Tradicionālā transkripcija

[krìeOs]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[kri͜eu̯s]


[k] – nebalsīgais troksnenis

[r] – skanenis

[ie] – divskanis

[O] – vokalizēts līdzskanis v

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Vienzilbes vārds.

Ortogramma – vs.



kriev-sakne, vārda celms

-sgalotne




Kriev+zem-e

balt+kriev-s

liel+kriev-s

sen+kriev-u




krievs – patstāvīgs vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

kriev-s

kriev-i

Ģ.

kriev-a

kriev-u

D.

kriev-am

kriev-iem

A.

kriev-u

kriev-us

I.

ar kriev-u

ar kriev-iem

L.

kriev-ā

kriev-os

V.

kriev! kriev-s!

kriev-i!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsKrievs ir Andreja iesauka kopš neatminamiem laikiem.

2) izteicēja vectēvs bija krievs.

3) galvenais loceklisPārliecināts krievs.

4) papildinātājs – Ilmārs ar krieviem sarunājās brīvā krievu valodā.

5) apzīmētājs Krievu kultūra ir ietekmējusi kaimiņtautu ieražas un tradīcijas.



krievu anekdotes, krievu armija, krievu biedrība, krievu ēdieni, krievu estrāde, krievu drāma, krievu dzeja, krievu filoloģija, krievu flote, krievu folklora, krievu gleznotāji, krievu izpildītāji, krievu kino, krievu kopiena, krievu kultūra, krievu laikraksti, krievu māksla, krievu mūzika, krievu ornamenti, krievu pasakas, krievu mācīties no krieviem, pārņemt no krieviem, pieņemt krievus



krievi, vsk. krievs, v.

1. dsk., v. Slāvu tauta, Krievijas pamatiedzīvotāji. 

Krievu valoda un literatūra.

2. Pie šās tautas piederīgie
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 546]


krievi, -u, v. krievs, -a, v. krieviete, -es, dsk. ģen. -šu, s.

1. dsk., v. Tauta [Krievijas Federācijā].

Krievu literatūra. Krievu māksla.

„Krievu dziesmas ir tādas neparastas,” Andrejs saka .. „Tajās ir pavisam savādas skumjas un neparasts plašums.” J. Kalniņš 3, 20.

2. arī vsk. Šīs tautas piederīgais.

Sarunāties ar krievu.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


krievs, -iete – krīvs, -īte 
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]


krìevskrƒOs, v. dz.; krìevìetekrììä 
[Sagatavots pēc: Reķēna I 1998 : 520]


UzvārdsKrievs, Krieva.

 

VietvārdiKrievbirze, skrajciems; Krievbūdas, skrajciems; Krievciems, skrajciems; Krievi, māju nosaukums; Krieviņi, mazciems; Krieviņi, viensēta; Krievkalni, māju nosaukums; Krievlauki, mazciems; Krievragciems, mazciems; Krīvu Balborži, skrajciems; Krīvu Gorbuni, skrajciems; Krīvu Sloboda, skrajciems; Mazkrievgaļi, mazciems; Mazkrieviņi, māju nosaukums; Krievbirze, skrajciems; Krievēni, mazciems; Krievgaļi, vidējciems; Krieva kalns; Krieviņgrāvis; Krieviņkalns; Krieviņpļava; Krieviņupe; Krievsala; Krievu kalns; Krievu purvs; Krievupe.


ErgonīmiMihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, teātris; Baltijas Krievu institūts, mācību iestāde; Krievu kultūras biedrība, biedrība; Rietumu krievi, organizācija; Krievu valodas un literatūras pasniedzēju asociācija, asociācija; Latvijas Krievu mācību valodas skolu atbalsta asociācija, asociācija.


krievi, vsk. krievs; lš. apv. kri¡vai, vsk. kri¡vas ‘t. p.’ Forma kriev– no *kreiv- (> sl. kriv-), kas ir tās pašas cilmes kā kreiss. Senatnē apzīmējums baltu ciltij, kas dzīvoja Pleskavas apvidū (Haburgajevs). Pēc tam, kad šo apvidu bija ieņēmuši slāvi, viņu nākamās paaudzes citi slāvi dēvēja par krivičiem (skr. кривичи, 12. gs.), t. i., par krievu > *krivu pēctečiem.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 425]


angļu – Russian

baltkrievu  рускі

franču – russe

grieķu – ρωσική

igauņu – vene

krievu – русский

latīņu – Russiēnsis

lietuviešu – rusas

poļu – Rosjanin

somu – venäjän

ukraiņu – росіянин

vācu – Russe

zviedru – ryska



Vien’ māsiņu Krievam devu,

Otru Leišu majoram.

Krievs man pirka zīda rotu,

Majors zelta gredzentiņu. [LD 22476-0]

 

Ak, tu Dievs, laba laime,

Krievs nozaga līgaviņu!

Paladziņu vien atradu

Klēts priekšā salocītu. [LD 27073-1]

 

Gaidu, gaidu, ko es gaidu?

Gaidu Krieva atnākam;

Atnāks Krievs šai zemē,

Būs man miežu arājiņš. [LD 9899-0]

 

Es bij’ puika, man bij vara,

Es varēju lielīties:

Rīgu nesu saujiņā,

Jelgaviņu padusē.

Krievu zeme varen liela,

To nevaru kustināt. [LD 13186-7]

 

Rībēt rīb Krievu zeme,

Kara vīrus nodzenot.

Daža māte dēla raud,

Daža māsa brāleliņa,

Daža jauna līgaviņa

Noraud sava arājiņa. [LD 31951-1]

 

Ai, Dieviņ, ai, Dieviņ,

Kur man citi bāleliņi?

Cits Krievos, cits Leišos,

Cits dziļāi Vāczemē. [LD 3839]

 

Bijām poļi, bijām krievi,

Bijām lieli naidnieki;

Nu palikām draugi, radi,

Nu māsiņu iedevām. [LD 772]


No Raunas pils pa zemes apakšu gājušas kādas ejas, un viena gājusi pat līdz Cēsīm. Kad krievi aplenkuši Raunu, tad krievu zaldāti ar cepurēm sanesuši Tanīsa kalnu un šāvuši no turienes uz zviedru pili ar lielgabaliem. Pilī jau iesācies bads, bet, lai krievi to nemanītu, tad zviedri pacēluši uz pils mūriem nodīrātu vērsi, kam uz ragiem sakāruši kliņģerus. Beidzot tomēr pils sašauta un kritusi krievu rokās.
[Dzedule 1997 : 36]

 

Mārcienas muižas lielmāte vecā Strandzija gājusi pastaigāties. Ieraudzījusi, ka muižas mežā kāda sieviete sēņojot. Lielmāte ņēmusies sēņotāju izbārt: „Ko tu lasi manas baravikas? Vai gribēsi, lai tevi noper?” Sēņotāja bijusi dūšīga meita, krieviete, nebijusies vis no lielmātes, bet teikusi lielmātei: „Kā tev nav kauna pa mežu staigāt? Vai tev nav dārzu, kur staigāt?” Un pēdīgi meita vēl lielmāti nopērusi.
[Ancelāne 1990 : 298]

 

Ilzene radusies jau ap 1209. gadu. Apvidus bijis mežains, purvains. Te plosījušās melnās bakas. Visi vietējie iedzīvotāji izmiruši. To vietā sanākuši – no dienvidiem lietuvieši un krievi, no ziemeļiem igauņi un lībieši. Pa ceļu braukusi kāda Ilze, veca sieva, ar saviem bērniem, ratam koka ripas. Pajūgs saputējis pie Dukulenes tilta. Laukumā aiz tilta mežastūrī uzcēluši būdu un sākuši dzīvot. Ar laiku šī vieta nosaukta pēc vecās ciltsmātes par Ilzeni.
[Ancelāne 1990 : 408]


Pirmās ziņas par krievu virtuvi un tās īpatnībām sastopamas jau 10.–15. gs. rakstos, galvenokārt hronikās. Krievu virtuves tradīciju veidošanos būtiski iespaidojis valsts ģeogrāfiskais stāvoklis un vide. Upju un ezeru pārbagātība, ogām un sēnēm, kā arī medījamiem dzīvniekiem bagātie meži noteica galveno uzturā izmantojamo produktu klāstu.

Tomēr krievu virtuvē netrūka arī graudaugu ēdienu. Līdzās medījumu gaļas ēdieniem, sēnēm, dārzeņiem un visdažādākajos veidos pagatavotām zivīm krievu ēdienkartē stabilu vietu ieņēma arī putras, graudaugu ķīseļi un zupas, kurām bija ļoti daudz nosaukumu, ko noteica pagatavošanai izmantotie produkti un pagatavošanas veids.

Līdz pat 19. gs. Krievijā vārds „zupa” bija svešs, taču vācu un holandiešu, bet vēlāk arī franču pavāru ietekmē, mainoties krievu virtuves tradīcijām, visas pohļobkas (virumi), ščī (kāpostu zupas), uhas (zivju zupas), okroškas (aukstās zupas, ko gatavo, izmantojot kvasu) u. c. šķidros ēdienus apvienoja plašajā zupu kategorijā.

Krievu virtuvē allaž plaši pārstāvētas bija aukstās uzkodas un salāti. Būtiska krievu virtuves īpatnība ir tā, ka produktus parasti nesmalcināja (izņemot dažus dārzeņus, piemēram, kāpostus) un nesajauca, tādējādi vēsturiski krievu virtuvē salātus gatavoja no viena produkta un aizdarīja ar augu eļļu. Ārvalstu pavāru ietekmē salātu sastāvdaļas sāka sasmalcināt un jaukt. Tāpat ārzemnieki krievu virtuves tradīcijās ieviesa maltas un kapātas gaļas un zivju ēdienus. Aukstā galda tradīcija krievu virtuvē saglabājusies līdz pat mūsu dienām, un uzkodām maltītē ir būtiska loma.

[..] Krievu virtuves ēdienu neparastās garšas noslēpums ir īstā krievu krāsns. Daudzi krievu kultūras pētnieki tieši krāsns fenomenam veltījuši neskaitāmas publikācijas. Un tam ir pamats.

Ēdiens, kas gatavots krāsnī, ir īpašs. To uzsāk gatavot augstā temperatūrā, jo krāsni vispirms izkurināja un tikai tad tajā novietoja čuguna vai māla podiņu, kurā jau bija salikti gatavojamie produkti. Dažus ēdienus gatavoja, uzturot krāsnī nemainīgi augstu temperatūru, citus – krāsns karstumu pamazām samazinot. Tādējādi ēdieni drīzāk bija sautēti un sutināti, nevis vārīti. Šādi gatavoja gan zupas, gan putras, ķīseļus un sakņu sautējumus. Cepšana pannā un gatavošana uz atklātas uguns krievu virtuves tradīcijā ir salīdzinoši jauna tehnoloģija.
[Jākabsone 2006 : 43]

 

Krievu mūzikas kultūras sākotne rodama seno austrumslāvu cilšu mūzikas folklorā. No pagānu kulta laikiem saglabājušās ieražu dziesmas. Vēlākus mūzikas folkloras slāņus pārstāv vēsturiskās, darba, mīlas dziesmas. Plaši pazīstamas ir biļinas – episkas tautasdziesmas par krievu varoņiem spēkavīriem (11.–16. gs.), kā arī gari velkamās liriskās dziesmas, kam raksturīga brīva variantveida melodijas attīstība, jaukta metrika (to atskaņojums parasti ir daudzbalsīgs, dziedātājiem melodijai pieskaņojot tās variantus – piebalsis), un deju dziesmas („Bariņa”, „Kamarinskaja”). Jaunākos mūzikas folkloras slāņus pārstāv častuškas – īsas, ritmiskas dziesmas ar sadzīves vai sabiedriski politisku saturu. Pie senākajiem tautas mūzikas instrumentiem pieder kokles tipa instrumenti, gusļi, trīsstīgu lociņinstrumenti, gudoks, dažādi pūšaminstrumenti un zvani. Vēlāk izplatījusies balalaika, domra, septiņstīgu ģitāra, harmonikas, bajāns. 
[Sagatavots pēc: LPE 1984 : 463]



Lieta bija tā, ka ābolu krievs vakar ņēma no kokiem beidzamos augļus un naktī taisījās braukt pavisam projām.

Kamēr krievs bija dārzā, neviens – bez dārznieka, lielkunga un citiem tās sugas ļaudīm – nedrīkstēja tur iet. It īpaši puikas ne. Ja daudz, varēja tikai, pie sētas piespiedies, noskatīties lielajos, sarkanajos ābolos.

Bet ir tad krievs kliedza, kad ieraudzīja. Ja kāds iedrošinājās drusciņ vien iet dārzā, krievs ņēma ciet un veda pie lielkunga.

Pēriens bija tad tikpat kā rokā. [Valdis 1950 : 157–158]

 

Salienas skolnieki palaikam katru ziemu dalījās divos pulkos: „turkos” un „krievos”. Zēnu guļamai istabai pašā vidū atradās krāsns, kuru siltuma vadus saturošā siena savienoja ar mājas šķērssienu, caur ko minētā istaba bija pa pusei pārdalīta. „Turki” bija tie, kuri gulēja krāsnij dienvidus pusē. Pie „turkiem” piederēja pirmziemnieki un neapdāvinātākie otrziemnieki, kuri atkal no jauna mācījās grāmatā lasīt, skaitļus rakstīt un baušļus skaitīt.

Krievi” pēc vecām skolas tradīcijām gulēja ziemeļa pusē. Pēdējie bija vecākie skolnieki, kuri jau runāja krieviski un mācījās vēsturi. [Poruks 1989 : 180]

 

Zeltiņiem šovakar bija viesis: Artūrs. Jaunais Zeltiņš viņu bija lūdzis ar to kopā krievu rakstniekus lasīt un izskaidrot. Tā kā jaunākā laikā visās latvju tautskolās bija krievu valoda stipri jāmāca un jaunais Zeltiņš kā skolotājs šinī arodā diezgan vājš jutās, tad Artūrs viņam likās it kā no debess sūtīts. Pēdējais bija lielījies, ka tas krievu lielākos rakstniekus pa pusei vai no galvas protot. [Poruks 1948 : 32]


ILJA. Še es esmu, krievu varons – zemniekdēls,

Ilja, Muromiešu ļaužu, Jāņa tēva!

Nāc nu laukā, briesmas! – pretspēks, nāc!

(Apstājas un klausās.)

Drebi gaiss, lai vīri dzird, kam varoņsirds!

(Sauc ar lielu balsi.)

Aidā!

(Klausās, tad)

Visur kluss, kur saucu, tikai lapas trīs. Tikai gari, klusi pīkstēja kā zemes pelēns.

(Sauc vēlreiz skaļāk.)

Aidā! Aidā!

(Ar roku atmezdams, klusu.)

Eh!

Rokas, kājas jāatstiepj no jātiņa.

Ausmā ceļoties, līdz azaidam,

Saulei sāņis jājot, noskriets jūdžu simts.

Jau līdz saulei veikti četrdesmit karaļi.

(Atspārda notirpušās kājas.)

Nu tik zeme dreb un lapas birst!

(Atviļņo tvaiki, gar zemi vilkdamies.) [Rainis 1981 : 249–250]

 

IEVA. Es tikai nezinu, kam tad reiz tā māja kritīs. Mēs jau nu vairs atpakaļ nenāksim. Un Kārlis arī paliks Pēterburgā.

MĀTE. Ko? Ko?

IEVA. Tā viņš raksta. (Izvelk vēstuli no ķešas. Edvarts uz acumirkli ļoti pārsteigts, saņemas ātri un sēd tad ar nolaistām acīm.) Viens bagāts krievu kungs viņu esot iemīļojis un ielikšot viņu pēc zaldātiem labā vietā. Pelnīšot sākumā piecdesmit rubļu par mēnesi. Tas jums tad vairs ņems Indrānus! [Blaumanis 1983 : 204]



Etnonīms „krievi”

Etnonīmam „krievi” latviešu valodā ir sena izcelsme. Tas radies no latgaļu kontaktiem ar Polockas krivičiem – topošā baltkrievu etnosa ļoti būtisku sastāvdaļu. Etnonīma biežā lietošana latviešu folklorā ir vēl viens pierādījums tam, ka kontakti ar slāviem bija sistemātiski. Biežāk par krieviem tiek pieminēti vienīgi kopš 13. gadsimta šeit blakus un pastāvīgie dzīvojošie vācieši.

 

Krievu kolektīva identitāte sabiedrisko organizāciju izpratnē

2007. gadā tika veikta Latvijas desmit lielāko krievu nacionālo biedrību vadītāju aptauja. Pētījuma mērķis bija noskaidrot, kādu vietu krievu kolektīvā identitāte ieņem visaktīvāko krievu sabiedrisko darbinieku apziņā un kāda ir šīs identitātes saistība ar Latvijas vispārpilsonisko identitāti.

Pētījums atklāja krievu kolektīvās identitātes dažādu artikulācijas pakāpi tās piekritējos. Šīs artikulācijas izpausme ir jēdzieni, kas pieņemti krievu kolektīvajai identitātei atbilstošo formu apzīmēšanai. Starp biežāk lietojamiem Latvijas krievu kolektīvās identitātes apzīmētājjēdzieniem jāmin Latvijas krievu kopiena un krievu diaspora. Krievu identitātes raksturošanai Latvijā tiek lietoti arī jēdzieni: Latvijas krievu pasaule, krievu kulturoloģiskā telpa un krievu informācijas telpa. [Sagatavots pēc: Apine, Volkovs 2007]

 

Krievu kultūras dienas

2011. gadā no 22. maija līdz 6. jūnijam Latvijā notika Krievu kultūras dienas. Tādējādi tika atjaunota tradīcija, kuras sākums rodams jau 1925. gadā. Krievu kultūras dienas sakrīt ar tradicionālajiem slāvu rakstniecības svētkiem, ko aizsāka pareizticīgo svētie Kirils un Metodijs. Viņi attēloti arī Krievu kultūras dienu emblēmā.
[Sagatavots pēc: http://zinas.nra.lv/]

 

Patvāris

Tradicionālās krievu tējas pagatavošanas kultūras neatņemams elements ir patvāris (самовар) – metāla trauks ar vertikālu cauruli pa vidu, kurā tiek kurināti čiekuri, ogles un koksnes šķiedras, lai uzvārītu ūdeni vai uzsildītu tēju, retāk, lai pagatavotu zupu. Vispirms krūzītēs tiek ieliets tējkannā uzvārītais tējas koncentrāts. Pēc tam no patvāra tiek pievienots karstais ūdens – tik daudz, lai iegūtu nepieciešamo tējas stiprumu.

Patvāru izveides aizsākumi datējami ar 18. gadsimta sākumu. Pirmā patvāru rūpnīca atvērta Tulā 1778. gadā, katru patvāri tur izgatavoja ar rokām. Mūsdienās tiek ražoti gan senlaicīgi, gan arī mūsdienīgi patvāri. Pašreiz tie vairāk ir kā suvenīri, mazāk – kā līdzeklis tējas pagatavošanai.

Krievijā ir vairāki muzeji veltīti krievu tējas pagatavošanas un dzeršanas tradīcijām, slavenākais no tiem – 1990. gadā atvērtais muzejs „Tulas patvāri” ar Mihaila Borševa (Михаил Борщев) privāto kolekciju, kurā ir vairāk nekā 400 patvāri.
[Sagatavots pēc: http://www.samovaroff.net]

 

Arvīds Zigurds Krievs

Arvīds Zigurds Krievs (1944) ir latviešu kinorežisors. Režisējis spēlfilmas „Aveņu vīns” (1984), „Man patīk, ka meitene skumst” (2005), „Dancis pa trim” (2009) u. c. 14 dokumentālu un populārzinātnisku filmu režisors, piemēram, „Kristāls” (1971), „Klātbūtne” (1973), „Uz saulaino tāli” (1978), „Ir tāda vieta Kurzemē” (1987), „Baltijas ceļš” (1993) u. c. Par filmu „Ievas paradīzes dārzs” (1990) saņēmis Latvijas kinofestivāla „Lielais Kristaps” balvu (1990).
[Sagatavots pēc: http://www.makslinieki.lv/]

 

Krievu tautas pasakas – http://www.pasakas.net/.

 

Latvijas krievu tīmekļa vietnehttp://www.russkije.lv/.