laikmets

laik- – sakne

-met- – sakne

-s – galotne

laikmet- – vārda celms

akmens laikmets, atmodas laikmets, atomu laikmets, baroka laikmets, bronzas laikmets, ciparu laikmets, cirkulācijas laikmets, cīņu laikmets, deju laikmets, digitālais laikmets, dzelzs laikmets, feodālisma laikmets, ganu laikmets, hellēnisma laikmets, imperiālisma laikmets, interneta laikmets, klasicisma laikmets, koloniālisma laikmets, komunisma laikmets, kosmosa laikmets, ledus laikmets, modernisma laikmets, modes laikmets, mūsdienu laikmets, paleocēna laikmets, pēcledus laikmets, postmodernisma laikmets, rāpuļu laikmets, renesanses laikmets, sudraba laikmets, varoņu laikmets, vikingu laikmets, zelta laikmets, zinātniski tehniskās revolūcijas laikmets

laikmeta elpa, laikmeta izjūta, laikmeta liecība, laikmeta maģistrāle, laikmeta māksla, laikmeta nozīme, laikmeta pazīmes, laikmeta piezīmes, laikmeta raksturojums, laikmeta sports, laikmeta tendences, laikmeta zīmes, laikmetu griežos, laikmetu iedalījums, laikmetu mija

mans laikmets, mūsu laikmets, tavs laikmets

atlantiskais laikmets, bargais laikmets, garš laikmets, ģeoloģiskais laikmets, interglaciālais laikmets, jauns laikmets, klimatiskais laikmets, kultūrvēsturisks laikmets, sinoptiskais laikmets, trauksmains laikmets, vēsturiskais laikmets

apcerēt laikmetu, domāt par laikmetu, dzejot par laikmetu, jautāt par laikmetu, rakstīt par laikmetu, stāstīt par laikmetu, zināt par laikmetu

Ķēniņa meita zārkā

Vienam ķēniņam bija skaista meita, tai jāja daudz precinieku, bet viņa ne pie viena negāja, un precinieki nu mitējās nākt. Pagāja daži gadi, tagad meita gan vēlējās precēties, bet kurš nu vairs ņems? Tas šai, ka tā izdzīvojusies, nemaz nepatika. „Kaut pats velns nāktu precēt, arī es ietu!” viņa teica. Un ko domāt? Līdz to vārdu ieņēma mutē, velns patiesi klāt un nu iesāka meitu briesmīgi vārdzināt. Tad ķēniņš savās bēdās apņēmās gavēt un pavēlēja visiem pavalstniekiem līdzgavēt.

Bet tai laikmetā vienam ārzemes zaldātam iegadījās šai zemei cauri iet, un ķēniņš tūliņ vēlējās, lai tas arī gavētu. Zaldāts atteica: „Par ko tad lai es gavu?” – un negavēja.

Tad ķēniņš sapiktojās un pavēlēja zaldātam, ja neesot gavētājs, tad lai izdziedinot viņa velna vārdzināto meitu.

„Labi!” zaldāts noņurdēja, bet tad lai dodot četras lietas: pulka sveču, bruņu cepuri, lielu āmuru un galu galā izdziedināto meitu par sievu. Ķēniņš labprāt. Tad vakarā zaldāts aizdedzināja sveci pie sveces, tā kā ķēniņa meitas istaba zvērot zvēroja, un pats nosēdās pie galda, kravājās gar kārtīm gara laika pēc; bet lielo āmuru nolika blakus pa ķērienam. Te ap pusnakti dzird: velns nāk rūkdams iekšā un uzsauc rupjā balsī zaldātam, par kam viņš tur sēdot?

„Es gaidu tevi, pretinieku, gribēju gara laika pēc cūkas drusku pakaut. Bet tad norunāsim tā: kuram cūkas, tam ar knipi pa pakausi tā, lai zils gar acīm noskrien.”

Velns tūlīt mierā. Nu zaldāts izdala kārtis un sāk cirst cūkas. Cērt, cērt – pirmo reizi velns iedod zaldātam cūkas, un tas tūlīt savelk knipi un dod zaldātam pa pakausi. Bija nejauks spēriens, tas velna knipis; bet bruņu cepure šim galvā, nekas nekaitēja, galva tikai drusku apreiba, un varbūt kāds zilumiņš vai tuntulis tur nu gadījās – par to neviens nemirs. Nu izdalīja otrreiz kārtis un cirta par jaunu. Cērt, cērt – šoreiz velnam cūkas. Kā šim cūkas, tā zaldāts uzsauc: „Griezies ar acīm uz durvju pusi, nu es cirtīšu knipi.”

Velns nostājās kā pavēlēts. Un tad, kad nu zaldāts ķēra dižāmuru un meta velnam par pliko pakausi, velns klupdams izjoza pa durvīm ārā un nava vairs savu mūžu atpakaļ nācis meitu vārdzināt. Zaldāts dabūja izdziedēto ķēniņa meitu par sievu. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr03/0300110.htm]

Vēsturiskās liepas

Daudz ko mums var vēstīt vecie, nosirmojušie koki no sendienām. Viņi var būt it kā liecinieki par mūsu dzimtenes pagātni. Tādēļ arī šoreiz uzrakstīšu teiku, kuru dzirdēju vecus ļaudis stāstām.

Apmēram trīs četri kilometri no Jaunjelgavas, uz Taurkalnes pusi, uz stāvā Daugavas krasta atrodas tā sauktās Dzeņa dzirnavas. Netālu no dzirnavām ceļa malā stāv vecas, vecas, nosirmojušas liepas. Daža noliekusies labi zemu no augstā krasta, daža nozāģēta, bet atlikušās tādas savādas, nav pēc izskata gluži tādas pašas kā citi koki. Kāpēc?

Kad Latvijā bijis zviedru laikmets, Kārlis XII stādījis šīs liepas, un proti: ar saknēm uz augšu. Stādot viņš teicis: „Ja liepas augs, es atgriezīšos vēl Baltijā!” Liepas gan auga, bet viņš vairs neatgriezās. [Latviešu tautas teikas 1988 : 368–369]

Velis par vadātāju

Viens maldinātājs senāk piemitis Baiškalna robežās: Baltajā silā un pie Zviedru tilta (uz Raunas upes) Valmieras–Raunas lielceļā. Senāk pie Zviedru tilta, atvarā zirgus peldinot, viens puisis noslīcis, un šā gars tad pa laikmetiem (ne ikkatru gadu) aizvien esot cilvēkus maldinājis. Šai atvarā senāki piemituši arī gari, kas peldētājus ar varu vilkuši iekšā. Tā arī šis puisis, smalks peldētājs, kādā svētdienā diensvidū pa atvaru peldinājis savu zirgu, pie pavadas turēdams, kad uz reizi sācis grimt un noslīcis. Gan šis bijis saķēris zirgam abām rokām pie astes, bet tomēr zirgs krākdams viens vien ar pusasti izskrējis laukā. Gari bija saturējuši puisi pie kājām un ievilkuši sev līdz dzelmē. Otrā dienā vēl tikai puisi atraduši zem kārklu cera pagrieztu, rokās tam atradusies cieši saturētā pus zirga aste, pie kuras beidzamo brīdi bijis pieķēries. Šis atvars neesot vis tagadējs atvars (starp Zviedru tiltu un Balto silu, kad uz Raunu brauc pa labai rokai, netālu no ceļa, kārkliņos, kur vēl tagad manāms krietns iedobums). Senāki šķērsām pa to pļavu upe tecējusi. Šis atvars bijis milzum liels un dziļš – tagadējais tikai nieks esot pret to atvaru. [http://pasakas.lfk.lv/wiki/140405002/lv]

– Tēti, ko nozīmē – akmens laikmets?

– Tad visi priekšmeti bija no akmens.

– Pat televizors?! [Bērnu anekdotes 2018 : 49]

Senajiem latviešiem nozīmīgs bija laika dalījums, pamatojoties uz gada lauku darbiem un pārmaiņām dabā. Šie cikli – laikmeti – veidoja nevienādus laika nogriežņus. Tā, piemēram, vasaras laiks ilga 21–23 nedēļas, ziemas laiks 29–30 nedēļas. Par sīkākām robežšķirtnēm kalpoja daudzās svinamās dienas. Atstatumus starp tām parasti rēķināja nedēļās: no Miķeļiem līdz Simjūda dienai 4 nedēļas (veļu laiks), no Simjūda dienas līdz Mārtiņiem 2 nedēļas (vietumis turpinās veļu laiks), no Mārtiņiem līdz Katrīnas dienai 2 nedēļas, no Katrīnas dienas līdz Sveču dienai 10 nedēļas, no Sveču dienas līdz Jurģiem 12 nedēļas, no Jurģiem līdz Jāņiem 8 nedēļas, no Jāņiem līdz Jēkabiem 4 nedēļas, no Jēkabiem līdz Labrenčiem 2 nedēļas, no Labrenčiem līdz Bērtuļiem 2 nedēļas, no Bērtuļiem līdz Miķeļiem 5 nedēļas. Veidojas 5 ziemas un 5 vasaras laikmeti. [Mitoloģijas enciklopēdija 1994 : 200]

●

Ar galveno gada laika iedalījumu, resp. saulgriežu svētkiem, vien nepietika, precīzākai laika noteikšanai bija nepieciešams sīkāks dalījums. Un tā radās dažādas svinamās dienas. Šīm dienām visur nav vienāds nosaukums. Citur tās sauc par pasvētdienām, laikmetiem un laika dienām. Tā, piemēram, par laikmetiem sauc Jēkopus, Annas, Miķeļus, Mārtiņus, Budeļus, Andrejus. Par pasvētdienu sauc tādu, kuru daudz nesvētī, piemēram, Pelnu diena, Vastlāvis u. c. Par laika dienām sauc tādas dienas, kuras veci ļaudis svētīja, piemēram, Tanīsu, [..] Mikāli, Lāranci un citas. [Līdeks 1991 : 87]

●

Sieviešu kārtas garu funkcijas diezgan bieži tapušas neskaidras, padzisušas no tautas atmiņas (piemēram, par Laumu, bet vēl jo vairāk par Vīkalu, Rīšu māti, Mēslu māti, Ceru māti u. c.), un tomēr liela daļa šo garu vārdu saglabājusies. Un kaut neskaidri, bet atgādina mums par tāliem laikiem, par akmens laikmeta vācējsaimniecību, par ģints kopienu, kur sievietei bija nozīmīga loma. Tie bija laiki, kad ģints locekļi uzskatīja sevi par Lielās pirmmātes pēcnācējiem. [Kursīte 1996 : 348]

●

Latviešu arheologi līdz mūsdienām veikuši lielu pētniecisku darbu par dzelzs laikmeta sentautu apģērbu, tekstīlijām, to apstrādi un glabāšanu. Visas maztautas lietojušas linu kreklus, kas šūti primitīvā veidā, un tos lietojušas gan sievietes, gan vīrieši, gan bērni. Vīrieši nēsājuši vilnas vai linu bikses. Sieviešu brunču audumi nav saglabājušies. Liela nozīme bijusi rotām. [Sagatavots pēc: https://www.youtube.com/watch?v=FbXGxdEmYzU; https://www.youtube.com/watch?v=AqWcsE3G3Tg]

●

Krūšu važiņrota, kas sastāvēja no divām bruņurupuču saktām, diviem āžūriem važturiem, diviem važiņu sadalītājiem un līdz deviņām važiņu rindām ir spilgtākā lībiešu savdabīgās materiālās kultūras liecība vēlajā dzelzs laikmetā. Krūšu važiņu rotu komplektam bez rotājošā uzdevuma bija arī praktiskais – uz pleciem saspraust un saturēt apliekamos brunčus. [Radiņš 2012 : 152]

●

Bronzas važiņrota: divas krustadatas (bronzas ar sudraba platējumu) ar važiņām.

Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs. [http://www.nmkk.lv/Items/ItemViewForm.aspx?id=39203]

Pilskalnu sprādziens

Pilskalnu laikmets Latvijā ilga divarpus tūkstošu gadu – pirms stāsta par to, kāpēc kopš 2018. gada jaunu pilskalnu atklāšana notiek sprādzienveidīgi, atgādina arheologs, Latvijas Kultūras akadēmijas profesors Dr. hist., Dr. habil. art. Juris Urtāns. Tiesa, rakstītu avotu par šo laiku, kurš beidzās XIII gadsimtā, nav, tāpēc tikai arheologu atradumi ļauj veidot kaut aptuvenu priekšstatu par latviešu senču dzīvi.

Latvijas Kultūras akadēmijā no 2018. līdz 2021. gadam tiek īstenots J. Urtāna vadīts un Latvijas Zinātnes padomes finansēts pētniecības projekts „Pilskalnu jaunatklājumi Latvijā 2018.–2021. gadā: kultūrvēsturiskā nozīmība”. Kopš 2018. gada kā jaunatklāti konstatēti vismaz 42 pilskalni, kas ir daudz vairāk nekā visā laika posmā pēc Otrā pasaules kara kopā, un jaunatklājumu skaits, visticamāk, vēl pieaugs, jo teju ik nedēļu no senvēstures entuziastiem pienāk ziņas par iespējamiem, līdz šim nezināmiem pilskalniem Latvijā.

SestDiena [laikraksta „Diena” pielikums] uzdeva dažus jautājumus profesoram Jurim Urtānam.

Vai pilskalnos ir apbedījumi?

Vispār ir – tādā nozīmē, ka tajos uztaisa kapsētu, jo pilskalna zemē neko nedrīkst darīt. Kapsētas parasti taisa tādās vietās, kur zeme nav auglīga, toties smilšu zeme kapiem ir ļoti laba. It sevišķi Latgalē vecticībnieki, kas ir labā nozīmē tendēti uz mantu un naudu, kapsētas taisa pilskalnos, kur zeme zemkopībai nav izmantojama.

Vai tas nozīmē, ka pilskalni parasti ir tādi smilšu kalniņi, sastāv no neauglīgas zemes?

Pilskalns ir mākslīgs veidojums, bet kalns pats ir dabīgs. Tad kalnu cilvēks sataisa tā, kā viņam liktos pareizi. Speciāli jau cilvēks kalnu nepārveidoja, viņš veidoja savus koka nocietinājumus, un tad viņam kaut ko vajadzēja pārveidot. Savā laikā koka nocietinājumi bija pirmajā vietā, bet tagad mēs tos vairs neredzam, redzam tikai zemi, būtībā tikai pamatu tam, kas tur ir bijis virsū.

Pilskalni pēc savas funkcijas ir ļoti dažādi. Ja cilvēki tajos ilgstoši dzīvo, tad tur ir ļoti biezs kultūrslānis, melna zeme. Tad, it sevišķi Latgalē, dažreiz pilskalnus noara tāpēc, ka laba zeme. Savukārt vēlāk tā sauktie patvēruma pilskalni ir bez kultūrslāņa, diezgan labi nocietināti, smiltīs, mežos, tajos arī kapsētas uztaisa. Lai gan stingru likumsakarību šajā ziņā nav, piemēram, Bērzpilī pie Balviem, kapa bedri rokot, racēji nomūrējas melni tāpēc, ka tas ir pilskalns ar kultūrslāni, it sevišķi vasarā viss put, viss netīrs.

Ko mēs saucam par pilskalniem, un uz kādu laika periodu tie attiecas?

Pilskalns ir nocietināta dzīvesvieta. Ja tā ir apmetne, tad vismaz sēta ir apkārt. To mēs mūsdienās neredzam, bet tādi kalni, kur veido vaļņus, grāvjus, nostādinājumus, terases, parādās apmēram 1.–2. gadu tūkstoša mijā pirms mūsu ēras.

Parādās Latvijas teritorijā?

Runa ir par visu meža zonu, arī Baltkrieviju, Krieviju, Igauniju, Lietuvu, Poliju. Tālāk – Bohēmijā, Silēzijā, Vācijā, arī Skandināvijā – ir citādi. Pilskalni beidza pastāvēt, kad te krusta kari gāja pāri. Tad krusta karotāji vietējiem ļaudīm vairs neļāva viņu nocietinājumos dzīvot. Tiek uzskatīts, ka XIII gadsimts ir pilskalnu laikmeta beigas. Lai gan tagad zinām, ka pat vēl XIV gadsimtā ir bijuši atsevišķi pilskalni, kur vietējie ļaudis ir dzīvojuši.

Ir jau vēl arī tāda lieta, ka krusta karotāji vācieši, lai gan viņi būvēja mūra pilis, šad tad, kad viņiem ātrāk vajadzēja, uzbūvēja arī koka pilis, tāpat kā vietējie ļaudis. Tad nu tagad nevar saprast, kas tas īsti ir bijis, no vienas puses, tā ir krustnešu pils, no otras puses, pēc sava izveidojuma tā ir tāda pati kā vietējā pils. Ir daži pilskalni, kur vācieši ir būvējuši koka pilis, piemēram, Zviedru kalns pie Tērvetes pilskalna.

Vai mēs varam zināt, kā īsti mūsu senču koka pilis izskatījās?

Kaut ko jau zinām, bet vienmēr var teikt, ka nezinām, jo neviena jau nav saglabājusies. Vidēji reizi divdesmit gados koka būve iet bojā – nopūst vai nodeg, lai gan ir izņēmumi, kad koka ēkas saglabājas ilgāk. Tas pats attiecas uz koka pilīm – tās nodega vai tika nodedzinātas.

Ko tu kā speciālists domā, pētot, piemēram, Ģirta Vilka ilustrācijas eposam „Lāčplēsis” vai Kārļa Sūniņa zīmētās senlatviešu pilis?

Skaistas, bet nekas vairāk. Redzi, nedrīkst jau laist arheologu pie lietu skaidrošanas. Viens piemērs, kas gan nav tieši ar pilskalniem saistīts: Kārļa Zāles veidotajā Brīvības piemineklī un Brāļu kapos ir karavīru un mirstošu karavīru tēli. Vairogi, zobeni, viss skaisti un pareizi. Bet lielākajai daļai šo karavīru ir bruņucepures. Tās ir pītas, kā no važām. Zāle to ir padarījis par Latvijas simbolu. Bet to bruņucepuru vēsture ir tāda, ka 1838. gadā Frīdrihs Krūze, pirmais arheologs Latvijas teritorijā, šādas važas atklāja un pasludināja, ka tās ir bruņucepures. Bet tā ir sieviešu rotaslieta, tā sauktais grīstes vainags! Nekāda sakara ar bruņucepurēm, tipiska latgaļu un zemgaļu sieviešu rota. Frīdrihs Krūze bija pietiekama autoritāte, cilvēki to neiedziļinoties pieņēma, un tagad mums Brāļu kapos un Brīvības piemineklī ir karotāji ar sieviešu vainagiem galvās.

Vai vispār ir iespējams iejusties pilskalnu laikmeta cilvēku domāšanā?

Metodes, kā to mēģināt darīt, ir dažādas. Viena no metodēm – mēģināt dzīvot tālaika apstākļos, piemēram, dūmistabā. Bet mūsdienu cilvēks tik un tā pret tādu dzīvošanu izturas citādi nekā tālaika cilvēks. Eiropā ir pietiekami daudz akmens laikmeta, bronzas laikmeta un vēlāku laiku repliku, būvētas mājas, pilis, apmetnes, kurās par naudu var nakšņot un justies, piemēram, kā bronzas laikmeta cilvēks. Tur ir noteikumi, ka tev jāatdod telefons, jāģērbjas tā laika drēbēs, un tev tikai no rīta vai vakarā ir pusstunda vai stunda, kad tu drīksti kontaktēties vai iztīrīt zobus. Bet lielākā problēma, ko mūsdienu cilvēks nespēj pieņemt, ir smaka.

Vai arheologs var iedomāties, kāda bija dzīve sirojumu laikmetā?

Iedomāties var, bet kurš var pateikt, ka tas ir pareizi? Te ir vēl viena lieta: runājot par pilskalniem, mēs runājam par milzīgu laika nogriezni, divarpus tūkstošiem gadu. Mēs atceramies vecāku un vecvecāku vārdus, ar vecvecvecāku vārdiem jau iet grūtāk, bet tie ir tikai simt gadi – viena paaudze ir 25 gadi. Divarpus tūkstoš gadu ir milzīgs laiks. Folkloristikā ir tā sauktais teleskopētais laiks – tu aizej uz kādu vietu, kas saucas „sensenos laikos”, tad to teleskopē, un tad tur sākas normālais laiks: „Ķēniņš pamodās un tajā dienā darīja to un to…” Dažādos pilskalnu perioda laikos ir atšķirības, un arī pilskalnu izbūvē ir atšķirības.

Kad ķēries pie pilskalnu pētīšanas?

Mana pirmā grāmata par pilskalniem ir iznākusi 1990. gadā.

Jā, man arī pašam pieder viens pilskalns! Laikam esmu vienīgais Latvijas arheologs, kuram pieder valsts nozīmes piemineklis. Tas ir Dzirkaļu pilskalns, atrodas Krustpils novadā, es tajā diezgan daudz darbojos, 2018. gadā arī grāmata „Dzīve Dzirkaļu pilskalnā” ir iznākusi.

Tu iegādājies īpašumu tieši tāpēc, ka tur ir pilskalns?

Jā, apzināti. 90. gados par sertifikātiem. Pašvaldība sākumā nemaz negribēja man to piešķirt, teica: viņš daudz braukā pa ārzemēm, pārdos vēl pilskalnu ārzemniekiem, bet tur ir nauda un manta iekšā… Tagad viss mainījies, tagad es esmu dullais profesors, kas tur darbojas, ar visiem kaimiņiem man ir ļoti labas attiecības, un pats pilskalns ir kļuvis daudz populārāks, nekā bija.

Cik pilskalnu Latvijā ir?

Valsts aizsargā pāri par 570 pilskalniem. No tiem īstu pilskalnu, kuriem ir visas pazīmes, ir mazāk, ap četrsimt.

Cik ticams ir XIII gadsimta atainojums hronikās?

Droši vien ir ticams. Cita nekā jau arī nav. Protams, jāzina, kurš ir hronista maizestēvs, bet tā jau arī mūsdienās notiek. Tas, ka mums par Latvijas teritoriju ir divas hronikas, ir daudz, citiem pat tā nav.

Tālaika dzīve tajās hronikās tiek zīmēta ļoti nežēlīga un skarba. Piemēram, cilvēki var iet kādā sirojumā un vienkārši pa ceļam nosalt.

Skarba patiešām: „..apsitām simt pagānus, sievas un bērnus paņēmām vergos Kristum par godu…” Tagad mēs tik ļoti neslaktējam. Redzi, mēs uz tām lietām skatāmies ar mūsdienu acīm.

Runājot par tiem laikiem, jāņem vērā arī tāda lieta: mūsdienu cilvēks pazīst savus vecākus, vecvecākus un tagad nereti arī vecvecvecākus, jo mūža ilgums ir pagarinājies. XIII gadsimtā un agrāk lielākā daļa cilvēku savus vecvecākus neredzēja, viņu vecāsmammas un vectēvi sen bija nomiruši, vidējais dzīves ilgums bija nedaudz virs 20 gadiem. [Zirnis 2021 : https://www.diena.lv/raksts/sestdiena/sestdienas-salons/pilskalnu-spradziens-14257695]

●

Preiļu novads devis divus ievērojamus arheologus – Franci Zagorski un Antoniju Vilcāni. Līdzās Ilzei Lozei, kas pētījusi akmens laikmeta kultūru Lubāna zemienē, F. Zagorskis ir otrs ievērojamākais neolīta laikmetapētnieks. Viņa nozīmīgākais devums ir Burtnieku ezera krastā esošā zvejnieku akmens laikmeta kapulauka izpēte, kuras rezultātā atklājās viens no unikālākajiem arheoloģiskajiem pieminekļiem ne tikai Austrumbaltijā, bet arī visā Ziemeļeiropā. Zvejnieku kapulaukā iegūts daudz kaula, krama, raga, dzintara un akmens zvejas, medību, kā arī dažādu darba rīku, daudzas rotaslietas un mākslas priekšmeti, kuru vidū daudzi pirmreizīgi. Kapulaukā iegūtais kranioloģiskais materiāls pirmo reizi ļāva uzdot jautājumu par mezolīta cilšu antropoloģiskajiem tipiem un to ģenēzi, kā arī plašāk salīdzināt neolīta cilšu savstarpējās ietekmes. Tas atspoguļots monogrāfijā „Zvejnieku akmens laikmeta kapulauks” (1987). F. Zagorskim viņa veiktajos arheoloģiskajos izrakumos Kreiču apmetnē L. Ludzas ezera krastā, Osas upes grīvā un Ičas apmetnē Bērzpils pusē izdevies atsegt jaunus mezolīta – neolīta slāņus un atklāt vienus no vissenākajiem māla trauku paraugiem visas Austrumbaltijas teritorijā. [Zeile 2003 : https://www.vestnesis.lv/ta/id/77991]

Atlantiskā pēcleduslaikmeta mūsdienu liecinieki

Ar globālo sasilšanu saista lielu daļu mūslaiku nedienu. Taču globālas temperatūras ilgtermiņa svārstības vienā vai otrā virzienā ir bijušas un būs, kamēr vien pastāvēs planēta Zeme. Un viena no tādām kārtējām sasilšanām ir norisinājusies samērā „nesenā” pagātnē. No ģeoloģiskās laika skalas viedokļa mērot – pirms īsa mirkļa, savukārt, no cilvēces vēstures attīstības gaitas raugoties, – pirmās zināmās civilizācijas rašanās laikā. Bet galvenais, ka ar iepriekšējās globālās sasilšanas atstātajām pēdām ir saskāries ikviens – nu, vismaz tie, kuri apceļojuši dzimto zemi.

Ja pastudēsim ģeogrāfiska rakstura materiālus par globālām dabas parādībām tagadējā Baltijas reģionā un Ziemeļeiropā kopumā, kas norisinājušās kvartārā (ģeohronoloģisks periods, kas aptver laiku no mūsdienām līdz 1,7 milj. gadu senai pagātnei), atradīsim faktus, ka minētajā laika posmā tagadējo Latvijas teritoriju ir pārklājuši četri apledojumi. Tātad var uzskatīt, ka jau pēdējo 1,7 milj. gadu laikā Zeme ir pieredzējusi vismaz četras globālas „atdzišanas” un „sasilšanas”. Pēdējais apledojums aizsākās aptuveni pirms 75 tūkstošiem gadu. Dažādos avotos tiek pieminēts arī t. s. mazais leduslaikmets, kas dažu gadsimtu garumā piemeklēja viduslaikos dzīvojošos.

Atlantiskais laiks – viens no pēcleduslaikmeta globālās sasilšanas periodiem.

Kas bija šis atlantiskais laiks, un kādas izmaiņas tad noritēja Latvijas dabā? Ģeogrāfi šo periodu dēvē arī par pēcleduslaikmeta klimatisko optimumu, jo tieši tad tika sasniegta lielākā līdz šim zināmā vidējā gaisa temperatūra visā pēcleduslaikmetā – vismaz par 2–2,5 (3) grādiem pēc Celsija augstāka nekā mūsdienās. Tātad tie daži grādi, par kuriem tik daudz tiek runāts globālās sasilšanas kontekstā.

Tas bija laiks, kad Latvijā bija bieži sastopamas tādas augu sugas (t. sk. atlantiskā laika relikti) kā peldošais ezerrieksts, Baltijas efeja, parastā īve, parastais skābardis u. c. augi, kas pašlaik ir sastopami tikai atsevišķu atradņu vai nelielu audžu veidā, bet to normālais izplatības areāls tagad ir atvirzījies krietni tālāk dienvidos no Latvijas robežām. Zinātniskajos rakstos atrodami fakti, ka, piemēram, peldošais ezerrieksts, kas šobrīd Latvijā sastopams tikai trijos ezeros, atlantiskajā laikā bija tik plaši izplatīts, ka to nereti lietoja pārtikā. Minētajā laikā Baltijas teritoriju klāja vienlaidus platlapju (ozolu, kļavu, liepu, vīksnu, gobu u. c. lapu koku) meži, kuru mūsdienu galējā izplatības ziemeļu robeža ir atvirzījusies par aptuveni 200 km tālāk dienvidos no Latvijas. Tas liek domāt, ka atlantiskajā laikā Latvijā varēja būt tāds klimats, kā, piemēram, mūsdienu Polijā, Ziemeļvācijā vai Ziemeļukrainā. Atlantiskajā laikā bija ievērojami vairāk nokrišņu, norisinājās intensīva ezeru eitrofikācija, purvu veidošanās, sāka uzkrāties ezeru sapropelis, ezeros un upēs bija augstāks ūdenslīmenis, kas perioda beigās samazinājās. Atlantiskais laiks pēc mūsdienu izpratnes un ikdienā lietotās terminoloģijas bija globāla sasilšana turpat trīs tūkstošu gadu garumā. Vai arī šobrīd ir sākušās globālas (par globālu būtu uzskatāms ne tikai tāds, kas aptver visu zemeslodi, bet norit arī ilgtermiņā) pārmaiņas, kas turpināsies tūkstošiem gadu garumā? Uz šo jautājumu, visticamāk, varēs (ja varēs) atbildēt tikai nākotnes cilvēks.

Viens no draudiem, ko min kā globālās sasilšanas sekas, ir piekrastes reģionu applūšana par x metriem.

Neskaitāmās sauszemes applūšanas ne vienmēr ir bijušas saistītas tikai un vienīgi ar klimata temperatūras pārmaiņām. Šīs megaparādības ir ietekmējis un joprojām ietekmē arī kontinentu dreifs, Zemes garozas svārstības (teritoriju iegrimšana, pacelšanās), krastu noskalošana un citi mūsdienu ģeoloģiskie procesi.

Domājams, ka mūsdienās nevienam Homo sapiens pārstāvim vairs nerodas šaubas par cilvēces negatīvo un visaptverošo ietekmi uz dabas un cilvēkradīto vidi gan lokālā, gan arī globālā – ekosistēmu, biosfēras un pat kosmiskā – mērogā. Un nav šaubu, ka jau šodien un nākotnē visi sliktie darbi nāks atpakaļ ar bumeranga efektu, tādēļ nepieciešama visu veidu ietekmju turpmāka izpēte un globāls rīcības plāns. [Smaļinskis 2008 : https://www.videsvestis.lv/pecleduslaikmets/]

Mūsdienas. Pēc postmodernisma

Šīs pārdomas balstās divos pieņēmumos. Pirmkārt, postmodernisms bija. Šeit es nepievienojos tā sauktās Frankfurtes skolas spekulantiem, kuri postmodernismu ir centušies parādīt kā kādu modernisma stadiju. Tajā pašā laikā arī neņemos apgalvot, ka pastāvētu kāda pilnīgi skaidra un neapšaubāma definīcija tam, kas bija postmodernisms – laikmeta gars, savdabīga kultūras loģika vai mākslas stils. Drīzāk šis termins ietver lielākā vai mazākā mērā visas no minētajām nozīmēm. Tādējādi šīs pārdomas ir mēģinājums raksturot mūsdienu stāvokli attiecībā pret postmodernismu tādā pašā veidā, kā pēdējais ir ticis raksturots attiecībā pret modernismu. Otrkārt, postmodernisma vairs nav. Par to liecina gan pats termina lietojums, kuru jau kādu laiku pavada naftalīna smaka, gan izmaiņas zinātnē, ekonomikā, mākslā, literatūrā un citās nozarēs. Interaktīva virtuālā telpa atņem tradicionālo lomu televizoram un citiem vienvirziena medijiem, neformāli dalībnieku tīklojumi aizstāj institūciju sadarbības projektus, dažādu subkultūru pārstāvju vietā uz ielas drīzāk būs sastopami hipsteri. Postmodernisms, kā nelaimīgā kārtā ikviena postparādība, pirmām kārtām sevi definē iepretim savam pamatam – pagājušajam, bijušajam, oriģinālajam laikam, nolemjot sevi mūžīgai sekošanai modernismam. Savukārt modernisma jēdziens rada vēl lielāku neskaidrību, pinoties starp modernismu mākslā, modernismu kā pretstatu tradicionālismam, modernismu kā nepareizi iztulkotu modernitāti un citām iespējām. Lai izvairītos no tautoloģijas „modernisms ir laikmets pirms postmodernisma”, šajās pārdomās es pieņemu, ka modernisma jēdziena kodols ir tā sauktais augstais modernisms jeb modernitāte (high modernity) ar savu ticību Mākslai, Reprezentācijai, Zinātnei, Progresam, Utopijai un tamlīdzīgām parādībām. Tāds augstais modernisms visspilgtāk izpaudās 20. gadsimta 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā. Kamēr katrs pats iezīmē robežas apgabalam, kas atrodas šī jēdziena gravitācijas laukā, jautājums ir tāds: vai mūsdienu situācija ir apzināma tādā pašā veidā, kā postmodernisms sevi apzinās iepretim modernismam? Vai arī ir nepieciešams radīt jaunu, no „modernismiem” brīvu domāšanu un terminu? Atkal nelaimīgā kārtā postmodernisms pats ir atcēlis jebkuru iespēju ļauties kārdinājumam izmantot hēgelisku triādi no tēzes, antitēzes un sintēzes: jo ne tas pats ir antimodernisms (kā antitēze), nedz arī tam piemīt sintētiska daba, kas ļautu tajā saskatīt saplūsmi no pirmsmodernisma un modernisma elementiem. Postmodernisms, kā tas pats lepojas apgalvot, ir šādas domāšanas un mērķtiecīgas pēctecības beigas, Liotāra pieminēto Lielo Naratīvu sabrukuma manifests. Lai saprastu mūsdienu situāciju, atliek vienīgi skatīties uz pagājušo gadu postmodernismu un tā izpausmēm, lai no atsevišķām laikmetu atšķirībām rastu iespēju definēt šo atšķirību formu vai virzienu, kas domāšanā atbrīvotu vietu iespējai definēt mūsdienu stāvokli. Postmodernisms bija subkultūru laikmets, bet panki nomira, lai dzimtu hipsteri. Līdztekus arvien izteiktākam šķiru sabiedrības sabrukumam pāris desmitgades pēc Otrā pasaules kara saglabājās prasība piederēt kādai plašākai grupai, bet izzuda ierobežojumi, ko agrāk noteica sociālekonomiskā pozīcija. Rezultātā līdz ar postmoderno relativitāti, kurā visas grupas un ar tām saistītās identitātes ir vienlīdzīgas un brīvi pieejamas ikvienam, izveidojas stāvoklis, kurā pop/subkultūru produktu patēriņš kļūst par gluži mītisku (Rolāna Barta aprakstītajā nozīmē) identitātes zīmi. Tu esi tas, ko tu klausies un ko tu velc mugurā, tava pašidentitāte sakrīt ar identitāti citu acīs. Pēc subkultūru norieta vai izšķīšanas sub-sub-sub-kultūrās ap gadu tūkstošu miju no vispārējā apjukuma iznāk mūsdienu patērētāju leģiona avangards – tā sauktie hipsteri. Galvenā to pazīme ir kopēju pazīmju un pašidentifikācijas neesamība. Hipsters var būt Kultūras akadēmijas pirmkursniece vecmāmiņas blūzē, kurai lietotu mantu tirdziņā ir pieskaņoti pārējie apģērbi no sen vairs neesošām fabrikām, bet tikpat labi šo apzīmējumu nes panākumiem bagāts radošo industriju uzņēmējs, kurš šobrīd kādā sociālajā tīklā dalās patikā par jaunatrasto ierakstu, kas tik labi skan uz viņa perfekti saslēgtās stereoaparatūras ar pašām jaunākajām „Apple” zīmola stilierīcēm. Tajā pašā laikā neviens no abiem sevi par hipsteru nesauc, bet apkārtējie tā sauc abus. Hipsters ir pašradīšanai (ar patēriņu un performanci) atbrīvota identitāte. Kāds citas subkultūras pārstāvis tāds varēja būt arī vienatnē mežā. Hipsters – tikai tad, ja spēj sevi mežā nofotografēt un instagramēt. Hipsteri ir pēcšķiru sabiedrības gaumes manifestācija, kuri spēj apvienot postmodernajā laikmetā visumā pretējos polos stāvošo camp estētiku un japiju patēriņu. Tā ir sabiedrība, kuras simboliskās dimensijas aisbergs peld virtuālos ūdeņos, un šeit ir iespējams atcelt jebkādu metanaratīvu – šķiriskuma, ideoloģijas, tirgus diktētās pretrunas –, dažādas identitātes padarot personīgas un atbrīvojot no postmodernās šizofrēnijas apdraudējuma. Tā mirušais subjekts atgriežas kā (virtuāli) komunāli definēts brīvs indivīds. [Ķencis 2014 : https://satori.lv/article/musdienas-pec-postmodernisma]

Pētījums: latviešu valoda digitālā laikmetā ir apdraudēta

Eiropas Savienībā (ES) ir aptuveni 60 runāto valodu, taču – cik ilgi tās kopiena varēs lepoties ar tādu kultūras un valodu bagātību? Pētījumi liecina, ka digitalizācijas laikmetā vismaz 21 no tām draud izmiršana. Arī latviešu valodai izdzīvot nebūs viegli, un valodu tehnoloģiju jomā tai nav daudz, ar ko lepoties.

Starptautiskajā konferencē „Valoda, tehnoloģijas un Eiropas nākotne” 2012. gadā, kur tika vērtēti valodas tehnoloģiju sasniegumi un problēmas, vairākkārt tika uzsvērts, ka ES valstu dažādās valodas ir gan bagātība, gan arī barjera, kura traucē saziņu un sadarbību, kas sniedzas pāri valstu robežām, kavē preču un pakalpojumu eksportu, uzņēmumu spēju strādāt ārējos tirgos. „Lai Eiropa saglabātu savu vadošo lomu pasaulē, tai būs vajadzīgas visām Eiropas valodām pielāgotas valodu tehnoloģijas, kas būs viegli pieejamas un efektīvas,” norādīja Vācijas Mākslīgā intelekta pētījuma centra zinātniskais direktors Hanss Uškoreits, piebilstot, ka tas nozīmē, – šajā jomā ES nāksies ieguldīt lielus līdzekļus. Ja 2008. gadā tulkošanas, programmatūru lokalizācijas un tīmekļa vietņu globalizācijas izmaksas Eiropas tirgū bija 8,4 miljardi eiro, tad tā ir maza daļa no tēriņiem, kas būs nepieciešami saziņas nodrošināšanai starp valodām. Un, lai arī valodu tehnoloģijas ir ievērojami progresējušas, jaunu produktu izstrādes temps tomēr ir pārāk gauss. Piemēram, tiešsaistes mašīntulkošana (piemēram, Google) piedāvā ātru aptuvenu tulkojumu, taču tas neder, ja vajadzīgs precīzs un kvalitatīvs tulkojums.

Konferencē prezentētajā pētījumā Latviešu valoda digitālajā laikmetā, kurā piedalījušies 200 ekspertu, vilktas paralēles starp diviem laikmetiem: kad parādījās grāmatu spiede un pašreizējo – digitālo. Tās valodas, kurās netika drukātas grāmatas, ar laiku izmira, un tas varot notikt arī ar valodām, kas netiek lietotas globālajā tīmeklī. Patlaban privileģētākā stāvoklī esot plašāk lietotās Eiropas valodas, jo īpaši – angļu valoda. Salīdzinošā analīze rāda, ka tikai tai sniegtais atbalsts vērtējams kā labs. Holandiešu, franču, vācu, itāliešu un spāņu valodai tas ir viduvējs, bet skaitliski nelielās Eiropas valodas, to skaitā lietuviešu un latviešu, vērtētas kā visapdraudētākās, liecina pētījums. Latviešu valoda četros sektoros (runas un teksta resursi, tehnoloģijas runas apstrādei, mašīntulkošanai un teksta analīzei) ierakstīta sadaļā: vājš atbalsts vai nav atbalsta. [Orupe 2012 : https://nra.lv/latvija/80179-petijums-latviesu-valoda-digitala-laikmeta-ir-apdraudeta.htm]

Valodnieki: brīnums, ka latviešu valoda vispār ir izdzīvojusi

Latviešu valoda ir Latvijas pamatvērtība – identitātes pamats un valstiskuma kodols. Tās saknes rakstos fiksētas jau 16. gadsimta sākumā, tomēr pirmā oficiālā ideja par latviešu valodu kā valsts valodu radās pirms simt gadiem, un tikai 1932. gadā latviešu valoda tika atzīta par oficiālu valsts valodu. Tāpat kā Latvijas valsts, arī valoda šo gadu laikā ir gājusi cauri periodiem, kas valodniekiem šodien liekt teikt – brīnums, ka latviešu valoda vispār ir izdzīvojusi.

Valoda, kas pēc Pirmā pasaules kara tika sevišķi izkopta un stiprināta, piedzīvojusi daudzu tautu ietekmes. Kā vienu no smagākajiem periodiem simt gadu griezumā valodnieki min padomju okupācijas laiku.

Valodnieks Pēteris Vanags stāsta: „Padomju laikā latviešu valoda ļoti ātri tika izstumta no lietojuma, no oficiālā lietojuma, no sarakstes, no dažādām rūpniecības jomām, vispār dzīves jomām. Izglītībā tā tika saglabāta. Pateicoties tieši tam, latviešu valoda šodien arī pastāv.”

Latviešu valoda vēsturiski pastāvējusi starp diviem dzirnakmeņiem – 20. gadsimta sākumā starp krievu un vācu valodu. Arī tagad valsts valoda funkcionē asas konkurences situācijā.

Arī mūsdienu tehnoloģiju laikmets ir ieviesis korekcijas valodas lietojumā. Izņemot to, ka cilvēki gandrīz nemaz vairs neraksta vēstules, visvairāk izmaiņas skārušas neoficiālo rakstveida saziņu, īpaši jaunās paaudzes vidū, kas sazinās, neizmantojot diakritiskās zīmes, veido jaunus vārdu saīsinājumus. Arī glīti, skaisti rokraksti mūsdienās esot reta parādība, valodnieki saka – tā jau ir aizejošā pasaule.

Valodnieks Andrejs Veisbergs norāda: „Ja viņi [skolēni] raksta ar datoru, tad ir labi. Ja viņi raksta ar roku, tad ir briesmīgi, jo izlasīt gandrīz vairs neko nav iespējams, ir ļoti reti kadri, kas kaut ko smalki raksta, bet tā ir aizejošā pasaule, jaukais rokraksts ir aizejošā pasaule.”

Nozares eksperti gan norāda, ka tehnoloģijas un mūsdienu laikmets valodai ļaunumu nenodara. Jautājums ir par to, kā cilvēki šīs iespējas prot izmantot.

Valodnieki uzsver, ka latviešu valoda ir bagātīgāka, nekā sabiedrība domā. Tai ir ne tikai trīs dialekti. Latvijas iedzīvotāji runā vismaz 500 dažādās izloksnēs. Daudzi nemaz nezina, ka, piemēram, vārdam līdzās ir 50 dažādi izrunas veidi. Tāpat arī tik ikdienišķi vārdi kā kaimiņš un svārki gandrīz katrā Latvijas reģionā tiek izrunāti atšķirīgi.

Vaicāti, vai ir tāda pavisam tīra un pareiza latviešu valoda, valodnieki atbild noliedzoši – valoda ir bagātīga visā tās daudzveidībā un norādīt kādam, ka tu runā nepareizi, esot slikta prakse. [Vārna 2018 : https://skaties.lv/zinas/latvija/sabiedriba/valodnieki-brinums-ka-latviesu-valoda-vispar-ir-izdzivojusi/]

Jāņa Stradiņa ievadruna starptautiskajā baltistu kongresā „Baltu valodas laikmetu griežos” Latvijas Universitātes Lielajā aulā 2000. gada 3. oktobrī

Sirsnīgi sveicu starptautisko kongresu „Baltistica IX” Latvijas Zinātņu akadēmijas vārdā un novēlu panākumus 15 valstu filologiem kongresā, kas saucas „Baltu valodas laikmetu griežos”. Baltu valodas – ar nelieliem vēstures pārtraukumiem – allaž ir bijušas laikmetu griežos, jo laikmetu griežos pārāk bieži ir atradies to izplatības areāls – mūsu dzimtene Latvija un Lietuva. Laikmetu grieži bija tad, kad aizvadītā gadu tūkstoša vidū nebūtībā aizgāja mūsu brāļu senprūšu valoda, arī tad, kad daudzu Latvijas teritorijā mītošu tautību valodas izveidoja vienotu latviešu valodu. Aizvadītajā gadsimtā lietuvju un latviešu valodas ir kļuvušas par valsts valodām, par zinātnes un tehnoloģiju valodām, un arī šodien tās turpina veidoties, radot savu datorlingvistiku, savu terminoloģiju dažādās jomās.

Globalizācijas laikmetā mazu tautu valodas jūtas apdraudētas. Mazās valodas joprojām iznīkst. To lietojuma diapazons bieži vien ir ierobežots, ir bažas, vai tās spēs konkurēt ar lielo tautu valodām. Īpaši tas attiecināms uz latviešu valodu, ievērojot visai sarežģīto, vēsturiski ilgos, ilgos gados veidojušos demogrāfisko situāciju Latvijā. Latviešu valoda pašlaik savā ziņā psiholoģiski itin kā atgādina ielenktu cietoksni un valodnieki – senlatviešu cīnītājus. Dominē sociolingvistika, latviešu sabiedrība atbalsta šo cīņu par valodu un savus valodniekus. Taču valoda nav tikai cīņas arēna vai sabiedrības integrācijas mehānisms, instruments. Tā ir dzīva esība, lieta mums pašiem – mūsu pašattīstībai, daudzvārdībai, dažādu vārdu runāšanai, arī žargonam. Tā ir kopšanai, daiļumam, mīlēšanai. Valoda prasa arī zinātnisku izpēti un attīstību, īpaši lietojumam jaunajās datortehnikās. Nemitīgus salīdzinājumus ar brāļu un kaimiņu valodām – gan pagātnes aspektā, valodu vēsturē, gan nākotnes redzējumā. [Stradiņš 2000 : https://www.vestnesis.lv/ta/id/11375]

Ir sācies cits laikmets

Lielajā laika plūdumā gadu mija nešķiet nekas nozīmīgs. Bet kādā brīdī mēs pamanām, ka dzīvojam citādā pasaulē.

„Kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns,” raksta apustulis Pāvils (2. Kor. 5,17). Vai tiešām viss ir jauns, vai būs vēl daudz jauna, kas tad vispār ir drošs un pārbaudīts – par to tiek jautāts filozofei Maijai Kūlei.

• Kas ir biedējošais jēdziens – Eiropas noriets?

– Osvalds Špenglers uzskatīja, ka Eiropas civilizācijai ir tik daudz bīstamu tendenču, ka tā ilgi nenoturēsies. Es vārdu „noriets” negribētu lietot un atsaucos uz O. Špenglera rakstīto tikai kā uz piemēru. Eiropas civilizācija turpināsies, taču tā balstās uz divām lietām, kas iedibinājās jau 17.–18. gs. Tas ir zinātnes spēks vārda plašākajā nozīmē (tā ir devusi cilvēku rokās datorus, atombumbu, gēnu inženieriju); te ir gan Eiropas, gan ASV atklājumi, ASV no kultūranalītiķu viedokļa pieder Eiropas civilizācijas sfērai. Savukārt zinātne rada lietas, kas attiecas uz militārismu un tehnoloģijām. Šīs divas nišas saista arī citas civilizācijas. No Eiropas labprāt pērk ieročus, licences, un mūsu civilizācijas varenība atstāj milzīgu iespaidu uz austrumu tautām, Latīņameriku. Kas ir Eiropas vājums? Tas, ko mums pārmet islāma valstis: Eiropa neturpinās, tā negrib bērnus, tā noveco. Patlaban sociologi, mediķi un demogrāfi šai sakarā rīko pētījumus, kongresus, un valodā ir ienācis jauns modes vārds aging – novecošanās. Lai mēs turpinātos, katrā ģimenē vajag vairāk nekā divus bērnus, bet tā nenotiek. Un tāpēc varam teikt: kam mums šīs zināšanas un varenās tehnoloģijas, ja nebūs kam to atstāt?

– Un ko cilvēkiem piedāvā valsts?

– Šo un to. [..] Plaša mēroga palīdzības laukiem nav, maz darba velta izskaidrošanai, konsultācijām, projektu rakstīšanai. [..] Savulaik cilvēkus stilā, vērtību sistēmā noturēja mācītāji. Viņi dzīvoja starp cilvēkiem, uzklausīja, regulēja konfliktus. Liela loma bija skolotājiem, tagad tā aprobežojas ar skolu. Lauku ciematos nav cilvēku, pie kuriem iet pēc padoma. Ģimenes ārsti ir drausmīgi aizņemti. Konsultācijas kaut cik var saņemt par mazo biznesu, projektu sagatavošanu, bet ne jau bizness vien veido cilvēku dzīvi. Vēl turas lauku sievietes, kaut vai ar to pienākuma apziņu, ka māja jāsakopj, lopi un bērni jāpaēdina. Tā ir vesela paaudze Latvijas laukos, kuriem klājas grūti visādā ziņā, un tie ir mūsu cilvēki.

– Ir parādības, kas liek domāt, ka citādības aizsegā nereti zeļ amorālisms. Vai anomālijas reizēm nesāk pretendēt uz lielāku toleranci, nekā pašas izrāda pret tradicionālajām vērtībām? Kur ir robeža starp tolerances vārdā pieļaujamo un nepieļaujamo?

– Eiropas filozofija saka, ka ir iestājies diferenču, atšķirību laiks. Kad šīs tendences sāk iemiesoties kultūrā, bieži izrādās, ka atšķirīgais grib izcelties. Žanri, kas nepieder pie klasiskās mākslas un pauž vienīgi ekstravagances, grib būt centrā. Ja savdabība sāk apspiest normalitāti, ja saka, ka vārdu „norma” vairs nedrīkst lietot, tā ir negatīva pārveide vērtību sistēmā. Plašsaziņas līdzekļi kā apsēsti apraksta anormālo, skandalozo; lasītājs vairs negribot dzirdēt par līdzsvaroto, sakarīgo, vērtīgo. Maz ir pozitīvo apliecinājumu no tās sfēras, kas ir klasiska, humāna, labvēlīga. [Laganovskis 2005 : https://www.vestnesis.lv/ta/id/99832]

Zinātnieki Zemes vēsturi iedalījuši četros lielos laikposmos, kurus atzīst pētnieki visā pasaulē, – prekembrijs, paleozojs, mezozojs un kainozojs, kā arī tālāku sadalījumu sistēmās jeb periodos. Tā, piemēram, mezozojā ietilpst triass, jura un krīta periods. Vissvarīgākais ir terciārā perioda iedalījums piecos laikmetos: paleocēns, eocēns, oligocēns, miocēns un pliocēns, kā arī kvartārā perioda iedalījums pleistocēna un holocēna laikmetos. Pleistocēns ir identisks ar ledus laikmetu; tā beigās pirms 10 000 gadu sākās holocēna laikmets, ģeoloģiskais mūslaiku periods. [Vēsture 2007 : 8]

●

Mūsdienu vēsturnieki cilvēces kopīgo un atsevišķu zemju vēsturi iedala divos lielos posmos: aizvēsturē jeb senvēsturē un vēsturiskajā laikmetā. Galvenais šī dalījuma kritērijs ir vēstures rakstītie avoti. Vēstures posmu, kuru iespējams rekonstruēt, balstoties uz pagātnē tapušajām rakstītajām liecībām, sauc par vēsturisko laikmetu, savukārt senāko periodu, kad rakstība nepastāvēja, – par aizvēsturi. Tas nozīmē, ka aizvēsturi vēsturnieki galvenokārt var pētīt, tikai izmantojot arheoloģijas metodes. [..]

Par aizvēstures sākumu varam uzskatīt cilvēka kā dzīvas būtnes rašanos pirms vairākiem miljoniem gadu. Atradumi liecina, ka pirms 2,5 miljoniem gadu ir radušies pirmie darbarīki. Cilvēki no Āfrikas sasniedza pārējos kontinentus aptuveni pirms 60–40 tūkstošiem gadu. Tas nozīmē, ka cilvēces vēsturē aizvēsturiskais laikmets salīdzinājumā ar vēsturisko laika ziņā ir ievērojami garāks. [..]

Latvijas teritorijā aizvēstures un vēsturiskā laikmeta ilguma atšķirības proporcionāli ir mazākas, jo pirmie zināmie cilvēki Latvijas teritorijā konstatējami ap 10 500 g. p. m. ē. jeb pirms 12 500 gadiem. Jāņem vērā, ka Latvijas teritoriju vēl pirms 16 000–14 000 gadiem klāja ledājs, kas pletās līdz pat Eiropas vidienei. Kad, mainoties klimatam, ledājs pakāpeniski sāka kust, izveidojās Baltijas ledus ezers, bet no dienvidiem līdz ar ledus segas atkāpšanos izplatījās pirmie augi un dzīvnieki. Klimats te vēl ilgstoši bija arktisks, tāpēc auga tikai sūnas, ķērpji, polārie kārkli un pundurbērzi. Dzīvnieku pasauli galvenokārt veidoja ziemeļbrieži, lūši, vilki un lapsas. [..]

Arheologi uzskata, ka cilvēki ieceļoja no dienvidiem un bija pieskaitāmi pie pašiem senākajiem eiropiešiem. Viņi lietoja primitīvus, no krama, kaula un raga izgatavotus medību rīkus – bultu uzgaļus, kasīkļus, šķilas. Šie cilvēki paaudžu paaudzēs bija pilnīgi atkarīgi no dabas norisēm un veltēm – medījuma, zivīm, ēdamajiem augiem. Vēsturnieki šādu sabiedrību sauc par savācējsabiedrību, savukārt arheologi šo laikmetu dēvē par akmens laikmetu, jo akmens (krams) bija viens no galvenajiem materiāliem, no kura izgatavoja darbarīkus. [..]

Latvijas teritorijā arheologi auklas keramikas kultūras apmetņu vietās atraduši liellopu, aitu, kazu un cūku kaulus. Cilvēki vairs nebija pilnībā atkarīgi no dabas un klimatiskajiem untumiem, jo varēja uzkrāt pārtiku. Vēsturnieki šāda veida sabiedrību sauc par ražotājsabiedrību, jo lopkopība un zemkopība bija pašas agrīnākās ražošanas formas. Cilvēku uzturs kļuva daudzveidīgāks, samazinājās mirstība, cilvēku skaits palielinājās, viņi sāka izmainīt apkārtējo vidi. Tika uzlaboti darbarīki, attīstījās keramikas un audumu izgatavošanas prasmes, pieauga maiņas sakari. Pāreja no savācējsabiedrības uz ražotājsabiedrību notika laikā, ko arheoloģijas zinātnē sauc par jaunāko akmens laikmetu jeb neolītu (grieķu neos ‘jauns’, lithos ‘akmens’). [Klišāns 2018 : 12–16]

●

Pirmās ziņas par seno akmens laikmeta apmetņu esamību Rīgas līča ziemeļrietumu piekrastē Dundagas Pūrciema apkārtnē sniedza ģeologs S. Buharts 1933. gadā un Eduarda Šturma pētījumi kāpu joslā, kas šķir purvaino līdzenumu no jūras. No 1993. līdz 1998. gadam Ilzes Lozes vadībā veiktajos arheoloģiskajos pētījumos atklāta plaša sākotnējā piekrastes apdzīvotība ar bāzes un sezonālām rituāla mītnēm.

Marijas Galenieces un Pētera Nomala veiktie pirmie Ģipkas lagūnas nogulumu palinoloģiskie un diatomeju pētījumi parādīja, ka lagūnas līdzenuma atsegumos atklātie divi gitijas (sapropeļa) slāņi uzkrājušies tipiskos seklu pasāļūdens baseinu apstākļos un atbilst divām Litorīnas jūras transgresijas stadijām. [Loze 2006 : 12]

●

Otrā gadu tūkstoša pirmajā pusē p. m. ē. visā Ziemeļeiropā sāka izgatavot darbarīkus no bronzas, radās pirmās metāla apstrādes tehnoloģijas. Tāpēc arheologi šo laika posmu sauc par bronzas laikmetu. Tas ilga no 2. gadu tūkstoša pirmās puses līdz 6. gadsimtam p. m. ē. Šī laika sabiedrība sāka būvēt nocietinātas dzīvesvietas pilskalnos – tie ir senākie Latvijas teritorijā zināmie pilskalni. Bronzas laikmeta cilvēki nodarbojās ar lopkopību un zemkopību, uzturā tika lietots piens. [..] Pārtiku papildināt palīdzēja zveja un medības. Maiņas sakari ieguva līdz tam nebijušus apjomus. Šajā vēstures posmā Baltijas jūras dzintars atrasts Vidusjūras zemēs, no Viduseiropas Latvijas teritorijā tika ievesta bronza. [..]

Saskaņā ar arheologu izveidoto aizvēstures periodizāciju ap 500. gadu p. m. ē. Baltijas zemēs aizsākās dzelzs laikmets. Dzelzs ieguves un apstrādes prasmes izplatījās visā Eiropā. [Klišāns 2018 : 18–19]

●

Pēc lielās tautu staigāšanas un Senās Romas impērijas sabrukuma Eiropas rietumos sāka veidoties jauna civilizācija. Kristīgā ticība tika noteikta par valstu oficiālo reliģiju, kuru sludināja latīņu valodā. Kristietība spēja vienot antīkās kultūras mantojumu ar ģermāņu cilšu kultūru. Laikmetu un kultūru, kas sekoja antīkās civilizācijas laikposmam, mūsdienās sauc par viduslaikiem.

5–9. gs. viduslaiku kristīgā kultūra galvenokārt bija izplatīta tikai tajās zemēs, kas iepriekš ietilpa Romas impērijā jeb antīkās kultūras telpā, proti, Dienvideiropā un Rietumeiropā. Taču no 10. gadsimta kristīgā viduslaiku Eiropa sāka izplesties dienvidu, ziemeļu un austrumu virzienā. [..]

8.–11. gs. daudzas Eiropas zemes iekļāvās kristīgās kultūras telpā. [..]

Būtiskāk situācija mainījās ar t. s. vikingu laikmeta sākumu 9. gs. Skandināvu sirotāji un tirgotāji jeb vikingi šajā un nākamajos divos gadsimtos aktīvi izmantoja Baltijas upes, ceļojot no Skandināvijas uz Bizantiju. Jāatgādina, ka skandināvi Latvijas teritorijā bija pazīstami jau agrāk. Vēl pirms vikingu braucienu sākuma – ap 7. gs. – pie Grobiņas savu apmetni izveidoja Gotlandes gutu cilts pārstāvji. Senākajos rakstītajos avotos tā saukta par Jūrpili jeb Ezerpili (Seeburg). [..]

Arheologi konstatējuši, ka Daugavas līvu vidū bijuši skandināvu izcelsmes iedzīvotāji. Valodnieki savukārt uzsver, ka 25–30 % no 13. gs. minētajiem līvu personvārdiem ir skandināviska izcelsme. [Klišāns 2018 : 25–26]

●

Kad 15. gs. Eiropā pamazām beidzās bruņinieku laikmets, kavalērijas loma karadarbībā kļuva mazsvarīga, bruņinieku vietu ieņēma algoti kājnieki – musketieri, bet dižciltīgajiem bruņiniekiem vairs nebija iespējas pildīt agrākos pienākumus.

Viduslaiku beigas un jauno laiku sākums ir viens no svarīgākajiem posmiem latviešu tautas vēsturē. Daudzi vēsturnieki uzskata, ka tieši 15. un 16. gs. visintensīvāk notika latviešu tautības veidošanās process.

Lai gan Latvijas un Igaunijas vēsturē laikā no 16. gs. vidus līdz 18. gs. beigām notika daudzas politiskas pārmaiņas, šo zemju saimniecība un sabiedriskā struktūra mainījās lēni. Igaunijā, Vidzemē, Latgalē un Kurzemē jaunajos laikos daudzējādi saglabājās tas sabiedriskais un saimnieciskais modelis, kas bija izveidojies Livonijas ordeņa un bīskapu laikos.

Eiropas vēsturē 19. gs. pirmo pusi pieņemts dēvēt par industriālās revolūcijas jeb industrializācijas laiku. [Sagatavots pēc: Klišāns 2018 : 64–159]

●

20. gadsimts vēsturē ir iegājis kā tehnoloģiskā progresa laikmets, taču tas bija arī barbarisku karu laiks. Par visjaunāko laiku vēstures svarīgākajiem notikumiem uzskata divus: Pirmo pasaules karu (1914–1918) un Oktobra revolūciju (1917). Par šā perioda beigām var uzskatīt Otrā pasaules kara beigas un aukstā kara sākumu, un koloniālās sistēmas sabrukumu.

20. gs. otrajai pusei ir raksturīgs pasaules sadalījums komunistisko un kapitālistisko valstu blokā. Abu bloku priekšgalā atradās ASV un PSRS – superlielvalstis, kurām bija atomieroči. Kad abas valstis pēc 1945. gada centās paplašināt savu ietekmes sfēru uz otras rēķina, starp abām izveidojās attiecības, ko ļoti precīzi raksturoja apzīmējums aukstais karš. Tas bija karš, kurā nekad netika tieši izmantoti ieroči, taču tas varēja notikt jebkurā brīdī. [Sagatavots pēc: Vēsture 2007 : 287–379]

●

Kopumā kultūras fenomens, kura pamatā bija nereālistiskā estētika un kurš attīstījās gandrīz trīsdesmit gadus līdz pat 20. gs. sākumam, ieguva sudraba laikmeta vārdu. Šī vārdkopa jāuztver kā termins, kas apzīmē īpašu, no iepriekšējā kultūras laikmeta atšķirīgu, novatorisku krievu mākslas tipu. Šī virziena novatorisms izpaudās ātrā estētisko pozīciju maiņā, novatoriskos meklējumos visās mākslas sfērās: glezniecībā, mūzikā, teātrī un literatūrā. Sudraba laikmeta literatūra pirmām kārtām ir jaunu izteiksmes līdzekļu meklējumi, oriģināla pieeja iepriekšējo laikmetu kultūras mantojumam, Puškina, Ļermontova, Gogoļa, Dostojevska, Turgeņeva un Tolstoja darbu savdabīga uztvere un interpretācija. Tādējādi jauns krievu kultūras tips, kas apzīmēts ar terminu sudraba laikmets, nostiprinājās 19. gs. 90. gadu sākumā.

Par sudraba laikmeta beigu robežu tiek uzskatīts 20. gadsimta 20. gadu sākums, tātad gan ar dekadenci, gan ar modernisma un avangardisma kustībām saistītā kultūras fenomena pastāvēšanas laiks ir aptuveni nosakāms.

Latviešu un krievu literatūru tipoloģiskā līdzība 20. gs. sākumā izpaužas modernisma meklējumu paralēlajā attīstībā, dažu šī procesa aktīvo dalībnieku radošo likteņu krustojumos, arī īpašā orientācijā uz Vakareiropas kultūras novitātēm. [Sagatavots pēc: Sproģe, Vāvere 2002 : 10–13]

●

Informācijas laikmetā izšķirīgos vēstures posmos īpaši svarīga ir plašsaziņas līdzekļu loma. Plašsaziņas līdzekļos vistiešāk parādās valodas un sabiedrības savstarpējā saistība un mijiedarbība, kuru izpēte ir sociolingvistikas pamatuzdevums. Politiskās sistēmas maiņa vienmēr atspoguļojas valodā, savukārt ar valodas starpniecību sabiedrība skaidrāk apzinās un precīzāk formulē jauno politisko un ekonomisko realitāti. Posttotalitārajām valstīm raksturīgas kopīgas iezīmes jaunajā plašsaziņas līdzekļu telpā. Pirmkārt, pieaug plašsaziņas līdzekļu skaits un satura valodas diferenciācija, jo tie orientējas uz visdažādākajiem sabiedrības slāņiem, otrkārt, plašsaziņas līdzekļi ar īpašu pārliecināšanas un manipulācijas stratēģiju spēj ietekmēt indivīda viedokli, treškārt, tiek paplašinātas valodisko izteiksmes līdzekļu robežas. [Liepa 2010 : https://dspace.lu.lv/dspace/bitstream/handle/7/4754/27793-Dite_Liepa_2010.pdf?sequence=1]

Dziesma Laikmets. Vārdi un mūzika „Sudden Lights”, izpilda grupa „Sudden Lights” un Ieva Florence.

Dziesma No akmens laikmeta. I. Ziedoņa vārdi, J. Pavītola mūzika, izpilda grupa „Līvi”.

●

Kodolatomu laikmeta pasakas. Elektroakustiskā mūzika (2015). J. Glazovas vārdi, P. Buravicka mūzika. Instrumentācija: elektronikai, kontrtenoram, basa blokflautai. [https://www.lmic.lv/lv/composition/13567]

●

Koncertprogramma „Pasakas un dziedājumi” (2015). Izpilda Latvijas Radio koris, diriģents S. Kļava.

Koncertprogrammā iekļautas pasakas un dziedājumi, senču atziņas un sirdsskaidras lūgsnas, atbalsis no dažādiem ģeogrāfiskajiem punktiem un laikmetiem, tilti starp arhaisko un mūsdienīgo. Autentiski vecticībnieku un katoļu priesteru balsīs skanoši sakrālie dziedājumi mijas ar mūsdienu mūzikas valodā tulkotām atsaucēm un gregoriskajiem un bizantiešu dziedājumiem, mītiskie priekšstati sabalsojas ar latviešu un inuītu pasakām. [Sagatavots pēc: https://biletes.latgalesgors.lv/lv/latvijas-radio-koris-pasakas-un-dziedajumi-1]

Laikmets, laiku apzīmējoša kategorija, kas aptver ilgstošus cilvēces agrīnās vēstures periodus. Bieži laikmetu raksturo ar atbilstīgiem laikposmiem tipisku simbolisku tēlu secību. Priekšstats par (parasti) četriem vai pieciem cits citam sekojošiem laikmetiem, īpaši – par sākotnējo zelta laikmetu, sastopams daudzās kultūrās (piemēram, antīkajā), un pirmo liecību par to sniedz Hēsiods. [Herdera vārdnīca 1994 : 84]

Pieci laikmeti

Nemirstīgie dievi, kas dzīvo gaišajā Olimpā, radīja laimīgu cilvēku pirmo audzi; tas bija zelta laikmets. Toreiz Krons valdīja debesīs. Šai laikā ļaudis dzīvoja kā svētlaimīgi dievi, nepazīdami ne rūpes, ne pūles, ne bēdu. Nepazina tie arī nevarīgo vecumu; vienmēr stipras bija viņu rokas un kājas. Viņu dzīve bija laimīga un bez sāpēm, kā mūžīgas dzīres. Kad pēc ilga mūža nāca nāve, tā bija kā mierīgs, kluss miegs. Viņiem nekā netrūka. Zeme pati deva tiem bagātīgus augļus, un viņiem nebija jāpūlas, apstrādājot laukus un dārzus. Lieli bija viņu ganāmpulki, un rāmi ganījās tie leknajās ganībās. Mierīgi un bez rūpēm ritēja zelta laikmeta cilvēka dzīve. Paši dievi nāca ar viņiem apspriesties. Bet zelta laikmets virs zemes beidzās, un neviens nepalika no šīs cilvēku paaudzes.

Otrā cilvēku audze un otrais laikmets vairs nebija tik laimīgs kā pirmais. Tas bija sudraba laikmets. Sudraba laikmeta cilvēki ne spēkā, ne gudrībā nevarēja līdzināties zelta laikmeta ļaudīm. Simt gadus viņi auga mājās pie savām mātēm, viņi tās atstāja tikai tad, kad bija pilnīgi pieauguši. Bet kā pieauguši viņi nedzīvoja ilgi, un, tā kā prāts viņiem nebija attīstīts, tad dzīvē tie pieredzēja daudz nelaimju un bēdu. Sudraba laikmeta ļaudis bija nepaklausīgi. Varenais Krona dēls Zevs iznīcināja viņu audzi virs zemes. Viņš sadusmojās uz tiem, jo tie neklausīja dieviem.

Tad Zevs radīja trešo audzi un trešo laikmetu – vara laikmetu. Tas nelīdzinājās sudraba laikmetam. No šķēpa kāta Zevs radīja cilvēkus – varenus un briesmīgus. Augstprātīgi bija vara laikmeta ļaudis, tiem patika vaidpilnie kari. Zevs bija radījis tos milzīgus augumā un nesalaužamus spēkā. Paši ar savām rokām vara laikmeta cilvēki nogalināja cits citu.

Līdzko šī audze bija nogājusi ēnu valstībā, tūlīt lielais Zevs radīja uz zemes ceturto laikmetu un jaunu cilvēku audzi, cildenāku, taisnīgāku, dieviem līdzīgo pusdievu varoņu audzi. Arī varoņi visi gāja bojā niknos karos un šausmīgās, asiņainās kaujās.

Pēdējā ‒ piektā ‒ cilvēku audze un piektais laikmets ir dzelzs laikmets. Tas turpinās vēl tagad virs zemes. Dienu un nakti bez mitas māc cilvēkus bēdas un grūts darbs. Dievi sūta cilvēkiem lielas raizes. [Kūns 1959 : 81–83]

●

Zelta laikmets romiešu literatūrā – periods antīkajā/romiešu literatūrā apmēram no 80. gada p. m. ē. līdz 18. gadam m. ē. Zelta laikmetā romiešu literatūrā sarakstīti nozīmīgākie literārie darbi un latīņu valoda sasniegusi attīstības augstāko punktu. Zelta laikmetam sekoja sudraba laikmets.

Zelta un sudraba laikmeta jēdzienus ieviesa vācu klasiskais filologs Vilhelms Zigismunds Teifels (Wilhelm Sigismund Teuffel) 1870. gadā publicētajā darbā „Romiešu literatūras vēsture” (Geschichte der Römischen Literatur), tēlaini salīdzinot latīņu valodas attīstību ar sengrieķu mītu par cilvēces laikmetiem. Katra literatūras vēstures perioda sīkāks dalījums veidots, pamatojoties uz vēsturiskajiem notikumiem, nevis žanriskām, saturiskām vai stilistiskām līdzībām autoru darbos. Drīz pēc V. Z. Teifela darba publicēšanas angļu valodā 1873. gadā līdzīgu pētījumu 1877. gadā publicēja angļu pētnieks Čārlzs Tomass Kratvels (Charles Thomas Cruttwell). Viņš uzlaboja V. Z. Teifela shēmu, uzsverot klasiskās latīņu valodas nozīmi romiešu literatūras periodizācijā. 20. gs. pētījumos par romiešu literatūru periodizācijai izmanto V. Z. Teifela un Č. T. Kratvela shēmas. [https://enciklopedija.lv/skirklis/38174-zelta-laikmets-romie%C5%A1u-literat%C5%ABr%C4%81]

●

Sudraba laikmets romiešu literatūrā – periods antīkajā/romiešu literatūrā no 18. gada līdz 117. gadam, pēdējais klasiskās latīņu valodas laikposms. Sudraba laikmetam romiešu literatūrā raksturīga izsmalcināta izteiksme un leksika, kāda vairs netika lietota sarunvalodā. [https://enciklopedija.lv/skirklis/38156-sudraba-laikmets-romie%C5%A1u-literat%C5%ABr%C4%81]

●

Mākslas muzejā „Rīgas Birža” skatītājiem bija atvērta izstāde „Sudraba laikmets. Krievu māksla no Baltijas valstu kolekcijām. 1890–1930”.

Izstāde tika organizēta starptautiskā projektā „Krievu māksla no Baltijas valstu kolekcijām”, kas pēc Igaunijas Mākslas muzeja un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) iniciatīvas tika īstenots trīs valstīs – Igaunijā, Latvijā un Lietuvā.

Izstāde „Sudraba laikmets” atspoguļoja īsu, bet spilgtu krievu mākslas uzplaukuma periodu, ko nosacīti dēvē par sudraba laikmetu. Šo laiku raksturo jauna pasaules uztvere un mākslinieciskā domāšana, visu kultūras jomu strauja attīstība, dažādu stilistisku tendenču koeksistence, daudzu mākslinieku apvienību aktīva darbība.

Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā glabājas Baltijā plašākā krievu mākslas kolekcija. Šajā izstādē muzejs piedāvāja skatītājiem iespēju līdzās LNMM kolekcijas darbiem skatīt Aleksandra Benuā, Mihaila Vrubela, Filipa Maļavina, Nikolaja Rēriha, Valentīna Serova, Konstantīna Somova, Pāvela Kuzņecova, Natālijas Gončarovas, Mihaila Larionova u. c. mākslinieku izcilus daiļrades paraugus arī no Lietuvas un Igaunijas muzeju krājumiem. Pavisam tika eksponēti 180 glezniecības, grafikas, tēlniecības mākslas darbi, kā arī atsevišķi porcelāna priekšmeti, kas radīti laikā no 1890. līdz 1930. gadam. [Rudzīte : http://lnmm.lv/lv/mmrb/apmekle/izstades/747-sudraba-laikmets]

●

Igors Freimanis savā darbā par tērpu vēsturi „Laiks. Laikmets. Mode” raksta: „Tērpam bijusi liela nozīme un vērtība visos laikmetos. Tā veidošanā parasti piedalās vairāki sava amata meistari. Bez auduma un šūšanas darba tas ietver aksesuārus, apavus, frizūru, kosmētiku un grimu. Tērps – tas ir vesels komplekts.

Modi vienmēr ir noteikušas raksturā spēcīgas pasaules mēroga personības – valdnieki, filozofi, skaistas sievietes, aktieri –, kā arī vēsturiski notikumi. Katrā laikmetā modes noteicēji bija tie, kas atradās pie varas. Bizantijā VI gadsimtā pēc Kristus dzimšanas imperatora Justiniāna sieva, bijusī cirka māksliniece, vīram nākot pie varas, baznīcas ceremoniju laikā lika ķermeni pilnīgi nosegt ar audumu. Bizantijā tajā laikā ražoja brokātu, tāpēc valdnieki varēja paust savu varu ar dārga auduma starpniecību. Reizē ar to mode atspoguļo katra laikaposma estētiskos ideālus. Senās Ēģiptes mode un tās kanoni bija nemainīgi gadu simtiem un pat tūkstošiem.”

Darbā daudz interesantu faktu par modes vēsturi dažādos laikmetos. [Sagatavots pēc: Freimanis 1998 : 7–8]

●

Latvijas kultūras kanons ir ieeja Latvijas kultūras pasaulē caur daudzveidīgām vērtībām, kas aptver dažādas kultūras nozares un sniedzas pāri laikmetiem, gan savstarpēji satiekoties un mijiedarbojoties, gan kā pretpoli veidojot kontrastus.

Kanons ir kā brilles, caur kurām ieraudzīt Latviju un tās vērtības. Kā durvis, pa kurām ienākt Latvijas kultūras bagātību krātuvē. Kā izdzīvošanas komplekts un kompass samulsuma brīžos. Kā jauna datora programmatūra, kas atver izziņai un pieslēdz mūs jaunai pasaulei un iespējām.

Šī vērtību izvēle ir sava laikmeta liecība, ko mēs, tālāk attīstot, piepildām ar sava laika saturu, pārdomām, jaunu vērtību pienesumu. Caur mūsu acīm šīs saņemtās vērtības kļūst par mantojumu, ko mēs izceļot, aprakstot, izzinot, iepazīstot, jau papildinot nodosim tālāk. Ieraugot un izanalizējot šīs vērtības, mēs zināsim saukt jaunas un pēc nepieciešamības kultūras kanonu arī kādu dienu papildināt.

2017. gadā izveidotā kultūras kanona tīmekļa vietne nodrošina pēc iespējas plašu informācijas pieejamību par šīm vērtībām, aizved pie daudzveidīgiem dārgumiem dažādu Latvijas institūciju krātuvēs un arhīvos saistībā ar kultūras kanonu un mudina runāt, rakstīt un stāstīt par šīm vērtībām, tādējādi nodrošinot to popularizēšanu, iepazīšanu, izprašanu. [https://kulturaskanons.lv/par-kanonu-2/]

●

Multimediāls uzvedums „Laiks. Laikmets. Laime” 2012. gadā norisinājās Siguldas pilsdrupās, un tajā piedalījās bungu un dūdu grupa „Auļi”, kā arī viduslaiku apmetnes „Geidānmuiža” dalībnieki un Siguldas tautas teātra aktieri. Tas bija vēstījums par Livonijas ordeņa vēsturiskajiem notikumiem Siguldā un par jaunajām iespējām viduslaiku pils apmeklētājiem. [Sagatavots pēc: https://www.youtube.com/watch?v=DbYqUlbLR4U]

Galantā laikmeta dāmu noslēpumi Rundālē

Rundāles pils 2019. gadā izveidoja teatralizētas ekskursijas „Galantā laikmeta dāmu noslēpumi”, kurās bija iespējams uzzināt par Eiropas vēsturē ietekmīgām 18. gs. Kurzemes sievietēm un viņu sievišķīgajiem ieročiem, kas tikuši lietoti vēl ilgi, pirms dāmas tika pie vēlēšanu un citām tiesībām. [Sagatavots pēc: Veinberga 2019 : https://www.youtube.com/watch?v=Wy752wdowCE]

●

Krāslaviešus un novada iedzīvotājus 2019. gadā iepriecināja Daugavpils Universitātes studentu deju ansamblis „Laima” ar koncerta „Laikmeta ainiņas” trim daļām. Pirmajā deju uzvedumā – „Večerinkā” – skatītāji iejutās Latgales večerinkas gaisotnē.

Otrais deju uzvedums – „Balle” – skatītājiem uzbūra 19. gs. ainiņas ar atbilstīgu mūziku, eleganci un šarmu. Valsis, padegrass, polonēze, polka, mazurka – tikai dažas no uzveduma dejām. Aristokrātisko atmosfēru palīdzēja radīt biedrības „Atmiņu lāde” skaistie ampīra stila tērpi.

Trešais deju uzvedums – „Tusiņš”. Dejotāji brīvā gaisotnē, brīvā deju solī, brīvā un draiskā izpildījumā izdejoja dažādu tautu dejas. [Sagatavots pēc: Leikuma 2019 : http://www.ezerzeme.lv/lv/zinas/kultura/19440/laikmeta-aininas-kraslava]

●

20. gs. 80. gadu sākumā gandrīz katrā Latvijas kultūras namā darbojās sava disko apvienība. Tie bija entuziasti, kuri atskaņoja padomju varai netīkamo rietumu mūziku, turklāt bieži vien darīja to uz pašu montētas tehnikas. Daļu no šiem aparātiem 2020. gadā varēja aplūkot Tumes kultūras namā, kur tika atklāta izstāde „Diskolaikmets”. Kaut arī eksponāti bija diskotehnika, tas nav tikai stāsts par aparātiem, jo katrs no tiem glabā savu disko zelta laiku stāstu. [Sagatavots pēc: https://www.youtube.com/watch?v=mddBUumnyno]

Dumpju darbnīcā top akmens laikmeta trauki

Podnieku Dumpju darbnīcā Mētrienas pagasta Brīvniekos 2019. gada jūlijā tika organizēta unikāla meistardarbnīca – plenērs, kur tapa akmens laikmeta trauki. Tika veidotas māldibenes, plakandibenes, vākti un apdedzināti gliemežvāki, iepazītas dažādas tehnikas. Podniece Baiba Dumpe, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētniece, ar seno trauku gatavošanu nodarbojas jau vismaz 15 gadus un māca citus interesentus. Viņai palīdz vīrs podnieks Einārs Dumpis. [Sagatavots pēc: https://www.youtube.com/watch?v=1SN-Uu6SMSU]

●

Anša Lerha-Puškaiša sakopotās „Latviešu tautas teikas un pasakas”, kas no 1891. līdz 1903. gadam iznāca septiņos sējumos, ir otrs lielākais latviešu pasaku un teiku apkopojums. Kaudzītes Matīss savā darbā „Atmiņas par A. Lerhi-Puškaiti. Atmiņas no tautiskā laikmeta” rakstīja: „Kā pirms Brīvzemnieka un Barona tēva pūliņiem pie tautas dziesmu vākšanas un kārtošanas neviens nespēja iedomāt, ka tautas klēpī atrodas tāds milzu krājums no šās nemirstīgās mantas, tā līdz Lerha-Puškaiša pasaku krāšanas gājumam nekam nevarēja būt nācis prātā esam tautas atmiņā tādu stāstīšanas bagātību. Ja Lerhis-Puškaitis nebūtu nācis un šai bezmaz no viņa viena paša atrastā zelta bedrē racis, tad tas laikam nebūtu darīts ir tagad un varbūt nekad, tāpēc svētītai jāpaliek A. Lerha-Puškaiša piemiņai latviešu tautā uz laiku laikiem.” [Šēnfelde 2020 : https://jauns.lv/raksts/zinas/403513-pie-ansa-lerha-puskaisa-dzukste]

I. Druvietes grāmata „Kārlis Mīlenbahs un viņa laikmets”

„Ko mēs vērojam, to mēs vērojam laikā un telpā; bez laika un telpas nav vērojums iespējams,” 1893. gadā rakstīja Kārlis Mīlenbahs. Tāda ir vēstures, arī zinātnes un kultūras vēstures izpētes īpatnība – mēs cenšamies restaurēt aizgājušo gadu notikumus, vērtības un atziņas, bet laikmeta gars bieži vien paliek netverams. Tas attiecas arī uz Kārļa Mīlenbaha darbību.

Dzimis Kandavas pagastā 1853. gadā. Mācījies Jelgavas ģimnāzijā, studējis filozofiju un klasiskās valodas Tērbatas universitātē. Strādājis par skolotāju Talsos, Jelgavā, bet lielāko mūža daļu mācījis vācu valodu Rīgas Aleksandra ģimnāzijā. Publicējis ap 100 zinātnisku un populārzinātnisku rakstu valodniecībā, literatūrzinātnē un folkloristikā. Rīgas Latviešu biedrības Valodniecības nodaļas vadītājs, t. s. jaunās ortogrāfijas pamatlicējs, „Latviešu valodas vārdnīcas” pamatšķirkļu veidotājs. Miris 1916. gadā bēgļu gaitās Igaunijā. [..]

Šis krājums [„Kārlis Mīlenbahs un viņa laikmets”] ir veltīts Kārlim Mīlenbaham, un laikmets, kas kopīgs daudziem izciliem Latvijas sabiedriskajiem un kultūras darbiniekiem, tajā ir centrēts ap viņu. Šai krājumā viņš nav „viens no”, viņš ir galvenais. K. Mīlenbaha dzīves un aktīvās darbības laikā – 19. un 20. gs. mijā – risinājušies neskaitāmi notikumi un darbojušās daudzas izcilas personas, kuras atstājušas ietekmi uz Latvijas kultūrtelpu. Strauja ekonomiskā attīstība, nācijas konsolidēšanās un pašapziņas pieaugums, starptautisko sakaru paplašināšanās, kas sekmēja līdzīgu ideju izplatīšanos visā Eiropā, izglītības plaša pieejamība, Jaunā strāva, Rīgas Latviešu biedrības darbība, 1905. gada revolūcija, Pirmais pasaules karš, Andreja Pumpura „Lāčplēsis”, Rainis… Visu laikmetuaptvert nav iespējams. Laikmetam ir objektīvas sociālas un politiskas iezīmes, bet ne mazāk nozīmīgi ir atsevišķi strāvojumi, zinātnisko skolu ietekme, unikāls dzīves redzējums, laikmeta un personības kopsakarības.

Krājums veidots vairākās sadaļās. Šī krājuma pirmās piecas sadaļas veido latviešu valodniecības vēsturei tik raksturīgās polemikas. Kā liecība par viņa aktīvo līdzdalību sabiedriskajos un kultūras procesos šai izdevumā apkoptas gan viņa recenzijas par laikabiedru publikācijām, gan citu autoru recenzijas par paša K. Mīlenbaha darbiem. Pirmo reizi vienkopus redzami nozīmīgākie raksti par valodnieka dzīvi un darbu, šajā sadaļā kā īpaša laikmeta zīme iekļauti arī K. Mīlenbaham veltītie nekrologi. Un nobeigumā iederīgs šķita 1890. gadā pirmo reizi iespiestais K. Mīlenbaha raksts ar zīmīgo nosaukumu „Latviski runāt, latviski domāt, latviski just”. [Druviete 2014 : 7–11]

●

Literātes Ligijas Purinašas un vēsturnieka Kaspara Stroda populārzinātniskā grāmata „Laikmeta nospiedumi: 20. gadsimta Latgales stāsti” ir vēstījums par Latgales vēsturi 20. gs. Grāmatā apkopoti 37 dažādi vēstures stāsti, kas tapuši pēdējo gadu laikā. Tā saturiski sadalīta vairākās daļās, uzmanību pievēršot dažādiem notikumiem un sociālajiem procesiem, Latgales institūciju tapšanai un to veidotājiem, kā arī zīmīgām un iedvesmojošām, traģiskām un mazāk zināmām Latgales personībām. [http://www.taiseitslatgola.lv/veikals/item/34747/purinasa-ligija-kaspars-strods-laikmeta-nospiedumi-20-gadsimta-latgales-sta/]

Akmiņa laikmats Leluo Ludzys azara krostūs

Akmiņa laikmata apmetnis leluokūtīs atsarūn azaru krostūs ci tūs tyvumā, taipat juos izvītuotys upu senlejuos i jiurys krostūs. Tū dareja saimnīcisku apsvārumu deļ, partū ka cylvāki puortyka nu pošu samedeituo i sazvejuotuo. Tikai vālajā neolitā cylvāki suoce nūsadorbuot ar zemkūpeibu i lūpkūpeibu.

Latvejis teritorejā vysbleivuok apdzeivuots beja Lubuona azars, bet ari Leluo Ludzys azara krostūs videjā (4100.–2900. g. pr. Kr.) i vālajā neolitā (2900.–1800. g. pr. Kr.) dzeivuoja senejī cylvāki.

Vysys apmetnis Leluo Ludzys azara krostūs nav pieteitys ar arheologiskūs izrokumu paleidzeibu. Tūmār piec atrostū sovrupatrodumu daudzuma ir skaidrs, ka azara krostā bejušs vairuokys apmetnis, kai arī da šam vīneigais atkluotais kopulauks natuoli nu Kreiču apmetnis. Vysuos apmetnēs atrostys kemmis-bedreišu, pīstenis tipa keramikys lauskys, dzeivinīku kauli, kai ari dažaidi dorbareiki ci tūs fragmenti.

Lai gon apmetnis beja ap vīna azara krostu, tuos tūmār beja atškireigys. Pīmāram, Budjankys apmetne beja krama apstruodis vīta. Īvastū kramu itamā apmetnē apstruoduoja iz vītys, par tū līcynoj lelais krama prīkšmatu i atškilu daudzums – bultu goli, kaseikli, naži i cyti atrodumi. Jurizdikys I apmetnis tyvumā bejs mežs, partū ka izrakomūs atkluots čīkuru i rīkstu sluoņs. Vystycamuok, ka nu tuo ari cylvāki itamā apmetnē puortykušs. Taipat atrostuo zvejis tača palīkys līcynoj par zvejis nūzeimi. Sovukuort Kreiču apmetnē atrostys zyvu zveinis, kaulu atlīkys i c., tūmār itamā apmetnē leluoku viereibu pīsaista kūka mītu palīkys. Mītu goli ir bejušs nūasynuoti i īdzeiti 70 cm dziļumā, tūs diametrys sasnīdzs 10 cm. Tī izvītuoti pa puorim 50 cm attuolumā vīns nu ūtra 10 m garā ryndā, tūmār daži atsarūn uorpus taisnuos mītu ryndys. Vystycamuok, ka mīti ir kaidys ceļtnis palīkys.

Par akmiņa laikmatu arheologiski napieteitajuos apmetnēs līcynoj atrostuos keramikys lauskys, dagušī akmini, ūgleitis, ari kaula zvejis i medeibu reiki. Tūs daudzums nav lels, tūmār pīteikams, i tī koncentrējās vīnā vītā, kas līcynoj par apmetnis pastuoviešonu neolitā. [Dancīte 2013 : https://www.lakuga.lv/2013/01/04/akmina-laikmats-leluo-ludzys-azara-krostus/]

Rēzeknis Augstškolā nūtykuse konfereņce „Autors. Teksts. Laikmats”

Rēzeknis Augstškolā (RA) 2015. godā nūtyka 4. storptautyskuo zynuotniskuo konfereņce „Autors. Teksts.Laikmats”, kas beja veļteita literaturzynuotneicys Ilonys Salcevičys 75 godu jubilejam.

Konfereņce, kurys idejis autore i koordinatore ir Dr. philol. Sandra Ratnīce, ir breineiga vareiba interesentim izzynuot par aizvadeituo goda nūtikšonom literaturā, diskutēt par aktualom literaturzynuotnis, filozofejis, kulturologejis problemom. Konfereņcis plenarsēde tyka veļteita I. Salcevičai. Sasatikšonys laikā literaturzynuotneica deve detalizātu informaceju par sovu dzeivis guojumu, analizejūt dzymtys kūku i ruodūt, cik daudz latgalīšu, latvīšu, nu pieckara periodā ari Eiropys kulturā ir bejs personeibu nu ituos kupluos dzymtys. I. Salceviča ir daudz padarejuse myusu dīnu latgalīšu rakstnīceibys apzynuošonā, pīsadalejuse taidu fundamentalu izdavumu sagataveišonā kai „Latviešu rakstniecība biogrāfijās”, „Latgaliešu kultūras darbinieki”, izdavuse zynuotniskū apceriejumu par J. Klīdzēju i latgalīšu prozys raksturuojumu. Kluotynasūšajim jei plašuok stuosteja sovys bierneibys atminis, kurys saistuos ar tāva – Jura Pabierža juniora – draugim Aleksandru Čaku i Juoni Sudrabkalnu. Juouzsver, ka I. Salceviča ir vīna nu pyrmajom pasnīdziejom Rēzeknis Augstškolā.

Konfereņcis laikā vairuokuos sekcejuos tyka diskutāts par 2014. goda latvīšu literaturu, jaunuokajim pietejumim literaturys viesturē i jaunuokū metodologeju teksta analizē, taipat tyka runuots par literaturu i nacionalajim kodim (mitologeja, folklora, etnografeja, latgalīšu teksti, Latvejis cytu tautu i cytu nūvodu literatura), literaturys i cytu muokslys veidu i zynuotņu nūzaru mejīdarbi. Tyka prezentāti ari Rēzeknis, Līpuojis i Pleskovys filologejis studentu jaunuokī pietejumi literaturzynuotnē. [https://www.lakuga.lv/2015/05/06/rezeknis-augstskola-nutykuse-konference-autors-‘teksts-laikmats/]