Tradicionālā transkripcija

krusc

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

krust͡s

k – nebalsīgais troksnenis

r – skanenis

u – īsais patskanis

s – nebalsīgais troksnenis

c – nebalsīgais troksnenis

 

Vienzilbes vārds.

Ortogramma – ts.

krust– – sakne, vārda celms

s – galotne

krust-a+bērn-s

krust-a+celm-s

krust-a+ceļ-š

krust-a+kar-š

Krust-a+krog-s

krust-a+līč-u

krust-a+māt-e

krust-a+puķ-e

krust-ām+zīm-e

krust+akmen-s

krust+āb-el-e

krust+ār-e

krust+bērn-s

krust+būv-e

krust+ceļ-i

krust+ceļ-š

krust+cil-es

krust+danc-is

krust+dēl-s

krust+dien-a

krust+dūr-ien-s

krust+ej-a

Krust+ezer-s

krust+gub-iņ-a

krust+kakt-s

Krust+kaln-i

krust+kar-š

krust+knāb-is

krust+krāv-um-s

krust+leņķ-is

krust+madar-a

krust+mām-iņ-a

krust+māt-e

krust+meit-a

krust+meit+iņ-a

krust+mij-a

krust+nagl-iņ-a

krust+neļķ-e

krust+ozol-iņ-š

krust+pakš-i

Krust+pil-s

krust+polk-a

krust+punkt-s

krust+puķ-e

krust+sa-jūg-s

krust+sēj-a

krust+sien-a

krust+sol-is

krust+spol-e

krust+stat-iņ-š

krust+svītr-o-j-um-s

krust+šķērs-u

krust+tēt-iņ-š

krust+tēv-s

krust+tin-um-s

krust+ugun-s

krust+ugun-is

krust+vārd-u

krust+vārp-st-a

krust+vec-āk-i

krust+veid-a

krust+viet-a

krust-zob+at-slēg-a

krust-u+māt-e

kāš+krust-s

ugun-s+krust-s

krust+cel+es

krust+nes+is

krust+veid+īg-s, krust+veid+īg-a

krust+ziež+i

krust+degun+is

krust-ām (apst. v.)

krust-u (apst. v.)

krust-iem (apst. v.)

krust-krust-iem (apst. v.)

krusts – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

 

  vsk. dsk.
N. krust-s krust-i
Ģ. krust-a krust-u
D. krust-am krust-iem
A. krust-u krust-us
I. ar krust-u ar krust-iem
L. krust-ā krust-os
V. krust! krust-i!

 

Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Liels krusts atradās kapsētas malā.

2) izteicēja daļa – Šī zīme altārgleznā ir krusts.

3) galvenais loceklis – Koka krusts.

4) apzīmētājs – Krusta zīmi vecmāmiņa ieadīja cimdos.

5) papildinātājs – Māte uz maizes klaipa uzvilka krustu.

6) vietas apstāklis – Bībele stāsta par Jēzus sišanu krustā.

krusta astotnieks, krusta biedrība, krusta ceļš, krusta dālderis, krusta dāma, krusta deja, krusta diena, krusta dūriens, krusta gājiens, krusta karš, krusta karu laiks, krusta kājas, krusta kupola celtne, krusta līnijas, krusta līniju rastrs, krusta puķe, krusta sējums, krusta siksna, krusta stabs, krusta šķēlums, krusta tvērums, krusta velve, krusta vieta, krusta zars, krusta zibens, krusta zirneklis, krusta zīme, krustu kauls, krustu krustskrustu pinums, krustu sāpes, krustu skriemeļi

akmens krusts, Antonija krusts, Atzinības krusts, baznīcas krusts, bronzas krusts, bruņinieku krusts, bultu krusts, ceļmalas krusts, dakšas krusts, diagonāls krusts, dubultlīniju krusts,dzelzs krusts, enkura krusts, ēģiptiešu krusts, grieķu krusts, Jeruzalemes krustsJura krusts, kapa krusts, katoļu krusts, kāšu krusts, koka krusts, kruķu krusts, ķīļu krusts, latīņu krusts, lielgabalu krusts, lietuvēna krusts, liliju krusts, luterāņu krusts, Maltas krusts, Marijas krusts, marmora krusts, okulāra krusts, ordeņa krusts, osas krusts, pakāpienu krusts, pareizticīgo krusts, patriarha krusts, pleznu krusts, rombu krusts, sudraba krusts, trijlapju krusts, uguns krusts, zelta krusts

balts krusts, gaišs krusts, melns krusts, spilgts krusts, zilais krusts

apbalvot ar krustu, apņemt krustu, atrast krustu, dziedāt par krustu, gatavot krustu, gleznot krustu, kalt krustā, krāsot krustu, labot krustu, lauzt krustu, liekt krustu, liekties pie krusta, likt krustu, lūgties pie krusta, mest krustu, mirt pie krusta, nest krustu, pārmest krustu, sist krustā, skatīties uz krustu, sodīt pie krusta, svētīt krustu, uzlikt krustu, vilkt krustu, zīmēt krustu

krusts

1. Kristīgo reliģiska zīme – (parasti) divas taisnes, kas krustojas; šādas zīmes (skulpturāls, grafisks u. tml.) attēls.

Koka krusts. Akmens krusts. Kapa krusts.

Krusts ceļmalā. Krusts uz Bībeles vāka.

(Pār)mest krustu – ar žestu veidot šādu zīmi.

Krusta kari – katoļu baznīcas rīkotie karagājieni pret neticīgajiem 11.–13. gs.

Krusta ceļš – krustaceļš.

2. Ordenis, kas pēc formas līdzīgs šādai reliģiskai zīmei.

Dzelzs krusts.

Viņš ir apbalvots ar Jura krustu.

3. Zīme, ornamenta elements, ko veido divas līnijas, kuras krustojas.

Ievilkt krustu.

Uguns krusts– ugunskrusts.

Krusta zirneklis – zirneklis ar raksturīgiem krustveidā sakārtotiem baltiem plankumiem uz vēdera [Aranea diademata].

Pieci ar krustu novec. – ļoti labi, izcili (ko novērtējot).

4. Veidojums (piem., priekšmets, konstrukcija) no diviem elementiem, kas pārlikti viens otram perpendikulāri vai slīpi; tāds, kas veidots no diviem elementiem, kuri pārlikti viens otram perpendikulāri vai slīpi.

Galds ar krusta kājām. Krusta velve.

5. vēstStabs ar šķērskoku augšgalā nāves soda izpildīšanai, pienaglojot vai piesienot pie tā sodīto.

Sodīt ar nāvi pie krusta.

Krusta nāve – nāve, piesitot krustā.

6. Spēļu kārts ar āboliņa lapas vai ozolzīles shematizētu attēlu; kreicis.

Izspēlēt krusta dāmu.

Krusta astotnieks.

7. Grūtības, ciešanas, pārbaudījumi.

Katram savs krusts jānes.

Nedod, Dievs, tādu krustu!

Krusts un bēdas – 1) neveiksmes, nelaimes, kas seko cita citai; 2) cilvēks, kas sagādā citam daudz rūpju, raižu.

Sarkanais Krusts – starptautiska organizācija palīdzības sniegšanai karā un stihiskas nelaimes gadījumā cietušajiem.

[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/mlvv/]

krusts

1relKristīgo reliģiska zīme – divas (arī vairākas) taisnes, kas krusto viena otru (cita citu). Šādas zīmes (skulpturāls, grafisks u. tml.) attēls.

Koka krusts. Marmora krusts. Kapa krusts.

Apzīmēt ar krustu (arī ar krusta zīmi), arī (pār)mest krustu, arī (aiz)mest krustu (priekšā) – ar žestu veidot šādu zīmi (pār kādu, pār ko).

Pie Mieriņu mājām pakalnā zem Ozola bija pacēlusies dzeltena, mālaina zemes kopiņa ar baltu, nekrāsotu krustu galā. Sakse 7, 62.

Galvā [mirušajai] saimniecei uzsiets melns zīda lakatiņš, uz krūtīm dziesmu grāmata ar padzisušu krustu uz vāka. Kalndruva 2, 127.

.. dārdēja pērkona grāvieni, debesis laistījās baltās ugunīs, Erna ar bērnu klēpī sēdēja pie loga un meta krustus… Literatūra un Māksla 75, 47, 6.

Nu krustus tik priekšā aizmetat [aizmetiet], Tik skaļāk velnu noliedzat [noliedziet]; Var būt, ka biķers jums secen ies .. Rainis I, 340.

2. Ordenis, kas pēc formas ir līdzīgs šādai reliģiskai zīmei.

Es sniedzu savu atvaļinājuma zīmi un apdomājies velku no kabatas arī Jura krustu .. Rihters 1, 361.

Vēl dusmīgāks no zelta aploces galvām pāri [attēlā] raudzījās Aleksandrs Trešais, bārdu paslējis, medaļām un krustiem apklātās platās krūtis izliecis. Upīts 4, 312.

„Esmu apbalvots ar dzelzs krustu un citiem ordeņiem.” Grīva 9, 130.

3. Zīme, ornamenta elements, ko pamatos veido divas līnijas, kuras krusto viena otru.

Krusta dūriens – krustdūriens.

Kāšu (arī kāša) krusts – kāškrusts.

Uguns krusts – ugunskrusts.

Lietuvēna krusts – zīme, ko veido divi trīsstūri, kuri savstarpēji krustojas.

Grīntāls izvilka no azotes ķešas [kabatas] grāmatiņu, izplēsa lapu, pārplēsa to uz divām daļām, iezīmēja vienā krustu un satina abas lapiņas rullīšos. Blaumanis III, 21.

Noslēguši ar baronu pirkšanas līgumu, kas no vectēva puses parakstīts ar trim krustiem. Tidomane 1, 8.

Sedziņā galvenais raksts rūtojumā šūts pītā krusta dūrienā .. Rubene 1, 5.

Dienā bij visur patruļas, Gaisā karogs ar kāšu krustu .. Osmanis 2, 57.

Ar ogli uz kūts durvīm uzvilkts lietuvēna krusts nelaida šo nelieti [lietuvēnu] iekšā .. Upīts 3, 16.

.. lieliskas ir Beļinska vēstules. Tajās viņš pasaka daudz ko, kam cenzors būtu pārvilcis krustu pāri. Sudrabkalns 15, 8.

4. Veidojums (piemēram, priekšmets, konstrukcija) no diviem elementiem, kas pārlikti viens otram perpendikulāri vai slīpi.

Garais muižas krogs ar gumzainu salmu jumtu un vēja slodžu krustiem mugurā .. izskatījās kā milzīga, sausumā izmesta, saulē aprepējusi zivs. Upīts 8, 5.

// ģen.: krusta, adj. nozīmē Tāds, kas veidots no diviem elementiem, kuri pārlikti viens otram perpendikulāri vai slīpi.

Krusta velve arhit. – velve, kurā viena caur otru apvienotas divas cilindra velves.

Abas tās [pirtis] novietotas pašā upes krastā, celtas guļbūvē, stūros krusta pakši .. Cimermanis 1, 64.

Klinta palīdz saimniecei izstiept garos goda galdus ar krusta kājām .. Indrāne 6, 43.

Novāca izbrauktos tilta dēļus, noņēma krusta baļķus un sāka rakt ārā satrupējušos grodus. Birznieks-Upītis IV, 120.

Šādām [viduslaiku celtņu] telpām bieži vien ir interesanti konstruktīvi pārsegumi – cilindra vai krusta velves vai liela šķērsgriezuma koka sijas. Literatūra un Māksla 75, 41, 8.

5. Spēļu kāršu suga, ko apzīmē ar āboliņa lapas vai ozolzīles shematizētu attēlu. Šīs sugas kārts.

Kapteinis sāka dalīt kārtis, un Vilks .. izklaidīgi ņēma tās pretī. Tur bija .. trīs dāmas – krusta, kārava un sirds. Imermanis 2, 86.

„Nu tik saturieties,” jokoja Kaulēns, slēpdams saujā krusta astotnieku. „Lūsim skopa roka, sevišķi, ja kāds latiņš jādod citam.” Lācis VI, 367.

6.vēst. Stabs ar šķērskoku augšdaļā nāves soda izpildīšanai, pienaglojot vai piesienot pie tā sodīto.

Nāve pie krusta. Mirt pie krusta.

Šie domu pretinieki ir uz sārtiem dedzināti, kārti, krustā sisti un cietumos mērdēti. Birznieks-Upītis 6, 176.

7. sarGrūtības, ciešanas. Kavēklis, traucēklis.

„Nokavēsies siens, nāks virsū rudzi, sastrēgs darbi. Nedod dievs tāda krusta!” [Saka saimniece.] Austriņš 1, 68.

„Nē, nē, tādu krustu – svešus puikas es savā mājā neņemšu!” Irma vēl stingrāk paziņoja. Sakse 7, 59.

8. novecKrustojums.

Bet, pie lielceļu krusta klusēdama, stāv kapsēta, Un arī tā ir dzimtenes daļa. Saulītis 15, 10.

pārn. Viņiem ir ko atcerēties: jaunību, laivu irkļu atbalsis pār zilajiem ūdeņiem, kuros līgojas ūdensrozes, un vēl sapņus par nākotnes ceļu krustiem. Zvaigzne 77, 14, 1.

Krusta karš vēst. – a) viens no astoņiem katoļu baznīcas iedvesmotiem karagājieniem no Rietumeiropas uz Tuvajiem Austrumiem (no 11. gadsimta līdz 13. gadsimtam); b) Pāvesta atbalstītais vācu feodāļu iebrukums slāvu un Baltijas tautu teritorijā (12. un 13. gadsimtā); c) intensīva bruņota cīņa; d) vēršanās (pret ko).

Romas katoļu baznīca sūtīja uz Baltiju misionārus, .. organizēja vācu krustnešus krusta kariem pret lībiešiem. Kalniņš 1, 32.

Sarkanā Krusta biedrība – starptautiska brīvprātīga sabiedriska organizācija, kas kara laikā sniedz palīdzību ievainotajiem, miera apstākļos – dabas katastrofās cietušiem iedzīvotājiem un veic profilaktiskus pasākumus slimību novēršanai.

Sarkanais Krusts – a)  Sarkanā Krusta biedrības emblēma, arī medicīniskās palīdzības zīme – sarkana krusta zīme (parasti uz balta fona); b) Sarkanā Krusta biedrība; c) sar. Ātrās medicīniskās palīdzības automobilis ar šādu emblēmu.

Es redzu divričus ar zīmi sanitāro: Uz zaļa brezenta – balts aplis, sarkans krusts .. Rudzītis 6, 7.

.. no kāda attēla pretim raudzījās pazīstamā seja ar baltu lakatiņu. Uz lakatiņa bija liels sarkans krusts. Saulītis 12, 88.

Uz sanatoriju viņa neaizbrauca, jo nebija naudas, un Sarkanais Krusts visus par brīvu nevarēja ārstēt. Birze 5, 109.

Aizbrauc Sarkanais krusts, .. desmit mašīnas un .. kara auto .. Zigmonte 1, 283.

Zilais krusts – veterinārās palīdzības zīme, emblēma – zila krusta zīme (parasti uz balta fona).

Krusta zirneklis – zirneklis ar raksturīgiem krustveidā sakārtotiem baltiem plankumiem uz sarkanbrūna vai melnbrūna vēdera mugurpuses.

Krusta zirneklis .. ir viens no mūsu [republikas] faunas lielākajiem zirnekļiem.. Latvija dzīvo 114.

Krusta zibens – krustveida zibens.

.. tas jau arī rādās esam ļoti bīstams zibens, vecie ļaudis to mēdza saukt par krusta zibeni un apgalvoja, ka tas noteikti kaut kur iesperot. Zigmonte 4, 106.

Krusta deja – kadriļas tipa četru pāru deja, kurā dominē polkas solis.

Vai kāds vairs prot veco krusta deju, kur bij straujums un plašums? Rozītis III, 131.

Krusta ceļš rel. – krustaceļš.

[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/llvv/]

krusts

1) das Kreuz: krustā sist, (ungew.) kalt, ans Kreuz schlagen. krustā kaltais dieva jē̦rs Tr. IV, 128. krustu mest, aizmest, pārmest, sich bekreuzen. [še mans krusts U., ich will’s beschwören.] Sprw.: muļkis nezin, ar kuŗu ruoku krustu pārmest. krustu ne·me̦zdams, ne·metis, über Kopf und Hals, eiligst: aizgājis krustu ne·me̦zdams LP. VI, 447. aizskrēja uz elli, krustu ne·metis LP. VI, 988, viņš nedabūja ne krusta aizmest Dünsb.;

2) das Kreuz als Orden, Ordenszeichen, als Abzeichen:

Jurģa krusts, das St. Georgenkreuz; sarkanais krusts, das rote Kreuz, zilais krusts, das blaue Kreuz; lietuvē̦na krusts, das Alppentagramm;

3) Kreuz zur Bezeichnung einer schwer drückenden Not, Qual:

katram savs krusts jāne̦s od. ruokā(s) od. priekšā. vai tur nav tīri krusts [od. krusta diena Biel. n. U.] ruokāvīrs ir sievai par krustu. krustu un bē̦das ciest, sein Kreuz und Leid tragen;

4) Kreuz, Treff: man krusti vien sanākuši;

5) Kreuz, in der Musik ein Erhohungszeichen um einen halben Ton;

6) der Plur. krusti, die sich kreuzenden Holzer der Haspel Grünh.;

7) krusti = krustceles, der Kreuzweg Mar. n. RKr. XV, 120;

8) krusti, Kreuzstiche Etn. III, 118;

9) meist der Pl., Kreuz im menschlichen und tierischen Körper: krusts [Dond.]; meist krusti sāp. un uz krustiem tas bijis tīri stīvs Etn. II, 86;

10) genitivische Verbindungen neben genitivischen Zusammenrückungen und Zusammensetzungen: [krusta stabs U., Kreuzesstamm.] krusta bē̦rns, krustabē̦rns, krustbē̦rns, das Taufkind, krusta ceļš, krustceļš, der Kreuzweg: šķiŗamies nu, māsiņas, uz tiem krusta celiņiem BW. 17604. sukā krusta kumeliņu, das Pferd, das das Kind zur Taufe bringt BW. 1327. [Būga lässt Zeitschr. f. slav. Phil. I, 44 (hier nennt er auch li. krùstas „Beichte” und krùstyties „beichten”, die aus dem Le. entlehnt seien) und Изв. XVII, 1, 3 le. krusts aus einem wruss. *кръстъ > крьстъ entlehnt sein, wobei er als auf eine Parallele auf le. rutks, ostli. rudikas aus einem wruss. *ръдькъ > рьдькъ verweist. Aber aus dem Wruss. sind keine Spuren eines *кръстъ bekannt, und neben belegtem крьстъ (woher ostle. krists) ist ein *кръстъ nicht gerade wahrscheinlich; dazu kommt, dass gerade im Ostle., das ans Rassische grenzt, krists üblich ist, während krusts im mittleren und westlichen Gebiet gesprochen wird. Eher ist also vielleicht anzunehmen, dass krusts ans krists unter dem Einfluss des la. crux entstanden ist, das die Letten von der katholischen Geistlichkeit doch wahrscheinlich zu hören bekamen.] [Sagatavots pēc: ME II : 289–290]

krusts – krysts, kristeņš (dem.)

[http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]

krusts – krusc(-ts), vsk. ģ. krusta, ak. krustu.

1. Krusts. [bērēs] krustu nesa ùn lika àizgùojeja krusdâls vòi krustmaîta. vìrs bazneîcas trņa ir krusc(-ts). krustu vàr tuôlu redzêt.

2. Krusta veidā izbūvēta tītavu daļa. pimù, kod suôki teît uz matules, to dîga golu pìsìeji pì šņùres vòi pì bàntes ùn to apsìeji ap matules vîna krusta golukotrâ krusta golâ bej tuôc(-ds)lèiks izgrîsc(-zts) kùks àr abîm golîm uz aûkšu(-gšu).

3. Grūtības, bēdas, smagi apstākļi. pavisàm moz kas ùtru ràizi precejâs, pìtika àr vînu ràizi tùo krusta. [Sagatavots pēc: Balode, Jansone 2017 : 544]

Ar zobenu (arī ar uguni) un krustu – ar militāru akciju, vardarbību, ko atbalsta vai organizē baznīca.

Bēg kā velns (arī žīds) no krusta sar. – saka par tādu, kas ļoti baidās, vairās no kā.

Aizgājis (arī aizskrējis), krustu nemezdams (arī nemetis) sar.– saka, ja kāds aizbēdzis lielā steigā.

(Pār)vilkt krustu (pāri) – a) (pār)svītrot (ko); b) attiekties (no kaut kā).

Nest savu krustu – paciest grūtības, ciešanas.

Ņemt savu krustu uz pleciem – nevairīties grūtību, ciešanu.

Noveļas kā krusts (arī slogs) no kakla, arī krusts (arī slogs) no kakla nost sar– saka, ja izdodas atbrīvoties no kā grūta, nomācoša.

(Kā) krusts (arī nelaime, slogs, posts) uz kakla (arī kaklā) sar. – saka par kaut ko ļoti apgrūtinošu, nepatīkamu.

Krusts un bēdas – a) relneveiksmes, nelaimes, kas seko cita citai; b) cilvēks, kas citam sagādā daudz rūpju, raižu.

[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/llvv/]

Ne krusta (reti krustu) nemetis – lielā steigā (doties, bēgt projām).

Nezināt ne krusta mest novec. – galīgi nekā nezināt.

Pārvilkt (vilkt pāri) krustu kaut kam – pilnīgi atteikties no kaut kā, izbeigt, aizmirst kaut ko.

Kā velns ar krustu sar. – saka, ja kāds ļoti nopūlas, nomokās.

[Sagatavots pēc: LFV 2000 : 561, 563, 1333]

Arhitektūrā – krusta puķe.

Astronomijā un ģeodēzijā – krustsDienvidu Krustsokulāra krusts.

Inženierzinātnēs un mašīnbūvē – Maltas krusts, krusta sējumskrusta velvekrusta līniju rastrs, iesiešana ar krusta tapu.

Lauksaimniecībā – krustikrusta zars, krustu skriemeļi, diagonāls krusts.

Medicīnā – krustu kaulskrustu pinumskrustu sāpesSarkanais Krusts.

Sportā – krustskrusta tvērienskrustsolis.

Vides zinātnēs – krusta šķēlums, krusta karu laiks, gaismas krusts.

Priekšvārdi – Krustiņš; KristsKrista.

Uzvārdi – Krusts, Krusta; Krustiņš, Krustiņa; Krustkalns, Krustkalne; Kristiņš, Kristiņa; Kristkalns, Kristkalne. 

Vietvārdi – Krusta dīķis, dīķis Smiltenes novadā; Krusta druvas, lauks Alūksnes novadā; Krusta iela, iela Langstiņos; Krusta iela, iela Liepājā; Krusta iela, iela Salacgrīvā; Krusta kalns, kalns Alūksnes novadā; Krusta kalns, pauguru grupa Dobeles novadā; Krusta līcis, ezera līcis Salas novadā; Krusta mežs, mežs Apes novadā; Krustabaznīcas iela, iela Rīgā; Krustagrāvis, grāvis Madonas novadā; Krustakalni, pauguru grupa Inčukalna novadā; Krustakmens, akmens Alūksnes novadā; Krustakmens, viensēta Gulbenes novadā; Krustakmeņi, viensēta Dagdas novadā; Krustakrogs, mazciems Vecpiebalgas novadā; Krustakrogs, viensēta Jaunjelgavas novadā; Krustalīce, upe Gulbenes novadā; Krustalīča priedes, mežs Salas novadā; Krustlīči, viensēta Salas novadā; Krustalīči, viensēta Jēkabpils novadā; Krustkalnu kapi, kapsēta Amatas novadā; Rūnu krustakmens, akmens Mazsalacas novadā; Silenieku krustakmens, akmens Alūksnes novadā; Krustpils, dzelzceļa stacija Jēkabpilī; Krustpils, pilsētas daļa Jēkabpilī.

Ergonīmi – Krusts, apbedīšanas birojs Rīgā; Krusta 1, dzīvokļu īpašnieku biedrība; Krusta baznīca, baznīca Rīgā; Krustakrogs, kafejnīca Mārupē; Krustsolis, SIA Baldonē; Latvijas Sarkanais Krusts, biedrība; Latvijas Sarkanā Krusta jaunatne, biedrības „Latvijas Sarkanais Krusts” struktūrvienība; Rīgas Stradiņa universitātes Sarkanā Krusta medicīnas koledža, izglītības iestāde; Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīca, SIA Smiltenē.

krusts, no senkrievu kpьcтъ ‘t. p.’ (> krievu kpecт) > latviešu krists ‘krusts’, kas vēl sastopams augšzemnieku un vidus dialekta austrumu izloksnēs. Savukārt senkrievu vārds no senaugšvācu Christ ‘Kristus’. Neskaidrs ir jautājums par u formā krusts. Izteikts uzskats, ka tas ir no baltkrievu * kpъcтъ vai kontaminācijā no Krists un latīņu crux ‘krusts’, ko latvieši dzirdēja baznīcās (Endzelīns). No šā latīņu vārda arī viduslejasvācu kruzekrucekruse.

Iespējami arī citi problēmas risinājumi. Latvijas iedzīvotāji iepazinās ar kristīgo ticību ne vien no austrumiem (no slāviem), bet arī no rietumiem, un daži ar kristīgo ticību saistīti vārdi šādā ceļā latviešu valodā ieviesās no senskandināvu (vai senzviedru, sendāņu) valodas, piemēram, mūks. Arheoloģiskajos izrakumos atrasti daudzi seni Rietumu cilmes metāla krustiņi, un iespējams, ka arī krusta nosaukums Latvijas rietumdaļā sākotnēji (9.–11. gs.) veidojies skandināvu valodu ietekmē. Senskandināvu kross ‘krusts’ izrunāja ar šauru o, un kuršu vai citas senās Latvijas tautības valodā to varēja aizgūt formā *kruss. Formu krists un *kruss kontaminācijā varēja izveidoties krusts.

Vēl cita iespēja, ka formu ar u ietekmējis kāds mantots vārds ar līdzīgu nozīmi un skanējumu. Latīņu crux ‘krusts’ (sākumā ‘apaļš stabs’) pamatā ir indoeiropiešu *(s)ker- ‘griẽzt, liekt’ atvasinājums *kreuk-: *kruk-, no kā arī latviešu kruknēt ‘tupēt, būt salīkušam’, un šās cilmes latviešu vārdi grūti saistāmi ar krusts. Taču ir citas iespējas. Piemēram, blakus verbiem krautkraustīt varēja būt *krūt*krūstīt un *krust*krustīt ‘sakrist, sagāzties vienam virs otra; (trans.) samest, sagāzt vienu virs otra, citu virs cita’.

Cita iespēja, ka arhaisms *krusts no verba *krust ‘grūst, dauzīt, sist’, kura iteratīvs ir apvidvārds krausēt ‘stampāt, sist ar nūju’. Kontaminācijā ar vārdu krists šis *krusts varēja iegūt jaunu nozīmi, turklāt abu vārdu asociāciju varēja veicināt savienojumi ar sist („sist krustā”, „krustā sistais”).

Tautasdziesmās krusts ne vienmēr ir reliģiskā nozīmē; tā ir simboliska zīme.

Vārds krists ‘krusts’ aizgūts līdz 12. gs., bet nav ziņu par formas krusts izplatīšanās sākumu. Tas minēts 16. gs. tekstos. [Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 430–431]

angļu ‒ cross

baltkrievu ‒ крыж

franču ‒ croix

igauņu ‒ rist

krievu ‒ kpecт

lietuviešu ‒ kirsti

somu ‒ ylittää

ukraiņu ‒ хрест

vācu ‒ das Kreuz

Baidās kā pūķis no krusta.

Dievu tēvu teikdams, krustiņu piemezdams.

Tu bīsties kā velns no krusta.

Dievu lūdz, velnam met krustu.

Ikvienam savs dzīves krusts jānes pacietīgi.

Kad pirmo reizi ierauga jaunu mēnesi, tad vajag krustu pārmest.

Kad zirgu ved jaunā vai svešā stallī, tad ar kreiso kāju jātaisa krusta zīme, lai lopiņam nekas ļauns nelēktos.

Lai, braucot uz ceļa, nelaime negadītos, tad, pirms sēžas iekšā važās, jāaizmet zirgam ar pātagas kātu trīs krusti priekšā un jāteic: „Dievs augstais, stāv tu klāt!”

Ja zirgu lietuvēns moka, jāuzgriež uz dēļa lietuvēna krusts un jāpieliek viņam tuvāk.

Lai zirgus nemocītu lietuvēns, tad uz staļļa durvīm jāuzvelk piecu pakšu krusts un jāpiesit pūce.

Es, māmiņa, jauna miru,

Manu pūru izdaliet:

Cimdi, zeķes ormaņam,

Kreklis krusta nesējam,

Manas dobes racējam

Smalka balta vilnainīte. [LD 27812-7]

Pirmo nakti dvēselīte

Gulēs krusta galiņā;

Otru nakti, trešu nakti

Eņģelīšu rociņās. [LD 27619-0]

Kam, Jānīt, zirgu sēji

Mana krusta galiņā?

No šās dienas par trīs dienas

Gulēs’ smilšu kalniņā! [LD 27795-0]

Sniedziņš sniga, putināja,

Meža putni kāzas dzēra.

Tur sajāja brieži, lāči

Lūsas meitas panākstos.

Ko dabūja brieži, lāči

Lūsas meitas panākstos?

Tur dabūja krusta dvieli,

Alvas lietas pirkstainītes. [LD 2685-2]

Krusta puķe krustim auga

Mīļas Māras dārziņā.

Kura meita godu tura,

Tai nopina vaiņadziņu;

Kura godu neturēja,

Ne zariņa nenolauza. [LD 6621-4]

Dievs man deva krusta bērnu

Pašā ziedu laiciņā;

Magoniņu vietu taisu,

Rožu klāju paladziņu. [LD 1719-0]

Krusta tēvs, krusta māte,

Pērc man krusta kumeliņu:

Lai es aru, lai ecēju

Ar to krusta kumeliņu.[LD 1841-0]

Es izgāju krusta pili,

Krusta bērnu meklēdama,

Krusta nauda saujiņā,

Krusta drēbes padusē. [LD 1612-0]

Krusta tēvs, krusta māte

Pirks man krusta kumeliņu;

Gara mēle solijot,

Īsas rokas iedodot. [LD 1842-1]

Metat naudu, krusta tēvi,

Krusta mātes nemetat:

Krusta mātes kreklus šuva

Līdz kājiņu galiņam. [LD 1798-0]

Krusta tēvs, krusta māte,

Vediet mani pie krustiņa!

Gribēj’ mani tēvs, māmiņa

Bez vārdiņa audzināt. [LD 1344-1]

Krusta mātes vaine bij,

Ka pādīte nestaigāja:

Kam kājiņas neatlaida,

No krustiņa atstādama. [LD 1361-0]

Izbraukoju svešu zemi

Ar jaukū volūdeņu:

Kura vaca, krysta mote,

Kura jauna, tej moşeņa. [LD 26388-1]

Ķēniņa meita zārkā

Viens tēvs mirdams piesacījis savam dēlam: „Kad es nomirstu un tu mani ar radiem un draugiem esi pavadījis, tad neej no kapsētas ar citiem reizē uz mājām. Ej viens pats pa citu ceļu un to pirmo, ko iedams satiec, saderi par draugu, un klausi, lūdzams, viņa padomam, tad tev klāsies labi.”

Tēvs nomiris – apglabājuši, un, kad nu dēls pa sānu teku gājis mājā, saticis staltu, jaunu puisi, sniedzis tam roku un derējis draudzību. Labi. Te pēc kāda laika jaunais draugs skubinājis dēlu laivu taisīt un pa jūru preces vadāt. Labi. Nu braukuši, braukuši ar precēm pa jūru, uzbraukuši vienu pilsētu, kurā pagānu ķēniņš dzīvojis, un tam bijusi elku baznīcā velna apmākta meita, gulējusi tur nomirusi.

Tad draugs teicis: „Tai baznīcā neej!”

Bet dēls atcerējies paradumu: ja baznīcai garām ej, ieej, mazākais, ja vairāk ne, tēva reizi noskaitīt un krustu pārmest – un iegājis. Līdz iegājis, pagānu ķēniņš vairs nelaidis ārā: lai izsargājot viņa velna apmākto, nomirušo meitu trīs naktis no vietas.

[Pēc drauga padoma dēlam izdevies nosargāt ķēniņa meitu un atsvabināt viņu no ļaunuma. Tā viņš apprecē izglābto ķēniņa meitu. Bet nu atnācis arī draugs un paģērējis pēc agrākā līguma pusi no ķēniņa meitas. Nekas nelīdzējis, viņš paņēmis ķēniņa meitu un pārcirtis to vidū pušu.]

Kad draugs sievu pārdalījis uz pusi, atraduši sievas sirdī zalkti. Draugs zalkti izņēmis, iesviedis jūrā, paņēmis sacirstos miesas gabalus, salicis rūpīgi kopā, iepūtis pa muti un nāsīm dvašu – tūliņ sievai miesa sadzijusi, viņa cēlusies augšā un nu bijusi otrutiek tik daiļa kā papriekšu. To padarījis, draugs piepeši pazudis.

[http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr03/0300117.htm]

Burvis zārkā

Reiz kāds burvis mirdams teicis saviem dēliem, lai šie paši viņu uz kapsētu nevedot, bet lai pieņemot vedēju. Tiklīdz tēvs nomirst, dēli pieņem arī vedēju. Bet zārks ir tik smags, ka zirgs ne pavilkt. Ar mokām līdz pusnaktij vīrs aizkuļas līdz mežam, domā – apsēdīsies un atpūtinās zirgu. Bet, tikko vedējs atsēstas, te mironis spers zārkam galu vaļā. Vīrs tomēr nav no muļķiem, nogriež pīlādžu klūgas, noklūgo zārku un brauc tālāk. Līdz pusnaktij notiek līdz otram mežam, vīrs nu atkal domā atpūtināt zirgu, bet, tiklīdz apsēstas, mirons sper otrreiz zārkam galu vaļā un klūp vīram mugurā. Par laimi, vīrs dabū uzsprukt trijžuburu priedē. Tiklīdz vīrs ir uz pirmā žubura, mirons kremt pirmo žuburu nost, vīrs tamēr kāpj uz otra žubura. Mirons sāk krimst otru, vīrs tamēr uz trešā. Mirons sāk krimst jau trešo žuburu, kad, par laimi, gailis iedziedas un mironim jāiet atpakaļ zārkā.

Nu vīrs brauc atkal tālāk. Ap pusnakti jābrauc garām kādai mājai, kur svin kāzas. Mirons sper zārkam galu vaļā un vedējam virsū. Tam palaimējas iemukt kādā kāzu mājā, bet visi kāzinieki jau apgulušies. Vedējs apsēžas starp brūtes un brūtgāna svecēm. Tiklīdz kā mirons nāk no labās puses, tā šis grūž brūtgāna sveci degunā; tiklīdz no kreisās puses, tā brūtes sveci.

Beigās mirons sāk apstaigāt kāziniekus. Iet pie viena, tam krusts priekšā, iet pie otra, trešā, arī tiem krusts priekšā. Beidzot pēdējo atrod bez krusta. Šis tūlīt pie kakla klāt un sāk sūkt asinis. Piesūcies saka vedējam, lai nu vedot uz kapiem. Nu šis likšot šo mierā. Vedējs nu viegli varēja aizvest uz kapiem.

[http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr03/0300304.htm]

Krustu kalniņš

Kādas pāra verstis no Aizkraukles vecās pils uz augšu atrodas Daugavas krastā Aizkraukles muiža. Starp pili un muižu ir liels līdzenums. Šim līdzenumam vidū ir liels paaugstinājums: Krustu kalniņš. Še esot bijuši veci bruņinieku kapi, un, tādēļ ka bruņinieki, kristīgi ļaudis būdami, likuši saviem kapiem krustus virsū, tad no tiem kalniņš dabūjis vārdu: Krustu kalniņš. Tagad muižas labības šķūnis tur uzcelts. Šo labības šķūni māņticīgi ļaudis ieskata par lielu biedēkļu mājokli. Tālāki uz augšu, verstis sešas no vecās pils, abi Daugavas krasti tā Vidzemes, kā Kurzemes malā, saiet līdz pašam ūdens līmenim. Šie krasti ir kokiem apauguši, un mazi kājceliņi noved pie pašas Daugavas. Šos celiņus nosauc par Asins celiņiem.

Še reiz kauja bijusi – tāda, ka pa minētiem celiņiem asinis strāvām plūdušas, no kam celiņi dabūjuši šo nosaukumu. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15H0509.ht]

Tabakdozes kalns

Lielceļa malā starp Vecgulbeni un Alūksni ir tā saucamais Tabakdozes kalns. Reiz pa ceļu gājis viens vīrietis no Vecgulbenes uz Alūksni, tas esot bijis ļoti piekusis un izsalcis. Viņš atsēdies uz kalna ceļmalā un gribējis iešņaukt tabaku, bet tabakas doze, kā par nelaimi, bijusi tukša. Tas lūdzis garāmgājējiem tabaku, bet tie neviens neesot devuši. Vecītis no rīta atrasts tai vietā nomiris, un tas ticis apgalvots, ka vecītis nomiris tabakas badā. Taisni tai vietā atrodas akmens, kurā ir iekalts krusts un tabakdoze, kas vēl tagad līdz mūsu dienām ir uzglabājies vesels. [LTT 1991 : 120]

Tabakas kalns

Netālu no Skaistkalnes uz Rīgas lielceļa atrodas neliels kalns. Tas atrodas mežā, un to sauc par Tabakas kalnu. Veci ļaudis stāsta par šo kalnu savādas lietas. Reiz viens vecs vīrs, drusku iereibis, nācis no Skaistkalnes miesta mājās. Nakts bijusi tumša, kā jau rudenī. Vīram bijis jāiet pār kalnu. Līdzko šis uzkāpis kalnā, redzot: viens glīti ģērbies kungs iznākot no meža un prasot, vai vīrs smēķējot. Vīrs, nabadziņš, nobijies un teicis: „Nē!” Domājis, ka kungs tad laidīs vaļā, bet maldījies. Velns tūliņ paņēmis vīru un sācis nest. Velns vīru nesis pa kalniem, pa lejām, līdz beidzot vīram sācis apnikt un tas pārmetis krustu. Velns to pamanījis un licies vēl ātrāk nest. Te uz reizi vīrs dzirdot no tālienes skaistu mūziku spēlējam. Vīrs domājis, ka nu jau ātri būs miests, bet nekā. Pēc neilga laika ieraugot caur bieziem krūmiem uguni spīdam. Iznākuši no meža un atradušies liela puķu dārza vidū. Tur ieraudzījuši lielu pili. Pils bijusi apgaismota tūkstošu ugunim. Tur dzertas kāzas. Iegājuši iekšā lielā zālē. Zālē glīti ģērbti kungi, vidū stāvējusi sieviete. Tai šovakar dzertas kāzas. Dancots visu nakti bez atpūtas. No rīta vīrs atradies, uz tā paša kalna guļot, no kura velns to sācis nest. Vēlāk dabūjuši zināt, ka viena meita tai naktī pakārusies. Vīrs aizgājis uz mājām un redzēto pastāstījis citiem: kalnu iesaukuši par Tabakas kalnu. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15H0537.htm]

Akmeņi

Ķieģeļu pagasta Siliņu mājās ceļa malā atrodas maz ievērojamas bedres malā nosirmojis, ar vairāk krustiem un zirgu pakaviem apzīmēts akmens, tā sauktais Krusta akmens. Senākos laikos te dzīvojusi tāli jo tāli pazīstama skaistule. Divi kaimiņu jaunekļi to ielūkojuši, un katrs gribējis precēt. Tad jaunekļi nolīguši zirgā par diezgan plato Vilka bedri pāri lekt: kurš vesels pārjāšot, tam pieder skaistule. Mēģinājuši, bet abi iekrituši bedrē un nositušies. Turpat jaunekļus aprakuši un uzcēluši par piemiņu akmeni ar vairākiem krustu un pakavu iecirtumiem. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15H0604.htm]

Embūtes Krusta avots

Ne visai tālu no Embūtes pils aiz mācītāja muižas ir tagad kapi, un netālu no tiem kapiem krogs, ko vēl tagad par Krustakalna krogu sauc. Vecos laikos tur atradies tā sauktais Krusta avots, kurā bijis redzams starots zelta krusts. Šim krustam bijis savāds spēks dziedināt slimniekus, kā aklus, tizlus, kroplus utt., jo visi, kas tur mazgājuši kādu slimu locekli, palikuši veseli, ja tik tas krusts tur parādījies.

Tā arī reiz kāds reiznieks, dzirdēdams par šo brīnišķīgo avotu runājam, aizgājis to raudzīt. Gribēdams izprovēt viņa spēku, viņš mazgājis tai avotā sava šuneļa aklo aci. Šunelis nu gan dabūjis redzīgu aci, bet avots, sadusmojies par tādu sagānīšanu ar lopa mazgāšanu, nav vairs ilgāki palicis savā vietā, bet aizgājis uz Kalvārijas svētiem kalniem leišos. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15H0310.htm]

Augi

Drošsirdīgs zaldāts zinājis, kur paparde zied, un apņēmies to iegūt. Naktī nogājis turp, nostājies zināmā vietā un, krustu mezdams, lasījis dziesmu grāmatā. Nu nākuši visādi spoki, gribējuši viņu aizbaidīt: rādījušies rūcēji zvēri, vēlušās kamoliem čūskas virsū, bet zaldāts nebijies, zinādams, ka tie viņam neko nevar darīt. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15L0106.htm]

Piļs kolns

Treis versti nu Rēzeknis piļsātys, pa Viļānu ceļu, Ūzulmuižys pogostā ir vīns kolns, kurs saucās par Piļs kolnu. Iz tuo kolna naaug nikaida zuole, jis ir pavysam plyks. Apleik kolna aug daudz kūku: apsis un bārzi. Vaci ļauds stuosta, ka daudz godu tam atpakaļ iz ituo kolna beja vīna lela piļs un taipat bazneica. Tymā bazneicā beja bazneickungs, kurs ar taipat dzeivuoja tymā pilī. Tys bazneickungs dzeivuoja uz šuo pasauļa daudz godu un beja cīši Dīva baileigs, un lyudze Dīvu ar vysu sovu sirdi. Cik tī laika puorguoja, itys bazneickungs suoka daudz grākuot, un pats Dīvs navarēja jau vairuok vērtīs uz juo nataisneibom. Vīnu godu taišņi uz Leldīnis dīnys nu Leluos sastdīnis sazalasejās uz bazneicu daudz ļaužu nu vysu pušu. Taišņi divpadsmit stundēs naktī, kod bazneickungs pacēle krystu un aizdzīduoja: „Krystus augšon cielīs, aleluja.” Tū pat minotu pazacēle lels viejs un lels pārkiuņs, aizatreisē vysa zeme un bazneica ar vysim ļaudim, un tei piļs puorkryta caur zemi, un uz tuos vītys palyka plykums. dzaltoni smilkši. Ļauds stuosta, ka kas grib zynuot, ka rikteigi tī ir zam zemis bazneica, tys lai atīt iz tuo kolna taišņi zam Leldīnys sastdīn divpadsmit stuņdēs naktī, tod dzierdēs, kai tī zam zemis zam tuo kolna zvona zvoni, spielej vargani un dzīd ļauds. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15H0539.htm]

Veļi māžojas

Myužeigu duseišonu! 50 godu atpakaļ man nūmyra veirs Jezups. Pēc juo nuoves es kotru nakti dzierdieju, ka nazkas staigoj pa ustobys viersu. Reitā izkuopu augšā un nikuo naatrodu, bet sincēs un uz pogolma beja bosu kuoju pādi. Tai namīrīgi gulieju ostoņas naktis. Deveitā naktī myuseji vysi aizguoja kultu, paliku es vīna poša. Nu vokora pamoluse, pīkusu un atguoju atsagult. Muna gulta stuovieja car sīnys molu un gaugals pi lūga. Atsagulu – vēļ nabeju luogā pīmyguse, dzieržu: nazkas puoršliuc par mani un nūsavej pi sīnys. Par reizi man puorskrēja šārmys – dūmuoju: te lobuo Dīva nav. Apjēme bailis, ka i pakustēt navaru. Drusku atsajāguse, taukstu un satauksteju rupu, rupu kraklu. Tryukusēs nu gultas, puormetu kristu un, īguojuse kambarī, molu da reita. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15H0539.htm]

Lielmāte iedomājusies, ka viņai garšo zemnieku ceptie kviešu rauši. Tā nu katru sestdienu no nozīmētām mājām divām sievietēm bijis jānes rauši. Tas visa pagasta saimniecēm nav paticis, jo, raušus cepot, taču jāliek klāt viss labākais. Sarunājušas izdarīt tā, lai rauši nebūtu vairs jānes. Labi, domāts – darīts. Sestdienā zemnieces, raušus atnesušas, vēl grozās, grozās, tad viena zemniece sadūšojas un sāk runāt:

„Vai, lielmātiņ, cik jums skaistas, mīkstas, baltas rociņas! Mums jau gan tādas nevar būt; mēs jau ejam kūtī, ārdām mēslus, ņemamies tāpat ar saviem mazajiem bērniem, mums gan tās rokas tādas melnas, melnas. Bet, kad mēs sestdienās mīcām, āreče še, to mīklu, tad jau tās rokas mums paliek drusku baltākas.”

Tā mūsu lielmātei uzreiz pārgājusi visa apetīte uz zemnieku plāceņiem, un zemniecēm krusts bijis nost no kakla. [Latviešu tautas anekdotes 1992 : 57]

Krusts latviešu mitoloģijā bieži sastopams kā aizsargzīme pret dažādiem ļaunumiem. Krustu iecirta durvju un logu palodās, pat durvju noslēdzamajā kloķītī, lai ļaunie gari nevarētu iekļūt telpās. Sastopami arī ar gaiļa asinīm uz durvīm uzziesti krusti. Ar krustu nodrošināja arī konstruktīvus savienojumus un trauslākās darbarīku vietas. Vecās ēkās iecirta krustu pamatnīcu pakšos visos četros stūros un krustveida iedobumā ielika pīlādžu krustu, lai pasargātu no zibens un degšanas. 19. gs. sākumā pīlādža koka krusta vietā dažkārt lietoja t. s. krusta rubli. Izcila vieta krustam ir arī latviešu rakstos, gan audumos, gan kokgriezumos utt.

Latviešu ticējumos kapu krustam piedēvē spēju remdēt zobu sāpes un dziedēt slimības, piemēram, drudzi, tas noder arī burvībām. Kapu krustu nedrīkst bojāt, jo tā sanikno mironi. Lai mironis zina, ka viņu apciemo, jāpakustina krusts. Vietā, kur notikusi slepkavība vai cilvēks gājis bojā, uzsprauž krustu, lai dvēsele nemaldās apkārt. Krustu sprauž arī uz krustceļiem, lai baidītu Velnu. Ir ziņas no 17. un 18. gs. par ziedojumiem pie krusta (bērnu un dzīvnieku vaska figūras u. c.). Plaši pazīstama īpašu koka, galvenokārt pīlādža vai skalu, krustiņu lietošana, sevišķi pret nelabiem gariem. Šī tradīcija saistāma ar krucifiksu, bet daļa ticējumu ir vecāka, jo krusta zīme pazīstama gandrīz visām tautām arī pirms kristietības.

Pret lietuvēnu ir īpašs lietuvēna krustsKrusta zīme aizsargā arī no miroņiem, lai tie nenāk atpakaļ. Vilkaci var pārvērst par cilvēku, ja uzgriež uz maizes deviņus krustus un dod tam to apēst. Pūķi var nosist ar pīlādža rungu, kam uzgriezti 3 x 9 krusti. Pret pērkonu velk trīs krustus un trīs ķēniņu vārdus Zvaigznes dienā. Cilvēka dzīves gaitas arī nodrošina ar krusta zīmi. Jaunu māju ceļot, katrā paksī iecērt krustu, gulēt ejot, uzvelk krustu uz spilvena u. tml. Kāzu paražās krustu cērt ar zobenu durvīs un citur vai arī zobenu simboliski aizstāj ar pātagu un izdara krustīšanas darbību. Ļaunumu var atvairīt arī ar krusta zīmi, kas izveidota no krustā saliktiem priekšmetiem. Lai neiesper pērkons, krustā liek krāsns slotu un kruķi. Raganu, kas laižas pa gaisu, var apturēt, saliekot krustā divus kociņus. Asinis netek, ja pār ievainojumu krustā pārliek divas zāles. Pīlādzis un kadiķis aizsargā pret pērkonu, jo tiem „krustiņš ogas galiņā”. Ievēroti arī krusta akmeņi, pie kuriem upurēts. [Mitoloģijas enciklopēdija II 1994 : 195–196]

Lietuvēna krusts – latviešu mitoloģijā ģeometriska figūra, galvenokārt piecstūru zvaigznes veidā, ko lieto aizsardzībai pret lietuvēnu u. c. ļaunumiem. Lietuvēna krusts no buramajām grāmatām pārgājis buramo vārdu formulās un vēlāk kļuvis patstāvīgs līdzeklis pret ļaunumu. Pēc latviešu tautas tradīcijām lietuvēna krustam ir lielāks spēks nekā parastai krusta zīmei. Ja uz kūts sliekšņa, mājlopa muguras un citur uzvelk lietuvēna krustu, tad lietuvēns nevarot viņu jāt. Dažkārt iegrieza lietuvēna krustu uz mājlopa ragiem, nagiem un krustiem, bet tas bija jādara vienā paņēmienā, piemēram, griežot nedrīkstēja atcelt šķēres no spalvas. Arī citā veidā velkot lietuvēna krustus, tie (izņemot sešstūru krustu) bija jāpabeidz vienā paņēmienā.

Cilvēku no lietuvēna glābj, no visām pusēm uzmetot lietuvēna krustu; to uzvelk arī uz sienām, gultām u. c. Dažreiz lietuvēnu varot atbaidīt tikai ar deviņstūru lietuvēna krustu. [Mitoloģijas enciklopēdija 1994 : 203]

Māras krusts veidojas no pieciem zelta krustiņiem, izsakot gan pilnību, gan noslēgtību. Ir divi Māras krusti – slīpais un taisnais. Slīpais simbolizē vieliskās pasaules aktīvo, dinamisko stāvokli, taisnais simbolizē nedzīvo matēriju.

Lieta, kam uzvilkta šī zīme, simboliski tiek ziedota Mārai, pretī saņemot tās svētību un aizsardzību, tādēļ, cepot maizi, slīpo Māras krustu liek uz klaipiņiem. Taisnais Māras krusts veido aizsarglauku, to lieto aizsardzībai, apturētai kustībai, piemēram, saimniece pelnos uz nakti ievilka šo zīmi, lai oglītes saglabātos karstas līdz rītam. [..]

Slīpo Māras krustu uzvelk maizei vai jebkuram ikdienā gatavojamam ēdienam, lai būtu sāta sajūta un svētība. [Ektermane 2018 : https://www.la.lv/maras-zime-pamatigums-drosiba-un-augliba-speka-zimes-skaidro-brigita-ektermane]

Viena no latviešu kultūras savdabībām ir tā saucamā krusta koku tradīcija, kuru Gulbenes apkārtnes ļaudis ir spējuši saglabāt līdz pat mūsu dienām. Līdz mūsdienām ir izdzīvojis pats tradīcijas kodols – bērēs, vedot aizgājēju uz kapsētu, zināmā kokā tiek iegriezts krusts, lai mirušā cilvēka dvēsele netiktu tālāk par iegriezto krustu un netraucētu palicējus. Krusta koku tradīcija senāk bijusi izplatīta arī Madonas, Cēsu, Valkas un droši vien arī Alūksnes rajonā. Ārpus Latvijas krusta koki vēl šodien ļoti plaši zināmi Dienvidigaunijā, savukārt Dienvidsomijā un Krievijas teritorijā starp Somu līci un Lādogas ezeru šī tradīcija iznīkusi jau līdz 20. gs. sākumam. Pēc somu zinātnieku pētījumiem, krusta koku tradīcija šajā reģionā radusies vienlaikus – ap 16. un 17. gs. miju reformācijas (luterticības ieviešanas) iespaidā. Par Latvijas krusta kokiem senākās liecības saglabājušās tikai no 19. gs., tomēr šī tradīcija kādreiz bijusi izplatīta arī teritorijā starp Liepu Cēsu novadā un Siguldu, tikai tur krusti nav griezti kokos, bet klintīs un alās. Piemēram, tā saucamajā Krustu klintī no vairākiem simtiem zīmju apmēram 200 ir krusti.

Agrāk krusta griešana bija svarīgākais rituāls krusta koku tradīcijā, tomēr bez krusta griešanas pie koka veiktas arī citas darbības. Viena no šādām darbībām bija bēru mielasts. Tāpat gan Latvijā, gan Igaunijā un Somijā reizēm pie iegrieztā krusta ar naglu piesists arī papīra vai auduma pušķis. Mūsdienās kokā parasti iegriež tikai parasto baznīcas krustu. Gadsimta sākumā griezuši arī slīpos krustus un īpatnējus krustus, kam pie pamatnes ir četrstūris jeb „kapiņš”. Klintīs iegrebti ļoti dažādi krusti – ar jumtiņu, krusti aplī, krusti ar noslēgtiem galiem un citi.

Neņemot vērā dažādo varu negatīvo attieksmi, krusta koku tradīcija ir izdzīvojusi līdz mūsu dienām, diemžēl šobrīd tā acīm redzami iznīkst. [Laime 2004 : https://old.aluksniesiem.lv/laikraksta-arhivs/ko-jus-zinat-par-krusta-kokiem-52778]

Krusts ir tradicionāls kapsētu iekārtas priekšmets. Tas parasti darināts no koka, akmens, kalts dzelzī vai atliets čugunā. Pirmā pasaules kara laikā un 20. gs. 20.–30. gados veidots arī betonā. Krusts kā mitoloģijas ornaments pasaules kultūrā sastopams jau aizvēsturē. Latvijā tas redzams uz akmens laikmeta darbarīkiem, rotaslietām; kā pavarda sargātājs vēlākajos gadsimtos tas iecirsts namu pakšos, durvju un logu palodās. [..]

Krišjāņa Barona „Latvju dainās” ievietotajās seno ļaužu atmiņās, aprakstot bēru rituālu, krusts pieminēts tikai garāmejot. Tā kā attiecīgais dainu sējums klajā nāca 1909. gadā, var pieņemt, ka atstāstījumos minētie fakti aizsniedzas vismaz līdz 19. gs. vidum. Tā kāda Jelgavas apriņķa zemniece atceras, kā, sekojot senai tradīcijai, nelaiķa mājās virs zārka nokrauti ziedojumi pakaļpalicējiem. Dodoties pēdējā ceļā, samestās mantas noņēma no zārka, piesēja pie krusta un veda līdz uz kapsētu. Pēc krusta ierakšanas tās noraisīja un pārveda atpakaļ mājās. Kāda cita jelgavniece atceras, ka krustam bēru gājienā ierādīta nozīmīga vieta – to veda tūlīt aiz zārka.

Aptuvenu priekšstatu par krusta izskatu sniedz neatkarīgās Latvijas laika etnogrāfiskajās ekspedīcijās iegūtie materiāli. Tie liecina arī par samērā augsto seno amatnieku estētisko izpratni. Attēli liecina, ka jau 19. gs. koka krusts ir arī savdabīgs mākslas darbs, kurā nav grūti saskatīt gan no zemnieciskajā barokā patapinātām akmens formām pārņemtus motīvus, gan arī augstu amatniecisku prasmi. R. Zariņa kapa zīmju uzmērojumi ir vienīgie vēstures avoti, kas rāda kapa zīmes (viņš nesaka – krusta zīmes) kā mākslas darbus. Zīmējumi ļauj izsekot īpatnējam krusta mākslinieciskās evolūcijas ceļam, kad tas daļēji zaudējis savu primitīvo ģeometrisko formu un ieguvis jaunu estētisku izpausmi. Tajā viegli saskatāms tautas celtniecībā raksturīgais jumta motīvs. Taču šī konstruktīvā forma, kas, šķiet, radīta, lai pasargātu kapa zīmi no nokrišņiem, ietver arī dziļu filozofisku saturu. Tā ir mūža mājas vainagojums, lauku sētā iemūžināto tradīciju iesaiste kapa dzīvē. Šo kapa zīmju izveidojumā, iespējams, atspoguļojas arī aizgājēja dzimtas tuvāks raksturojums. Tā kāda Ventspils novada zemniece, pieminot, ka krustu taisīja vīriem no oša, sievām – no paegles, raksturo arī krusta formu. [Apsītis 1999 : 98–100]

Krustiem kalta krievu zeme

Rotaļdeja

Krustiem kalta krievu zeme,

Margiem Rīga izmargota;

Caur krustiem saule lēca,

Caur margiem norietēja.

Rotaļnieki pa pāriem nostājas divās virknēs, kas viena pret otru veido gatvi.

Rotaļdziesmas teksta 1. rinda. Rotaļnieku virknes atmuguriski (t. i., vienai virknei attālinoties no otras) izpilda septiņus līganus gājiena soļus, ko nobeidz ar vieglu ietupienu ceļos.

Teksta 2. rinda. Virknes izpilda tādus pašus septiņus līganus gājiena soļus uz priekšu, t. i., virknes virzās viena otrai pretī.

Teksta 3.–4. rinda. Pāra rotaļnieki pagriežas viens pret otru un sadodas galopa satvērienā. Katrs pāris gar gatves pretējā pāra labo pusi izpilda septiņus galopa soļus ar piesitienu uz āru, tādējādi izveidojot plašu gatvi.

3.–4. rindas darbību atkārto. Pāri ar septiņiem galopa soļiem un piesitienu atgriežas savās vietās, dejojot garām pretī nākošajam pārim tāpat pa labi.

Atkārtojot rotaļdejas tekstu, rotaļas norisi izpilda no sākuma. [Sen to Rīgu daudzināja 1973 : 43–44]

Skalu dancis

Deja pirmo reizi publicēta 1936. gadā, un tajā tiek uzsvērti divi pamatelementi – lēciens kā maģiska kustība un skali kā atskaņas no šķēpu lietošanas senā kara dejā.

Pēc Pētera Korāta izpildījuma to pierakstījuši J. Rinka un J. Ošs Aizputē. Deja vienam puisim. „Skalu deja” neapšaubāmi ir fragments no kādas senas latviešu kara dejas. Bet, tā kā Livonijas ordenis jau 15. gs. noliedza latviešiem nēsāt un glabāt kara ieročus, ļoti iespējams, ka mūsu senči, pēc vecām tradīcijām dejodami kara dejas, zobenus un šķēpus aizstājuši ar skaliem. Tā arī deja dabūjusi savu nosaukumu.

„Skalu dancim” ir varianti, kad divi pretdejotāji vai nu lec pāri krustā saliktajiem skaliem, vai arī pārmaiņus lec viens un otrs, un tad abi kopā. Piemēram, puisis un meita (vīrs un sieva) lec pāri krustā saliktiem skaliem, dziedot: „Cik tēviņš rikšiem lēca, Māte stiķiem pakaļā.”

Dažreiz krusteniski salikto skalu vidū novieto degošu sveci un lec t. s. Krusta kazāku. Ieliekot rokas sānos, dejotājam polkas solī veikli jānodejo no viena skala līdz otram. Pēc tam, neaizskarot un nenodzēšot sveci, jāpārlec uz otru pusi un tādā pašā kārtībā, pārlecot pāri svecei, jāaizdejo līdz visiem četriem skalu galiem.

Interesanti, ka četrpāru „Krustdejai”, ko J. Rinka un J. Ošs pierakstījuši kā izplatītu Vidzemē, jo sevišķi Malienā, ir praktiski tā pati mūzika, kas „Skalu dancim”. Arī „Krustdeja” pieder senām kara dejām, ko apliecina dejas vārdi un karavīru kustību atdarinājums, kā pielavīšanās un vairoga izcelšana. Dejas kustības veido karavīru sargātājas zīme: trīs dažādi krusti – krustskrusta krusts un āderu krusts (?).

Dziedamu „Krustdanci” savā darbā „Latviešu kāzas” piemin Kārlis Pētersons: „Jo iecienīts bija krustdancis, kuru panāksnieces dancāja vienas, bez vīriešiem, turklāt dziedādamas. Meitas un sievas, saķērušās pa dujām, gāja vienā murā (tā kā šēnu). Krustdancī dancā trīs pāri, visādi krustim vīdamies.”

Suitos pierakstītas tādas dainas, kurās ir apdziedāts krusts un darbība krustā un kuras varētu būt dziedamas, lecot „Skalu danci”:

Krustim auga krusta puķe

Apaļāje dārziņē;

Es uzkāru tautiešam

Krustām austu linu dvieli.

Māku, māku es dziedāti,

Māku puišus kaitināt –

Krustim metu cepļa slotu,

Pāri puišus lecināja.

Es savami kumeļami

Krustim jūru sienu pļāvu;

Kad es braucu brāļos sērsti,

Krustim ceļa vien tecēja.

Harijs Sūna darbā „Latviešu sadzīves horeogrāfijas” raksta: „„Skalu deja” uzrakstīta tā, kā to dejoja Pēteris Korāts (Aizpute). Uzvedumiem vai sarīkojumu viesīgajai daļai šī deja neder, jo šādiem nolūkiem nav piemērota, tomēr tai ļoti liela etnogrāfiska vērtība.”

[Sagatavots pēc: https://www.suitunovads.lv/lv/kulturas_mantojums/dejas/]

Deja „Skroders sēd uz aku”, saukta arī par „Krusta polku”, „Krustdanci”, bet īstenībā ir vācu Štetinas kreicpolkas variants. Suitos daudz dejots, bet tagad aizmirsts dancis. Viena no vecāka gadagājuma suitenēm teica: „Jā, lēcām, bet tā jau tīri uz Akenšpices modi.”

1.

Skroders sēž uz aku,

Lāpa savu fraku;

Smukā meitiņ garām iet,

Grib tam ūden’ virsū liet.

2.

Meitiņ, vai tu traka,

Man takš jauna fraka!

Rītu jāiet baznīcā,

Ko es vilkšu mugurā?

Jūrkalnietēm vēl viens pants:

Skroder, vai tu dzirdi,

Dod man savu sirdi –

Tad mēs mīļi dzīvosim

Un tos prakus lāpīsim.

Vai arī šādas beigas:

To uz oglēm izcepsim,

Melnam runcim atdosim.

[https://www.suitunovads.lv/lv/kulturas_mantojums/dejas/]

Ir māte mani mācījusi

Ir māte mani mācījusi:

Kā vieglāk kalnā nastu nest

Un pērkonlaikā krustu mest.

Ir māte mani mācījusi:

Ik bitei ziedos ceļu griezt,

Pie mātes bēdās vaigu spiest.

Ir māte mani mācījusi:

Par lauztu maizi Dievu lūgt,

Bez prieka puķi nenoplūkt. [Eglītis 1991 : 90]

Krusta zirneklis

Sēdēja un fantazēja

Gusts:

– Kāpēc zirneklim uz muguras ir

krusts?

Varbūt…

Ka ir garkājains šis

vienīgais dzīvs palikušais krustnesis?

Varbūt…

Viņš ir asinssūcējs spilgts,

tāpēc viņam krusts ir pāri vilkts?

Varbūt…

Ka viņš ir pavisam cits –

viens no zirnekļiem, kas dievam tic?

Varbūt…

Viņš ir godīgs, strādīgs, kluss,

un uz muguras ir nevis krusts, bet „plus”? –

Lai to visu izdomātu

Gusts –

zirneklim uz muguras bij

krusts. [Vācietis 1984 : 37]

Daiļuma mājvietas

Jel saki, draugs, – kur taisnība?

– To nāve savās rokās cilā! –

Kur paliek jaukā cerība?

– To aizved lēnām kapu silā! –

Bet kur gan mīlestība mājo?

– Tā līgaviņas sirdij dota! –

Nē, draugs! To citur redzēju:

Tā bij pie krusta pienaglota! [Poruks 1984 : 26]

Ceriņzars

Ņem šo ceriņzaru,

lai nav elpot grūt, –

citu pavasari

var vēl sliktāk būt.

Viegli ziedu krusti,

smagāks kapakmens,

laimi neizjusto

vēji meklēt dzen.

Lai tev naktis vēsās

zilās smaršās kvēl

un, kad bankrotēsi,

nava dzīves žēl!

Ņem šo ceriņzaru,

kas uz ielas gūts, –

citu pavasari

var vēl sliktāk būt. [Skujiņa 1978 : 42]

Ausmā

Nakts projām bēg un aiznes miegu,

Jau mežos viegla blāzma kvēl.

Man gribas iet un skūpstīt sniegu,

Kas tavas pēdas glabā vēl.

Es jautāju – nu vai tad var maz

Tā pēkšņi aiziet prom un zust?

Bet viss ir kluss, tik piebērts sarmas

Man priekšā koks kā milzīgs krusts. [Aigars 1995 : 68]

Skaties

Šķībi krusti debesīs aug,

katrā galā lampiņa spīd,

lai lidoņi neuzskrien virsū.

Atnāc pie manis no rīta

ar asarām acīs

un saki man: „Kādas muļķības,

izlemsim paši lidoņu ceļus,

izlemsim šķībos krustus,

nokausim maldugunis.”

Balts lidaparāts

ielido krustpunktā,

pazūd.

Krustu kultūra,”

nopūtās selekcionārs,

„asaru mēslojums.”

Dienvidū bez ēnu spēlēm

debesīs tikai acis.

Manas un tavas acis. [Ramba 1996 : 61]

***

i beja saceits –

tev tiks dūts

pyrma praseisi

atlaidu svātdīne bazneicā

deļ nakryškuonu

ejūt nūstuošonys

var tikt pi suopeigu atskuortu

par napareizū krysta ceļu

par greizū audzynuošonu

bārnim ir juobyut mīreigim [Gailāne : https://www.lakuga.lv/2018/09/05/meldra-gailane-atpestej-mani-nu-manis-posys/]

Paeju lejup. Te ir vecu vecie kapi. Jau sākts rakt pa otrai kārtai. Tikai retais krusts vēl turas. Man žēl šo kapu. Tie visi ir neapkopti, izplūduši, gads gadā smilgām apsegušies kā ar kažoku. Es paceļu dažus notrunējušus krustus un pieslienu, kur varēdama, pusstāvus. Bet tad man nāk prātā, ka varbūt nav labi krustus kaut kur piesliet. Varbūt tomēr vēl ir kāds cilvēks, kam šis krusts ir vienīgais no mīļā aizgājēja, un, atnācis pie mīļā, viņš ilgi maldīsies un neatradīs vairs. Varbūt pa vakariem nāk sirmgalvis pie savas līgavas… Un es ņemu krustus un rūpīgi noguldu savā vietā. [Jaunsudrabiņš 1981 : 48]

Jā, eglei bija krusts – pa pusei jau sveķu apklāts un apsūnojis tāpat kā visa sirmā miza. Zem krusta uz aizlūzuša, sausa zara bij pakārts puķu vainadziņš. Tas bija sakaltis un satrunējis, un pa pusei sabirzis. To varbūt Jāņu naktī līgotāji, garām iedami, bij piekāruši. [Jaunsudrabiņš 1981 : 143]

Vaivaru smarža reibināja ogotājus. Tādos reibinošos dienas vidos velnam vajadzēja tikai nošķaudīties vai pabāzt vienu ragu no cera laukā, kad cilvēki muka, krusta nemetuši. Tikai pastāvīgie sūnakļa iemītnieki viņa nebijās. [Jaunsudrabiņš 1982 : 15]

[..] Tenis, kurš dzinās „lielmaņiem” visādā ziņā līdz, bij uzlūdzis uz Ilzes bērēm arī sava pagasta skolotāju Krustiņu Petaku, kuru bij iesaukuši par Pietuka Krustiņu. Kā arvienu un gandrīz visās lietās, tā arī šoreiz viņš to uzlūgšanu bij izdarījis no savas galvas, bez Kaspara ziņas, jo iepriekš viņš nemēdza nekad aprunāties, bet, ko nodomāja, to izdarīja viens pats. Šis Pietuka Krustiņš bij jauns cilvēks vidējā augumā, ar kupliem matiem. Viņš mīlēja valkāt allaž melnus svārkus, kuros nekad blāvu netrūka, un šoreiz bij viena labi liela uz muguras. Kājas viņam bij pilnīgas un zābaku stāvi jeb stulmi arī palieli, bet bikses šauras, laikam pēc jaunās modes, tāpēc bij gandrīz jābrīnās, kā viņš spējis tās uzstīvēt stulmiem virsū, kaut gan zemāk nekad nebij dabūjis kā tik līdz pusei. [Kaudzītes 1964 : 94]

Caur kapsētu veda mazs celiņš uz skolu. Pa šo viņi klusēdami staigāja. Celiņa malā spīdēja balts marmora krusts. Ansis noliecās un lasīja: „Die Liebe hört nimmer auf.” Še dusēja kāds vientulis, iz Vācijas atnācis vecs kungs, kurš pāris gadu atpakaļ še muižas pārvaldnieks bijis. [Poruks 1984 : 50]

Ir sestdiena. Visi ir sasteiguši mājas darbus, lai vēl pirms saules rieta varētu salasīties pie krusta.

„Boņuk, uzvelc zābakus, iesim uz krustu,” saka māte.

„Es labāk neiešu,” Boņs atņurd.

Māte pabrīnās – Boņs vienmēr ir labprātīgs gājējs, kad tik kur iešana.

„Gan jau tu pārdomāsi un iesi,” nosaka māte. [Klīdzējs 1991 : 42]

Šodien ar Arvīdu pļāpājām par debesu valstību, un viņš pateica vienu interesantu faktu. Es prasīju, vai tas ir vēsturisks fakts, bet Arvīds atbildēja, ka tas drīzāk ir teoloģisks jautājums. Tad nu tā – izrādās, ka, pēc Jēzus teiktā, debesīs tā pilnīgi droši ir tikai divi cilvēki. Par citiem nekas skaidri nav zināms. Jēzus pie krusta kaimiņam teica, ka šovakar viņi sēdēs pie debesu tēva kopā. Ne par vienu citu viņš tā nav izteicies ne pirms tam, ne pēc. Tāds ir reālais fakts – debesīs tā pavisam konkrēti ir tikai divi cilvēki norādīti. Turklāt Jēzus ir Dieva dēls, tāda dievišķa persona. Tātad tas krusta kaimiņš principā ir vienīgais parastais cilvēks. Arvīds to visu teica kā „teologu joku”, bet man palika tā dīvaini. Ne jau tāpēc, ka es baigi cerētu, ka tur ir pilns ar labiem cilvēkiem, bet gan tāpēc, ka tas ir ļoti vientulīgi. [Kalnozols 2020 : 155]

Par izrādes atkārtošanu es pagaidām negribu domāt. Man tas jāsagremo. Pašai izrādei jau nebija nekādas vainas. Man jātiek galā ar vārdu. Ar to man ir darīšana. Vārds ir mans krusts. [Kalnozols 2020 : 284]

Vārds krusts izmantots daiļdarbu nosaukumos:

Laimoņa Pura romāns Krusts virs pilskalna (1979);

Jāņa Veseļa romāns Dienas krusts (1931);

Jāņa Sārta romāns Krusts debesīs (1937).

PAMĀTE.

(Sūrojas.)

Nevaru nemaz izprast, kam man tāds krusts ar tevi ir uzlikts.

SPRĪDĪTIS.

Kas ta par krustu. Laižat tik mani projām, un tad nebūs krusta.

PAMĀTE.

(Tītina.)

Ečekā! Tas jau tev patiktu. Pa pasauli apkārt blandīties, tas jau tev patiktu. Lai ta mēs vai sitamies nost. Lai ta mēs vai mirstam badā.

SPRĪDĪTIS.

Jūs jau teicāt, ka es nekā nestrādājot.

PAMĀTE.

Nestrādā ar, ļēlaks tāds. Barojams, kopjams, tas tu esi. Kur tagad varētu mums maizes kumosu pasniegt! Ak tu tavu krustu! Ar ko es to esmu nopelnījusi.

[Brigadere 1956 : 14]

EDGARS. Un tad tu dzirdēsi, kas ar mani noticis. Tu mani tā vadītu, ka es pavisam nenoklīstu. Bet nu es reiz gulēšu grāvmalē skrandās un tu man ar Akmentiņa divjūgu aizbrauksi garām! Un tava sirds būs palikuse tik salta un netaisna, ka tu baznīcā pateiksies dievam, ka viņš tev ļāvis izbēgt no tāda vīra, un… un… tās būs beigas.

KRISTĪNE. Nē, nē, nē! (Žņaudz izmisuse rokas.) Ko lai daru? Ko lai daru?

EDGARS. Glāb – pestī mūs abus!

KRISTĪNE (pēc beidzamās cīņas ar sevi, gandrīz čukstoši). Es… es varu tikai mīlēt. (Noņem sev lēnām vaiņagu un šķidrautu un uzliek tos uz galda. Svinīgi.) Es nolieku savas vieglās dienas… nesīsim tad arī kopā to krustu, kas mums abiem tiks uzlikts. (Sniedz Edgaram abas rokas pretī.)

Edgars sabrūk mēmi Kristīnes priekšā ceļos.

[Blaumanis 1983 : 351–352]

MĀTE (sēd brīdi kā apstulbuse, grūti elpodama. Pieceldamās. Ar visu spēku.) Dievs ir mans liecenieks, ka no tevis esmu gribējuse izaudzināt krietnu cilvēku! Ar to cerību priekš tevis esmu skrējuse un plēsusēs, un miega negulējuse. Ar to cerību kumosu no savas mutes esmu atrāvuse un tev devuse, ar to cerību tevi vadājuse pa skolām! Viss tas bijis par velti! No bērnu dienām līdz šim pēdīgam brīžam tu manu mīlestību esi turējis par kājminām!

KRUSTIŅŠ (viņu pārtraukdams). Tavu mīlestību? Kad tu mani esi mīlējuse? Vai tā bij mīlestība, ka tu muļķa bērnam ļāvi darīt, ko viņš gribēja, vai mīlestība, ka neprašas jaunekļa palaidnības aizstāvēji? Vai tā bij mīlestība, ka sirdi, kura še reiz pukstēja (sit ar roku uz krūts), pārvērta par akmeni?

MĀTE. Tu domā attaisnoties un parādi visu savu nekrietnību, tu nekrietnais, nepateicīgais cilvēk!

KRUSTIŅŠ. Tāds, kā še stāvu, par tādu tu mani esi padarījuse. Es sajūtu par to tādu pateicību, kāda tev pienākas: māt, es tevi ienīstu!

(Ilze ienāk. Māte iekliedzas un iekustas, it kā kad Krustiņam gribētu gāzties virsū.)

[Blaumanis 1983 : 55–56]

IRAIDS. Redziet, tas ir dārgs krusts.

KĀDS. Zelta?

IRAIDS. Jā. Tas ir vērtīgs. Bet dārgs tas ir citādi. Tā ir piemiņa.

KĀDS. Kam?

IRAIDS. Zīrai.

KĀDS. No kā?

IRAIDS. No viņas vīra.

KĀDS. Tātad savā ziņā – elks?

IRAIDS. Nē. Tagad viņa to grib pārdot. Mums nekā cita vairs nav, ar ko vēl varētu dzīvību vilkt.

KĀDS. Ļoti pareizi. Par ko te vēl jārunā?

IRAIDS. Bet tas, redziet, ir savā ziņā svētums.

KĀDS. Tātad jūs esat tas, kas vēl grib turēties pie elkiem? Kaunieties! Kā jūs varat būt tik sentimentāls? Cilvēks, kas mirst badu, vairs nedrīkst atļauties tādu luksu kā svētumu. Vai man, vrakam, būs jānāk un jāmāca jūs dzīvot? [..]

IRAIDS. Daudz rūgtuma jums sakrājies sirdī… Un, ja runā par šādām lietām… tas uztrauc. Lai tas paliek. Paņemiet šo nieciņu rokā, tas jūs nomierinās. Pie šīs zīmes cilvēks allaž meklējis patvērumu bēdās… (Viņš to ieliek Kādam rokā.)

[Zīverts 2002 : 172–173]

Krustakmeņi glabā senlatviešu un kristiešu noslēpumus

Dažādi krustakmeņi gadsimtiem slēpjas pa visu Latviju mežos, purvos, grāvjos, izzudušu kapsētu vietās. Tie iedalāmi divās lielās grupās: robežakmeņi un kapsētu krustakmeņi. [..]

Krustakmeņi ir ļoti dažādi pēc lieluma un veidola. Nav īsti zināms to vecums, saturs, piederība, nozīme.

Ir akmeņi un akmeņu šķilas, kurās iekalti daudzi mazi krustiņi. Ir krustakmeņi, kuros iekalti viens, divi vai vairāki akurāti veidoti figurāli krusti: latiņu krustikrustu krusti, zaru krusti, osas krusti, jumja krusti, bruņinieku krusti (Maltas krusti), kājiņu krusti (Gunta Eniņa dotais nosaukums). Ir krusti, kuros jaušami latviskā raksta elementi.

Sarunājoties ar viduslaiku kapsētu speciālistu, vēstures zinātņu doktoru Vitoldu Muižnieku, nonācām pie pirmā domas pavediena. Tajos krustakmeņos, kuros iekalti daudzi mazi krustiņi, ir saskatāma līdzība ar krusta kokiem, un krusta iekalšanas motivācija varētu būt tā pati un rituāls līdzīgs kā krusta kokiem – katram aizgājējam iekaļ savu krustiņu, lai dvēsele guļ mierīgi un nenāk uz mājām. Šāds ir Lenču krustakmens ar 18 krustiem, Emerķu – 15 krusti, Abavmuižas – aptuveni 10 krusti, Incēnu krustakmeņi – 7 un 8 krusti. Ja tā, tad šie krustakmeņi varētu būt negaidīti jauni, jo krusta kokos krustus grieza līdz pat šim laikam.

Savukārt zem krustakmeņiem, kuros iekalti viens vai vairāki bruņinieku krusti ar izteikti paplašinātiem galiem kā Maltas krustiem, varētu būt seno karavīru apbedījumu vietas – Bīriņu un Rakšupes krustakmeņi.

Man [G. Eniņam] ir zināmi četri krustakmeņi, kuros iekalti apaļie jumta krusti. Johana Kristofa Broces kapsētu zīmējumos no 18. gs. beigām un 19. gs. sākuma lielum lielā daļa redzami slīpie jumta krusti.

Auciema viduslaiku kapsētiņā, kas apņemta skaistā lapegļu rotā, ir divi krustakmeņi. Pirmais ir gaiši pelēka četrkantaina gneisa šķila, kurai uz trijām šķautnēm iekalti parastie latiņu krusti. Otrajā tumšajā gneisa akmenī, kas guļ plakaniski, ir iekalti trīs jumta krusti.

Senie krustakmeņi šur tur atrodami arī mūsdienu kapsētās. 1994. gada rudenī pēc Artura Pormala ieteikuma apmeklējām Seces Ūzānu kapus, kur līdzās šā laika apbedījumiem ir četri senie akmeņi, no kuriem viena plāksne ar apaļā jumta krusta iekalumu. Vēl saistošāk ir tas, ka kapsētas ziemeļaustrumu stūrī atrodas senais akmeņu krāvuma kaps. Slīpie un apaļie jumta krusti atrodami vairākās vietās ieskrāpēti Latvijas smilšakmeņu klintīs līdzās ar citām maģiskajām burtnieku zīmēm.

Vismīklaināko un skaistāko tautisko rakstu krustakmeni mēs mērījām, kopējām un fotografējām 1996. gadā Cēsu rajona Lenču pagasta meža laucē. Tautā to saukuši par Ģenerāļa kapu un arī par Ģibolu krustakmeni. Pēc veidola laivai līdzīga akmens plakanajā virsmā reljefi iekalts krustu krusts, kuram augšgalā ģeometriskā ornamenta rotājums. Aiz zīmējuma plaknes sānu virsmā iekalts mazs, seklāks, paviršāks krusts. Ir vērojami arī citi gadījumi, kur krustakmenī ar rūpīgi iekaltu krustu blakus vai otrā pusē tiek iekalts vēl cits krusts, citam notikumam.

Visjocīgākais krustakmens atrodas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā pie galvenās alejas. Akmenī iekalts kāds nenosakāms dzīvnieks: suns, zirgs vai mežakuilis un desmit krusti. Iespējams, ka krustu ir bijis vairāk, jo augšējā daļa akmenim nolauzta. Šis akmens esot atrasts Cēsu apriņķa Drabešu pagasta Kauļu māju robežās, kādā uzkalniņā arot zemi. Domā, ka tas esot robežakmens, jo pēc nostāstiem stāvējis tādā vietā, kur sagājušas piecu saimniecību robežas. Akmens uz Brīvdabas muzeju pārvests 1932. gadā. Protams, ka tas nav robežakmens, bet gan ļoti savdabīgs krustakmens.

Treju sauļu krustakmens ar treju riņķu krustu iegravējumu zināms tikai viens. Ojārs Ozoliņš šo akmeni jau padomju laikos pārveda savās mājās pie Valmieras Krivaišos.

Krusta zīme ir kristiešu visstiprākais pamatsimbols. Bet krusta zīme bija arī senlatviešu un seno baltu cilšu pirmais un galvenais burts. Krusts ir arī visu pasaules cilšu visvecākā zīme. Pirmā saziņas zīme: zīme, ko ievelk smiltīs, zīme, ko iekaļ klintīs, zīme, ar kuru joprojām buras ūdenī un gaisā, visvairāk lietotā, visgodbijīgāk uztvertā – zelta krustiņš uz krūtīm, apzeltīts krusts, ko baznīcas tornis pacēlis debesīs, krusta mešana baiļu brīžos un baznīcu rituālos. Bet arī senajā zemnieku pagāniskajā ticībā krusts bija galvenā maģiskā aizsardzības zīme. Aizsardzībai pret raganām, zagļiem un nelaimēm klēts stenderēs, palodās un griestu sijās iegrieza krustu. Zvaigznes arī bija krusti: Lietuvēna krusts un Auseklītis – Lielais Lietuvēna krusts. Lielvārdes josta un visi mūsu nacionālā ornamenta raksti balstās uz krustu rotājumu atveidojumiem arvien bagātākos zarojumos.

[Eniņš 2013 : https://www.la.lv/krustakmenu-lielais-noslepums%e2%80%a9]

Krusta zīme

Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes Baznīcas un reliģijas vēstures docents Andris Priede secina, ka katrā no konfesijām ir dažāds priekšstats par krusta zīmes lietošanas veidu un biežumu.

– Kāda tad ir krusta zīmes nozīme?

Pirmkārt, tā ir Kristus krusta zīme, kas ir nevis viņa pazemojumu un ciešanu, bet gan drīzāk uzvaras zīme. Caur viņa ciešanām taču nākusi atpestīšana un tātad uzvara. Tas nozīmē, ka, pārmetot krusta zīmi, mēs sev atgādinām Kristus pestīšanu. Otrkārt, krusta zīme ir arī trīsvienīgā Dieva apliecinājums. Ar to mēs liecinām, ka esam kristieši, – skaidro A. Priede.

Tātad kristiešiem krusta zīmei ir vienkārša un skaidra nozīme – Kristus krusts un trīsvienīgā Dieva apliecināšana.

– Kā pareizi pārmest krustu?

Ir divas tradīcijas – Austrumu un Rietumu. Austrumu baznīcas tradīcija apzīmē ticīgo ar krusta zīmi – ar labo roku pieskaroties pierei, tad krūtīm, pēc tam turpinot kustību no labā pleca puses uz kreiso, bet Rietumu baznīcas tradīcijā sākumā dara tāpat – no pieres uz krūtīm, taču tad kustību turpina no kreisā pleca uz labo. Lai arī kā cilvēks krustu pārmet, svarīgākais, ko viņš šajā brīdī domā un kam tic, nevis kādā veidā to dara. Tāpat kā nav lielas nozīmes arī veidam, kā to dara – vai šo krusta zīmi veic ar diviem, trim pirkstiem vai ar visu roku, – turpina skaidrot A. Priede.

Austrumu baznīcas tradīcijās to dara ar trīs kopā saņemtiem pirkstiem, bet Rietumu – ar visu roku, vecticībnieki savukārt pārmet krustu ar diviem pirkstiem. Atsevišķi liturģijas vēsturnieki uzskata, ka pirmskristiešu laikos Konstantinopolē krusta zīmi pārmeta ar vienu pirkstu, ko dara arī tagad, kad notiek kristības.

Kas gan var pateikt, kura no šīm formām pareizāka? Katrai ir sava nozīme un vieta. Tās vienkārši ir rituālās dažādības formas. Arī Rietumu baznīcā taču sastopami kristieši, kas to dara pēc Austrumu tradīcijām, un otrādi. Vienīgais, ko nevajadzētu, – vienam cilvēkam jaukt kopā visus šos veidus.

– Kad to lieto?

Katrā konfesijā izstrādātas arī savas krusta zīmes lietošanas normas. Krusta zīme – viena no senākajām kristiešu pašapliecināšanās formām – nebija reglamentēta. Ja palasām, piemēram, 3. gadsimta autorus, tad sastopamies ar faktu, ka kristieši ar krusta zīmi apzīmēja katru savu darbu – no rīta ceļoties, pēc tam mazgājoties, tad ģērbjoties –, šo zīmi var lietot visos gadījumos. Savukārt liturģiskajā dzīvē kristieši gan izmanto krusta zīmi savās personiskajās lūgšanās, gan rīta un vakara lūgšanas sāk un beidz ar šo zīmi, bet nekur nav teikts, ka tas jādara obligāti. Arī Rietumu baznīcas liturģiskajos dievkalpojumos ticīgie rīkojas dažādi: krusta zīmi mēdz lietot, gan pieminot Svēto trīsvienību – Dievu Tēvu, Dēlu un Svēto Garu –, gan sakot „Dieva žēlastība ir ar mums visiem!”, „Dievs, mēs Tavu palīdzību lūdzam!” Austrumu baznīcā svētā vakarēdiena dievkalpojumā neskaitāmas reizes priesteris svētī kristīgos ar krusta zīmi, bet viņi klanās. Rietumu baznīcā ir pieņemts krusta zīmi lietot retāk, bet visas šīs tradīcijas ir leģitīmas. Luterāņu baznīcā būtiskākais ir gala svētība dievkalpojuma beigās, kad garīdznieks pārmet visiem krusta zīmi. Taču arī tad netiek pieprasīts, lai ticīgie obligāti pārmestu krusta zīmi sev, lai gan lielākā daļa to dara.

Nereti cilvēkos neizpratni rada krusta zīmes lietošana satraukuma vai kādos īpašos izbaiļu brīžos, kad mēdzam iesaukties „Jēzus Marija!” un pārmest krusta zīmi. Lai labāk šādos brīžos cilvēks atsaucas uz Dievu, nevis rupji nolamājas. Tas liecina tikai par to, ka sirds dziļumos cilvēks tic Dievam un viņa palīdzībai. Arī vecāki nereti svētī savus bērnus ar krusta zīmi, piemēram, pirms garāka ceļa vai kādām nozīmīgām pārmaiņām viņu dzīvē – tas ir skaisti un dievbijīgi. Pat ja to dara lieku reizi, no tā nevienam taču nekāds sliktums necelsies! – atzīst A. Priede. [Līvmane 2012 : https://www.la.lv/krusta-zime-2]

Šajā apcerē [„Par kādu krustazīmi Latvijas krustakmeņos”] pievērsīsimies kādai retai un savdabīgai krusta zīmei, kas kā iekalums ir fiksēta vairākos Latvijas akmeņos, un mēģināsim tuvoties zīmes iekalēju uzskatiem, kāpēc tieši šāda zīme bija jāiekaļ akmenī. Zīmi veido krusts ar noslēgtiem galiem; krusta augšgals ir veidots kā noslēgts aplis vai elipsoīds. Pazīstamākais šī veida akmens, kas, lai arī daļēji bojāts, tomēr saglabājies aptuveni sākotnējā savā atrašanās vietā, ir Aiviekstes Draudavu akmens. Tas ir pelēkrozā lielkristālisks granīts, 0,95 m garš, 0,5 m plats un vairāk nekā 0,10 m biezs. Zīmes gals, kas veidots kā noslēgts loks (0,16 x 0,26 m), varēja atgādināt cilvēka galvu vai seju, tomēr nekādi sejas vaibsti aploces iekšpusē nebija veidoti. Visa zīme jeb krusts ir 0,39 m garš un 0,44 m plats, trīs krusta galus noslēdz šķērsīši, kas ir 0,08–0,09 m gari. Zīme ar metālisku instrumentu iekalta akmens plakaniskās un nedaudz grumbuļainās puses vienā galā. Iekaluma rievas ir līdz 0,02 m dziļas un 0,04 m platas. Iespējams, ka sākotnēji akmens bijis uzstādīts stāvus.

Vidzemes un ne tikai Vidzemes viduslaiku kapsētām vispār raksturīgi, ka tajās vai pie tām ir viens lielāks akmens ar iekaltu krustu, kas būtu uzlūkojams ne par atsevišķu kapakmeni, bet gan par visas kapsētas simbolu. Šajos akmeņos nereti ir iekalti krusti, kuru augšējā daļa ir veidota kā loks vai arī augšas zari kā citādi ir savienoti. [Urtāns 2015 : 143–148 : http://lulfmi.lv/files/letonica/Letonica2015_1.pdf]

Piemiņas zīmju semiotika Latvijas kapsētās

Attēli mēdz aizvietot tekstu, norādot profesiju un konfesionālo piederību; epitāfijas vietā attēls var stāstīt par dzīves gaitām, vaļasprieku vai radīt noskaņojumu. Attēlu interpretāciju sarežģī zīmes neskaidrais semiotiskais statuss: vai tēls jāuztver kā komunicējošs konvencionāls simbols vai kā significējošs rotājums. Zīme var darboties jebkurā statusā (ikona, indekss, simbols) un jebkurā retoriskajā reģistrā (metafora, metonīmija, sinekdoha), kas apgrūtina autora nodoma noskaidrošanu.

Polisēmisko zīmju interpretācija ir atkarīga no konteksta, kas var būt zināms tikai piederīgajiem. Piemēram, cilnis nāra Siguldā var ilustrēt mirušās meitenes pievārdu [papildu vārds], viņas iemīļoto pasaku tēlu vai vēl ko citu, par ko mēs nezinām.

Luteriskajos novados no kristīgajiem simboliem izmantots krusts pieminekļa augšdaļā līdzās koka zaram (ja tāds ir). Krusti tikuši papildus izkalti pēc neatkarības atgūšanas. Katoļticīgo pieminekļos var būt attēlots krucifikss, lūgšanā saliktās plaukstas, Jēzus Kristus, Dievmāte un eņģeļi. Astoņstaru krusts apliecina piederību pareizticīgo konfesijai. Musulmaņi identitāti pauž ar mēness sirpi un zvaigzni. [Kruks 2015 : 27–42 : http://lulfmi.lv/files/letonica/Letonica2015_1.pdf]

Krusta zirneklis

Araneus diadematus Clerck, 1757

Mātītes līdz 2,3 cm lielas, tēviņi – līdz 1,2 cm lieli. Ķermeņa krāsojums tumši vai gaiši brūns, ar ļoti raksturīgu – krustam līdzīgu – zīmējumu uz vēdera mugurpuses. Uz ejkājām pamīšus gaišas un tumšas joslas. Visbiežāk šīs sugas raksturīgie ķeramtīkli iekārti starp zariem atrodami ābeļdārzos, dažādu koku un lielu krūmu lapotnē, arī dažādu būvju nojumēs. Tīkli lieli, riteņveida, vijumu (spirāļu), kā arī stiprinājuma vietu skaits sugai stingri noteikts, kas kopumā veido atpazīstamu rakstu. Bez ķeramtīkla lapotnē tīkla tuvumā parasti veido slēptuvi, kuru ar tīklu savieno signālpavediens. Upuru skaitā ir gan sīki, gan lieli kukaiņi, tostarp arī zirneklim bīstami – lapsenes, bites. Šādu medījumu zirneklis no droša attāluma ietin tīmeklī. Dažos gadījumos, ja tīklā ieķēries pārāk liels un bīstams laupījums (piemēram, sirsenis), krusta zirneklis to atsvabina no tīkla. Olu kokonu rudens pusē mātīte paslēpj kādā plaisā, aiz mizas. Jaunie zirnekļi izšķiļas nākamajā pavasarī pēc pārziemošanas. [https://www.latvijasdaba.lv/zirneklveidigie/araneus-diadematus-clerck-1757/]

Krusts – viens no izplatītākajiem un senākajiem simboliem. Tāpat kā kvadrāta, arī krusta simboliskā nozīme saistīta ar skaitli četri (krustam četri gali). Krusts simbolizē četrus galvenos virzienus. Tā kā Ķīnā ņēma vērā arī viduspunktu, krustam bija saistība ar skaitļiem pieci un desmit. Ja uzmanību pievērš krusta atzariem, tas uzlūkojams kā divu pretēju valstību, pirmām kārtām debesu un zemes vai arī laika un telpas, caurviju simbols. Krustveida izkārtojumam bieži vien ir nozīmīga loma sakrālo celtņu un arī veselu pilsētu arhitektūrā. Piemēram, grieķu krusts ir daudzu Bizantijas un Sīrijas dievnamu plānojuma pamatā, savukārt latīņu krusts raksturīgs romāņu un gotisko baznīcu plānojumam. Krusts izprotams arī kā krustceļu zīme, kā vieta, kur satiekas dzīvības un nāves takas. Krusta divas asis simbolizē pavasara un rudens ekvinokcijas un ziemas un vasaras saulgriežus. Aplī ievilkts krusts parādās kā vidutājs starp kvadrātu un apli un līdz ar to simboliski pasvītro debesu un zemes savienošanos. Šāds krusts ir viduspunkta, aktīvo un pasīvo spēku līdzsvara un cilvēka pilnības simbols. Ja riņķī ievilkta krusta četrus atzarus aplūko kā spieķus, veidojas ritenis, saules simbols, kas sastopams ne tikai aziātu tautu, bet arī seno ģermāņu cilšu simboliskajos priekšstatos. Arī svastika, kas sākotnēji sastopama Āzijā un vēlāk ģermāņu ciltīm, ir uguns un saules simbols. Ar Jēzus nāvi pie krusta kristietībā tas ieguva īpašu nozīmi kā Kristus ciešanu un triumfa simbols un līdz ar to kļuva par pašas kristietības simbolu. Kristietības mākslā krusts parādās dažādās formās (visbiežāk kā grieķu un latīņu krusts); dažkārt kā netiešs, slēpts krusta simbols sastopams enkurs. Krusta formai ir sava loma svētības došanā un krusta mešanā. Ļoti vecā dakšas krusta forma norāda uz dzīvības koka simboliku. Kristietības mākslā ziedošais, lapotais Kristus krusts simbolizē uzvaru pār nāvi.

Krusta paveidi: grieķu krusts, latīņu krusts, ēģiptiešu krusts, Sv. Pētera krusts, Sv. Andreja krusts, dakšas jeb karātavu krusts, enkura krusts, dubultkrusts, krusts ar cilpu, kardinālu jeb patriarhu krusts, Lotringas krusts, pāvesta krusts, svastika jeb kāškrusts, krievu krustskrusta krusts (tā to dēvē tāpēc, ka krusta atzaros veidojas četri citi krusti), spieķu krusts, Jeruzalemes krusts, āboliņlapu krusts, Maltas krusts, koptu krusts. [Herders 1994 : 79–80]

Krusts – viena no pašām svarīgākajām zīmēm rakstā. Tā ir īpaši svarīga daudzu citu zīmju vidū, jo tieši vai netieši ietilpst praktiski visu citu zīmju formās un atvasinājumos. Krusts arī izaug no punkta, izvēršot tajā ieslēptās statikas un dinamikas potences.

Krusta zīmei ir divi pamatstāvokļi – taisnais un slīpais (jeb šķērsais) stāvoklis. Krusts ir viena no galvenajām pasaules sakārtotības zīmēm. [Celms 2008 : 76–77]

Dieva krusts (taisnais) – norāda uz nekustību, pasivitāti. Simbolizē Dieva laistās pasaules nāves aspektu – ne būtību, ne dzīvību, bet pārlaicību, statiku. Tas ir statiskās enerģijas simbols. Taisnais Dieva krusts simbolizē pasaules četrējādību, orientāciju, centru, bezgalību, materiālā un ideālā vienību. Tā ir pārlaicīgās telpas – viņas saules (arī aizsaules) – zīme, ko redzam kapsētā. Taisni ir arī līķu krusti rakstā, kas rotā mirušo zeķes.

Dieva krusts (slīpais) – saukts arī par šķērsu jeb zelta krustu. Galvenā pasaules sakārtotības zīme stāvoklī, kas norāda uz kustību, aktivitāti. Simbolizē Dieva laistās pasaules darbību, rotāciju, dinamiku, vienlaikus saglabājot pasaules četrējādības, orientācijas, centra, bezgalības, materiālā un ideālā vienības simboliku. Tā ir laicīgās telpas – šīs saules – zīme. Viss dievišķais šeit izpaužas kā dzīvība iespējā būt, plaukt, zelt un attīstīties. Telpisko koordinātu sistēmā slīpais krusts norāda uz ieiešanu pašā dzīves telpā, pašā materiālo un ideālo (gars, dvēsele) problēmu viducī. Slīpajā krustā augša – apakša, smalkākais – raupjais (jeb gars, dvēsele un matērija), kā arī kreisais – labais, zemapziņa, rīcība utt. atrodas savstarpējā dinamiska līdzsvara un attīstības stāvoklī. Tā ir ideāla starpstadija starp veco un jauno, starp pagātni un nākotni. Slīpais Dieva krusts bieži novietojas starp citām kuplajām zīmēm, piemēram, Lielvārdes un Krustpils jostās. Slīpais krusts veidojas arī no saules lēktu un rietu galējiem stāvokļiem ziemas un vasaras saulgriežos. Katrā konkrētā zemeslodes punktā saules lēkta un rieta virzieni saulgriežos ir dažādi. Baltijas zemēs tie ir savstarpēji perpendikulāri.

Saules ritenis jeb staru krusts ir saules ritējuma un gaismas zīme. Simbolizē centru, bezgalību, laika un telpas dalījumu 8 (4) simetriskās daļās, pasaules rotāciju.

No Saules gaismas un tumsas galējiem un līdzsvara stāvokļiem gada laikā veidojas jauna zīme – Saules krusts. Tam ir divi stāvokļi, kas var saplūst jaunā zīmē un veidot Saules riteni ar saulēm spieķu galos.

Taisnais Māras krusts simbolizē robežsituāciju starp šo sauli un pēcnāves pasauli, kur viss sastingst. Tā ir nedzīvas matērijas zīme. Šādi krusti iecirsti upurakmeņos un lietoti bēru cimdos. Viņas saules zīme, dzīves robežu noslēgšana pasaules četrējādībā, matērijas atgriešanās sākotnējā pirmstadijā. [..] Nedaudz atšķirīga simbolika ir taisnajam Māras krustam ar saules aplīti vai gaišu punktu vidū. Baltā gaismiņa vidū – dvēselīte. (Starp citu, noskaidrots, ka arī dzīvās šūnas mirstot izdala enerģijas lādiņu – gaismu.)

Slīpais (šķērsais) Māras krusts simbolizē vieliskās pasaules aktīvo, dinamisko – dzīvības – stāvokli. Tā ir dzīvās matērijas zīme savā abstraktā izteiksmē.

Pērkona (Dieva) krusts simbolizē Dieva iemiesošanos pasaulē. Pērkons ir pats Dievs (vai Dieviņš) – iemiesojies, izpaudies un „nokāpis tuvāk zemei”. [..]

Pērkons sper krustā – visu norišu centrā. Ierosina un izraisa radošos procesus. Iekustina zemes auglību, iniciē dzīvības rašanos.

Ugunskrusts – sena solāra zīme. Simbolizē uguni. Ugunskrusts simbolizē gan pērkona zibeņu uguni, gan arī uguni Visuma dzīlēs, zvaigžņu degšanu, kodoltermiskos procesus mūsu Saulē. Tā ir arī mājas pavarda uguns un uguns cilvēkā – tā garīgā kaisme un sirdsdegsme.

Dieva Laimas krusts – laika un likteņa zīme, kas simbolizē rotāciju, spirāli, pulsāciju, ciklisku un paredzamu notikumu kārtību; simbolizē pasaules spēku savstarpējās attiecībās; kā arī Laimu, kas ir cilvēka mūža hronoloģiskā laika kalēja un kārtotāja. [Celms 2008 : 152–208]

Kurzemes hercoga Jēkaba mazdēls hercogs Frīdrihs Vilhelms 1710. gada 13. maijā Liepājā parakstīja statūtus jaundibinātajam Atzinības ordenim. Atzinības ordeņa pastāvēšanas laikā Kurzemē pavisam tika piešķirti 18 ordeņi. Atzinības ordenis bija pirmais un vienīgais Kurzemes ordenis. 1938. gadā atjaunotais Atzinības krusts nebija precīzs vecā Atzinības ordeņa restaurējums, bet reformēts vecais ordenis ar laikmetīgiem grozījumiem. Salīdzinājumā ar Liepājā nodibināto Atzinības ordeni reformētajam Atzinības krustam ir piecas šķiras un trīs pakāpju goda zīmes.

[Latvijas Valsts apbalvojumi un Lāčplēši 1996 : 103]

Atzinības krusta raksturojums

Atzinības krustam ir piecas šķiras un triju pakāpju goda zīmes:

ar ordeņa pirmo šķiru apbalvotais tiek iecelts par ordeņa lielkrusta komandieri;

ar ordeņa otro šķiru apbalvotais – par ordeņa lielvirsnieku;

ar ordeņa trešo šķiru apbalvotais – par ordeņa komandieri;

ar ordeņa ceturto šķiru apbalvotais – par ordeņa virsnieku;

ar ordeņa piekto šķiru apbalvotais – par ordeņa kavalieri.

Atzinības krusta zīme ir baltas emaljas Maltas tipa krusts ar zeltītu apmali. Katrs stūris noslēdzas ar lodīti, bet saduras apvieno astoņi gredzeni. Krusta aversa medaljonā ir lielais valsts ģerbonis un gadskaitlis „1938”. Reversā – hercogistes ģerbonis un gadskaitlis „1710”. Abi ģerboņi ir to heraldiskajās krāsās. Devīze iegravēta triju krusta zaru galos uz jostas šādā dalījumā: pour / les – honn / êtes – ge / ns.

Ordeņa pirmās, otrās un trešās šķiras krusta izmēri ir 49 mm x 49 mm, ordeņa ceturtās un piektās šķiras krusta izmēri ir 40 mm x 40 mm.

Ordeņa pirmās un otrās šķiras komplektā ietilpst arī astoņstaru sudraba zvaigzne, kuras vidū ir ordeņa zīme. Ordeņa pirmās šķiras zvaigznes izmēri ir 75 mm x 75 mm, ordeņa otrās šķiras zvaigznes izmēri ir 70 mm x 70 mm.

Ordeņa krusta zīmi ar lenti savieno astoņi ažūri zeltīti riņķīši.

Ordeņa lente ir sarkana ar sudraba iemalu.

Ordeņa lentes platums lielkrusta komandieriem – kungiem 110 mm, dāmām – 75 mm; lielvirsniekiem – 32 mm (dāmām tauriņsējuma lentē); komandieriem – 32 mm (dāmām tauriņsējuma lentē); virsniekiem – 32 mm ar rozeti; kavalieriem – 32 mm.

Atzinības krusta goda zīme ir apaļa medaļa, kuras aversā reljefi izcelts Atzinības krusta attēls, bet reversā – emblēma – vanadziņš ar gredzenu un uzrakstu „DOMAS – UN – DARBUS – LATVIJAI”.

Atzinības krusta pirmās pakāpes goda zīme ir zeltīta, otrās pakāpes – sudraba, trešās pakāpes – bronzas. Goda zīmes diametrs ir 36 mm.

Atzinības krusta goda zīmes lentes platums ir 32 mm.

[https://www.president.lv/lv/ordena-raksturojums-1]

Nenoskaidrots ģerbonis

Ģerbonis reģistrēts Nacionālā muzeju krājuma kopkatalogā.

Uz koka pamatnes vairogs, kurā zilā laukā zelta krusts ar paplatinātiem galiem, kas novietots zelta pakava augšpusē, tā vidū no zelta loka uz augšu virs tā zelta bulta. Virs vairoga novietots zelta kronis. Nenoskaidrotas poļu muižnieku dzimtas ģerbonis, atrasts Preiļu katoļu draudzes arhīvā. Datēts ar 18. gs. beigām–19. gs.

[http://www.nmkk.lv/Attachments/AttachedFileViewForm.aspx?id=624480&ItemId=1370134]

Vairāku varu heraldika senākajā Rīgas ģerbonī (torņi – pilsētas cietoksnis, atslēgas un krusts – bīskapa pilsēta, lauvas – bruņniecība).

[Sagatavots pēc: https://www.artermini.lv/visi.php?bu=0]

Krusts un medību rags cauri gadsimtiem: Ventspils pilsētas ģerbonis 14.–21. gs.

Pilsētai ir savs rakstītais un runātais vārds un savs krāsu un simbolu valodā veidotais „vārds” – ģerbonis. Pirmais vēstures gaitā var vairāk vai mazāk mainīties, otrais – nemainīgs un tikai reti, īpaši nelabvēlīgos apstākļos, izkropļots vai pat pazudis. Arī Windau/ Виндава/Ventspils „vizuālā vārda” jeb pilsētas ģerboņa stāsts to apliecina.

Ventspils ir viena no nedaudzajām Latvijas teritorijas viduslaiku pilsētām, kurām jau 14. gs. sāka veidoties sava heraldiskā simbolika. Senākais attēls, kas vēlāk kļūs par pilsētas ģerboni, saglabājies 1369. gada dokumentiem pievienotajā apaļajā vaska zīmogā.

Tā centrā rūtotā laukumā attēlots krusts ar paplatinātiem galiem (t. s. pleznu vai ķetnu krusts), zem tā – izliekts medību rags. Zīmoga teksts vēstī – zīmogs birģeriem, kas iekš Ventas pilsētas mīt. Lai gan šo attēlojumu vēl nevar uzskatīt par ģerboni šī vārda pilnā nozīmē (attēlotie elementi nav novietoti vairogā), tas neapšaubāmi ir Ventspils pilsētas heraldiskā simbola aizsākums, jo gan krusts, gan rags kā galvenās figūras tiek saglabātas arī tad, kad tās novietoja ģerboņa vairogā.

Visu ģerbonī atveidoto simbolu nozīme nav viegli skaidrojama. Vienkāršāk ir ar krustu – tas simbolizē apdzīvoto vietu kā Livonijas ordeņa pilsētu. Līdzīgi kā, piemēram, Valmieras vai arī Rīgas ģerbonī attēlotie ķetnu krusti.

Šķiet, ka vienīgais mainīgais elements ir ģerboņa krāsas un metāli. 1728. gada Ventspils rātes protokolu grāmatā rakstīts, ka vairoga augšējā daļā uz balta lauka zelta ķetnu krusts apakšā tumšzilā laukā tīkls, uz tā melns rags ar zelta iemutni un apmali.

[http://muzejs.ventspils.lv/krusts-un-medibu-rags-cauri-gadsimtiem-ventspils-pilsetas-gerbonis-14-21-gs/]

V. Hvatova glezna Krusta simbols.

A. Annuss Kristus pie krusta. Altārglezna Jaunburtnieku baznīcā. [Mašnovskis 2006 : 67]

A. T. Dīks Kristus pie krusta. Altārglezna Lubānas baznīcā. [Mašnovskis 2006 : 462]

J. Dērings Kristus pie krusta. Altārglezna Elkšņu baznīcā. [Mašnovskis 2005 : 358]

J. K. L. Madauss Kristus pie krusta. Altārglezna Garkalnes baznīcā. [Mašnovskis 2005 : 408]

K. A. Portens Kristus noņemšana no krusta. Altārglezna Burtnieku Sv. Marijas baznīcā. [Mašnovskis 2005 : 191]

F. Vāgners Kristus pie krusta. Altārglezna Aizputes Sv. Jāņa baznīcā. [Mašnovskis 2005 : 31]

P. Upītis Lietuvēna krusts (zīmējums).

[http://garamantas.lv/lg/illustration/384134/Lietuvena-krusts]

Gustavs Šķilters Pie salauztā krusta (1910; akvareļu zīmējums).

J. K. Broce Marienhauzenas pils plāns un baznīcas skats (1797; zīmējums).

Baltais krusts un granīta tēls Subatē – veltījums Latvijas un Lietuvas nacionālajiem partizāniem.

[http://visitlatgale.com/lv/objects/view?id=1169]

Piemineklis Rēzeknē Krusta nesējs celts, atzīmējot baznīcas Jubilejas gadu, kas 1825. gadā tika izsludināts Romā un gadu vēlāk visā pasaulē – Svētais gads. Uz augsta, piramīdai līdzīga postamenta novietots Kristus tēls, kas nes krustu. Postamentu 1828. gadā uzcēla Livonijas kanoniķis, Rēzeknes dekāns un rakstnieks Jāzeps Kirkillo. 1918. gadā piemineklis atjaunots un uzstādīta statuja ar krustu. Vēlreiz atjaunots 1990. gadā.

[Sagatavots pēc: https://www.celotajs.lv/lv/e/pieminekliskrustanesejs?0]

Piemiņas zīme – krusts 1991. gada janvārī nošautajam Robertam Mūrniekam

Roberts Mūrnieks (1952–1991) bija viens no 1991. gada janvāra barikāžu laika upuriem, kuru nošāva padomju armijas speciālo uzdevumu vienības (OMON) karavīri uzbrukuma laikā Vecmīlgrāvja tilta aizstāvjiem. Dažas stundas vēlāk pēc barikāžu dalībnieka, kokapstrādes meistara Agņa Zariņa iniciatīvas traģēdijas vietā tilta aizstāvji uzslēja koka krustu, kuru OMON karavīri iznīcināja. No betona lietais un Latvijas Trešās Atmodas centienus simbolizējošais baltais krusts (tautā dēvēts – auseklīšu krusts) šajā vietā ar Latvijas Tautas frontes iniciatīvu atkārtoti uzstādīts 1992. gadā.

[http://www.rigaspieminekli.lv/?lapa=piemineklis&zanrs=2&rajons=1&id=97]

Pītā krusta motīva auskari

Vikingu stila motīvs – pītais krusts – senatnē lietots kā aizsargājoša zīme gan uz 12. gs. pakavsaktas Latvijā, gan virs altāra senā kristiešu baznīcā Igaunijā. [Sagatavots pēc: https://www.balturotas.lv/lv/link]

Krusta puķe – gotikas arhitektūrā izplatīts elements, kas noslēdz tornīšu smailes un veidots kā ziedpumpurs ar četriem vertikāliem atzarojumiem. Bieži šo elementu izkala no akmens, tas izcēla un izrotāja vertikālos celtnes elementus. [..]

Senatnē celtajās Latvijas gotiskajās baznīcās krusta puķes nav saglabājušās (vai arī nav bijušas), jo ziemeļu gotikas arhitektūra bijusi atturīgāka un pieticīgāka. Toties neogotikas un historicisma celtnēs šo dekoratīvo elementu izmantojuši vairāki arhitekti. Krusta puķes vairumā rotā Vecās Ģertrūdes baznīcas tornīšus. Tāpat šāda puķe ļoti labi redzama uz Rīgas Pāvila baznīcas torņa smailes, jo arī šī baznīca būvēta neogotikas stilā. To projektējis arhitekts Gustavs Hilbigs, bet pēc viņa nāves darbu turpinājis arhitekta dēls Hermanis. Baznīca iesvētīta 1887. gadā. [https://www.artermini.lv/raksts.php?t=475&bu=16]

Krysts ir kristeigō pasauļa byuteiba i syuteiba. Ar krystu mes sōkam laiceibas ceļu i ar krystu aizejam myužeigajā dzeivē. Jau nu tōlīnes myusus pi seve aicynoj dīvnomu krysti. Bazneicas tyka caltas labi saradzamōs vītōs, uzkaļneņūs, ceļu krystōjumūs. Ari Piļcines bazneica atsarūn pi Drycani–Rogovka i Makāšani–Taunoga ceļu krystōjuma. Piļcines dīvnoma pyrmsuokums datejōs ar 1670. godu i skaitōs kai vacōkais kūka arhitekturas katōļu pīmineklis Latgolā. Bazneicas byuvei nu Vōczemes tykuši atvasti meistari. Byuves laikā nūtics nagadējums i divi nu tūrneiša nūkrytuši i nūsasytuši. Apglobōti bazneicā pret Sv. Ontona oltori. Bazneicas sīnas budavōtas tikai nu ar cērvi tāstom bolkom, izmontōtas kaļva koltōs noglas, ari greida sōkumā īklōta nu sorkonim ceglym. Bazneica veļteita Krysta paaugstynōšonas gūdam. Bazneicā ir treis oltori. Bazneicas dōrza kreisajā pusē atsaroda nalela būdeņa, kas kolpōja kai dzeivūs uperu salikšonas vīta. [Lōcs 2010 : https://lpr.gov.lv/wp-content/uploads/2010/drycanu-kulturys-bidreibys-izdavums-skreine/SKREINE_6.pdf]

Smiltene Baltais krusts (2011).

[https://www.zudusilatvija.lv/objects/object/21921/]

Riņķa krusts Kazdangā (1985).

[http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/4523/]

Talsi. Kapsēta. Talsu pilsētas pirmās domes domnieka Hedelberga ģimenes kapavieta (1939).

[http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/5557/]

Jēkabnieku riņķa krusts.

[http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/6164/]

Jaunbornes Sv. Krusta katoļu baznīcaKrucifikss.

[http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/8786/]

Krusas kapu kapliča. Krusts sienas nišā.

[http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/17338/]

Jaunatnes Sarkanā krusta koris (1938).

[http://www.zudusilatvija.lv/lv/objects/search/1409f266f3918ebd0151b5004afebbc1/?page=5]

Spāres kapsēta (1980).

[http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/52097/]

Dokumentālā filma Krusts. Cikls Kādas zemnieces stāsts (1990). Režisors G. Ratnieks.

Dokumentālā filma Krustsolis (1981). Režisors A. Epners.

Dziesma Dienvidu krusts. A. Medņa vārdi un mūzika, izpilda Latvijas Nacionālā teātra aktieri.

Dziesma Zem dienvidu krusta. E. Pičnera vārdi, J. Lūsēna mūzika, izpilda U. Kākulis.

Dziesma Krustiem zvaigznes debesīs. Latviešu tautasdziesmas U. Brikmaņa virknējumā, Ē. Ešenvalda mūzika, izpilda XXVI Vispārējo Latviešu dziesmu svētku kopkoris.

Dziesma Maja vokorā atnuoc pi krysta. A. Matvejāna mūzika, izpilda Gaigalavas ansamblis „Aisma”.

Albums Krusta skola jeb kliedziena attālumā no sirds. K. Dimitera vārdi un mūzika.

Baltais krusts

Liels koka krusts meža ceļa un stigas sadurā pie stāvas nogāzes, kuras malā ir ar ūdeni piepildījies bijušais smilšu karjers. Pie krusta plāksnīte ar tekstu: „1941. gada 11 upuru piemiņai”.

Pateicoties vietējam iedzīvotājam, kurš mežā vāca malku, tika pamanīta rakta zeme, kas izrādījās čekas nogalināto upuru apbedījums. Divās kapa bedrēs 1941. gada jūlijā atraka 11 cilvēku mirstīgās atliekas. Pēc apģērbā atrastajiem dokumentiem visu personības tika noskaidrotas. Šo upuru pirmā apbedījuma vieta bija Piņķu draudzes kapos, bet 1941. gada novembrī viņus pārbedīja Rīgas Meža kapu apbedījuma vietā Baltie krusti. Piemiņas vietā uzcelts Baltais krusts. Tas atjaunots 2013. gadā.

[Sagatavots pēc: https://www.marupe.lv/lv/turisms/ko-darit/pieminas-vietas-un-zimes/baltais-krusts]

Piemiņas zīme Baltais krusts izvietota komunistiskā režīma upuru nošaušanas vietā Baltezerā. 1941. gadā šeit kādas vasarnīcas teritorijā tika nogalināti vairāk nekā simts Latvijas iedzīvotāji. 1990. gadā, pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, uzstādīja Balto krustu – kā piemiņas zīmi traģiskajiem notikumiem. [https://latvijaspieminekli.lv/baltezers-komunistiska-terora-upuru-nosausanas-vieta/]

Krusta kalna pilskalns

Siguldā aiz pilsdrupām atrodas samērā nesen atklāts senlatviešu pilskalns, kuru sauc par Krusta kalnu. Tas atrodas valsts aizsardzībā un arheoloģijas pieminekļu sarakstā, minēts kā kulta vieta. Vietas nosaukums cēlies no sena koka krusta, kas tur kādreiz atradies.

Siguldas Krusta kalns atrodas ap 70 m uz ziemeļiem no Siguldas viduslaiku pilsdrupām, kalna augstums ir 87 m virs jūras līmeņa. Kalnam ir tipiskas pilskalna pazīmes – nolīdzināta virsma, mākslīgi nostāvinātas nogāzes.

Siguldas Krusta kalnā tika atrastas liecības par seno baltu – Vidzemes zemgaļu –klātbūtni jau no otrā gadu tūkstoša pirms Kristus dzimšanas. [Leitholds : https://www.latvijas-pilskalni.lv/krusta-kalna-pilskalns/]

Krustu kalns

Lietuvā,netālu no Šauļiem, atrodas Krustu kalns. Tur kādreiz bija pils vieta, bet teitoņu bruņinieki to iznīcināja un aizdedzināja. Cilvēki, pieminot mirušos, kalnā ap 1800. gadu vidu sāka likt krustusKrustus salika svētceļnieki un cilvēki, kas ieradās šeit ar savām lūgšanām un priekiem, kā arī mākslinieki un talantīgi amatnieki. Daudzkārt tika mēģināts iznīcināt Krustu kalnu, taču tas izdzīvoja. Pāvests Jānis Pāvils II 1993. gadā lūdza lūgšanu par šo kalnu, vēlāk savās runās izteica daudzas atsauces uz šo vietu un kalnā uzstādīja krucifiksu kā dāvanu Lietuvai. Daudzi cilvēki sāk un beidz svētceļojumus pie šī krusta. [Sagatavots pēc: https://www.lithuania.travel/lv/news/krustu-kalns-1]

Bramaņu krucifiksa cēlumu, tautas mākslas autentiskumu un vēsturisko nozīmi var izjust gan katrā no tā smalkajām detaļām, gan arī Pelēču pagasta iedzīvotāja Arvīda Kļavinska emocionālajā stāstā. Tieši viņa ģimene Preiļu pusē dzīvo jau vairāku paaudžu garumā un tikpat ilgi rūpējas par kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu. Krucifikss tagad iekļauts valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā.

Krucifikss datēts ar 1856. gadu un atrodas pie Arvīda dzimtas mājām. Saime kopā ar vietējiem amatniekiem un kaimiņiem pēc pašu iniciatīvas to restaurējusi vairākas reizes, veidojusi dekorācijas, torni un citas detaļas.

Koka krusts ar trīsnaglu krucifiksu un piramidālu skārda jumtiņu nozīmīgs tādēļ, ka ir reti saglabājies precīzi datējams tautas mākslas paraugs no oriģināla materiāla, ar autentisku apdari.

„Šis krucifikss atspoguļo baznīcas mākslas tradīciju attīstību 19. gadsimtā un arī Kristus tēla interpretāciju tā laika amatnieciskajā vidē. Gan zinātniski, gan vēsturiski, gan izglītojoši nozīmīgs objekts Latgalei un visai Latvijai,” uzsvēra Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes Latgales reģionālās nodaļas vadītāja Vilma Platpīre.

Kaut arī krucifiksi ceļu malās ir viena no Latgales reģionam raksturīgākajām iezīmēm, tomēr autentiskā veidā tik labi saglabājušos un iekļaujamu šāda veida objektu valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā nav daudz. [https://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/vesture/preilu-puse-senu-krucifiksu-ieklauj-valsts-aizsargajamo-kulturas-piemineklu-saraksta.a402994/

2008. gadā Višķu pagasta Tukišu sādžā godināja 100 gadus veco Tukišu krucifiksu, kas 20. gadsimta sākumā bija atzīts par skaistāko ceļmalas krustu Latgalē. Simtgadīgo krucifiksu atjaunoja Pēteris Gorenko.

Višķu pagastā pirmie krucifiksi uzstādīti 19. gadsimta 90. gados un līdz Otrajam pasaules karam pagasta ceļmalas rotājuši 18 krucifiksi. Pēc kara bija saglabājušies tikai septiņi ceļmalas krusti. [Sagatavots pēc: http://www.katedrale.lv/index.php?id=10813]

Kūktieļnīks Ontons Rancāns jau kūpš 1990. goda ir aktivi veics Latgolys breivdobys krystu pieteišonu i atjaunuošonu, ir izgataviejs i atjaunuojs kūpumā vairuokus dasmytus krucifiksu, kai ari sarakstiejs ilustrativu pietejumu „Krustā cirstās ciešanas”.

Ar krucifiksim nareti saistomi ari dažaidi nūstuosti, par pīmāru, par Rēzeknis nūvoda Ružynys krucifiksu, kas ir vīns nu senuokajim Latgolā, stuosta, ka jis asūt veiduots nu augūša kūka, bet pyrms 110 godim guņsgrākā breinumaini nanūdaguse viņ tei āka, pi kurys sīnys bejs pīslīts Jezus tāls. Krysta i ticeibys kūpumā nūzeimeiguma latgalīša dzeivē aplīcynuojums ir ari tys, ka labi zynomajā kinā „Cylvāka bārns” ceļmolys krystam (tys ir Kūrpinīku krysts, kas sovulaik atsaroda gruomotys, kas jimta par pamatu kinai, autora, rakstnīka Juoņa Klīdzēja vacuotāva Donata Klīdzēja sātys pogolmā), Jaunovai Marijai i religejai kai taidai ir atvālāta vysai svareiga vīta i lūma mozuo cylvākbārna Boņuka dzeivis telpā, ikdīnā i pasauļa skatejumā. [Skrivļa-Čevere 2013 : http://vieteja.lv/sites/default/files/upload/016_VIETEJA_Projekts_28.05.21.pdf]

2007. gadā ar Valsts kultūrkapitāla fonda un Latgales reģiona attīstības aģentūras finansiālu atbalstu tika pabeigts projekts „Virtuālā Latgales krucifiksu enciklopēdija”. Sešu mēnešu laikā izveidots interaktīvs interneta resurss, kurā plašai auditorijai ir pieejama informācija par Latvijas austrumu novadam raksturīgo tautas mākslas veidu un garīgās dzīves sastāvdaļu. Lai vairotu sabiedrības informētību par Latgales novada tradicionālo kultūru, radās iecere izveidot virtuālu Latgales krucifiksu informatīvo elektronisko datubāzi, kurā būtu izvietotas sādžu un ceļmalu krustu fotogrāfijas, informācija par to tapšanas laiku, autoru un citiem ar krucifiksiem saistītiem vēsturiskiem notikumiem. [Sagatavots pēc: https://lpr.gov.lv/lv/2007/nosledzies-projekts-virtuala-latgales-krucifiksu-enciklopedija/#.YPKsXugzY2w]

Tad Jēzus iznāca ārā ērkšķu vainagā un purpura apmetnī. Un Pilāts viņiem saka: „Redziet, kāds cilvēks!” Kad nu augstie priesteri un sulaiņi viņu redzēja, tie brēca: „Sit Viņu krustā, sit Viņu krustā!” Pilāts viņiem saka: „Ņemiet jūs Viņu un sitiet krustā! Jo es pie Viņa vainas neatrodu!” Jūdi viņam atbildēja: „Mums ir savs likums, un pēc šī likuma Viņam jāmirst, jo Viņš Sevi darījis par Dieva Dēlu.” [Bībele 1997 : 900]

Ekumeniskais Krusta ceļš

Latvijā Lielajā Piektdienā par tradīciju ir kļuvis Ekumeniskais Krusta ceļš, kad tiek pārdomāti Jēzus Kristus pēdējie dzīves mirkļi. Parasti tas notiek Vecrīgā, ik gadu pulcinot ap 2000 dažādu konfesiju un reliģisko pārliecību, atšķirīgu sociālo pieredžu un tautību cilvēkus. Tas tiek organizēts arī daudzās citās Latvijas pilsētās. Ekumeniskais Krusta ceļš ir kā apliecinājums Latvijas kristiešu kopībai, lūdzot par sabiedrībai un ikvienam cilvēkam svarīgām tēmām. Apcerot Jēzus ceļu caur krustu uz augšāmcelšanos, katram ir iespēja ielūkoties attiecībās ar sevi, ar māti un tēvu, attiecībās starp vīriešiem un sievietēm un attiecībās ar Dievu. [https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/citi-raidiijumi/ekumeniskais-krusta-cels.a128442]

Krusta ceļš ticīgajiem ir lūgšana, kas sastāv no 14 stacijām.

1. Jēzu notiesā.

2. Jēzus paņem savu krustu.

Katram no mums ir dots savs ikdienas krusts, kas mums jānes, lai būtu cienīgi dalīties ar Pestītāju Viņa godībā.

3. Pirmais kritiens.

4. Jēzus satiek savu Māti.

5. Kirēnes Sīmanis palīdz Jēzum.

Kad Dievs bija pavisam tuvu, Sīmanis no Kirēnes nezināja, ko darīt. Viņu nācās piespiest, lai palīdzētu Pestītājam nest krustu.

6. Veronika noslauka Jēzum vaigu.

7. Jēzus atkal pakrīt.

8. Jēzus runā uz sievietēm.

9. Trešais kritiens.

Krusta Nesējs pakrita ceļa putekļos trešo reizi, taču ieguva vārdu, kas stāv pāri visiem vārdiem.

10. Jēzum novelk drēbes.

11. Jēzu pienaglo pie krusta.

Tie piesita Viņu krustā, apsmēja Viņu un atņēma Tam fizisko brīvību. Tādā veidā Viņš sagādāja mums mantojumu – Dieva bērnu godu un brīvību.

12. Jēzus mirst uz krusta.

13. Jēzu noņem no krusta.

Sava šīs zemes ceļojuma noslēgumā arī mēs, tāpat kā mūsu Pestītājs, tiksim noņemti no šīs dzīves krusta.

14. Jēzu gulda kapā. [Sagatavots pēc: https://katolis.lv/apcerei-pie-krustacela-stacijam/]

Svētā Krusta pagodināšana

Saskaņā ar Baznīcas tradīciju Svēto Krustu, pie kura nomira Jēzus, atrada imperatora Konstantīna māte svētā Helēna. Piedzīvojusi, kā viņas dēls liek nogalināt savu otro sievu, kura bija nonāvējusi viņa dēlu no pirmās laulības, Helēna dodas svētceļojumā uz Jeruzalemi. Helēnu sagaida vien drupas, jo pilsēta ir imperatora Adriana izpostīta. Tomēr saņemtās atklāsmes un vietējo cilvēku padomi ļauj Helēnai atrast vietu, kur gadiem ilgi aprakts zemē bija glabājies Kunga krusts. Pateicībā Dievam par saņemto žēlastību Helēna liek Jeruzalemē, Krusta atrašanas vietā, uzcelt baziliku… [..]

335. gada 13. septembrī, trīsdesmitajā gadadienā pēc Svētā Krusta atrašanas, imperators Konstantīns sapulcināja Baznīcas Tēvus uz divu baziliku iesvētīšanu Jeruzalemē. Nākamajā dienā Jeruzalemes bīskaps pirmo reizi parādīja Svētā Krusta relikviju klātesošajiem pagodināšanai. Baznīcas tēvi nozīmēja 14. septembri par Svētā Krusta Pagodināšanas dienu, kas ik gadus svinama Baznīcā. Krusta Pagodināšanas svētkiem ir arī dziļi bībelisks pamats. Kristus atdeva sevi par Upuri uz krusta pasaules pestīšanai. Krusts kristiešiem ir cerības zīme nonākšanai apsolītajā Valstībā. [https://katolis.lv/sv-krusta-pagodinasana/]

Livonijas krusta kari

Livonijas krusta kari 13. gs. bija Romas pāvesta sankcionēts t. s. svētais karš pret kristīgās ticības un Romas baznīcas ienaidniekiem – pagāniem, no ticības atkritušajiem, herēzē apsūdzētajiem un citām grupām. Šāda kara mērķis bija aizsargāt kristiešus un atjaunot mieru (pax universalis) kā dievišķu vērtību. Tā dalībniekiem, kuri Dieva un baznīcas priekšā deva dalības apsolījumu, tika garantēta pilnīga grēku un/vai garīgo sodu atlaide, kā arī īpašuma aizsardzība personas prombūtnes laikā. Livonijas krusta kari savā statusā nekad nav tikuši pielīdzināti krusta kariem Svētajā Zemē Palestīnā. Krusta kari bija globāla viduslaiku sabiedrības parādība, kas, radusies 11. gs. beigās Eiropā, aptvēra teritoriju no Ibērijas pussalas Eiropas dienvidrietumos līdz Palestīnai Vidusjūras austrumu piekrastē un no Ziemeļāfrikas līdz Baltijai.

Livonijas krusta kari, līdzīgi citiem Romas baznīcas radītiem politikas instrumentiem, bija pakļauti kanonisko normu un institucionalizētas prakses iedibinātajai universālai kārtībai. Tāpēc tiesības ierosināt krusta karagājienu topošās Livonijas telpā no 12. gs. beigām bija garīgās un laicīgās varas hierarhijā augstākajai personai – Ikšķiles, vēlāk Rīgas bīskapam, no 1255. gada – arhibīskapam. Bīskaps lūdza Romas pāvestam palīdzību un atļauju aicināt ar krustu iezīmētos (cruce signati) bruņotos svētceļniekus kristīgās misijas atbalstam viņa diecēzes teritorijā. Šo lūgumu viņš argumentēja ar pagānu vardarbīgas pretestības un apdraudējuma briesmām. Ja pāvests šo lūgumu atbalstīja, tad bīskaps vērsās pie kristiešiem konkrētos kristīgās Eiropas reģionos, kā arī pie baznīcu augstākās garīdzniecības un garīgo ordeņu vadītājiem ar mudinājumu, netaupot spēkus, doties palīgā jaunajai baznīcai un misionāriem Livonijā. Publiski deklarētais mērķis, sākot krusta karagājienu uz Livoniju, tika formulēts atbilstoši Romas kūrijas retorikai: krusta karu galvenais uzdevums bija atbalstīt kristīgo misiju, misionāru, kristiešu un jaunkristīto, kā arī baznīcas institūciju un to īpašuma aizsardzību. Kristīgās misijas radītā sociālā dinamika autohtonajās līvu, letu, estu un citās sabiedrībās izraisīja interešu polarizēšanos un pastāvējušo sociālo attiecību krīzi; tā savukārt raisīja vardarbīgus konfliktus gan savā starpā, gan ar misionāriem un ieceļojušajiem kristiešiem.

Livonijas krusta karu gadījumā pastāv skaidrs nošķīrums starp krusta karu un kristīgo misiju: ar krusta karu var atbalstīt misiju, bet nevar to aizstāt.

Romas kūrijas politiskajā retorikā arvien tika īpaši uzsvērts, ka pāvests apsola pilnu grēkatlaidi, līdzīgi kā cīnoties par Svēto Zemi, taču tas nenozīmēja tādu pašu statusu svētceļojumam uz Livoniju. Arī gadījumos, kad pāvests svētceļniekiem slimības vai nabadzības dēļ atļāva mainīt dotā apsolījuma mērķi, lai Palestīnas vietā dotos uz Livoniju, tad ar šo, piemēram, Honorijs III (latīņu Honorius III; īstajā vārdā Čenčo Savelli, itāļu Cencio Savelli) 1222. gadā, nekādā gadījumā krusta karu Livonijā nepielīdzināja svētajam karam Palestīnā.

Livonijas krusta kari iekļāvās kopējā Romas katoļu baznīcas vadītā Eiropas krusta karu kustībā 12.–13. gs. Livonijas krusta kari ir Baltijas jūras reģiona un Ziemeļeiropas krusta karu norišu daļa.

Livonijas krusta kariem kā vēstures procesa iedalījumam konkrētos posmos ir nosacīts raksturs. Atsevišķie notikumi, kas tikai retrospektīvi sniedz iespēju novērtēt to vēsturisko svarīgumu pēc radītajām sekām, ir vienīgie pieturas punkti, lai varētu veidot mūsdienās izprotamu kopainu par šiem kariem. Pirmais posms sākās ar Rīgas bīskapa Alberta organizēto un pāvesta kūrijā Romā sankcionēto militāro ekspedīciju 1200. gada vasarā. Šī ekspedīcija tika virzīta pret Daugavas lejteces līviem. Ap 1205. gadu krustnešu spēks tika virzīts pret Gaujas līviem. 1207. gadā tika pakļautas arī Daugavas līvu apdzīvotās teritorijas, tādējādi paplašinot Rīgas bīskapijas varas telpu un sākot tās sadali.

Otrais posms aizsākās ap 1211. gadu, kad Livonijā ieradās krusta karotāji, kurus pavadīja Ziemeļvācijas grāfi un vairāki bīskapi. 1212. gada vasarā sākušies nemieri Gaujas Siguldas līvu, Idumejas un Autīnas letu teritorijās, kuras Rīgas bīskaps nodeva Zobenbrāļu ordeņa valdījumā, tika apspiesti. Šis posms noslēdzās ap 1217./1218. gadu, atjaunojot līvu un letu vienošanos par pakļaušanos un viņu zemju atkārtotu dalīšanu.

Trešais posms zīmīgs ar to, ka 1219. gadā Valdemārs II sāka krusta karu pret Ziemeļigaunijas pamatiedzīvotājiem.

Ceturtajam posmam raksturīga ģeopolitisko un misijas interešu virziena maiņa ap 1229./1230. gadu, kad notika pirmā Rīgas baznīcas organizētā militārā ekspedīcija pret kuršiem Kurzemes ziemeļaustrumos. Šī Livonijas krusta kara perioda laikā 1251. gadā beidza pastāvēt Zemgales bīskapija, tās teritoriju iekļaujot Rīgas bīskapijā.

Piektais posms ir tikai nosacīti pieskaitāms Livonijas krusta karu laikam. Ap 13. gs. 60. gadu vidu esot atsākusies zemgaļu militārā pretošanās. Bruņinieku krustnešu apvienotās militārās ekspedīcijas pret zemgaļu, kā arī kuršu nocietinātām apdzīvotām vietām (Dobeli, Mežotni, Tērveti, Kuldīgu) noslēdzās 1272. gadā ar to atkārtotu pakļaušanu.

Nenoliedzami ir tas, ka arī Livonijā svētā kara ideāliem bija ļoti liela nozīme kolektīvo (dzimtu, brālību u. c.) identitāšu veidošanās procesos.

Līdz ar romantisma dzimšanu 19. gs. sākumā aizsākās romantizēta krusta karu estetizācija britu, vācu un citu lielo Eiropas nāciju mākslā – literatūrā, glezniecībā un mūzikā. Viduslaikus tēloja kā lielu un varonīgu laikmetu, kurā esot dzimusi kristietībā sakņota Eiropas visu tautu kopība.

Latviešu nacionāli romantiskajā literatūrā kopš dzejnieka Ausekļa veidojās cita tendence, kas vēlīnās apgaismības literātu ietekmē pauda nosodošu attieksmi pret krusta kariem Baltijā: tie tika attēloti kā agresīva vācu ekspansija, kuras dēļ latvieši zaudēja brīvību un, par spīti varonīgai pretestībai, kļuva par vergu tautu. [https://enciklopedija.lv/skirklis/8797-Livonijas-krusta-kari]

Latvijas Sarkanā Krusta likums

Likuma mērķis ir veicināt sociālo labklājību un starptautisko humanitāro tiesību ievērošanu, atbalstot biedrības „Latvijas Sarkanais Krusts” sadarbību ar valsts un pašvaldību institūcijām, sabiedrības iesaistīšanos minētās organizācijas darbā un nodrošinot Sarkanā Krusta emblēmas izmantošanu. Likums nosaka „Latvijas Sarkanā Krusta” tiesisko statusu, darbības pamatuzdevumus. „Latvijas Sarkanais Krusts” darbojas visā Latvijas teritorijā kā brīvprātīgo palīgu organizācija. [Sagatavots pēc: https://likumi.lv/ta/id/191208-latvijas-sarkana-krusta-likums]

„Latvijas Sarkanā Krusta Jaunatne” (LSKJ) ir biedrības „Latvijas Sarkanais Krusts” (LSK) struktūrvienība. LSKJ strādā ar bērniem un jauniešiem, kā arī ir viena no lielākajām jaunatnes apvienībām Latvijā, kas darbojas visos Latvijas reģionos, ievērojot LSK statūtus, nolikumu un normatīvos aktus. LSKJ mērķis ir apvienot jauniešus, kas ar savu darbību īsteno organizācijas humāno darbu sabiedrības labā, tādā veidā nodrošinot arī pēctecību un zināšanu nodošanu no paaudzes paaudzei. [https://ljp.lv/index.php/latvijas-sarkana-krusta-jaunatne]

Lieldienu krusta maizītes

Krusta maizītes tradicionāli tiek ceptas un pasniegtas Lielajā Piektdienā, bet mūsdienās tās konditorejās pieejamas jau uzreiz pēc Ziemassvētkiem. Folklorā minēts, ka maizītēm ir dziedinošs spēks – tās palīdzot slimajiem atgūties un pasargājot kuģus jūras braucienu laikā, tāpēc pieņemts kādu maizīti saglabāt nākamajam gadam. [Sagatavots pēc: https://dzirnavnieks.lv/recipes/lieldienu-krusta-maizites/]

Deviņdesmito dziesminieks – Krusta skolas skolnieks Kaspars Dimiters

20. gadsimta deviņdesmitie gadi bija īpašs laiks – toreiz kultūrā dzima ne tikai jauni žanri, bet arī no nosacītas pagrīdes iznāca šobrīd populāra mūziķu kustība – dziesminieki. Lielāko rezonansi toreiz izraisīja Kaspars Dimiters. Nebija jau tā, ka par dziesminiekiem nebūtu dzirdēts līdz tam – jau 70. gados dziedāt sāka Austra Pumpure un tā dēvētie Austrasbērni, pie kuriem piederēja arī atmodas laika zināmākā dziesminiece Ieva Akuratere, bija „Akcents”, bija Haralds Sīmanis un Valdis Atāls, tomēr tieši 90. gados ierakstu kompānijas izdeva pirmos dziesminieku ierakstus. Vislielāko rezonansi radīja barda Kaspara Dimitera albums „Krusta skola jeb Kliedziena attālumā no sirds”.

Kasparam Dimiteram bija vērā ņemama pieredze jau līdz tam, un vistuvāk dziesminieka žanram viņš bija pietuvojies 20. gadsimta 80. gados kopā ar Aivaru Hermani iespēlētajos ierakstos. Tomēr dziesminiekam nav tikai dziesmu dziedāšana ģitāras pavadījumā, dziesmas ir vēstījums, tas ir kliedziens, un spējīgs uz šādu kliedzienu Kaspars Dimiters top, darbojoties Krimuldas Krusta skolā.

Ceļš uz Krusta skolu Dimiteram sākās astoņdesmito gadu beigās, kad mūziķis pievērsās kristietībai un kļuva par Krimuldas luterāņu draudzes priekšnieku, atjaunojot padomju laikos nežēlīgi izpostīto dievnamu, kas ir vecākā mūra baznīca Latvijā. Savukārt baznīcas mācītājmājā Dimiters ierīkoja tā saukto „problemātisko jauniešu” rehabilitācijas kopienu, kam deva nosaukumu „Krusta skola”. [Buivids 2017 : https://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/izklaide/devindesmito-dziesminieks-krusta-skolas-skolnieks-kaspars-dimiters.a219372/]

1926. gadā Rīgas krievu prese atzīmēja, ka Rīgas latviešu teātra aktieris Jānis Čakstens Lielā kara sākumā (1914. gada augustā) kļuvis par pirmo latvieti, kam par izcilu kaujas varonību piešķirts augstākais Krievijas armijas zemākā dienesta pakāpju karavīru apbalvojums – Svētā Jura krusts. [..]

J. Čakstens bija viens no pirmajiem „Jura kavalieriem”, turklāt viens no (ja ne vienīgais) tiem latviešu karavīriem, kuri par kaujas nopelniem militārajā karjerā izvirzījās visstraujāk un visaugstāk – līdz pat kapteiņa dienesta pakāpei. Viņš noteikti ir vienīgais, kurš apbalvots ne tikai ar pilnu Svētā Jura krusta un medaļas komplektu (četrām tā šķirām, kopā – astoņiem Svētā Jura apbalvojumiem dažu kara pirmo mēnešu laikā), bet jau kā virsnieks – arī ar Svētā Jura zelta zobenu un vēl vairākiem ordeņiem un medaļām. Viņš vairākkārt arī ievainots.

[Jēkabsons 2015 : https://www.sargs.lv/lv/vienibas-un-personibas/2015-05-11/janis-cakstens-viens-no-pirmajiem-latviesiem-sveta-jura-krusta]