Tradicionālā transkripcija

[krup:is]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[krupːis] 


[k] – nebalsīgais troksnenis

[r] – skanenis

[u] – īsais patskanis

[p] – nebalsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Divzilbju vārds.



krup– – sakne, vārda celms

-isgalotne




ugun-s+krup-is

varž+krup-is

ol+nēs-ā-tāj+krup-is

rac-ēj+krup-is




krupispatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, otrā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

krup-is

krupj-i

Ģ.

krupj-a

krupj-u

D.

krup-im

krupj-iem

A.

krup-i

krupj-us

I.

ar krup-i

ar krupj-iem

L.

krup-ī

krupj-os

V.

krup-i!

krupj-i!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsKrupji droši devās pāri ceļam.

2) izteicēja daļa – Tā nav varde, tas ir krupis!

3) galvenais loceklisKrupis jeb rupucis.

4) papildinātājs – Ilze savā bloknotā uzzīmēja lielu, brūnu krupi uz ūdensrozes lapas.

5) apzīmētājsKrupja inde nav bīstama cilvēkiem.

6) vietas apstāklisPuisis pārvērtās krupī.



krupja ikri, krupja inde, krupja maska, krupja uzlējums, krupja zīme

 

krupis lec



krupis, -pja, v.

Bezastaino abinieku kārtas vardei līdzīgs dzīvnieks ar kārpainu ādu.

Zaļais, smilšu, parastais krupis (sugas).
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 552]


krupis, -pja, v.

Vardei līdzīgs bezastainais abinieks ar raupju, kārpainu ādu.

Parastais krupis. Zaļais krupis. Smilšu krupis. Krupju inde.

Pacerēs ir ūdensžurkas, vēži, vardes un krupji, zivis un vaboles .. Indrāne 7, 53.

Sirms krupis, uzvilcis pelēki mēļus svārkus un aizlicis pieneņziedu dzeltenu krūtežu, uzrāpās uz akas apsūnojušajiem grodiem. Kaldupe 5, 106.
[Sagatavots pēc: http:www.tezaurs.lv/llvv]


krupisrupucs 
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


krupisapv. rupucis, rupašķis, kaupiņš, kaupenis, kaukainis, kaucens, ķauķis, depis, depa, depsis
[Sagatavots pēc: SV 2012 : 177]


Norīt krupiklusējot, neprotestējot paciest nepatīkamo, apvaldīt sevī nepatiku, pretīgumu.

 

Piepūšas kā krupissaka, ja kāds ļoti klaji izrāda savu neapmierinātību, dusmas, sašutumu.

 

Kā velns ar krupisaka, ja kāds ļoti nopūlas, nomokās.
[Sagatavots pēc: LFV 2000 : 559, 1333]


Zooloģijāaizsmakušais krupis, Amerikas krupis, Benetas krupis, Bouledžera koku krupis, guturālais krupis, jūras krupis, krāšņais šaurmutes krupis, Lielo līdzenumu šaurmutes krupis, smilšu krupis, oranžais krupis, parastais krupis, raibais krupis, rietumu šaurmutes krupis, zaļais krupis; akmeņkaļkrupis, brūnais varžkrupis, sarkanvēdera ugunskrupis, olnēsātājkrupis, racējkrupis.


ErgonīmiKrupis, SIA.

 

VietvārdiKrupju ciems, savrupvieta Limbažu novadā; Krupi, vidējciems Rēzeknes novadā; Krupīša ezers; Krupmuiža, mazciems Durbes novadā.


krupis, mantots vārds; atvasināts no verba krupt tapt kraupjainam, kreveļainam. Paralēli krupis arī maza auguma apzīmēšanai no saknes nozīmes rukt (apvidvārds krupis ‘rūķītis). Adjektīvs krups (apvidvārds) mazs, sīks.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 429]


angļu  toad

baltkrievu  жаба

franču  crapaud

grieķu – βάτραχος

igauņu – kärnkonn

krievu – жаба

latīņu – bufo

lietuviešu – rupūžė

lībiešu – krupā

poļu – ropucha

somu – rupikonna

spāņu – sapo

ukraiņu – жаба

vācu – die Kröte

zviedru – padda



Viens krupis samaitā visu klimpu grāpi.

 

Tu tik liels esi kā krupis līdz pavēderei.

 

krupis uz ūdeņa.

 

Kraupains kā krupis.


Krupi kūtī nevajagot laist, tad viņš govis izzīžot.

 

Kad nositot krupi, tad govis noraujot pienu.

 

Kad krupi ēdina ķēķī zem plīts, tad viņš pievelk govīm pienu.

 

Ja krupis jeb depis iekožot, tad tai vietā miesa sākot pūt.

 

Ja krupi aizskarot, tad tas atriebjoties.

 

Kad krupi paņemot rokā, tad rokas paliekot kā krupja āda.

 

Ja krupim trīs reizes apkārt apejot, tad laimējoties.

 

Vajag apēst gabaliņu no balta krupja, tad varēs saprast visas lopu un dzīvnieku valodas.

 

Ja krupis lien istabā, sagaidāms lietus.

 

Kad pavasarī redz daudz krupju – būs sausa vasara, kad daudz varžu – lietaina.

 

Uz cilvēka vai dzīvnieka nedrīkst teikt „krupis”, jo tad tas trīs dienas ne aug, ne barojas.


Zēn, zēn, krupi, krupi,

Kam uz mani raudzījies?

Es kā roze grozījos

Pa to piena kambarīti. [LD 10071-7]

 

Krupītis uzlēca

Uz māsas lādi.

Ej, krupi, zemē,

Še dālderītis. [LD 16651-1]

 

Krupi, depi, jēra pūsli,

Kam tu manu māsu ņēmi?

Tu kā krupis zemi līdi,

Tā kā liepa līgojās. [LD 21467-1]

 

Kā krupītis tautu dēlis,

Kā sisenis kumeliņis.

Grib krupītis mani celte

Siseņame mugurā;

Ne, krupīti, tu uzcelsi,

Ne sisenis panesīs. [LD 17166-0]


Reiz gājušas divas meitas pa lauku. Kādā vietā tās ieraudzījušas krupi, kurš bijis ievainots un nevarējis paiet. To draņķi vajag nosist,” pirmā meita sacījusi, tāds nevienam pasaulē laba nedara. Viņa gājusi pie krupja un gribējusi to ar grābekli nosist. Bet otra meita nav atļāvusi. Tā paņēmusi krupi rokā un aiznesusi pie ūdens. Tur viņš sācis runāt: Manai meitai rīt būs kāzas, tad tu atnāc ciemā. Jā, bet kur tad lai es tevi atrodu? meita prasījusi. Nu atnāc tik vakarā dārzā pie lielā akmeņa, tur es būšu.

Meita paklausījusi un otrā vakarā aizgājusi pie akmeņa. Tur viņa satikusi krupi un gājusi tam līdz alā. Alā bijis grezni ierīkots, ticis ēsts un dzerts, kā jau kāzās. Arī meita uzaicināta mieloties, ko tā arī darījusi. Noņem tam grāpim vāku, krupis pavēlējis savai meitai, kad visi bijuši pilnā ēšanā, citādi par daudz savārīsies. Meita paēdusi, un krupis to izlaidis ārā. Kad tā pārgājusi mājā, atradusi savu biedreni – otru meitu – aklu.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

 

Vienam ķēniņam bija trīs dēli – pēdējais tāds padumjš –, bet ķēniņš visus ļoti mīlējis. Reiz ķēniņš saslimst, un dēli ved visādus ārstus, bet nekas nelīdz.

Tad dumjais aiziet pie burves un vaicā, kā ķēniņu veselu pataisīt. Burve teic: Ej pretī, kur saule lec, tur tu atradīsi ērgļu lizdu. Paņem to mazo ērgli, izaudzini lielu, tad paņem divpadsmit vēršu, nokaun tos un ērgli arī, asinis satecini kopā un atnes man. Tad es tev sacīšu, ar ko ķēniņu būs ārstēt.

Nu dēli iet. Pirmais aiziet vecākais, bet atnāk tukšām rokām, jo nevarot pietikt klāt. Nu ies vidējais; bet arī tas atnāk tukšā. Pēdīgi ies dumjais. Aiziet – redz: ērglis sēd pie ligzdas. Dumjais paslēpjas, gaida, gaida, līdz beidzot tas aizlaižas pēc barības. Dumjais paķer ātri mazo ērgli, pārnes mājā un izaudzina lielu. Tad paņem divpadsmit vēršus, nokauj, satecina asinis un aiznes burvei. Nu burve vāra un skatās, līdz šķidrums gatavs. Burve sauc dumjo un teic: Ej par deviņiem mežiem, tur tu atradīsi ābeli ar āboliem un atnes vienu ābolu.

Dumjais iet un atrod. Bet viņš redz, ka pūķis tos apvaktē. Viņš pielien pūķim lēnām no muguras un cērt pa galvu ar zobenu. Tā beigās nu atnes burvei ābolu. Burve sūta, lai ejot pār deviņām pļavām, tur būšot viena puķe, un lai šo puķi viņai pārnesot.

Nu jāiet vien ir. Pāriet pār pļavām un ierauga to puķi, bet kā lai piekļūst? Visapkārt tai aptinies zirneklis, kas rūc. Šī cīņa tomēr vieglāka kā ar pūķi. Viņš beidzot pārnes puķi burvei.

Bet burve sūta, lai ejot pār deviņiem kalniem, tur būšot avots, un lai pasmeļot avota ūdeni un atnesot.

Dumjais iet ar skābu dūšu, jo netiekot nemaz galā. Nosolās, kad vēl sūtīšot, tad vairs neiešot. Nu iet un atrod avotu, bet, kā pieiet un grib smelt ūdeni, tā izlec liels krupis. Krupis sāk laist iz mutes karstu tvaiku. Bet dumjais aizlien aiz viena koka un gaidīs, kad krupis aizmigs. Tā paiet labs laiciņš. Kad krupis aizmieg, dumjais pielien klāt un nocērt tam galvu. Nu pārnes arī ūdeni. Burve savāra zāles un iedod šim, lai nu iet ārstēt ķēniņu.

Dēls aiziet pie ķēniņa un iedod burves vārītās zāles. Ķēniņš paliek tūliņ vesels, un par to ieceļ savu dumjo dēlu savā vietā. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]



Zaķis un vīrs 

 

Vai gribat, lai jums pastāsta,

Kā zaķis ar vīru darīja?

Tas bija tā –

Agrā pavasarlaiciņā:

 

Piepeši plūdi bij uznākuši,

Visu plašu, tālu leju apņēmuši;

Meža kustoņi nezin kur glābties,

Kalnos sakāpt vai kokos rāpties.

 

Viens nabaga zaķītis peldēja,

Vecu, līku bērzu sasniedza –

Un uzrāpies bērzā likās nu drošs,

Bet prieks nereti ir maldinošs.

 

No tāles kāds vīrs to bij ieraudzījis:

Zaķa cepetis gards būtu bijis!

Kā tikt tam klāt?

Plostu vajaga darināt,

Pāris baļķus un dēļus kopā siet,

Tā tā lieta iet.

 

Vīrs piebrauc pie bērza un kokā kāpj

Un te jau, te jau zaķīti grābj –

Bet zaķim netīk par cepeti kļūt,

Karstā pannā cepties par grūt’.

 

Viņš vīram uz muguru lec,

Tad uz plostu sec –

No lēciena plosts sāk iet pa straumi,

Zaķīti malā nones glaumi.

 

Bet vīrs? – To sieva rāj: Tu krupi,

Ko tu tur bērzā tupi?

Nāc, gaida mājās!

Negribu slapināt kājas. [Rainis 1978 : 218]


– Es jau domāju, ka pār mūsu sētu nāks kāds negaisa mākonis, kāda tumša bēdu nakts, – sacīja vecāmāte, noklausījusēs Irbes pastāstījumu par circeņu dziesmas neizprašanu. – Ka tu nekā nevarējuse izprast no sētas gariņu dziesmām, tā nav laba zīme. Arī citi sētas kungi liekas būt apkaitināti. Un par to nav nekāds brīnums: es pagājušunedēļ, iedama vienudien pa pļavas gatuvi, redzēju tur pie akmeņu čupas lielu nosistu krupi. Bet krupji jau ir katras sētas kungi un sargi. Kur krupi redz nosistu, tur nav vairs laba! Es, to redzēdama, nevienam toreiz nekā neteicu, negribēju jūs citus sabaidīt; domāju arī: varbūt tas nav bijis nekāds svētais sētas krupis, bet tik tāds pats lauka depis, un mums nekas nekaitēs. Bet redz, nekā! Nelaime drīz vien klāt…

– Vecāmāt, ko tu saki? Lielo krupi pie akmeņu čupas tu redzējuse nosistu? – izsaucās Irbe nobijusēs. – Ak bēdas, ak briesmas! Tas nebija vis kaut kāds krupis – tas bija svētais krupis, mūsu sētas īstais kungs un sargs. Es jau viņreiz, kad te atnācām, atrazdama viņu siltrijā, nodomāju, diezin vai tas tik nav bijis agrākiem saimniekiem par sētas kungu. Tāpēc viņam nekā nedarīju, bet lēni un ar labu aizraidīju uz akmeņu čupu, uzrunādama to un lūgdama būt arī mums par sētas kungu. Bet nu tas nosists! Diezin kāds nelabs cilvēks, kāds mūsu skauģis to darījis?

– To nezinu, – atteica vecāmāte. – Bet labi mūs sētā vairs neiet. Arī svētās meitas liekas būt aizkaitinātas: pagājušu nakti nemaz nedzirdēju tās vērpjam. Kad tik nav sākušas no mūsu ēkas sienām aizvākties kur projām?

– Nē, nē, tā nevar palikt. Jārauga sazināt, kas to nedarbu ar svēto krupi padarījis, – sacīja Irbe, un, iesaukuse Miglu iekšā, viņa tai uzprasīja, vai neesot redzējuse, kas nositis lielo krupju tēvaini gatuvē pie akmeņu čupas.

Migla pastāstīja – to padarījis Osis. Viņa gan teikuse, lai to nedarot, bet viņš neklausījis, teicis: ko tāds depis te ložņājot gar taku, kur cilvēkiem jāiet garām, un ņēmis labu akmeni un nositis.

– Nu re, nu, kā iet, kad palaiž nagus un nosit krupi, kas nevienam nedarīja nekā ļauna, bet varbūt gan visiem mums labu. Nu sitējs pats būs dabūjis galu. [Janševskis 1981 : 284–285]

 

Ja novelk diagonāli no otriem stūriem, iznāk vēl nejēdzīgāk – man jādomā par diviem trīsstūriem uzreiz. Viņa Darbs… Viņš ir cienījams cilvēks. Visi ciena Viņa Darbu. Es arī cienu Viņa Darbu. Vēl vairāk: es ar bijību raugos visā, ko Viņš var. Es raugos ar bijību, bet Viņa ar dievināšanu, un es nevaru saprast, kur beidzas Viņa Darba dievināšana un kur sākas Viņa dievināšana. Man jābūt saprotošam. Bet cik tālu? Vai man šis krupis jānorij? Un kurš te ir krupis, un kurš kuru norīs? Mokošā neziņa. Un sajūta, ka tu esi lieks. Nē, četrstūri ir nestabilas figūras.

Kad cilvēki saka: Vajag noskaidrot attiecības, – tad tas nozīmē, ka četrstūrī, piecstūrī vai astoņstūrī viņi meklē trīsstūri. Vajag visu noreducēt uz trīsstūri, tas ir visvienkāršākais rīcības laukums, tik vienkāršs kā dueļa laukums mirkli pirms liktenīgās lodes, kad paliek tikai trīs punkti: Es – Viņš – Mans sekundants.

(Viņa sekundants šai mirklī nefigurē, tas ir svešs cilvēks.) Mans sekundants ir pēdējais dzīvais draugs šai brīdī, viņš ir reizē Dzīvības un reizē Nāves Liecinieks. Trīsstūris ir visvienkāršākā dzīvotspējīgā figūra.
[Ziedonis 2011 : 218–219]

 

Par skatuvi iecerēts Saeimas krēsls, uzradies viņu mājā tikpat mīklaini kā dakšiņa ar uzrakstu Zagts Rudzīša restorānā. Tas bija pamatīgs ozola krēsls – Saeimā ar krēsliem esot kāvušies. Tiem vajadzēja būt stipriem vīriem, kas tādus krēslus varēja izcilāt un nebūt beigti, ar tādiem krēsliem sasisti. Billei Saeima rādījās kā bilde Septiņos brāļos. Vareni laiki bijuši. Vareni vīri. Mati plīvo, dūres un krēsli pa gaisu!

Bille izdomājusi tupēt aiz Saeimas krēsla atzveltnes, pārklātas ar marli: tā viņa redzētu, ko ar rokām dara, un pati redzama nebūtu. Marle ņemta no brālītim gādātā pūriņa, tāpēc Bille to nekādi nav graizījusi un sargājusies notraipīt. Jēkaupiņa lietas stingri piesacīts neaiztikt, maza bailīte pakrūtē kņudinās, bet gan jau mammucim un Jēkaupiņam par Billes izrādi būs prieks un labi vien beigsies.

Tikai tas sasodītais kamielis! Divas dienas Bille ar viņu cīnījusies. Kā velns ar krupi, patiešām.

Velna cīniņš ar krupi būtu laba joku luga. Velnu varētu izlocīt no stieples, kā to kamieli. Krupi gan grūti pat iedomāties, kā. Dikti daudz dzijas vajadzētu.

Bille nopūšas: ir un ir, kā mammucis saka: allaž citu darbu izdomās, tikai ne to, ko dara, to nepabeigs ne sitama.

Pabeigs jau, pabeigs… Kā var notīt, lai dzija nešķirtos un stieple nerēgotos cauri vēl pie otrās kārtas un trešās? Bijusi jel tā dzija taisna! Bet sīkā, asā vilnītī kā vēja raukta peļķe. Tīt piekto kārtu? Tad izniekos kamoliņu un neatklausīties, ko mammucis par to sacīs. [Belševica 1996 : 146]


(Ienāk Jāzeps ātriem soļiem no šīpus krūmiem. Viņš ģērbies vienkāršā uzvalkā ar segu, gana zizli, āža ragu.)

JĀZEPS. Es nāku tevi lūkot, kāds tu esi,

Manu briesmu sēdeklis? – Tur melna klints,

Bet smaidošs zaļums virsū; zaļi ērkšķi

Kar lejā savas vītnes, saulē vizot –

(Paņēmis no klints ērkšķu zaru, nolaiž to zemāk pār bedres malu.)

Tā sedzas pāri tai! –

(Noskatās ar bailēm uz gravu, tad aši aizgriežas nost uz pļavas pusi.)

Še spoža zāle!

Šis rasas mirdzums tūkstots uguņos!

 Zaļ-sarkan-zelta-zilas dzirkstis dejo!

– Ko es tā izbijos? – Līst mirdzums pāri

 I tai – tai – bedrei. Tā vēl viena guļ.

(Pieiet klāt pie pašas bedres malas.)

 Tāds aukstums pretī dveš! – Zem miglas melns

– Gar malu akmeņi kā zobi ņirdz –

Tik smacīgs trūdu gaiss –

(Piepeši viņš iekliedzas un atkāpjas no gravas malas.)

Vai! Zirneklis!

Tā ļauna zīme! – Nomīt! – – – Ā, lai iet.

Tur gan i krupji tūkst, i lēļi zīž – ?

(Riebdamies atiet nost no gravas malas.)

Ak, ko! – Te saule silst – nau tevis bail!

– Tik skaists kā rīts nevienas stundas nava:

Pats maigais veldzes vakars nau tik maigs.

Un rīts nekur vairs nau tik skaists kā pļavā.

Un nau neviens tik skaists kā šis pēc bēdām.

Tik nakts, no bedres kāpjot, auda briesmas.

Būs brāļi rāmi, tēvs jau norājis,

Es veicu padodamies, ganos iedams,

Vairs mani neaizskars ne vārds, ne pirksts.

Tik klusu visi iet: ne baras bargums,

Ne baida bailes, – bedrē tās kā nakts.

Man saule, blakus stāvot, miglas sviež

Kā zelta smiltis, smiedamās pēc bēdām.

– Tik sirds vēl salstot dreb; šurp, sildi, saule!

(Nostājas pret sauli, atvērdams krūtis.) [Rainis 1981 : 89–90]



No bezastainajiem abiniekiem Latvijā sastopamas trīs krupju dzimtas Bufonidae sugas – parastais, zaļais un smilšu krupis. Dzimtas nosaukums radies, strīdoties diviem izciliem zinātniekiem – Linnejam un Bifonam (franciski – Buffon). Tā kā viņu attiecības nebija pārāk labas, abi centās “pagodināt” kolēģi, nosaucot viņa vārdā kādu pēc iespējas netīkamāku aprakstīto dzīvnieku (toreiz vēl zinātnieku aprindās tautas ticējumiem bija liels spēks).

Parasto krupi (Bufo bufo) ir redzējis gandrīz ikviens, jo tas ļoti bieži ir sastopams visā Latvijā. Parastais krupis var sasniegt 16 cm garumu. Tā mugura var būt dažādos brūni pelēkos toņos, vēders ir netīri balts ar tumšiem plankumiem, āda klāta kārpiņām. Ķermeņa virspusē aiz acīm krupim ir lieli indes dziedzeri jeb parotīdi. Inde pretēji iesīkstējušiem aizspriedumiem cilvēkam nav īpaši kaitīga. Indi krupji izmanto, lai aizstāvētos pret plēsējiem, indei ir nepatīkama garša, bet tā pretinieku nenogalina. Tādēļ arī cilvēkam varētu rasties dedzinoša sajūta un iekaisums, ja krupja vai kāda cita abinieka ādas sekrēts iekļūst acīs vai mutē. Arī kārpas krupis nevar pielaist. Kā zināms, kārpas cilvēkiem rodas no vīrusu infekcijas tāpat kā aukstumpumpas no herpes vīrusa, un šo vīrusu krupji noteikti nepārnēsā. [..]

Otra pie mums sastopama krupju suga ir zaļais krupis (Bufo viridis). Tas ir nedaudz mazāks par parasto krupi – līdz 12 m garš. Tā mugura ir pelēkzaļa ar tumši zaļiem plankumiem (līdzīga armijas aizsargkrāsojumam), vēders gaiši pelēks. Uz muguras var būt sīki sarkani punktiņi. Āda klāta nelielām kārpiņām. Zaļais krupis Latvijā sastopams galvenokārt Daugavas baseina urbanizētajās teritorijās, arī Rīgā. Zaļais krupis ir aktīvs naktī, taču tas var sākt pastaigas jau pēcpusdienā. Tāpat kā parastais, arī zaļais krupis dienā slēpjas zem dažādiem priekšmetiem vai alās. Vairojas visdažādākajās ūdenstilpēs ar stāvošu vai lēni tekošu ūdeni. [..]

Trešais Latvijas krupis ir smilšu krupis (Bufo calamita). Tas ir mazākais no Latvijas krupjiem – līdz 7 m garš. Krupja mugura ir zaļgani pelēcīga ar tumšiem plankumiem. Pār muguru stiepjas raksturīga dzeltena gareniska svītra. Vēders ir netīri balts. Smilšu krupi viegli pazīt pēc tā īpatnējās gaitas. Ātri pārvietojoties, tas nelec, bet skrien sīkā riksī, augstu pacēlis ķermeni. Tāpēc angliski to sauc par skrējējkrupi – running toad. Smilšu krupis ir sastopams galvenokārt Latvijas centrālajā un rietumu daļā, arī visā Piejūras zemienē. Tas ir sastopams reti. Dzīvo galvenokārt vietās ar smilšainām augsnēm – kāpās, priežu silos, visbiežāk piejūras kāpās. Aktīvs naktī. Dienā krupis slēpjas iedobumos zem celmiem, paša raktajās alās, grauzēju, kurmju alās. Alās smilšu krupji arī ziemo. Par ziemošanas vietām noder arī akmeņu kaudzes un pagrabi. Smilšu krupji vairojas stāvošās ūdenstilpēs. [Deičmane 2001]


Krupjiem galvenokārt ir negatīva simboliskā nozīme. Nepievilcīgā izskata dēļ tie lielākoties tiek uzskatīti par dēmoniskām būtnēm, kas iederas raganu vidē. Tie tiek uzskatīti par ēdienu raganu svētkos vai arī kā nolādēto mocītāji ellē.

Senajā Ķīnā trīskājainais krupis bija Mēness simbols; uzskatīja, ka tas, aprijot šo debess ķermeni, izraisa Mēness aptumsumu.

Eiropā jau kopš Senās Romas laikiem krupis bija, no vienas puses, nicināts dzīvnieks, bet, no otras puses, tas simbolizēja dzemdi, un svētvietās sieviešu slimību gadījumos bieži tika upurētas krupju skulptūras kā pateicības ziedojums kādam no svētajiem.

Citās tautu teikās krupis palaikam sastopams kā mātišķi sargājošs mājas gars, kurš jāaprūpē, lai kā pateicību saņemtu tā svētību. Krupjiem teikās nereti tiek ierādīta arī dārgumu sargātāju loma.
[Sagatavots pēc: Pijola 2006 : 93–94]



Lata monēta Krupis (2010). Mākslinieki: Edgars Folks (grafiskais dizains) un Jānis Strupulis (plastiskais veidojums).



Olnēsātājkrupis

Olnēsātājkrupim ir neparasta vairošanās. Mātīte virtenēs izdēj lielas, ar dzeltenumu pildītas olas, kuras pārošanās laikā tiek nodotas tēviņam. Krupju tēviņš aptin šīs virtenes sev ap kājām. Dažkārt viņš iznēsā divu dažādu mātīšu izdētās olas. Kad pienācis laiks šķilties, tēviņš olas novieto dīķos un peļķēs.

Šis krupis ir neliels un apaļīgs, ar īsām kājām un smilškrāsas, gaiši brūnu vai pelēku ādu, kuru klāj tumšāki punktiņi. Tas sastopams Eiropas rietumu un centrālajā daļā mežainos apvidos, dārzos, karjeros, smilšu kāpās un nogāzēs.

Krupis ir aktīvs naktī, pārtiek no bezmugurkaulniekiem. Tēviņi pievilina mātītes, no plaisas vai alas raidot raksturīgus augstas frekvences saucienus pū-pū.
[Sagatavots pēc: Bērnijs 2003 : 442]