labība – maize (vsk.), (liter.) labeiba (vsk.)

[http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]




Tradicionālā transkripcija

[labĩba]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[lɑbiːbɑ]


[l] – ’skanenis’.’]

[a] – īsais patskanis

[b] – balsīgais troksnenis

[ĩ] – garais patskanis

[b] – balsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

 

Trīszilbju vārds.

Ortogramma – ī.



lab-sakne

-īb-piedēklis

labīb- – vārda celms

-agalotne



lab-īb-a

→lab-īb+iņ-a

 


pseid-o+lab-īb-a




labībapatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija

 

vsk.

dsk.

N.

labīb-a

labīb-as

Ģ.

labīb-as

labīb-u

D.

labīb-ai

labīb-ām

A.

labīb-u

labīb-as

I.

ar labīb-u

ar labīb-ām

L.

labīb-ā

labīb-ās

V.

labīb-a!

labīb-as!

Lietvārds labība parasti tiek lietots vienskaitļa formā, bet, runājot par dažādiem labības veidiem, iespējams arī daudzskaitļa formu lietojums.

 


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsLatvijas laukos tiek audzēta dažāda labība.

2) izteicēja daļa Rudzi, mieži, kvieši, auzas ir labība.

3) galvenais loceklisVērtīgā labība.

4) papildinātājs – Vasaras labību sēj pavasarī, bet ziemas – rudenī.

5) vietas apstāklisPēc senajiem zemkopju ticējumiem labībā dzīvoja auglības dievība Jumis.

6) apzīmētājsLabības kulšana ir smags darbs.



labības glabātava, labības graudi, labības kalte, labības klēts, labības kombains, labības kulšana, labības kūlis, labības lauks, labības pļauja, labības sēja, labības tīrums, labības vārpas, labības zelmenis

audzēt labību, bērt labību, kult labību, pļaut labību, sēt labību, svērt labību, tīrīt labību, žāvēt labību



labība, s. lietv.

Kultūraugi, ko audzē graudu ieguvei.

Labības lauki. Labības zelmenis. Sēt labību. Pļaut labību. Labību kaitēkļi. Labības kombains.

// vsk. Šo augu graudi.

Nosvērt labību. Iztīrīt labību. Labības kalte.

  [Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/mlvv]


labība, -as, s.

1. Graudzāļu, tauriņziežu, sūreņu dzimtas kultūraugi, ko audzē graudu ieguvei.

Labības zelmenis. Labības kombains. Labību kaitēkļi. Pļaut labību.

Labi nosusinātās minerālaugsnēs .. var audzēt arī linus, ziemas rudzus un citas labības. Tērauds 1, 186.

Graudkopības augu sekās lielas platības ierādītas labību sējumiem. Apsīts 1, 336.

Dzeltenīgie labības lauki vizmoja aizejošās vasaras saulē. Lubējs 1, 82.

2. parasti vsk. Šo augu graudi.

Nosvērt labību. Iztīrīt labību. Labības piegāde valstij. Labības glabātava.

Dienām un naktīm strādāja graudu tīrītāji, un klona nojumēs krājās zeltainas labības piramīdas. Talcis 4, 93.

  [Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


labĩba, eig. das Gute, die Güte, in welcher Bedeutung es von Manz. Luk. 3, 1 gebraucht ist (izsalkušus piepilda ar labību = ar labumiem); aber schon bei Manz. labība, das Getreide, Korn, māza labība, Afterkorn.

[Sagatavots pēc: ME II : 396]

labĩba (li. labyba Dauk. Darbai 17 u. a.; aus dem Le.?): izaugs laba labībiņa BW. 25920. lai aug tīra labībiņa 29554. atņēmis labībām visus graudus Pas. XIII, 42. mazā l. – auch Salis.

[Sagatavots pēc: EH I : 710]


labība – maize


Agronomijālabība, lopbarības labība, maizes labība, pārtikas labība, preču labība.

 

Lauksaimniecībālabības biezība, labības kombains, labības kuļmašīna, labības pļaujmašīna, labības sējmašīna.

 

Hidrometeoroloģijālabības aizkalšana.


ErgonīmiLabība un kvalitāte, SIA Aizputē; Labības sargs, SIA Rīgā.


labība; lš. apv. labýba ‘manta, labums, bagātība’. Atvasināts ar piedēkli –īb– no īpašības vārda labs. Senāk vārdam labība ir bijusi vienāda nozīme ar labums. Šāda vārda nozīme sastopama 17. gs. rakstos. Pārejas posmā uz mūsdienu nozīmi vārds labība apzīmējis pārtiku.

Vārda semantikai tālāk sašaurinoties, tas apzīmēja jebkuru pārtiku, bet parasti 17. gs. avotos tikai pākšaugus un graudaugus un to graudus.

Senāki baltu vārdi labības apzīmēšanai bijuši *aru (austrumbaltiem; no tā arods) un *arī. To pamatā ir verbs art. Lietvārda *aru sākotnējā nozīme laikam bijusi ‘tas, kas saistīts ar aršanu’ → ‘tas (labums), ko iegūst no aršanas (no aruma, no tīruma)’ → ‘labība’.

[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 479–480]


 


angļu cereals; grain; crops

baltkrievu збожжа; збожжавыя культуры

franču céréale

igauņu teravili

krievu жито; зерновые культуры

latīņu frumentum

lietuviešu javai

lībiešu lēbavīļa

poļu zboża

somu vilja

spāņu cereal

ukraiņu хлібнi; зернові культури

vācu das Getreide; das Korn

zviedru sädesslag



Labība noauguse, ka pat zvirbuls nevar paslēpties.

Labībā aug arī nezāles.

Velti gaidīt labību, jo lauki netiek arti.

Kādu labību tu iesēsi un tādu tu malsi.

Labības sēšana nav tik grūta kā pļaušana.

No saveldrētas labības neviens saimnieks nav badā nomiris.

Kāda labība, tāds apcirknis.

Kāda labība, tāda maize.

Labība ir bada maize.

Labība kā mūris.


Ka laiks pāriet no ziemas aukstuma uz pavasara mitrumu, ta veci cilvēki pārcilāja un izvēdināja sēklas labību. Ja tā nedara, tad sēkla sapel un
paliek neauglīga.

Sēklas labība jākuļ jaunā gaismā; vecā gaismā gan var to pļaut.

Jaunā mēnesī sēta labība zalā [vienmēr aug un zied, nesāk gatavoties]. Tāpēc labāk sēt vecā un pilnā mēnesī (pilnatēs).

Labība jāsēj svaru laikā, jo tad ir svarīga labība.

Labību nevar sēt vēža laikā, jo tad tā līž atpakaļ zemē.

Labība, lai būtu pilnas vārpas, jāsēj pilnā mēnesī.

No tās labības, kura sēklai atšķirta, nevar otram neko pārdot, nedz aizdot. Pircējs vai aizņēmējs tad paņem līdzi visu svētību.

Labība, kuru apsēj jaunā mēnesī, noklipā (nogāžas zemē).

Labība jāsēj ziemeļu vējā, tad to zaķi neēd.

Ja iedzen koku labības laukā ar saknēm uz augšu, tad visa labība salien atpakaļ zemē.

Pa labību nedrīkst bradāt, tad rudenī Dievs met ar akmeni, kādēļ labībai nebūs biruma, bet, ja pavasarī sviež ar maizes gabalu, tad bads būs.

Kad labība zied, tad logi un durvis jātaisa vaļā, lai svētība nāk mājā.

Ja labība ir tīrumā izkaltusi, tad saka: Dieviņš kaltēja.”

Kad jaunā mēnesī pļauj labību, tad otrā gadā aug liela.

Ja pļauj labību, tad, kurš beidzamais sasien kūli, tas nākošu gadu ar vēl sies.

Ka zemnīks grib, kab labi izaugtu labeiba, napūsteitu sābru lūpi, tod kod jis pasēs rudzus voi mīžus, auzys, tod lai jis, kod īs nu teiruma iz sātu, pajam nu teiruma treis saivis zemis un nūlīk sev kārmynā, tod juo teiruma nikas napūsteis un maize jam izaugs kai ni pi vīna saiminīka nav.

Kod zemnīks nūjam nu teiruma labeibu un nūvad uz sātu, tod jam vajag pajimt treis saivis rudzu vai tī mīžu, pacelt pūrys māru un zam tuos mārys izsvaidēt tuos treis saivis un pūrys māru nūlikt viersā, itys pīzīmēj, ka pi tuo zemnīka vysu godu byus maize, nikod jam nabys tryukuma.

Kad labībā vārpas nolauztas jeb sapītas, tad jau stipri domā, ka nelaime notiks pie lopiem, zirgiem un laukiem; tad to vietu, kur vārpas sapītas, nedrīkst pļaut, uzataisa sētu apkārt, lai arī lopi neaiztiek.

Nevajaga arodu slaucīt ar slotu, jo tiek tad izslaucīts no labības kā ar slotu.

Ja otram dod labību vai ko ēdamu, tad trīs drusciņas jāņem atpakaļ, lai otram svētību neatdotu.

Kad beidz labību vest, tad jāatstāj uz lauka kūlītis labības Zemes mātei.

Ja beidz vest kādu labību un ja beidzamais vezums iznāk sevišķi liels, tad nākošu gadu būs laba raža, ja vezums mazs, tad būs vāja raža.

Ja rudenī labības ķirpās daudz peļu, tad nākošā gadā būs maz graudu.

Ja labībai vasaru sīkas vārpas, gaidāma stipra ziema.

Kuru labību peles vairāk ēd, tā būs visdārgākā.

Kad labību samet kaudzē un atstāj uz ilgāku laiku nekultu, tad pēc pirmās kārtas kaudze jāpārkaisa ar pelniem (pelliem) un atkārto tos pašus vārdus, ko pie kartupeļu glabāšanas. [Šmidzi šmedzi, atkod zobus, atkod zobus.]

Nav labi, kad burvis sasējis labību tīrumā vai kādas trīs smilgas pļavā. Pēdējā gadījumā lopi izsprāgs.

Kad labībai vārpas pārāk mazas, tad gaidāma dziļa ziema.

Vedot labības kūļus uz mājām, ja kādu kūlīti aizmirst, tad kāds no vedējiem paliek vecmeitās vai vecpuišos.

Kad tīrīja labību, tad tai pārvilka krustu, lai ļaunais gars netiktu klāt.

Maize orūdā ir juopuorkrysta, tamdeļ, lai pyvums natyktu kluotu.

Nesot klētī pirmo labības maisu, jāpiesit trīsreiz ar kāju uz grīdas, lai peles to neēstu.

Ja grib, lai lopi labību neēd, tad pirmais klēpis gubā jāliek no ziemeļu puses.

Lai peles neēstu labību, tad, liekot stirpās, pirmajam kūlītim vārpas jāliek pret ziemeļiem.

Labību vai sienu kraujot, pirmais klēpis jāliek pret ziemeļiem, tad peles neēd.

Lai peles labības gubas neaiztiek, tad labību nedrīkst ar kāju piespiest.

Labības gubas liekot, pirmā kopiņa jāliek ziemeļu pusē, tad labība nepūst.

Labības gubiņas mietiņu sitot, ar seju jānostājas pret tukšumiem (ziemeļiem) un ar kāju trīs reizes jāpiemin zeme. Arī, pirmo klēpi labības liekot, ar seju jānostājas pret tukšumiem, jo tad peles nemaitājot labību.

Gatavā labības gubiņā nedrīkst iespert ar kāju, lai peles gubiņu neizlodā.

Labības gubas nedrīkst ar kāju apsist, lai peles labību neēstu.

Lai labību gubās un statiņos neizēstu peles, tad, tās liekot, jāņem trīs akmentiņi, jāgroza pret ziemeļiem un jāliek gubai vai statiņam apakšā.

Rudenī, kad labību klētī saber, tad jāņem trīs saujas labības un pār plecu uz ziemeļu pusi jāmet atpakaļ apcirknī; tad žurkas labību netērējot.

Pirms labību ber arodā, ieliek tur trīs akmeņus par peļu tiesu un tad tik ber labību.

Lai labības gubas vai linus neēstu peles, tad, gubās liekot, pirmais klēpis jeb kūlis jāliekot no ziemeļiem.

Ja labības gubā pirmo klēpi liek pret ziemeļiem, tad neviena pele nekapā labību.

Lai peles neēstu labību gubās jeb stirtās, tad jākraun no dienvidus puses sākot.

Labību gubā liekot, jāliek pirmais klēpis ziemas pusē, tad peles neēd labību, kā ari labība nepelē.

Kad labību liek statiņās, tad pirmais klēpis jāliek pret ziemeli, tad peles neēd labību.

Kad gubas liek tīrumā, tad pirmais klēpis jāliek no ziemeļa puses, lai peles nekapā linus un nesadzen zemes gubās.

Ja labību grib mest uz lauka kaudzē, tad iepriekš, kad ziemeļa vējs pūš, vajag tur nolikt trīs akmentiņus, tad peles neizēd.

Kad labību liek gubās, tad, katru gubu iesākot, pirmā kopiņa tur jāieslien, nepieskarot tai kājas, pie kam gubas krāvējam jātura ģīmis pret ziemeļiem.

Labība jāliek kaudzēs vai gubās pārdienās, tas ir, otrdienās, ceturtdienās, sestdienās, jo tad peles neēdīs graudus.

Vasaras labību liekot gubās, pirmā guba jāmet ziemeļu pusē, tad vasarāju neizložņā peles.

Labību liek gubā tā, kā saule iet.

Labību glabājot salmos, maisa galus vajaga labi sakratīt un nolikt uz ziemeļiem, bet nedrīkst piedurties ar kāju pie maisiem, tad žurkas un peles labību neēdīs.

Kad labību laiž apcirknī, tad pirmais maiss ir jālaiž pret ziemeli, tad peles nelaiž graudus caur apcirkni.

Labību klētī nesot, maisi jānoliek pret ziemeļiem, tad to neēd peles.

Lai maize nesaplaisātu, tad jaunkultas labības pirmais bērums jāber pret ziemeļiem.

Labību šķūnī vedot, pirmais klēpis jānoliek ziemeļu pusē, tad labība nepelēs un to neēdīs peles.

Lai peles uz lauka labību neizēstu, tad zem gubiņas vai statiņas vajagot ar kāju krustu uzvilkt.

Kas sapnī redz labību kūļos vai graudus piedarbā gubā, tas dabūs pie līķa darboties.

Kad sapnī ap labību pūlējas, to laiž, vētī, sēj utt., tad drīz jāpūlējas ar līķi pa kapsētu.



Pavasarī paceļ degunu, bet rudenī to nolaiž. – Labība.

Melna gulta, zaļš gulētājs, balta sega. – Ziemāju labība sniegā.

Zemē iesviests, aprakts, nocirsts, sasists, kauli salauzīti, bet katrs mutē bāž. – Labība.

Mazs būdams, esmu zālīte,

Liels audzis, topu stobriņš.

Tad galā nesu cekulu

Un tevim dodu barību. – Labība.

Māte mani zaļu dara,

Tēvs man deva dzeltenumu. – Zeme izaudzē labību zaļu, saule to nobalina baltu.

Kad viņi nāks, tad viņa nenāks;

Kad viņi nenāks, tad viņa nāks. – Labība un putni.

 



 

Lielu lauku auzu sēju,

Atrait’ ņēmu līgaviņu.

Vaj auziņa ne labība,

Vaj atraitne ne līgava?  [LD 22172-3]

 

Auzas sēju tīrumā,

Atraitn’ ņēmu līgaviņu.

Vaj auziņa ne labība,

Vaj atraitne ne līgava? [LD 22172-0]

 

Gani, gani, ganu meita,

Nelaid lopu labībā,

Šautīs tevi arajiņš

Ar ābeļu rīkstitēm. [LD 9552-0]

 

Zirgs pa ceļu, zirgs pa ceļu,

Rati ļaužu labībā.

Lūdz tu Dieva, skait’ pātarus,

Tad ies rati pa celiņu. [LD 21055-0]

 

Zirnīts, pupiņa, tā laba labība;

Kaņepe ragana, tā saka mātei. [LD 2828-0]

 


Kā kungs pārmācīts

[..] Pa to laiku bija pienācis vakars. Vecītis, baltiņu pie staba piesējis, iegājis pie saimnieka naktsmāju parunāt. Saimnieks labprāt ar mieru, tik par to sūkājies, ka kungs viņu pagalam esot izpostījis. Muižas gaitās vien esot bijis jākrūp, neesot paspējis sevim ne labību ievākt – tā izdīgusi uz lauka, ne arī sienu saviem lopiem sapļaustīt – visi zirgi, visas govis aizgājuši badā, un tādēļ arī nevarot ciemiņu pacienāt, ne viņa baltiņu apkopt.

„Lai, lai!” vecītis atteicis. „Ej, mazākais, ievest manu zirgu stallī un noliec garkūļu salmus priekšā, ja cita nav.”

Saimnieks paņēmis vējlukturi un dedzinājis skalu.

„Kā – vai tev svecītes nav? Vējlukturī taču nevar skalu bāzt?”

„Nav, nav!” saimnieks sūrojies. „Kam nav aitu, tam nav tauku – no kā gan sveces būtu lējis?”

„Kā nu nav? Es jau redzu pilnu plauktu ar svecēm!”

Saimnieks paskatījies – tavus brīnumus! – vecītim taisnība, pilns plaukts gadījies ar svecēm. Viņš aizdedzinājis un pabrīnīdamies aizgājis zirgu pievietot. Iegājis stallī – pilna ēkas augša ar sienu, iegājis kūtī – visi kakti ar govīm pilni, iegājis aitu kūtī – tā pilna ar aitām, iegājis klētī – visi apcirkņi pilni labības. Saimnieks, to redzēdams, palicis kā stabs brīnīdamies. Bet vecītis izgājis pakaļ:

„Ko brīnies? Nāc iekšā, laiks gulēt iet!”

No rīta vecītis atdevis baltiņu saimniekam un teicis:

„Ņem manu zirgu un dzen viņu veselu gadu – plēs plēsumus, apkop laukus. Pēc gada nākšu savam baltiņam pakaļ.”

Tā noticis. Baltiņš gājis kā zvērs, un saimnieks dabūjis iekopt visas atmatas. Pēc gada vecītis atnācis zirgam pakaļ, uzlēcis mugurā un aizjājis taisni uz muižu, kur palaidis muižas dārzā vaļā. Bet drīzi vagārs ieraudzījis baltiņu dārzā un licis stallī ievest. No rīta zirgkopējs atskrējis elsdams pie cienīgās:

„Ko domājat? Tas baltiņš, ko vakar piesēju, nakti palicis par mūsu senāko kungu!”

Cienīgā aizskrējusi raudzīt – jā, ir gan, bet tik vājš, tik izdēdējis, ka brīnumi, nemaz pazīt. Cienīgā no priekiem sākusi šo apkampt un bučot, bet kungs tikko spējis atteikt:

„Bučo ātri un dod man ēst, veselu gadu sienu vien ēdu!”

Drīzi jo drīzi kungs atkal atspirdzis, bet no tās dienas ar ļaudīm dzīvojis vēl labāki nekā brālis: ne vienu pēris, ne pa svētkiem darbinājis, ne arī izsūcis.

[Sagatavots pēc: LTP 1967 : 82–83]


Jumis

Pēc seno latviešu domām Jumis dzīvoja tikai labībā, un tam saimniekam, kura labībā viņš mājoja, auga braša maize. Tādēļ bija arvien jāpamet tīrumā drusciņa labības, lai Jumi pielabinātu un lai viņš druvas neatstātu uz visiem laikiem, jo, ja vienu vien reizi tīrums bija atstāts bez labības škumšķiņa, tad Jumis bija sasirdīts un vairs neatgriezās atpakaļ. Tādā kušķītī Jumis pārdzīvoja ziemu. Nu ņēma un sasēja šo salmiņu rogas kopā, jumtiņa veidā, no kā, kā domājams, viņš arī savu vārdu dabūjis. Tagad Jumim bija sava māja gatava. Tad sāka rakt zemi pie Jumja saknēm. Ja kukaiņi, kas rokot parādījās, steigšus vien bēga atpakaļ, tad tas nozīmēja uz priekšu visu labu: arī citu gadu tiem pašiem pļāvējiem bija jāpļauj tās pašas druvas; turpretim, ja bija otrādi, tad citu gadu daža darbinieka vajadzēja pietrūkt.

Labāk teikt, ka pēc katra savādāka atgadījuma, pēc katra savādāka priekšmeta, ko pļāvēji atrada savā barā, viņi tūliņ uz kaut ko tēmēja. Vai nu pļāvējam salūza izkapts barā, vai tur atradās akmens, rupucis, zaķēns, – visur pļāvēji redzēja Dieva pirkstu. Jumi saņemot pēdējā barā, pļāvējam bija jānovij vaiņags no pļaujamās labības. [Vēja vanadziņš 1993 : 255–256]

 

Kādēļ labībai īsas vārpas

Sensenos laikos cilvēkiem bijusi no labībām ļoti laba raža. Viss stiebrs bija noaudzis no augšas līdz pat lejai ar graudiem. Cilvēki nesapratuši, kur ražu likt. Beidzot nolēmuši no labības taisīt tiltus. Dievs par to ļoti sadusmojies un negribējis vairs graudus no apakšas uz augšu. Bet Māra bija žēlīgāka un aizķērusi pašā galā ar roku. Tas palicis nenobraukts.

Tāpēc tagad vārpa ir tikai Māras saujas garumā.

[Vēja vanadziņš 1993 : 108]

 


 

Labības kulšana

Laikiem ejot, nav iespējams saglabāt tās neaprakstāmās izjūtas, kuras rudeņos sagādāja labības kulšana. Varbūt to var dzejā, gleznās vai mūzikā. Prozā ir gadījies lasīt darbus, kuri ir tuvu īstenībai. Tomēr trūkst smaržas, skaņas un rudens vakara burvīguma ar kuļmašīnas dziesmu fonā. Toreiz smagais kulšanas darbs nozīmēja darba gada rezumējumu, svētkus, svētu rituālu ar gadu gaitā iestrādātām tradīcijām. Cerot, ka manis rakstīto lasīs kāds gados jaunāks lasītājs, mazliet aprakstīšu rūpīgo un darbietilpīgo labības novākšanas procesu Ungurpils pusē. Jaunāki cilvēki to var nezināt un tāpēc nesaprast, par ko ir stāsts.

Labību pļāva ar vienroča izkapti, piepalīdzot ar mazu grābeklīti kopiņas veidošanā vai ar zirga vilkmes labības pļāvēju vai kūlīšu sējēju. Pēdējie gan bija retums, un tādu darbā esmu redzējis tikai vienu reizi. Kopiņas (citur tās sauc arī par kūļiem) sasēja ar saiti, ko izveidoja no labības. To darīja tā: izvilka no vidus salmu sauju un to asi ielauza. Salmus gareniski pārdalīja divās vienādās daļās, savija pāris reizes katru, apņēma ap kopiņu, sagrieza galus grīstē un pabāza zem apņemtās jostas. Kopiņas sakrāva statiņos ar vārpām uz augšu. Statiņā parasti satilpa 9 kopiņas, kuras no augšas piesedza ar cepurīti. Arī cepurīti veidoja no kopiņas, to atšķirīgi sasienot (saiti sēja tuvāk labības stiebra resgalim). Kūlīšu siešanu parasti veica sievietes vai pusaudži. Visu dienu liecoties un rokām esot saskarē ar nopļauto labību, vakarā sāpēja mugura un iekaisa rokas zem elkoņiem. Statiņos labība kaltējās zināmu laiku. Kad pēc saimnieka domām tā bija pietiekami sausa, to krāva ratos. Rati labības vešanas laikā bija papildināti ar t. s. lestnīcu, palīgierīci, kura ievērojami palielināja ratu virsmu, lai vezumu varētu uzkraut lielāku. Parasti vezumu krāva vīrietis ar dakšām, kuras sauca par spīlītēm. Ratos stāvēja sieviete vai pusaudzis un veidoja vezumu. Vajadzēja mācēt sakraut vezumu pareizi. Nepareizi, šķībi sakrauti vezumi ceļā uz dampšķūni gāzās. Lai vezums labāk turētos kopā, to no augšas nosēja ar bomi un pievilkta ar striķiem. Par dampšķūni Ungurpils pusē sauca labības šķūņus. Tās bija ietilpīgas, vieglas koka konstrukcijas celtnes labības uzglabāšanai zem jumta līdz kulšanas brīdim. Dampšķūnis skaitījās viena no svarīgākajām saimniecības ēkām. Šķūņa lielumu noteica sējumu platība. Tie mēdza būt viendurvju vai vairāku durvju, lai ērtāk būtu labību iekraut un kulšanas laikā tuvāk izvietot kuļmašīnu. Šķūņus būvēja caurbraucamus – pa vienām durvīm iebraucot, izbraukt varēja caur pretējām. Daži šķūņi bija apvienoti ar rijām, kurās labību nepieciešamības gadījumā varēja izžāvēt. Rijās žāvēto labību uz klona kūla ar spriguļiem. To darīja tad, kad graudus vajadzēja steidzami un nevarēja gaidīt līdz īstajai kulšanai. Nopļauto un uz lauka statiņos izžāvēto labību saveda šķūņos. Tur tā atradās līdz brīdim, kad nāca dampis – kuļmašīna kopā ar lokomobili.

   [Sagatavots pēc: Gāle : https://ungurpilsstasti.wordpress.com/2014/12/24/labibas-  kulsana/]

 

Kulšana – maizes sākums

Lai ceptu maizi, vajag miltus. Tos iegūst, samaļot graudus. Tagad labību nopļauj un izkuļ ar kombainiem, graudus samaļ modernās dzirnavās. Bet tā bijis ne vienmēr.

Kādreiz labību pļāva ar sirpjiem vai labības izkaptīm un sasēja kūlīšos, pēc tam žāvēja rijās un izkūla ar spriguļiem. Ieviešot tvaika mašīnas, 19. un 20. gadsimta mijā lauku darbi atvieglojās. Ja vēl 19. gadsimtā kulšanai lietoja kuļmašīnas, kas tika darbinātas ar zirgiem, tad nu tās varēja apgādāt ar tvaika dzinējiem (lokomobiļiem). Labību jau pļāva ar speciālu pļaujmašīnu, kas vienlaikus bija arī mehānisks kūlīšu sējējs. Rudeņos kuļmašīna un tvaika katls tika pārvesti no sētas uz sētu. Labības kulšanai palīgā aicināja kaimiņus, rīkoja talkas. Tās izvērtās par ievērojamiem sabiedriskās dzīves notikumiem. Kaimiņiem tā bija iespēja pēc kopīga darba satikties pie mielasta galda, kur skanēja dziesmas un joki, notika arī danči.

Atmiņās par kulšanas talkām dalās alsundznieks Valdis Galbāliņš: „Tvaika mašīnu, kas darbināja kuļmašīnu, sauca par dampi. Lai pārvilktu dampi no viena šķūņa uz otru, vajadzēja astoņus zirgus. Pēc tam tie paši zirgi vilka arī kuļmašīnu. Kulšanai vajadzēja daudz ļaužu, tāpēc tika rīkotas talkas. Kaimiņi gāja viens otram palīgā. Vispirms vajadzēja trīs vīrus, kas dod labību augšā, un trīs salmu vīrus. Kāpēc trīs? Divi strādāja, bet viens atpūtās – sildījās pie katla un pīpēja, pēc tam viņi mainījās. Tad vēl bija trīs graudu vīri. Viens kabināja maisus un ņēma tos nost, sēja ciet, bet divi krāva ratos un veda uz klēti. Vēl vajadzēja iekšā laidēju, panta minēju, pāris ūdens vīru – tie visu laiku nesa ūdeni katlam, viņi to arī kurināja. Divas sievas bija augšā uz galda – viena sagaidīja augšā uzdoto labību un grieza pušu kūlīšu saišķus, otra padeva tos iekšā laidējam (tas gan noteikti bija vīrs). Trīs vai četras sievas nesa prom pelavas, tas atkarībā no attāluma.”

„Vispirms labība tika izkulta rupjāk,” V. Galbāliņš turpina, „atdalot smalkās pelavas (tās aizpūta lielais vējš) un salmus (tie iznāca ārā pa augšu). Pārējais – rupjās pelavas un graudi – vispirms nokļuva kuļmašīnas apakšējā daļā, tad pa elevatoru atpakaļ uz augšu, kur nonāca grenerī – dzelzs trumulī, kur miežiem nomala nost akotus, izlobīja graudus no čaumalām, ja tās vēl nebija kuļot atdalījušās. Pēc tam bija mazais vējš, kurš nopūta nost visādas čabas. Tālāk graudi nonāca zortierī jeb šķirotājā, tas bija no stieples sapīts trumulis, ko varēja pastiept garāku vai saskrūvēt īsāku. Jo trumulis garāks, jo labāk sašķirojās. Iznāca trīs šķiras. Graudi nāca ārā tīri, atlika vien sabērt klētī.”

[Sagatavots pēc: Lipsnis : https://www.suitunovads.lv/lv/vesture/kulshana/]



***

 

Celiņš pa zāli un labību lodā,

Lēni šūpojot zirgs mani nes.

 

Siens gul saulītē nopļauts vālēs –

Vēl nopļauts tu smaršo, mans mīļais siens,

Ak, būt man kā tev un nopļautam smaršot!

Teic siens: „Drīz būsi!”

 

Spīd akmens saulītē, ceļmalā nomests –

Vēl nomests tu spīdi, mans mīļais akmens,

Ak, būt man kā tu un nomestam spīdēt!

Teic akmens: „Būsi.”

 

Dveš zeme saulītē uzartām vagām –

Tu uzarta dvašo, tu mīļā zeme,

Ak, būt man kā tu, kas uzarta dvašo!

Teic zeme: „Būsi.”

 

Celiņš pa zāli un labību lokās,

Lēni šūpojot zirgs mani nes

Pie tevis, pie tevis! [Rainis 1979 : 90]

 

 

Un nekliedza asniņš zaļš

 

Un nekliedza asniņš zaļš

ne soli vairs atpakaļ

 

pilna ar ūdeni sieksta

lazda pilna ar riekstiem

 

lauks pilns labības lokās

labība pilna ar kokāļiem

 

dzirnavas atkal solās

ceļi pilni ar oļiem

 

likumi pilni ar liegumiem

muskuļi jauniem spriegumiem

 

asaru gāze vai svins

nupat jau ikkatrs zin       

 

kā asniņš kas nebļaustās skaļš

ne soli vairs atpakaļ [Čaklais 1989 : 160]


Nekavējoši Arvis devās kājām tālāk. Gāja pa ežām un laukiem, brida pāri upēm, cauri druvām un labībai. Piere kūpēja, no miesas lija sviedri, bet viņš nejuta ne mazākā noguruma. Nakts bija tumša, spiedīga, lietus plūdi ieilga, jo līdz ar bēgļu izplūšanu bija iestājies strauju lietu periods, kā tas mēdz būt siltās vasarās jūlija otrā pusē. Kaut kur šalca nepārtraukts, dobjš troksnis, jo cauru nakti visi lielie un mazie ceļi urdzēja kā upes no vezumiem, lopiem un cilvēkiem. Lielgabalu nedzirdēja, bet šur un tur dienvidpusē liesmoja ugunsgrēki kā milzīgas rozes, drausmīgu dūmu mutuļu aplapotas, un svieda līdz pat zenītam blāzmainu atspīdumu, kas Arvim ļāva saskatīt diezgan asas mežu un māju kontūras un tā noturēties pareizā virzienā. [Brigadere 1940 : 69]

 

Un tēvs ierādīja Arvim vietu sev pretī uz labības maisa.

Ratu rinda sāka kustēties. Māte noliecās dziļi ratos un meklēja un meklēja. Arvis bija izsalcis un viņu vajadzēja paēdināt. Bet ceļa kurvis ar svaigām karašām, saceptu gaļu, olām bija turpat priekšā, tomēr viņš bija nesameklējams un nepakustināms aiz smagām asarām, kas bira un bira un neļāva acu pagriezt ne pa labi, ne pa kreisi, kamēr vezumi bija no vārtiem laukā. [Brigadere 1940 : 70]

 

Viņa nojauta, ka Vārpas paliek arvien tukšākas. No klētīm bija aizvesta labība, no kūtīm govis un zirgi. Bet no tiem vīriem, kas aizveda Vārpu turību, viņa neviena nebija redzējusi. Vārpu mamma to arvien bija pratusi nobēdzināt, kad kāds nelūgts viesis bija parādījies māju tuvumā. [Brigadere 1940 : 359]

 

„Es nu teciņus vien uz Druvmalām. Bet tur jau viss zināms. Vakar jau apskrējuši apkārt slepeni ziņotāji: lai glabā ko var, jo prūši celsies no savām vietām. Tad nu arī bāzuši zirgus un labākos lopus gan šķūņos starp labības pantīm, gan pirtī vai kur kādā krūmu pasaknē. Bet tomēr jau daudz paņemts iepriekš. Labība, lopi, arī šādas tādas mantas. Paņēmuši zirgus šķūtīm, pabraukuši dažas verstis, pārdevuši. Mūsu ļaudis arī aplam viens otrs ar bailēm un nedrošu uzstāšanos paši sev ļaunumu nodarījuši. Bet tā jau ir, kad aiz muguras nav stipra atspaida. Kā tad nu tagad – visi gudri, visi droši. Palīgi aug kā no zemes.”

[Brigadere 1940 : 447–448]



 

2013. gada 16. augustā, iekļaujoties Ventspils ostas 750 gadu jubilejai veltīto svētku ritmos un noskaņās, Ventspils muzejs sadarbībā ar Ventspils Digitālo centru Livonijas ordeņa pils pagalmā rādīja animācijas filmu „Poēm pa kulšen” (2003, režisors J. Cimmermanis), kuras pamatā ir dzejnieka Friča Dziesmas 1948. gadā Vācijā ar tādu pašu nosaukumu iznākušais darbs. Tajā asprātīgi tēlota labības kulšanas talka Kurzemē un tas, kā tā ietekmē gan cilvēku, gan pagrīdē mītošo peļu dzīvi.

[Sagatavots pēc: https://www.ventspils.lv/lat/izklaide_kultura/46280-piektdien-livonijas-ordena-pili-bus-brivdabas-kino-seansi?]


2013. gada veģetācijas sezonā tika veikti laukaugu sējumu un stādījumu apsekojumi Latvijas vēsturiskajos reģionos. Pētījuma mērķis bija iegūt ar faktiem apstiprinātu informāciju par vējauzas ietekmi uz vasarāju labību sējumu produktivitāti Latvijas apstākļos. Pētījums tika veikts, izmantojot datus, kas iegūti Kurzemes un Vidzemes reģiona zemnieku saimniecībās ražošanas sējumos.

Pētījuma uzdevumi

1. Ražošanas apstākļos izvēlēties labību sējumus, kur ir izveidojusies dabīga vējauzas populācija un pētījuma laikā netiek veikti nezāļu ierobežošanas pasākumi, sagatavot šī lauka apstākļu un tajā veikto agrotehnisko darbību aprakstu.

2. Veikt vasarāju labības un vējauzas augu attīstības novērojumus no vārpošanas sākuma fāzes līdz pilngatavības sasniegšanai.

3. Noteikt labību ražību (graudu un salmu ražu) sējumā ar dažādu vējauzas biezību ražas uzskaites platībā.

4. Novērtēt vējauzas biomasas (salmu un sēklu kopējā raža no platības vienības) ražu un stiebru skaitu labību ražas uzskaites platībā.

5. Sējumos ar dažādu vējauzas biezību noteikt labību sējuma produktivitātes rādītājus: stiebru skaitu, graudu skaitu vārpā.

6. Novērtēt vējauzas izplatības/biezības ietekmi uz labību ražību sējumā.

[Sagatavots pēc: http://www.laapc.lv/wp-content/uploads/2015/02/laapc_1_posma_ atskaite_2013_elfla.pdf]

 



E. Vinters Labības lauks.

[https://www.antonia.lv/lv/gleznieciba/vinters-edgars/labibas-lauks-1119/]


Gulbene Labības lauks Gulbenē.

[https://dom.lndb.lv/data/obj/1752.html]