdotais atsacījis: „Ko nu gulēsim? Jātaisa zelta laiva. Būs jābrauc pie ķēniņa meitas, un laiva vēl nebūs gatava.”

Bet vecītis pierunājis šo: „Iesim tikai gulēt, kad piecelsimies, laiva būs gatava.” Labi. Gulējuši arī. Izgulējušies – tiklīdz pamodušies – laiva laistījusies vien pretim.

Vecītis tad iesēdinājis Dievdoto zelta laivā, palaidis, lai iet pa sausu zemi, pa ūdeni, un teicis, ka braukdams viņš iemantošot trīs sulaiņus.

Braucis, braucis zelta laivā, ieraudzījis vienu vīru: tas bijis zvaigžņu skaitītājs. Viņš varējis izskaitīt, lai būtu zvaigznes, cik būdamas. To paņēmis līdz un braucis atkal. Piebraucis, ieraudzījis deviņu ezeru dzērēju. Viņš varējis deviņi ezerus uzreiz izdzert. Paņēmis to līdz un braucis atkal. Pabraucis, ieraudzījis ledus grauzēju. Paņēmis to arī līdz un aizbraucis ķēniņa pilī. Te nu esot zelta laiva, kas pa zemes, pa ūdens virsu iet – lai dodot solīto ķēniņa meitu.

Ķēniņš par laivu gan izpriecājies, bet meitu negribējis vairs dot. Ja izskaitīšot viņam adatas, tad gan domājot atdot. Un viņš ievedis Dievdoto vienā kambarī, tur bijušas dikti pulka kniepadatu, un licis, lai tās izskaita.

Dievdotais teicis: viņš izskaitīšot gan, lai tikai ļaujot viņam vienu sulaini ņemt līdz. Ķēniņš ļāvis arī. Nu pasaucis zvaigžņu skaitītāju. Tas ienācis kambarī, teicis: „Iesim tikai gulēt, es jau zinu, cik tur ir!”

Labi – gulējuši. Otrā rītā ienācis ķēniņš, prasījis: „Nu, cik tur ir?”

Tik un tik – pateicis, un nu ķēniņam meita bija jāatdod. Bet viņš tomēr vēl neatdevis, licis Dievdotam, lai izdzerot deviņi mucas vīna, tad došot.

Dievdotais sacījis: viņš izdzeršot gan, lai tikai ļaujot vienu sulaini ņemt līdz. Ķēniņš ļāvis arī. Nu pasaucis deviņu ezeru dzērēju, un tas tikai ņēmies dzerdams; Dievdotais atkal gulējis pa to laiku. Atmodies, saucis, lai viņam arī drusku padodot nodzerties, bet dzērējs teicis, ka vairs neesot.

No rīta ķēniņš iegājis un pieklauvējis visām mucām – patiešām: visas bijušas tukšas, bet meitu tomēr vēl neatdevis, teicis, ka izkurināšot krāsni, un, ja viņš, Dievdotais, tai krāsnī nākošu nakti varēšot izgulēties, tad meitu dabūšot. Tā krāsns pa deviņi asi jau cilvēku vilkusi iekšā.

Dievdotais atteicis: viņš izgulēšot gan, lai tikai ļaujot vienu sulaini ņemt līdz. Ķēniņš ļāvis. Nu pasaucis ledus grauzēju. Abi gājuši pie krāsns, liesma jau pa deviņi asi sākusi šos vilkt iekšā. Tad ledus grauzējs iespļāvis vienreiz krāsnī, un nu jau varējuši labi tuvu pieiet. Pieejot klāt – vēl esot par karstu. Spļaujot vēl otrreiz. Nu ielienot iekšā, sākot gulēt, – vēl esot par karstu: spļāvis vēl trešo reizi, nu guļot līdz rītam, kā tikai patīkoties.

No rīta ķēniņš atnākot raudzīt – jā – šie abi guļot sarāvušies. Bet ķēniņš vēl nedodot meitu. Ja viņš staģenē varot izgulēt, kur esot lācis, tad dabūšot meitu. Neko darīt, paņēmis kokles un gājis staģenē iekšā koklēdams. Lācis, kokles padzirdējis, teicis, lai viņu arī iemācot koklēt. Dievdotais smējies: „Es tevi iemācītu gan, ja tik tu mani pasargātu no tiem, kas rīt durvis vērs vaļā!”

Lācis tā ar mieru. Dievdotais nu māca lācim koklēt, līdz miegs nāk virsū, lai Dievdotais droši guļot staģenes dubenā, viņš gulēšot priekšā un apsargāšot šo.

Labi. Dievdotais apgūlies dubenā, un lācis apgūlies pie durvīm.

No rīta ķēniņš domājis: „Nu, vai Dievdotais izturējis būs?” un gājis raudzīt. Piegājis pie staģenes durvīm, pieklauvējis. Lācis apsaucis: „Kuš! Kungs guļ dubenā!”

Nu ķēniņš saucot Dievdoto ārā un dodot savu meitu par sievu.

Dievdotais ar jauno sievu, ar saviem trim sulaiņiem sēdies zelta laivā un nu braucis pa ūdeni uz mājām. Tad nu saturējuši tādas kāzas, kādas vēl nekad nav bijušas.

[http://baltuklubs.lv/biblioteka/pasakas.html#1]


Rīgas Kristaps

Kristaps bijis pārcēlājs pār Daugavu. Viņš bijis liels un spēcīga auguma. Viņam bijusi neliela būdiņa Daugavas malā, kurā viņš dzīvojis. Kad vajadzējis pāri celt no viena krasta uz otru, cilvēki viņu saukuši.

Reiz kādā vakarā bijis jau stipri vēls, Kristaps dzird, upes malā raud bērns. Kristaps izgājis no būdiņas un jautājis:

„Ko tev, mazais, vajag?”

 „Vajag pāri uz otru pusi!”

Kristaps lāga negribējis braukt, bet nu domājis, bērns tā raud, pārvedīs arī. Paņēmis bērnu un nesis uz laivu. Bet, tavu brīnumu, – bērns kļūst arvien smagāks un smagāks, ka nebijis vairs pa spēkam līdz laivai aiznest. Tumsa arī jau krietna, bērns it kā iemidzis. Kristaps nodomājis: pārvedīšu rītā. Tā paņēmis bērnu, ienesis savā būdiņā un noguldījis gultā. Pats nolicies turpat zemē nosnausties.

Rītā pamodies, Kristaps piecēlies un gājis pie gultas, lai paņemtu bērnu un pārvestu pāri upei. Bet tavu brīnumu, bērna vairs nebijis! Tikai tai vietā, kur bērns gulējis, atradusies liela naudas čupa. Kristaps par šo naudu nopircis visu Rīgu, jo Rīga bijusi tik maza, ka vilks cauri varējis izskriet.

No tā laika Kristaps iesaukts par Rīgas Kristapu.

[Sen to Rīgu daudzināja 1973 : 31–32]

 

Daugava – laivu un plostu ceļš

Ai, kas senāk laivu gāja pa Daugavu! Lielākā daļa ar zēģelēm, balta Daugava bija, kā ar kaijām pilla. Plēsa plienus un veda uz Rīgu. Bargu naudu pelnīja. Ar laivām naudu no Rīgas uz augšu cēla! Laivas bieži ar zirgiem gāja: simts divdesmit asis šnore pie laivas, zirgi priekšā; kur liela laiva, jūdza divus zirgus. Paši kornē – stūrē to laivu.

Pavasaros cara laikā lielā ūdenī no Vitebskas nāca lielas laivas. Lielā ūdenī tā nemanīja krāces.

Kad pavasarī nāca plosti – pa septiņi simti pa dienu! Kad bija zaloms – koku sastrēgums –, laivas laida pie malas. Kur tāda augsta klints (Daugavā, pie Daugmales – Tīču pilskalna), tur tās laivas privilēja, laida malā.

Gravā pie Tīču pilskalna bija laivinieku un plostnieku krogs: Varžkrogs, tā tie veči krogu bija iesaukuši.

[Sen to Rīgu daudzināja 1973 : 142–143]


 

Kāds zēns iekāpis laivā virs ezera un gribējis vizināties. Māte teikusi, lai nebraucot, ka nenoejot dibenā. Zēns teicis: „Mamm, tad es braukšu tur, kur dibena nav!”

[Latviešu tautas anekdotes 1982 : 9]

 

Divi cēlāju puiši vasaras laikā sēdēja savā laivā pie Rīgas lielā tilta, kungus gaidīdami, kas liktos pārcelties uz Zaķusalu. Atnāca arī šāds tāds kungs, gribēja iekāpt laivā, klupa un iekrita Daugavā. Viens no puišiem, kas labi mācēja peldēt, mudīgi tam leca pakaļ, saķēra viņu pie svārkiem un viņu izvilka. Tā kungs pēc īsa brītiņa, jau izglābts, vesels atkal stāvēja uz tilta, roku bāza kabatā, piecu mārku gabalu izņēma un pateikdamies to savam glābējam iedeva. Puisis, to naudu apskatījies, sacīja: „Kungs, laba nauda gan, bet pārlieku maz.” Otrais, viņa naudas kārību lamādams, šim atkal uzbrēca: „Muļķis, kungs gan pats labāki zinās, cik viņš ir vērts!”

[Latviešu tautas anekdotes 1982 : 65]


Zvejnieku darbs

Senāk bija tikai airu laivas, un, kad gāja jūrā tīklus mest, tad viens īrās un divi meta tīklus. Tīklu metējus sauca par „akmeņu metējiem”, jo pie tīkla bija piesieti akmeņi. Parasti akmeņu metēji bija bērni. Tīklu laida lēni, bet, kad nāca akmeņi, tad svieda. Tīklus izmeta no vakara, nakti zvejnieki pārgulēja turpat laivā uz jūras. Ap pulksten diviem, trim cēlās augšā un vilka tīklus laivā. Tie bija jau zivju pilni.

Malā gaidītāji palīdzēja laivu izvilkt. Dulbatos, kur ieliek duļļus, ielika striķus – bičkas – un vilka pār pleciem.

Zivis izņēma no tīkliem, sabēra laivās un veda uz Rīgu pārdot. Uz Rīgu ar zivīm parasti brauca viens vatnieks un ēst nesējs. Zvejniekiem parasti ēst atnesa malā, un viņi tūliņ brauca atkal jūrā, jo, kamēr ar mazām laiviņām selgā aizīrās, pagāja ilgs laiks. Uz Rīgu brauca ļoti agri, jo, kad vēlāk aizbrauca, vairs nevarēja zivis izpārdot.

[Sen to Rīgu daudzināja 1973 : 144]

 

Zvejā jau piedalījās brāļu Otomeru uzbūvētā motorlaiva, Staltes, Leitendorfa un Jankevica motorlaiva „Banga”, vairākas vadlaivas, platdibenes, bija ierīkotas zvejas spailes, nodibināts zvejnieku kooperatīvs „Zivs”, uzcelta un darbojās zivju pārstrādes kūre. Pienākusi kārta Frīdentāla, Hausmaņa un Zembaha motorlaivas „Kaija” būvei. Un tā 1935. gada pavasarī Zembahos sākās motorlaivas „Kaija” būve, ko veica piekrastē pazīstamais laivu meistars, košradznieks Didriķis Volganskis, kam palīgos nāca dēls Kārlis un nākamie laivas saimnieki – Gusts, Rūdolfs un Valdis.

Kokmateriāli jau laikus sazāģēti, izžuvuši. Laivu ķīlis, ribas, priekšvadnis, brusas un kalumi sagādāti, pat Seilera piecu zirgspēku iekšdedzes motors Pērnavā pasūtīts. Visi kokmateriāli tika apstrādāti – ēvelēti, slīpēti, lai neplēstu un nebojātu tīklus, zvejas spailes un laivas aprīkojumu. Vīri ātri vien uzstādīja laivas ķīli, priekšējo un aizmuguras brusas, veidņus laivas formas fiksēšanai un ierīkoja laivas ribas.

Laivu karkasa apšuvuma dēļu sutināšanai ierīkoja nelielu sutinātavu, kur sausie dēļi tika pa vienam ielikti un izsutināti, lai tos varētu izliekt atbilstoši izvēlētam laivas profilam. Darbs bija atbildīgs, jo slikti izsutināts dēlis liecot plaisā un nav derīgs laivas karkasa apšuvumam. Labi izsutinātu dēli ar spīlēm nostiprināja pie pēdējā laivas karkasa ribām piestiprinātā dēļa un ar platām platgalvju naglām uzmanīgi pienagloja. Naglas daļu, kas izgāja ārpus sastiprinātajiem dēļiem, atlocīja un naglas atlocīto galu iedzina jau agrāk piestiprinātajā dēlī.

Kad laivas ribas bija apšūtas dēļiem, ierīkoja bortu, izgatavoja un uzstādīja tilgaldus (laivas grīdu), ierīkoja pamatni mastam, attiecīgās vietās uzstādīja kalumus, izgatavoja stūri, airus, duļļus, ūdens sūkni, liekšķeri, solus, nelielu priekšējo un aizmugures slēgto mantu glabātuvi. Aizmugures slēgtā mantu glabātuve vienlaikus kalpoja laivas stūrmanim par sēdekli. Laivas korpusu no iekšpuses un ārpuses nodarvoja. Šai procedūrai netika pakļauti tilgaldi, mantu glabātuves, masts, airi, sūknis, soli un liekšķere. [..]

Zvejas spailes, laivas, ēkas, zvejnieku rīcībā esošais kustamais un nekustamais īpašums bija regulāri jākopj, jālabo un jāaprūpē, lai tas pēc iespējas ilgāk kalpotu, dotu lielāku atdevi un drošumu. Sevišķi rūpīgi tika koptas laivas, kuras katru pavasari pirms zvejas sezonas sākšanas regulāri saremontēja un nodarvoja. To labi zināja arī Ventspils apriņķa deģi – darvas tecinātāji, kuri marta nogalē vai aprīļa sākumā regulāri apbraukāja jūrmalnieku ciemus un piedāvāja savu produkciju zvejniekiem.

[Zembahs 2012 : 143–165]



Laivā

 

Viegli šūpojas niedras.

Vējš lēniem vēzieniem skauj.

Dzelmē zib zaļganas šķiedras.

Ak, izstiep roku un ļauj,

Lai vilnis, kas delnu tev kļauj,

Pret plaukstu līgani turas!

Kur atvars, kas dibenā rauj? –

Spīd spokaini sudraba spuras. [Strēlerte 1992 : 14]

 

 

Kad laivas darvo

 

Darvotam ilgāks mūžs.

Bet darva ir melna.

To bieži sūta pie velna

Un saka nievas.

 

Zied kāpā ievas.

Ik pavasarus

Tās baltus zarus

Liec laivām pāri.

 

Bet laivas kāri

Dzer spēka zāles:

Jūrā un tālēs

Stiprumu gaida.

 

Ieva smaida…

Ar darvas rūgtumu ziedu saldums

jaucas,

Un kopā tas saucas –

Darbs. [Ziedonis 1983 : 7–8]

 

 

Vendzele

 

Iebrauca vendzelē

Duj laivas ar zivīm.

Izkāpa zvejvīri

Ar reņģēm, ar mencām.

 

Jūra veļ baltvilni

Kā māju tik lielu.

Laimīgs, kas atbraucis

Te mājās, te krastā.

 

Vendzele sagaida

Duj laivas ar zivīm.

Vendzele glābēja

It visiem, it visiem. [Rūmnieks 1990 : 54]

 

 

Lubāna pļavas

 

Acis pagurst, vērojot šo plašo līdzenumu,

Kur zaļā klajumā aiz miglas dūmiem

Mirdz saulē upes vilnis sidrabains,

Kur zilā tālumā pats sirmais Lubāns

Vēl savās teikās, baigi šalkdams, snauž.

 

Kad zāļu stiebrus ziedu nasta liec,

Tad uz šo vientulīgo, skaisto, kluso vietu

Sāk lēni slīdēt sienpļāvēju laivas.

Un dziļo klusumu še pārtrauc darba dziesma,

Līdz vēlai naktij viņu izkapts dzied.

 

Tā paiet mēness, nedēļas un dienas,

Kad saldā siena smaržā visi reibst.

Pēc zaļi-pelēki pret zilu gaisa fonu

Stāv rindās siena kaudžu kupoli,

Un jautru strādnieku un meitu dziesmas

Ar laivām līdzi projām aizlīgo. [Eglājs 1954 : 51]

 

 

Laivas

 

Jānim zila motorlaiva,

Motorlaiva – laba laiva,

Tik uz vietas jāpaliek

Tad, kad motors samaitājies.

 

Man ir balta buru laiva,

Buru laiva – laba laiva,

Buras – tās jau nemaitājas,

Tikai retu, retu reizi

Gan uz vietas jāpaliek –

Tad, kad samaitājies vējš. [Ļūdēns 2014 : 28]

 

 

Balodis un puisēns

 

Pliku, plaku, baltspārnīts,

Gaisā rotā balodīts,

Saules staros mirdzot skrien,

Daiļas gaisa cilpas sien.

 

Lejā mazs, mazs puisēniņš

Lūkojas, kā lido viņš;

Ak, cik labprāt tiktos tam

Laistiem līdzi lidoņam!

 

Gaidi, gaidi, puisīti:

Aizskries gadi skriedami,

Būsi gaisa lidotājs,

Tēvu zemes sargātājs.

 

Gaisa jūras dzidrumā

Irsies laivā spārnotā,

Saules sidrabmirdzā tīts,

Tā kā baltais balodīts. [Plūdonis 1981 : 28]

 

 

Zīmējums

 

       Kas tur būs?

       Puika būs.

       Un, kad puika būs,

kas tad būs?

       Laiva būs.

       Un, kad laiva būs,

kas tad būs?

       Puika būs.

       Puika? Un, kad puika būs,

kas tad būs?

       Upe.

       Un, kad upe būs,

kas tad būs?

       Laiva.

       Un, kad laiva būs,

kas tad būs? Puika?

       Dumjā galva…

       Zivs! [Līvzemnieks 1987 : 52–53]

 

 

Laivā

 

Veļ viļņi vogas volgas,

Kai zvoni airi skaņ.

Dzīd divas steigas spolgas:

Mums smīkli sasaskaņ.

 

Zib žylbynūša zaiga,

Kod kaija lūku līc.

Nōc, nūsalīc pi vaiga,

Nōc, rūku rūkā līc!

 

Šolc seiki sausā skaņā

Gar laivu nīdru glōsts.

Mīg soldā nasamaņā

Sōrts, smaržeigs lyupu stōsts… [Madsolas Jōņs 1998 : 252]


 

Mani pārsteidza arī Emīlijas baltais un stingrais soliņš – kā tas skaidri un nepārprotami savienoja labo un kreiso sānu.

Bet viņas plakanais dibens vispār nebija aprakstāms ar vārdiem! To vislabāk varēja sajust ar kāju pirkstiem – pret to stingri un droši atsperoties – bez bailēm paslīdēt! Tomēr kaut ko tādu es nekad nepasāku ar kurpēm kājās. Vispirms es vienmēr izmetos zeķēs, lai cik cauras tās arī nebūtu, un tikai tad uzdrošinājos iekāpt šajā baltajā, graciozajā laiviņā. Dažkārt jau gadījās arī ieraut pa kādai skabargai, bet tas manu patiku pret Emīliju ne par kripatu nemazināja.

Varbūt vienīgi mani sāpināja mūsu sētā visiem zināmais, ka šī sapņu laiviņa, kas bija radīta it kā tieši tāpēc, lai es ar to kuģotu pa visiem apkārtnes ūdeņiem, vispār nepiederēja man. To jau vairākas nedēļas kāds pavecāks laivu meistars darināja mūsu sētas sētniekam Ādolfam – mazam, mazam vīriņam, kas vasarā bija nolēmis ezera doņu puduros makšķerēt ruduļus un, lai copējot justos drošāk, laiviņu grasījās nosaukt savas māsas Emīlijas vārdā. [..]

Un jau pēc dažām dienām viens virves gals bija piesiets dzelzs riņķim Emīlijas priekšgalā, bet otrs pie – āķa motorlaivas pakaļgalā. Es, ar abām rokām iekrampējies laivas ārmalās, ar kājām atspēries pret tās plakano dibenu, gaidīju uzrāvienu, kam bija jāseko pēc motorlaivas izkustēšanās. [..]

Tad sekoja neliels izrāviens, no kā es bijos visvairāk, un Emīlijas apņēmīgais priekšgals sāka šķelt ūdeni. Tas abās pusēs vienmērīgi plūda gar laivas sāniem, tā pamudinot Lutausi vēl drusku piedot gāzi… Tagad jau motorlaivas atstātajā ūdens vagā Emīlija drusku šūpojās, bet tas nebija ne biedējoši, ne bīstami, un es, pat palaidis vaļīgāk pie laivas bortiem balti sakrampētos pirkstus, atslābināju arī atspērienu. Un tajā brīdī man pie kājām kaut kas iešļakstējās. Daudz jau nevajadzēja laika, lai pavērtos lejup un secinātu, ka pa Emīlijas gludā dibena spraugām sūcas iekšā ūdens…

[Rungulis 2015 : 10–14]

 

Piepeši Janis iekliedzās:

Laiva! Laiva!” viņš sauca.

Visi pagriezās uz Jani, kurš ar rokām māja pret dienvidiem. Tur peldēja neliela laiva un bij jau tik tuvu, ka varēja izšķirt, cik cilvēku tajā sēdēja. Bij pavisam septiņi. Divi airēja, viens stūrēja, un četri sēdēja, nekā nedarīdami.

Vecais Dalda salika rokas un pacēla tās mēmi uz augšu.

„Birkenbaum! Birkenbaum!” šņukstēja puika.

Kad laiva tik tuvu bij pienākuse, ka ģīmjus varēja izšķirt, tad zvejnieki redzēja, ka tajā sēdēja trīs sveši un Stūre, Skapāns un abi Cubuki, visi četri vairāk miroņi nekā dzīvi cilvēki.

Zvejnieki laivai steidzās pretim. Pēc dažiem pūliņiem viens airētājs uzkāpa uz ledus gabala.

Viņš sveicināja un sacīja kaut ko, bet neviens viņu nesaprata, jo viņš nerunāja pa latviski. Beigās Grīntāls ar zīmju valodas palīdzību izzināja tik daudz, ka laivā ne vairāk kā septiņus cilvēkus varot uzņemt. [Blaumanis 1976 : 568]

 

Astoņas laivas visas reizā atstāja krastu un īrās uz augšu, uz selgu, kā teic zvejnieki.

Zane ar māti stāvēja malā un noskatījās tām pakaļ. Vienmērīgā ātrumā, bez burām viņas slīdēja arvien dziļāk un dziļāk iekšā, tur šausmīgajā tumšumā, kas kā melns mūris pacēlās iz kļūmajiem plūdu bezdibeņiem līdz pašām debesīm. Vēl varēja izšķirt katru laivu par sevi… Bet, ko tālāk tās gāja, to neskaidrāk un nenoteiktāk atdalījās cits no cita viņu drūmie apveidi, kamēr beidzot tās visas sakusa kopā vienā bezveidīgā blāķī un pazuda tumsas milzīgajās žaunās. Tikai airu saceltie mazie vilnīši steidzās cits pakaļ citam uz malu un, piesizdamies pie čugām, pļukšķēja: tāl, tāl… tāl, tāl… tāl, tāl… [Plūdonis 1956 : 344]

 

   Emīlijas kundze, jūs man piekrītat? – Kārlis negaidīti pārprasa un izsit no domām, – un mums ir liels prieks, redzot, ka jūs savā laikrakstā ceļat tautu uz pašapziņas meklēšanu. Mēs redzam, ka jums arī rūp mūsu tautas gaišā nākotne un ka arī jūs veidojat nākotnes cilvēku. Neesmu jūsos vīlies.

Kārlis iesākumā runā kā taustīdamies. It kā viņš peldētu pa jūru, meklēdams kādu atbalstu vai plostu, uz kura uzkāpt. Viņa runa top daiļrunīgāka un vienlaikus arī vispārīgāka. Frāžaināka un neko neizsakošāka. Esmu dzirdējusi Vācijā tā daudzviet runājam.

Ar vārdiem „tauta ir nogurusi” Kārlis ir uzsēdies vārdu zirgā. Nu viņš ir laivā un kuģo. [Muktupāvela 2010: 345–346]

 

– Peļd! Peļd! Laiva peļd! – nu skrīšonas aizaeļsis, sauc kupraineits Stasis. Vīnā rūkā turādams žabārklu, ūtrā – kōrkla myzā īvārtas pōrs leidakas.

– Koč vēļ mygla, tūmār es saskateju laivu. Lellaiva – brauc seši veiri, četri airej, diveji sēž laivas pakaļgolā.

– Kur tu tū redzēji? Nu piļs tūrņa nav dzērdātas roga skaņas, – dūmeigs vaicoj Staša tāvs Augusts.

– Es beju aizgōjs leidz Iudrupes leikumam, tī pi krosta iudiņs saklōks, leidakom tei vīta pateik. Te dzēržu airu šļakstus… pasarōda laivas siluets. Nu un es, daudzi nadūmōdams, caur mežu skrēju uz sātu. [Linužs 2016 : 10]


 

(Pieskardamās pie laivas.)

BARBA. Laiviņ, Daugavlīdaciņa,

Stāvi cieti pie niedrītes.

Es tevī sēdīšos

Kā sēdēj’ mans mīļākais!

Aires zelta galiņiem,

Jūs līdakas, zelta spuras,

Es jūs ņemšu rociņās,

Kā ņem mans mīļākais!

(Viņa iekāpj laivā un paņem aires.)

Uz mīļā stiprām rokām

Manas rokas kā putiņas, –

Uz solīša atsēžos

Kā mīļam klēpītī, –

Mīļais mani rokās ceļ,

Aiznes mani šūpodams

Kā vilnītis gaigaliņu. [Rainis 1980 : 459]

 

ULDIS.

(Kurš visu laiku stāvējis drūms, atbīda nost ļaudis no Barbas.)

Ejat nost! viņa mana.

(Ceļos mezdamies.)

Baibiņ, manu bailenīti,

Tu jau manim neizbēgsi!

Tevi turu, tevi nesu.

(Viņš paceļ Barbu un ienes laivā.)

Pūt, vējiņi, dzen laiviņu,

Aizdzen mūs jūriņā!

Jūras baltā augstumā! [Rainis 1980 : 471]

 

GUNDEGA.

(Atskatās pārsteigta.)

Kas tad tā? Kur radās tā?

RASULĪTE.

Esmu Rasulīte,

Avota dvēselīte.

Zaļvilnīšu laivā,

Baltburbuļu mājā.

Mūžam mainošu plūdu

Es nāku un zūdu. –

Biju Žņaudzēja varā.

Labs vīrs gāja karā,

Atbūra būrumu.

Par darba sūrumu,

Par krietno dabu

Atdarīšu labu ar labu. [Brigadere 1970 : 103]

 

KORIS. Pieliecos, nodzēros

Straujupītes maliņā.

Pieskrien zaļa līdaciņa,

Norauj manu vainadziņu.

Aiznes manu vainadziņu,

Burbulīšus mētādama.

Ņem, bāliņ, oša laivu,

Brauc pēc mana vainadziņa.

– Oša laiva smaga laiva,

Tā nogrima dibenā.

– Ņem, bāliņ, liepas laivu,

Brauc pēc mana vainadziņa.

– Liepas laiva viegla laiva,

Vējš izpūta maliņā.

– Ņem, brālīti, ziedu laivu… [Zālīte 2001 : 226]

 

ŽANIS. Labāk runāt mazāk nekā par daudz. Puika jāiedabū Zviedrijas laivā. Tā ir vienīgā iespēja viņu glābt. Bet tik vienkārša tā lieta nav. Laivas nāk reti, un nekad nevar zināt, kad tās parādīsies. Krasta tuvumā gaida simti ģimeņu ar maziem un slimiem bērniem. Nebija viegli kaulēties un draudēt. Tagad jāgaida ziņa. Es tur pieprasīju divas vietas.

DAGA. Divas?

ŽANIS. Jā, divas: vienu puikam, otru tev. Man vēl jāpaliek tepat.

[Zīverts 2002 : 87]



 Atkarībā no sarežģītības pakāpes [laivu] būvniecība ilgst 2–5 nedēļas. Ķīlis, vadņi, brangas top no ozola, korpuss no priedes dēļiem, kas sastiprināti ar vara kniedēm. Laivu būvei tiek izmantoti Latvijas koki. Ar ozoliem nav problēmu, grūtāk dabūt piemērotus priedes dēļus, jo tiem jāatbilst vairākiem nosacījumiem: kokam jābūt ziemā „grieztam”, bez zariem, diezgan platam, vēl labāk, ja 2–3 gadus noturētam.

Laivu sāk būvēt no ķīļa, dēļus pirms iebūvēšanas tvaicē īpašā iekārtā, lai tie kļūtu elastīgi un tos varētu vieglāk izliekt. Izžūstot dēļi cenšas atgūt dabīgo formu, tādēļ laiva iegūst monolītu korpusu ar augstu stiprību. Vispirms tiek savienoti vadņi un ķīlis, tad tiek ievietoti lekāli, kas nepieciešami, lai paredzētajās vietās novietotu korpusa dēļus. Ievietojot brangas, laivas korpuss ir pabeigts un gatavs darvošanai. Darvas uzdevums ir pasargāt koksni no mitruma kaitīgās iedarbības, tādēļ laivu meistari visos laikos meklējuši iedarbīgāko darvas recepti. [Knipše 2014 : 64]


 

Laiva, tāpat kā tilts un laipa līdzīgā kontekstā, simbolizē veiksmīgu pāreju, pārkļūšanu pāri bīstamai vietai. [..]

Laima tautasdziesmās parādās cilvēkam arī kā laiva. Laiva pasaules tautu folklorā ir viens no Lielās mātes jeb pirmmātes veidoliem, kas simbolizē Visuma dzemdi, šūpuli, radošo sākotni. Kā laiva (vai ciešā saistībā ar laivu) tautasdziesmās figurē gan Laima, gan Māra (citreiz saukta par Vecu māti). [..] Vienlaikus laivas simbolika tuva ratu simbolikai un nozīmē pāreju no vienas pasaules citā. Laivā no veļu valsts ūdeņiem izkļūst likteņdievības. [Kursīte 1996 : 208; 238]

 

Mītos par Saules diennakts kustību vērojami vairāki slāņi vai kultūras loki. Visvecākajam slānim var piedēvēt uzskatus, kas saista Saules dievieti ar debesīm. Viena daļa tēlo Sauli mūžīgā, nenogurstošā kustībā: dienu viņa, visiem redzama, brauc, tek, dej vai kāpj pa debesu kalnu (arī ap to vai gar to), bet naktī veic atkal atceļu, neredzama, aiz apvāršņa, pa Pasaules jūru, kas ierobežo zemi no visām pusēm. [..]

Antropomorfais mīts parasti liek Saulei kustēties uz priekšu ratos vai kamanās ar diviem vai trim dzelteniem kumeļiem. [..] Ratu vietā braukšanai pa ūdeni lietojama laiva: „Ni šodien, ni vakar netek Saule kājiņām: pār siliņu ratiņos, pār jūriņu laiviņā.” Izņemot vienu dziesmu, kas tieši attēlo Saules zelta ratu uzņemšanu sudraba laivā, citas runā tikai, ka „saskanēja zelta irkļi sudrabiņa laiviņā” vai „laiviņā iemetot”. [..] Ar Saules koka motīvu var savienot arī uzskatu, ka viņa pavada nakti laivā vai lieto laivu, lai nokļūtu savā naktsmītnē. Šo abu ar dabas parādībām tieši saistīto mītu kompleksu relatīvais vecums grūti nosakāms. [Mitoloģijas enciklopēdija 1994 : 218]

 

Laiva sastopama daudzu tautu mitoloģijā un bieži simbolizē nokļūšanu no dzīvo valstības uz mirušo vai arī otrādi.

Grieķu mitoloģijā pārcēlājs Harons pārvadā mirušos savā laivā pāri robežupei (Stiksai vai Aherontai) uz pazemes valstību.

Ēģiptiešu mītos saules dievs Ra kuģo saules laivā pa debesīm dienas laikā un cauri pazemei – pa nakti.

Ļoti bieži ar laivu salīdzina pusmēnesi. Tā kā laivas forma ļauj kuģot abos virzienos, laiva ir arī romiešu divsejainā dieva Jāna simbolisks iemiesojums.

[Sagatavots pēc: Herders 1993 : 84]

 

Daudzām tautām, kas dzīvo upju vai jūras krastos, nelielas laivas (pretstatā lielākiem kuģiem) simbolizē līdzekli, kā pāriet no materiālās pasaules garīgajā sfērā. Ēģiptiešu mitoloģijā laivas kā nākotnē atdzimstošo dvēseļu simboliski šūpuļi šķērso bīstamos aizkapa valstības apgabalus vai arī peld pa straumi ar virsaišu mirstīgajām atliekām Amazones reģionā. [Sagatavots pēc: Tresiders 2010 : 100]


 

Vēsturiskie avoti liecina, ka senatnē (4.–8. gs.) galvenie satiksmes līdzekļi bijuši laivas un ragavas; šajā laikā nostiprinājušies arī kuršu sakari ar skandināviem pāri Baltijas jūrai.

Sākumā pa jūru kuģojuši izdobtās ozolkoka vienkocēs; bronzas un dzelzs laikmetā pārmaiņas notiek arī laivu būvē: ar metāla naglām iespējams piestiprināt sānu dēļus, paplašinot un padziļinot laivas korpusu.

Vēl 17.–18. gadsimtā latviešu rakstu avotos vārdu laiva lieto ar nozīmi ‘kuģis’; sal. laiva, ein Boot, Schiff, piem., precinieka laiva, jūras laiva, Schiff auf oder im Meer, kara laiva. Verbu laivot un atvasinājumu laivenieks, laiv(i)nieks, der Bootsmann, Schiffer, ko sastop arī dainās, mūsdienu literārajā valodā attiecina uz cilvēku, kas darbojas ar laivu.

Mūsdienās deminutīvu laiviņa lieto arī galvassegas un apavu apzīmēšanai:                           1. ‘laiviņveida formas cepure’; 2. (dsk.) ‘slēgtas, gludas sieviešu kurpes ar padziļinātu ovālu izgriezumu’.

Vārdu laiva lieto arī pārnestā nozīmē, piemēram, ‘liela karote u. tml.’. Izloksnēs to attiecina arī uz mākoņiem, kas pēc formas līdzinās laivai; sal. debess laiva, gaisa laiva, lielā laiva, lietus laiva, mākoņlaiva, ūdens laiva, piemēram, Vainižos u. c.

Salīdzinājumu liels kā laiva attiecina uz kaut ko ļoti lielu, pārmērīgu, piemēram, kurpes lielas kā laivas Sinolē, sastopams arī dainās.

Kuršu mares piekrastē laivu taisītājam dāvināti pirkstaini cimdi ar rakstiem.

Darbošanās ap laivu reālajā dzīvē atspoguļojas arī sapņu skaidrošanā; laiva sapnī vēstī pārmaiņas, caura laiva – nabadzīgu dzīvi, no laivas izkrist – briesmas u. tml.

Leksēma sastopama arī Latvijas un Lietuvas vietvārdos, piemēram, Laivas līcis, Laivas purvs, Laivas valks.

Lībiešu mīklās laiva salīdzināta ar putnu, lāci, arklu.

Latviešu tautasdziesmās zirgs, kumeļš ir arī ‘laiva’ un ‘kuģis’.

Laivas (kuģa) lielo nozīmi senatnē apliecina gan valodu dotumi – vārdu pārnestās nozīmes, salīdzinājumi, frazeoloģija, gan folklora – parunas, sakāmvārdi, mīklas, ticējumi. [Sagatavots pēc: Laumane 2013 : 153–157]

 

Airēšana smailītēs un kanoe nav jauns sporta veids, kas izgudrots veco vietā. Kanu laivai ir „sirma bārda”, tās priekštecis – pirmatnējā cilvēka vienkocis.

Nav zināms, kur ir kanoe dzimtene – Āfrikā, Āzijā, Polinēzijā vai Amerikā. Indiāņu vārdu kanaqua spāņu un portugāļu jūrasbraucēji atveda no ceļojumiem pa Karību jūras zemēm. No tā cēlušies vārdi kanoe (laiva, kuru airē ar vienlāpstiņas airi) un kanu (vispārējs apzīmējums laivai, kurā, atšķirībā no akadēmiskās airēšanas, sēž ar seju braukšanas virzienā). [..]

Arī saliekamās laivas ideja nav jauna. Islandiešu sāgas vēstī par laivu, ko var salocīt gluži kā lakatu. Romiešu vēsturnieks Plīnijs Vecākais mūsu ēras 1. gadsimtā aprakstījis ar ādu apvilktas saliekamas laivas, ko lietojuši etiopieši. Braucienos viņi tās krācēm un ūdenskritumiem apnesuši – lūk, kāds bija ūdenstūrisms pirms 2000 gadiem! [..]

Latvijā saliekamās smailītes kļuva pazīstamas 20. gs. divdesmito gadu pirmajā pusē. Ilgu laiku tās izmantoja vienīgi tūrismam un atpūtai. Trīsdesmitajos gados Āgenskalna vingrošanas un sporta biedrība sarīkoja Daugavā sacīkstes smaiļošanā ar šķēršļiem… [..]

Airētājam, kurš brauc pa upēm, jābūt tikpat cieši saistītam ar laivu kā kalnu slēpotājam ar slēpēm. Laivai jāreaģē uz katru īrienu un katru braucēja kustību. Tomēr nedrīkst piesprādzēties ar drošības jostu, lai neizkristu no sēdekļa. Gluži otrādi – jābūt simtprocentīgai garantijai, ka pēc apgāšanās izkļūs no laivas!

Kajakā prasībām atbilst anatomiski pielāgots sēdeklis ar sānmalām, kas novērš gurnu pārvietošanos šķērsvirzienā un daļēji arī garenvirzienā. Sēdeklis pacelts 3–5 cm virs ķīļa līnijas. Braucēja kājas nedaudz saliektas, ceļgali atspiežas pret klāju, pēdas – pret spraisli, kas uzlabo kontaktu ar laivu. [..]

Kanoe vieniniekā tup uz ceļiem. Gurni balstās uz anatomiski pielāgota sēdekļa 24–28 cm virs ķīļa līnijas. Augšstilbus aptver stingras, polsterētas metāla cilpas, kas ar vienu galu piestiprinātas laivas dibenam, ar otru – klājam. Tās novērš ķermeņa apakšdaļas pārvietošanos augšup, šķērsvirzienā un garenvirzienā. Attālums starp ceļgaliem – 30–35 cm. Zem tiem novieto mīkstus paliktņus. Ķermeņa masa galvenokārt balstās uz sēdekļa, taču dažās situācijās – uz ceļiem. Kanoists sēž it kā virs laivas, tāpēc var pārvietot ķermeņa augšdaļu plašākā amplitūdā nekā kajakā.

Kanoe divniekā sēdekļi iekārtoti līdzīgi, tikai tie atrodas tuvāk laivas bortam, gar kuru airē, kā arī nedaudz izvērsti, lai vieglāk noliekties sānis.

Arī saliekamajai smailītei, piepūšamajai laivai un katamarānam vajadzīgi sēdekļi, kas airētājam ļauj justies kā rokai cimdā. [..]

Laivu virzošais spēks rodas, airētājam pārnesot uz laivu ūdens pretestības spēku, kas iedarbojas uz aira lāpstiņu. Tāpēc lāpstiņas virzīšanās ūdenī un ar to saistītie dinamiskie procesi tiek uzskatīti par airēšanas teorijas kodolu. [..]

Manevrējot laiva nereti jāvirza ar pakaļgalu pa priekšu. Ačgārna braukšana sagādā raizes gan ķermeņa neērtā novietojuma un situācijas sliktās pārskatāmības, gan laivas neizdevīgā stāvokļa dēļ – ja pārāk noslogo pakaļgalu, tas iegrimst un braucamrīks virzās pavisam citādi, nekā to vēlas tā vadītājs.

Kustību norise gan kajakā, gan kanoe notiek pretēji: apakšējā roka kļūst par virzošo, augšējā – par velkošo. Aira tvēriens nemainās – tātad iras ar lāpstiņas izliekto pusi! [..]

Rāmā ūdenī laivas kustību galvenokārt ietekmē aira darbība. Straumē ir citādi – laivu virza ūdens plūsmas, kurām pretoties tikpat kā nav iespējams. Spēles noteikumus diktē upe, tomēr meistarīgi airētāji prot izmantot tās plūdumu, lai veiktu aizraujošus, akrobātiskus manevrus. [..]

Visērtākās un jaukākās tūrisma laivas [saliekamās smailītes] rāmās upēs un ezeros, vissportiskākās – straujupēs. Smailītē braukt ir interesanti, jo var izmantot gandrīz tikpat daudzveidīgus paņēmienus kā slaloma laivās. [Stavro 1986 : 6–59]

 

Burāšanā visus peldošos līdzekļus pēc to uzbūves sadala divās galvenās grupās:

buru laivās (švērtlaivās un ķīļlaivās) un jahtās (švērtjahtās un ķīļjahtās).

Visām buru laivām un jahtām vēl ir šāds iedalījums.

I.           Pēc darbības vietas (akvatorija):

a)     tāliem jūras braucieniem (tikai ķīļjahtas);

b)     piekrastes braucieniem (ķīļjahtas un švērtjahtas);

c)     braucieniem pa iekšējiem ūdeņiem – upēm un ezeriem (jahtas un buru laivas).

II.         Pēc uzdevuma:

a)     sacīkšu jahtas un laivas,

b)     tālbraucienu jahtas un laivas.

Sacīkšu jahtas un laivas ir slaidas, ar labu plūdlīnijas formu un vieglu būvi. [..]

Burāšanā ar vārdu „laiva” apzīmē mazas buru laivas. Ar vārdiem „buru laiva” apzīmē visas vaļējās un pusvaļējās bezkajītes švērtlaivas un ķīļlaivas. [..]

Švērtlaivai ir zema muldveidīga korpusa forma. Laivas dibenā diametrālās plaknes virzienā atrodas plāna, bet ūdeni necaurlaidoša švērtkaste, kurā ievietots švērts. Švērts ir izlaižams un ievelkams, tas var būt pagatavots no dzelzs, dūralumīnija, plastmasas vai koka. [..]

Ķīļlaivas atšķirībā no švērtlaivām ir šaurākas, borti augstāki, tās ir segtas ar klāju, masts garāks. Ķīļlaivām švērta vietā ir nemaināms, smags metāla ķīlis. Ķīļlaivu konstrukcija ir daudz sarežģītāka. Tās spēj cīnīties smagos meteoroloģiskos apstākļos un negāžas. [Millers 1966 : 3–8]



J. Pauļuks Laivas.

[Konstants 1992 : 68]

 

J. Pauļuks Uz liellaivām.

[Konstants 1992 : 92]

 

J. Pauļuks Laivas krastmalā.

[Konstants 1992 : 144]

 

J. Valters Laivas.

[Jānis Valters 1978 : 93]

 

J. Valters Laivas.

[Jānis Valters 1978 : 127]

 

U. Zemzaris Zilā laiva pie jūras.

 

K.Fridrihsons Laivas.

 

F. Milts Zvejnieki pie laivām.

 

A. Egle Laivas Salacā.

 

D. Saulīte Rozā laiva (2015).


M. Subačs Degošā laiva. I (1989, papīrs/jaukta tehnika, 31 x 41).


 

Foto: Māra Strautmane„Cerību bura”Jūrkalnē.

2000. gadā Jūrkalnē tika atklāts piemineklis „Cerību bura. Tas ir monuments, kas veltīts bēgļu laivām Jūrkalnē. 1945. gada 30. oktobra vēlā vakarā jūrā devās pēdējā laiva no Jūrkalnes, kas veiksmīgi pārveda bēgļus Gotlandes krastā. Tā ir piemiņas zīme Otrā pasaules kara bēgļiem no Latvijas un viņu pārcēlējiem pāri jūrai uz Zviedriju. Tēlnieks Ģirts Burvis, arhitekts Andris Kokins.

 [Sagatavots pēc: Strautmane, Iniņbergs 2015 : http://www.laikraksts.com/raksti/raksts.php?KursRaksts=5427]

 

Krāslavas strūklaka „Buru laiva”, kuras autors ir dizainers Gunārs Platpīrs, ir ieguvusi atzinību Latvijas Dizaineru savienības konkursa „Gada balva dizainā 2011” nominācijā Vides dizains. [http://www.d-fakti.lv/lv/news/article/45114/]

 

Projektā „Zasas leģendas”, kas ir iekļauts „Zemgales kultūras programmā 2016” un tapis, pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fonda un Jēkabpils novada pašvaldības finansiālajam atbalstam, mēbeļu galdnieks, kokgriezējs, Latvijas amatniecības kameras biedrs, meistardarbnīcas „Zeļļi” vadītājs Igurds Baņķis ar saviem mācekļiem Zasā ir izveidojis divu laivu kokgriezumus. Laivas veltītas leģendai, kura vēsta, ka barona meita iemīlējās dārzniekā, bet šī mīlestība bija nelaimīga, jo barons nav ļāvis meitai precēties. Divas laivas simbolizē divu veidu bagātību, kāda var būt cilvēkam. Viena bagātība ir nauda un greznība, bet otra – skaista dvēsele. Viena ir barona laiva, otra – dārznieka laiva. Barona laiva ir greznāka, taču dārznieka laiva, kas brauc pretī meitenei, ir puķēm apvīta.

[Sagatavots pēc: Pārpuce 2016 : http://jekabpilsnovads.lv/?p=10612]

 

Piemineklis Vidzemes lībiešiem

2004. gadā Staiceles pilsētas centrā atklāja Zigrīdas un Jura Rapu veidoto skulptūru, robežakmeni latviešiem, lībiešiem un igauņiem – akmens laivu ar putniņu. Tajā iemūžināto ideju par robežupi Salacu atklāj bronzā atlieta laiva, kas novietota uz 3 m augsta un 14 tonnu smaga laukakmens. Putniņš uz laivas malas simbolizē dzīvību – lai arī dzīvē viss mainās, putni vienmēr atgriežas savās ligzdās.

Foto: M. Kalējs.

[Sagatavots pēc: http://www.staicelesnovads.lv/2007_2012/turisms/eesti_livomo_latvija.php]


 

Metāla figūriņa Zvejnieks laivā.

Statuete Buru laiva.

[http://www.kurpirkt.lv/cena.php?q=suveniri+metala&page=9]

 

Pie Talsu ezera promenādes izveidots apstādījumu objekts. Tajā otro dzīvi ieguvusi kāda pamesta laiva. Atrasto laivu atjaunoja SIA „Janvāri”, bet krāsošanā iesaistījās Talsu novada māksliniece Elita Blumbaha.

[Sagatavots pēc: Fedko 2015 : http://www.talsi.lv/aktualitates/pie_talsu_ezera_promenades_vietu_radusi_ziedu_laiva]




Koka laiva. D. Veismanes foto.

 



Vikingu laiva Daugavā.

[http://mapio.net/pic/p-42101594/]

 



Zvejas laivas, Rojas novads (Latvija). [http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/25861/]

 
 


 

Žaņa Lipkes memoriāls ir skaidras un attīrītas idejas realizācija, ļoti askētisks un lakonisks projekts, kuru realizējusi arhitekte Zaiga Gaile. Memoriāla celtne ir Melnais šķūnis – kā simboliskais šķūnis, kura pagraba bunkurā tika slēpti cilvēki. Ēkas tēls aizgūts no Ķīpsalas zvejnieku un jūrnieku darvotajiem šķūņiem, kas celti no strūgu kokiem ar raksturīgo krāsu un smaržu. Muzeja veidols idejiski un vizuāli sasaucas ar Noasa šķirstu, arī apgāztu laivu, ko tāpat var uzskatīt par dzīvības patvērumu.

[Sagatavots pēc: http://www.lipke.lv/lv/muzejs/z-gailes-arhitektura]

Latvijā radīta pasakaina vasaras mājiņa laivā

Meistara Imanta Zaķa vasaras mājiņa laivā. Radošās būves autors stāsta, ka laivā komfortabli var apmesties ģimene ar vienu vai diviem bērniem. Laivā ierīkotas vairākas zonas – ir vieta gulēšanai, stūrītis nelielai virtuvei un pat vieta zvilnēšanai.

[http://arhitekt.lv/latvija-radita-pasakainu-vasaras-majina-laiva/]



Dokumentālā filma Pēdējā laiva (1989). Režisors A. Feldmanis.

Spēlfilma Ezera sonāte (1976). Režisori V. Brasla un G. Cilinskis.


Dziesma Vienā laivā. G. Rača vārdi, R. Paula mūzika, izpilda L. Vaikule.

 

Dziesma Tavā laivā. R. Skrastiņa vārdi un mūzika, izpilda A. Krapivņickis.

 

Dziesma Airu laiva. Ufo vārdi, Ufo mūzika, izpilda Ufo.

 

Dziesma Laiva. A. Sedolas vārdi, A. Sedolas mūzika, izpilda A. Sedola.

 

Dziesma Pūt, vējiņi. Latviešu tautas vārdi un mūzika.


 

Kurzemē ir kāda neparasta un kultūrvēsturiski nozīmīga vieta – Mazirbes zvejnieku laivu kapsēta. Tā ir vienīgā zvejnieku laivu kapsēta Latvijas piekrastē. Tā veidojusies 20. gadsimta 60. gados, taču vēl aizvien ir pieejama apskatei. Agrāk šādas kapsētas bija gandrīz visos jūrmalas ciematiņos. Tie, kuri dzīvoja Kurzemes piekrastē – lībieši, kuršu pēcteči un citi –, laivas, kas jūrai vairs nederēja, savilka šādās kapsētās un no tām taisīja dūmnamus un materiālu, ar ko apstrādāt laivas un tīklus uzglabāšanai. Pārējās sapuva turpat uz vietas. Pēdējās koka laivas Mazirbes laivu kapsētā nogādātas 1976. gadā.

Patlaban Mazirbē apskatāmi nepilni desmit zvejnieku laivu vraki, bet vēsturiski to bijis daudz vairāk.

[Sagatavots pēc: Bandere 2016 : http://skaties.lv/izklaide/celotprieks/teiksmaini-foto-vieniga-zvejnieku-laivu-kapseta-latvijas-piekraste/]

Bīlavu Velna laiva – senkapi

Bīlavu Velna laiva – senkapi, kas atrodas Lubes pagastā, ap 300 m uz ziemeļrietumiem no Bīlavu mājām Vidzera mežā.

1863. gadā veiktajos izrakumos senatnes pētnieks J. Dērings atrada divus vienu aiz otra izvietotus, ZR–DA virzienā orientētus, no lieliem laukakmeņiem veidotus laivas formas apbedījumus. J. Dērings plašāk pētīja labāk saglabājušos ZR laivu (garums – 15 m, platums – 3,1 m).

Izrakumos tika konstatētas 10–12 no plānām akmens plāksnēm veidotas kameras, kas novietotas cita virs citas trijos līmeņos. To pildījumā atradās ar degušiem cilvēku kauliem, oglītēm un trauku lauskām sajauktas smiltis.

1999. gadā arheologa A. Vaska vadībā veikta DA laivas (garums – 15,8 m, platums – 3,1 m) izpēte un rekonstrukcija.

Ziemeļkurzemes „Velna laivas” uzskatāmas par skandināvu, domājams, Gotlandes imigrantu, apbedījumu vietām un datējamas ar 1. gadu tūkstoša p. m. ē. pirmo pusi. Par šīm „laivām” apkārtnes iedzīvotāji zinājuši teiku, kura vēsta, ka vietējā novada vecākais Vidzers noslēdzis līgumu ar velnu, lai tas aizber ar smiltīm jūras šaurumu starp Sāmsalu un Kolkas ragu. Tādā veidā vācu kuģiem būtu slēgta ieeja jūras līcī un līdz ar to atņemta iespēja piestāt Kurzemes krastā. Lai to izdarītu, velns koka kuģos vedis smiltis, taču naktī trešā brauciena laikā to pārsteigusi gaiļa dziesma, un velns aizbēdzis uz elli, bet kuģi pārvērtušies par akmeņiem. Tādējādi izveidojušās „velna laivas”, bet mežs, kurā tās atrodas, ieguvis nosaukumu Vidzera mežs.

[Sagatavots pēc: http://www.latvia.travel/lv/apskates-vieta/bilavu-velna-laiva-senkapi]

 

Vienkoču parks ir pastaigu un atpūtas parks pie Līgatnes upes. Tajā izveidotas takas ar daudziem tematiskiem apskates un izziņas objektiem. Parka daudzveidīgajās zonās izvietoti vēsturisku muižu un citu ēku maketi, koka skulptūras, etnogrāfiskas ēkas, vienkoču laivas, darvas ceplis. Vienkoču parkā atrodas Kokamatniecības muzejs, kas iekārtots kā senā darbnīca. Muzejā var uzzināt, kā senie amatnieki izgatavoja sadzīves lietas gan muižkungu, gan citu cilvēku vajadzībām. Kokamatniecības muzejā un parka teritorijā var iepazīties ar vienkoču un citu koka izstrādājumu izgatavošanas niansēm no akmens laikmeta līdz mūsdienām. Īpaša uzmanība veltīta vienkoču laivu izgatavošanas procesa izzināšanai.

[Sagatavots pēc: http://www.vienkoci.lv/lv]/]

 

Videofilma stāsta par jautro „XIV Baltā piena paku laivu regati”, kas norisinājās Lielupes ūdeņos Jelgavā.  Piena paku laivu regate ir izaicinājums ikvienam dalībniekam, jo, būvējot laivas un īstenojot vispārdrošākās idejas, jāņem vērā fizikas likumi. Sacensības jautrākas padara tas, ka laivas tiek darbinātas tikai ar cilvēka spēka palīdzību.

[Sagatavots pēc: http://straume.lmt.lv/lv/kultura/kultura/piena-paku-laivu-regate/3528]

 

Brauciens ar vikingu laivu Liepkalnos sākas pie maizes ceptuves „Liepkalni” un ved gar Oliņkalnu, Sēlpils pilskalnu un Daugavas līcīšiem. Ceļojumā pa Daugavu ar varoņstāstiem apvītu buru liellaivu, kura ir 12 m gara un 3,3 plata, var piedalīties 24 braucēji. [Sagatavots pēc: http://www.startours.lv/celojumu-meklesana/?slid=2452&]