Tradicionālā transkripcija
[kũc]
Starptautiskā fonētiskā transkripcija
[kuːːʦ]
[k] – nebalsīgais troksnenis
[ū] – garais patskanis
[c] – nebalsīgais troksnenis
Vienzilbes vārds.
Ortogramma – ū, ts.
kūt- – sakne, vārds celms
-s – galotne
kūt-s+augš-a
kūt-s+durv-is
kūt-s+gal-s
kūt-s+lodz-iņ-š
kūt-s+mēsl-i
kūt-s+priekš-a
kūt-s+sol-is
kūt-s+stāv+e
kūt-s+tur+e
kūts – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, sestā deklinācija
|
|
vsk. | dsk. |
|
N. |
kūt-s | kūt-is |
|
Ģ. |
kūt-s | kūt-u |
|
D. |
kūt-ij | kūt-īm |
|
A. |
kūt-i | kūt-is |
|
I. |
ar kūt-i | ar kūt-īm |
|
L. |
kūt-ī | kūt-īs |
|
V. |
kūt-s! | kūt-is! |
Teikumā var būt:
1) teikuma priekšmets – Katrā lauku sētā ir kūts.
2) izteicēja daļa – Ēkas priekšgala telpa vienlaikus bija arī kūts.
3) galvenais loceklis – Vistu kūts.
4) papildinātājs – Nāk ziema, un kūtij ir vajadzīgs jauns jumts.
5) apzīmētājs – Jānis gribēja redzēt mazo bullīti, bet kūts durvis bija cieši aizvērtas.
6) apstāklis – Šogad kūtī bija gan govis, gan cūkas un arī dažas vistas.
kūts atjaunošana, kūts augša, kūts priekša, kūts ventilācija
aitu kūts, liellopu kūts, cūku kūts, vistu kūts
jauna kūts, liela kūts, netīra kūts, veca kūts
nodegusi kūts, nojaukt kūti, uzcelt kūti
kūts, kūts, dsk. ģen. kūtu, s.
Ēka, telpa mājdzīvnieku mitināšanai.
Lopu, putnu kūts. Aitu, cūku, govju, teļu, vistu kūts.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 564]
kūts, kūts, s.
Celtne lauksaimniecības dzīvnieku mitināšanai.
Govju kūts. Putnu kūts. Sadzīt lopus kūtī.
Dziļā kūts – kūts, kurā kūtsmēsli tiek uzkrāti padziļinājumā zem dzīvnieku stāvvietas.
Seklā kūts – kūts, kurā nav īpaša padziļinājuma kūtsmēslu uzkrāšanai.
Kūts mēsli – kūtsmēsli.
Kūts solis – darbu kopums, kas jāveic kūtī, kopjot lauksaimniecības dzīvniekus.
novec. Izbrist kūti – ilgāku laiku strādāt smagus darbus kūtī.
Kūts .. ir saimniecības ēka, kuras apjomu, izveidojumu un izvietojumu noteica zemnieka saimniecības lielums, saimniekošanas virziens, turamo govju, zirgu, aitu, cūku skaits. Cimermanis 1, 81.
Turpat istabas priekšā atradās lopu kūtis – liela, gara ēka.., kuras vienā galā mitinājās aitas, otrā – zirgi .. Kurcijs 1, 33.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]
kūts – klāvs; cūku kūts – cyuku klāvs; cyukklāvs; aukstā laikā lopi jātur kūtī zem jumta – soltā laikā lūpus vajag turēt jumeitā klāvā
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]
kũts, demin. kũtĩna. kũtis agrâk visas cêla nùo kùoka. kũti cêla nùo badķìm, jùmti bi nùo sa`mìm. kũtis bi di¡zgàn patâlu nùo mãjas. tâlu cêla tâpêc, ka, ja ugùnc tìek pie mãjas, ta kũc palìek v¥sela.
Interjekcijas noz. Sauciens, ar kuru mudina govis iet kūtī. kũtĩ! kũtĩ! gùovĩtes! èi, èi, ìekšã, neskatiês ne·kà!
[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe II 1978 : 156]
Cūku kūts – saka par netīru, nekārtīgu (dzīves) vietu.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]
Celtniecībā – kūts, aitu kūts, cūku kūts, govju kūts, putnu kūts.
Vietvārdi – Lielā Kūts, mežs Saldus novadā; Mazā Kūts, mežs Saldus novadā; Cūkkūts dīķis, dīķis Limbažu novadā; Kūtskalns, lauks Talsu novadā; Kūtszemnieki, viensēta; Rugāju kūts, ferma Kandavas novadā.
kūts, par vārda kūts etimoloģiju ir atšķirīgi viedokļi; lš. kūtìs, kEtė ‘t. p.’. Kūtis Latvijā (kā visā Eiropā) ir relatīvi jaunas celtnes (kopš 9.–10. gs.). Līdz tam lopi turēti vertikālu kāršu aizžogojumā. Pat muižās vēl 16. gs. lopu mītnēm bija pārejas forma no aizžogojuma uz slēgtām ēkām. Līdz ar to vārds kūts kā celtnes apzīmējums izveidojies no šāda izžogojuma, kura galvenais vai vienīgais veidotājs bija kārtis. Tas mudina domāt, ka kūts (tāpat kā kūja) pamatā var būt vārds *kūt ‘sist, cirst’. Šā *kūt pag. divdabis *kūts (<*kūtas) varēja būt vai nu ‘cirsts’, vai arī ‘sists’. No šejienes aizžogojuma vai celtnes nosaukumam i-celma atv. *kūtis > kūts. Pēc Endzelīna un Sabaļauska uzskata, vārdā kūts varbūt ū < un; tad kūts var būt radn. ar ssl. kRšta ‘telts, būda, segta vieta’, ukr. кýча ‘cūkkūts’, bulg. къштa ‘būda’, kam savukārt radn. kr. apv. кут ‘stūris, kakts’ (bkr., ukr. arī ‘cūku mītne’). Taču lietuviešu valodā -un- būtu palicis nepārveidots, tātad lš. kūtis neatbilst šai hipotēzei. Slāvu vārdi var būt tās pašas cilmes kā verbs *kūt, gan arī no ide *(s)keu- ‘segt’.
Izteikti arī minējumi, ka kūts var būt aizguvums no ģermāņu valodām. Tā kā šis vārds retumis attiecināts uz meža dzīvnieku midzeni (par aļņiem), to var salīdzināt ar vav. küte ‘bedre’.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 452]
angļu – cattle-shed
baltkrievu – хлеў
čigānu – hļiva
grieķu – σταύλος
igauņu – laut
itāļu – stalla
krievu – хлев
latīņu – stabulum
lietuviešu – tvartas
lībiešu – taļ
poļu – obora
somu – navetta
ukraiņu – хлів
vācu – der Stall
zviedru – ladugård; stall
Uz tās vietas, kur grib jaunu kūti celt, jānosloga egles miza un jāpatur tā kādas dienas. Ja tad zem mizas ir skudras, tad lopi dzīvos, ja gliemeži – nobeigsies.
Lopu kūtis vajag būvēt uz grunts zemes, tad lopi labi padodas.
Kūts pamats jārok tādā vietā, kur atrod trīs peles alās, tad tā ir laimīga vieta.
Govis laižot jaunā kūtī, kūts durvīs jāiesprauž, nevienam neredzot, kniepadata, jo tad lietuvēns nemoka lopus.
Ja ieved lopus citā kūtī, tad jāizkaisa pa kūti sāls, lai visi ļaunie gari iznīktu.
Kūtij durvis jābūvē pret rītiem, lai raganas nelien iekšā.
Ja laiž svešus cilvēkus kūtī, tad lopiem piemetas lēkme.
Uz kūts durvīm vajag lietuvēna krustu uzvilkt, tad lietuvēns lopus nemocīs.
Lai pasargātu lopus un zirgus no lietuvēna, zem kūts sliekšņa vajagot pabāzt lietotu izkapti.
Ja kūtī aiz sijas aizbāž no meža atvestu pīlādža stibu, tad ar to var pasargāt no lietuvēna.
Lai iznīdētu kūtī ļaunos garus, tad tur jāved vai nu lācis, vai āzis; tas līdz arī pret slimībām.
Ja suns kūtī kasās, tad otrā dienā govis bizos.
Pie kūts jānoliek dadzis, lai ragana skriedama uzduras.
Kūtī nevar runāt par lopu kaušanu, jo citādi draud liels ļaunums priekšā.
Kad iet uz kūti, tad nevajag ēst, lai lopi nebadās.
Kad no kūts izved mēslus, tad govīm notrūkst piens, un, lai tā nebūtu, tad no padurves saslauka mēslus un drusku atmet kūtī atpakaļ.
Kūts mēsli jāved vecā mēnesī, tad labi satrupot.
Pēc kūts iztīrīšanas tanī vakarā nav jāslauc govis, jo tad piens mazinoties.
Pilna kūtiņa baltu vistiņu,
Viens pats sarkans gailītis. – Mēle un zobi.
Maza, maza kūtiņa, pilna zaļu gotiņu. – Zirņi.
Kūtī iemu, kūtī teku,
Kūtī man lieli prieki:
Kūtī man govis, vērši,
Kūtī baltas villainītes. [LD 28942-0]
Aitiņa kūtī,
Ta mani prieki,
Tur teku rītā,
Tur vakarā. [LD 29063-0]
Ko tu bļauj, raibaliņa,
Tik vēlā vakarā?
Vai tu gaidi zelta kūts,
Vai sidraba laideriņa?
– Es negaidu zelta kūts,
Ne sidraba laideriņa,
Es gaid’ savas slaucējiņas
No tautām pārnākot. [LD 28902-17]
Man Māriņa govi deva
Lielu, lielu, platu, platu,
Kūtī ragi neiegāja,
Dārzā vietas tai nebija. [LD 32416-6]
Visi ļaudis tā sacīja,
Mana Laime noslīkuse;
Mana Laime kūtī guļ
Sudrabiņa spilveņos. [LD 9223-4]
Man bij viena raiba govs,
Tā man labi pienu deva,
Kūtī ragi neiegāja,
Ķipī piena nesaslaucu. [LD 28909-0]
Bārenīte es augdama,
Ne bārene dzīvodama:
Kūtī gāju govu slaukt
Deviņām(i) slaucenēm. [LD 4859-0]
Vaj tie traki, sveši laudis
Bārenei pūru prasa!
Kur bārenei aitu kūts,
Kur māmiņa darītāja? [LD 4929-2]
Vaj tu zini, saimeniece,
Kur gul tava govu Laime?
Kūtī gul apakš sliekšņa
Kā mellā vabolīte. [LD 32449-8]
Guli, guli, laiska meita,
Tavas govis kūtī guļ;
Citas meitas noganīja
Tavu govu āboliņu. [LD 28869-2]
Tais mājās slinkas meitas,
Neiet lopus apraudzīt:
Kūtī mazi jēri brēca,
Laukā mazi kazlēniņi. [LD 33468-0]
Tikām mana māmulīte
Nelik’ pūru vaļā vāzt,
Kamēr mana vīra māte
Kūtī rāda raibu govi. [LD 25164-2]
Bārenītes pūriņam
Klētī grīda ielīkusi.
Mātes meita brīnījās,
Kur tā tādu piedarījsi,
Nij tai bija aitu kūts,
Nij māmiņas darītājas. [LD 4870-0]
Vilnas stiepšana
Nabaga saimnieks gan strādājis un pūlējies savā mājā, bet neticis nemaz uz priekšu. Vienu vakaru bēdādamies viņš sācis domāt, vai nevarētu velnam padoties, lai tas palīdzētu. Tūliņ arī parādījies velns un sacījis: „Es būšu pie tevis par kalpu bez algas un pārtikas. Es darīšu visādus darbus, kādus vien man liksi. Bet, kad tev darba vairs nebūs, tad es paņemšu tavu dvēseli. Ja tu man uzdosi tādu darbu, ko es nevaru padarīt, tad tu būsi no līguma vaļā un es iešu projām.”
Saimnieks nu pārdomā pie sevis: „Darba jau cilvēkam nekad nav trūcis. Ja nu vēl izdomā ko dikti grūtu, tad viegli tikt atkal no velna vaļā.”
Labi apdomājies, saimnieks nu noslēdz ar velnu līgumu. Jau tūliņ viņš uzdod velnam apart tīrumus. No rīta skatās: visi tīrumi jau uzarti, un velns atkal prasa darba. Nu saimnieks uzdod, lai nocērt mežā kokus un pārved malku mājā. Rītā koki jau ir nocirsti, sazāģēti, pārvesti mājā, saskaldīti un malka sakrauta ielās. Tad saimnieks liek purvā grāvjus rakt. Rītā jau atkal visi grāvji izrakti. Saimniekam nu metas bailes, kur tik daudz darba varēs sadomāt, bet velns tikai priecājas, vai vairāk darba vairs nebūšot. Saimnieks domā, domā – pēdīgi nosaka: „Man kūtī ir aita ar sprogainu vilnu. Ej nocērp to aitu un izstiep vilnu taisnu.”
Aita gan drīz ir nocirpta, bet vilnas stiepšana nepavisam neveicas. Gan velns velk vilnu caur lūpām, gan caur zobiem, bet, kā tik laiž vilnu vaļā, tā atkal savelkas sprogās. Tā izpūlējies, velns nospļaujas un aizbēg, bet saimnieks nu bija no velna brīvs.
[LTP 1989 : 56–57]
Kādēļ govīm ragi un pāršķelti nagi
Velnam bijušas govis – melnas kā ogles, bez ragiem un apaļiem nagiem. Dievam turpretim nebijušas nevienas. Dievs būvējis kūti. „Kāpēc tu taisi kūti, ja tev nav govju?” Velns brīnīdamies prasījis. „Ja jau būs kūts, gan tad arī govis būs,” – tā Dievs. Kad kūts bijusi gatava, Dievs paņēmis maisu un pielasījis pilnu ar dunduriem. Tad aizgājis uz ganībām, kur ganījušās Velna govis. Dzilna bijusi Velnam ganos, bet, kad Dievs piegājis, atradis to guļot. Dievs laidis maisu vaļā, un dunduri kā plēsti sakrituši uz govju mugurām. Govis, nikno dunduru kostas, sākušas bizot un taisni uz Dieva jauniecelto kūti prom. Dievs bija pie durvju sliekšņa nolicis izkaptis, un, kura govs skrējusi kūtī, tā uz izkapts pāršķēlusi nagus. Kad visas govis bijušas kūtī saskrējušas, Dievs paņēmis tapas, krāsas un pindzeli un visas govis pārkrāsojis raibas. Pierēs sadzinis tapas. Nu Dievam bijušas govis – raibas, šķeltiem nagiem un ar ragiem.
Kad Velna gane – dzilna – pamodusies, tā nav atradusi vairs nevienas govs. Izbijusies sākusi meklēt. Vēlāk arī pats Velns dabūjis zināt, ka govis pazudušas, un ļoti pārskaities. Dusmodamies palīdzējis govis meklēt. Vispirms devies pie Dieva (Dieva jaunuzceltā kūts radījusi Velnam aizdomas). „Vai te nav manas govis,” Velns uzbļāvis Dievam, „rādi, vai nav tavā kūtī!” – „Labprāt varu parādīt, skaties, vai ir,” – tā Dievs nu vedinājis Velnu uz kūti. Velns iegājis kūtī un skatījies: govis bijušas (kur cēlušās, to Velns nevarējis saprast), bet viņa neesot. Bijušas raibas, ragainas un ar šķeltiem nagiem. Pārskaities Velns sviedis dzilnai ar uguns pagali, tā ka tai apsvilušas kājas, un kliedzis: „Ej un meklē manas govis, kamēr atrodi, citādi manās acīs nerādies!” Dzilna, nabadzīte, pārbijusies un saukusi: „Tpru, tpru, tpru, gotiņas, tpru, tpru,” – bet no govīm ne vēsts, pazudušas kā ugunī. Tāpēc vēl šobaltdien dzilna skraidot un saucot: „Tpru, tpru, tpru, gotiņas, tpru, tpru, tpru!”
Tā Dievs ieguvis no Velna govis.
[LTT 1991 : 376–377]
Kāpēc cūkām astes griežas gredzenā?
Dievs bijs iztaisījs skaistu kūti. Velnam piederējušas cūkas, bet kūts nebijs. Tās līdušas Dieva kūtī. Dievs paņēms cūkas aiz astes, apgriezs ap pirkstu vairākas reizes un izsvieds no savas kūts. No tās reizes cūkām astes sagriezušās gredzenā. Agrāk tās bijušas taisnas.
[LTT 1991 : 383]
Divi vīri sarunājas.
– Klau, Jāni, vai tavas cūkas pīpē?
– Nē…
– Nu tad tava kūts deg.
Trūcīgie zemnieki, kam nebija daudz lopu, zirgiem, govīm, cūkām un aitām cēla vienu kopēju kūti, bet turīgajās zemnieku saimniecībās bija atsevišķi zirgu staļļi, kuros novietoja arī aitas. Cūku kūtis parasti cēla kā govju kūts piebūvi. Reizēm cūkām arī cēla savu atsevišķu kūtiņu. Kūts un staļļa ieejas pusē jumts veidoja platu paspārni, kas pasargāja ieeju no lietus un sniega. Paspārnē ērti varēja nolikt dažādas saimniecības lietas: siles, kurvjus, izkaptis, grābekļus, aizjūga piederumus u. c. Kūts priekšā parasti ar žogu norobežoja laidaru. Zirgu stalli parasti cēla zem kopēja jumta ar ratnīcu un lopbarības glabātavu.
[Sagatavots pēc: Latviešu etnogrāfija 1969 : 134]
Ūdenī peldoša siena kaudze
Lopiem tik vēlīgu mani kā sīkumu
Ūdeņi aiznes gar krastmalas līkumu.
Ai, kā sirds saimniekam līksmībā kratījās,
Kad manā augšanā ilgi viņš skatījās.
Saņemot jūlija tveici un sausumu,
Vezumi pazuda manī ar gausumu.
Tagad vēl savu es atminos krāvēju:
Pļavā uz paugura ilgi es stāvēju,
Ozols vecs vēroja pieri tik krokainu
Vēderu manējo, lielu un spokainu.
Kūtīs reiz lopiņi saņems kā svētdienu
Zāļu un ziedlapu garšīgo ēdienu.
Tiem nu tik vēlīgu mani kā sīkumu
Ūdeņi aiznes gar krastmalas līkumu.
Gani, kas lopus še vasarā ganīsiet, –
Pieminiet mani – ja vietu šo manīsiet. [Virza 1991 : 134]
Kūts
Ar zālēm apaudzis šai kūtī cietais pliens,
Kur tagad, tīrā reiz no raganām un jupiem,
Nu vairs bez ķirzakām un dzirnekļiem, un krupjiem,
Un žiglām bezdelīgām nemājo neviens.
Ne zirgu redeļu, kur smaržoja reiz siens,
Ne plato aizgaldu ar rukšķējieniem strupiem,
Ne govu ragaino, no kuru pilniem pupiem
Saulrietos slaucenēs še lija treknis piens.
Kā gaidot, kad pār lielo uzbraucamo tiltu
Vest iesāks āboliņu, smaržainu un siltu,
No laukiem plašajiem, ko saules uguns dedz,
Uz dārza pusgruvušās zediņsētas placis,
Tērpts nodriskātās drēbēs, saimnieks, sirms un vecs,
Uz visu lēni paceļ sajukušās acis. [Virza 1991 : 102]
***
Jānim Jaunsudrabiņam simtgadē
Ka sējamlauks, ka aramlauks,
Ka dundurs – arī dieva.
Ka govs kā puķe kūtī plaukst
Uz pienastiebra tieva.
Ka ziema skaisti nāk mums pret
Un par to dzērves klaigā.
Un maizes nazis gaismu met,
Met gaismu mātes vaigā.
Balts sniegs, balts miegs,
Balts es esmu liecinieks.
Kungs olu baltumu liek klāt
Pie kaļķa – mūru sienām.
Un saka lai es nesakot
Par šito te nevienam.
Es arī neko nesaku.
Man pašam savs darbs darāms.
Es sešas dienas augšā aru
Līdz pat svētvakaram.
Bet balts ir sniegs, balts – miegs,
Balts es esmu liecinieks.
Re, saulītei bērns piedzima.
Kam lai to prasa – Totam?
Un, re, kā sniega pilns viss mežs –
Līdz mātes kaklarotām.
[..] [Ziedonis 1979 : 111]
Otrās nedēļas sākumā laiks iegriezās lietavās. [..] Pirmo reizi nolēmām meklēt naktsmājas zem jumta. Mums paveicās, netālu no krasta meža ielokā uzgājām mājas, kas lauku apstākļos droši vien bija gluži parastas, bet mūs abus ieveda pavisam citā pasaulē. Tur tad arī pavadījām atvaļinājuma atlikušās dienas un naktis.
Gulējām uz kūtsaugšas, ar plāniem šķindeļu dēlīšiem no debesīm atdalītā telpā, pilnā ar sienu, treknu, siltu un biezu kūts aromātu, lietus grabināšanu, govs nopūtām, vistu klukstiem un gaiļa agrīnajām dziesmām. Mazgājāmies dārza malā zem vecas ābeles. Netālu, pagalam ieaudzis lupstājos, ķimenēs un nātrēs, šķībs kā Pizas tornis stāvēja kambarītis ar durvīs iegrieztu sirdi. [Skujiņš 1994 : 44–45]
●
Tikai tālas skaņas skaidrāk vai apslāpētāk atlidoja līdz šejienei. Ezera pretējā krastā ūjināja cilvēks, sailgojušās pēc kūts, taurēja govis, Gobās ierējās un atkal apklusa Leda, bet šeit pat suns neizskrēja Rūdolfam pretim. Viņš apstājās, cenzdamies saklausīt balsis vai kādu citu dzīvības zīmi, taču tuvumā nesadzirdēja itin neko. Kūts stāvēja vaļā līdz galam, bet mēslu kaudzē nekašājās ne gailis, ne vistas. Kāds bija sācis labot akas grieztuvi un atkal it kā lielā steigā visu atstājis: noceltu vāku, izraktu, satrunējušu balstu, pret grodiem pieslietu lāpstu. Tomariņi likās pamesti. [Ezera 1972 : 6]
●
Kad tīne bija izkrauta, tante mani piesauca klāt un ar svarīgu sejas izteiksmi iedeva man vienu zeķu pāri, un, pirkstu kratīdama, teica:
„Še, valkā nu un esi godīga.”
Es lāgā nesapratu un prasīju, ko lai es daru, jo par kādu godu un negodu man vēl nebij nekādas sajēgas.
„Nenoklīsti nekad no labā ceļa!”
Atkal es nesapratu, kas tas par labo ceļu, bet redzēju, ka tā es skaidrībā netikšu. Es aplūkoju zeķu pāri un nodomāju, kā ar tādām zeķēm man jāstaigā, lai es būtu godīga. [..] To pašu vakaru es vēl dabūju dzirdēt gudrā Zīraka mācības, „ka skaista meita bez tikuma esot kā cūku kūts ar dakstiņu jumtu” vai arī „kā zelta aplis ievērts cūkas nāsī”. [Aspazija 1968 : 121–122]
●
Ārā izgājušu, Jāni sagrāba gaišs ziemas prieks un apņēma tāds miers, kādu izbauda zāles stiebrs, kurš, visas vasaras audzēts un bargā rudenī rūdīts, tagad pieglaudās zemei zem sniega. Pametis acis visapkārt, redzējis tumšu upi plūstam baltos krastos, balti apķepušus lapainus ozolus piekalnē, pilošus jumtus, uz kuriem gulēja bieza kārta naktī sasniguša sniega, viņš priecīgs sauca Aijas vārdu.
Viņa atsaucās kūtiņā.
Un nu sākās ēku, lopu un visas sētas aplūkošana. Aija rādīja, šo to piezīmēdama, un Jānis katrā vietā atrada ko labot. Daudz ko varēja izdarīt pilnīgi bez naudas, vienīgi darba rokas pieliekot. [..]
Kūtiņa patiesi bija tuvu sagrūšanai. Cik istaba, kura bija celta vienā laidā ar klēti, devās uz vienu pusi, tik strauji kūts ar šķūnīti tiecās uz pretējo.
Ielīdušu pa kūts durtiņām, Jāni pārsteidza griestu zemums. Jau tagad rudenī govij mugura nestāvēja tālu no sīkajām sijām, kas bija vidū pārlīkušas, ka kuru katru acumirkli draudēja ielūzt. Sivēni rakņājās pa visu kūti un kāpa silē pie govs, kura tos šad un tad ar vienu ragu pasvieda nost. [Jaunsudrabiņš 1982 : 237]
●
Straumēnos sāka taisīties uz mēslu vešanu. To bija tik daudz saradies, ka kūtīs galvas jau sitās pie vērbaļķiem. [..] Tumšajā kūtī, kur zemās durvis un mazie lodziņi ielaida tikai vāju gaismu, bija dzirdama grūta elpošana. Tur, kreklus nometuši, kustējās četri puiši, uz kuru brūni nodegušajām mugurām sviedru lāses izskatījās gaišas kā dzintars. [Virza 1991 : 51]
ANDRS. Es pateikšu!
Mums pietrūkst naudas.
Un viss, ko nauda dod, –
Gan drēbes, cepures, gan kalpi.
MIĶELIS. Dēls, paši esam mēs
No kalpu kārtas.
ANDRS. Bet sen jau būtu varējuši
Kļūt par kungiem.
Mums jāliek ir šiem slaistiem strādāt.
Lai ar un ecē mūsu laukus.
Lai sēj un stāda, govis kopj,
Lai aitām vilnu cērp,
Lai kūtis mēž, lai strādā,
Parauj Jods! [Zālīte 1996 : 33–34]
Kūtīs mauj Madonnas un Sipenieces. Govju vārdu mode Latvijā
Upju nosaukumi Gauja un Venta govju kūtīs ir nezūdoša vērtība – šos vārdus joprojām nes visvairāk piena devēju Latvijā, un tie gadu gaitā spējuši noturēt līderpozīcijas govju vārdu lietojuma ziņā. Tiesa, līdzīgi kā vietējās Latvijas brūnās izkonkurē raibās ārzemnieces, kūtīs vērojama arī ragaiņu vārdu modes maiņa – aplokos vairāk parādās piena devējas, kas nes pazīstamu pārtikas zīmolu, arī TV dīvu, seriālu un rokzvaigžņu vārdu.
Lai arī mūsdienās vārda došana liellopam ir brīvprātīga, Lauksaimniecības datu centra apkopotā informācija liecina, ka vairākums saimnieku savus mājlopus bez vārda neatstāj. Gosniņas ierasti salīdzinoši biežāk dēvē kādas Latvijas upes vārdā. Retāk saimnieki izmanto svešzemju upes, tomēr starp biežāk lietotajiem ir tādi vārdi kā Amazone, Nīla, Donava un Tigra.
Filoloģijas zinātņu doktore, Saeimas deputāte Janīna Kursīte-Pakule portālam „LA.lv” norādīja, ka saimnieki ierasti govis vairāk dēvējuši dažādu upju, strautu un pat jūru vārdā ar domu, ka tīrs ūdens lielā daudzumā ir līdzvērtīgs labam pienam lielā daudzumā.
„Atšķiras tas, ka Vidzemē vairāk govīm lika vārdu Gauja, Kurzemē – Venta [..],” skaidro filoloģijas zinātņu doktore. Pēc viņas sacītā, piens un piena produkti ilgus gadsimtus bijuši nozīmīga latvieša ēdienkartes daļa, tāpēc saimniekam vienmēr bijis svarīgi, lai ragaine būtu pienīga un piemīlīga. Vēl govīm vārdu lika pēc tās krāsas – Brūnaļa jeb Brūne, Selga (t. i., gaišbrūnā), Raibaļa un tamlīdzīgi.
Tāpat saimnieki nesmādē vārdus no augu un dzīvnieku valsts, visuma un pilsētu nosaukumus. Piemēram, visai bieži piena devējām ieliek vārdu Zvaigzne, Saule, Magone, Roze, Mellene vai Rīga un Brisele. Ik pa laikam kūtī uz dzīvi iekārtojas kāda TV dīva, seriālu varone vai rokzvaigzne jeb precīzāk – viņu ragainās vārdamāsas. Fermās atrodamas Britnijas, Rianas, Džolijas, Gāgas, Zemfiras, arī viena gotele, vārdā Sipeniece. Savukārt govij dot vārdu Madonna – tā jau ir klasika, jo ik gadu kūtīs parādās vairākas gosniņas, kas nosauktas pasaulslavenās popkaralienes vārdā. [2013 : http://www.la.lv/]
Zemnieku saimniecībā „Krasti” atklāta viena no modernākajām
govju kūtīm Latvijā
Ceturtdien, [2014. gada] 21. martā, Jēkabpils novada lielākajā zemnieku saimniecībā „Krasti” svinīgi tika atklāta viena no modernākajām govju kūtīm Latvijā, kas uzbūvēta ar bankas Citadele un Lauku atbalsta dienesta līdzfinansējumu.
Kopējās investīcijas fermas izveidē ir 1,13 miljoni eiro, no kuriem 90 % jeb viens miljons eiro ir bankas līdzfinansējums, bet pārējie 10 % ir z/s „Krasti” pašu līdzekļi, FOCUS.LV informēja Citadeles Korporatīvo komunikāciju vadītāja Zane Udrase. Saimnieki ieguvuši arī vairāk nekā 633 tūkstošus eiro finansējumu no Lauku atbalsta dienesta, kas tiks novirzīts daļējai kredīta dzēšanai.
„Lai izveidotu šo fermu, kurā viss ir automatizēts un darbojas roboti, idejas braucām smelties uz līdzīgam saimniecībām Polijā un Igaunijā. Mēslu krātuve Latvijai netipiski ir izveidota zem kūts ēkas, no kurienes mēsli tiek izsūknēti. Tāpat kūtī ir izbūvēta arī piena māja, saimniecības un biroja telpas,” stāsta z/s „Krasti” īpašnieks Jānis Gaidis.
Viņš norāda, ka šāda veida fermu bija iecerējis izveidot jau pirmskrīzes laikā, taču dzīve ieviesa savas korekcijas, un modernās govju kūts būvniecība tika uzsākta 2013. gada maijā.
„Bija grūti atrast finansēšanas partneri un pierādīt, ka darbības rezultāti būs tik strauji. Prieks, ka Citadele saskatīja mūsu potenciālu un deva iespēju realizēt mūsu ieceres,” saka Jānis Gaidis.
[..]
Šobrīd kūtī ir 135 slaucamās govis, taču kūts paredzēta 280 brūnaļām, tādēļ saimnieks iecerējis jau maijā palielināt ganāmpulku par 15, bet līdz šā gada beigām – līdz 200 slaucamām govīm.
[FOCUS.LV 2014 : http://www.focus.lv/]
Aleksandra Beļcova Aiz kūts (20. gs. 50. gadi).
Franciskopoles muižas kūts (2010).
Dziesma Ziemassvētki baltajās mājās. I. Zanderes vārdi, V. Pūces mūzika.
Govju komforta prasības kūtī
Kūts būvēšana vai rekonstrukcija – tas ir kompromiss starp vēlmēm un iespējām. Silvija Dreijere, Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra lopkopības konsultante, sniedz padomus un min pamatprincipus, kas ir jāievēro kūtīs, kur govis atrodas nepiesietas. Tos nedrīkst ignorēt, plānojot, rekonstruējot vai uzlabojot govju mītnes.
Vieta ir pirmais, kas jāsarēķina, – katrai govij nepieciešami vismaz 8–10 m2, ieskaitot ejas un barības galdus. Gaisa plūsma ir nākamais vitāli svarīgais faktors, kam Latvijā bieži nepievērš pietiekamu uzmanību. Nevajag jaunceltni „lipināt” pie jau esošajām būvēm. Tas var izjaukt dabisko gaisa plūsmu, un nebūs iespējams nodrošināt pietiekamu ventilāciju. Kūts sānu malai jāatrodas pēc iespējas perpendikulāri valdošajiem vējiem. Sānu malās atvērtajai daļai jābūt 2,5–4 m augstai atkarībā no kūts platuma un govju skaita (0,75 m uz govju guļvietas rindu). Pieaugušai govij nepieciešamais svaigā gaisa daudzums vasarā ir 280 m3/stundā, bet un ziemā – 133 m3/stundā.
Govīm diennaktī kopā ir jāguļ pietiekami ilgs laiks, lai tās būtu atpūtušās un veselīgas, ar spēcīgu imūnsistēmu. Govs diena ir sadalīta daudzos ciklos (ēšana, dzeršana, gulēšana), tāpēc barībai un ūdenim ir jābūt brīvi un ērti sasniedzamam no jebkuras guļvietas kūtī. Minimālais laiks, kas govij ir jāpavada, guļot guļvietā, ir 12 stundas, optimālais – 13–14 stundas, ideālais – 17–18 stundas.
Saimnieki tikai finansiāli iegūs, ja pareizi izplānos kūti un atbilstoši govju lielumam ierīkos guļvietas.
Palielinoties govju skaitam kūtī, ir jānodrošina brīva govju kustība, bez šķēršļiem, tāpēc eju platumam starp guļvietu rindām jābūt 3 m un pie barības galda – 4 m.
[Sagatavots pēc: http://www.llkc.lv/]
●
Muižnieki vienmēr ir centušies regulēt zemnieku sētas izkārtojumu, nosakot ēku skaitu un lielumu. Trūcīgo zemnieku, vaļinieku jeb būdinieku sētās parasti bija tikai divas ēkas: neliela būdiņa – dzīvojamā ēka jeb istabiņa un kāda kūtiņa, kas parasti apvienota ar šķūnīti un klētiņu zem kopēja jumta. Dažkārt trūcīgo zemnieku sētai Vidzemē vēl līdz pat 20. gs. sākumam raksturīga arī t. s. rija, t. i., ēka, kurā zem kopēja jumta atradās rija, piedarbs, gubenis un dažreiz arī vēl speciāla dzīvojamā telpa – kambaris. Lopiem vienmēr tika celta atsevišķa kūts, kaut gan ziemā, sevišķi aukstā laikā, jaunlopus – teliņus un jērus – nesa arī rijā siltumā. Kūts galā zem nojumes vai arī kūts sānos ierīkota mazāka piebūvīte – cūkkūtiņa, kurai bieži vien pieslējās cūku aploks.
[Sagatavots pēc: Arheoloģija un etnogrāfija V 1963 : 160]