Tradicionālā transkripcija

[krsla]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[kræːslɑ]


[k] – nebalsīgais troksnenis

[r] – ’skanenis’.’]

[ē] – garais, platais patskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

[l] – ’skanenis’.’]

[a] – īsais patskanis

 

Divzilbju vārds.

Ortogramma – ē.



krēsl-sakne, vārda celms

-agalotne



krēsl-a

      →krēsl+ain-s

                      →krēsl+ain-e

                      →krēsl-ain+um-s

      →krēsl+īb-a

      →krēsl+o-t→ krēsl-o+ties

                  →krēsl-o+šan-a

   →krēsl-o-j+um-s

   →sa+krēsl-o-t→sa-krēsl-o-j+um-s

      →krēsl+um-s

      →krēsl+īg-s→krēsl-īg+um-s

      

 


krēsl+zied+īt-e

mij+krēsl+is




krēslapatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

krēsl-a

(krēsl-as)

Ģ.

krēsl-as

(krēsl-u)

D.

krēsl-ai

(krēsl-ām)

A.

krēsl-u

(krēsl-as)

I.

ar krēsl-u

(ar krēsl-ām)

L.

krēsl-ā

(krēsl-ās)

V.

krēsl-a!

(krēsl-as!)


N. Aigars KrēslaD. Aigaram Krēslam 


Teikumā var būt:

1)         teikuma priekšmets – Šovakar krēsla ir skaista.

2)     izteicēja daļa – Šī ir dziļa krēsla.

3)     galvenais loceklis Nomācošā krēsla.

4)     apzīmētājsStudenti lasīja par krēslas simbolisko nozīmi.

6)     papildinātājs – Visi klusām baudīja rīta krēslu.  

7)     vietas apstāklisKrēslā pārvietošanās bija apgrūtinoša.



krēslas atspulgs, krēslas dzīvnieks, krēslas laiks, krēslas stāvoklis, krēslas stunda

 

rīta krēsla, vakara krēsla

 

bieza krēsla, dziļa krēsla

 

izbaudīt krēslu, doties krēslā, iet pa krēslu, pazust krēslā

 

krēsla iestājas, krēsla metas, krēsla sabiezē  



krēsla, s. lietv.

Vāja, izkliedēta saules gaisma neilgi pēc saulrieta vai pirms saullēkta; laiks, kad ir šāda gaisma.

Dziļa, bieza krēsla. Vakara krēsla. Iestājas, metas, sabiezē krēsla. Krēslas stunda. Atgriezties mājās jau krēslā.

Krēslas dzīvnieks – dzīvnieks, kura aktivitāte palielinās krēslas laikā.

Krēslas stāvoklis (med.)’akūts’. Dažās valodās šo zīmi lieto arī citu zilbes intonāciju apzīmēšanai, kā arī rakstībā.’] aptumšotas apziņas stāvoklis.  

// Vāja, patumša gaisma.

Bēniņos vienmēr ir krēsla.

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/mlvv/]


krēsla, -as, s.

1. Izkliedēta saules gaisma neilgi pēc saulrieta vai pirms saullēkta.

Vakara krēsla. Iestājas krēsla. Metās krēsla.

Krēslas dzīvnieks (zool.)dzīvnieks, kura aktivitāte palielinās krēslas

laikā.

Krēslas stāvoklis (med.)’akūts’. Dažās valodās šo zīmi lieto arī citu zilbes intonāciju apzīmēšanai, kā arī rakstībā.’] aptumšotas apziņas stāvoklis.

// Laiks, kad ir šāda gaisma.

Doties ar krēslu mājās.

2. Vāja, patumša gaisma.

 [Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/llvv/]


I krẽ̦sla,
[nach U. auch krē̦sls], die Dämmerung; vakara un rīta krē̦sla, Abend- und Morgendämmerung. krē̦sla me̦tas, es fängt an zu dämmern. krē̦sla aug, platās Aus. tē̦vs devās, rīta krēslai austuot, uz pilsētiņu A. XIII, 865. ziemas rītuos un vakaruos, gaismai ar tumsu mijuoties, guļ krē̦slas miegu Etn. III, 126. [Sagatavots pēc: ME II : 276]

 

II krē̦sla
Warkl., = krẽsliņa.
[Sagatavots pēc: ME II :
275]

 

I krẽ̦sla:
rīta krē̦slā, agrumā BW. 4729 var.
[Sagatavots pēc: EH I :
651]


krēsla – mikrieslis, (dem.) mikriesleits (<-is), siermuo stuņde; dzīsna, (dem.) dzīsneņa; timseņš; patimse, (dem.) patimseite, patimseņa

 [Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]


Jãņuôs bi jàuki. kr¥slã sâka svinêt ûn rîta gàismã bèidza. ka nãk kr¥sas, ta ju visc vaĩrs ne·r¥dz.

[Sagatavots pēc: Laumane 2005 : 56]

 

jàu matâs kràsla, tuôc tỳmsùms matâs, jùodac gùņć.

[Sagatavots pēc: Reķēna 1998 : 519]


krēsla nokrēsla, pakrēsla, mijkrēslis, nokrēslis, krēslaine, krēslainība, krēslība; patumsa, ietumsa, pustumsa, notumsa; pagaisma apv., dzesna apv., aptumsa apv., sirmā stunda poēt.


Medicīnāapziņas krēsla.

 

Hidrometeoroloģijāastronomiskā krēsla, civilā krēsla, jūras krēsla, nautiskā krēsla, rīta krēsla, vakara krēsla.


UzvārdiKrēsla.

 

Vietvārdi Krēslas, mājvārds Kuldīgas novadā; Krēslaines, mājvārds Smiltenes novadā.


krēsla, mantots vārds, arh. krēsls, atv. no krēst ‘kratīt, purināt’, kas ir krist kauzatīvs. No šejienes apv. krēsla. Ar tumsas iestāšanos valodā saista ar krist. [Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 423]


angļu dusk

baltkrievu змярканне

čehu soumrak

franču crépuscule

igauņu hämarik

krievu сумерки

lietuviešu sutemos

poļu zmierzch

ukraiņu сутінки

vācu die Dämmerung

zviedru skymning



Vakara krēslai iestājoties, svēta pelēko stundu.

 

Kad krēslā vērpj, aitas nevar gremot.

 

Ja meitas vakarā krēslā vērpj, aitām līdz ar pavedienu sagriežas zarnas.

 

Ja meitas vakara krēslā vērpj, tad aitas dabū slimību griezties riņķī.

 

Krēslas laiku vajag svētīt, lai govis dabū paēst. 

 

Saulei noejot, vakara krēslā nedrīkst strādāt, tad aitiņām jāieēd. Meitām tai laikā jāiet ciemā. 

Kaņepes jāsēj rīta krēslā caur kāju starpu, tad zvirbuļi neēd un aug ļoti kuplas.

 

Kura meita krēslā istabu slauka un mēslus izmet ārā, tā pazaudē brūtgānu.

 

Andreja vakarā, kad jau krēsla, jāiziet ārā; pirmajam vīrietim, ko satiek, prasa: „Kā tevi sauc?” Ar tā vārda pirmo burtu, kuru teiks, sāksies nākamā vīra vārds.

 

Vakarā nedrīkst uguni dedzināt, jāiet krēslā gulēt; ja iededzina uguni, tad rudzi pūst.



 



Tumsā tautas mani veda,

Krēslā jūdza kumeliņu (kumeliņus),

Lai celiņa nezināju,

Sērst iedama bāliņos. [LD 18259-4]


Acu liešana

       Citu reizi nāca mājās kāds kara vīrs, liels drošinieks; bet iedams apjucis tā, ka nezinājis nekā. Nonāk meža malā, te ierauga teciņu. Gāja, gāja pa šo teciņu, kamēr uzgāja lielu muižu. Saule patlaban norietēja, un metās jau krēsla. Vecais zaldātiņš nezina, kur palikt pa nakti. Viņš gāja pie kunga un lūdzās naktsmājas. „Jā, jā, es tev došu naktsmājas un vēl labi pacienāšu,” sacīja kungs, „ja tu ej uz manām rijām gulēt. Bet to es tev saku, ka tur spokojas un neviens nevar gulēt.” Vecītis pateicās un sacīja, ka zaldāti nebīstoties no spokiem, ka šis pilnā mierā ar tādām naktsmājām. Vakariņas paēdis, tas lūdza kādu vecu skārdas gabaliņu un nogāja uz rijām. Aizkūris rijas krāsni, viņš uztaisīja no skārdas gabaliņa alvas lejamo panniņu, tad lika panniņā kādas šaujamās lodes, kausēja tās un lēja pumpās [pogas]. Pienāca paša pusnakts; krāsns kurējās pilnā kurēšanā. Te ienāca vecu vecais velns, tik briesmīgs, ka bailes bija to redzēt: viena kāja tam bija gailim, otra zirgam, ģīmis šķērsām, deguns buļļa rags, zobi kuiļa ilksis, acis zvērojās ogles krāsnī, nagi lieli, gari ecēšu tapas, bārda gara slota un pie visa tam vēl bija liela, gara aste. Šis goda vīrs nu apsēdās zaldātam blakus uz mūrīša un prasīja, viņu saucot. Zaldāts atbildēja „Pats darīja!” „Pats darīja!” atkārtoja velns un brīnījās par tādu vārdu. Tad prasīja: „Ko tu vāri?” Zaldāts atteica: „Vāru acu zāles!” „Vai viņas labas?” velns vaicāja tālāk. Zaldāts atbildēja: „ nu ne! Kad viņas karstas ielej, tad acis spīd zvaigznes un var visu pasauli redzēt, kur un ko katrs dara.” „Vadzi! vai tu nevari man arī no viņām iesmērēt?” Zaldāts negribēja, negribēja darīt, tomēr beigās apsolījās arī izlīdzēt, ja velns raņicu ar zelta naudu pieberot. Tad zaldāts viņam acis tādas pataisīšot, ka tam visu mūžu zāles vairs nevajadzēšot. Velns aizskrēja, ka zeme vien norībēja, un nebija ko apskatītiesnauda klāt, piebērdams raņicu pilnu aci; bet vēl kāda cepure naudas atlika. „Nu guli augšupēdus!” zaldāts uzaicināja. Velns arī atmetās, un zaldātiņš, izkausējis visas lodes un piekausējis pilnu panniņu, gāza izkausējumu ar joni tam acīs. Ak tu manu dieniņu! – velns traks augšā un bulta pa rijas lodziņu ārā – prom uz elli, bļaudams lauva. Citi velni prasa: „Kas darīja? Kas darīja?” „Pats darīja! Pats darīja!” vaimanāja velns. „Ko tad lai dara, kad pats darīji!” sprieda velni un gāja savu ceļu. Zaldātiņš, nakti Dieva mierā izgulējis, lūdza no rīta kungam zirgu, ko raņicu pārvest mājās, un sacīja, ka varot droši būt, spoki vairs nenākšot. Un tiešām viņi arī vairs nenāca.

[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr11/1103005.htm ]

 

 

Žēlsirdīgā meitene

Reiz dzīvoja maza meitene, kurai tēvs un māte bija nomiruši; tā bija lielā trūkumā, viņai nebija ne istabiņas, kur dzīvot, ne gultiņas, kur atgulties; tikai drēbītes, kas mugurā, un sausas maizes gabaliņš rokā, ko kāds žēlsirdīgs cilvēks tai bija iedevis. Bet viņa bija godīga un dievbijīga. Tā no visiem cilvēkiem aizmirsta un atstāta, paļāvās uz Dievu un tad aizgāja uz lauku. Tur viņai nabags vīrs nāca pretī un lūdzās: „Dod man drusciņ ko ēst, es gauži esmu izsalcis!”

Meitene atdeva visu savu maizes gabaliņu, sacīdama: „Dievs lai tevi svētī!”

Tālāk ejot, viņa satikās ar mazu bērnu; tas raudādams sacīja: „Ak, kā man galva salst, dod man ar ko apsegties!” Meitene noņēma savu lakatiņu no galvas un atdeva tam. Kad šī kādu gabalu bija pagājusi, tad otrs bērns nāca pretī, kam tikai krekls bija mugurā, kādēļ dikti sala; šī tam iedeva savus vamzīšus (jakiņu). Vēl tālāku pagājušai, trešais bērns lūdzās pēc viņas brunčiem, kam šī atkal tos atstāja.

Pēdīgi tā danāca pie liela meža, un tur jau krēsla metās. Tad šai vēl viens bērns nāca preti un lūdzās pēc krekla. Tā domāja: „Tagad ir tumša nakts, kur neviens neredz, tāpēc arī bez krekla var iztikt.”

Šī novilka savu krekliņu un atdeva arī to. Nu viņa stāvēja kaila, plika; uz reizu zvaigznes sāka birt no debesīm, kas beidzot par spožiem rubuļiem palika. Un lai gan šī savu krekliņu bija atdevusi, tomēr viņai tagad itin smalks un jauns krekls bija mugurā; tur nu viņa spožos rubuļus ielasīja un bija ļoti bagāta visu savu mūžu.

[Sagatavots pēc:

http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr10/1003501.htm]

 

Zēns mucā

Nabaga algādža zēnam, kartupeļus rokot, bija vīzītes noplīsušas un kājiņas gauži sala. Kad saulīte jau taisījās uz noiešanu, tad viņš lūdza saimnieku, lai palaižot tuvējā mežā iet lūkus noplēst, ko arī saimnieks atvēlēja. Kamēr zēns ar lūku plēšanu pūlējās, tikmēr saulīte bija nogājusi un metās krēsla. Nu zēns taisījās iet malā, bet ar lūku plēšanu bija apstulbis, ka nevarēja un nevarēja malu atrast. Ilgāku laiku pa mežu maldījies, viņš pamanīja pa koku starpām uguni, uz kurieni arī čakli steidzās. Tik tuvu pienācis, ka tikai kāds krūms viņu šķīra no trim tēviņiem, kas pie uguns sēdēja, viņš tos jau no izskata vien pazina par laupītājiem. Viņi bija pašulaik jēra gaļu izvārījuši un nu taisījās pie vakariņām. Zēns, baidīdamies no nikniem zvēriem, kas šai mežā pulkiem piemita, negribēja nakts laikā tālāk pa mežu maldīties, bet pie laupītājiem iet un ar tiem kopā mist arī neiedrošinājās, tādēļ nodomāja turpat aiz krūma nogulties un rītu sagaidīt. Kad laupītāji sāka ēst vakariņas, tad zēnam arī gan slienas tecēja, un, jau kartupeļu noracies, lūku noplēsies un turklāt krietni pamaldījies, būtu arī labprāt un ar lielu garšu ēdis vakariņas. Bet šī gavēšana arī nekas nebūtu bijusi, ja laupītāji nebūtu apkrimstus kaulus sākuši aiz muguras pār krūmu sviest, kuri, krizdami uz zēna stīvā kažociņa, taisīja it savādu troksni. Laupītāji, par šo savādo troksni iztrūkušies, steidzās apskatīt, kas tur gan esot, un, zēnu atraduši, to veda negribot pie gaismas un krietni nopratināja, un kādēļ šis te atnācis un apgulies. Kaut gan zēns visu vientiesīgi izstāstīja, tomēr viņu vaļā nelaida, laikam baidīdamies, ka viņus nodos. Tādēļ, uz laupīšanu iedami, tie nodzina tukšai mucai no viena gala stīpas, izņēma dibenu, ielika tad mucā zēnu un turklāt krietnu gabalu no nupat vārītās gaļas viņa pārtikai, un, ielikuši mucai atkal dibenu, to sastīpoja ar stīpām. Zēnam, šādā cietumā esot, pārgāja visa ēstgriba, ka viņš pameta līdziedoto gaļas gabalu pavisam neaiztiktu. laiciņu gulēdams un domādams, no mucas ārā tikt, viņš izdzirda kaut ko ap laupītāju apkrimstiem kauliem gramstāmies. Pa spundas caurumu lūrēdams, viņš redz lielu vilku, kas kaulus sakrimtis nu dodas uz mucas pusi, laikam saozdams zēna neēsto gaļas gabalu. Vairāk reizes ap mucu staigājis, viņš pie spundas cauruma un akurāt noģied, ka iekš mucas ir gaļa. Šā un ap mucu izgrabinājies un gaļas nevarēdams dabūt, viņš beigās bāž asti pa spundas caurumu mucā un sāk iekš mucas vēdināt, laikam domādams, ka gaļa pieķersies, bet nepieķērās vis gaļa, bet zēns sagrāba dūšīgi aiz astes un uzsauca: „Nu tad reizē!”

Un vilks arī stiepa ko jaudāja zēnu ar visu mucu uz priekšu, ka ģeņģeriem vien gāja un muca ap kokiem neganti dauzījās. Pēc laba laika raušanas tikpat mucai stīpas bija apdauzītas un izjuka. Nu zēns arī vilka asti palaida, un tas aizskrēja, atpakaļ neskatīdamies. Kad zēns no mucas izlīda, tad pašu laiku gaisma ausa, un, kad labi apskatījās, tad nojēdza, ka netālu no rokamā kartupeļu gabala mežmalā bija izrauts. Nu viņš gāja, par spīti visām nakts briesmām, priecīgs mājā, bet citā reizā vairs nekad nedomāja vakarā iet mežā lūkus plēst.

[Sagatavots pēc:

http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr12/1209501.htm]  


Velni aicina cilvēkus lauzties

Reiz pie viena saimnieka puisis dzīvoja, ko par Stipro Krišu sauca. Šis miesas spēkos bija tik stiprs, ka visā apkārtnē neviens cīkstīdamies nevarējis viņu uzvarēt. Ar savu spēku lepodamies, Krišus daudzreiz mēdza teikt: „Kad vai pats velns nāktu ar mani cīkstēties, tomēr es viņu uzvarētu!” Gadījās arī velns. Tas bija siena laikā – sestdienā. Bija jānomet kaudze tai dienā. Bet darbs nemaz negribēja sekties – šādas ķibeles, tādas: meitai Ilzei dienas vidū odze bija iedzēlusi kājā, bija jāved mājā, Stiprajam Krišum atkal trīs reizes garajām dakšām kāts pārlūza un, kad nu tomēr kaudzi nometa, tad atkal zirgi mežā. Bija pazuduši, nevarēja uz māju braukt. Kamēr zirgus sameklēja un iejūdza, bija jau krēsla. Uz māju braucot, ceļš gāja caur četru verstu garu mežu, ko par Spoku mežu sauca.

Pats saimnieks ar vienu puisi brauca labu gabaliņu citiem pa priekšu, mūsu Krišus ar citiem puišiem un meitām tam pakaļ. Krišus, lai gan tik dūšīgi bija strādājis, nesūdzējās par gurdenumu, vēl uzsvilpoja jautru dziesmiņu. Meža vidū puiši ieraudzīja ceļa malā treknu cūku un dzina uz māju pusi, domādami, ka esot kaimiņa melnais kuilis. Te cūka pārvērtās par suni, kas, priecīgi riedams, sāka līdz tecēt. Vēlāk suns pārvērtās par cilvēku un ātriem soļiem steidzās līdz sarunādamies, beidzot uzaicinādams Stipro Krišu spēkoties. Krišum jau to nekad nevajadzēja divreiz teikt, tā arī tagad bija tūliņ no ratiem laukā. Cīkstojās abi trīsreiz, bet Krišus katru reizi nosvieda melno vīru kā pelavu maisu gar zemi un iesāka jau lielīties, izzobodams melno, lai šis papriekšu ejot vēl kādas reizes paēst un tad lai nākot spēkoties. „Nu, ne tik traki, draugs!” melnais teica, „turpmāk cīnīsimies vīrs pret vīru, bet ne vis tā kā līdz šim – trīs pret mani vienu!”

„Kādā nodomā tie vārdi teikti? Esmu arī viens pats!” Krišus smiedamies teica.

„Nu, tikai tādā nodomā, ka tu turpmāki nemet sev krustu priekšā, kad ar mani iesāc cīnīties!

„Lai tad arī notiek pēc tavas gribas, tu, jēra dvēsele, tev jau tikpat daudz spēka kā klibajam Kuplastu Jēcim, ko vējš spēj grāvī iegrūst.” To teicis, Krišus iesāka atkal cīkstēties, bet šoreiz Krišum laimes saulīte bija norietējusi. Melnais vīrs tagad ar tādu spēku Krišu svieda pret zemi, ka šim no smagā kritiena visi kauli nobrikšķēja un viņš nespēja vairs pakustināt ne locekli. Melnais tad teica: „Tas notiek tādēļ, ka tu, ar savu spēku lepodamies, agrāki mēdzi teikt: „Kaut pats velns nāktu cīkstēties – tomēr viņu uzvarētu!” Nu tev nekad vairs nepatiks lietot tādus vārdus,” melnais teica un nozuda mežā. Krišus no šā sitiena sagulēja ilgu laiku uz gultas un, kad pēc pamazām atveseļojās, tad nebija vairs stiprais Krišus, bet tikai bāla cilvēka ēna, ko katra vēsmiņa draudēja apgāzt.

 [Sagatavots pēc:

http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr14/14A1205.htm]

 

Kari

Vecos laikos šinī apgabalā esot karojuši poļi ar krieviem. Reiz poļi bijuši apmetušies pie Ķeipenu muižas rijām un taisījušies aplaupīt visu Vatrānas valsti. Bet vatrānieši, to dabūjuši zināt, visi mežos sabēguši. Tikai viens saimnieks, vecais Caune, nebijis mājā, bet bijis uz Rīgu aizbraucis. Mājā pārbraucis, zirgu zemē jūgdams, ieraudzījis, ka pa lielceļu jājis liels pūlis zaldātu. Vecais Caune izbijies uzbēdzis uz rijas augšu salmos, bet zaldāti tikpat pamanījuši, ka cilvēks bijis, un devušies viņu meklēt. Izmeklējuši visas malas, uzkāpuši arī uz riju, durstīja ar štikiem salmus, bet vecā Caunes neatraduši. Nokāpuši atkal zemē, vē1 reizi visas malas izmeklējuši, bet vecā Caunes nekur neatraduši. Tad otrreiz uz riju uzkāpuši un vēl briesmīgāki durstījuši salmus ar štikiem, beidzot arī veco Cauni atraduši. Viņam noprasījuši: „Kas vārdā?” Šis atbildējis: „Kazumdūrums!” Nu zaldāti izlaupījuši visu mantu un to sakrāvuši vezumos. Arī vecajam Caunem bijis savs vezums. Kad visi vezumi bijuši pilni, tad braukuši projām uz lēģeri. Bijusi jau krēsla, braucot uznākusi nakts, ceļš gājis caur biezu mežu. Tur braukdams sviedis vien vecais Caune maizes kukuļus un gaļas gabalus no sava vezuma zemē un pats iebēdzis mežā. Zaldāti nekā nemanījuši un braukuši vien tālāk. Vecais Caune salasījis visus izsviestos maizes kukuļus un visu izsviesto gaļu un noglabājis drošā vietā. Nu varējis dzīvot, bet zirga bijis dikti žēl, jo to aizveduši zaldāti līdz. Visu vairāk viņš tāpēc žēlojies pēc tā zirga, ka tas bijis dikti gudrs: kad vecais Caune iesvilpojies, tad zirgs tūliņ bubinājis. Pa nakti vecais Caune sadomājis: kas būšot, tas būšot – vai dzīvošana, vai miršana, bet zirgu vajagot dabūt. Aizgājis uz Ķeipeni pie poļu lēģera, tur visi zaldāti gulējuši. Daži zirgi bijuši piesieti ārpus lēģera, bet vecā Caunes zirga nebijis. Viņš apskatījies un ieraudzījis, ka citi zirgi vēl bijuši piedarbā. Bet piedarba durvju riekšā gulējuši zaldāti, un vecais Caune nevarējis tikt iekšā. Neko darīt, vecais Caune līdis klusām zaldātiem pāri un laimīgi ieticis piedarbā. Bet nu nevarējis pazīt savu zirgu, jo visi bijuši tādā pašā spalvā kā viņa zirgs. Viņš paklusu iesvilpies, un zirgs arī tūliņ bubinājis. Te vecais Caune tūliņ pie sava zirga klāt – atraisījis, uzlēcis mugurā, ka ne metin nemeties, un laidies bēgt. Pārgājis visiem guļošiem zaldātiem pāri un laidis projām uz meža pusi. Poļi gan satrūkušies, skrējuši pakaļ, kliegdami: „Kazumdūrum, Kazumdūrum! pagaidi!” Bet Caune nelicies ne dzirdēt – skrējis vien projām, kamēr ticis mežā. Poļi gan dzinušies pakaļ, bet kur tu vēju vairāk noķersi? Arī esot šāvuši, bet neviena lode netrāpījusi. Tā vecais Caune ar visu savu zirgu no poļiem izbēdzis un ar izsviesto maizi un gaļu pārticis, kamēr kari pārgājuši.

[Sagatavots pēc:

http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15G0706.htm]

 

 Vadātājs neredzams jeb nenoteiktā veidā

      Rudenī viens puisis aizgājis uz nāburgiem. Bijusi jau krēsla, kad puisis izgājis no mājas. Viņi sākuši ar nāburgu puišiem kārtis spēlēt. Kad puisis nācis uz māju, bijis jau ap pusnakti. Puisis gājis un gājis, bet mājas nebijis, nebijis. Domājis: „Nupat būs mājā!” Bet atradies gluži svešā vietā un svešas mājas tuvumā, ap kuru bijusi liela dēļu sēta. Puisis gājis atkal, pēc neilga laiciņa atkal nonācis pie savādās mājas ar augsto dēļu sētu. Puisis gājis trešo reiz un nonācis atkal pie mājas ar lielo sētu. Bijusi tumša rudens nakts, un puisis nodomājis gaidīt gaismu. Viņš pagājies no mājas mazu gabaliņu un apsēdies uz akmens. Kad nodziedājis gailis pirmo reiz, tad puisis tik atjēdzies, kur viņš ir. Viņš bijis uzkāpis Vakts kalnā.

[Sagatavots pēc:

http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr14/14D0129.htm]


Kad visas malas ir appušķotas un sāk jau mesties
krēsla, tad sākas līgošana.
Vispirms aplīgo visas malas un pašu māju, sevišķi saimnieku un saimnieci. Saimnieks dabū kuplus ozola, saimniece – zāļu vaiņagus. Līgotājus pacienā ar alu un sieru. Līgotāji staigā no vienas mājas uz otru, kamēr pēdīgi sanāk lielā pulkā kādā kalnā, kur dedzina darvas mucu. Pie ugunskuriem dejo, rotaļojas un lec pār uguni.

[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/ticejumi/janad.htm]



 

Daugava

 

Daugavā satek viss zemes ūdens,

Daugavā nokrīt viss debess ūdens,

Daugava visus ūdeņus vāc.

 

No Daugavas dienā nāk visas dziesmas,

No Daugavas krēslā nāk visas teikas,

No Daugavas naktī mīklas kāpj.

 

No Daugavas laukā klīst visas dvēseles,

Daugavā visas atpakaļ griežas,

Daugavas ūdeni dzīvie dzer.

 

Daugava aiztek uz zemzemes upi,

Zemzemes upe uz pasaules jūru,

Daugava dvēseles līdzi turp ved,

 

No Daugavas dvēseles jaunotas izkāpj. [Rainis 1949 : 309]

 

 

Krēslas laiciņš

 

Jau agri vakaroja,

Jo lietus taisījās;

Man vienam krēslas laiciņš

Cik lēni aizvilkās.

 

Sāk lielām lāsēm lietus

Uz nama jumu līt,

Tā viena pakaļ otrai

Uz sirdi sāpes krīt.

 

Man nebij laika bijis

Pie viņām piedomāt,

Bij visi spēki jāliek

Pie lielā darba klāt.

 

No senām, tāļām dienām

Tās kādas miņas min

Par ciešanām un ilgām,

Ko tikai krēsla zin;

 

Ko dienā darbi atstumj,

Ko nakti aizklāj miegs,

Tām klausās krēslas laiciņš,

Kas pats tik kluss un liegs.

 

No mūžiem un uz mūžiem

Tas diegus diegos diedz,

Ka smalkās, stiprās dzijas

Līdz pašam galam sniedz.

 

Nu arī tas ir pāri,

Ko bij tik ilgi ciest,

Jau nakts pie gultas stājas,

Kā skaliņš diena dziest. [Rainis 1977 : 311–312]

 

 

Un bij kā senāk: atkal saules rietā…

 

Un bij kā senāk: atkal saules rietā

Viņš sirdi ļāva neprātīgām alkām,

Un klausoties caur vēja vieglām šalkām

Viņš redzēja To austam saules vietā.

 

Bet tiklīdz plīvurs Tai no pleca risa

Un tikko Tā tam liecās kaut ko čukstēt,

Te pēkšņi blāzma vakarpusē dzisa

Un krēslā viens viņš sāka klusi šņukstēt. [Ziemeļnieks 1959 : 100]

 

 

Krēslā

 

Skumjas izdzina mani no nama,

Skumjas sēd manā krēslā,

It kā bulta žvingstēdama

Dzen mani vakara krēslā.

 

Tad es spēji

Jūtu ko maigu:

Mazs putniņš ar spārnu

Aizskar manu vaigu.

 

„Kas tavas brūnās

Actiņas skūpsta,

Kas tavus spārniņus

Glauda?…”

 

„Vējš manas brūnās

 Actiņas skūpsta.

Nakts manus spārniņus

Glauda…”

 

Izstiepju rokas –

Viņš bij jau garām –

No zaļa zara

Līdz zaļam zaram.

 

Viens atpakaļ gāju

Uz tukšu māju,

Uz sliekšņa skumjas

Sniedza man roku… [Skalbe 1957 : 126]

 

 

Bridžita

 

Es pēkšņi parkā izdzirdu:

       Bridžita! –

 

Pār kokiem vēlās violeta krēsla,

Un skrēja kāda Brigita vai Rita

Kaut kādai Skaidrītei vai Ventai pretī.

Un divas vieglas, jasmīnbaltas kleitas

Kā divi putni nosēdās man blakus

Uz monogrammās sagraizītā sola,

Kur „Jānis plus” un „Margarita plus”.

 

Cik savādi, ka it nekur nav „mīnus”…

 

Cik savādi, ka violetā krēslā

Var aizredzēt un aizdomāt tik tālu…

 

Cik savādi, ka iznest var uz ielas

Uz karsta spilvena baltbaltā naktī

To izdomāto – savējo – Bridžitu

Un nebaidīties, ka to nepazīs…

 

Kūp viegla krēsla dejlaukumam pāri.

Plūst vienkāršs valsis cauri liepu zariem.

Un blakus divas sniegbaltas Bridžitas

Par Jāni un par Margaritu melš.

Par jauno, tumšmataino brigadieri,

Kas nezin vai uz dejām vispār staigā…

 

Šķiet visu laiku sniegbaltām Bridžitām,

Ka viena viņu tērpu vīle burzās,

Ka vienai viņu kurpītei jau atkal

Ir liepu ziedu notašķīti sāni.

Ir rūpju daudz, ja gribi būt Bridžita.

 

Un viņa nozūd violetā krēslā

Uz pēkšņi iekarsušo skaņu pusi.

Līkst lejup smagās krēslas pilni zari

Un zaļi sijā reto spuldžu gaismu,

Un kaut kas skrien no skaļo tauru puses.

Vai tiešām viņas nāktu atpakaļ?

Vai tiešām atkal iesauksies:

       Bridžita! –

 

Bet neiesaucas. Vien bez manas ziņas

Man pašam lūpas klusām čukst:

       Bridžita! –

 

Caur violeto krēslu skrien Bridžita.

 

Un violetā krēsla viņu neslēpj.

 

Nekādas zemes pustumsas un tumsas,

Nekādas aklākās no visām naktīm

Nav spējīgas slēpt viņu, kādu pazīst,

Nav spējīgas slēpt viņu, kādu vajā

Un kādu to ar acīm visur pērk.

 

Man divas sāpju pilnas acis prasa –

Vai meitenes nav gājušas te garām,

Nav skrējušas turp, uz to skaļo pusi,

No kuras viņas tagad kailas bēg?

 

Un nezin vairs, vai var vai nevar izbēgt…

 

Nav gājušas – es purinu galvu,

Kūp violeta krēsla pār Bridžitu.

Es meloju, lai biezāka kļūst krēsla,

Es meloju, lai krēsla kļūst par tērpu,

Es meloju, lai krēsla kļūst par mieru.

 

Bridžita, tagad paņem cigareti

Un sēdies uz šī aprakstītā sola,

Kur griezti visi mīlestības plusi

Un mīnusi sev paturēti pierē.

Es nezinu, cik ilgi jāgaidā būs, –

Viņas nāks. [Vācietis 1989 : 404–405]


Taņa, zirgu nojūdzis, palaida to līcī, kur siens jau bija nopļauts, vāģus atstāja turpat, kur izbraucām, mežmalā. Vecais Namiķis noņēma plinti no kakla, izcēla visu, kas no vēžošanas un zvejas rīkiem bija vāģos, pa kārtai laukā un sāka ap tiem rīkoties. Jēcītis ar Ancīti palauzīja sausu skuju un palasīja sakārnīšu un sprunguļu, ko iekurt uguni. Drīz viņiem jau dūmi sāka kūpēt un gaiša liesmiņa spīdēja sprakšķēdama. „Kad nāksim no upes augšā, tad būs kur sildīties,” tā paši priecājās par savu darbu. Nepagāja necik ilgi, kad mežsargs jau visu bija sarīkojis, un nu tik bija jāiet uz upi. Zvejnieki ar grūstavi – šie bija pats Namiķis ar savu saimi – gāja vēl kādu versti uz leju, protams, tādēļ, lai mūs netraucētu vēžojot, – mēs gājām tūliņ taisni uz upi. Šī upe bija mērena meža vai dzirnavu upe, pilna siekstām un ūdens zālēm, pa kurām vēl tagad krēslā zili tauriņi kā vientulīši lidinājās. Ar rokām vēžot tādēļ še nebija ko domāt. Bet par to jau mums ari bija ķeseles un barība.

Lai gan saule jau sen kamēr bija norietējusi, tomēr gaisma vēl bija tik liela, ka bez skala varēja redzēt seklākās vietās upei dibenu. Jēcītis, zebenieku pakāris kaklā, staigāja no viena ielikta koka uz otru, skatīdamies, vai nebūs jau pie kāda kāds „skrodelis” pievilcies. Un nav ari par velti jāgaida, pirmais metiens tam jau tarbā – pēc tā pa divi, pa trīs, – zebeniekā sāk jau rasties. Ķerties vēži ķeras labi kā jau laikam zirņu ziedā. Kad tik nu zinātu, kā šiem iet ar zivīm, bet vai nu tur bez laimes, kur Namiķis? Vai Jēcītis lai neietu apvaicāties, kā veicas? Bet kam to? Gan jau paši, uz augšu nākdami, mums to varēs pastāstīt, gan jau to redzēsim.

Zvaigznīte uzlēca pēc zvaigznītes, vējiņš aprima, krēsla metās lielāka.

Upei dibena nevarēja saredzēt, tādēļ bija jālūko skalu. Zvejniekiem jau redzēja skalu lāktījot, protams, ka Namiķa Ancītis bija skala rādītājs. Arī mūsu Jēcītis sameklēja skalu un uzsāka savu gaismas nesēja darbu.

No upes un līčiem pacēlās pelēkā migla kūpēdama. Mežs pa abipus upes bija kā tumša siena, kas ieslēdza šo ieleju. Tomēr pa miglu un krēslu spīdēja skalu ugunis, lēni lēni šurp turp kustēdamās… Bet vai tās nebija purva zilas liesmiņas, kas nakti, spīdēdamas un cilvēkus manīdamas, vilinādamas izkāpj no bezdibeņa silkšņiem un rada mantas kārīgai cilvēka sirdij, kur nauda kaltējas? Ja skriesi šai liesmai pakaļ, viņa bēdzin bēgs no tevis, bet tu, viņai pakaļdzīdamies, redzēsi šo pašu liesmiņu izdziestot un pats būsi iebridis staignā purvā, kur cita nekā kā tik reibinātājs vāverāju gaiss… [Apsīšu Jēkabs 1958 : 161]

 

Czintaņas ciema ogļrači nezināja, kas ir smaids un kas ir smiekli. Pirms rītausmas nokāpuši tumšajā raktuvē, viņi no tās iznāca tikai dziļā vakara krēslā. Noguruši un saīguši viņi apēda savu trūcīgo vakariņu tiesu un tādi paši melni nokvēpuši apgūlās uz klonā pasviestā džutas paklāja, lai rītā pieceltos gurdi un neatpūtušies.

Un tomēr arī Czintaņas ciemā reiz atnāca prieks. Tas ieradās līdz ar meitenīti, kura piedzima Jan Su-cina ģimenē un kurai – par godu dzimtajam ciemam – deva vārdu Czi-Czina. [Sakse 1966 : 153–154]

 

Ansis neticēja savām ausīm. Vai tas bija tas pats mežkungs Tālheims, kuru viņš līdz šim tikai par zaķiem, vilkiem, medībām un zemkopību bija dzirdējis runājam? Bet tas viņš bija! Un nu viņi abi atradās vakara krēslā pagasta nama pagalmā.

„Atvainojiet, mežkungs, man jāapvelk citas – sausas drēbes, ejiet vien, lūdzu, istabā. Mans tēvs būs laikam tiesas istabā; redziet, tur jau logā uguns spīd!”

„Labi, labi, uz redzēšanos!” Mežkungs iegāja pagasta namā. Ansis aizsteidzās pusteciņus uz klēti, lai apvilktu sausas drēbes.

[Poruks 1994 : 16]

 

     Nebaidos vairs ne no kā. Ne no dzīviem, ne mirušiem. Dīvaini, ka bērnībā tomēr baidījos. No sliktiem sapņiem, kas mēdza atkārtoties. No spokiem. No mēbelēm, kas tumsā kustējās un dzīvoja savu dzīvi. No durvju rokturiem, kas krēslā klusi pieliecās, un durvīm, kas klusi vērās vaļā, tā arī nekad neatvērdamās.

     Un no nāves, no nebūšanas, no bezgalības. [Neiburga 2004 : 20]

 

Sacēlās vējš. Saule iekrita jūrā. Sāka tumst, vien sarkana spītēja debess rietumos. Vējš sāka pildīt smiltīm krokas vīrieša drēbēs. Līdz rītam viņu gandrīz vairs nevarēs redzēt.

Pēdējais, ko viņš atcerējās: ir silts vasaras vakars, sabiezē krēsla. Viņš skrien pāri pagalmam uz māju, pagalms ir milzīgs, tik liels kā pasaule. Mājas logos deg gaisma. Skan radio un kafijas dzirnaviņas. Tur ir mamma un tētis. [Neiburga 2004 : 51–52]

 

Bet, krēslai uznākot, tētiņš nemanot jau nozudis un soļo gabalā. Pa krūmiem lienot, viņš tur rokā sausu maizes garozu, kas, rasā mirkdama, kļūst mīksta un salda kā pats svētais vakariņš. Burbeka tēvs iekož, cik nu vajadzīgs, un, skat, pēc nedēļas viņš jau ir pie sava paziņas, kā likts.

[Ezeriņš 1955 : 41]

 


GENOVEVA (ienāk ar liljas ziedu rokā).

Kā Rūpju māte nakts nāk pelēka

Un noslēpumā gremdē pasauli.

Ikkatra lieta pārveidota skatās

Ar svešu seju mīļā apkārtnē.

Aug ēnas tumsdamas, tās aizklāj tāles

Un izdzēš sirdī bālo cerību.

Spiež galvā šaubas ērkšķu vaiņagu,

Un ausis dzird pa baigo klusumu,

Ka tas, kas nenovēršams, tuvāk soļo…

Tu, šķīstā puķe, mana mīļākā,

Tu plaukstot rādi manu likteni.

Kad krēslas zirnekļi ap tevi aužas,

Tu topi nespodra – tu nomelnē,

Kad tumsa tevi saviem kvēpiem apber.

Tik rīta saulei tevi mazgājot,

Tu atkal mirdzēsi kā balta liesma.

Tā grēka smagais, melni sietais tīkls

Ap manu tikumu ir apvilcies

Un nožņaugs to, ja nebūs raisītāja.

 

Vēl nojaušu, kas esmu bijuse.

(Pret Marijas bildi.) Liec, svētā, savai žēlastības saulei

Pār mani atspīdēt, lai atkal topu

Kā lilja dārzā skaidras dienas gaismā!

 

Noliek lilju bildes priekšā, noslīgst ceļos un paliek tā brīdi klusā lūgšanā.

Tālumā zvana. Tad Berta ienāk ar lampu.

[Blaumanis  1997 : 384–385]

 



 

Ģederta Eliasa balvu par lauku tēmas atspoguļojumu glezniecībā saņem Edvīns Kalnenieks

     Klātesot Eliasu dzimtas pārstāvjiem, Jelgavas un Jelgavas novada pašvaldību vadītājiem, mākslas nozares speciālistiem un interesentiem, Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā 2017. gadā tika pasniegta pirmā Ģederta Eliasa balva par lauku tēmas atspoguļojumu Latvijas glezniecībā. To par darbu „Vakars dārzā” saņēma Edvīns Kalnenieks. Konkursam pieteiktie darbi bija skatāmi izstādē. 

     E. Kalneniekam lauku tēma ir tuva. Jau strādājot pie sava diplomdarba Latvijas Mākslas akadēmijā, viņš daudz laika pavadīja Pūres dārzos, pētot augļus. „Kādreiz katru rudeni sēdēju Pūres dārzā zem saulessarga – toreiz akadēmijā septembris vēl bija brīvs. Ja draugi gribēja mani atrast, vajadzēja aizbraukt uz Pūri un skatīties, kur tas saulessargs,” atminas mākslinieks. Arī izstādē godalgotajā gleznā ir gan āboli, gan bumbieri, kas, lai gan apkārt krēsla, paši atstaro gaismu. „Nevaru bez bumbieru un ābolu mālēšanas iztikt,” nosmaida E. Kalnenieks. Viņš priecājas par bagātīgi pārstāvēto gleznotāju loku izstādē, jo jau izsenis Jelgava bijusi vieta, kur pulcējas daudz mākslinieku.

[Sagatavots pēc: http://www.zz.lv/kultura-un-izklaide/citas-zinas/gederta-eliasa-balvu-par-lauku-temas-atspogulojumu-gleznieciba-sanem-edvins-kalnenieks-foto-231133]

 

Evija Gruzna par to, kā paiet dienas

     Vidžīnijas Vulfas eseja Sava istaba kopš tās izdošanas 1929. gadā iedvesmojusi neskaitāmus māksliniekus, bet jo sevišķi mākslinieces. Nu kārta pienākusi arī Spānijā dzīvojošai fotogrāfei Evijai Gruznai, kura šo tēmu savā jaunākajā personālizstādē izmanto, lai runātu par „laika plūdumu, attiecībām ar telpu, realitātes attēlošanas iespējām”. Izstāde Sava istaba  atklāta 2007.  gada 20. novembrī izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā.

     Izstāde Sava istaba turpina mākslinieces pirmās personālizstādes Iekaisums (2004. gadā galerijā Noass) interesi par privāto telpu un ikdienišķām norisēm, bet būtiski ir mainījušies izteiksmes līdzekļi un skatījums ir kļuvis gan tehniski, gan konceptuāli sarežģītāks, raksta izstādes kuratore Zane Matule. Radošās darbnīcas telpa tika sadalīta trīs nosacītās zonās atbilstoši dienas simboliskam dalījumam fāzēs: rīts, dienvidus un krēsla.

Fotoinstalācijas Rīts 300 fotogrāfijas tapušas 2005. gadā, kad māksliniece ar nekustīgu kameru fiksēja vairākus desmitus fotogrāfiju par norisēm savā virtuvē brokastu laikā. Šādos ierobežotos apstākļos katra kustība, katra lieta iegūst simbolisku un rituālu nozīmi. Rīts ir cerība, iztēle, gaidas, priekšnojauta. Diendusa ir sešas lielizmēra dubultfotogrāfijas, kur vienā attēlā tiek montēti divi savstarpēji neatkarīgi kadri, kas veido sajūtu par cilvēka klātbūtni interjerā. Videoprojekcijā Krēsla viena un tā pati telpa aplūkota no diviem skatpunktiem. Abi kadri attēlo vienu un to pašu situāciju, bet katrā no tiem kāda daļa ir fiziski apslēpta. Tādējādi tie veido pozitīva un negatīva attiecības. Tikai skatītāja iztēle var sintetizēt un aizpildīt neredzamo daļu, kas savieno abus attēlus. Videodarba Krēsla neatņemama sastāvdaļa ir Gusta Rutka meditatīvais elektroniskās mūzikas pavadījums.

Evija Gruzna: „Šie attēli uzdod jautājumu: kā paiet dienas? Laiks, kas paiet garām aizskatoties, aizdomājoties, aizguļoties. Laiks, kuru mēs dzīvojam, bet neatceramies. Lielākajā daļā nodzīvotā laika nekas nenotiek, katrā ziņā nekas atstāstāms, nekas pierādāms. Šajos darbos gluži kā minimālisma mūzikā ritmu ar ļoti ierobežotiem līdzekļiem veido nemitīgs atkārtojums”.

Evija Gruzna (1980) pabeigusi glezniecības nodaļu Latvijas Mākslas akadēmijā (2004), mācījusies pie fotogrāfa Andreja Granta (2001–2003), bet maģistra grādu ieguvusi Madrides Fotogrāfijas un attēla augstskolā (2006) (Escuela de Fotografia y Tecnicas de Imagen). Māksliniecei ir bijušas vairākas personālizstādes, viņa arī piedalījusies ap 15 grupu izstādēs Latvijā, Lietuvā, Spānijā, Beļģijā, ASV un citur. Evija Gruzna bijusi izvirzīta nominācijai Gada balva vizuālajā mākslā kategorijā Gada debija.

[Sagatavots pēc: http://www.satori.lv/article/evija-gruzna-par-to-ka-paiet-dienas]


   Krēsla – pagrimuma un nāves ēnainā tuvuma mijkrēslis. Ziemeļeiropā mīti par dievu mijkrēsli – vācu Gotterdammerung („dievu mijkrēslis”) un skandināvu ragnarjoku – simbolizē grūtsirdību nesošo saules siltuma un gaišuma mazināšanos, ietērpjot šīs parādības iespaidīgā metaforā, kas attēlo vecās pasaules galu un ir ievads jaunajam esamības ciklam. Ar asociācijām starp krēslu un rietumiem izskaidrojami vairāki mīti, kuros dievi, varoņi vai gudrie nozūd rietumu virzienā, piemēram, Kecalkoatls Meksikā un Laodzi Ķīnā. [Tresiders 2004 : 90]


      Krēsla – gaismas parādība atmosfērā, kad saule atrodas zem apvāršņa. Tās cēlonis saules staru, sevišķi saules īso viļņu staru izklaidēšana gaisā, kāpēc krēslā pārsvarā sarkanā krāsa. Pēdējā stundā pirms un arī ilgi pēc saules rieta skaidrā laikā redz gar apvārsni bālganu gaišumu, ko aptver ne visai skaidrs iesarkans, violets vai pelēki brūns, līdz 500 augsts loks. Virs tā esošā zilās debess daļa ātri kļūst tumša, kamēr apakšējā krāsainā josla pieņem oranžu vai brūnu krāsu un segmenta izskatu. Saulei atrodoties 2–30 zem apvāršņa, apm. 20 min. pēc saules rieta, brūnais loks nozūd, bet 20–300 augstumā virs apvāršņa rodas iesarkans plankums – purpurgaisma, kas ātri kļūst gaišāks un it kā pazūd ar savu apakšējo daļu aiz gaišā segmenta. Saulei atrodoties apm. 40 zem apvāršņa, šī gaisma apgaismo ēku un kalnu rietumu pusi spilgtā sarkanā krāsā („Alpu kvēlojums”) un pat met ēnas. Pēc tam gaišums ātri mazinās un apm. 60 saules dziļuma savelkas līdz šaurai gaišā segmenta strēmelei. Ar to beidzas t. s. pilsoniskā krēsla. Tomēr pie apvāršņa vēl redzams gaišums, dažreiz līdz 700 augstumam. Līdz 100 saules dziļumam iespējama arī otra, retos gadījumos pat trešā purpurgaisma. Iestājoties pilnīgai tumsai (saule 16–180 zem apvāršņa), beidzas astronomiskā krēsla. Saulei rietumos grimstot zem apvāršņa, austrumos paceļas lēni, tad ātri līdz 10–150 augsta zemes ēna pelnu krāsā; tā sākumā šaura un īsa, vēlāk veido lielu segmentu. To aptvērēju krāsaino laukuma robežu sauc par pirmo pretkrēslu. Kamēr purpurgaisma nozūd, austrumos vāji parādās otrs tumšais segments. Saulei lecot, minētās parādības seko viena otrai pretējā kārtībā. Arī mēness var radīt līdzīgas parādības, bet tās vājākas. Pilsoniskās krēslas ilgums Rīgā no 40 min. (martā un septembrī) līdz 50 min. (jūnijā un decembrī), kamēr astronomiskās krēslas ilgums apmēram trīskārtīgs: no maija sākuma līdz augustam tā sākas jau tad, kad vakara krēsla vēl nav nozudusi – valda „pastāvīgā krēsla”. Dažreiz bezmēness naktīs ilgi pēc krēslas vēl ir gaišs. Šo „zemes gaismu” varbūt var uzskatīt par izklaidētu polārgaismu. Bieži pēc purpurgaismas u. c. krēslas parādībām spriež par gaidāmo laiku. [Švābe, Būmanis, Dišlērs 1933 : 18017–18019]

 



 

 Katrīna Taivāne Mana krēsla (2014; audekls, eļļa).

 



 


Dziesma Vakara krēslā. Mūzikas un vārdu autore Zita Freiberga, izpilda Zita Freiberga.

 

Dziesma Krēslas sveiciens. Vārdu autors Fricis Bārda, mūzikas autors un izpildītājs grupa „Dzidriņas Megasistēma”.


 

Filmas „Krēsla” mūzikas albums gūst panākumus Latvijā

      Filmas „Krēsla” (Twilight) mūzikas izlase 2009. gadā bija Latvijā pieprasītākais apgāda Warner Music izdotais albums, informē albuma izplatītāju Latvijā Platforma Music pārstāvis Jānis Penka.

Filmas mūzikas izlasē iekļauti 12 rokmūzikas skaņdarbi, tostarp arī Edvarda Kalena lomas atveidotāja angļu aktiera Roberta Patinsona sarakstīta un izpildīta dziesma „Never Think”.

Izlasē dzirdamas vairākas jaunas dziesmas – grupas Paramore dziesmas „Decode” un „I Caught Myself”, MuteMath – „Spotlight (Twilight Mix)” un Perija Farela „Go All The Way (Into The Twilight)”, kā arī jau zināmi hiti no grupām Muse un Linkin Park – „Supermassive Black Hole” un „Leave Out All The Rest”, kurus rakstniece Stefānija Meijere klausījusies, rakstot šo romānu.

Grupas Iron&Wine dziesmu „Flightless Bird, American Mouth” mūzikas izlasē iekļaut ierosinājusi Bellas Svonas lomas atveidotāja aktrise Kristena Stjuarte.

CD bukletā iekļauts arī neliels filmas plakāts.

Klajā nācis arī CD ar filmas instrumentālo oriģinālmūziku (score). To komponējis Kārters Barvels (Carter Burwell), kurš strādājis arī ar kinorežisoriem brāļiem Koeniem.

[Sagatavots pēc: https://www.diena.lv/raksts/kd/muzika/filmas-kresla-muzikas-albums-gust-panakumus-latvija-651746]