Tradicionālā transkripcija

[laĩpns]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[lɑ͜ipns]


[l] – ’skanenis’.’]

[ai] – ’divskanis’) ir monofonēmas, pārējie divskaņi (ai, au, ei, eu, iu, oi, ou, ui) ir bifonēmas. ‘]

[n] – ’skanenis’.’]

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Vienzilbes vārds.

 



laipn– –sakne, vārda celms

-sgalotne

 

 



laipns

   → laipn+i (apst. v.)

   →laipn+īb-a

   → laipn+īg-s

   → laipn+um-s

  →ne+laipn-s → ne-laipn+i (apst. v.)




laipnspatstāvīgs vārds, lokāms vārds, īpašības vārds, kādības īpašības vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pamata pakāpe, nenoteiktā galotne

NENOTEIKTĀ GALOTNE

 

Vīriešu dzimte

Sieviešu dzimte

 

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

N.

laipn-s

laipn-i

laipn-a

laipn-as

Ģ.

laipn-a

laipn-u

laipn-as

laipn-u

D.

laipn-am

laipn-iem

laipn-ai

laipn-ām

A.

laipn-u

laipn-us

laipn-u

laipn-as

I.

ar laipn-u

ar laipn-iem

ar laipn-u

ar laipn-ām

L.

laipn-ā

laipn-os

laipn-ā

laipn-ās

V.

NOTEIKTĀ GALOTNE

 

Vīriešu dzimte

Sieviešu dzimte

 

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

N.

laipn-ais

laipn-ie

laipn-ā

laipn-ās

Ģ.

laipn-ā

laipn-o

laipn-ās

laipn-o

D.

laipn-ajam

laipn-ajiem

laipn-ajai

laipn-ajām

A.

laipn-o

laipn-os

laipn-o

laipn-ās

I.

ar laipn-o

ar laipn-ajiem

ar  laipn-o

ar laipn-ajām

L.

laipn-ajā

laipn-ajos

laipn-ajā

laipn-ajās

V.

laipn-ais!

laipn-o!

laipn-ie!

laipn-ā!

laipn-o!

laipn-ās!

PAKĀPES

 

Pamata pakāpe

Pārākā pakāpe

Vispārākā pakāpe

Vīr. dzimte

laipn-s

laipn-ais

laipn-āk-s

laipn-āk-ais

vis-laipn-āk-ais

pats laipn-āk-ais

laipn-āk-ais

Siev. dzimte

laipn-a

laipn-ā

laipn-āk-a

laipn-āk-ā

 

vis-laipn-āk-ā

pati laipn-āk-ā

laipn-āk-ā

 

 


Teikumā var būt:

1)  teikuma priekšmets – Laipns nav lišķīgs.

2)  izteicēja daļa – Jaunais pārdevējs ir laipns.

3)  apzīmētājsLaipna sieviete man parādīja ceļu uz muzeju.

 



laipnas acis, laipns cilvēks, laipna pārdevēja, laipna runalaipna seja, laipns skatiens, laipns skolotājs, laipni vārdi, laipns zēns

 

 



 laipns, -ais, īp.; laipna, -ā, īp.

Tāds, kas izturas pieklājīgi, arī labvēlīgi; tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.

Laipns jauneklis, vīrietis. Laipna pārdevēja. Laipni viesmīļi. Būt laipnam pret klientiem. Laipns skatiens.

Laipni vārdi. Laipna viesu uzņemšana.

Esiet tik laipns (arī laipni) – pieklājīga lūguma forma.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/mlvv/]


 laipns, -ais; s. -a, -ā

Tāds, kas izturas pieklājīgi, arī labvēlīgi.

Laipns jaunietis. Laipna namamāte. Būt laipnam pret viesiem.

Esi (arī esiet) tik laipns (arī laipni), arī vai (kāds) nebūtu tik laipns – pieklājīga lūguma, pavēles forma.

Izmeklēti laipns – ļoti laipns.

Tā bija patīkama, laipna skolotāja, kas ik vārdu izteica ar apdomu un siltu sirsnību. Rinkule 2, 68.

Rasma bija kļuvusi uzmanīgāka un laipnāka pret saviem vecākiem, īpaši pret māti. Bendrupe 2, 135.

.. stāvu aiz letes un man jāsmaida, jāpiedāvā preces, vienmēr jābūt laipnai .. Lukjanskis 4, 202.

Esot trīs vēstules kopmītnes ļaudīm, vai viņš nebūtu tik laipns un neaizvestu, viņai negriboties lieku reizi to gabalu skriet. Didzis bija ar mieru. Ezera 2, 60.

// Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.

Laipns smaids. Runāt laipnā balsī. Laipni vārdi. Laipna uzņemšana.

„Ausma,” viņš maigi sacīja, un atmaiga arī Ausmas seja, pelēkās acis kļuva laipnas un siltas. Ezera 9, 46.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


laĩpns, làipns – leutselig, herablassend, freundlich, liebenswürdig: mātes laipnie vārdi gāja dȩ̄lam pie sirds. saules laipnie, siltie stari Treum.

[Sagatavots pēc: ME II : 410]


laipns, -a – laipnys, -a

[Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]


làipns – làipnis. Laipns. ko gribi kaû·kù daboût nù ùtra, tod esi tik làipnis. Lài nù ùtra kaû·kù isspîstu, tod esi brìsmîgi làipnis.

[Sagatavots pēc|: Balode, Jansone I. 2017 : 592–593]


laipns – laipnīgs, vēlīgs, labvēlīgs, atsaucīgs, mīļš, mīlīgs, silts, viesmīlīgs, pieklājīgs

 


laipns – tās pašas cilmes kā lipt; atvasināts ar saknes skaņumiju tāpat kā laipa. No lipt nozīmes – ‘pieķerties, pielipt’ → ‘patīkami piekļauties’ (sākotnēji tiešā izpratnē par cilvēku). Adj. laipns – ‘līpīgs’→’piekļāvīgs’ → ‘pieklājīgs, patīkams (rīcībā, attieksmē)’.

[Sagatavots pēc: Karulis 1992 : 492]


angļu courteous; kind; kindly

baltkrievu шаноўны

franču gentiment

igauņu sõbralikult

krievu любезный

latīņu amābilis

lībiešu lõpsnā

lietuviešu malonus

poļu życzliwie

ukraiņu люб’язно

vācu freundlich; liebenswürdig

zviedru älskvärd

 



                                                        Vienacīte, Divacīte, Trijacīte

Vienai raganai ir trīs īstas meitas – vienace, divace, trijace – un arī viena pameita. Mātes meitas nedara nekā, bet pameitai ik rītus tām jāpienes brokasts pie gultas. Tad tai jāsteidzas vēl ganos, kur ne vien lopi ganāmi, bet arī katru dienu vēl jāsavērpj trīs mārciņas linu.

Nespēdama tik daudz darbu padarīt, nabaga bārenīte sāk raudāt. Pienāk laipns vecītis un prasa: „Kam tu, meitiņ, tā raudi?”

„Es nevaru tik daudz linu savērpt un bīstos no pamātes, ka nevarēšu dzijas atdot.”

„Tas nekas! Iedod tik tos linus savas mātes raibai gosniņai. Tā sagremos linus, un pa nāsim tai nāks gatava dzija laukā.”

Meitene tā izdara, un visi lini ir īsā brīdī savērpti. Vakarā bārenīte atdod dzijas pamātei. Bet nu raganai ir skaudība, ka pameita ir tāda mudīga strādniece. Viņa labprāt būtu to bārusi un sunījusi, bet viss darbs ir padarīts. Viņa tomēr nevar saprast, kā pameita varējusi tik daudz linu savērpt. [..]

[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr06/0600801.htm]

 


Kādu versti no Viesienas muižas ir Dārznīcas kalns. Tanī vietā, kur tagad kalns, vecos laikos bijusi grezna pils. Bet vienreiz  –  vai velns, vai kas  –  uzgāzis šai pilij kalnu virsū. Tā palicis ilgu laiku. Te vienu dienu kāds šejienietis gājis pār kalnu un piepēži ieraudzījis durvis. Gājis iekšā un atradis varenas istabas, pilnas ar naudu. Vecs, sirms vīrs turpat sēdējis un sargājis dārgumus. Viņš bijis itin laipns, vēl atļāvis ienācējam pagrābties no zelta un smaidīdams izvadījis laukā. Tikai šķiroties aplam cieši noteicis, lai neizpļāpājot nevienam, ko te redzējis. Labu laiku neteicis arī, bet otrā gadā izstāstījis taču citiem un vēl aizvedis līdz parādīt. Iegājuši, bet tagad sirmgalvis vairs nebijis tik laipns, tūliņ uzsaucis: „Tie citi, visi ārā, bet tu, pļāpa, paliec te!” Nelīdzējis nekas, bijis jāpaliek zemes apakšā un nekad vairs neticis ārā.

Kalnā esot arī savāds avotiņš, kurš nekad nerādoties, ja vairāk cilvēku kopā. Ja kāds atronot viņu un piespraužot zīmi, tad par to laiku, kamēr citus atsaucot, no avotiņa ne vēsts vairs: kur palicis, kur ne; tikai zīme – tā gan stāvot, kur iedurta. [http://pasakas.lfk.lv/wiki/150805002]

                                               

                                                            Gaujienas pilsdrupas

Reiz Aumeistaru pastniekam gadījies ap pusnakti iet no Aumeistaru muižas uz Grundzāles muižu. Pastniekam piebraukusi klāt kariete, kuru vilkuši divi zirgi. Pastnieks noņēmis cepuri un pagriezis ceļu. Iekšā sēdējis melns kungs, kuram galvā bijis spīdīgs cilindrs. Kungs aicinājis pastnieku iekāpt karietē, sakot, ka varot pavest. Pastnieks kāpis ar un tikai brīnījies, kur tik laipns kungs gadījies. Kungs pastniekam iedevis cigāru, bet pastniekam nav bijis šķiltavu, tad kungs teicis: „Rau cigāru gar zobiem!” Tā arī darījis, un cigārs aizdedzies. Pēkšņi pastnieks apjēdzis, ka kungs ir pats Velns, un sācis skaitīt tēvreizi un krustu mest. Velns tūliņ teicis: „Ko tu zilini [krusties], tev laikam no manis bailes!?” Pastniekam patiesi bijis bail. Pie Aumeistaru muižas Velns pastnieku izlaidis. Un jautājis, vai viņam nav vareni zirgi. Pastnieks, protams, piekritis, ka ir. Tad Velns jautājis, vai viņš tos pazīst, un licis pieiet pie zirga un pacelt kreiso priekšas kāju. Pastnieks tā arī izdarījis. Viņš no izbailēm palicis gluži melns: tā bijusi cilvēka roka, pie kuras piesists pakavs. Tad Velns mudinājis paskatīties zirgam purnā. Tai pat mirklī pastnieks ieraudzījis savu nomirušo lielskungu. Tad Velns mudinājis pieiet pie otra zirga. Arī tam bija cilvēka roka, un, kad ieskatījies zirga purnā, ieraudzījis vecā mācītāja Apes seju. Tad Velns jautājis: „Nu, vai pazini?” Pastnieks apstiprināja, ka pazīstot. Tad Velns nosmējies: „Vai es tev neteicu, ka man ir laba zorte!” Tad Velns aizbraucis, teikdams: „Man jābrauc uz Gaujienu, tur man viena vista pakulās sapinusies, rīt tā jau pat brokastu vajadzēs!” Pēc pāris dienām pastnieks devies uz Gaujienu un uzzinājis, ka tai naktī, kad saticis Velnu, Gaujienā pakārusies viena jauna meita. Tad viņš sapratis, ka tā vista, kuru Velns pieminējis, bijusi tā meita.

[https://www.letonika.lv/]

 


Sarunājas divas draudzenes:

„Kā es tevi apskaužu! Tavs puisis pret tevi ir tik uzmanīgs, laipns, vienmēr tevi uzklausa, dāvina dārgas dāvanas. Es tikai nesaprotu vienu: kāpēc tu ar viņu neprecies?”

„Tāpēc, ka gribu, lai arī nākotnē tas viss turpinātos.”



                Zeme

 

Pieliec jel ausi pie zemes: tā dzied

Mūžīgo dziesmu par dzīvi un nāvi.

Varbūt tai vietā, kur tagad tu stāvi,

Un kur tik sulīgi āboliņš zied,

Glabājas dziļumos apslēpti kauli

Sencim, kas pielūdza vējus un sauli?

 

Pagrāb jel sauju no zemes: cik silts

Valganums paliks tev rokās un sirdī

Šī pati zeme, kas baro un dzirda,

Mierīgā, irdenā dzimtenes smilts

Vienādi laipna kā vārpām, tā grīšļiem,

Ražena sēklām un svētīga pīšļiem. [Strēlerte 1937 : 31]

 

        

Kangaru kalni

 

Kā milža mugura, kad nometies viņš raugās

Uz drūmo valstību, kas tam pie kājām gulst,

Ir Lielie Kangari. Acs meklēdama mulst

Šai baigā klajumā, kur nemāj egles šmaugās,

Ne bērzs, ne ozols kāds, ne pīlādzis vai kļava,

Ne mājas dzega laipna liepu lapu spraugās

Vien posta priedulājs kā bezgalīga pļava.

Ja ļauns un nelaimīgs kāds zemes virsū rastos

Kam druvas netīk vairs, kur kupli kvieši zeļ,

Šai vietā ērmīgā lai tas sev pili ceļ

 

Un klausās sapņodams, kā gravas augstos krastos

Trīs ūpji nosaucas, kad pienāk vakars baiss,

Bet debess plašumā kā briesmu karogs mastos

Deg vienās ugunīs riets gaiši sarkanais. [Strēlerte 1937 : 46]

 

 

***

 

Atstāšu lapu uz galda pa nakti
Varbūt, ka tumsa tur parakstīsies 
Un es beidzot uzzināšu, 
Kas viņa ir īsti. 

 

Ko viņa grib no manis, 
Laipna līdz apnikumam, 
Ko pie gultas man stāv 
Kā pie šūpuļa kūma. 


Ko viņa iedomājas, 
Ka maniem sapņiem izvēlas tēmas. 
Redzu tevi, tevi un tevi. Vai tas 
Ir Laimas vai Nelaimas lēmums? 


Varbūt beidzot es uzzināšu, 
Kas viņa ir īsti.

Atstāšu lapu uz galda pa nakti, 
Varbūt tumsa tur parakstīsies.  [Zālīte 2003 : 53]
        

 


 

Otra viņa [vectēva] mājvieta bija klēts, uz kuras augšienes viņš gadiem ilgi žāvēja lietaskokus. Kad par viņu piederību pie kādas koku sugas neliecināja vairs smarža, bet tikai kārtas, ko ikviens gads atzīmē bērzā, priedē un ozolā, viņš no tiem taisīja visāda veida toverus, muciņas, karotes, drāzdams ar slīmestu, grebdams ar grebli un beidzot nogludinādams tos gludus. Klētī, kur vasaru viņš arī gulēja, spainīšos un muciņās kā Dieva ausī glabājās viņa medus rudens lapu rūsganumā un vaska lielie rituļi, kam bija nodzeltējušu kļavu lapu dzeltenums. Viņš neēda gaļu, bet pārtika no rudzu vai rupjas kviešu maizes, piena, sviesta un medus, un viņa gars tāpēc bija šo lietu laipnas aicināšanas pilns. Mežā viņš zināja kā izaugušos, tā arī augošos kokus un, domādams par visām lietām uz priekšu, audzināja jaunos bērziņus, ozolēnus un eglītes tā, ka no tiem varēja iztaisīt divzaru sekumus, kas derēja kūļu celšanai, un lielos četrzarus siena vai vasarāja kraušanai vezumos. Sekumu un grābekļu kātus viņš prata izliekt, lai tie labi gulētu rokā, neradīdami tulznas. Visi mājas ļaudis tikpat uzmanīgi lietāja viņa pagatavotos darba rīkus, cik uzmanīgi viņš tos bija taisījis, un viņus beidza lietāt tikai tad, kad to zari vai kāti jau bija gluži sadiluši. Tā viņš kustējās pa māju, kārtodams un gādādams, un apvilkdams to ar loku, ko pārkāpa tikai vējš, šūpodams zaļos un noreibušos Dieva apiņus. [Virza 1935 : 20–21]

 

Bet Ilze tur bija, un klausulē atskanēja Ilzes balss, patīkama, mazliet steidzīga un laipna: Klausāmies… It kā viņi tikai pirms stundas būtu šķīrušies!… Ilze vienmēr teica  –  klausāmies. Toreiz Jānis vēl domāja, ka viņa tā saka viņu abu vārdā  –  viņas un Jāņa vārdā. Jānim tas patika, un viņš vienmēr Ilzi par to ķircināja… Tagad Jānis sēdēja, galvu noliecis, kājas zem krēsla pavilcis, un saprata, ka viņam vairs nav ko teikt, jo balss tur, viņa mājā, bija līksma, tā kādu gaidīja, bet Jānis tas nebija… Un viņš nolika klausuli.

[Līvs 1984 : 234]

 


DAUMANTS (uz Mirdzu).

Jel atļauji pie tavām skaistām kājām

Daudz labdienu no tava tēva nolikt.

Tavs laipnais tēvs, lai jaunie satiktos,

Grib šogad atkal svinēt Mildas svētkus.

MIRDZA. Mans tēvs jūs sūtijs? Sveiki, kunigaikšti!

KUNIGAIKŠTI. Lai slava mūsu daiļai karaļmeitai! [Aspazija 1986 : 129]



Kādai jābūt dāmai?

(No praktisku padomu enciklopēdijas visām dzīves nozarēm „Dzīves māksla”. Valdemāra Kārkliņa redakcija. Izdevniecība „Grāmatu draugs” Rīgā.)

Labi audzināta dāma arvienu ir laipna, un viņas tuvumā gandrīz ikviens vīrietis izturas bruņnieciski. Viņa ar pateicību pieņem kunga pieklājības pakalpojumus.

Viņai ir pietiekoši takta, lai vīrieti nenovestu neveiklā stāvoklī, un vīrietis jūtas neveikli, ja bruņniecisku pakalpojumu uzskata kā pašsaprotamu un par to nepateicas. Tā tad sakāt paldies, ja kungs aiz pieklājības jums atver durvis vai ļauj pirmajai ieiet.

Sabiedrībā dāma sargās neapvaldīti izteikt savas domas. Ne teātrī, ne koncertā viņa neizrāda nepatiku ar svilpieniem, saucieniem vai kāju sitieniem. Ja viņa aplaudē, tad arī nepārspīlēti un atturīgi.

Dāmas īpašības viegli redz ikviens, pat visvienkāršākais cilvēks. Ir gluži vienalga, vai viņa kā zemkope strādā dārzā vai arī kā augsti stāvošas personas kundze izpilda sava sabiedriskā stāvokļa uzliktus pienākumus.

Apstākļi, kādos tā dzīvo, nav nekādā sakarā ar dāmas rakstura īpašībām; tie gan iespaido sievieti, ko nevaram saukt par dāmu, bet dāmunekad.

[Kārkliņš: https://apollo.tvnet.lv/5351830/kadai-jabut-damai]



 



Dziesma Dziedi jel. Mūzikas autors Jānis Lūsēns, vārdu autors Jānis Poruks.


 

                                    Mīļais pārdevēj, esi tik laipns!

 BBC Ekonomikas nodaļas žurnālisti savā interneta tīmekļa vietnē veica aptauju, lasītājus lūdzot atbildēt uz jautājumu, vai viņi būtu ar mieru, ja veikalā preces maksātu nedaudz dārgāk, toties apkalpojošais personāls būtu laipns un zinošs. Rezultāti vēsta, ka 48 % atbildējušo ir par, bet 52% – pret.

Birmingemas Biznesa skolas pārstāvis BBC skaidro, ka katru gadu veic līdzīgu aptauju, apmeklējot dažādus Anglijas iepirkšanās centrus. Protams, tādus, kas pieejami vidusmēra pircējam, jo par apkalpošanas kultūras un laipnības trūkumu, piemēram, „Harrods”, vēl neviens publiski nav sūdzējies. Rezultāti diemžēl ir bēdīgi: pārdevējam nav precīzas informācijas par tirgojamo preci;

     pārdevējam trūkst profesionālu zināšanu;

     pārdevējs nav ieinteresēts palīdzēt un atbildēt uz jautājumiem;

     pārdevējs ir īgns un pat rupjš;

     pārdevējs ir aizņemts ar personiskām lietām;

     pārdevēju veikalā ir grūti atrast.

Vai Latvijas veikalos strādā laipnāki pārdevēji nekā Anglijas iepirkšanās centros?

[Sagatavots pēc: https://www.tvnet.lv]