Tradicionālā transkripcija
[kristĩbas]
Starptautiskā fonētiskā transkripcija
[kristiːːbɑ̆s]
[k] – nebalsīgais troksnenis
[r] – skanenis
[i] – īsais patskanis
[s] – nebalsīgais troksnenis
[t] – nebalsīgais troksnenis
[ī] – garais patskanis
[b] – balsīgais troksnenis
[a] – īsais patskanis
[s] – nebalsīgais troksnenis
Trīszilbju vārds.
Ortogramma – ī.
krist- – sakne
-īb- – piedēklis
-as – galotne
kristīb- – vārda celms
-ības – izskaņa
kristības – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, daudzskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija
|
|
vsk. |
dsk. |
|
N. |
kristīb-a |
kristīb-as |
|
Ģ. |
kristīb-as |
kristīb-u |
|
D. |
kristīb-ai |
kristīb-ām |
|
A. |
kristīb-u |
kristīb-as |
|
I. |
ar kristīb-u |
ar kristīb-ām |
|
L. |
kristīb-ā |
kristīb-ās |
|
V. |
kristīb-a! |
kristīb-as! |
Vienskaitļa formu lieto reti.
Teikumā var būt:
1) teikuma priekšmets – Kristības notiks svētdien pēc dievkalpojuma.
2) izteicēja daļa – Pirmais reliģiskais rituāls cilvēka dzīvē parasti ir kristības.
3) galvenais loceklis – Mācītājam pienākumu netrūka. Kristības un bēres, iesvētības un laulības…
4) papildinātājs – Rīkojot kristības brīvā dabā, jāņem vērā arī laika prognoze.
5) vietas apstāklis – Jānīša kristībās piedalījās tikai tuvākie radinieki.
6) laika apstāklis – Dažas stundas pēc kristībām sākās sen nepieredzēts negaiss.
7) apzīmētājs – Kristību ceremonija iesākās ar nelielu kavēšanos.
kristību baseins, kristību ceremonija, kristību ieražas, kristību rituāls, kristību sprediķis, kristību svinības, kristību viesi
bērna kristības, brīvdabas kristības, pieaugušo kristības
svētā kristība
kristības, -u, vsk. kristība, -as, s.; rel.
Reliģiska ceremonija, kurā bērnu vai pieaugušu cilvēku atbrīvo no grēka, padara par baznīcas locekli un parasti piešķir viņam vārdu; tai sekojošās svinības, mielasts.
Dzert kristības – svinēt kristības.
Visām kristību ieražām cauri vijas zemnieka griba nodrošināt bērnam laimīgu dzīvi. Vītoliņš, Krasinska 1, 39.
Viņa [bērna māte] bija no tālas puses, tāpēc neviens no viņas piederīgajiem nebija varējis atnākt uz kristībām. Lācis 15, 44.
pārn. Kad vēl Zupurs bija dzīvs, tad pirkās, mainījās, līkopus, kumeļu kristības un cūku bēres kopus dzēra. Indrāne 7, 61.
pārn. .. viņš pārveda lielo daļu Latvijas tirdzniecības flotes, piedalījās jaunā tvaikoņa kristībās un gāja tālāk, kā īsts kuģu krusttēvs .. Lācis 15, 35.
// parasti vsk. Reliģiska darbība, ar ko atbrīvo cilvēku no grēka un padara par baznīcas locekli.
To svarīgāko [mācītājs] pataupījis pašām beigām. Vienai meitai aizlakstiešos uzradies bērns, un to viņa gribēja pienest svētā kristībā… Upīts 4, 270.
„Šie ļaudis, kurus vakar un šodien kristījām, svēto kristību saņēma jau trešo reizi,” drūmi ierunājās vīrs, ko pēc apģērba vien varēja pazīt par Gaujas lībieti. J. Kalniņš 4, 37.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
kristības – tikai dsk. krystobys
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]
kristĩbas, arī krustabas, arī krustubas. Kristības. ka b¥ru [bērnu] veda mãjã nùo baznîcas, ta kãjas taĩsija vaļã nùo juôstĩnas, lài ãtrâk iêt. mãjã ta taĩsija kristĩbas, izvàrija kapiju, gaļu, [ēda] màizi, izdzêra br¥ñdĩna pudeli vai vĩnu. kristĩbâs nedañcuõja, dañcuõja tik kàzâs.
[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe II 1977 : 123]
●
kristabas – kristobys, dsk., rel. Kristības. kristobuôs papraśìe èiramùosu i brùoļu.
[Sagatavots pēc: Reķēna I 1998 : 521]
kristības – kristīšana, krustības, krustabas apv.
Kaujas (arī uguns) kristības – piedalīšanās kaujā pirmo reizi; pirmais nopietnais pārbaudījums.
Pirmās kristības – pirmais nopietnais pārbaudījums.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
kristības; atvasinājums no aizgūta darbības vārda kristīt.
angļu – baptism; christening
baltkrievu – хрысцiны
čigānu – xriščini; bolipen
franču – baptême
grieķu – βάπτισμα
igauņu – ristimine
krievu – крещение; крестины
latīņu – baptisma
lietuviešu – krikštynos
poļu – chrzest
somu – kaste
ukraiņu – хрещення
vācu – die Taufe
zviedru – dop
Bērnu krustī sešās nedēļās vai astotā, bet nekad septītā, lai vella māte nenāk krustubās.
Kristabu kukuļus nenes pārās, bet nepārās, lai mātei nākamo reizi negadoties dvīņi.
Ja mazam bērnam kristībās piesien klāt knupīti ar maizi, spalvu un naudu, tad tas ir pārticis rakstnieks un bagāts.
Priekš kristībām krustmāte un krusttēvs nedzer, lai bērns nebūtu dzērājs.
Ja, kristību maizi cepot, krāsni slauka ar jaunu slotu, tad kristāmam bērnam augs lieli mati.
Uz krustību galda ir uzlikts kukulītis melnas maizes, šķīvis sāls un kanna alus, kopā visi apklāti ar baltu slēžu drānu. Dižā kūma pieiet pie galda, paņem trīs reizas snipšķi sāls no šķīvja un nokož trīs reizas kumosiņu no maizes; tad trīs reizas apgriež apkārt alus kannu, paceļ vienu stūri galdautam, palej alu apakšā un uzsit ar roku trīsreiz virsū, pēc kam pats nodzēries iemet kannā naudu. Pēc dižās kūmas piestājas pie galda arī citas kūmas; katrs no tiem paņem pirkšķi sāls un iebāž mutē. Sāls šķīvi pēcāk noliek uz loga. Ja sāls kūst, tad bērns mirs, ja nekūst, tad augs liels.
Kristībās piekrāva galdu jo pilnu ar ēdieniem un dzērieniem, lai bērns dzīvojot pārticis.
Kristībās nedrīkst plaušas vārīt, jo tad bērns pļāpīgs izaugs.
Ja pirmā miegā pēc kristībām pusvirus ir labā acs, tad viņš būs dzīvē nelaimīgs, ja kreisā acs ir pusvirus, tad bērns dzīvē būs laimīgs.
Pie kristīšanas nesot, bērnam jātin uz krūtīm maize, nauda un grāmatas lapa.
Ja bērnam, ko krista, priekš kristīšanas ieliek kurpītē naudu, tad šim bērnam vēlāk būs daudz naudas.
Priekš kristīšanas bērni jāsilda pie krāsns un jāsmērē ar cūkas ādu, tad neaug piņņi.
Bērna tēvs un māte nekad nedrīkstēja būt klāt pie kristīšanas, jo tas neesot labi.
Bērnu drīkst nest pie kristīšanas tīrīga sieva. Kad atnes no baznīcas, tad jaunos svārciņus novelk un vecos uzvelk, jo tad bērns esot taupīgs un tīrīgs. Vārdu deva, ja puisītis, tad no vīra, ja meitiņa, tad no sievas radiem.
Vilciņš mani aicināja
Sava dēla kristībās.
– Kā es iešu kristībās,
Man nav tāda mundieriņa:
Īsi, strupi lindraciņi,
Pazolēti zābaciņi. [LD 2321-11]
Zaķīts vilku aicināja
Sava bērna kristībās.
– Ietu kūmās, neliegtos,
Nava goda kamzoliņu. [LD 2321-2]
Krista tēvs,
Nesiet mani pie kristības!
Man nav tēvs, māmuliņa,
Bez vārdiņa audzināja. [LD 1344-4]
Kristības
Kristības ir cilvēka pirmais lielais gods. Bērnam tiek dots vārds, kas apliecina viņa uzņemšanu ģimenes lokā. Vārdam ir ļoti liela nozīme cilvēka dzīvē, tāpēc vecākiem jāizvēlas labākais, bērnam piemērotākais, turklāt jāraugās arī, lai tas būtu labskanīgs. Bērnam visbiežāk tika dots kādas kūmas vārds. Tautasdziesmās nav norādīts, kad tieši rīkotas krustības. Tomēr paražu aprakstos sastopamies ar bērna krustīšanu devītajā dienā pēc dzimšanas.
Pēc bērna piedzimšanas māti un jaundzimušo apciemoja radinieces un kaimiņienes. Raudzībās ejot, vienmēr ņēma līdzi kādu kukuli, ar ko varētu pacienāt vājinieci. Dažreiz sievas ilgāku laiku uzturējās pie vājinieces un palīdzēja sakopt viņai māju.
Pēc raudzībām sekoja pirtīžas, kad kādu laiku pēc dzemdībām māte iet pirtī mazgāties kopā ar bērnu. Pēc tam sekoja mielasts. Ticēja, ka pirtīžas veicina bērna veselību, labklājību un novērš ļaunumu. Pirts šajā reizē tika kurināta īpaši. Aizbāza visus pirts lodziņus un šķirbiņas, izskaitīja malkas pagales pa pāriem. Pirmajai pagalei klāt lika pīlādža zaru un ozola pagali (puisītim) vai liepas pagali (meitenei). Mazgājamo ūdeni smēla tekošā upītē. Pirtīžās piedalījās tikai sievietes, kas palīdzēja mātei un jaundzimušajam nomazgāties un nopērties. Uz pirti līdzi ņēma ēdamo un dzeramo.
Krustāmajam bērnam vajadzēja izraudzīties kūmas, kas bija arī krustību ceremonijas vadītājas. Kūmas pārstāvēja bērnu ne tikai krustībās, bet arī bērna turpmākajā dzīvē. Kūmu skaits varēja būt dažāds: divi, trīs, pieci, septiņi vai deviņi – kā kurā novadā. Sieviete nevarēja pirmo reizi iet par krustmāti meitenei, bet vīrietis – par krusttēvu puisēnam, jo tad pāde (krustāmais bērns) nevarot ātri apprecēties. Sievietes stāvoklī arī negāja kūmās, jo tad krustbērnam gaidāma grūta dzīve. Kūmas izraudzījās ar īpašu apdomību, jo ticēja, ka bērns uzaugot pēc kūmu līdzības.
Krustību dalībnieki krustību dienā sabrauca jau no paša rīta. Kūmas centās ģērbties kupli, lai pādei būtu kupla dzīve. Viesi sastājās ap galdu cieši kopā, lai pādei augtu cieši un skaisti zobi. Visi centās ātri paēst, lai bērns būtu čakls.
Pirms pādi veda uz baznīcu, to saposa. Bērna autiņos parasti iesējuši trīs lietas, lai dzīvē nebūtu jācieš trūkums: maizi, sāli un naudu. Vēlāk sāls vietā sējuši kādu grāmatas lapu, lai bērns būtu gudrs. Krustību apģērbu pādei gādāja kūmas. Bērna tēvs un māte pie krustīšanas klāt nedrīkstēja būt.
Krustību svinīgākā daļa bija kristībnieku sagaidīšana. No baznīcas pārbraukušas, kūmas gāja dziedādamas istabā un pārgāja tai trīsreiz pāri. Bērna vārdu nevienam sētā neizpauda, kamēr nebija ar visu bērnu tikuši istabā (ticēja, ka, zinot bērna vārdu, var tam ļaunu nodarīt).
Pirmās krustību dienas pievakarē sākusies pādes dīdīšana jeb dancināšana. Tā ir kūmu deja ar simbolisku nozīmi. Ja krustāmais bērns bija meitene, tad to ietina izrakstītā villainē, lika vainagu, šūtas kurpes, baltas zeķes, bet puisēnam lika caunu cepuri.
Dīdīšana sākās ar aicinājumu kūmām nākt pādi dancināt. Kūmas sastājās aplī un deva pādi no rokas rokā. Katra kūma, dancinot pādi, izteica vēlējumu. Rindas galā stāvošā kūma nodeva pādi atpakaļ mātei. Beidzot pādi dancināt, visas sievietes sagāja istabas vidū un, alus krūzi paņēmušas, katra pēc kārtas dzērusi uz pādes veselību. Kad visas bija padzērušas, tad apgāzušas krūzi ar alu istabas vidū, sacīdamas: „Apgāž, apgāž, satek, satek!” Ar pādes dīdīšanu beidzās pirmā krustību diena.
Nākamajā dienā pādei kāra šūpuli. Par šūpuļa kāršanu atbildīgs bija krusttēvs, kas kopā ar puišiem devās uz kādu jau nolūkotu vietu šūpulim līksti meklēt. Līksti vienmēr cirta kalnā, lai pāde augtu braša un liela. Meitenei izvēlējās liepas līksti, puisēnam – ozola. Līksti nocirtis, krusttēvs iesita ar cirvja kātu naudas gabalu celmā. Bez īstās līkstes nocirta vēl divas citas, kuras nedaudz aizcirta, lai viegli varētu pārlauzt. Kad aizcirsto kārti nesa istabā, citi krustībnieki sāka to pelt, mēģinot lauzt, līdz pārlauza abas neīstās līkstis. Par šūpuļa iekārtošanu – cisu likšanu, palagu un segu klāšanu, šūpuļa izgreznošanu – rūpējās krustmāte. Svarīga bija arī vietas izraudzīšana šūpulim. Tai bija jābūt siltai un labai.
Ieliekot bērnu šūpulī, kūmas to apdāvināja. Visvairāk tika dāvināti apģērba gabali un nauda. Ar dziesmu palīdzību centās panākt, lai pādei tiktu veltīts pēc iespējas vairāk naudas. Skopuļi tika apdziedāti.
Krustību noslēgumā jaunā māte kūmām dāvināja zeķes, cimdus, jostas un prievītes. Atvadoties kūmas vēlēja sētai un tās iedzīvotājiem laimi un labklājību, paralēli dziedāšanai izminot nātres pagalmā un svētības veicināšanai ienesot istabā bērzu.
[Sagatavots pēc: Adamovičs 1937; Straubergs 1995]
Mācītājs un pirksts
Drīz pēc pirmā lielā ceļa,
Kad es ierados šai saulē,
Bij man otris ceļojums,
Vēsturiski neapstrīdams:
Zīmogotā dokumentā –
Manā krustāmzīmē sacīts:
Kaldabruņas baznīcā
Kristīts: neunzehnten September.
Tātad es no Tadenavas
Gūt sev cilvēkpilntiesības –
Ceļojis uz Kaldabruņu
Divnedēļu vecumā.
Agri sācis ceļošanu,
Neapzinis apzinādams,
Ka būs daudz un tālu ceļu
Zemei pāri un vēl tālāk.
Daudz vēl minēts krustāmzīmē:
Dati, zīmogs, mācītājs,
Krusta tēvi, krusta mātes, –
Noklusēts viens notikums;
Notikums, ko māte stāsta
Līdz ar acu lieciniekiem:
Pats to vienmēr apstrīdēju,
Nezinu ne zinis, minis.
Mācītājs ar ūdens trauku,
Krusta māte turot mani,
Baltās muselīna drēbes
Apzeltītas saules staru.
Ūdenstraukā mācītājs
Mērcot pirkstus, kā jau nākas, –
Es no visa tā un cita
Neatceros it ne nieka.
Tik kā tāla nojautiņa
– iedoma varbūt tik māna –
Šķiet man: ūdens vizuļotu,
Lēktu, dietu saules stari.
Mācītājs ar slapju pirkstu
Manai galvai nācis tuvu,
Tad nu es, – lai viens nu saka! –
Mācītāja pirkstā – kodis!
It nevienam visu mūžu
Neesmu es pirkstā kodis,
Sevim pašam gan es reizēm
Pirkstā kodis nožēlodams.
Kodīgs gan es esmu bijis,
Kad par citiem bija jāstāv,
Sevi pašu aizstāvēdams,
Neesmu nekad es kodis.
Māte teica: „Pirmo zobu
Svētā vietā izmēģina.”
Tēvs tik smējies: „Laba zīme,
Dēls būs tēvā atsities.”
Saule teica: „Saulesbērns
Tā kā saulīte ar zobiem,
Kad tam neļauj lēkāt līdzi
Kā uz ūdens saules stari.” [Rainis 1978 : 329–331]
Kristības
Latviešu konversācijas vārdnīca kristības skaidro kā mazgāšanos vai gremdēšanos tīrā, lielākoties tekošā vai jūras ūdenī. Šādas kristības kā šķīstīšanās līdzeklis pazīstamas daudzām reliģijām. Primitīvā ticība plūstošā ūdenī saskata maģisku spēku, kas novērš ļaunu dēmonu iespaidus. Šādas kristības bija ļoti populāras hellēnisma laikmeta mistēriju reliģijās, piem., Mītras, Atisa, Izīdas kultos. Dažreiz ūdens vietā lietoja pat asinis. Kristības simbolizēja grēcīgā cilvēka nāvi un jaunas būtnes piedzimšanu.
Sākoties lielajai antīkās pasaules krīzei, ko raksturo pastardienas un jauna laikmeta gaidas, kristības kļuva par svarīgu radikālas atdzimšanas līdzekli. Tādas bija Jāņa Kristītāja kristības Jordānā, kas jāsaprot kā lielas atgriešanās kustības centrālais sakraments, kas grēciniekus glābj no lielās soda dienas. Tāpēc kristības kā neatkārtojams vienreizējs jaunpiedzimšanas akts ieviesās arī kristiānismā jau apustuļu laikmetā, bet paraža kristīt „tēva, dēla un svētā gara vārdā” ieviesās tikai pēc apustuļu laikmeta.
Par ideālu uzskatīja iegremdēšanu tekošā ūdenī, bet atļāva arī ūdens uzliešanu un brīvu izvēli starp tekošu un stāvošu, aukstu un siltu ūdeni. Kristīšanai un roku uzlikšanai pievienojās svaidīšana ar eļļu. Kristīt mēdza Lieldienu naktī vai Vasarsvētkos. Kristījamam bija pienākums iepriekš sagatavoties ar gavēni. Pēc kristīšanas viņš kā pilntiesīgs draudzes loceklis varēja baudīt svēto vakarēdienu.
Ar 2. gs. beigām aizsākās bērnu kristības. Ar tām tiecās iznīcināt vai mazināt iedzimtā grēka sekas.
Pareizticīgā baznīca kristī zīdaiņus, iegremdējot tos īpašā kristījamā traukā. Rituālā ietilpst ūdens iesvētīšana, bērna aptriepšana ar iesvētītu eļļu, ieģērbšana baltās drēbēs un krusta uzlikšana, kā arī abrenunciācija (atteikšanās no velna) un eksorcisms (velna izdzīšana). Kūmām nākas vairākkārt sniegt atbildes un solījumus bērna vietā. Kristības papildina svaidīšanas sakraments. Bērnu kristī dienas svētā vārdā, un tas kļūst par viņa patronu.
Katoļu baznīca arī kristī zīdaiņus, bet bez iegremdēšanas atzīst un parasti lieto uzliešanu vai apslacīšanu. Kristības rituālā ietilpst dvašas uzpūšana, baltas drēbes uzklāšana utt. Kristījamam dod kāda svētā vārdu.
Protestantiskās baznīcas kristī bērnus, uzlejot ūdeni. Kūmas dod solījumu gādāt par bērna audzināšanu baznīcas garā. Kristības ceremonija ir stipri vienkāršota. Par kristības papildinājumu uzskata konfirmāciju.
Baptisti atzīst tikai bibliskās kristības ar iegremdēšanu un kristī tikai pieaugušos.
[Sagatavots pēc: Latviešu konversācijas vārdnīca, 9. sēj. : 18119–18122]