Tradicionālā transkripcija

[kumèļš]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[kumeʎʃ]


[k] – nebalsīgais troksnenis

[u] – īsais patskanis

[m] ’skanenis’.’]

[e] – īsais, šaurais patskanis

[ļ] – ’skanenis’.’]

[š] – nebalsīgais troksnenis

 

Divzilbju vārds.



kumeļ- sakne, vārda celms

galotne




kumeļ+ād-a

kumeļ+ap-lok-s

kumeļ+māt-e

kumeļ+pēd-a




kumeļš patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

kumeļ-š

kumeļ-i

Ģ.

kumeļ-a

kumeļ-u

D.

kumeļ-am

kumeļ-iem

A.

kumeļ-u

kumeļ-us

I.

ar kumeļ-u

ar kumeļ-iem

L.

kumeļ-ā

kumeļ-os

V.

kumeļ!

kumeļ-i!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsKumeļš jāmeklē aploka tālākajā galā.

2) izteicēja daļa – Tautasdziesmās bāliņa lepnums ir stalts kumeļš.

3) galvenais loceklisZooloģiskā dārza mazuļu dienā publikai īpaši atrādīti tiek jaunāki iemītnieki. Lācēni, lauvēni, sivēni, kumeļi

4) papildinātājs – Kumeļmāte baroja savu kumeļu un nepievērsa uzmanību skatītājiem.

5) vietas apstāklisŠķirnes kumeļos iedzimst vecāku labākās īpašības, bet dažreiz arī trūkumi.

6) apzīmētājsAr kumeļu audzēšanu mūsdienās Latvijā vairs nodarbojas tikai retais.



kumeļu aploks, kumeļu ēdināšana, kumeļa iejāde, kumeļu kopšana

 

kumeļš lēkšo, kumeļš spriņģo

 

ābolains kumeļš, brūns kumeļš, melns kumeļš, straujš kumeļš



kumeļš, -a, v.

1. Zirgu mazulis.

Kumeļa (arī kumeļu) māte – kumeļmāte.

Dancināt kumeļu – likt kumeļam skriet aplī.

Pienāca ķēve ar visu vezumu un nolieca galvu pie kumeļa. Birznieks-Upītis 6, 167.

.. atskrēja kumeļš pie upes padzert – zili ābolains, melnām acīm, zvaigzne pierē. Jurciņš 1, 10.

Man ir kopjams kumeļš jauks, Kas par staltu zirgu augs. Sils 8, 91.

sal. .. [dzejnieks] noguris palaida Iedvesmas grožus vaļā, Lai spalva kā kumeļš Pa papīru savvaļā lēkā. Sirmbārdis 4, 149.

sal. Un viņa [meitene] jau joņo pa pērnā gada kūlu kā no aploka izsprucis kumeļš. Literatūra un Māksla 75, 4, 7.

Ja fermā daudz zirgu, arī tos var sadalīt atsevišķos ganāmpulkos, nodalot kumeļu mātes ar kumeļiem no pārējiem darba zirgiem un jaunzirgiem. Tērauds 1, 351.

2. tautas poēt. Zirgs (parasti stalts).

Jau apsegloti brašie kumeļi, Aiz nepacietības vien zemi kārpa. Aspazija 3, 385.

Ar vienu rāvienu brūtes vedējs notur saputotos kumeļus pie pašām namdurvīm. Brigadere 2, 450.

sal. .. Kad laivu kā kumeļu sienu Pie vecīgā vītola klāt, Tad lūdzos no laimes tik vienu: To divatā aizvizināt. Gāliņš 3, 103.

sal. Bet rīts kā kumeļš, arklā iejūgts, zviedz .. Ļūdēns 3, 49.

pārn. Saule grūž lemesi dzīlēs, ūdeņi elsdami dvašo, Mākoņu kumeļus trencot, vēji kā arāji staigā .. Vējāns 4, 52.

pārn. Koki plati izplētuši pār mums savas rokas un ieliek laužņus varenajiem vēja kumeļiem, savalda to skrējienu. A. Grigulis 8, 83.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


kumeļš kumeļs
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


kumeļš jaûnu kumeļu dañcinã uz risķi grùožã. nùo sâkuma kumeļu jûdz tik kamanâs vài vìegluôs vãģuôs. kumeļàm i îksa, kupla astĩte, citàm spruõgaiņa a bi. iet kâ kumèļš – saka par jaunu, kustīgu dzīvnieku, arī cilvēku. gaîļi iêt kâ kumeļi. (li¡ls) kâ kumèļš – saka par jaunu, lielu dzīvnieku. màn vista bri¡smīgi nùoaûdzinãja cãļus, astuņi ned¡ļi nùovadãja – li¡li kâ kumeļi.
[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe II 1978 : 140]

 

kumeļa pràts – nenopietnība, neapdomība, vieglprātība. stuxbulîks jaûnc cìlv¥ks, izdara kaû kùo tâdu, kâ nevàiga, ta saka – tàm jàu kumeļa pràc.
[Sagatavots pēc: Kagaine III 1983 : 124]

 

kumèļš 1. Kumeļš. kuhèļš èņerèi ap ìei ap`èik. 2. folk., parasti dem. Zirgs. jaûna pùiša kuhe`èņč śikśńeņòm, pùdźeņòm, ka pajiêma ļàudaeņu, ńi śikśńeņu, ńi pùdźeņu. (tdz.)
[Sagatavots pēc: Reķēna I 1998 : 530]

 

kumeckuôdējs 1. Vilks. 2. Ļauns, mežonīgs cilvēks. viuč sp¡leš kãrts uz noûd ax tâdih kumeckuode-ih. tiê aptĩriš viu sma`k. 
[Sagatavots pēc: Ādamsons, Kagaine A–M 2000 : 422]

 

dzîvā kâ kumecš (arī kâ miuķips, kâ rupcis, kâ ruônis) – saka, ja kāds dzīvo bezrūpīgi, arī bezdarbīgi. li¡l puĩks joû, bet ne·kuô nedax, dzîva kâ kumec. izoûks pax slaîstih, ja neliks piê daxb.
[Sagatavots pēc: Ādamsons, Kagaine I 2000 : 187–187]

 

kumèļš 1. (ēd) kâ kumèļš ‘daudz, labprāt (ēd)’.

2. (niķojas) (jaûns) kumèļš – saka par niķīgu, kaprīzu, arī bez uzraudzības atstātu bērnu. b*rni saniķùojâs toâ·pot koâ jaûni kumeļi, ka natìk kas pa proàtàm.

3. (zviedz) kâ trešā gada kumèļš iron. – saka par cilvēku, kas ļoti skaļi un neapvaldīti smejas vai runā. zvìeƷ koâ treša goda kumèļš – pàr dàuƷi runà ùn smejâs.
[Sagatavots pēc: Putniņa, Timuška 2001 : 101]

 

bubina kâ bàltà ķève pêc kumeļa ‘pastāvīgi baras, klaji pauž neapmierinātību’. kùo nu te bubini koâ bòltò ķ¥ve p¥c kumeļa? – tèice, ka viênu·m¨r rùce vìrsuô [bārās].
[Sagatavots pēc: Putniņa, Timuška 2001 : 108]


kumeļš – cigulis sar., cigiņš sar.


Kumeļa gadi hum. – pusaudža vecums.


Kumeļa prāts hum. – nenopietnība, vieglprātība.


Tērauda kumeļš  paretitransportlīdzeklis, parasti motocikls.


Suta kumeļš novec. – vilciens. 
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


Lauksaimniecībā kumeļu ienāši, nemācīts kumeļš.


UzvārdiKumelāns, Kumelāne.

 

Vietvārdi ­– Kumeļa danga, grava; Kumeļa dīķis; Kumeļa gabals, tīrums; Kumeļa kakts, mežs; Kumeļa kalni, pļava; Kumeļa kalniņš; Kumeļa kalns; Kumeļa Kāja, pļava; Kumeļa līcis, pļava; Kumeļa līkums, pļava; Kumeļa purvs; Kumeļa sala; Kumeļa strauts, pļava; Kumeļa tīrums; Kumeļi, zemniekmāja; Kumeļu aploks, ganības; Kumeļu ators [-uo-], atvars; Kumeļu bala, leja; Kumeļu dziļums; Kumeļu kakts, mežs, pļava; Kumeļu kalns; Kumeļu krūmi; Kumeļu lanka, pļava (ar kumeļiem derīgu sienu); Kumeļu lāma, pļava; Kumeļu līcis, pļava; Kumeļu mežs; Kumeļu pakalne; Kumeļu Pēda, pļava; Kumeļu pļava; Kumeļu purvs; Kumeļaploks, mežs; Kumeļaste, pļava; Kumeļastes kalns; Kumeļastes purvs; Kumeļbirze jeb Kumeļgārša, mežs (tur bijuši muižas zirgu aploki); Kumeļdanga, pļava; Kumeļdobe [-uo-], pļava; Kumeļielejš, pļava; Kumeļkakts, pļava; Kumeļkalns, zemniekmāja; Kumeļkalniņš; Kumeļkārkli („krūmi, kur kumeļi laisti pieguļā”); Kumeļkārkls, zema vieta; Kumeļkrogs; Kumeļleja; Kumeļmežs; Kumeļmīna, mežs; Kumeļpēda, pļava; Kumeļpļava; Kumeļpurvs, ganības; Kumeļpurviņš; Kumeļsala (pļavās); Kumeļupes, zemniekmāja; Kumelaita, ganības; Kumelenes aste, ganības („taisna, šaura zemes strēmele mežā”); ganības, pļava; Kumelnīcas saliņa; Kumeļnīca, pļava, sala, Pededzes līcis; Kumelnieki, zemniekmāja.

 

ErgonīmsKumeļš, lopkopības uzņēmuma nosaukums.


kumeļš; mantots vārds; lš. kumelỹs ‘t. p.’, kumẽlė ‘ķēve’, si. kumārḸ ‘bērns, zēns, dēls’, kumārƒ  ‘meitene, jaunava, meita’, gr. skÄmnos ‘dzīvnieku mazulis’. Šo vārdu saistīšanu ierosināja J. Šarpantjē, viņam pievienojās J. Endzelīns. A. Augstkalns: kumeļš < *kumēl(i)Šan, ar galotni kā vārdā *tel(i)Šan (> teļš) un pr. maldian ‘kumeļš’.

Tālākā radniecība un cilme ir neskaidra. Daži valodnieki saista vārdu ar pr. camnet ‘zirgs’, kr. конь ‘t. p.’

Iespējams arī cits vārda cilmes risinājums: no ide. *kem- balss skaņu atdarināšanai. No šās saknes nevien atvasinājuni ar nozīmi ‘sanēt, dūkt’, piem., vav., v. hummen, a. hum, bet arī ‘zviegt’, piem., norv. humre. Formas ziņā saskan v. Hummel ‘kamene’ un la. kumeļš.
[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 442]


angļu – foal; (ērzelis) colt; (ķēvīte) filly

baltkrievu – жеребе

čigānu – khūro

franču – poulain

grieķu – πλος

igauņu – varss

krievu – жеребёнок

latīņu  equuleus

lībiešu – vārza

lietuviešu – kumelys, kumeliukas

poļu – źrebię

somu  varsa

ukraiņu – жеребя

vācu – das Fohlen; das Füllen

zviedru  föl



Kam ķēve, tam kumeļš, kam laime. [LSP 13 3505]


Kad vecus rīkus un vilkšus uzsviež uz jumta, tad aug labi un lieli kumeļi.

 

Kumeļš no mātes jāatšķir jaunā mēnesī, jo tad kumeļš labāk pārcieš šķiršanos un mātei ir vairāk piena nākošā gadā.

 

Tikko piedzimušam kumeļam mutē atrodoties gaļas gabaliņš, kuru, pēc tam kad tas izspļauts, izžāvē un lieto kā ārstniecības līdzekli vīvelēm.

 

Piedzimušu kumeļu vajaga noberzēt ar dzīvu kurmi, jo tad tas vienmēr būs brangs.

 

Ja piedzimst mazs kumeliņš, tad jānoper ar pirts slotu, jo tad nebūs bailīgs.

 

Kad kumeļi piedzimst, tad no nagu apakšas jāizspiež mīkstā gaļa, jo zirgiem, lieliem izaugot, viņa neiziet un tad nevar apkalt.

 

Kad kumeļam pirmais zobs izlūst, tad tas ir jāiesit viņa silē, lai viņš atkal atnāktu atpakaļ, ja to kādreiz nozagtu.

 

Ja kumeļiem atiet smaganas no zobiem nost, tad viņas vajag saberzt ar vilnas svārku apakšējo vīli.

 

Mazam kumeļam mute jāizkvēpinot ar vilka gaļu, tad tas nikns uz vilkiem.

 

Kumeļam pirmo reizi aste jāgriež jaunā mēnesī un pa šķipsniņai vien no astes kaula gala, tad viņam aug kupla aste.

 

Jo kumeļam ir garāki vēzīši, jo viņš izaugs lielāks.

 

Kad kumeļam pirmo reizi ar valgu sit, tad, liels būdams, tas valgus ēd.

 

Kumeļam nedrīkst sist ar striķi, jo tad, izaudzis liels, viņš ēdot striķus.


Lobs kumeļš tautīšam,
Lobs kumeļš boļeņam;
Jau es vaira nazynoju,
Kuram ļēkt komonos.
Lobok ļēču tautīšam,
Na sovam boļeņam:
Tautīts vede vysu myužu,
Boļeņš zemes gabaļeņu. [
LD 17888-8]


Ak, tu šķelmis tautu dēls,
Sak’ man lētu vainaciņu;
Tavs kumeļš maksā simtu,
Nevelk manu vainaciņu.
[LD 24323-0]


Dzirnas rūc, dzirnas klaudz,
Tur dižena malējiņa:
Kumeļš tek, zeme rīb,
Tur dižens jājējiņš.
[LD 11748-0]


Upe, upe, Daugaviņa
Māsiņai celiņā;
Rauda pate, zviedz kumeļš,
Maliņā stāvēdams.
[LD 17638-0]


Tautiešam melns kumeļš,
Man bij melni lindraciņi;
Tautiets mani nolūkoja
Līdz ar savu kumeliņu.
[LD 10769-0]


Dziedati, māsiņas, es palīdzēšu.
Stāv mans kumeļš avota lejā,
Auziņas ēzdams ar āboliņu,
Dzerdams avota ūdentiņu.
[LD 579-1]

Ko, skauģīti, man darīsi,
Ko manam kumeļam?
Pats es dzimu svētu rītu,
Kumeļš piektu vakariņu.
[LD 9103-0]


Palīdziet man jaunam
Jaunu meitu vizināt:
Jauns es pats, jauns kumeļš,
Jauna meita kamanās.
[LD 18320-0]


Luste tautu dēliņam,
Ka es tāda sīka, maza:
Tāļu radi, mazs kumeļš,
Es bij’ viegli vizināt. [
LD 21444-0]


Zemes bērzs gauži raud,
Kumeļš saknes nobradāja.
Tā berziņa paša vaina,
Kam aug ceļa maliņā.
[LD 2819-1]


Brūns kumeļš, kaltas kājas,
Negrib dūņu puru brist.
Brien, kumeļ, dūņu puru,
Lai sēž mana līgaviņa.
[LD 16119-7]


Apaunati man kājiņas,
Es apaušu kumeļam,
Es apaušu kumeļam
Dzelžu kurpes kājiņā.
[LD 29600-1]


Dar’ man labu, dar’ man labu,
Dar’ manam kumeļam:
Dar’ manam kumeļam
Garu slaidu vezumiņu.
[LD 16352-0]


Smejat, meitas, man pašam,
Ne manam kumeļam;
Vaj manam kumeļam
Smieklu segli mugurā?
[LD 14485-0]


Ko es došu kumeļam,
Ko kumeļa jājējam?
Kumeļam auzu sili,
Jājējam driģenītes.
[LD 14544-0]


Sijādama auzas bēru
Tautu dēla kumeļam,
Bāleliņa kumeļam
Ieber’ auzu sēnaliņas.
[LD 17226-0]


Jaunajam kumeļam
Jaunas modes iemauktiņi;
Jaunajam brālītim
Jaunu vedu līgaviņu.
[LD 22082-0]


Tautiets mani saderēja,
Jāja citu lūkoties.
Dievs dod jāt, nedabūt,
Nolauzt kāju kumeļam,
Nolauzt kāju kumeļam,
Mani pašu bildināt.
[LD 15817-0]


Zirgs par palīgu

Vienam ķēniņam trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Tam ķēniņam bija pļava, un no tās pļavas katru nakti nozūd pa stirpiņai siena. Nekā darīt – liek dēliem pļavu sargāt. Pirmo nakti jāiet vecākajam dēlam, bet tam pusnaktī uznāk gards miegs: viņš ņemas iemigt un nenosargā nekā. Otrā naktī ies vidējais dēls, bet arī tam uzbrūk miegs, un stirpiņa kā pagalam, tā pagalam.

Trešo vakaru muļķītis lūdzas palaist viņu par sargu. Ķēniņš gan negrib laist: ko viņš muļķis darīšot, ja gudrie nevarējuši nosargāt, kur tad vēl tāds. Bet apdomā atkal: „Lai arī iet, kas būs būs!”

Muļķītis noiet un nu kaujas ar miegu. Bet pret pusnakti nevar vairs paciest, cik saldi acis līpina. Viņš domā: „Tā nekas nebūs. Palīdīšu apakš tupiņas, izstiepšu kājas un rokas labi plati tā, ka sniedzas ārpus tupiņas, un gulēšu bez bēdām. Ja kāds ņems sienu zagt, gan jau tad negribēdams uzmīs vai nu uz rokām, vai kājām un es uzmodīšos.”

Un pareizi! Līdz ko labi aizmidzis, vadzi, nāks siena zaglis – balta ķēve ar diviem kumeļiem un sāks tik no tupiņas ēst. Bet ēdēji nemaz nepamana, ka uzminuši muļķītim uz kājas īkšķa. Muļķītis atmožas, noķer ķēvi pie pavadas un uzlec mugurā. Ķēve aiziet kā viesulis piecsimti jūdžu tālumā; bet muļķītim vienalga: skrej ja pat sešsimti jūdžu. Beidzot ķēve apstājas, izelšas labu laiku un tad sacīs: „Tu mani uzvarēji, tagad piederam tev. Atdod mani pašu vecākajam brālim, manu vecāko kumeļu vidējam brālim, bet šitos iemauktus un jaunāko kumeļu paturi pats. Ja tev kādreiz kaut kā ievajagas, tad tik paskandini iemauktus un vēlies, ko gribi – tūliņ notiks. Bet, ja kādreiz iedomājies lepnāki pajāt, tad tik paskandini iemauktus un iesaucies: „Kumeliņi!” Tūliņ mans jaunākais kumeļš gadīsies, ka laistīsies vien.”

Muļķītis tencinādams tūliņ jāj mājā un atdod ķēvi vecākajam brālim, vecāko kumeļu vidējam brālim, un pats patura jaunāko kumeļu ar ķēves iemauktiem. Tomēr ko līdzēja gudrajiem brāļiem dot? Tūliņ otrā dienā aizveda savus lopiņus uz tirgu un pārdeva; bet muļķītis tā ne: viņš ieliek savu kumeliņu stallī un kopj neapnicis.

Bet necik tālu no ķēniņa pils dzīvoja kāda ragana. Šī pēc tāda laika atvēžo pie ķēniņienes un saka tā: „Klausies, ko es zinu! Ja tu līdz rītam muļķīti nenolietāsi, tad muļķītis tevi nomaitās. Tādēļ še tev šīs zāles, pieliec tās muļķītim pie ēdiena – būs labi!”

Kēniņiene domā: „Ragana taču labāki zinās, jāpaklausa.” Līdz nu nāves ēdiens gatavs – sauks muļķīti iekšā. Bet muļķītis papriekšu vēl ieiet stallī kumeļu apkopt. Kumeļš stāv galvu nodūris un neskatās ēdamajam ne virsū: „Kas tev kaiš, kumeliņ, kādēļ tāds bēdīgs?”

„Par sevi nebēdājos,” kumeļš atbild, „bet par tevi. Māte grib tev nāves ēdienu iedot. Neēd neparko! Iedod labāk ēdienu melnajam kaķim, kas istabā tupēs.”
       Muļķītis tā dara, iedod kaķim – kaķis pagalam. Kaķi pats izsviež pa logu un iet mātei teikt, ka esot paēdis. Māte vēl apprasās, vai smeķējis arī, un gaida šo mirstam, bet muļķītis atteic: „Brīnum labi!” un nemirst vis. Otrā dienā ragana itin agri klāt: kur būšot muļķīti glabāt? „Uja! uja! vēl jau nav ne miris – glabās jau!” ķēniņiene atcērt. Bet ragana nokodina: ja ar labu negribot muļķīti nonāvēt, tad rītu muļķītis nomaitāšot māti. Lai tādēļ izvārot gardu gaļu un pieliekot no šīm zālēm, būšot labi. Ķēniņiene tic, liek katliņu augšā un vāra savam dēlam nāves ēdienu. Tikko katliņš nocelts – sauc muļķīti ēst. Bet muļķītis atkal ieiet papriekšu pie kumeļa un atrod tādu pašu bēdīgu: „Kas nu atkal, kumeliņ?”

„Jā, māte izvārījusi nāves gaļu, kā tu neēdi! Iemērc labāk galda drānas stūri gaļas bļodā, gan tad redzēsi.” Muļķītis tā dara, iemērc galda drānas stūri bļodā – galda drāna tūliņ sadeg zilās liesmās ar visu gaļu. Vēlāk māte apprasās, vai smeķējis arī, un gaida šo mirstam, bet muļķītim ne prātā mirt.

No rīta ragana vēl agrāki klāt, noprasīdama īsi: vai nu esot nomaitājusi muļķīti?

„Nekā!” ķēniene atbild, „dod, ko gribi, iekšā – nevar un nevar!” „Pag, tad es zinu. Cits neviens tur nav vainīgs, kā tas kumeļš, to vajaga papriekšu nomaitāt. Pavēli muļķītim kumeļu nokaut un sirdi izraut.” Labi. Un muļķīti uz karstām pēdām iesauc iekšā un pavēl kaut kumeļu nost un sirdi izraut. Muļķītis neatsaka ne jā, ne nē, tūliņ uz stalli aprunāties – ko nu? Kumeļš atbild: „Ej pie ķēniņa paša un lūdzies, uz ceļiem krizdams, lai atvēl beidzamo reizi mani pa sētasvidu pajādīt. Teic viņam, ka esi kopis mani, bet nekad vēl neesi jājis. Viņš atvēlēs, bet tad tu uzliec man mātes dotos iemauktus un laid tikai trīsreiz ap sētasvidu!”

Muļķītis ieiet pie tēva un izlūdz gan. Nu uzliek kumeļam iemauktus un aplaiž trīsreiz – visi skatās. Bet trešo reizi jādams, nedabūja ne labas dienas atdot. Kumeļš pacēlās gaisā un aizgāja kā tauriņš ar visu muļķīti uz svešu pusi. Tik otrā dienā, citā ķēniņa valstī, kumeļš nolaižas zemē, sacīdams: „Tagad noņem man iemauktus, paskandini un vēlies tādu apģērbu no kažoka ādām, spalvaino pusi uz āru un visu vienā gabalā. Tad, iemauktus apakš kažoka paslēpdams, ieej ķēniņa pilsētā un nesaki nekā! Ja kāds ko prasa vai taujā, atbildi: „Nezinu, nezinu!””

Muļķītis ērma apģērbā ieiet pilsētā. Pilsētnieki tūliņ apkārt: kas tāds esot, no kurienes nākot?

„Nezinu, nezinu!” Nezini – kāds ērms tas! Ko ar tādu vēl runāt? Jāved pie ķēniņa, lai tas izdarās! Aizved pie ķēniņa – tur tāpat: nezinu, nezinu!
       Ķēniņš atmet ar roku un sūta pavieglo pie dārznieka likt kaut ko strādāt, mazākais vēderu nopelnīšot. Dārznieks liek muļķītim dārzu iztīrīt. Muļķītis nosēžas dārza galā, paskandina iemauktus un vēlas: „Kaut dārzs būtu tīrs!” Tūliņ visi koki izraujas ar visām saknēm un aiziet pa gaisu gaisiem; necik ilgi – viss dārzs tik tīrs, ka neviena koka. Dārznieks ieskrien dārzā: „Vai tu traks esi? Tūliņ pie ķēniņa!” Ķēniņš liek muļķītim pieci uzskaitīt un nodod pie ūdens nesēja. Ūdens nesējs liek namā sanest ūdeni. Muļķītis noiet uz ezeru, paskandina iemauktus un vēlās: „Kaut gadītos tik lieli spaiņi, ka katrā saietu 40 nēšu un kaut spētu tādus pārnest!” Tūliņ gadās milzu spaiņi ar visu nestavu muļķītim uz kamiešiem un nu tik nes ūdeni un lej pa skursteni namā. Necik ilgi nams pilns līdz skursteņa galam. Atskrien ūdens nesējs: „Vai tu traks? Tūliņ pie ķēniņa!”

Ķēniņš liek muļķītim desmit uzskaitīt un nodod pie malkas cirtēja. Malkas cirtējs liek malku sacirst un pārnest visai pilsētai. Muļķītis noiet uz mežu, paskandina iemauktus un vēlas: „Kaut gadītos tāda tauva, ka var simtu asu lielu meža gabalu apņemt un ar savu spēku pilsētā pārvilkt!” Tūliņ gadās tauva; muļķītis apmet tauvu mežam un velk mājā. Ķēniņa jaunākā meita sēž pie loga un brīnās: „Redz, kādi ērmi ermojas: vīrs iet papriekšu, mežs nāk pakaļ!”

Ķēniņš, to padzirdējis, izskrien muļķītim pretim: „Vai tu traks? – Apgāzīsi manu pili, tūliņ liec tauvu nost un nāc – likšu piecpadsmit uzskaitīt!” Bet to dienu visas trīs ķēniņa meitas izvēlējās brūtgānus – abas vecākās divus ķēniņa dēlus un jaunākā pati nezin ko. Tomēr tēvs tā nav ar mieru, lai sakot ir viņa ātri vien, kuru nodomājusi precēt. Šī nevar pateikt. „Kad tevi nelaime!” ķēniņš dusmīgs iesaucas. Tad ņem to pašu muļķīti, bet vīra tev vajaga, es tā gribu!” „Labi, ņemšu to pašu muļķīti!” meita atteic. „Nekā darīt, kas izteikts, izteikts,” ķēniņš nodomā un liek muļķīti ar jaunāko meitu salaulāt. Paiet labs laiks; muļķītis dzīvo ar savu sievu saderīgāki nekā abas vecākās māsas ar saviem ķēniņa dēliem. To gan neviens negribēja ticēt, bet tas tā bija.

Te vienā nebaltā dienā – kur gadījies, kur ne – velns iekūlies tai kalnā, kas netālu no pilsētas, un prasa katru gadu atdot viņam vienu cilvēku, pie kam pirmajos gados jāatdodot papriekšu ķēniņa meitas, citādi viņš dusmās izpostīšot visu zemi.

Nekā darīt – papriekšu bija jāved vecākā ķēniņa meita pie velna. Visi tai dienā noskumuši. Muļķītis arī tāds izliekas, tomēr prātā tam cits kas. Viņš tai brīdī, kad vecāko ķēniņa meitu pilsētnieki pavada uz velna kalnu, paskandina iemauktus sacīdams: „Kumeliņ!” Tūliņ atskrien sudraba zirgs sudraba bruņām, sudraba zobinu un saka: „Lien man pa kreiso ausi iekšā, pa labo ārā!”

Muļķītis nu izlien vienā sudrabā, paķer zobinu, uzlec zirgam mugurā un jāj, lielu līkumu mezdams, ķēniņa meitai pretim, sveicinādams. Šī atsaka: „Ko tu mani vēl kārdini?” un nodomā: „Tas jau laikam ir tas velns!”

Bet tai pašā acumirklī iznāk no kalna īstenais velns ar sešām galvām un taisās ķēniņa meitu grābt. Muļķītis tagad vairs negaida, liek velnam ar sudraba zobinu un atcērt visas galvas. Ķēniņa meita muļķīti nepazīst, tā prasa: „Vai! Kā lai nu tev atmaksāju par glābienu?”

„Pasaki ķēniņam paldies par piecām plenicām!” muļķītis atbild un nozūd ar sudraba zirgu mežā.

Tur sudraba zirgs apstājas un saka: „Lien nu pa labo ausi iekšā, pa kreiso ārā!” Muļķītis tā dara, un, re, sudraba drēbes nozudušas no muguras.

Bet otrā gadā atkal cits velns iekūlies ar deviņām galvām tanī kalnā. Šim jāatdod otra ķēniņa meita. Tai dienā, kad ķēniņa meitai jāiet pie velna, muļķītis atkal paskandina iemauktus, sacīdams: „Kumeliņ!” Tūliņ atskrien zelta zirgs zelta bruņām, zelta zobinu un saka: „Lien man pa kreiso ausi iekšā, pa labo ārā!”

Muļķītis izlien vienā zeltā, paķer zelta zobinu, uzlec zirgam mugurā un jāj, lielu līkumu apmetis, ķēniņa meitai pretim sveicinādams. Šī domā, ka tas jau tas velns ir, un tādēļ atsaka: „Ko mani vēl kārdini?”

Bet tai pašā acumirklī iznāk no kalna īstenais velns ar deviņām galvām, taisīdamies ķēniņa meitu grābt. Muļķītis liek velnam ar zelta zobinu un atcērt visas galvas.

„Vai! Kā lai nu tev atmaksāju par glābienu?”

„Pasaki ķēniņam paldies par desmit plenicām!” muļķītis atbild un nozūd mežā.

Trešā gadā atkal cits velns iekūlies ar divpadsmit galvām tanī kalnā. Šim jāatdod muļķīša sieva. Tai dienā, kad muļķīša sievai jāiet pie velna, muļķītis paskandina iemauktus, sacīdams: „Kumeliņ!” Tūliņ atskrien dimanta zirgs, dimanta bruņām, dimanta zobinu un saka: „Šodien tev jāuzmanās! Tur iznāks no kalna liels milzis ar divpadsmit galvām un bez viņa vēl divpadsmit kalēji. Ja tie kalēji dabūs pa sitienam uzsist uz laktu, tad būs atkal divpadsmit kalēji klāt. Tādēļ nosit tos kalējus papriekšu un tad cērt milzim. Vai nu saproti?”

„Saprotu, saprotu!”

„Labi! Tad lien pa kreiso ausi iekšā, pa labo ārā!”

Muļķītis lien un izlien vienā dimantā. Nu paķer dimanta zobinu un jāj sievai pretim sveicinādams. Šī domā, ka tas jau tas velns ir, un tādēļ atsaka: „Ko tu mani vēl kārdini?”

Pašu laiku nāk arī milzis ar saviem kalējiem no kalna ārā. Kalēji taisās uz laktu sist, bet muļķītis pasteidzas kalējus nosist, ka neviens nedabūja neviena sitiena uzsist uz laktu. Nu klupa milzim virsū, bet milzis viņu iesit līdz ceļiem zemē. Tomēr kumeļš ātri klāt un izrauj atkal no zemes ārā. Krauj atkal milzim, bet milzis ietriec šo līdz gūžām zemē. Kumeļš ātri izrauj no zemes, un nu muļķītis paceļ zobinu, cik tik jaudas. Tas līdzēja, dimanta zobins atšķēla milzim vienu kāju no rumpja. Švauks! Lielais rumpis nogāzās gar zemi ar visām deviņām galvām. Muļķītis uzlec rumpim ar visām kājām virsū un nu tik skalda galvas vienu pēc otras kā malku. Dimanta zobins tīri karsts paliek. Necik ilgi – galvas nost un milzis pagalam. Bet vienā vietā kājai arī muļķītim asinis tek. Viņa sieva ātri ātri izvelk lakatiņu, apsien brūci un tad ieprasās: „Diezin ko lai tev nu maksāju par glābienu?”

„Pasaki ķēniņam paldies par tām piecpadsmit plenicām, vairāk nekā!”

To sacījis, muļķītis uzlec savam zirgam mugurā un nozūd mežā. Tur zirgs saka: „Lien nu pa labo ausi iekšā, pa kreiso ārā!” Muļķītis tā padara, un tūliņ viss dimants nozudis. Pāriet mājā, sieva pretim: „Kaut tu zinātu, kas mani izglāba? Dimanta jātnieks ar dimanta kumeļu, es viņam vēl apsēju ievainoto kāju ar savu lakatiņu.”

„Tad jau brīnum labi!” muļķītis atteic un vairāk nekā. Bet vakarā, gulēt ejot, sieva, ieraudzījusi savu lakatu pašas vīram ap kāju, tīri apjūk: nemaz negrib ne ticēt. Apskatās vēlreiz: ir un ir. Nu stāj virsū; lai taču stāstot patiesību. Ko nu tik daudz krāpt? Izstāsta arī. Un tā tūliņ muļķīša sieva pie ķēniņa iekšā, ceļ augšā un izstāsta smalki muļķīša darbus.

Un no tās dienas muļķītis bija ķēniņam tas mīļākais znots. Viņš nosaka: „Kad es miršu, tad muļķītim jānāk manās pēdās!” [http://valoda.ailab.lv/]



Baltā ķēve

 

Bij manam tēvam

Liela, balta ķēve;

Bij tēva ķēvei

Liels, balts kumeļš;

Bij ķēves kumeļam

Podziņa kaklā;

Kad kumeļš skrēja,

Podziņa skanēja:

Džin, džin, džin!

Džan, džan, džan!

Ķēve brauca pār grāvi,

Iemuka iekšā,

Pārtrūka podziņa

Kumeļa kaklā:

Plankš! [Rainis 1978 : 62]

 

 

Kumeliņa nākotne

 

„Lai ir grūti, kam ir grūti,

Kumeliņam, tam ir grūti: –

Visu dienu smagi darbi,

Nakti miega negulēja.”

 

Katru dienu sūdzas zirgs,

Vēlu darbu mājās nākdams, –

Runcis guļot tikai smīn:

„Katram savi smagi darbi!”

 

„Kur nu tavi smagi darbi?

Visu dienu tikai gulēt.

Es ij nakti nenoliekos,

Kājās stāvot tikai guļu.

 

Visu dienu laukā pūlos,

Velku arklu, ecēt skrienu,

Vezmus vedu, siena kaudzes,

Tukšā bērnus vizināju.”

 

Runcis atbild gorīdamies,

Smejas vēl par zirga žēlām:

„Tev ij laika neatlika

Sūdzēt visas savas bēdas.”

 

„To gan vairāk man, ne tevim,”

Atrūc zirdziņš dusmodamies.

„To jau saku,” runcis atbild,

„Vēl jau visas neizteici: –

 

Cik tad dod gan tevim auzu,

Sausu sienu vien un salmus, –

Un vai dzirai piekuļ miltus?”

– „Tā gan!” zirdziņš atbubina.

 

„Un vai dunduri gan nekož?

Un vai sedulka gan nespiež?”

– „Daudz vēl man ko pasūdzēties!

Daudz vēl nastu!” zirdziņš gaužas.

 

„Lūk nu! – sūdzies!” runcis saka,

„Bet to vienu es tev teikšu,

Kad tik saimnieks tevi nedzird!

Kad tik nesāk tevi žēlot!”

 

– „Ko tu runā?” zirdziņš brīnās:

– „Nu, lai noņem manas nastas!”

Runcis atbild: „Nebūs labi,

Kad viņš noņems tavas nastas!”

 

– „Kāds tad ļaunums?” zirdziņš prasa.

„Tāds tas ļaunums – saimnieks meklēs

Citus, kas tās nastas nestu, –

Un kas tad vairs tevi – baros?”

 

– „Kas tad cits tos darbus darīs?

Varbūt tu to arklu vilksi?”

„Es? – Bet vai tu neredzēji

Aram dzelžu tvaika arklu?

 

Vai nekad tu nesabijies:

Rati skrej, nav priekšā zirga?

Un tie ašāk skrej par zirgu,

Pakaļ dūmi vien tik nokūp.

 

Autiem vien tik braukā visi,

Pilnas malas pieskrien autu –

Kur tad paliks visi zirgi?

Zirgiem vajdzēs nomirt badu!

 

Tad tik paliks daži zirgi,

Kurus rādīs zvēru dārzā:

Lūk, ar tādiem reizi brauca,

Bet tie maz bij lietderīgi!”

 

– „Tas jau nevar būt ne mūžam!”

Zirdziņš saka, bailēs trīsot:

„Mašīndarbs spiež cilvēkdarbu, –

Vai tad tādēļ cilvēks izmirst?!”

 

„Vai tad cilvēkam tu līdzīgs?

Cilvēks neļaus sevi nospiest,

Sarunāsies, sabiedrosies, –

Vai tad zirgi sabiedrosies?”

 

Bērni, mīlat kumeliņus,

Saudzat tos, kam smags ir liktens!

Kumeliņi veci biedri,

Kumeliņi māju draugi. [Rainis 1978 : 247–249]




Autore M. Purviņa.