Tradicionālā transkripcija

[lâcis]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[lɑːˀʦis] 


[l] – ’skanenis’.’]

[ā] – garais patskanis

[c] – nebalsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Divzilbju vārds.

Ortogramma – ā.



lāc– – sakne, vārda celms

-isgalotne




lāč+auz-as

lāč+ād-a

lāč+purn-s

lāč+sūn-a




lācispatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, otrā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

lāc-is

lāč-i

Ģ.

lāč-a

lāč-u

D.

lāc-im

lāč-iem

A.

lāc-i

lāč-us

I.

ar lāc-i

ar lāč-iem

L.

lāc-ī

lāč-os

V.

lāc-i!

lāč-i!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsBrūnais lācis guļ visu ziemu.

2) izteicēja daļa – Pori pilsētas simbols ir lācis.

3) galvenais loceklisBaltais lācis.

4) papildinātājs – Ikviens, kam netrūkst drosmes, varēs spēkoties ar cirka lāci.

5) vietas apstāklisSaprotams, lācī slēpās pārģērbies aktieris.

6) apzīmētājsPieredzējušais mednieks negaidīti atklāja lāča alu.



lāča ausis, lāča ķepa, lāču midzenis, lāča miga, lāča pakalpojums, lāča spēks, lāču māte

 

skudru lācis

 

baltais lācis, brūnais lācis, pinkains lācis

 

medīt lāčus



lācis, -ča, v.

Liels plēsēju kārtas zīdītājs ar masīvu ķermeni, biezu apmatojumu, īsu kaklu un strupu asti.

Brūnais lācis, pelēkais lācis (sugas). Lāču midzenis.

Baltais lācis – leduslācis.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 574]


lācis, -ča, v.

1. dsk.; zool. Plēsēju kārtas dzimta, kurā ietilpst lieli dzīvnieki ar masīvu ķermeni, biezu apmatojumu, īsu kaklu, strupu asti.

2. Šīs dzimtas dzīvnieks (parasti brūnais lācis).

Medīt lāčus. Baltais lācis.

Ledus lācis – leduslācis.

Lāču beka – ēdama sēne ar spīdīgu, kastaņbrūnu cepurīti.

Kā lācis (stiprs, spēcīgs, liels u. tml.) – saka par spēcīgu, liela auguma cilvēku, parasti vīrieti.

Kā lācis (iet, staigā, strādā u. tml.) sar. – saka par neveiklu, tūļīgu, arī smagnēju cilvēku.

Guļ kā lācis sar. – saka par tādu, kas ilgi, daudz guļ.

Skrandu lācis sar. – saka par cilvēku noskrandušā apģērbā.

Lācis ir neaprēķināms. Gadās, ka, mežā sastapts, tas nāk cilvēkiem līdzi un ēd no rokas, bet zooloģiskā dārza vai cirka lācis sakropļo savu saimnieku, kuram gadiem nodzīvojis blakus. Žurnāls “Zvaigzne” 75, 6, 29.

Mārtiņš ir gadu piecdesmit. Mierīgs un iet izplēties kā meža lācis. Akuraters 1, 19.

// pārn.; sar. Neveikls, tūļīgs, arī smagnējs cilvēks.

Pāris izbeidz deju, Tikko sācis: Dārgais, Dejas laukumā jūs tomēr tikai Lācis… A. Grigulis 14, 102.

// pārn.; sar. Spēcīgs, liela auguma cilvēks.

.. viņš vilka sievu dejotāju burzmā, pašā jauniešu virpulī. Dāviene no sākuma pretojās visiem spēkiem, bet cik ilgi cilvēks pret tādu lāci noturēsies. Grants 7, 119.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


lācis – luocs; lāča pakalpojums – luoča pakaļpīņs 
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]


lâcisluôćś. 1. Lācis. tamâ dỳukśiê śeņuôk luôčy mỳłdavuôs, pàr·tû Luôčdỳukśä. luôča spàks. 2. Nītīs nepareizi ievērts velku diedziņš. ka ńèiîś èr, vajaga ìerîś, ka luôču naìv*rtu. 
[Sagatavots pēc: Reķēna I 1998 : 547]


lācis – ķepainis, pekainis


Lāča pakalpojumslabi domāts pakalpojums, palīdzība, kam ir nepatīkamas sekas.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]

 

 

Lāča miegsilgs, ciešs miegs.

 

Lāča spēks kaulossaka par ļoti spēcīgu cilvēku vai dzīvnieku.

 

Kā lācim zemeņu ogasaka par ko ļoti garšīgu, bet niecīgā daudzumā saņemtu.

 

No vilka bēg, uz lāci krītsaka, ja, vairoties no kādām nepatikšanām, nokļūst vēl lielākās nepatikšanās.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 574]


Izvadāt lācisaka, vēloties novērst nekārtības, trūkumus, strīdus.

 

Kā lācis savā alāsaka, ja kāds dzīvo noslēgti, vientuļi.

 

Krīt kā lācis uz medusaka, ja (parasti vīrietis) ļoti aizraujas ar kādu, iemīlas kādā, ja visiem spēkiem, uzmācīgi cenšas ko iegūt.

 

Rūc kā lācissaka, ja kāds runā nikni, neapmierināti.
[Sagatavots pēc: LFV I 2000 : 583–585]


Zooloģijābaltais lācis, brūnais lācis, Floridas alu lācis, garlūpu lācis, Himalaju lācis, Kolimas brūnais lācis, Ziemeļamerikas lācis.

 

Astronomijā Lielais Lācis, Mazais Lācis.


Kā varbūtējs priekšvārds Lācis pierakstīts Rīgā 1453. gadā. Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) datiem pašlaik Latvijā ir zināma viena persona, kam šis ir otrs vārds: Gustavs Lācis. Pēc PMLP datiem, Latvijā reģistrēti arī divi Lāčplēši (latv. lācis + plēst) – Lāčplēsis Ziedonis, Visvaldis Lāčplēsis. Lāčplēsistēls A. Pumpura eposā “Lāčplēsis”, kalendārā iekļauts 1908. g., pirmo reizi pierakstīts Zemgalē 1922. gadā.

 

UzvārdiLācis, Lāce; Lācītis, Lācīte; Bišulācis, Bišulāce; Bitlācis, Bitlāce; Reneslācis, Reneslāce; Upeslācis, Upeslāce; Lācāns, Lācāne; Locis, Loce; Lāčgalva; Lāčgalvis, Lāčgalve; Lāčkājis, Lāčkāje; Lāčkalns, Lāčkalne.


ErgonīmiLācis, mednieku biedrība; Lācis, Miškas individuālais uzņēmums; Lācis N, Krāslavas novada A. Trupiņas daudznozaru individuālais uzņēmums, Lāči, maizes ceptuve; Baltie lāči, šlāgermūzikas grupa.

 

VietvārdiLācis, savrupvieta Malienā; Lielais Lācis (ūdenskrātuve) Jaunpilī; Lāča ezeriņš, ezers Remtē; Lāči, viensēta Lēdurgā; Lācēni, viensēta Vaiņodē; Lācēnu mežs, mežs Vaiņodē; Lācīši, vasarnīcu ciems Cēsīs; Lācīši, viensēta Sēmē, Pālē u. c.; Lācīšu dzirnavezers, dzirnavezers Rendā; Lācīšu ezers, ezers Jumurdā; Lācīšu kalni, pauguru grupa Jumurdā; Lācīšu mežs, mežs Pālē; Lācīšu pilskalns, pilskalns Zvārtavā, Lācīšu vēris, mežs Brenguļos, Lācīte, upe Cesvainē un Bērzaunē; Lācītis, ezers Remtē un Ilzeskalnā; Lāčupīte, upe Lejasciemā; Bišulāču mežs, mežs Jaunalūksnē.


lācis, mantots vārds; lš. lokys, pr. clokis t. p.. Pamatā ide. *tel-k- : * tl-ek grūst, sist, mīdīt, no kā arī talka. No paralēlformas *tolk- : *tlokmīt, stampāt (sal. kr. толочь grūst, stampāt). Grūti izrunājamā skaņu kopā tl- vārda sākumā izzudusi t skaņa; *lāk-, no kā la. *lākis > lācis. Vārda sākotnējā nozīme tātad mīdītājs, stampātājs. Par šo nozīmi sal. verba lāčot lietojumu 19. gs. sākumā Ziemeļvidzemē: lāčot – skraidīt pa vasaras labību, kad tā jau izklāta kulšanai, un to nomīdīt.

Pēc senāka uzskata (Meijē), vārda lācis pamatā ir verbs lakt, tātad lācis lacējs. Ar šo uzskatu grūti saskaņot prūšu valodas formu. Pēc cita uzskata (Baks, Brikners; pret to Frenkels), baltu vārda sākotnējā nozīme pinkainis. J. Endzelīns uzskatīja, ka vārda lācis pirmnozīme nav zināma.

Pirmatnējā ide. lāča apzīmējuma refleksi saskatāmi antīkajās valodās – gr. árktos, lat. ursus lācis. Baltu, slāvu un ģermāņu valodās attiecīgais apzīmējums izzudis, māņticīgi izvairoties no lāča piesaukšanas: lai lācis neierastos, ja minētu tā īsto vārdu, šis vārds aizstāts ar segvārdu pēc kādas lāča īpašības, piem., kr. медведь medus ēdējs.
[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 481–482]


angļu – bear

baltkrievu  мядзведзь

čigānu  ričh

franču – ours

grieķu – αρκούδα

igauņu – karu

ivritā  דוֹב

krievu  медведь

latīņu  ursus

lietuviešu  lokys; meška

lībiešu  okš

poļu  niedźwiedź

somu – karhu

ukraiņu – ведмідь

vācu – der Bär

zviedru – björn



Labāk sastapt lāču māti ar bērniem nekā ļaunu cilvēku.

 

Katrs lācis jau nav biezpiena mīcītājs.

 

Viņš nav redzējis lāci, pats lācis būdams.

 

Divi lāči vienā migā nedzīvo.

 

Sauciet vien par lāci, mežā vien nedzeniet.

 

Lācim zīle uzkritusi.

 

Kas lāča nagos, tas vaļā netiek.

 

Tā kā lācis nobridies.

 

Tāds kā lāču dīdītājs.

 

Liels kā lācis, bet kumeļa prāts.

 

Lempīgs kā lācis.

 

Ko tu no lāča izdabūsi kā lāča ādu.

 

Jo lāci lād, jo lācis barojas.

 

Nepārdod lāča ādu, kamēr lācis vēl mežā.

 

Lācis vēl mežā, kad ādu jau dala.

 

lācim zemeņu oga.

 

Kur lācis tup, tur melnums paliek.

 

Divatā ir lāci veic.

 

Vīrs kā lācis.

 

Dzīva lapsene bīstamāka nekā nosprādzis lācis.

 

No vilka mūk, uz lāci krīt.

 

Kad lācim zars uzkrīt, tad brēc; bet, kad viss ozols uzkrīt, tad aiziet klusiņām.


Lāčam esot deviņu vīru spēks; vilkam deviņu vīru prāts.

 

Mārtiņa dienā lācis apgulstas, kustoņu dienā pamostas un griežas uz otriem sāniem, un kāpostu Māras dienā ceļas augšā.

 

Lācis, par ziemu migā gulēdams, zīžot savu kāju.

 

Ja lācis uzceļas no migas priekš Māras dienas, tad būs agrs pavasaris.

 

Ja cilvēks nevar no lāča izbēgt, tad tam jānogulstas zemē, jāaptur elpa un jāizliekas par beigtu. Tad lācis gan gulošo cilvēku apostīs, bet nekā tam nedarīs, jo beigtu kustoni tas neaiztiek.

 

Kūtī jāieved lācis, lai izdzītu ļaunus garus.

 

Lācis jāved ap laukiem, dārzos, kūtī utt., lai viņš apsvētī un lai viss labi izdodas, jo no lāča visi ļaunie gari bēg.

 

Ja sapnī redz lāci, tad būs kāda laba vēsts.

 

Ja sapnī redz mājās ievestu lāci dejojot, tad būs ugunsgrēks.

 

Ja sapnī redz lāci, kas saķer meitu, tad meitai drīzumā gaidāmas kāzas.

 

Ja sapnī redz lāci vai vilku, tad nākšot precinieks.



Pelēks lācis tīrumā guļ. – Akmens.

 

Pelēks lācis tīrumā,

Ne kust, ne rūc. – Akmens.

 

Kur lācis tup, tur bedre paliek. – Akmens.

 

Lācis kamola bīstas. – Ezis.

 

Lācis mežā, āda pārdota. – Kārkli.

 

Kur lācis tup,

Tur melnums paliek. – Katls.

 

Lācis tup, zarnas kust. – Māja ar cilvēkiem.


Mežā dzīvo, visu ziemu kā mironis guļ. – Lācis.

 

Kam ir deviņu vīru spēks? – Lācim.



Lācis kāpa ozolā,

Bite koda kājiņā.

Vai, bitīte, nepazini

Sava veca dravenieka? [LD2287-0]

 

Lācis vilka medus podu

Apkārt dzirnu kambarīti.

Velc, lācīti, kambarī,

Meitas mala iesaliņu. [LD 8061-0]

 

Čuči, guli, lāča bērns,

Plakanām kājiņām!

Tēvs aizgāja bišu kāpt,

Māte auzu žubināt;

Tēvs atnesa saldu medu,

Māte auzu vācelīti. [LD 2105-4]


Reiz dzīvoja viens ķēniņš ar savu sievu un vienu meitu. Pēc kāda laika viņa sieva nomira. Ķēniņš apprecēja citu sievu, kurai jau bija meita. Viņas meita nebija tik skaisti ģērbusies kā ķēniņa meita, tādēļ viņa ķēniņa meitu ļoti apskauda.

Drīz ķēniņš aizbrauca ar saviem ļaudīm karā. Mājās palika tikai pamāte, tās meita un ķēniņa meita. Pamāte nu atņēma ķēniņa meitai visas viņas drēbes un vienu pašu lika kalpam aizvest uz mežu un tur nokaut. Bet kalps, nonācis mežā, iežēlojās par sava kunga meitu, atstāja dzīvu un palaida mežā, tikai pieteikdams, lai viņa uz pili atpakaļ vairs nenāk, jo tad viņam klāsies slikti.

Meitene, nezinādama, kurp iet, gāja arvienu dziļāki mežā iekšā. Paskatījusies uz augšu, tā ieraudzīja, ka viņai līdzi nāk tas mazais putniņš, kas tai bija mājās un kas mācēja runāt. Piepeši tā atcerējās, ka viņa ir aizmirsusi istabā uz loga aiz puķu podiņa savu zelta gredzentiņu, vienīgo mantu, ko pamāte nebija atņēmusi. Meitene sāka raudāt, bet putniņš to mierināja un teica, lai neraudot, ka viņš gredzentiņu atnesīšot, tikai lai neejot prom no šīs vietas. Meitene tā arī darīja. Kad viņa bija jau kādu laiku sēdējusi, tā izdzirda aiz sevis troksni.

Atskatījusies, tā ieraudzīja vairākus lāčus nākam, no kuriem vienam bija zelta vainags galvā. Meitene gribēja bēgt, bet, atcerējusies putniņam doto solījumu, tā palika sēžot. Lāči pienāca klāt, un pirmais tai bargi jautāja: Ko tu te meklē, un kas tevi te atveda?”

Tad meitene tam visu izstāstīja, kas viņa ir un kā viņa te nokļuvusi. Tad lācis sacīja: Ja tu esi ķēniņa meita, tad tev vajaga būt mazam zelta gredzentiņam. Ja tev tāda nebūs, tad es tevi saplosīšu, par to ka esi stāstījusi netaisnību.”

Meitene satrūkās, jo viņa zināja, ka gredzena tai nav klātu. Tikko lācis gribēja tai pieskarties, tai iekrita klēpī mazais zelta gredzentiņš, kuru putniņš pašulaik bija atnesis. Ķēniņa meita parādīja mazo gredzentiņu, un nu lācis atzina viņu par īstu ķēniņa meitu un paņēma līdz uz savu pili.

Ilgu laiku nodzīvojusi, tā sāka domāt arī par savu tēvu. Tad viņa dabūja dzirdēt, ka tēvs esot jau no kara mājās. Viņa lūdza lāci, lai atlaiž to uz mājām. Lai gan lācis viņu prom laist negribēja, tomēr viņš beidzot paklausīja viņas lūgumu. Viņš iejūdza ratos skaistākos zirgus, iesēdināja tur ķēniņa meitu un arī pats pavadīja to kādu gabalu. Pēc atvadoties, tas žēli kauca un luncinājās ap meiteni. Ķēniņa meitas sirds iežēlojās, un atvadoties tā viņu noskūpstīja.

Tanī acumirklī, tikko tas bija noticis, lielais lācis pārvērtās par skaistu princi un citi lāči – par viņa kalpiem. Nu viņš bija ļoti pateicīgs ķēniņa meitai par to, ka tā bija viņu izglābusi no apburšanas. Tūliņ viņš sēdās ratos tai līdzās un brauca uz pili, lai prasītu pēc viņas rokas.

Atbraukusi uz pili, meita izstāstīja visu savam tēvam, ko pamāte tai bija darījusi. Tēvs bija ļoti sadusmots un padzina pamāti ar visu meitu no pils. Drīz pēc tam tika svinētas ķēniņa meitas kāzas ar jauno princi. Un viņi dzīvoja laimīgi līdz šai dienai. [http://valoda.ailab.lv/]

 

Laušanās ar lāci

Velns negribēja īsti ticēt, ka Ansis esot visai stiprs, kādēļ aicinājis to spēkoties. Ansis atteicis: Tu jau ar manu veco tēva tēvu nevarēsi lauzties, kur nu vēl ar mani?

Kur tad tavs tēva tēvs dzīvo?

Nupat redzēju, ka viņš tur iegāja krūmos.

Tur krūmos bijis liels lācis. Velns nu skrējis tam pakaļ un saucis: Veci, nāc, iesim lauzties!

Lācis dzird saucienu, nāk no krūmiem laukā un krīt velnam virsū.

Kad lācis jau krietni bija samaidzījis velna kaulus, tad šim beidzot tomēr izdevās atsvabināties no zvēra ķetnām un nu šis muka projām, cik ātri vien varēja.

Pienāk Ansis un prasa: Nu, kā tev izdevās laušanās ar manu vectēvu?

Nebūtu gan domājis, ka viņš tik stiprs! velns atbildēja. Pavisam saspieda manus kaulus.
[http://valoda.ailab.lv/]

 

Lapsa apēd lāča medu

Lācim bij divi gājēji: meita lapsa, puisis vilks. Reiz lācis gāja pastaigāties un atrada bišu dārzu. Viņš paņēma vienu stropu, pārnesa savās mājās un nostatīja sava lauka malā. Bet lapsa par varu arī gribēja medu pabaudīt. Turpat nu lauka malā medus gan bija, bet kā dabūsi baudīt? Lācis neatlaiž no darba ne brītiņa. Beidzot lapsa saka tā: Man nākamu svētdienu pret vakara laiku jāiet krustībās — atlaidi mani!

Jā, jā! lācis atbild, nomazgā traukus, tad vari iet.

Lapsa nomazgā traukus un aiziet. Bet kur nu blēde, negāja vis krustībās, aizgāja pie lāča bišu stropa medus saēsties.

Rītā lācis vaicā: Ko nu nokrustīja?

Pirmo Laišķi nokrustīja; bet nākamu svētdienu atkal man jāiet krustībās.

Jā, jā! nomazgā traukus, tad vari iet.

Svētdien pret vakaru lapsa nomazgā traukus un aiziet atkal medus saēsties. Rītā lācis vaicā: Ko nu nokrustīja?

Vidus Laišķi nokrustīja; bet nākamu svētdienu atkal man jāiet krustībās.

Jā, jā! nomazgā traukus, tad vari iet.

Svētdienu pret vakaru lapsa nomazgā traukus un aiziet atkal medus saēsties. Rītā lācis vaicā: Ko nu nokrustīja?

Beidzamo Laišķi nokrustīja.

Bet lapsa bij izēdusi bišu stropu gluži tukšu un vienu šķīvi vēl pārnesusi mājā. Otrā dienā vilks gulēja diensvidu uz baļķiem. Lapsa paņēma medus šķīvi, pielīda itin klusu vilkam, apsvaidīja tam muti viscaur ar medu un tad ietecēja lācim sūdzēt: Redz, redz, ko tavs labais puisis izdarījis! Izrijis tavu bišu stropu un nu guļ uz baļķiem atspēries – mute vien vēl spīd, kā tur saēdies.

Lācis, to dzirdēdams, sāka nejauki rūkt; un tā izskrēja pie vilka, nostatīja to uz pakaļkājām un pliķēja un pliķēja, vai vainīgs vai nevainīgs.
[http://www.pasakas.net/]


Reiz lāčam ķepā iedūrusies skabarga. Viņš gājis pie malkas cirtēja un lūdzis, lai tas izvelkot skabargu no ķepas. Malkas cirtējs izvilcis ar. Otrā dienā lācis par pateicību malkas cirtējam atnesis tropu ar visām bitēm un medu.
[http://valoda.ailab.lv/]

 

Reiz vecos laikos Dievs pielējis vienu dīķi ar skaidru ūdeni, kur govīm padzerties. Vienā dienā Velns sadusmojies uz Dievu un izdzēris visu dīķi gluži sausu. Dievs saķēris Velnu un iemetis to cietumā. Pirmo gadu Velns lūdzies, lai palaižot, bet Dievs nelaidis vis. Otru gadu Velns lūdzies, lai palaižot, bet Dievs atkal nelaidis. Trešo gadu Velns lūdzies, lai palaižot. Dievs pielējis dīķi ar bairīti un Velnu palaidis arī. Velns izdzēris atkal dīķi, gribēdams Dievam atriebties, bet tagad Velns nokritis un nevarējis nemaz pacelties. Dievs pa to laiku Velnu sasējis un iemetis atkal cietumā.

Pirmo gadu Velns atkal lūdzies, lai palaižot, bet Dievs nepalaidis vis. Otru gadu Velns lūdzies, lai palaižot. Dievs nepalaidis. Velns pierunājis deviņus mazus velnēnus, lai palīdzot pārdeldēt važas. Tie nu ķeras tūdaļ pie darba, un pēc trim nedēļām važas pušu gan. Nu Velns atkal brīvs. Velns, ticis brīvs, skrējis pa zemes virsu, cik nu varējis, un pārtaisījies pēc Dieva vaiga un mācījis cilvēkus bairīti brūvēt. Pēc trim gadiem Dievs gājis uz cietumu Velnu apraudzīt, bet tavu brīnumu – Velna tur vairs nav. Dievs tūdaļ steidzies virs zemes Velnu meklēt. Iegājis nabadzīgā zemnieku sētā un teicis, ka šis esot Dievs. Zemnieka sieva teikusi, kas šis par Dievu esot, ka trīs gadus zemniekus visādos nedarbos esot mācījis. Dievs atbildējis, ka tas laikam esot bijis Velns, kas viņam esot izbēdzis no cietuma. Dievs steidzies uz elli Velnu meklēt, bet nedabūjis, jo Velns, dabūjis zināt, ka Dievs viņu meklē, pārskrējis pār deviņām jūrām un paslēpies kādā vecā alā. Dievs samācījis vienu vecu lāci, lai ejot Velnu meklēt. Lācis aizgājis pie Velna, ielīdis alā un teicis uz Velna, ko šis tik ilgi no Dieva slēpoties. Lai tikai novijot labu cilpu, tad neesot no Dieva ko bīties. Velns vijis, vijis cilpu, kamēr beidzot novijis arī. Lācis prasījis, lai dodot viņam pamēģināt, vai esot stipra. Lācis, paņēmis cilpu un sarāvis uz desmit gabaliem. Velns vijis atkal. Novijis otru. Lācis atkal prasījis, lai dodot paprovēt. Velns iedevis arī. Lācis paņēmis un sarāvis atkal uz desmit gabaliem. Velns vijis atkal trešo virvi.

Kamēr Velns vijis, lācis pateicis Dievam. Dievs atnācis atkal pie alas. Velns novijis virvi, lācis atkal prasījis, lai iedodot paprovēt. Lācis rāvis, rāvis, nevarējis pārraut. Tagad vajagot cilpu izprovēt. Lācis apmetis Velnam cilpu un galu padevis Dievam. Dievs vilcis Velnu no alas ārā. Velns jau gandrīz bijis izvilkts, bet cilpa pārtrūkusi, un Velns, atpakaļ krizdams, izkritis trim zemēm cauri.
[http://valoda.ailab.lv/]


Visādi zvēri sakrīt bedrē.

Paiet viena diena, paiet otra.

Nevar vairs iztikt bez ēšanas.

Nu pieceļas Lācis visbeidzot un saka:

Nu, draugi, tā mēs visi badā nomirsim, varbūt apēdīsim to, kam visgarākās ausis!

Visi zvēri piekrīt, bet zaķītis pieceļas, saspļauj ķepās, pieglauž ausis un saka:

Nu ko, ēzelītim tagad cauri!

 

Ezītis sēž uz celma un meditē:

– Es esmu stiprs, tik ļoti stiprs.

Garām iet lācis un ezīti nopūš no celma.

Nākamā dienā ezītis atkal meditē:

– Es esmu stiprs, ļoti stiprs, bet viegls.



Greizsirdīgi un aizvainoti dzejoļi

 

Es ticu, ka putns ir viegls un brīvs,

Kad par mīlestību tas dzied.

Tu ievedi mani krātiņā

Un aizsiti durvis ciet.

 

Es neesmu putns. Es esmu lācis,

Kas tavā krātiņā sēž

Un skatās, kā pāri mežiem aiznes

Brīvus putnus

Brīvs vējš.

 

Es esmu lācis, kas skumji sūc ķepu

Un vēl nemaz neapjauž,

Ka mīlestība ir krātiņš vieninieks,

Kurā viens tikai stieņus grauž,

 

Jo otrs aiziet, un tu paliec ar būri,

Divu krātiņš paliek tev vienam.

Tad mēs izbāžam ķepu starp diviem stieņiem,

Starp diviem stieņiem mēs lienam,

 

Lai pamestu krātiņu reizē ar otru,

Bet nevaram pamest to,

Un vienmēr viens paliek un ar visu būri

Otram pakaļ klunkuro.

 

Ja tu būtu būrī, ja tu būtu te…

Bet tu vari brīva iet.

Tu ievedi mani krātiņā

Uz aizcirti durvis ciet.

 

Es nevaru aiziet. Es nevaru izkļūt.

Es nevaru aizbēgt nekur.

O, stipras ir restes! Varbūt mūža restes,

Kas mani ieslēgtu tur.

 

Es esmu Miška brūnām acīm,

Kas dusmās pie sevis rūc.

Un tad, kad tam vajag tavu ķepu,

Tās nav. Un viņš savu sūc. [Ziedonis 1983 : 308–309]

 

 

Laimes lāča gaidās

 

kur ne laimes ne prieka vairs nav

gružu kaudzes līdz paspārnēm stāv

un kā pakulās sapinies prāts

vai tur palīdzēt varēs vēl kāds

 

tur pa kupenām tupeles slīd

slota laukā no rokām vien krīt

darbi nesokas nedeg ne skals

tikai mēles kā dzirnavas mals

 

laimes lāci tās slavēs un teiks

kurš gan cits tādus brīnumus veiks

kur viņš ienāks tur paliks viss balts

gardiem ēdieniem pildīsies galds

 

lācis trīsreiz kā pērkoni rūks

ne vairs malkas ne kāpostu trūks

laukā nesprēgās negantais sals

atnāks lācis un ziemai būs gals [Zandere 2002 : 113]


Ciepslienes pagalms tagad bij pilns stāvgrūdām. Veci un jauni, lieli un mazi, galva pie galvas – viss Ciems saskrējis. Izbiedētas vārnas ķērkdamas muka prom uz mežu. Atlaidās viena žagata, bet tikai pārlidoja pāri neredzētam pūlim, apsviedās, garo asti lokā pa gaisu novilkdama, nočagājās dusmīgi un uzmetās ozolā palūkoties, kas te īsteni notiks. Sūnciemieši klusi skatījās uz Ciepslienes kūtiņas stūri, aiz kura pazuda Andrs ar nikno Lāci. Pēc brīža parādījās viņš viens pats, bīstamā kustoņa vairs nebij. [Upīts 1999 : 78]

 

Vīrs sagrābj cirvi un laižas skriešus turp. Pašķīris krūmus, ierauga pavecu, bet vēl staltu un dārgās bruņinieka drēbēs ģērbtu kungu. Liels, briesmīgs lācis sagrābis to un taisās pašreiz plēst.

Vīrs piesteidzas klāt, zveļ lācim ar cirvi – tas beigts! Kungs izglābts!

Kad daudzmaz atžilbis no bailēm, viņš teic vīram bez sirds:

– Esmu šīs zemes ķēniņš. Biju medībās, aizmaldījos, un man uzkrita lācis. Par izglābšanu esmu tev daudz pateicības parādā. [Valdis 1992 : 247]

 

Vārds lācis izmantots daiļdarbu nosaukumos:

Jura Zvirgzdiņa bērnu grāmatā Lāča Bruņa medības (2009);

Imanta Ziedoņa literārajā pasakā Lāču pasaka (1976).


KARGUTS. Mēs brīvi vīri esam, katra pils.

Kas karā gūts, tas mūsu; cits nau kungs.

Kurš lācis manis medīts, paliek mans.

Mums neder kungs, kas dala mūsu daļu.

BALSS NO ĻAUDĪM. Bet kungs mūs apsargā pret laupītājiem.

OTRS. Brīvs bajārs ēd i svešniekus, i leišus.

TREŠS. Viens lācis mazāk rij, ne simti vilki. [Rainis 1991 : 124–125]

 

Vārds lācis izmantots daiļdarbu nosaukumos:

Andreja Upīša lugā Laimes lācis (1923);

Harija Gulbja lugā Aijā žūžū, bērns kā lācis (iestudēta Drāmas teātrī 1968. g.).



Jebkuru dzīvnieku, kam ir iedots vārds, nevar nogalināt tā, lai cilvēkiem nesāpētu. Bet jo īpaši, ja tas ir lācis. Tautā ticēja, ka lācis visvairāk līdzinās cilvēkam. Ticēja – lācim ir cilvēka acis. Viena no mīļākajām un populārākajām šūpuļdziesmām joprojām ir Aijā žūžū, lāča bērni. Un tajā patiesībā dzied ne par lāčiem, bet cilvēkiem. Mūsu senči uzskatīja, ka cilvēks cēlies no lāčiem.

Ziemassvētku ķekatu gājienos viena no iemīļotākajām maskām ir lācis un ne velti. Andreja Upīša stāstā Sūnu ciema zēni parādās senie ticējumi – lācis spēj palīdzēt daudzās nelaimēs. Ja cilvēki sagājuši naidā – lācis spēj izrūcināt ļauno no viņiem, un attiecības sakārtojas. Ilgstoši slimojošiem lācis palīdz atveseļoties. Ja pašu lāci nav iespējams atvest, tad lāča spalvas kumšķīti kaut vai savārgušā istabā jāsadedzina. Stiprs, labs un svētību nesošs, kā brīnumlīdzeklis gadījumos, kad pārņēmis nespēks un neticība sev, – tāds bija lācis mūsu senčiem.

Lācis bija svētums, un viņa vārdu pat izrunāt bija tabu. Tāpēc līdz mūsdienām atnācis vien eifēmisms, vārds, kas aizvieto īsto vārdu. Vārds lācis mūsu senčiem nozīmēja – tas, kas mīdās, tas, kas mīcās.

Tāda saite kā ar lāci mūsu senčiem nav ne ar vienu citu dzīvnieku. Mistiska un grūti izskaidrojama saite. Kaut arī neapzināmies, pat mūsdienās katrā no mums dzīvo šī saikne.

Ļoti spilgti lācis kā totēma dzīvnieks parādās Lāčplēša tēlā. Folklorā tautas varonis ņem spēku no totēma dzīvnieka. Vai nu pārvēršoties izšķirīgos brīžos par šo totēma dzīvnieku, vai savā ķermenī nesot daļu no šī īpašā dzīvnieka. Lāčplēša gadījumā tās bija lāča ausis, kas gan atgādināja, gan deva varonim spēku.

Totēma dzīvniekus senās tautas attēloja arī figūrās. No tām cēlušās iemīļotās rotaļlietas – lācīši. Kā ļoti stiprs un labs aizgādnis. Šī tradīcija gan nav bijusi tikai latviešiem, bet daudzām ziemeļu tautām, kurām lācis ir meža valdnieks. Dienvidu tautām šo vietu folklorā ieņem lauva.

Mūsu senči, dzīvojot tuvībā ar dabu, nevarēja ignorēt arī lāča spēku un bīstamību. Lai gan šim dzīvniekam ir īpaša nozīme, visai bieži nācās lāčus arī nogalināt. Pirms tam mednieki izlūdzās piedošanu, bet pēc tam ziedoja lācim. Pirmais lāča gaļas gabals bija ziedojums, ko atstāja mežā. [Leiškalne 2012 : http://www.kasjauns.lv/]


No vienas puses, lācis ir miermīlības, no otras puses – kareivīguma un spēka simbols.

Lāča simboliskā nozīme saistās ar drosmi, mieru, atmošanos, jaudu, labsirdību, neatkarību, mātes gādību, divdabību.

Latviešu mitoloģijā lācis pēc savām īpašībām ir tuvs cilvēkam. Dažās latviešu teikās minēts, ka cilvēka dvēseles kļūstot par lāčiem un vilkiem. Lācim un cilvēkam var piedzimt bērni, piemēram, pasakās ir daudz variantu par lāci, viņa nolaupītu sievieti un dēlu (Lāčausis, Lāča dēls, Lāča Jānis, Krišus u. tml.), kas manto tēva stiprumu, pat pārspēj to un veic varoņdarbus.

Lai gan lācis dara postu zemniekiem, tomēr ir drošs palīgs cīņā pret ļaunumu. Tāpēc Latvijā bija iecienīti lāča vadātāji. Lai uzzinātu, vai māja vai cita vieta nav apburta, tur veduši lāci. Ļaunie gari pazūdot no lāča rūkšanas. Lāci izvadājot arī mājās, kurās dzīvo naidīgi ļaudis.
[Sagatavots pēc: http://smilsuterapija.1w.lv/]

 

Lācis – Mēness dzīvnieks. Ziemas miega dēļ viņu saista ar Mēnesi. Lācim raksturīgās nomoda un miega periodu mijas veidoja viņa simbolisko saiti ar iniciācijas rituāliem. Ziemeļu tradīcijā lācis bieži ir saikne starp vīrišķo un sievišķo, starp debesīm un zemi. Šamaņu tradīcijā un maģijā lācis ir cilvēka atspulgs. Ķeltu mītos un leģendās lācis ir zemes uzplauksmes dievietes Artio svētais dzīvnieks un pati dieviete bieži attēlota lācenes veidolā. Arī karaļa Artura vārds ir saistīts ar lāci (arthoslācis).

Lāča ausīs slēptais spēks ir gaišdzirdības spēks. Lācis ir arī spēka un diženuma simbols. Ziemeļu tradīcijā tieši lācis tiek saukts par zvēru karali. Taču tikpat bieži arī kā nāves un iznīcības simbols, un tad viņš ir saistīts ar Lilitas tēlu – šī būtne bieži parādījusies lāča izskatā un ievilinājusi bērnus mežā. Grieķu tradīcijā lācis ir viens no Artemīdas svētajiem dzīvniekiem. Lācis ir arī instinktu neprātīgā spēka simbols. Alķīmijā lācis ir saistīts ar pirmmatēriju, ar nezināmo un noslēpumaino. Grieķu, ēģiptiešu un latīņu pasaulē lācis ir mātišķuma simbols.

Astroloģijā Lācis ir 24. mēness dienas simbols.
[Sagatavots pēc: http://www.astrologija.lv/]



Māris Subačs Sarkanais lācītis (1990).


Teodors Ūders Lācis un meitene (ap 1910; papīrs, ogle). 

 

Māris Subačs Smaidošs lācis (grafika; 1989). 

 

Gustavs Šķilters Lācis (oriģinālgrafika). 


Valters Hirte Lācis (1953; apaļskulptūra). 

                                                

Voldemārs Jākobsons Lācis (skulptūra). 

 

Vanda Zēvalda Lācis (1963; skulptūra). 


Ilona Šauša Lācis ar cūku padusē (2008; figūra).

 

Antons Šmulāns Svilpaunieks Lācis (2008). 



Īsmetrāžas dokumentālā filma Baltais lācis/melnā māksla (1997). Režisore Kristīne Briede.

Vācu dzejnieks un tulkotājs Matiass Knolls un viņa draugi Rīgā izveidojuši iespieddarbnīcu – ateljē Baltais lācis, kurā tiek radīta, iespiesta un izdota dzeja.

 

Animācijas filma Lācis nāk! (2008). Režisors Jānis Cimermanis.

Pēc patiesiem notikumiem veidota filma par Latvijas lāča piedzīvojumiem igauņu Roņu salā.

 

Animācijas filma Laimes lācis (1985). Režisore Roze Stiebra.

Andreja Upīša pazīstamā stāsta un satīrisko fabulu parafrāze animācijā.

 

Animācijas filma Puslācis (2007). Režisors Nils Skapāns.

 

Animācijas filma Ursus (2011). Režisors Reinis Pētersons.

Lācis, kurš strādā cirkā par akrobātu motociklistu, ilgojas pēc mežonīgās dabas, jo viņam šķiet, ka tur mīt viņa īstā laime. Kādu dienu Lācis nolemj visu pamest un dodas uz mežu.


Dziesma Rausis. Guntara Rača vārdi, Raimonda Paula mūzika.

 

Dziesma Šiškina lāči. Raita Vanaga vārdi un mūzika.

 

Dziesma Lācis uz vēja spārniem. Imanta Dakša vārdi un mūzika.

 

Dziesma Leduslāči ar karstvīnu. Hardija Lediņa, Jura Boiko vārdi, grupas “NSRD”mūzika.

 

Dziesma Saldais medutiņš. Edītes Putniņas vārdi, Jāņa Ķirša mūzika.

 

Dziesma Lakstu gailis. Māra Melgalva vārdi, Jura Kulakova mūzika

 

Tautasdziesma Zvejniekpuisi, jūras lāci.

 

Tautasdziesma Aijā, žūžū, lāča bērni.


Brūnais lācis ir lielākais no Latvijā sastopamajiem plēsīgajiem zvēriem. Svars atkarībā no vecuma, dzimuma, kā arī gadalaika ir 100–320 kg. Raksturīgs masīvs, 170–280 cm garš ķermenis ar īsu un resnu kaklu. Galva ir plata ar samērā īsu purnu un spēcīgiem žokļiem. Arī aste un ausis ir īsas, bet acis mazas. Kājas ļoti masīvas ar platām piecpirkstainām pēdām un gariem nagiem. Ķermeņa matojums ir garš, biezs un rupjš, un parasti vienkrāsains, bet ar lielu individuālo mainību: no brūngandzeltenīgam līdz tumši brūnam vai pat pilnīgi melnam.

Mēdz izrakt skudru pūžņus, saplosīt satrupējušus celmus un gulošu koku stumbrus, apvērst velēnas. Ar priekškāju nagiem maksimāli aizsniedzamā augstumā iezīmē augošu koku stumbrus.

Lācis ir tipisks taigas faunas elements, kas priekšroku dod lielāku un vecāku skuju koku un jauktu mežu biotopiem, kas mijas ar aizaugošiem degumiem un izcirtumiem, kā arī purviem un ūdenstilpēm.

Ziemas midzeņus parasti iekārto dabiskās slēptuvēs pēc iespējas nomaļākās vietās: iedobēs zem izgāztiem kokiem, augsnē vai skudrupūžņos izraktās alās, parasti egļu jaunaudžu biezokņos.

Visplašāk pasaulē izplatītā lāču suga, kas sastopama gan Eiropā, gan Sibīrijā, gan Āzijas centrālajos (kalnu) rajonos, gan Ziemeļamerikas ziemeļdaļā (kur to reizēm sauc par grizli lāci). Tiek uzskatīts, ka kopš 1800. gada to skaits un izplatības areāls sarucis uz pusi. Arī lielākā daļa no tā kādreizējā izplatības apgabala Eiropā ir kļuvusi nepiemērota lāču dzīvei sakarā ar cilvēku klātbūtni. 1995. gadā to kopējais skaits ticis novērtēts aptuveni 225 000.

Latvijā pēdējie vietējie lāči iznīcināti laikā no 1921. līdz 1926. gadam. Laiku pa laikam Latvijā ienākošos lāčus rajonā, kur satiekas Latvijas, Igaunijas un Krievijas robežas, brīvvalsts laikā ātri nošāva. Kopš 20. gadsimta 70. gadiem lācis Latvijā atkal sastopami regulāri. Tomēr lāču skaits Latvijā ir svārstīgs un vērtējams 10 indivīdu robežās.

Lācis apvidū orientējas un barību iegūst galvenokārt ar dzirdes un ļoti labi attīstītās ožas palīdzību. Tas ir ļoti uzmanīgs dzīvnieks. Nav izteikta diennakts aktivitātes ritma. Jaunie dzīvnieki veikli rāpjas kokos. Labi peld un mīl ūdenī mazgāties.

Latvijā īpaši aizsargājama suga kopš 1977. gada. Ierakstīts Latvijas Sarkanajā grāmatā kopš 1980. gada.
[Sagatavots pēc: http://www.latvijasdaba.lv/]

 

Maizes ceptuve Lāči. [http://www.laci.lv/]

 

Brūnais lācis ir Somijas un Slovēnijas nacionālais dzīvnieks. Lāci uzskata par Krievijas militāro un politisko iespēju simbolu.

Brūnais lācis ir attēlots uz Horvātijas 5 kunu monētas, kas tiek kalta kopš 1993. gada.
[Sagatavots pēc: http://rigazoo.lv/]