Tradicionālā transkripcija

[kùrši]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[kurʃi]

[k] – nebalsīgais troksnenis

[u] – īsais patskanis

[r] – skanenis

[š] – nebalsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis

 

Divzilbīgs vārds.

kurš- – sakne, celms

igalotne

jaun+kurš-i

sen+kurš-i

kuršipatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, daudzskaitlis, nominatīvs, otrā deklinācija

 

Vārdam iespējamas arī vienskaitļa formas, bet parasti to lieto daudzskaitlī.

  vsk. dsk.
N. kurs-is kurš-i
Ģ. kurš-a kurš-u
D. kurs-im kurš-iem
A. kurs-i kurš-us
I. ar kurs-i ar kurš-iem
L. kurs-ī kurš-os
V. kurs-i! kurš-i!

 

Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsKurši ir viena no senajām baltu ciltīm.

2) izteicēja daļa – Cilts, kura apdzīvoja Kurzemi, bija kurši.

3) galvenais loceklisKurši senatnē.

4) apzīmētājsViena no biežāk sastopamajām kuršu rotaslietām ir kaklariņķi.

5) papildinātājs – Vēsturniekiem ir daudz informācijas par kuršiem.

6) vietas apstāklisŠajā sīvajā cīņā kuršos bija jaušams niknums un spīts.

kuršu cilts, kuršu cīņas, kuršu dziesmas, kuršu ķoniņi, kuršu rotas, kuršu tautastērps, kuršu valoda

kurši

Viena no baltu ciltīm, vēlāk tautībām, kas mūsu ēras sākumā apdzīvoja Kurzemi un daļu Lietuvas teritorijas.

Kuršu valoda.

Kuršu ķoniņš – Kuldīgas apkaimes brīvciemu iedzīvotājs, kam par dienestu Livonijas ordeņa karaspēkā savulaik bija piešķirta zeme un īpašas privilēģijas.

[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/mlvv]

kurši; kursis, kursiete 

1. dsk., v. Viena no baltu ciltīm, vēlāk tautībām, kas mūsu ēras sākumā apdzīvoja Kurzemi un daļu Lietuvas un 16. un 17. gadsimtā asimilējās ar latviešiem un lietuviešiem.

Latviešu valoda izveidojusies no austrumbaltu latvisko cilšu – letgaļu, zemgaļu, sēļu un kuršu – valodām. Zinātne un Tehnika 69, 12, 20.

Viņš [J. Endzelīns] rakstījis par latviešu nācijas cilmes jeb etnoģenēzes jautājumiem. Visbūtiskākie šai nozarē ir viņa raksti par kuršiem. Zvaigzne 73, 4, 3.

2. arī vsk. Šīs cilts, tautības piederīgais.

[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/llvv/]

kursi [ein li. kuršai „Letten” bei Būga Liet. k. žod. CXXXI], die Kuren: kursu meitas BW. 13242; 13988, 3. kursu mieži, kursu rudzi 31802, 4. [kursuos Lng., in Kurland. – Sonst jetzt dafür kurši (nom. s. kursis) nach li. kur̃šiai.] [Sagatavots pēc: ME II : 325]

kurši (etnon.) (viest.) kurši (pl.)

[Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]

Arheoloģijā – kurši.

UzvārdiKursis, Kurse; Kursītis, Kursīte; Kursīts, Kursīte; Kursietis, Kursiete; Kuršis, Kurše; Kusītis, Kusīte; Kursišs, Kursiša; Kursenieks, Kurseniece; Kuršaitis, Kuršaite; Kurtišs, Kurtiša.

 

VietvārdiKurši, mazciems Ģibulu pagastā; Kurši, viensēta Turlavas pagastā; Kurši, zemnieku saimniecība Drabešu pagastā, Kursīšu pagasts Saldus novadā.

 

ErgonīmiKurši, tirdzniecības nams un SIA Rīgā; Kurši, florbola klubs Liepājā; Divi kurši, SIA Liepājā; Duvzares kurši, mednieku klubs Rucavas pagastā; Kurši, tautas lietišķās mākslas meistardarbnīca Laidzes pagastā.

Varētu uzskatīt, ka etnonīms kurši resp. kuršiai ir cēlies no hidronīma, t. i., šī etnonīma pamatā ir kāds no upju nosaukumiem ar Kurš-. Kas attiecas uz hidronīmu etimoloģisko saistījumu ar apelatīvu lietuviešu (žemaišu) kuršas ‘āķis’, tad šāda saistījuma ticamību vairo semantisku paralēļu esamība. Nav neiespējams, ka hidronīmiem ar sakni Kurš– varētu būt bijusi arī kāda cita motivējošā semantika. [Sagatavots pēc: Bušs 1990 : 88]

angļu – cours; the Couronians

baltkrievu – kуршы

franču – coures; couroniens

igauņu – kuralased; kurelased; kuršid

krievu – курляндцы; курши; корсь

lietuviešu – kuršiai

somu – kuurit

ukraiņu – kурші; курони

vācu – die Kurlanders; Kuren 

Nauda parādās par cilvēku

Reiz viena sieva ap pašu pusnakti gājusi gar Sila Kuršu krāci. Tā pabail viņai gan bijis, bet neko darīt, kad jāiet, tad jāiet. Pagājusi krācei jau gandrīz garām, te nākot tai pretim tāda „eciemāte” pelēkā zīda kleitā. Sieva padevusi labvakaru, steigusies garām, bet „eciemāte” nelaidusi – teikusi, lai nākot šo pavadīt. Viņas izstaigājušas priedes krustām, šķērsām, līdz beidzot pie krāces ieteikusies, ka tai vaļas vairs neesot, jo drīzi būšot gailis dziedāt un tai jāejot pie dusas. Viņa sievai roku sniegusi, lai lienot tai līdza patiltē. Sieva paņēmusi sniegto roku, bet, kad tā bijusi auksta kā ledus, tad viņa roku palaidusi vaļā un krustu sev pārmetusi. „Eciemāte”, to redzēdama, iesteigusies viena pati patiltē un, saukdama: „Simtu gadu esmu gulējusi, simtu gadu vēl jāguļ!”, pārvērtusies lielā sudraba čupā un nogrimusi zemē. [http://pasakas.lfk.lv/wiki/140607016/lv]

Kuršu apģērbs 

Tiek uzskatīts, ka Ziemeļrietumkurzemē kuršu tērpus lietoja vēl 15. gs. Īpašas bija kuršu sieviešu villaines, kuru galvenais rotājums bija izkārtots malās. Malu celaines bija cauraustas ar tūkstošiem mazu bronzas riņķīšu, veidojot dažādus ģeometriskus ornamentus. Kuršu sievietes nēsāja arī bronzas spirālīšu vainagus. Kuršiem 9.–12. gs. galvenais apģērbu izejmateriāls bija vilna, lini un ādas. Linu apstrādei lietoja speciālu koka sukājamo, bet linu un vilnas vērpšanai – vārpstu ar akmens, māla vai kaula skriemeli. Atšķirības vērojamas sieviešu un vīriešu apģērbā.

Sievietes valkāja linu kreklus, vilnas vai pusvilnas brunčus, jakas, kājautus un apavus, no virsējā apģērba – villaines un jakas. Galvā tika likti vainagi. Kuršu sievietes nēsājušas sarafāna tipa brunčus, par ko liecina rotadatu vai saktu pāris, kas šos brunčus saturēja pie pleciem. Sievietes kā plecu segu lietoja villaines, kas parasti bija visgreznāk rotātā sievietes apģērba daļa. Vilnas auduma villaines parasti darinātas no tumši zila auduma un rotātas ar bronzas stīpiņām, veidojot ģeometriskus rakstus. Kuršu sieviešu apģērbā ļoti ilgi saglabājās senās tērpu darināšanas un komplektēšanas tradīcijas.

Vīriešu apģērbs visbiežāk sastāvēja no krekla, biksēm, svārkiem, jostas, kājautiem, apaviem, cepures un apmetņa. Visā Ziemeļeiropā bijuši raksturīgi apmetņi, kas derēja gan kā apģērba gabals, gan kā sega guļot. Šos tērpus papildināja arī daudz rotu. Daļa seno apģērbu darināšanas tradīciju pārveidotā veidā saglabājās cauri gadsimtiem un radušas atspoguļojumu vēlākajos novadu tautastērpos. [Sagatavots pēc: https://www.baltukelias.lt/data/ckfinder/files/Baltu_ce%C4%BC%C5%A1_gala_versija_v2.pdf]

 

Kuršu ēdieni

Kurši bija gaļēdāji. Viņi audzēja tradicionālos mājlopus, piemēram, govis, cūkas, zirgus un vēršus, ko arī lietoja pārtikā. Tāpat kuršu laikos Kurzemes mežos tika medīti apmēram 35 sugu dzīvnieki, no kuriem daži vēlākos gadsimtos diemžēl ir izzuduši. Arheologi uzskata, ka kopumā medniecībai kā gaļas sagādes veidam bija otršķirīga loma. No medījumiem galvenā loma bija lieliem gaļas dzīvniekiem – sumbriem, aļņiem, stirnām, arī bebriem. Lielā cieņā bijusi arī mājputnu un meža putnu gaļa, kā arī dažādas zivis. Kurši, būdami zemkopji, audzēja gan vasarājus, gan ziemājus, gan auzas, pupas, linus un rāceņus. No šiem produktiem tika gan cepta maize, gan vārītas putras un dažādi citi ēdieni, kuru receptes līdz mūsdienām nav saglabājušās. Kurši lietojuši ūdeni, tēju, pienu un alu. Par kuršu ēdieniem un to īpatnībām varam attālināti spriest pēc kurzemnieku īpašajiem ēdieniem mūsdienās.

Daudzi domā, ka kurši varbūt cepa sklandraušus, kas vairāk pazīstams kā lībiešu ēdiens, bet vismaz nesenos gadsimtos plaši izplatīts ir bijis pa visu Kurzemi. Pat nosaukums, iespējams, nāk no kuršu pirmvalodas. Vārds sklanda nozīmē žoga kārti un zedeņu žogu, un sklandrauši Kurzemē saukti arī par žograušiem un dižraušiem. Kā rauši tie pelna īpašu ievērību, jo pieder pie ļoti seniem cepumu veidiem, uz ko norāda neraudzētā rudzu miltu mīkla. To, kāds īsti bijis sklandrausis kuršu laikos, varam tikai minēt, jo to divas no svarīgākajām sastāvdaļām – kartupeļi un burkāni tolaik vēl Baltijā nebija pazīstami. [Sagatavots pēc : https://www.baltukelias.lt/data/ckfinder/files/Baltu_ce%C4%BC%C5%A1_gala_versija_v2.pdf]

 

Kultūra Latvijas teritorijā aizvēstures periodā

[Švābe 1938]

Jau agrajā dzelzs laikmetā pēc atšķirībām materiālajā kultūrā un apbedīšanas veidā iezīmējas vairāki apgabali, kas sakrīt ar 13. gs. rakstītajos avotos minēto baltu tautību – kuršu, zemgaļu, sēļu, latgaļu – un Baltijas somu tautību – igauņu, lībiešu – teritorijām.

Kurzemes lielākajā daļā dzīvoja rietumlatviešu cilts – kurši. Viņi arī devuši nosaukumu šim Latvijas apgabalam – Kursa, Kurzeme. Uz austrumiem no kuršiem, Lielupes auglīgajā līdzenumā, dzīvoja lepnie un bagātie zemgaļi. Starp Zemgali un Daugavu atradās sēļu novadi. Latgalē un austrumu Vidzemē dzīvoja latgaļi. Latgaļu kaimiņi rietumos bija lībieši, ziemeļos – lībiešiem radniecīgie igauņi, bet austrumos – krievi. 

Visbiežāk sastopamā kuršu rotaslieta ir kaklariņķis. Visvienkāršākie ir no trīs masīvām bronzas stieplēm vīti kaklariņķi, kas divām kārtām apņēma kaklu. Kaklariņķa abi gali vai nu noslēdzās ar ornamentētām cilpiņām, vai bija smaili un notīti ar stiepli. Vīriešiem raksturīgi divkārši kaklariņķi, kas vīti no trim savstarpēji savītām stieplēm, kas galos savienotas un noslēdzas ar kāsi vienā un cilpu otrā galā. Bez kaklariņķiem nēsātas arī kreļļu kaklarotas, kuras nēsājuši kā vīrieši, tā sievietes. Sastopamas gan stikla, gan uz stieples uzvērtas bronzas krelles, kā arī dzintara krelles. Kurši nēsāja arī rotadatas, kas bija veidotas krustadatu veidā ar plakanām, apaļām ripām. Adatu galvas bieži bija pārklātas ar sudraba platējumu (pārklājumu), bet katras ripas vidū pacēlās konusveida cepurīte. Aproces izpildījuma ziņā ir krāšņākā un visbiežāk atrastā kuršu rotaslieta. Tās bija veidotas gan kā lentveida, gan spirālveida aproces, gan rotātas ar zvērgalvu galiem. Lentveida aproces sievietes nēsāja pat pa 6–10 uz vienas rokas. Gredzeni kuršiem ir bijuši ļoti dažādi: spirālgredzeni, gredzeni ar vidusplāksnīti, gredzeni ar paplašinātu priekšpusi, vairoggredzeni un gredzeni ar paresninātu, vītu priekšpusi. Kuršu darinātās saktas tipu un variantu ziņā ir visdaudzveidīgākās rotas no visa kuršu rotaslietu komplekta. [Sagatavots pēc: Mihailova 2000 : http://valoda.ailab.lv/kultura/vesture/kultura/latvija/kullat1/teksts1.htm]

 

Kuršu apbedīšanas tradīcijas

No 5. līdz 8. gs. kuršiem raksturīgi ir zemē ierakti līdzenie kapi. Līdzīgi glabāti ir arī agrākos gadsimtos mirušie kurši, vienīgi agrajā dzelzs laikmetā darbarīkus kapiņā novietoja pie galvas, savukārt vidējā dzelzs laikmetā jau vērojama lielāka dažādība. Mirušie guldīti ar galvu ziemeļu un dienvidu virzienā, uz muguras, izstieptā stāvoklī, vienkoka šķirstos. Apbedījumos iezīmējas arī kapu rindas. Gan agrajā, gan vidējā dzelzs laikmetā kuršiem bija tradīcija kapā novietot miniatūru māla trauku, bieži tāšu vācelē tika ievietots papildu inventārs. 8. un 9. gs. modē nācis dot līdzi miniatūrus priekšmetus, jo, iespējams, pastāvējis uzskats, ka miniatūrie rīki aizsaulē kalpos tāpat kā īstie. Kapā likti mazi cirvīši, kaplīši, nazīši, arī mazas pakavsaktiņas. Kurši, tāpat kā prūši un žemaiši, jau no 3. gs. kapā liek arī izkapti. 5.–7. gs. vīriešiem kapā tiek dots līdzi arī uzmavas cirvis. Raksturīga kapu piedeva ir arī dzeramie ragi ar bronzas apmali, kas dažādos kuršu kapos doti līdzi, sākot no 3. gs. līdz pat ugunskapiem 13. gs. Savukārt sievietēm kapā līdzi doti dzintara vērpjamās vārpstas skriemeļi un dzintara krelles. Kuršu apbedījumos kopumā raksturīgas ir dažādas rotas lietas, tai skaitā saktas un kaklariņķi.

Vēlajā dzelzs laikmetā – laika posmā no 9. līdz 13. gs. – kuršiem raksturīgas jau citas apbedīšanas tradīcijas. Tad bija izplatīti ugunskapi un uzskats, ka mirušā ķermenim sārta ugunīs jāsairst līdz dūmiem, lai dvēsele vieglāk un ātrāk pārceltos citā dzīvē. Talsos kurši ugunskapus gremdēja Vilkmuižas ezerā, kas ir viens no nozīmīgākajiem un neparastākajiem kuršu mantojuma objektiem. Zināms, ka ezera austrumu krastā 11.–14. gs. atradusies kuršu kulta vieta mirušo sadedzināšanai.

Domājams, ka nāve kuršu priekšstatos ir bijusi tikai pāreja no vienas dzīves citā. Ar to varētu izskaidrot savu ievainoto cīņubiedru nogalināšanu kaujaslaukā, kas aprakstīta Indriķa hronikā, attēlojot kuršu uzbrukumu Rīgai 1210. gadā. Tur teikts: „Un ikvienu, kas, mašīnu akmeņu [domātas katapultas] vai stopnieku ievainots, nokrita zemē, viņa brālis vai cits cīņu biedrs tūdaļ nobeidza pavisam, nocirzdams viņam galvu.” No šī apraksta var spriest arī par to, kā pēc kuršu priekšstatiem notika mirušā dvēseles pārcelšanās uz citu pasauli. Domājams, kurši ticēja, ka dzīve turpinās viņā saulē. Tas cilvēkam palīdzēja pārvarēt šķiršanās sāpes, un izredzes uz pilnvērtīgu dzīvi arī pēc nāves varēja likties vilinošākas par nelaimīgu dzīvi šajā saulē.

Līķi pārejai uz viņsauli vajadzējis sagatavot. Šāds pārejas periods no dzīvo pasaules uz mirušo ildzis trīs dienas. Par to vēsta Indriķa hronika: „.. kurši atkāpās no pilsētas, savāca savus kritušos un, atgriezušies pie kuģiem, pārcēlās pār Daugavu. Tur viņi trīs dienas vadīja mierā, sadedzināja mirušos un apraudāja tos.” Hronika stāsta arī tālāk, ka „kurši, kuriem vairāk rūpēja savējo apbedīšana, runāja miermīlīgu valodu un pēc trim dienām atkāpās”. [Sagatavots pēc: https://www.baltukelias.lt/data/ckfinder/files/Baltu_ce%C4%BC%C5%A1_gala_versija_v2.pdf]

Frīdenberģa-Mieriņa kaps Kuldīgā

 

Kas tur notiek – spaid un vaid?

Un pa brīžam atskan „laid”…

 

Kas tas bija – meičas spiedziens?

„Apkārt-buteli-laid” kliedziens?

 

Te, kur vieni dragā nieres,

kaut kur tuvumā dus Mieriņš.

 

Man jau likās – zaļos brikšņos

es vairs viņu nesatikšu.

 

Bet te vasarvidus troksnī –

melna miera marmorsloksne:

 

Tēvu zeme dārgāka…

Klau, aiz krūma dzīvība!

 

Atskan dziesma: Kurši mēs,

katrs savās uzšuvēs…

 

Dzejnieki un zāģeri,

vienosimies šlāgerī…

 

Es un tu? Tu un es?

Lauktehnika? MRS?

 

Kas to zin, kas dārgāka,

galvenais, ka dzīvība…

 

Nē, tur nekrīt taurētājs.

Nokrīt agrs aurētājs.

 

Līdzcietīgi skābens smaids.

Tomēr ūpis tas, kas baid…

 

Un, lai apkārt smird, cik smird,

tomēr kurši ziņu dzird… [Čaklais : http://www.mariscaklais.lv/teksti/kurzemes.html] 

 

Kuršu valoda

 

Viņi vēl uzrunā mani

Valodā senā, bet velti –

Tā aizputināta ar smiltu

Un nespēj vairs augšāmcelties.

 

Tā dziļi zem vētras strīpām.

Pāri skalojas jūra.

Uguns jau dzisusi pelnos,

Ko kursis reiz kūra.

 

Un tās ir vien atbalsis vējā,

Kas smilšu graudos vētās.

Un tās ir vārnu balsis,

Kuršu mēlē kas mēdās.

 

Es neatbildu vairs viņiem,

Lai kā tie uzrunā mani.

Tik dziļa kā jūras dzelme,

Tik dziļa kā zemes dzīle

Ir mana aizmiršana. [Gūtmanis 2007 : 222]

 

Dzintara deja

 

Dzintara deja sākās uz sēkļa 

Bangotnes liedagu velēja.

Sakseņa vētra vēl pēdējās taktis

Tajā lendlērī spēlēja.

 

Dzintara deja turpinājās,

Piemares bāliņu bungām rībot,

Jau uz kuršu smilšainās krantes

Tautiskās vētras strīpas.

 

Līdz uz rotkaļu rīkoto balli

Posās zītaru graudi un graudiņi

Cerībā iekalties gredzenos greznos,

Ar sudraba stīpās skauties.

 

Līdz tai dzintara ballē pārtapa

(Smalka mūzika spēlēja)

Nosveķis raupjš par kniepķenu zvīļu.

Tā tas rotkalis vēlējās.

 

Līdz tā lāsīte un tā sprikstīte

Mirdzošās krellēs vērās.

Līdz tas graudiņš ar knisli vidū

Zeltītā ietvarā tvērās.

 

Dzintara deja nav vēl beigusies.

Dancā vēl palāsītes,

Kūļājas kuloni, nožvadz krelles,

Lēkā uz krūtīm saktas.

Piesit vēl saksenis, piesit vēl sāmenis,

Piesit vēl āzenis takti. [Gūtmanis : https://www.liepajniekiem.lv/zinas/kulturvide/kultura/olafs-gutmanis-dzintara-deja/]

Kuršu valodu skolotājs uzskatīja par vidutājvalodu starp latviešiem un lietuviešiem. Arī ar senprūšiem kurši pratuši sarunāties. Skolotājs stāstīja mācītājam, ka sarakstoties ar kurzemniekiem. Kurzemes teritorijā kuršu valoda sajaukusies ar latviešu, un abas neesot atšķiramas. Latviski runājot lieli apgabali pie Baltijas jūras – Kurzeme, Vidzeme, Zemgale un Latgale. Kuršu kāpu kurši esot tikai tāda maza aklā zarniņa, ko vēsture izcēlusi no lielā valodas organisma. [..]

– Viņi saka, – turpināja skolotājs, – sīrms, pīrksts, durt, kūrt, tāpat viņi saka – zuvs, suvēns. Cilēks – tas nozīmē – cilvēks. Gāle – galva.

– Man tas izklausās pilnīgi vienādi, – atzinās mācītājs.

– Prūsis teica – virdas, kursis saka – verdas, bet lietuvis – vârdas. Te nu ir tā valodu līdzība un atšķirība, – piebilda skolotājs. – Mēs, kurši, tomēr atšķiramies no tās latviešu valodas, ko tagad Kurzemē runā. Piemēram, mēs „pēc” vietā sakām „peic”. „Parīt” vietā mēs sakām „pareit”. Kursis var kurzemnieku saprast, ja vien nemuļļ verdas ar kāirst zuip mutē!

– Mans radinieks no Liepājas raksta, – turpināja skolotājs, – ka ar vietu vārdiem ir pierādīts – Kursai bijusi cieta saskare ar senprūšiem. Piemēram – Pinavi atbilst senprūšu Pynouwe, Gudvalki – Gudde, Lavieši – Lauwete. Skaidas atbilst senprūšu Skalden. No Lauwete – Lavieši – varētu būt cēlies uzvārds Laviņš. Tā saucas mans radinieks Liepājā, arī skolotājs.

– Jūs esat pārliecināts, kurši bija senprūšu tuvākie radinieki? – jautāja mācītājs. – Un baznīca ir vainīga, ka esat iznīkuši?

– Mēs jau vēl neesam iznīkuši.

– Kā valsts vairs nepastāvat.

– Kā valsts, jā. Bet Laviņš man raksta, ka Sventājas baznīcā atrastie garīgie rokraksti bijuši kuršu valodā. Rokrakstu atrašana datēta ar 1560. gadu. Ir zinātnisks pierādījums, ka vēl sešpadsmitajā gadu simtenī kuršu valoda bijusi dzīva. Kā smiltis iespiežas telpā, tā arī valoda pratusi iespiesties baznīcā un pat tur darboties!

– Valodas iespiešanos nevajaga salīdzināt ar smilšu ceļošanu, – teica mācītājs, – valodai ir pozitīva loma. Es valodu salīdzinātu ar skaidru dzeramo ūdeni tuksnesī. Smilšu valnis ir tie nelabvēlīgie apstākļi, kuri nāk virsū valodai. Interesanti zināt, kādu jūs zīmējat tālāko kuršu valodas ainu?

– Tālākā aina ir likumsakarīga. Jau septiņpadsmitajā gadu simtenī ap Liepājas un Grobiņas pilsētām atlikušie kurši pilnībā pārlatviskojas, kuršu valoda kā patstāvīga valoda iznīkst. Vienīgi mēs Kuršu marē vēl uzturam senās skaņas pie dzīvības.

– Uzturat starp diviem dzirnakmeņiem, – piebilda mācītājs, – starp vācu un lietuviešu valodu maldāmies. Jums jāraksta, skolotāj! Tas ir jūsu pienākums! Neviens cits to neveiks. Citādi valoda aizies pazušanā. Kuršiem paliks tikai vietu un personu vārdi kā valodas vienīgie pieminekļi. Šodien, kad pieejams ir papīrs, kad pieejama ir tinte un spalva, vajaga rakstīt! No vēstures dzīlēm uz jums raugās kuršu acis, skan valoda. Vēl skan! [Bels : https://letonika.lv/literatura/Reader.aspx?r=393]

 

Tālāk atnācēji nu dabūja zināt, ka Ievalds Nedižans dzīvojot Auzudruvas muižā kā barona kundzes bērnu skolotājs un audzinātājs, jo pagājušā gadā izplatījušās asinsguļas dēļ zēni neesot iestājušies ģimnāzijā; viņš tagad palikšot Auzudruvas muižā veselu gadu un cerot šai laikā zēnus sagatavot tik tālu, ka nākošu gadu varētu iestāties kādu klasi augstāk. Viņam pašam arī esot visai izdevīgi nodzīvot ilgāku laiku šinī apgabalā, un strādājot pie sava disertācijas raksta par latviešu folkloru, jo te, kur senču ierašas un māņi uzglabājušies vēl tik bagātīgi kā nekur citur visā Latvijā, viņš cerot iegūt vēl dažu jaunu materiālu. Tā par miroņu apbedīšanu pie vecajiem kuršiem, par veļu ēdināšanu, zemlikām un vispāri par dvēseļu kultu viņš jau agrāk, šad tad uzturēdamies šinīs apvidos, savāķis un sakrājis prāvus, svarīgus materiālus; starp citu, viņam izdevies ievākt drošas ziņas par miroņu deju pie kuršiem, kādu pazinušas arī Rietrumeiropas tautas; tas apstāklis liecinot, ka jau senie Kursas iedzīvotāji stāvējuši garīgas kultūras ziņā zināmos sakaros ar Rietumeiropas tautām. [Janševskis II 1983 : 324]

 

– Man šaujas kas prātā! Viss tas plašais apgabals Lejaskurzemē, kur senāk mituši kurši, vāciem še ienākot, saukts par Bandavu. Arī Cīrulene ar visiem saviem apkārtējiem novadiem ietverta šai apvidū. Bīlenšteins domā, ka Bandava apzīmējot tādu apgabalu, kur liels ūdens tuvumā, šai gadījumā – Venta. Es nedomāju, ka šī vārda nozīme būtu tik pārāk mākslīgi izskaidrojama. Pēc manām domām, Bandava nozīmē bagātu apgabalu, kur seniem kuršu valdniekiem bijis iespējams gūt no iedzīvotājiem labas bandas jeb nodevas, kā medu, labību, lopus un citus produktus, kas šai apgabalā labi izdevušies. Lai šā vai tā, bet Bandava man izklausās tik latvisks un tik jauki skanošs vārds, ka tiešām derētu to atdzīvināt, lai gan tas veselus septiņus gadu simteņus bijis atmests un aizmirsts. Bagāts šis apgabals jau no dabas ir arī vēl tagad un dod saviem iedzīvotājiem labas bandas. Re, pat no plikā, citādi tik maz ienesīgā Sviķu kalna iespējams gūt labu bandu, glūdu un glīzdu pārstrādājot par skaistiem traukiem, slaidie bērzi dod labu, gardu un nekaitīgu dzērienu, bet pļavas, druvas un birzes sniedz bagātu pārtiku bitēm it kā viņos senos laikos, kad visi meži bijuši te pilni auļu, kad arī daudz dobos kokos dzīvojušas bites un dravnieki medu cēluši ar laivām un vaskus veduši vezumiem. Jā, šī zeme bijusi īstā – bandava! Te varēja gan daudz ko bandot. Un viņas iedzīvotāji – senie kurši bijuši čakli zemes strādnieki, labi mednieki un varonīgi jūras braucēji, kas savu laiku pārvaldīja mūsu jūru un no kuru kara darbiem sadrebēja dažreiz pat veselas valstis un tautas. Mīļais Jēkab un cienītā Marutas kundze, jūs, seno kuršu pēcnācēji, nosauciet savu jauno iedzīvi tanī vārdā, kādu agrāk nesis viss šis plašais, bagātais apgabals, – par Bandavu. Es uzaicinu visus klātesošos pacelt glāzes un novēlēt labas laimes ir tagadnē, ir nākotnē – Bandavai, šai seno slaveno kuršu galvenai mītnei. Lai dzīvo Bandava! [Janševskis II 1983 : 327–328]

MINDAUGS.

Tu prasi par daudz, Marte. Kā lai piemānu kungus, kas sapulcējušies un gaida mani? Viņi nākuši tālus ceļus no leišiem, žemaišiem un kuršiem. Tagad ir īstais brīdis viņus samierināt un sadraudzēt. Es nevaru būt tas, kas visu izjauc. Tie ir mani draugi.

MARTE.

Sargies no draugiem, Mindaug!

TRAINAITIS.

Karalien, šobrīd tu pati nezini, ko runā!

MINDAUGS.

Tu baidies par mani, Marte? Treņus nāks man līdz. [Zīverts 1988 : 363]

Kāds vārds par latviešu valodu

Latviešu, lietuviešu un seno prūšu valodas visas trīs kopā veido tā saucamo baltu valodu saimi. Tai kādreiz piederēja vēl stipri patstāvīgā seno kuršu valoda, kas līdz 16. gs. beigām runāta Kurzemē, tagadējās Latvijas rietumos un it īpaši dienvidrietumos. Tā runāta arī kādreizējā tā saucamā Klaipēdas apgabalā.

Baltu valodas iedalās divās plašās grupās: austrum- un rietumbaltu valodās. Pie austrumbaltu valodām pieder latviešu un lietuviešu valoda; pie rietumbaltu valodām jāpieskaita senprūšu valoda, kā arī sudavu un galindu valoda; arī jātvingu valoda bijusi tuvāka senprūšu nekā lietuviešu valodai un tādēļ arī samērā droši pieskaitāma rietumbaltu valodām. Kuršu valoda, šķiet, ieņēmusi vidēju stāvokli starp austrum- un rietumbaltu valodām. Attālākos no mums gadu simteņos seno kuršu valoda, šķiet, bijusi stipri tuva senprūšu valodai, pamazām tā no senprūšu valodas attālinājusies un vairāk piekļāvusies austrumbaltu valodām. Tādēļ, piemēram, Endzelīns kuršu valodu pieskaita pilnīgi austrumbaltu valodām un uzskata to it kā par starpnieci starp latviešu un lietuviešu valodu. Ka vēlāk no 14.–16. gs. kuršu valodā ir daudz kopēja, no vienas puses, ar lietuviešu, no otras, ar latviešu valodu, nav noliedzams, bet daudzi veci kuršu vietu vārdi un arī atsevišķi vecos rakstos uzglabāti kuršu vārdi tomēr aizrāda arī uz ciešākiem sakariem starp kuršu un senprūšu valodu. [Blese 1963 : 165]

 

Latvijas noslēpumi – kuršu ķoniņi. Brīvinieki kopš senlaikiem

Cauri gadsimtiem Kurzemē pie Kuldīgas pastāvējuši latviešu zemnieku brīvciemi, kuru pamatiedzīvotājiem nebija ne dzimtbūšanas, ne klaušu gaitu, kas nomāca latviešus, ne nodevu ordenim. Vienīgā saistība ar valsti ordeņa laikā kuršu ķoniņiem bija karadienests kara laikā un ceļu apsargāšana un pasta pārvadāšana miera gados. Cara laikā, 1884. gadā, ķoniņi augstās Pēterburgas tiesās tika atzīti par īpaši priviliģētu kārtu.

Vēl 15. gadsimta vidū ordeņa zemēs lēņu saņēmēji pārsvarā bija vietējās izcelsmes cilvēki. Tikai gadsimta otrajā pusē lēņus sāka piešķirt vācu lēņa vīriem, no kuriem vēlāk izveidojās Kurzemes vācu muižniecība kā noslēgta korporācija. Pēc Livonijas sabrukuma Kurzemē politisko varu ieguva vācu muižnieki no vācu lēņu vīru kārtas. Kamēr latviešu lēņu vīru muižas bija un palika viņu vēsturiski no laika gala apdzīvotie ciemi.

Jau hercoga Jēkaba laikā Kuldīgas hercoga muižas pārvaldnieki mēģināja uzspiest kuršu ķoniņiem klaušas. Militārais dienests netika pieprasīts, tomēr strīds auga augumā, un hercogs Jēkabs bija spiests ar savu rīkojumu aizstāvēt ķoniņus pret šādiem tīkojumiem. Spriežot pēc nostāstiem, ķoniņiem ar hercogu bijušas labas attiecības. Viņš ierobežojis latviešus tikai vienā lietā – ķoniņiem nav bijis ļauts braukt pa Kurzemi četrjūgā, kas bijusi tikai hercogu kārtas privilēģija. [..]

18. gadsimta otrajā pusē kuršu ķoniņi rakstīja lūgumu hercogam atjaunot ķoniņu tiesības, atbrīvot viņus no klaušām, nodevām un atzīt zemi par privātīpašumu. Ar Kuldīgas virspilskunga Gideona Heinriha fon Zasa atbalstu ķoniņi sāka tiesvedību sākumā Kurzemes, bet vēlāk arī Krievijas tiesu iestādēs. 1884. gadā Krievijas senāts atzina, ka kuršu ķoniņi uzskatāmi par īpašu priviliģētu kārtu, kas atbrīvoti no visām klaušām, nodevām un arī karadienesta. Tiesāšanās prasīja dzimtu vienotību, lielu neatlaidību un līdzekļus: tiesas un honorāri advokātiem izmaksāja 300 rubļus gadā. Tolaik milzīgo naudu spēja samaksāt sešas ķoniņu dzimtas kopā – vienīgās no latviešu lēņu vīru pēctečiem, kam izdevās atjaunot savu senču tiesības.

Senākā zināmā kuršu ķoniņu dzimta ir Tontegodes. 1320. gadā Lēņa grāmatā ierakstīts, ka Tontegodem piešķirti divi arkli (apmēram 220 ha) zemes pie Vilgāles ezera tagadējā Turlavas pagastā. Pliķu un Viesalgu ciemi piederēja Tontegodiem. Viņi saņēmuši lēni par to, ka karu laikos reiz pliki pārpeldējuši pāri Daugavai un atsējuši pretinieka plostus. Kareivji nav varējuši pārcelties uz pretējo krastu. Tāpēc arī viens no Tontegodu ciemiem nodēvēts par Pliķiem. Tas ir goda nosaukums, bez nievājošas pieskaņas.

Uz katra lēņa izveidojās dzimtas piederīgo apdzīvots brīvciems. Kuršu ķoniņi kā sešu lēņuvīru dzimtu apvienība izveidojās 17. gadsimta sākumā, un līdz tam apzīmējumu kuršu ķoniņi attiecināja tikai uz Peniķu dzimtu. Šai pazīstamākajai ķoniņu dzimtai laikposmā no 1439. gada līdz 1504. gadam tika piešķirti 6 arkli (vairāk nekā 700 ha) zemes. Peniķu dzimtas vīri bija Livonijas ordeņa kuršu lēņuvīru vieglās kavalērijas pulka komandieri jeb karodznieki, tāpēc Peniķu apdzīvotā Ķoniņciema ģerbonī ir attēlots jātnieks ar karogu. Ciema centrā gadu desmitiem slējās Peniķa stabs – divus metrus augsts, darināts no ozolkoka un rotāts ar ciema ģerboni. 1940. gadā neilgi pēc Latvijas okupācijas stabs nogāzās un vairs netika atjaunots. Bet ģerboņa glezna joprojām glabājas Liepājas muzejā.

Līdz 1929. gadam brīvciemu zeme juridiski skaitījās kopīpašums, kaut paši ķoniņi bija sākuši to sadalīt. Starp zemes gabaliem nebija kartē iezīmētas robežas, arī zemesgrāmatā šie īpašumi nebija ierakstīti, tāpēc ķoniņu vidū nereti izcēlās strīdi un tā arī neizdevās nonākt pie vienota lēmuma. Brīvciemu autonomiju likvidēja nevis tā vai cita okupācijas vara, kā varētu domāt, bet gan Latvijas valsts: 1918. gada 10. decembrī ar likumu likvidēja muižniecības privilēģijas, kuras attiecināja arī uz kuršu ķoniņiem. Un 1929. gadā izdeva likumu par Kuldīgas apriņķa brīvciemu sadalīšanu viensētās, tas norisēja administratīvā kārtā. [..] [Ciša 2020 : https://jauns.lv/raksts/9viri/383771–latvijas–noslepumi–kursu–konini–brivinieki–kops–senlaikiem]

 

Ciems un pasaule

Filologi un vēsturnieki droši vien teiktu, ka Alberts Bels darbā Cilvēki laivās diezgan patvaļīgi sajaucis kuršus ar Kuršu kāpu kurseniekiem un kuršu valodu ar kursisku izloksni. Pret tādiem pārmetumiem rakstnieks ir gan mēģinājis nodrošināties ar paskaidrojumu, ka viņa romāns ir brīva fantāzija par kuršu tēmu. Ja tā, tad tomēr jāpiebilst, ka fantāzijas laivai ir prāva visvisādu datu un gadaskaitļu krava, kas gribot negribot norāda faktiska pamatojuma tieksmi. Un līdz ar to rodas neskaidrība par autora izdomas un vēsturiskās īstenības attiecībām.

Pie tām gan nav daudz ko kavēties. Alberta Bela ieceres galvenās līnijas mērķē tagadnē. Tādu pārliecību negroza apstāklis, ka romāna darbība norit pagājušā gadsimta [19. gs.] vidū. Vieta ir par Melnkranti nosaukts mazs ciems Kuršu kāpās, kas toreiz bija Prūsijai pakļauts apgabals.

Melnkranti draud aprakt tuvējais kalns Svente, kas sācis slīdēt, jo laivu būvētājs Dardeģis ir nolīdis kokus kalna mugurā. Svente pārvietojas lēnām, bet neatlaidīgi, un ciema dienas liekas skaitītas. Te nelīdz nedz baznīcas mūris un mācītāja Blakfrosta dedzīgā ticība, nedz skolotāja Kuroņa vēsais prāts un iecirtīgās pūles sarosināt ļaudis kalna apturēšanas mēģinājumam. To galīgi izjauc Prūsijas varas vietējās pārstāves baroneses savtīgais noraidījums – smilšu posts pār Melnkranti reizē atnestu valsts pabalstu baroneses paputējušai muižai.

Ciema nelaimi izraisa nesaprātīgā izrīkošanās ar dabas bagātībām. Sventes smilšu milzuma uzmācība izsaka ekoloģiskus draudus, kas šodien ir visu apziņā kopā ar nemierpilno sajūtu, ka pasaule nevēlas un nespēj aptvert stāvokļa nopietnību. Šo nespēju Alberts Bels attēlo kā cilvēku instinktīvā egoisma, viņa šaurās, aptumšotās pašlabuma kāres radītu un nosacītu. Klāt vēl nāk ilgas nebrīvības gados veidojies aizspriedums, ka lielu notikumu gaita nemaz nav grozāma.

Kā Sventes smiltis pār Melnkranti, tā Prūsijas vara veļas pār visu Kuršu mari, atņemot tās iedzīvotājiem tiesības, apspiežot viņus saimnieciski un cenšoties izskaust viņu valodu. Pretestība nav liela. Pāriešana vāciešos dod augstāku sabiedrisku stāvokli un veicina turību. Nākotne nav mazo zvejniekciemu laivās, nākotne ir Karalauču lielajās kuģu būvētavās.

Cilvēku alkatība ir vēl briesmīgāks smilšu kalns par Sventi – tādā līdzībā rakstnieks ietver vienu no sava darba galvenajām domām.

Cilvēki laivās ir apjomā neliels romāns, kam dota smaga laikmetīgu simbolu un filozofisku atziņu nasta. Tiešā darbība norit iespējami sašaurinātā lokā – mazā ciemā, kurā tikai kādas desmit saimniecības. Arī intriga Sventes draudu ēnā ir gandrīz izaicinoši elementāra. Tā grozās ap skolotāja Kuroņa mēģinājumu izkaulēt aitu pakaišus noplicinātā kalna pasegumam. No šī drastiski vienkāršotā priekšplāna, kurā spēle turklāt pa lielai daļai norit groteskā garā, autora starmetēja gaismas kūlis laiku pa laikam pārsviežas uz varenām kuršu leģendu, vēstures straumes un pasaules gaitas kulisēm aizmugurē, tām gan dabīgā kārtā pagūstot dot tikai deklaratīvu iekrāsojumu. Simt sešdesmit lappušu īsromāna apjoms nedod iespēju pietiekami izvērst pārnesumus no Melnkrantes sētām un ļaudīm uz globāliem horizontiem, pasaules neprātu un lielu varu draudiem mazām tautām. Tāda iecere prasa citu episku elpu. [Sagatavots pēc: Lasmanis 1989 : https://jaunagaita.net/jg174/JG174_gramatas_Lasmanis2.htm]

Rakstu pieminekļu kuršu valodai nav, tie daži citvalodu avotos fiksētie vārdi vai izteicieni, ko mēdz kuršu valodai piedēvēt, visi ir vairāk vai mazāk diskutējami, nedroši. Arī tad, ja tie patiešām ir saistāmi ar kuršu etnosa runāto valodu, šie vārdi atspoguļo kuršu valodas pēdējo periodu (varētu arī teikt: jaunkuršu valodu), kas acīmredzot diezgan ievērojami atšķīries no senākā perioda, resp., no senkuršu valodas. Bet tā valodiskā formācija, ko par Kurische Sprache dēvē viduslaiku (īpaši 16. gs.) vācu avoti, patiesībā nepavisam nav kuršu valoda, bet gan Kurzemes toreizējo vietējo iedzīvotāju runāta valoda, t. i., latviešu valodas vietējās izloksnes vai koinē (bez tam par Kurische Sprache vācu filoloģijā dēvē arī kursenieku valodu, tāpēc palaikam rodas pat nopietni pārpratumi, kuršu valodas un kursenieku valodas nepamatota identificēšana).

Rakstu avotu liecības par kuršu valodu tātad ir tādas, uz kurām nevar droši paļauties. Tāpēc gandrīz vienīgā iespēja droši apzinātā kuršu valodas materiāla vairošanai ir saistīta ar kursiskā substrāta identificāšanu mūsdienu baltu valodās.

Šī substrāta noteikšanā galvenais kritērijs ir areālais (protams, ņemot vērā arī citus – tīri lingvistiskus – faktorus). Palīgloma etnolingvistiskā areāla noskaidrošanā ir arheoloģiskajam un vēsturiski politiskajam areālam. [Bušs 1989 : 34]

 

Toponīmikas dati liecina, ka kurši, kuru valoda, domājams, sākotnēji ietilpa rietumbaltu apakšgrupā, dzīvoja mūsdienu Latvijas rietumos un mūsdienu Lietuvas ziemeļrietumos. Ziemeļos kuršu un lībiešu robeža gāja apmēram caur Ventspili, Talsiem, Tukumu, austrumos – pa Ventas upi. Kuršu dienvidu robeža varēja sasniegt Palangas, Telšu, Pluņģes apkārtni, lai arī, pēc arheologu viedokļa, līdz VIII gs. vidum kurši bija apdzīvojuši tikai Skodas un Kretingas apkārtni. [Baltu valodu atlants 2009 : 16–17]

Latviešu uzvārdos nereti sastopami seno tautu un cilšu nosaukumi. Pēc E. Bleses apkopotajiem datiem (Blese 1929, 130*), visbiežāk Rīgas uzvārdos no baltu ciltīm tiek minēti kurši, bet no kaimiņu ciltīm – lībieši.

Etnonīma kurši vai kursi sakne sastopama gan seno dokumentu (15.–16. gs.) pierakstos: Kurtzes 1532, Kursche 1461, Kursete 1513, Kursyn 1504, Kursyt 1506, Kursetz 1535 (Blese 1929, 130, 199, 200*), gan mūsdienu valodā: Kursis, Kuršis, Kurše, Kursītis, Kursīts, Kūris, Kursenieks, arī Kuršaitis, kas reģistrēts Liepājā (Laumane 2004a, 213*).

Sākumā šķiet, ka Kursas vārds slēpjas arī dažos somu uzvārdos: Kurronen, Kursu (Suk. 2000, 267*), taču tā ir tikai skaniska sakritība – tie ir pilnīgi citas semantikas vārdi. [Balodis 2018 : 291] 

*Pētījumā izmantoto avotu sarakstu sk.: Balodis, P. Ne tikai Bērziņš, Kalniņš, Ozoliņš… Latviešu personvārdu etimoloģiskās semantikas teorētiskais modelis un tā realizācija. Rīga : LU Latviešu valodas institūts, 2018.

 

„Latvju dainās” kādos astoņos tautas dziesmu variantos nominālajās vārdkopās kursu (arī forma ar kursisko izlokšņu pazīmi vārda saknē korsu, respektīvi, kuorsu) meitas, kursu puišiņš, korsu putni, korsu bēri kumeliņi, kursu (arī korsu) mieži, kursu (arī korsu) rudzi savukārt sastopams etnonīms kursi. Ieskata labad minami vairāki kursu tematikas dziesmu paraugi:

Agri dziedē jūras gaiļi, 

Agri kāpu laiviņā.

Vēl atradu kursu meitas 

Vakarēju gulumiņu. [ LD 13242 var.]

 

Apkaldīju varnadziņu,

Noraidīju Vāczemē;

Vāczemnieki brīnījās,

Korsu putni bruņas nesa. [LD 2493,2 (V)]

 

Agri dziedē Rīgas meitas,

Agri jūdza kumeliņu;

Vēl atradu korsu meitas

Vakarēju guluminu. [LD 13242,1]

 

A, tu kursu puišiņu,

Tava čakla kumeliņa!

Visas četras kājas cēla

Manai auzu vēteklēi. [LD 29592,1]

 

Rikšiem bēri es palaidu

Gar dižaju sila malu,

Vēl atradu korsu meitas

Vakarēju guluminu,

Vakarēju guluminu,

Vakar raustu uguntiņu. [LD 13988,3]

 

Balti bija Rīgas ceļi,

Kas tos baltus balināja?

Korsu mieži, korsu rudzi, 

Korsu bēri kumeliņi. [LD 31 302,4 var.]

 

Tautas dziesmu toponīms Kursa, kam nosaukumu ir devis kursu etnonīms, ir tagadējās Kurzemes vecākais, respektīvi, sākotnējais, nosaukums, tāpat kā tautas dziesmu kursi (vsk. kurss) ir tagadējā kuršu etnonīma pirmējā forma. [..]

Kuršu etnonīma forma ar š ir J. Endzelīna ieteikums. Tā darināta pēc leišu vārda kursis ‘kursis’ parauga. Tas tika darīts tālab, ka vecais kursu etnonīms fonētiski sakrita ar pilnīgi citas nozīmes latīņu cilmes svešvārdu kursi.

Dibināti vedas domāt, ka tautas dziesmās par Kursu un kursiem varētu būt saglabājušās tāltālu atmiņu pēdas no tā laikmeta, kad baltu cilmes kurši vēl bija Kursas pamatiedzīvotāji, kas bija labi pazīstami kaimiņu etniskajām kopībām – lībiešiem, zemgaļiem un leišiem, respektīvi, žemaišiem. Līdzīgi kā varētu būt saglabājušās sensenas liecības par to laika posmu, kad kurši mājojuši arī ārpus tagadējās Kurzemes robežām Lietuvas ziemelrietumdaļā līdz tagadējās Klaipēdas (tolaik Pilsātas) novadam. Varbūt šādas aizsenas liecības ir samanāmas pazīstamajās tautas dziesmās par Klaipēdas ozoliem un Liepājas liepām:

Liepa auga Liepājā,

Ozolinis Klaipēdā;

Pati liepa aizlīgava:

Pie Klaipēdas ozoliņa. [LD 12461, 3 var.]

 

Es pārvedu brālītim

No Klaipēdas līgaviņu,

Plānu raušu cepējiņu,

Šķidras putras vārītāju. [LD 18689]

 

Liepa auga Liepājā,

Ozoliņis Klaipēdā;

Nāc, Klaipēdas ozoliņi,

Pie Liepājas liepiņām. [LD 12459, 1]

 

Ja precību dziesmās ir saglabājušās paticamas liecības par senprūšiem, Klaipēdas kuršu dienvidkaimiņiem, tad šais citētajās dziesmās varētu būt ieaudušās atmiņas par Klaipēdas novada kuršiem, kas tur vēl dzīvojuši 15./16. gs. un tātad nav bijuši pārleitināti. [Rozenbergs 2005 : 320–322]

 

Kurši – sirotāji, tirgotāji vai vikingi

Jau ilgi pirms tradicionālā vikingu laikmeta sākuma skandināvu ekspansija skāra Baltijas jūras pretējo krastu, kopš m. ē. I g. t. vidus veidojoties regulāriem kontaktiem pāri Baltijas jūrai (neminot vēlā bronzas laikmeta atsevišķās kontaktepizodes, kas ar vikingiem nav saistītas). Šo procesu spilgti raksturo skandināvu izveidotais anklāvs pie Grobiņas (650.–850. g.), kam gan nav nedz teritoriāla, nedz hronoloģiska turpinājuma un attīstības skandināvu varas nostiprināšanā Baltijā. Tomēr skandināvu un Austrumbaltijas iedzīvotāju aktīvākā mijiedarbība attiecināma uz vēlo dzelzs laikmetu (X–XII gs.), kas atspoguļojas gan skandināvu importa preču pieaugumā Baltijā, gan pēc skandināvu paraugiem gatavotajos vietējos atdarinājumos – rotās un ieročos – un, protams, arī skandināvu ietekmēm dažādās dzīves jomās. Kurzemē, piemēram, ar skandināvu ietekmi tiek saistītas gan atsevišķu apdzīvoto vietu struktūras, gan pāreja uz ugunsapbedījumiem, kas kuršu zemēs X–XI gs. pakāpeniski nomainīja skeletkapus, ziemeļu virzienā sasniedzot pat Dundagu. Kuršu zemēs kremācijai bija ļoti noturīgas tradīcijas, jo tā saglabājās pat līdz XV gs., franču bruņiniekam Žilbēram de Lanuā savās ceļojuma piezīmēs norādot uz šīs pagāniskās ieražas noturību. Skandināvu idejiskais pamatojums kremācijai rodams leģendārajā Inglingu sāgā, kur teikts, ka „viss mirušais jasadedzina”. Pieļaujams, ka šīs ideoloģijas ietekmēts atspulgs ir arī kuršu ugunsapbedījumi Talsu Vilkmuižas ezerā (šeit iegūti vairāki tūkstoši senlietu, kas pilnībā atgādina ugunskapu materiālu), lai gan atsevišķas kuršu senlietas, kas ievietotas ūdeņos, atrastas arī citās vietās (Ēdolē, pie Kazdangas u. c.). Tiesa, nevienā no šīm vietām nav iegūtas liecības, ka kurši, līdzīgi skandināviem, būtu praktizējuši mirušo apbedīšanu laivās. I un II g. t. mija ir arī laikmets, kad kurši parādās ziemeļu rakstītajos vēstures avotos, pie tam arī militāro darbību kontekstā. Kuršu nosaukums laika gaitā avotos ir mainījies maz – vācu hronists un benediktiešu mūks, Brēmenes–Hamburgas arhibīskaps (865.–888. g.) Rimberts, rakstot par 854. gadu, viņus dēvē par Chori, vācu hronists, viens no ievērojamākajiem viduslaiku vēsturniekiem Brēmenes Ādams savā nozīmīgākajā darbā Hamburgas bīskapijas vēsture (pabeigta ap 1075. g.) – par Chori, Indriķa hronikā XIII gs. 20. gados minēti Curones, XIII gadsimta beigās Atskaņu hronikāKuren, bet XV gs. sākumā Lanuā piezīmēs minēti Corres. Viens no hronoloģiski senākajiem notikumiem ir mītiskā Braveliras kauja, kas, pēc seno ziemeļnieku tekstiem, bija lielākā, smagākā un arī neskaidrākā kauja, kas izcīnīta ziemeļu zemēs, ietverot visu Ziemeļeiropu. Šajā kaujā zviedru karaļa pusē, saskaņā ar dāņu viduslaiku hronista Sakša Gramatiķa (ap 1150.–1220.) liecībām, karoja arī kurši un igauņi (tiesa, cits avots – Knitlingu sāga – tos nemin). No vikingu laikmetā radītajām liecībām kuršus un kuršu zemi, pie tam gan tikai Ziemeļkurzemes reģionu, min divi Gotlandes rūnakmeņi – ap 1000. gadu uzstādītais Šonhemas rūnakmens (tajā minēta Ventas grīva) un ar XI gs. vidu datējamais Mērvallas rūnakmens, kas vēsta par tirgotāju, kas braucis ap Kolkas ragu. Kurši minēti arī vairākās skandināvu sāgās, piemēram, īslandiešu dzimtu sāgās, starp kurām populārākā noteikti ir Egila Skalagrimsona sāga un tās 46. nodaļas stāsts par Egila un Torolfa jaunības dienu sirojumu (pieļaujams, ap 925. gadu) kuršu zemēs, krišanu gūstā un veiksmīgo izglābšanos. Šajā sāgā rodama arī interesanta norāde, ka Torolfs savu „zobenu bija ieguvis Kursā, un tas no visiem zobeniem bija vislabākais”. Arī karaliskās sāgas min kuršus starp citiem no austrumiem nākošajiem sirotājiem, kas apdraudēja skandināvu zemes, bieži vien tos pat izceļot starp citām tautībām, piemēram, „Hokons kļuva par konunga Svena zemes aizstāvi pret vikingiem – vendiem [jāņem vērā, ka viduslaiku skandināvi ar vendiem saprata Baltijas jūras dienvidu krastā dzīvojošos slāvus, nevis aizvēstures beigās Baltijas somiem piederošo vendu grupu Ziemeļkurzemē], kuršiem un citiem austrumu vīriem, kuri Dāniju ļoti postīja” (Haralda Hordrodes sāga), dāņu zemi „ļoti posta vendi, kurši un citi austrumu ceļa vīri, arī sakši” (Magnusa Labā sāga) u. c. Pārsvarā austrumu draudi skāra dāņu zemi (tā viduslaiku posmā ietvēra arī mūsdienu Dienvidzviedrijas apgabalus), bet par zviedru zemi sāgās ir tikai viens pieminējums – Olava Trigvasona sāga stāsta, ka šo zemi posta kurši un somi. Iespējams, lai gan tas ir nepierādāmi, ka arī kurši bija starp neidentificētajiem pagāniem, kas piedalījušies nozīmīgās Sigtunas pilsētas nopostīšanā 1187. gadā. Sāgu izmantošana vēstures pētījumos un to kā avotu ticamība ir tikusi daudz un plaši diskutēta, pie tam to pierakstīšanas laiks ir vismaz 150–200 gadu pēc attiecīgajām norisēm. Tieši hronoloģijas jautājums apgrūtina sāgu liecību precīzu atributēšanu, lai gan tās nenoliedzami ietver un atspoguļo vikingu laikmeta vidi un garu. Jāatzīmē, ka tieši sāgas lieto apzīmējumu vikings arī attiecībā uz neskandināvu izcelsmes karotājiem. Ar Snorri Sturlusona sakopotajām un sarakstītajām karaliskajām sāgām (kuru apkopojums pazīstamas ar nosaukumu Heimskringla jeb Pasaules loks) saistās arī viens no plašāk izplatītajiem mītiem par kuršu varenību un ietekmi Baltijas jūras telpā. Vairāki ievērojami arheologi un vēsturnieki (M. Gimbutiene, F. Balodis, A. Švābe, A. Spekke u. c.), atsaucoties uz Inglingu sāgu vai arī cits uz citu, citē dāņu skaitītās lūgšanas Dievs, (pa)sargi mūs no kuršiem!. Tomēr jāatzīst, ka nedz Snorres sāgu krājumā, nedz kādā citā skandināvu viduslaiku vēstures avotā šāda veida ziņas nav atrodamas. [..]

Kuršu sabiedrību sociālpolitiskās organizācijas forma aizvēstures beigās vēsturnieku vidū ir raisījusi plašas diskusijas, pieļaujot pat valstisku struktūru pastāvēšanu Kurzemē. Tomēr līdzīgi kā citur Baltijā, aizvēstures beigās arī kuršu sabiedrības ir saistāmas ar vadonības sabiedrībām. Viens no diskutētajiem jautājumiem ir par IX gs. hronista Rimberta minēto piecu kuršu zemēs esošo civitas interpretāciju (regnum vera ipsum quinque habetat civitates). Daļa vēsturnieku uzskata, ka Rimberts domājis kuršu apdzīvotos apgabalus, kas vēlākajos XIII gs. vēstures avotos saukti par zemēm. Tomēr ticamāks liekas skaidrojums, ka Rimbertam piecas civitas saistās ar noteiktām, viņam zināmām nocietinātām apdzīvotajām vietām, nevis telpiski definētu pilsnovadu, apgabalu vai pavalsti. Salīdzinot ar citām Austrumbaltijas sabiedrībām, kuršu sabiedrības aizvēstures beigās bija ļoti militāras. Kā šādu sabiedrību raksturojoši lielumi minami gan militāri nocietinājumi, gan ieroču īpatsvars sabiedrībā, kas saistīts ar iespējām iegūt un lietot ieročus dažādās sabiedrības sociālajās grupās, gan iespējas apgūt militārās iemaņas, gan militārā simbolika, kas atspoguļotu militāru ideoloģiju un karotāju kultūru. Šīs iezīmes ir korelējamas ar kuršu arheoloģisko materiālu – gan pilskalniem kā militāras infrastruktūras daļu, gan apbedījumu piedevu kompleksiem, kuros nozīmīga loma bija ieročiem, gan artefaktu raksturam. Tā, piemēram, Kurzemes teritorijā atrasti vairāk nekā 120 divasmens zobenu, no 50 Latvijā zināmajām X–XIII gs. āvu atradumu vietām 30 atrodas Kurzemē, un, lai gan kopumā kuršu materiālajā kultūrā piekariņu īpatsvars ir neliels, plašāk izplatīti bijuši tieši bronzas un dzintara cirvīši. Starp Vilkmuižas ezerā atrastajām senlietām diezgan bieži sastopami āvas cirvīši, kurus nevar uzskatīt par miniatūrpriekšmetiem, bet kas, iespējams, saistāmi ar zēnu un pusaudžu mācībām, tiem vingrinoties karamākslā. Tādējādi kuršu aizvēstures beigu sabiedrības varētu saistīt ar militarizētajām sabiedrībām, pie tam, iespējams, ar tendenci uz ārēju ekspansiju. Kuršu sabiedrību attiecības ar skandināviem veidojās ļoti dinamiski, tomēr atšķirībā no skandināviem kurši nekļuva pat par Ziemeļeiropas mēroga faktoru un ietekmējošu spēku. Kuršu sirojumi bija vadonības sabiedrībām raksturīgās militarizācijas izpausme, līdzīgi kā citām sabiedrībām, bet kuršiem nebija daudzu skandināvu vikingu ekspansijai raksturīgu iezīmju (līgumu sistēma, starptautiskais raksturs, kolonizācijas elementi, episkā kultūra). Tiesa, par šiem jautājumiem vēstures avotos nav ziņu, tomēr arī pašlaik vēstures pētnieku rīcībā esošā informācija neļauj vilkt tiešas analoģijas starp kuršiem un skandināviem vikingu kustības kontekstā. Lai gan kurši (līdzīgi kā sāmsalieši un citas „austrumu ceļa” tautības) aizvēstures beigās devās sirojumos uz Skandināvijas zemēm, tas viņus tomēr nepielīdzina iepriekšējo gadsimtu skandināvu vikingiem. Tādējādi arī lepnais un skanīgais apzīmējums kuršu vikingi nav korekts un nebūtu lietojams, tā kā tas neatspoguļo vēsturisko pagātni, bet drīzāk gan mūsu šodienas centienus izprast un pielāgot pagātni. [Šnē 2008 : https://www.diena.lv/raksts/pasaule/krievija/kursi-sirotaji-tirgotaji-vai-vikingi-13432911]

Voldemārs Vimba Kuršu uzbrukums Rīgai 1210. gadā.

Piecu eiro sudraba monēta Kuršu ķoniņi

Grafiskais dizains – Arvīds Priedīte, plastiskais veidojums – Ligita Franckeviča.

Monētas priekšpuse (averss).

Centrā uz dokumenta fona jātnieks zirga mugurā ar spalvu pie cepures, zobenu pie sāniem un karogu rokā, monētas lejasdaļas centrā – dokumenta zīmogs, no tā pa kreisi puslokā – gadskaitlis 2018, pa labi – uzraksts 5 euro.

Monētas aizmugure (reverss).

Monētu vertikāli pa diametru šķērso Peniķa staba atveids ar Ķoniņciema ģerboni, no tā pa kreisi – sieviete tautastērpā, pa labi – vīrietis ar zobenu. Fonā – septiņu Kurzemes brīvciemu nosaukumi (KALĒJI, ZIEMEĻI, VIESALGI, ĶONIŅI, PLIĶI, DRAGŪNI un SAUSGAĻI). Monētas lejasdaļā puslokā uzraksts KURŠU ĶONIŅI. [Sagatavots pēc: https://monetas.bank.lv/monetas/kursu–konini]

Dokumentālā filma Kurši (2015). Režisori Raitis Ābele un Lauris Ābele, filmu studija „Tritone Studio”.

Kurši” ir populārzinātniska dokumentālā filma par vienu no senajām baltu tautām – kuršiem. 2015. gadā tā kļuva par „Lielā Kristapa” balvas laureāti kategorijā „Labākā īsmetrāžas dokumentālā filma”. [Sagatavots pēc: https://www.delfi.lv/kultura/news/screen/dokumentalo-filmu-kursi-iespejams-noskatities-tiessaiste.d?id=46638097]

Dziesma Kurši. Vārdi, mūzika, izpildījums – Latvijas folkmetāla grupa Skyforger.

Kuršu slava vikingu laikmeta leģendās

Vikingi bija tirgotāji un laupītāji, kas slavas un mantas meklējumos devās uz svešiem krastiem. Vairākums vikingu nāca no Skandināvijas, tomēr vikingu braucienos devās visas tautas, kas dzīvoja pie Baltijas jūras. Tieši skandināvi atstājuši pirmās rakstītās liecības par kuršiem, viņu valstīm, sabiedrisko iekārtu un valdniekiem.

Kurši (Cori) un viņu karaļvalsts (latīniski regnum), ko veidojušas piecas civitātes, pirmoreiz minēti dāņu mūka Rimberta ap 875. gadu sarakstītajā skandināvu misionāra svētā Ansgara dzīves aprakstā. Civitas nozīmēja pilsnovadu apvienības, un tās iespējams identificēt ar piecām Kurzemes dienviddaļas zemēm – Pilsātu, Megavu, Duvzari, Cekli un Piemari. Neviens no senajiem autoriem, kuri rakstījuši par kuršiem, pats Kurzemē nav bijis. Savos darbos viņi ievietoja citu personu atstāstījumus, kuriem dažbrīd piemita visnotaļ fantastisks raksturs. Vācu mūks Brēmenes Ādams 11. gadsimta hronikā „Hamburgas baznīcas arhibīskapu darbi” rakstīja: „Vislielākā sala ir Kurzeme. Tās caurmērs ir astoņas dienas ceļa. Tur mājo cilts, no kuras visi vairās, jo Kurzemes iedzīvotājiem raksturīga pārmērīga elku godāšana. Kurzemē ir daudz zelta un lieliski zirgi. Zeme visur ir pilna ar pareģiem, zīlniekiem un garu izsaucējiem, kuri pat nēsā mūku drānas. No visas pasaules uz turieni brauc pēc pareģojumiem, bet īpaši bieži – no Spānijas un Grieķijas.” Lai arī šīs ziņas un citas ziņas ir maz ticamas, tomēr no tām var secināt, ka dāņu skatījumā kurši bija noslēpumaini un bīstami ļaudis.

Saskaņā ar Brēmenes Ādama rakstīto ap 873. gadu dāņi uzbrukuši kuršiem, kas kādreiz maksājuši pakļautības nodevas jeb meslus zviedriem, bet tad šo kundzību nokratījuši. Uzzinājuši par dāņu nākšanu, kurši no savas karaļvalsts piecām zemēm sapulcējās vienkopus un sāka vīrišķīgi pretoties, iznīcināja pusi dāņu karapulka, sagrāba pusi dāņu flotes, zeltu, sudrabu un citu kara laupījumu. Kad par sakāvi uzzināja zviedru Birkas pilsētas ķēniņš Ūlofs, viņš sapulcināja milzīgu karaspēku, ieņēma kuršu Ezerpili, kur bija sapulcējušies 7000 karavīru, tad devās uz Apoli, kas atradās piecu dienu gājumā no Ezerpils.

Ezerpils, iespējams, atradusies tagadējā Grobiņā, bet Apole meklējama Lietuvas teritorijā. Apolē bija sapulcējušies 15 000 kuršu karavīru. Pēc astoņu dienu aplenkuma, kad zviedri, sakāves draudu iespaidoti, sākuši domāt par kristīgās ticības pieņemšanu, lai iegūtu kristiešu dieva palīdzību cīņā, kurši pēkšņi uzsākuši sarunas: „Mēs vēlamies labāk mieru nekā kauju, un mēs gribam ar jums vienoties līgumā.” Viņi apsolījušies atdot dāņiem atņemto zeltu un ieročus, maksāt zviedriem meslus un dot ķīlniekus. Zviedri tam piekrituši. Cīņās piedalījušos kuršu karavīru skaits, visticamāk, pārspīlēts, tomēr tas liecina par Kurzemes aizstāvju lielo skaitu, kādu nespēja nodrošināt tikai daži pilsnovadi vai pat zeme, bet gan visa Kurzeme kopā.

12. gadsimtā Saksis Gramatiķis apkopoja nostāstus par senajiem dāņu un zviedru valdniekiem grāmatā „Gesta Danorum” (Dāņu darbi). Šajā darbā vēstīts arī par leģendārām personām, un nostāstos darbojas pasaku personāži – milži, pūķi un burvji, tomēr var apgalvot, ka cīņas ar kuršiem dāņu atmiņā bija radušas paliekošu vietu un „Gesta Danorum” atspoguļotas visnotaļ detalizēti. Senākās Sakša Gramatiķa atstāstītās teikas vēsta, ka jau ap 7. gadsimta vidu leģendārais zviedru izcelsmes karalis Ivars Tālpavediens esot iekarojis visu Zviedriju un Dāniju, lielu daļu tā laika Saksijas, piekto daļu Anglijas un visas Austrumbaltijas zemes, tajā skaitā Kursu. Skandināvu karaļu varoņdarbi teikās bieži ir pārspīlēti, tomēr nostāsti liecina, ka kurši skandināviem bija labi pazīstami.

Šķiet, ne reizi vien kurši kā sabiedrotie piedalījās skandināvu savstarpējās cīņās. Ivara Tālpavediena dēls Haralds esot apvienojis dāņu un zviedru zemes, bet pret pavalstniekiem izturējies nežēlīgi. Cīņu pret tirānu uzsākuši zviedri Sigurda Hringa vadībā. Lielajā kaujā pie Bravallas, kas notikusi ap 750. gadu, Haralda pusē cīnījušies dāņi, zviedri, frīzi, angļi un lībieši, bet Hringa pusē – zviedri, kurši, igauņi, krievi un gudi. Uzvaru guvusi Hringa armija.

Zviedri un dāņi vikingu laikmeta beigās – 11. gadsimtā – paši bieži cieta no kuršu jūras sirotāju uzbrukumiem. Uzvaras pār kuršu vikingiem dāņi spēja gūt tikai pie saviem krastiem. Tā dāņu karaļa Knuta Svētā valdīšanas pirmajos gados (1080–1086) dāņu flote piespieda kuršu floti pamest Dānijas piekrastes ūdeņus. 1170. gadā neilgi pirms Jāņiem kurši ielauzās dāņu Ēlandes salas Jarnlokas ostā. Cīņā ar spēcīgāko dāņu floti kuršiem neizdevās izlauzties atklātā jūrā. Tad viņi izvilka savus kuģus krastā, izveidoja no tiem nocietinājumu un krita nevienlīdzīgajā cīņā.

Uz izdevušos braucienu sirojumos uz Kurzemi varēja cerēt vienīgi mazākas ekspedīcijas, turklāt ar nosacījumu, ka vikingu pusē būs veiksme un viņi pratīs likt lietā viltu un attapību. Šādu braucienu ap 940. gadu veicis Egils Skallagrimsona dēls – bagāts zemes īpašnieks un viens no ievērojamākajiem islandiešu dziesminiekiem jeb skaldiem.

Egila sāgā vēstīts, ka brāļi Torolfs un Egils salīguši karadraudzi, sagatavojuši lielu karakuģi un devušies uz Kurzemi, kur ar vietējiem vienojušies par pusi mēneša ilgu mieru, kā laikā tirgojušies, bet pēc tam sākuši laupīt vairākās vietās. Viņi savākuši visas vērtīgākās mantas un devušies prom, taču mežmalā sastapuši daudzus bruņotus kuršus, kuri vikingus ar šķēpiem un bultām iedzinuši žogu stūrī, sagūstījuši un sasietus aizveduši uz sētu.

Kurši devušies dzīrot, bet Egilam izdevies izkustināt un apgāzt stabu, atbrīvoties no saitēm un atbrīvot savus biedrus. Izlauzuši ēkas sienu, vikingi nokļuvuši blakus ēkā. Bedrē zem tās bija ieslodzīts dāņu vikings Aki ar diviem dēliem, kuri pie kuršiem bijuši vergi un ieslodzīti pēc bēgšanas mēģinājuma. Egils dāņus atbrīvojis, un visi kopīgiem spēkiem izlauzuši sienu, nonākuši rijā un no tās izkļuvuši ārā. Vikingi ielauzušies saimnieka dzīvojamajā mājā, kur nogalinājuši kalpus un nolaupījuši vērtīgas mantas gan dzīvojamā otrajā stāvā, gan klētī pirmajā stāvā, un nepamanīti devušies uz mežu.

Tālāk seko stāsta neticamākā daļa – Egils pārmetis biedriem, ka viņi rīkojušies kā zagļi, nevis karavīri, tāpēc jāgriežas atpakaļ pavēstīt kuršiem, kas noticis. Biedri to negribēja darīt, tādēļ Egils griezies atpakaļ viens pats. Sētā kurši dīvainā kārtā nebija pamanījuši nedz kalpu nogalināšanu, nedz mājas aplaupīšanu, bet turpinājuši dzīrot. Egils nemanāmi iegājis galvenajā mājā, kur zem katliem deguši malkas baļķēni, paņēmis degošu baļķēnu un atkal nepamanīts aizdedzinājis jumtu citai ēkai, kurā dzīrojuši kurši. Viņi neko nav manījuši līdz brīdim, kad visa ēka bijusi liesmās, un gājuši bojā ugunī vai no Egila zobena, kurš stāvējis pie mājas ārdurvīm.

Šā stāsta laimīgās beigas ieturētas īstenā vikingu garā – „Pēc tam viņi devās uz Dāniju, uzbruka tirdzniecības kuģiem un laupīja visur, kur vien spēja.” Protams, stāstus ar nelaimīgām beigām svešumā mirušie vikingi savējiem pastāstīt nespēja. [Dzenis 2017 : https://www.la.lv/vikingu-neveiksmes-kurzeme-laupija-dedzinaja-tomer-paklaut-nespeja]

 

Kurši bija prasmīgi kareivji un tirgotāji, kas Eiropas kontekstā ievērojami gan ar savu spēju mēroties ar spēkiem kā līdzīgs ar līdzīgu ar skandināviem, gan ar noturīgo pagānticību, ko Eiropai kristietībai izdevās salauzt kā vienu no pēdējām.

Kurzemē, kas lielākoties ir seno kuršu apdzīvotas teritorijas, ir raksturīgi senie svētkoki, no kuriem liela daļa ir liepas. 

Tiek uzskatīts, ka senie svētozoli Kurzemē ir saglabājušies no senajiem kuršu laikiem. Turklāt daudziem no tiem ir īpaši nosaukumi – svētozols, upurozols un citi.

Līdz mūsdienām Kurzemē vēl saglabājušies vairāki senie svētozoli, kas varētu būt saistīti ar tradīcijām, kas pārmantotas no kuršiem. Varam minēt Mundigu upurozolu un Andumu (Vecmuižas) upurozolu, kuri aug Talsu novada dienvidu daļā. 

Svētavoti Kurzemē atrodas daudzās vietās, un tie bijuši pazīstami jau senajiem kuršiem. Par to liecina gan dažādi nostāsti, gan atradumi jau zudušajā Krotes Brūveru upuravotā, kur 20. gs. 60. gados tika atrastas kuršu ziedotās 20 bronzas senlietas. Raksturīgi, ka senajiem kuršiem bijis paradums senlietas ziedot salauztā veidā un arī tādas, kas deformējušās ugunī. Plašāk zināmi svētavoti senajās kuršu zemēs ir Leju svētavots Rucavas novadā, Galtenes Kaļķleju svētavots Talsu novadā un Kurmāles baltavots Kuldīgas novadā. 

Senie svētkalni Kurzemē zināmi daudzās vietās, un nav šaubu, ka tie tikuši izmantoti jau tālajos kuršu laikos. Par to liecina kaut vai tas, ka liela daļa seno svētkalnu atrodas netālu no kuršu pilskalniem. Kurzemes dienvidu daļā daudzi no tiem saukti par elku kalniem. Arī Lietuvā elku kalni sastopami senajās kuršu apdzīvotajās vietās – Kretingas, Pluņģes un Telšu rajonā. 

Dienvidkurzemē ir zināmas svētvietas, kas kādu laiku tika izmantotas arī dzīvošanai. Tas, piemēram, ir Aizvīķu pilskalns, kam uzbērti aizsargvaļņi ar vairākām ieejām. Vaļņu un ieeju izbūves kuršu svētnīcās liek domāt, ka šādās īpašās vietās vajadzējis būt arī speciālam personālam – svētniekiem. 

Senās kuršu zemes Kurzemē ir gan pie Baltijas jūras, gan pie daudzām lielām un mazām upēm, gan pie daudziem ezeriem, un nav ne mazāko šaubu, ka kurši bijuši labi zvejnieki un makšķernieki. Par to liecina arī arheologu atradumi pilskalnos, apmetnēs un senkapos. Pieļaujams, ka jūras zveja dzelzs laikmetā bijusi vājāk attīstīta nekā zveja iekšējos ūdeņos, jo tā prasīja lielākus un sarežģītākus zvejas rīkus un transportlīdzekļus. Arheoloģiskajos izrakumos atrasti ne vien dažādi zivju kauli un zvīņas, bet arī dažādi zvejas rīki un to fragmenti, kas liecina, ka jau dzelzs laikmetā kuršiem bijuši visdažādākie zvejas rīki – makšķerāķi, žebērkļi un harpūnas, tīklu fragmenti, pludiņi un gremdes. 

Kā liecina arheoloģiskie atradumi, dzelzs laikmetā jau tikuši lietoti arī visi makšķerēšanas veidi – pludiņu, straumes (pludināšanas) un grunts makšķeres, kā arī nakts auklas un ūdas, kas neprasīja nepārtrauktu makšķerēšanas uzraudzību, bet deva labus lomus. Domājams, ka kurši bija pamanījuši arī vimbu lēkšanu pavasaros pāri Ventas rumbai un citiem Kurzemes ūdenskritumiem, un, iespējams, ka to ķeršanai lietoja arī murdus.

Par kuršiem pamatoti izveidojies priekšstats kā par brašiem karotājiem un jūras braucējiem, taču viņi bija arī zemkopju un lopkopju tauta un plašajā Kurzemē miera laikos saimniekoja savos laukos un tīrumos. 

Īpaši daudz ziņu par saimniekošanu ir no vēlā dzelzs laikmeta (800.–1200. g.), kad kurši apdzīvoja lielāko daļu Kurzemes. Šajā laikā par vadošo lauku saimniekošanas veidu kļuvusi bija arkla zemkopība. Par vilcējspēku zemkopībā izmantoja zirgus un vēršus. Šajā laikā audzēja gan vasarājus, gan ziemājus, arī auzas, pupas, linus un rāceņus. Arheoloģiskajos izrakumos atrasti arī dažādi sīkie lauku apstrādes darbarīki, un Kurzemē jo īpaši daudz izkapšu. [..]

Dzelzs laikmetā kurši nodarbojās arī lopkopību. Visvairāk tika audzēti dažādi liellopi, kas devuši gan pienu, gan gaļu. Audzētas arī cūkas, aitas un citi mazie mājlopi. Kurzemē audzēti arī divu sugu zirgi, no kuriem vieni ir kā pundurzirdziņi. [https://www.baltukelias.lt/data/ckfinder/files/Baltu_ce%C4%BC%C5%A1_gala_versija_v2.pdf]

 

Kuršu ķoniņu nozīme mūsdienās

Kuršu ķoniņu pēcteču vidū interese par dzimtu vēsturi pieauga 21. gs. sākumā. Atsevišķi kuršu ķoniņu pēcteči, sabiedriskie darbinieki – demogrāfs Ilmārs Mežs (cēlies no Vidiņu dzimtas), kinorežisors Ivars Tontegode, muzeoloģe Gunta Megne-Sirmā (no Tontegodu dzimtas) – atzīst, ka no kuršu ķoniņu īpašībām mantojuši dzimtas piederības izjūtu, neatlaidību un individuālismu. Ķoniņciemā senču īpašumu – Atālmauļu mājas – veiksmīgi apsaimnieko zemnieki Juris un Inita Peniķi un viņu četri bērni – Ivars, Juris, Anita un Liene. Peniķu ģimene izzina un popularizē dzimtas vēsturi. 2018. gada 30. septembrī Peniķu ģimene pie savām mājām uzstādīja vēsturiskā izskatā atjaunotu brīvciema ģerboņa stabu ar jaunizveidoto ģimenes ģerboni. [Sagatavots pēc: https://enciklopedija.lv/skirklis/103357]

 

Atspoguļojums literatūrā

Pirmais literāts, kurš pievērsies kuršu ķoniņu tēmai, ir Karls Augusts Kitners (Carl August Küttner), Jelgavas Pētera akadēmijas filoloģijas profesors, kurš 1791. gadā publicēja poēmu „Kuršu ķoniņi” krājumā Kuronia oder Dichtungen und Gemälde aus den ältesten kurländischen Zeiten. Poēmas darbība norit aptuveni 13. gs. vidū, un tās centrālie tēli – vīri ar kuršu ķoniņu uzvārdiem, bet cēlušies no dažādām Kurzemes vietām – atklāj sazvērestību pret ordeņa mestru, kuru pretinieki bija nodomājuši noindēt. K. A. Kitnera poēma ir pirmais sacerējums, kurā kuršu ķoniņi nepamatoti attēloti kā savu tautiešu nodevēji.

Vācbaltiešu vēsturnieks un etnogrāfs Karls Rusvurms (Carl Friedrich Wilhelm Russwurm) Rīgas almanahā (Rigascher Almanach) 1864. gadam publicēja stāstu „Vecā Andreja nāve”, kurā nav sniegtas citas ķoniņu dzīves reālijas kā vien uzvārdi un brīvciemu nosaukumi. Tēlojot kuršu ķoniņa bēres, autors brīvi izmantojis gan latviešu ticējumus par apbedīšanu, gan ziņas par prūšu un lietuviešu bēru paražām no 16.–17. gs. avotiem.

Latviešu rakstnieks Alberts Jansons, kurš 20. gs. 20.–30. gados dzīvoja pie radiem Turlavā, sarakstījis garstāstus „Ķēņu ciems” (izdots 1950. gadā) un „Ķēņu ciems mostas” (izdots 1953. gadā), kuros izmantojis Ķoniņciemā novēroto. Darbi lielā mērā ir padomju ideoloģijas ietekmēti, jo Ķoniņciema (stāstos – Ķēņu ciema) saimnieki tēloti kā mantkārīgi kalpu ekspluatētāji, nesaticīgi un aizspriedumaini cilvēki. [Sagatavots pēc: https://enciklopedija.lv/skirklis/103357]

 

Iedzīvotāju grupa, ko vieno sociāla tradīcija, ir būtiska spēcīgas sabiedriskās struktūras sastāvdaļa. Viena no tādām vēsturiski nosacītām sociālām grupām bijuši kuršu ķoniņi. 1230. gadā lielāko kuršu daļu pārstāvošā ķēniņa Lamekina un Romas pāvesta legāta pilnvarnieka noslēgtais līgums paredzēja kuršu dalību karos pret pagāniem un tiesības palikt brīviem, ja vien turēsies pie katoļticības. Līgums bija spēkā īsu laiku, jo mainījās baznīcas varas un Livonijas ordeņa spēku samērs un ietekme, bet tas iedibināja brīvības tradīciju. Kuršu ķoniņu nosaukums rakstos pirmo reizi apliecināts tikai 1504. gadā lēņa grāmatā Peniķim, bet pirmā lēņa grāmata izsniegta Tontegodem jau 1320. gadā. Ķoniņi bija Kurzemes pamatiedzīvotāji, septiņu brīvciemu (Ķoniņu, Kalēju, Pliķu, Ziemeļu Turlavas pagastā, Dragūnu Rumbas pagastā, Viesalgu Snēpeles pagastā un Sausgaļu Padures pagastā) iemītnieki, kas kā vasaļi jeb lēņavīri no Livonijas ordeņa saņēma zemi un privilēģijas.

Kuršu ķoniņiem ar zirgu un ieročiem bija jādodas aizstāvēt Livonijas ordeni kaujas laukā. Viņi kļuva arī par ziņnešiem, tulkiem, rakstvežiem, namdariem, kalējiem un citu amatu meistariem un bija atbrīvoti no klaušām un nodevām. Kuršu ķoniņi apstrādāja lēņa zemi saviem spēkiem vai ar kalpu palīdzību un nodeva to mantojumā dēliem.

Kuršu ķoniņi prata grūtos laikos saglabāt savu personisko brīvību un neatkarību. Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā (1561–1795) ķoniņu tiesības tika skartas, uz viņiem neattiecinot vasaļu neierobežotās īpašuma tiesības uz lēņiem un 17. gs. neuzņemot matrikulētās muižniecības kārtā, tomēr saglabājās tiesības tiesu instancēs un muižniecībai atbilstošas medību tiesības. Kuršu ķoniņu spītība un neatlaidība neatkarības sardzē izpaudās gadiem ilgā tiesvedībā. To, ka kuršu ķoniņu lēnis nav zemnieku lēnis un uz to nevar attiecināt zemnieku nodokļus un klaušas, tiesas atzina vairākkārt, jo savulaik piešķirtās medību, arī zvejas, biškopības un dzirnavu tiesības, bet īpaši ģerboņu tiesības un atbrīvojums no nodokļiem viņus padarīja par bruņinieku līdziniekiem.

Peniķu pīpe no Ķoniņciema, rotāta sudraba apkalumiem, dižie segli ar zvaigžņu ornamentu, slīpais aizsargkrusts un saulītes raksts – tie ir simboli un zīmes, kas caurvij gadsimtus. Ģerboņi uz ciema zīmogiem un vitrāžās Lipaiķu baznīcas logos tāpat kā lēņa grāmatas simbolizēja tiesības paaudzi pēc paaudzes saglabāt brīva cilvēka un zemes īpašnieka statusu. Ķoniņciema ģerbonī attēlotais jātnieks zirgā ar spalvu pie cepures, zobenu pie sāniem un plīvojošu karogu (karodznieks) ir spilgta militārā dienesta liecība, kas rotājusi arī kuršu ķoniņu vēsturisko pašapziņu apliecinošo Peniķa stabu.

Lai iemūžinātu šīs neparastās vēstures lappuses, Latvijas Banka kuršu ķoniņiem velta kolekcijas monētu. [Sagatavots pēc: https://monetas.bank.lv/monetas/kursu–konini]