laipns

laipn- – sakne, vārda celms

-s – galotne

laipnas acis, laipns cilvēks, laipna pārdevēja, laipna runa,  laipna seja, laipns skatiens, laipns skolotājs, laipni vārdi, laipns zēns

Vienacīte, Divacīte, Trijacīte

Vienai raganai ir trīs īstas meitas – vienace, divace, trijace – un arī viena pameita. Mātes meitas nedara nekā, bet pameitai ik rītus tām jāpienes brokasts pie gultas. Tad tai jāsteidzas vēl ganos, kur ne vien lopi ganāmi, bet arī katru dienu vēl jāsavērpj trīs mārciņas linu.

Nespēdama tik daudz darbu padarīt, nabaga bārenīte sāk raudāt. Pienāk laipns vecītis un prasa: „Kam tu, meitiņ, tā raudi?”

„Es nevaru tik daudz linu savērpt un bīstos no pamātes, ka nevarēšu dzijas atdot.”

„Tas nekas! Iedod tik tos linus savas mātes raibai gosniņai. Tā sagremos linus, un pa nāsim tai nāks gatava dzija laukā.”

Meitene tā izdara, un visi lini ir īsā brīdī savērpti. Vakarā bārenīte atdod dzijas pamātei. Bet nu raganai ir skaudība, ka pameita ir tāda mudīga strādniece. Viņa labprāt būtu to bārusi un sunījusi, bet viss darbs ir padarīts. Viņa tomēr nevar saprast, kā pameita varējusi tik daudz linu savērpt. [..] [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr06/0600801.htm]

Kādu versti no Viesienas muižas ir Dārznīcas kalns. Tanī vietā, kur tagad kalns, vecos laikos bijusi grezna pils. Bet vienreiz  –  vai velns, vai kas  –  uzgāzis šai pilij kalnu virsū. Tā palicis ilgu laiku. Te vienu dienu kāds šejienietis gājis pār kalnu un piepēži ieraudzījis durvis. Gājis iekšā un atradis varenas istabas, pilnas ar naudu. Vecs, sirms vīrs turpat sēdējis un sargājis dārgumus. Viņš bijis itin laipns, vēl atļāvis ienācējam pagrābties no zelta un smaidīdams izvadījis laukā. Tikai šķiroties aplam cieši noteicis, lai neizpļāpājot nevienam, ko te redzējis. Labu laiku neteicis arī, bet otrā gadā izstāstījis taču citiem un vēl aizvedis līdz parādīt. Iegājuši, bet tagad sirmgalvis vairs nebijis tik laipns, tūliņ uzsaucis: „Tie citi, visi ārā, bet tu, pļāpa, paliec te!” Nelīdzējis nekas, bijis jāpaliek zemes apakšā un nekad vairs neticis ārā.

Kalnā esot arī savāds avotiņš, kurš nekad nerādoties, ja vairāk cilvēku kopā. Ja kāds atronot viņu un piespraužot zīmi, tad par to laiku, kamēr citus atsaucot, no avotiņa ne vēsts vairs: kur palicis, kur ne; tikai zīme – tā gan stāvot, kur iedurta. [http://pasakas.lfk.lv/wiki/150805002]

Gaujienas pilsdrupas

Reiz Aumeistaru pastniekam gadījies ap pusnakti iet no Aumeistaru muižas uz Grundzāles muižu. Pastniekam piebraukusi klāt kariete, kuru vilkuši divi zirgi. Pastnieks noņēmis cepuri un pagriezis ceļu. Iekšā sēdējis melns kungs, kuram galvā bijis spīdīgs cilindrs. Kungs aicinājis pastnieku iekāpt karietē, sakot, ka varot pavest. Pastnieks kāpis ar un tikai brīnījies, kur tik laipns kungs gadījies. Kungs pastniekam iedevis cigāru, bet pastniekam nav bijis šķiltavu, tad kungs teicis: „Rau cigāru gar zobiem!” Tā arī darījis, un cigārs aizdedzies. Pēkšņi pastnieks apjēdzis, ka kungs ir pats Velns, un sācis skaitīt tēvreizi un krustu mest. Velns tūliņ teicis: „Ko tu zilini [krusties], tev laikam no manis bailes!?” Pastniekam patiesi bijis bail. Pie Aumeistaru muižas Velns pastnieku izlaidis. Un jautājis, vai viņam nav vareni zirgi. Pastnieks, protams, piekritis, ka ir. Tad Velns jautājis, vai viņš tos pazīst, un licis pieiet pie zirga un pacelt kreiso priekšas kāju. Pastnieks tā arī izdarījis. Viņš no izbailēm palicis gluži melns: tā bijusi cilvēka roka, pie kuras piesists pakavs. Tad Velns mudinājis paskatīties zirgam purnā. Tai pat mirklī pastnieks ieraudzījis savu nomirušo lielskungu. Tad Velns mudinājis pieiet pie otra zirga. Arī tam bija cilvēka roka, un, kad ieskatījies zirga purnā, ieraudzījis vecā mācītāja Apes seju. Tad Velns jautājis: „Nu, vai pazini?” Pastnieks apstiprināja, ka pazīstot. Tad Velns nosmējies: „Vai es tev neteicu, ka man ir laba zorte!” Tad Velns aizbraucis, teikdams: „Man jābrauc uz Gaujienu, tur man viena vista pakulās sapinusies, rīt tā jau pat brokastu vajadzēs!” Pēc pāris dienām pastnieks devies uz Gaujienu un uzzinājis, ka tai naktī, kad saticis Velnu, Gaujienā pakārusies viena jauna meita. Tad viņš sapratis, ka tā vista, kuru Velns pieminējis, bijusi tā meita. [https://www.letonika.lv/]

Sarunājas divas draudzenes:

„Kā es tevi apskaužu! Tavs puisis pret tevi ir tik uzmanīgs, laipns, vienmēr tevi uzklausa, dāvina dārgas dāvanas. Es tikai nesaprotu vienu: kāpēc tu ar viņu neprecies?”

„Tāpēc, ka gribu, lai arī nākotnē tas viss turpinātos.”

Kādai jābūt dāmai?

(No praktisku padomu enciklopēdijas visām dzīves nozarēm „Dzīves māksla”. Valdemāra Kārkliņa redakcija. Izdevniecība „Grāmatu draugs” Rīgā.)

Labi audzināta dāma arvienu ir laipna, un viņas tuvumā gandrīz ikviens vīrietis izturas bruņnieciski. Viņa ar pateicību pieņem kunga pieklājības pakalpojumus.

Viņai ir pietiekoši takta, lai vīrieti nenovestu neveiklā stāvoklī, un vīrietis jūtas neveikli, ja bruņniecisku pakalpojumu uzskata kā pašsaprotamu un par to nepateicas. Tā tad – sakāt paldies, ja kungs aiz pieklājības jums atver durvis vai ļauj pirmajai ieiet.

Sabiedrībā dāma sargās neapvaldīti izteikt savas domas. Ne teātrī, ne koncertā viņa neizrāda nepatiku ar svilpieniem, saucieniem vai kāju sitieniem. Ja viņa aplaudē, tad arī nepārspīlēti un atturīgi.

Dāmas īpašības viegli redz ikviens, pat visvienkāršākais cilvēks. Ir gluži vienalga, vai viņa kā zemkope strādā dārzā vai arī kā augsti stāvošas personas kundze izpilda sava sabiedriskā stāvokļa uzliktus pienākumus.

Apstākļi, kādos tā dzīvo, nav nekādā sakarā ar dāmas rakstura īpašībām; tie gan iespaido sievieti, ko nevaram saukt par dāmu, bet dāmu – nekad. [Kārkliņš: https://apollo.tvnet.lv/5351830/kadai-jabut-damai]

Dziesma Dziedi jel. Mūzikas autors Jānis Lūsēns, vārdu autors Jānis Poruks.

Mīļais pārdevēj, esi tik laipns!

BBC Ekonomikas nodaļas žurnālisti savā interneta tīmekļa vietnē veica aptauju, lasītājus lūdzot atbildēt uz jautājumu, vai viņi būtu ar mieru, ja veikalā preces maksātu nedaudz dārgāk, toties apkalpojošais personāls būtu laipns un zinošs. Rezultāti vēsta, ka 48 % atbildējušo ir par, bet 52% – pret.

Birmingemas Biznesa skolas pārstāvis BBC skaidro, ka katru gadu veic līdzīgu aptauju, apmeklējot dažādus Anglijas iepirkšanās centrus. Protams, tādus, kas pieejami vidusmēra pircējam, jo par apkalpošanas kultūras un laipnības trūkumu, piemēram, „Harrods”, vēl neviens publiski nav sūdzējies. Rezultāti diemžēl ir bēdīgi: pārdevējam nav precīzas informācijas par tirgojamo preci; pārdevējam trūkst profesionālu zināšanu; pārdevējs nav ieinteresēts palīdzēt un atbildēt uz jautājumiem; pārdevējs ir īgns un pat rupjš; pārdevējs ir aizņemts ar personiskām lietām; pārdevēju veikalā ir grūti atrast.

Vai Latvijas veikalos strādā laipnāki pārdevēji nekā Anglijas iepirkšanās centros? [Sagatavots pēc: https://www.tvnet.lv]