Kurzeme

Kur- – vārda sakne

-zem- – vārda sakne

-e – galotne

Kurzem– – vārda celms

Kurzemes baznīcas, Kurzemes ceļi, Kurzemes cietoksnis, Kurzemes cilvēki, Kurzemes daba, Kurzemes delikateses, Kurzemes ēdieni, Kurzemes guberņa, Kurzemes hercogiste, Kurzemes hercogs, Kurzemes ievērojamākās vietas, Kurzemes karte, Kurzemes ļaudis, Kurzemes novads, Kurzemes pakalni, Kurzemes pilsētas, Kurzemes robeža, Kurzemes upes, Kurzemes vēsture, Rietumkurzemes augstiene, Ziemeļkurzemes augstiene

apceļot Kurzemi, apskatīt Kurzemi, izbraukāt Kurzemi

lielā Kurzeme, skaistā Kurzeme

Citās pusēs pa Vidzemi un Kurzemi zemnieki tic, ka neesot labi vakara laikā sveša cilvēka lūgšanu nepaklausīt, jo visi tie ļaudis, kas pa vakaru apkārt staigā, protot burt un to cilvēku drīz apburtu, kas viņa lūgšanu nepaklausītu.

Pūt, vējiņi, dzen laiviņu,
Aizpūt mani Kurzemē;
Kurzemē laba dzīve,
Sievas, meitas gultu taisa. [LD 30999-0]

Labi bija Kurzemē,
Vēl labāki Vidzemē:
Kurzemē tēvs, māmiņa,
Vidzemē tautu dēls. [LD 23978-0]

Rīga trīc, Rīga trīc,
Kas to Rīgu trīcanē?
Sērdieņam kroni kala
Deviņiem zariņiem.
Ne zariņa nenokala,
Vēstis nāca Kurzemē,
Vēstis nāca Kurzemē
Pie Kurzemes puisīšiem. [LD 6174-7]

Skaņi dzied lakstīgala
Rīgas torņa galiņā.
Laidies zemē, lakstīgala,
Nāc man līdzi Kurzemē.
Kurzemē ievas auga
Straujos upes līcīšos;
Laidies ievu krūmiņā,
Dziedi ievas zariņā. [LD 30614-9]

Melna cūka jūrā brida,
Naudas zutis mugurā.
Būt’ tā cūka noslīkuse,
Nauda kļūtu Kurzemē. [LD 30907-3]

Nedod Dievs tādu puišu,
Kādi puiši Kurzemē:
Aizdzen vagu, atdzen vagu,
Skatās utis cepurē. [LD 9912-9]

Es neietu uz Kurzemi,
Ne ar vindu vindējama:
Kurzemē strupi puiši,
Pie zirgiemi trepes slien. [LD 9764-0]

Ko nāciet, Rīgas meitas,
Kurzemē slotas griezt?
Vaj bērziņis nelapoja
Rīgas ceļa maliņā? [LD 12793-0]

Lakstīgala skaisti dzied
Rīgas torņa galiņā.
Nāc man līdzi Kurzemē,
Dziedi rožu dārziņā. [LD 30614-4]

Sakšu mātes bedre

Sakši karojuši pa Kurzemi. Uz Kurzemi bijusi atjājusi arī sakšu ķēniņiene. Kurzemnieki sakšu ķēniņieni saukuši par sakšu māti. Kādu nakti viņa iejājusi nakti pārgulēt Mazbuļļu rijā. Zirgu atstājusi piedarbā un gājusi pie krāsns sasildīties. Cilvēki aizbēguši uz Tēraudu purvu. Redzēdami, ka iejāj sakšu māte viena pati, cilvēki apstājuši riju, un saimnieks gājis iekšā. Sakšu māte bijusi aizmigusi. Saimnieks pajēmis viņas zobenu un nocirtis tai galvu. Zirgs sācis dikti zviegt, viņi arī to nokāvuši ar to pašu zobenu un apglabājuši abus Tērauda purvā vienā bedrē. To vietu var redzēt vēl tagad, un to sauc par Sakšu mātes bedri.
[LTT 1988 : 321]

Kungu dzīve

Ozolnieki piederējuši vecos laikos lielam kungam, Kurzemes hercogam. No ķeizara Pāvila laikiem, kas Ozolu muižu ar visiem ļaudīm dāvinājis Kurzemes gubernatoram, palikuši viņi par dzimtļaudīm. Mājas nosaukuši pēc viņu dibinātājiem, pēc pirmā saimnieka. Bet no visām mājām trīs vien vēl dibinātāju pēcnācējiem tagad piederot: Pīrāgi, Paužas un Kaugari; visas citas mājas pārgājušas svešu rokās. Paužu pirmie saimnieki atnākuši no Rīgas, divi brāļi, cītīgi strādnieki, kas labu tiesu naudas sakrājuši; viens no viņiem aizgājis uz Sloku un tur preču bodi atvēris. Dažas mājas esot noplēstas un pie muižas piedalītas. Tā, kur tagad Straumes muiža, bijušas trīs Dalbiņu mājas: Vidussēta, Galasēta un Mežadalbiņi. Tāpat bijušas trīs Dambrātu mājas, no kurām divas izpostītas.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

Austrumkurzemes tautastērpi

Austrumkurzemes tautastērpus valkāja Saldus, Blīdenes, Kursīšu, Lutriņu, Skrundas, Sātiņu, Kabiles un Irlavas apvidū. Raksturīgi svītroti, dažkārt arī rūtoti brunči košās krāsās. Ņieburs vai jaka ir ar tikai šim novadam raksturīgu, īpatnēju apakšmalas krokojumu. Kreklu izšuvumiem nav raksturīgs tas krāšņums un daudzveidība kā Dienvidkurzemes un Kuldīgas novadā. Baltās izšūtās villaines ir saglabājušās tikai Kabiles apkārtnē. Pie goda tērpiem sedza spilgtās krāsās austus rūtotus lielos lakatus vai arī baltas nerotātas villaines. Kreklu saspraušanai lietoja sudraba vai baltmetāla kniepķenus – kņopes, kniepķes un mazas apaļas saktiņas. Villaines ar saktām nesasprauda. Jostas pie goda tērpa nenēsāja. Meitas vainagus rotāja ar stikla pērlītēm un smeldzēm, kā arī ar stikla zīļu rindu. Baltā kokvilnas sievas cepure galvas virspusē piekrokota un rotāta ar kupli piekrokotu mežģīni. Ap aubi sēja arī lentveidā salocītu zīda lakatu.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

Kuldīgas tautastērpi

Par Kuldīgas tautastērpiem ir saglabājušās ļoti senas tautastērpu valkāšanas tradīcijas un arī atsevišķas senas tautastērpu detaļas. Lai gan bija vērojamas dažādu detaļu krāsu atšķirības un tautastērpu valkāšanas veidu atšķirības, šeit ir skaidri saskatāma līdzība ar Alsungas un Ventspils tautastērpiem. Kuldīga ir uzskatāma par visu Rietumkurzemes novadu centru.

Kuldīgas apkaimē 19. gs. sievietes valkāja vienkrāsainus, svītrainus vai rūtainus brunčus. Obligāta tautastērpa sastāvdaļa bija arī jaka vai ņieburs. Krekli parasti ar stāvajām apkaklēm un grezni izšūti. Villaines pie goda tērpa sedza divas: apakšā – tumši zilo mēleni ar metāla rotājumiem un tai pāri – balto, grezni izšūto, celu apaudiem un bārkstīm rotāto villaini. Ziemeļkurzemes tipa saktas tika izmantotas villaiņu saspraušanai. Ikdienā nēsāja arī baltas nerotātas villaines, košus rūtotus lielos lakatus. Pie rūtotajām villainēm saktas parasti netika spraustas. Krekla saspraušanai lietoja vairākas mazas saktiņas. Tomēr, ja nesedza villaini, tad lielo saktu mēdza spraust arī kreklā. Meitas nēsāja spangu vainagus. Sievas sēja galvasautu un virs tā vienu vai divus lakatus. Galvasauts tika rotāts ar tamborētu mežģīni. Zeķes parasti bija baltas vilnas dzijas vai kokvilnas diegu, krāšņos mežģīņrakstos izadītas. Kā vīrieši, tā sievietes nēsāja sleņģenes – īpatnējas metāla jostas.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

●

Vīrieša godatērps Kuldīgā bija balts. Šauras garās bikses, virs kurām vilka zeķes ar rakstainiem vaļņiem, un garie vai pusgarie svārki. Virs garajiem svārkiem apjoza ādas jostu ar metāla sprādzi vai aplika sleņģeni. Pusgaros svārkus ar jostu nesajoza. Galvā bija melnas filca platmales – ratenes, vasarā arī salmu cepures.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

Dienvidkurzemes tautastērpi

Visspilgtāk Dienvidkurzemes novada iezīmes izpaužas Bārtas, Nīcas un Rucavas tērpos. Daudz kopēja ir tērpu piegriezumos un apdarē ar brokāta, samta vai zīda lentēm. Te valkāja līdzīgas galvassegas: meitas ar pērlītēm un brokāta lentēm rotātus vainagus, bet sievas ap galvu sēja lakatus, to galus sakrustojot pakausī un uz pieres sasienot mezglā. Rotājās ar saktām un kniepķeniem. Saktas mēdza spraust ļoti bagātīgi, gan rindās, gan citu virs citas. Rotas bija ģimenes relikvijas, kuras glabāja no paaudzes uz paaudzi. Turīgākajām zemniecēm raksturīga rotaslietu pārbagātība. Zeķes parasti adītas mežģīņrakstā no baltas vilnas dzijas vai kokvilnas diegiem.

Vīriešu tautastērps jau pagājušā gadsimta otrajā pusē vairs nav bijis tik plaši izplatīts kā sieviešu tautastērps. Tautastērpa kreklus vīriem darināja vienkāršus – bez raksta vai ar pavisam niecīgiem rakstiem. Apkakles ne visai augstas, neatlokāmas, to aizdares dažādas – neliela saktiņa vai zīda lakatiņš. Bikses darināja no baltas vadmalas vai arī no tādas pašas krāsas drēbes kā svārkus. Goda tērpam piederēja baltas vai gaiši pelēkas īsās vilnas zeķes, kuras vilka pāri bikšu galiem. Galvā vīri lika melnu rateni.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

Ziemeļkurzemes tautastērpi

Ziemeļkurzemes apgabala centrs ir Talsu novads. Šeit ir saglabājušās senas un īpatnējas kuršu tērpu iezīmes, piem., jaunavu vainagi un rakstītās sagšas. Tomēr tradicionāli Ziemeļkurzeme ir lībiešu novads. Ziemeļkurzemei ir raksturīgas baltas neizgreznotas villaines. Bieži mēdza valkāt arī dažādās rūtīs austas krāsainas villaines un seģenes. Gar jūrmalu izplatīti arī t. s. pussvārči – sedzamie brunči. Tie bija gatavoti tāpat kā brunči, bet lietoti tika tikai segšanai. Lietainā un vējainā laikā vienu pussvārču pusi klāja pāri galvai. Visparastākā sieviešu galvas rota bija galvas lakatiņi. Godos sienamajiem lakatiņiem parasti bija bārkstis. Sieviešu krekli bija ļoti vienkārši, un tiem nekad nebija krāsainu rakstu. Parasti kreklu aiztaisīja ar vienu vai divām baltām saitiņām, kuras sasēja divkāršā cilpā. Bagātākie izmantoja arī sudraba vai dzintara saktiņas. Brunči Ziemeļkurzemē bija sakārtoti diezgan platām krokām, to audums parasti bija svītrains. Ņieburu valkāšana sāka izplatīties tikai 19. gs. Pie goda tērpa valkā baltas linu vai vilnas zeķes.

Vīriešu tautastērpam visā Ziemeļkurzemē viengabalains izskats. Ratene – tāda pati melna kā citur Kurzemē, kā arī netradicionālās gaiši pelēkās un brūnās krāsās. Kreklu šuva no balināta lina, tam bija plata atlokāma apkakle. Kādā krāsā bija svārki, tādā pašā šuva bikses. Goda tērps gan parasti bija balts. Visa Ziemeļkurzemes goda tērpa īpatnība ir tā, ka vīrieši vilka mugurā tikai vienus svārkus, nevis divējus. Īsos svārkus pazina visā Ziemeļkurzemē, tomēr goda svārki dažādās Ziemeļkurzemes vietās varēja būt dažādi – garie vai pusgarie. Garos svārkus vienmēr apjoza ar platu ādas jostu ar misiņa vai bronzas sprādzi. Lietoja arī adītās vai austās jostas. Tikai Ziemeļkurzemē ir raksturīga īso bikšu nēsāšana. Īso bikšu garums sniedzās nedaudz pāri ceļiem, kur tās aizpogāja ar vienu vai divām pogām. Pie tām vilka garas vilnas zeķes baltā krāsā. Pie garajām biksēm valkāja īsas baltas vai gaiši pelēkas zeķes, kas vienmēr bija pārliktas pāri bikšu galiem.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

●

Senākie līdz mūsu dienām saglabājušies līgavaiņu cimdi datēti ar 18. gs., tie adīti speciāli kāzām. Cimdiem ir balts pamats ar krāsainu rakstu joslām un galos vairākās kārtās greznas bārkstis. Pirksti adīti baltā krāsā.

Dienvidkurzemes baltajiem cimdiem ir krāsains valnis, delnās vai cimda virspusē – raksts caurumotā adījumā, savukārt Ziemeļkurzemes – valnis ir dzeltenbrūnos toņos kreiliski labisko kārtu adījumā, bez bārkstīm, bet delna un pirksti balti un bez raksta.

Arī mūsdienās daudzās vietās (sevišķi Latgalē un Kurzemē) ir saglabājusies senā tradīcija dāvināt līgavainim, vīramātei, vīratēvam un vīra radiem rakstainus cimdus kā pateicību par dēla audzināšanu.
[Sagatavots pēc: Slava 1992 : 8–9]

●

Spilgtas liecības par 17. gs. otrās puses latviešu dzīvi sniedz Rozīna Lentīlija 1680. gada darbs „Šis tas ievērības cienīgs par Kurzemi”.

„Kurzeme, daži to sauc par Kuroniju, atrodas uz ziemeļiem. Austrumos tai kaimiņos ir Maskavija, dienvidos Lietava un Samogatija, rietumos Prūsija un Baltijas jūra, ziemeļos Vidzeme. Kurzemē šaurākā nozīmē, t. i., tai daļā, kas atrodas uz Prūsijas un Baltijas jūras pusi, galvas pilsēta ir Kuldīga pie Ventas upes. Tā lepojas ar spīdošu lielkunga pili. Vēl ir citas pilsētas, kā Liepāja, Ventspils – abas ostas –, tad Aizpute, Piltene, Grobiņa, Talsi, Kandava un citas. Caur lielkunga zemi tek sekojošas upes: Daugava, Lielupe, Driksa, Venta, Svēte, Bērze un daudz citas.

Dzintaru izmet krastmalā Baltijas jūra. Dažreiz dzintara gabali diezgan diženi. Tā ir Kurzemes hercogu regālija. No dzintara izgatavo dažādas dreijātas lietas, veselas žuburu lampas, tādas pašas kā no misiņa, kas bagāto mājās karājas pie istabas griestiem, spēļu kauliņus, naža rokturus, kakla rotas un citu.

Viņu apģērbs ir diezgan neparasts. Abēju dzimumu latvieši dara vienādi, ka valkā no lūkiem pītus apavus, kurus sauc par pastalām. Sievietēm gandrīz visā Kurzemē ir tas kopējs, ka viņas nes platas misiņa jostas ar trīs vai četrām rindām baltu, gludu akmentiņu, kurus sauc par čūsku galvām un atrod gar jūrmalu. Citas apmet ap pleciem baltu villaini, saspraustu uz krūtīm ar platu, apaļu alvas vai misiņa ripiņu, ko sauc par breci. Villaines galos skan zvārgulīši, tā ka viņu tuvošanos jau iztālēm dzird.

Pirtīs latvieši mazgājas jo bieži, katru septīto dienu. Te viņi nesēžas ūdenī, bet kāpj lāvā un noguļas uz muguras pa lielākai daļai kaili un lielākā mērā svīzdami. Turpat ir arī kalpone, kas sasietu bērza zariņu slotu papriekš mērcē karstā ūdenī vai sārmā un tad viegli vispāri sit lāvā vispirms uz muguras, pēc uz vēdera gulošus, ko sauc “pērties”. Latvieši tur pirtis svētas, tāpēc tais viņi ēdina dvēseles. Nakti priekš visu dvēseļu svētkiem, t. i., 1. novembrī, viņi noliek četrus piecus ēdienus vai apmēram, pēc mājas tēva spējām, uz pieklājīgi klāta galda, ticēdami, ka viņu nomirušo vecāku, dēlu un radinieku dvēseles tur ieradīsies un šo barību naktī baudīs. No rīta viņi to, ko dvēseles atstājušas, t. i., visu, kas bij galdā celts, paši apēd ar gardu muti.

Zemnieki pa lielākai daļai pārtiek no viegli samaltas griķu putras, tad arī no miežu putras, abas vārītas ar pienu, pa lielākai daļai sarūgušu, viņu liek galdā koka traukos. Tāpat viņi ēd putriņas un visādus sakņaugus. Katram mājā ir ierīkotas rokas dzirnavas, kuras griežot, viņi pastāvīgi dzied. Miltos paliek klijas un pat vairāk kā collu gari salmi. Taču no tādiem miltiem cep maizi.

Viņi vēl taisa alus sieru un šādā kārtā: liek govs pienu vārīties podā, pienam vāroties, pastāvīgi pielej līdzīgu vairumu alus, tā kā podā beidzot paliek tikpat daudz šķidruma, kā sākumā bija ieliets piens. Tas nu ir diezgan patīkams dzēriens, ko bez kaites sniedz arī slimiem drudža slāpēs un karstumā. Medus ūdens ir kurzemnieku parastais dzēriens.

Smalkākie iedzīvotāji bez meža zvēru gaļas un arī citiem mums zināmiem ēdieniem gatavo sev īpatnējus un it kā tautiskus ēdienus. Visvairāk viņi ciena sālītu gaļu. Dūmos žāvētu gaļu un zosis viņi arī ciena. Viņi ir pieraduši pie zināma ēdiena, ko sauc par soost. Joko, ka ārzemnieki, kas vienreiz baudījuši no šīs barības, ļoti nelabprāt atstājot šo zemi, un, ja atstājuši, tad viņus mokot brīnišķas ilgas to atkalredzēt. Šis ēdiens ir zināmā mērā maisījums no dažādām lietām, piemēram, jēra šķiņķa un tievām zarnām, žāvētiem zušiem, butēm, siļķēm, rāceņiem un, es nezinu, vēl kā, un viss tas vārīts pienā. Par gardumu viņi tur arī ēdienu, izgatavotu kaviāra veidā, ja nemaldos, no zivju ikriem. Ikrus viņi liek etiķī, ar sāli samaisītā, un tā aukstus bauda ar lielāko kāri. No siļķēm arī taisa ēdienu – rossul. Siļķu gaļu tīra no asakām, sagriež smalkos gabaliņos un pieliek klāt rutkus, sasmalcinātus saldus ābolus, olīvu eļļu, sāli, etiķi, piparus. Vēl sastopama maize, ko sauc par saldskābu maizi, jo viņa ēdējiem no sākuma lielas salda, tad skāba.”
[Radiņš 2012 : 331–339]

Nekurzemē Embūtē

Embūte ir kā teiksmām apvīta Nekurzeme – tepat Latvijā Dienvidkurzemē, bet nez kāpēc pašlaik klusi stāv nostāk. Taču vajag tikai saņemties un Skrundas lielajā krustojumā nogriezties Lietuvas virzienā, nobraukt kādus 30 km pa kalniem un lejām – un Embūte ir klāt! Līdzko ieraugi dzirnavu dīķi, bremzē, jo, ja pabrauksi garām informācijas centram, Embūte jau būs beigusies!

Embūtes Dabas parks dibināts 1977. gadā un toreiz nosaukts par Embūtes pauguraines komplekso dabas liegumu. Tas ir 232 ha plašs, ar savdabīgu šļūdoņa erozijas izcelsmes pauguraines ainavu un platlapju mežu nogabaliem. Te atrodas gan interesanti dabas, gan kultūrtūrisma objekti: Embūtes pilskalns, muižas, pils un baznīcas drupas, Kuršu virsaiša Induļa nāves vieta, Joda dambis, skatu tornis u. c.
[Tooma 2010 : 6; pieejams arī: http://www.videsvestis.lv/]

Dokumentālā filma Kā sapnī vēl – Kurzeme (1994). Režisors A. Raits.

Dokumentālā filma Kurzemes zvans (1995). Režisors Z. Vidiņš.

Dokumentālā filma Kurzeme. Kā sapnī (2000). Režisors A. Raits.

Dziesma Uz priekšu, Kurzeme. M. Zālītes vārdi, U. Marhilēviča mūzika.

Dziesma Kurzeme. J. Petera vārdi, R. Paula mūzika, izpilda V. Lapčenoks.

Kurzemes reģions

Kurzeme atrodas Latvijas rietumos, un to apskalo Rīgas jūras līcis un Baltijas jūra. Kurzeme vienmēr ir saistījusies ar Baltijas jūras šalkoņu, kāpām, bagātām pilsētām, tumšiem mežiem, bieziem siliem, mistiskiem purviem un gleznainām ainavām.

Kurzeme ir zināma ar garo pludmali un Baltijas jūras stāvkrastiem. Pludmales Kurzemē stiepjas gandrīz 300 km garumā.

Lielākās Kurzemes pilsētas ir Liepāja, Ventspils, Saldus, Kuldīga un Talsi. Kurzemē ietilpst arī Kandavas, Tukuma, Jaunpils un Engures novadi.

Liepāja ir trešā lielākā Latvijas pilsēta. Tā atrodas Latvijas dienvidrietumu daļā, Baltijas jūras krastā. No sauszemes puses Liepāju norobežo Liepājas un Tosmares ezeri. Liepājas pirmsākumi meklējami mazā zvejnieku ciemā – Līvas ciemā –, kas vēstures rakstos minēts jau 1253. gadā.

Otra republikas nozīmes pilsēta ir Ventspils, kura atrodas Kurzemes ziemeļrietumos, pie Ventas upes ietekas Baltijas jūrā. Pēc platības Ventspils ir sestā lielākā Latvijas Republikas pilsēta un otrā lielākā pilsēta Kurzemē.
[Sagatavots pēc: http://www.pilsetas.lv/]

Ziemeļkurzeme tūristam

Informācija par Dundagas novadu, Lībiešu krastu, Slīteres Nacionālo parku u. c. objektiem.
[http://www.ziemelkurzeme.lv/]

 ●

Informācija par Dienvidkurzemes jūras piekrasti – Liepāju, Bernātiem, Jūrmalciemu, Rucavu, Papi, Nīcu, Otaņķiem. [http://www.liepajaturisms.lv/]

Kolkasrags

Kolka ir Kurzemes pussalas tālākais ziemeļu punkts, bet Kolkasrags ir izteiktākais zemesrags Latvijas piekrastē. Tā ir vieta, kur vērojama divu „jūru” – atklātās Baltijas jūras un Rīgas līča – viļņu saduršanās. Rags kā sēklis zem ūdens turpinās vēl 6 km garumā, un tā muguru jūra apskalo 0,5–3 metru dziļumā. Jūra ap Kolkasraga sēkli ir neskaitāmu kuģu bojāejas vieta. Sēkļa galā uz mākslīgas salas atrodas Kolkas bāka.
[Sagatavots pēc: http://www.ziemelkurzeme.lv/]

●

Kurzemes un Zemgales hercogistes rašanos sekmēja traģiski notikumi: 1557. gadā Krievijas cars Ivans Bargais pieteica karu Livonijai. Iemesls – livonieši nemaksājot viņam „pareizticības meslus” un esot noslēguši neatļautu savienību ar Poliju-Lietuvu. Nākamajā gadā krievu un tatāru armijas iebruka Livonijā un sākās 25 gadus ilgais Livonijas karš.

Bailēs no krieviem Livonijas valstu savienību izpārdeva. 1559. gadā Kurzemes un Sāmsalas bīskaps Jānis IV pārdeva Kurzemes bīskapiju Dānijas karalim Frīdriham II, kas to nodeva savam jaunākajam brālim Holšteinas hercogam Magnusam.

Kurzeme un Zemgale kļuva par atsevišķu hercogisti Polijas-Lietuvas virskundzībā. Pēdējais ordeņa mestrs Gothards Ketlers kļuva par pirmo Kurzemes un Zemgales hercogu.

Pēc trim gadiem Polijas karalis atsūtīja hercogam valdīšanas zīmes: cepuri, mēteli, zizli, jostu, karogu, vairogu un zobenu. Hercogam piederēja apmēram trešā daļa no hercogistes, jo Grobiņas novads bija ieķīlāts Prūsijai, bet Piltenes novads piederēja hercogam Magnusam.

Hercoga rezidence pēc Rīgas zaudēšanas bija Sēlpils, tad Kuldīga un beidzot Jelgava. Kad hercogs ar galmu pārvietojās pa valsti, viņi apmetās vairākās pilīs: Tērvetē, Sabilē, Tukumā, Džūkstē.

Viens no ievērojamākajiem hercogiem bija hercogs Jēkabs.

1637. gadā Jēkabs atgriezās Kurzemē, un nākamajā gadā hercogs Frīdrihs nodeva hercogistes vadību viņa ziņā. Jēkabs sāka ar Ventspils kuģu būvētavas izveidošanu, tur katru gadu uzbūvēja vismaz pa kuģim. Ar tiem varēja izvest preces uz ārzemēm un pretī saņemt koloniju preces vai naudu. Hercogistes rūpniecība aptvēra visas tālaika nozares: darbojās trīs kuģu būvētavas, 17 dzelzs cepļi, 11 enkuru kaltuves, 12 naglu kaltuves, 10 lielgabalu lietuves, 4 šauteņu darbnīcas, 2 tērauda cepļi utt.

1651. gadā Jēkabs nopirka no Gambijas Kumbo valsts dižkaraļa Sv. Andreja salu Gambijas upē, kur uzcēla Jēkaba fortu.

Otra kolonijas ieguve ir noslēpumā tīta. Iespējams, Tobago salu no indiāņiem ap 1634. gadu nopirka hercogs Frīdrihs.

1794. gadā hercogs Pēteris devās uz sarunām Pēterburgā, taču tur viņu izolēja. Rīgas gubernators ģenerālis Pālēns un hercogistes virspadomnieks Oto fon Hovens izstrādāja vēstuli ķeizarienei Katrīnai, lūdzot uzņemties protektorātu pār hercogisti. Hercoga Pētera protesti netika uzklausīti, un viņam nācās parakstīt atteikšanās rakstu. Hercogisti kopā ar Pilteni pārvērta par guberņu.
[Sagatavots pēc: Kurzemes un Zemgales hercogiste 2007 : 7–20]

Kurzemes katls

Kurzemes katls, arī Kurzemes cietoksnis – nosacīts apzīmējums teritorijai Kurzemē trijstūrī Liepāja–Tukums–Ventspils, kurā Otrā pasaules kara laikā no 1944. gada oktobra līdz 1945. gada maijam Sarkanā armija bija ielenkusi un bloķējusi Vācijas armijas grupu Kurzeme – 2 armijas, 32 divīzijas. Tajā ietilpa arī abas latviešu leģiona divīzijas. Sarkanā armija līdz 1945. gada 4. aprīlim veica sešus lieluzbrukumus, iedzenot vācu spēkus Kurzemē, līdz frontes līnija apstājās.
[Sagatavots pēc: http://vesture.eu/]

●

Lībiskais dialekts ir sastopams Vidzemes ziemeļrietumos un Kurzemes ziemeļos. Izšķir

1) Vidzemes lībiskās izloksnes, kas ir no Ainažiem pāri Staicelei, Limbažiem līdz Saulkrastiem;

2) Kurzemes lībiskās jeb tāmnieku izloksnes, kas ir sastopamas Piltenē, Dundagā, Kandavā, Talsos, Ventspilī.
[Sagatavots pēc: http://www.valoda.lv/]

Par toponīma Kurzeme izplatības biežumu tautasdziesmās
un šo dziesmu ģeogrāfisko izvietojumu

K. Barona „Latvju dainās” toponīms Kurzeme, deminutīvs Kurzemīte, kā arī nominālās vārdkopas, kur viens no komponentiem ir Kurzemes nosaukums, konstatētas pavisam 213 tautasdziesmu variantos. Kurzemes tematikas dziesmas pa kultūrvēsturiskajiem novadiem sadalās šādi: Kurzemē iegūti 79 varianti, Zemgalē – 50, Augšzemē – 12, Vidzemē – 43, Latgalē – 9. Kāpēc Kurzemes tematikas dziesmas kādreiz senāk bijušas tik populāras Zemgalē? Cēlonis meklējams vēsturiskajos apstākļos, t. i., toreizējā politiskajā situācijā.

Kurzemes tematikas dziesmu popularitātei Vidzemē meklējams cits skaidrojums. Proti: akcentējams, ka tās pamatā ir Vidzemes dziesmas, kur vidzemnieki pārlieku cildina, slavē un ceļ savējos un savu dzimto novadu, t. i., Vidzemi un vidzemniekus, bet stipri peļ, izsmej un gremdē, kā tas latviešiem diemžēl visos laikos tik parasts, kaimiņnovadu un kaimiņnovadniekus, t. i., Kurzemi un kurzemniekus. Zīmīgi, ka šajās dziesmās, parasti četrrindēs, vienā variantā nereti pretstatīti abi toponīmi – gan Kurzeme, gan Vidzeme.

Pats šo dziesmu konteksts skaidri liecina, ka Vidzemes tiešais kaimiņnovads ir Kurzeme. Tos abus palaikam šķir vienīgi Daugava.

Kas patiesībā ir tautasdziesmās tik bieži daudzinātā Kurzeme?

Kopš Kurzemes un Zemgales hercogistes kā Polijas un Lietuvas vasaļvalsts laikiem (sākot ar 1561. gadu), kā arī vēlāk cariskajai Krievijai pakļautās Kurzemes guberņas pastāvēšanas laikā par Kurzemi nediferencēti mēdz dēvēt ir seno Kursu, t. i., īsto Kurzemi, ir tagadējo Zemgali, ir arī tagadējo Augšzemi jeb Sēliju (tolaik to sauca vēl par Augškurzemi, arī Augšgalu). Kurzemes hercogiste aptvēra un administratīvi apvienoja itin visas Daugavas kreisā krasta latviešu apdzīvotās zemes. Tieši šis faktors ir ļoti svarīgs un paturams prātā, nosakot tautasdziesmās sastopamā Kurzemes vārda semantiskās robežas, t. i., mēģinot toponīmu Kurzeme identificēt ar to vai citu Daugavas kreisā krasta kultūrvēsturisko apgabalu – Zemgali vai Augšzemi jeb Sēliju.
[Sagatavots pēc: Rozenbergs 2005 : 322–324]

●

2012. gadā ir publicēts pētījums „Gastronomiskais tūrisms Kurzemē”. Pētījumā aprakstīti Kurzemes nacionālie ēdieni: zivis, sklandrauši, biguzis, bukstiņputra, skābputra, koča, uz oglēm cepta mazsālīta siļķe avīzē. Pētījuma autori: I. Roze, A. Varņeckis, K. Dumbrāja; pētījums pieejams: http://www.sif.lv/].

Plaša informācija par Kurzemē ražotajiem produktiem pieejama: http://madeinkurzeme.lv/.

Kurzemes skābputra

Sastāvdaļas: 300 g ūdens, 20 g miežu putraimu, 200 g rūgušpiena, 25 g skāba krējuma vai paniņu.

Pagatavošana: 30 min. Noskalotus miežu putraimus liek verdošā ūdenī un vāra, līdz tie gandrīz mīksti. Tad karstā putrā ar karoti liek stingras konsistences rūgušpienu (nemaisa). Rūgušpienam sarecot, rodas kunkuļi. Pēc tam putru liek siltā vietā un ieskābē (1–2 dienas). Krējumu vai paniņas skābputrai pievieno pirms pasniegšanas.

Kurzemes skābputru gatavojot, daļu ūdens var aizstāt ar pienu (100 g). Vispirms putrai pievieno rūgušpienu, to izkarsē, tad pielej un ieskābē. Skābputru lej krūzītēs un pasniedz launagā ar sviestmaizēm vai pusdienās, vakariņās ar siļķi un vārītiem kartupeļiem vai vārītiem pelēkajiem zirņiem, zirņu pikām.
[Sagatavots pēc: http://www.receptes.lv/]

Sklandrauši jeb suitu rauši

Palielā bļodā ielietam ūdenim pievieno sāli, taukvielas, rūgušpienu, ar koka karoti izmaisa viendabīgu. Iemaisa rudzu miltus un ar rokām samīca biezu, viendabīgu mīklu. Liek uz galda kviešu miltos un rullē ar blīvu rulli. Ļauj brīdi nobriest. Griež ar nazi pabiezās šķēlēs, ko izveltnē ar mīklas rulli 1,5–2 mm biezās apaļās plātnēs. Ar abu roku pirkstiem uzrota un notupina maliņu, kam jābūt plānai, glītai, noturīgai. Kārto uz cepamām plātēm.

Pirmais – kartupeļu pildījums.

Pusi no kartupeļu daudzuma nomizo, zaļus sarīvē uz kartupeļu rīves, marlē stingri nospiestu liek bļodā, pievieno ķimenes, sāli un uzplaucē ar uzvārītu pienu. Otru pusi izvāra ar mizu, nomizo, samaļ gaļas mašīnā, izmaļ arī biezpienu. Liek bļodā masas kopā, pievieno olas, krējumu, cukuru, kviešu miltus, sastrādā viendabīgu.

Otrais – burkānu pildījums.

Burkānus vāra pusmīkstus, nomizo, sarīvē lielumu, pārējo izmaļ. Pievieno sakultas olas, krējumu, cukuru, kviešu miltus, sāli, ķimenes.

Liek pildījumu vienu pēc otra sagatavotajās mīklas formiņās. Cep dzelteni brūnus karstā krāsnī, lai ķimenes sprēgā un raušu maliņas ir skraukšķošas. Ēdami atdzesēti, auksti. Pārgriežot uz pusēm, redzamas trīs kārtas: rudzu maize, kartupeļu kārta, burkānu kārta. [Sagatavots pēc: Sondore 2012 : 167]

●

Apgāds „Zvaigzne ABC” laidis klajā franču rakstnieka Žana Pola Kofmana grāmatu „Kurzeme… francūža acīm”, kas latviešu lasītājiem piedāvā retu iespēju ieraudzīt sevi no malas, pasmieties par savām ērmībām un rosina lepoties ar savu vēsturi un identitāti.

Žanam Polam Kofmanam ceļojums uz Kurzemi ir bijis kā valdzinošs sapnis, jo viņš jaunībā bija iemīlējies ziemeļnieciski skaistajā Mārā, kuras vecāki Otrā pasaules kara beigās pametuši dzimto Kurzemi.

Ceļojums izvēršas līdzīgs piedzīvojumu filmai: ar dzīšanos pakaļ ilūzijām, ar mistiska Augšāmcēlēja meklēšanu, ar noslēpumainām baltu baronu pilīm, liecībām par franču monarhu klātbūtni Kurzemē.

Ceļojuma laikā autors satiek gan kolorītus savdabjus, gan apmeklē frizētavu mazpilsētā un nogaršo Sabiles vīnogu vīnu, gan arī satiek pa kādam mūslaiku Kurzemes kundziņam. Kā jau francūzis, Kofmans pievērš uzmanību kā cilvēcisko savstarpējo attiecību smalkumiem, tā arī dažādām sadzīviskām dīvainībām un ar humoru apraksta savus vērojumus Kurzemē šajā jomā. Turklāt dara to tik šarmanti, ka lasītājiem gribas pašiem par sevi pasmaidīt kopā ar autoru.
[Sagatavots pēc: http://www.delfi.lv/]

●

Informācija par Kurzemi. [http://www.kurzeme.lv/]