Tradicionālā transkripcija
[komac:]
Starptautiskā fonētiskā transkripcija
[kɔmɑʦ]
[k] – nebalsīgais troksnenis
[o] – īsais patskanis
[m] – skanenis
[a] – īsais patskanis
[c] – nebalsīgais troksnenis
Divzilbju vārds.
Ortogramma – ts.
komat– – sakne, vārda celms
-s – galotne
komat+veid-īg-s, komat+veid-īg-a
komats – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija
|
vsk. |
dsk. |
N. |
komat-s |
komat-i |
Ģ. |
komat-a |
komat-u |
D. |
komat-am |
komat-iem |
A. |
komat-u |
komat-us |
I. |
ar komat-u |
ar komat-iem |
L. |
komat-ā |
komat-os |
V. |
komat! |
komati! |
Teikumā var būt:
1) teikuma priekšmets – Komats atdala vienlīdzīgus teikuma locekļus.
2) izteicēja daļa – Biežāk lietotās pieturzīmes ir komats un punkts.
3) galvenais loceklis – Daudzfunkcionālais komats.
4) papildinātājs – Lieciet komatu pirms un pēc uzrunas!
5) vietas apstāklis – Divdabja teiciens jāliek komatos.
6) apzīmētājs – Komatu lietošanā iespējami arī varianti.
daļskaitļa komats
nozīmīgs komats
atdalīt ar komatu, ierakstīt komatu, likt komatu
komats, -a, v.
Pieturzīme (,).
Komats latviešu valodas rakstos ir visbiežāk lietotā pieturzīme, un tā funkcijas ir ļoti daudzveidīgas. Blinkena 1, 345.
Tas esot Spodra rokraksts… Stāvs, nervozs. Es apskatīju katru burtu, katru komatu, katru punktu. Jaunsudrabiņš 7, 34.
// Zīme, ar kuru decimāldaļskaitlī atdala veselo skaitli no decimālcipara.
„Cik sekundēs tu skrien piecsimt metru?” Vilnis iejautājās. .. „Četrdesmit četri, komats, seši .. uz kalnu ledus.” Saulītis 12, 44.
„Cik ir tauku procents?” jautā Antoniņa. „Trīs, komats, deviņi,” tas atbild. Padomju Jaunatne 66, 115, 2.
[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/llvv/]
Informātikā – fiksētais komats, peldošais komats, mainīgais komats, mainīga komata pieraksta sistēma, fiksētā komata aritmētika, peldošā komata aritmētika.
Valodniecībā – komats.
komats – aizgūts vārds.
20. gs. 30. gadu pareizrakstībā kommats – gr. komnma, no koptō ‘grūžu, situ, cērtu’. Nosaukums cēlies no tā, ka rakstot, lai atšķirtu atsevišķus teikumus vai teikuma locekļus, ar stiletu vaskā iegrieza slīpu svītriņu, kā redzam vēl mūsu 16. un 17. gs. rakstos. Vēlākai slīpai svītriņai sāka stiprāk piespiest augšējo galu, visu zīmi padarīja īsāku un apakšu ielieca uz kreiso pusi.
[Sagatavots pēc: Latviešu konversācijas vārdnīca, 9. sēj. 1933 : 17212–17213]
angļu – comma
čigānu – komatos
franču – virgule
grieķu – κόμμα (στίξη)
igauņu – koma
krievu – запятая
latīņu – caesum
lietuviešu – kablelis
poļu – przecinek
somu – pilkku
ukraiņu – кома
vācu – das Komma; der Beistrich
zviedru – kommatecken
Ojāra Vācieša dzejoļu krājums bērniem Punktiņš, punktiņš, komatiņš (1971).
Komats kā pieturzīme
Komats ir pieturzīme, ko parasti lieto, lai atdalītu vienlīdzīgus teikuma locekļus, atkārtotus vārdus, salikta teikuma daļas u. tml. vai izdalītu savrupinātus teikuma locekļus, iespraudumus, paskaidrojošo vārdu grupas, uzrunu, izsauksmes vārdus u. c.
[Sagatavots pēc: VPSV 2007 : 186]
Komats latviešu rakstu valodas vēsturē
Pirmajos latviešu iespieddarbos komats vēl nefigurē. Tā funkcijas veic slīpsvītra, kas lietota gan 16., gan 17. gadsimta tekstos. 18. gs. tekstos slīpsvītras vietā sāk lietot komatu, un, piemēram, Bībeles tulkojuma 1. izdevumā lietotās slīpsvītras vietā jau 2. izdevumā 1739. gadā konsekventi lietots komats, un tas ir visbiežāk lietojamā un funkcionāli daudzveidīgākā pieturzīme latviešu un arī citu Eiropas valodu rakstos.
Komats kā viena no galvenajām pieturzīmēm minēts jau kopš pirmajiem interpunkcijas apskatiem. G. F. Stenders raksta: „Tās zīmes, kas visur atrodamas, ir divi: tā starpa-zīme un tā gala-zīme. Tā starpa–zīme, ko Vācieši Komma sauc, izskatās kā skabargs (,)..” Termins starpzīme tieši komata nozīmē vēlāk lietots netiek, bet dažādos morfoloģiskos un ortogrāfiskos variantos lietots tagadējais termins, kam ir grieķu valodas cilme (komma ‘cirtiens, iecirsta zīme’), – vispirms vācu terminam atbilstošais (tas) komma .., tad koma .., vēlāk grieķu celma formai atbilstošais komats (arī rakstījumi kommats, komāts). Vienreizējs paliek Stērstu Andreja lietotais termins paņēmiens (1880) un O. Krejera termins svītriņa (1909).
Visā rakstu valodas periodā kopš 18. gs. komats lietots salikta teikuma komponentu atdalīšanai, vienlīdzīgu teikuma locekļu, savrupinājumu, iespraudumu, uzrunas un izsauksmes vārdu atdalīšanai, kaut arī ne vienmēr šis lietojums bijis konsekvents un nekļūdīgs.
Atsevišķos darbos agrākajos rakstu valodas posmos komati lietoti daudz biežāk nekā mūsu dienās – tie izmantoti arī paužu iezīmēšanai starp sintagmām.
Vēl pat 20. gs. sākumā komats izmantots skaitļu rakstībā, atdalot tūkstošus no simtiem, jaunākajā laikā šādā funkcijā komatu vairs nelieto, lai neradītu pārpratumus, jo komats decimāldaļskaitļu rakstībā šķir veselos skaitļus no daļām.
[Sagatavots pēc: Bergmane, Blinkena 1986 : 215–217]
●
1969. gadā iznāca Ainas Blinkenas „Latviešu interpunkcijas” pirmais izdevums, 2009. gadā – otrais pārstrādātais izdevums. Autore ir veikusi vajadzīgos īsinājumus, pārskatījusi dažas strīdīgas vietas, atjauninājusi piemērus, uzlabojusi grāmatas iekārtojumu. Grāmatā atainota latviešu valodas bagātība un izteiksmes iespējas. Komata galvenie lietošanas gadījumi skatīti otrā izdevuma 372.–375. lpp.
[Sagatavots pēc: http://www.zvaigzne.lv/]