Tradicionālā transkripcija

[kùoks]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ku͜oks]


[k] – nebalsīgais troksnenis

[uo] – ’divskanis’) ir monofonēmas, pārējie divskaņi (ai, au, ei, eu, iu, oi, ou, ui) ir bifonēmas. ‘]

[k] – nebalsīgais troksnenis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Vienzilbes vārds.



kok- sakne, vārda celms

-s galotne




kok+āb-ul-is

kok+ap-strād-ā-tāj-s, kok+ap-strād-ā-tāj-a

kok+ap-strād-e

kok+audz-ē-tav-a

kok+aug-i

kok+beton-s

kok+būv-e

kok+dzel-um-s

kok+eļļ-a

kok+gāz-ēj-s

kok+greb-um-s

kok+griez-ēj-s, kok+griez-ēj-a

kok+griez-um-s

kok+mas-a

kok+materiāl-i

kok+ogl-e

kok+roz-e

kok+rūp-niec-īb-a

kok+rūp-niek-s, kok+rūp-niec-e

kok+skaid-a

kok+skol-a

kok+skrūv-e

kok+strād-niek-s, kok+strād-niec-e

kok+šķiedr-a

kok+tēl-niec-īb-a

kok+tēl-niek-s, kok+tēl-niec-e

kok+tirg-o-tāj-s, kok+tirg-o-tāj-a

kok+urb-is

kok-u+vard-e

kok+ved-ēj-s

kok+viln-a

kok+zāģ-ē-tav-a

apaļ+kok-i

as-s+kok-s

būv+kok-i

cilt-s+kok-s

citron+kok-s

eben+kok-s

granāt+kok-s

guļ+kok-i

gum-ij+kok-s

korķ+kok-s

krust+kok-s

liet-as+kok-s

mandeļ+kok-s

māt-es+kok-s

meln+kok-s

muskat+kok-s

olīv+kok-s

ozol+kok-s

pīlādž+kok-s

pus+kok-a

pundur+kok-s

plūš+kok-s

pūp-ol-koks

riekst+kok-s

sandal+kok-s

sark-an+kok-s

sak+kok-i

sāl-s+kok-s

sān+kok-s

sēr+kok-s

sīk+kok-i

starp+kok-s

šķērs+kok-s

tīk+kok-s

vīn+kok-s

vīn-a+kok-s

vīt-ol+kok-s

zīd+kok-s


kok+audz+e

kok+grauz+is

kok+sird+is

vien+koc+is

kok+veid+īg-s, kok+veid+īg-a




koks patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

kok-s

kok-i

Ģ.

kok-a

kok-u

D.

kok-am

kok-iem

A.

kok-u

kok-us

I.

ar kok-u

ar kok-iem

L.

kok-ā

kok-os

V.

kok!

kok-i!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsVientuļais koks tīruma vidū atdzīvina ainavu.

2) izteicēja daļaBotāniskā dārza lepnums ir eksotiskie koki.

3) galvenais loceklis Ceļš iestrēga džungļu biezoknī. Koki un krūmi, efejas un pamežs, čūskas un nezināmi plēsoņas.

4) papildinātājs – Grūti cīnīties pret koku pārmērīgu izciršanu.

5) vietas apstāklisKaķis acumirklī uzrāpās kokā, bet lejā vairs tik viegli netika.

6) apzīmētājsDižā koka dobumā apmetās uz dzīvi kuplaste vāvere.



koka ecēšas, koka ēka, koku izciršana, koka karote, koka vecs koks

 

apsarmojis koks, apsūnojis koks, nokaltis koks



koks, -a, v.

1. Daudzgadīgs augs ar koksnainu stumbru, vainagu un saknēm.

Augļu koki. Koku lapotne. Koku puduris. Jauktu koku mežs. Koki šalc vējā. Apsarmojis koks. Nokaltis koks. Kails koks. Apsūnojis koks. Simtgadīgs koks.

Lapu koks – segsēklis ar pārkoksnējušos stumbru un vasarzaļām vai mūžzaļām lapām.

Skuju koks – segsēklis ar pārkoksnējušos stumbru un skujām.

Zaļš koks – koks ar lapām.

Dzīvības koks – dzīvībaskoks.

Eļļas koks – olīvkoks.

Korķa koks – korķkoks.

Rieksta koks – riekstkoks.

Zīda koks – zīdkoks.

Pērtiķu maizes koks – tropu koks ar ļoti resnu stumbru, kuplu lapotni, miltainiem ēdamiem augļiem.

Gāzt (arī laist) kokus – zāģēt, cirst kokus.

Koku gāžamā dakša – divzaru dakša ar īpaši izliektiem zaru galiem aizzāģēta koka gāšanai.

Koku tārpi – mizgrauži.

Koku skola – kokskola.

Koku audzētava – kokaudzētava.

Mātes koks bot. – māteskoks.

Koku varde – kokuvarde.

Dravas (arī bišu) koks – koks, kurā ir ierīkota dore.

Kā putns kokā (arī zara galā, gaisā) – bez pienākumiem, saistībām, rūpēm.

Koku lapas bij skaisti nodzeltējušas un aiz lēna laika vēl maz birušas .. Kaudzītes l a, 12.

Biezi saaugušie koki bij slaidi un augstu bez zariem, egļu un bērzu baļķus varēja gāzt no vienas vietas. Upīts 4, 84.

Gaigala un gauras perē koku dobumos dažādu ūdeņu malās. Spuris 1, 72.

No vētras apkārt zaļi koki lauzti .. Rainis I, 410.

.. dzīvžogu stādāmais materiāls ir ļoti dažāds. No skuju kokiem piemērota ir tūja jeb dzīvības koks .. Zvaigzne 57, 8, 30.

Turpat tīrumā dārznieks ierīkoja jaunu dārzu un koku skolu .. Austriņš 1, 276.

Ilgus gadus .. introducēto augu sēklas ievāca no dekoratīvā ziņā dažādas vērtības mātes kokiem. Cīņa 73, 128, 4.

2. Kokmateriāls.

Koku dārzs – nožogojums ūdenstilpē atpludinātajiem kokmateriāliem.

Intas tēvs jau toreiz strādāja uz upes pie koku pludināšanas un skaitījās viens no labākajiem strādniekiem. Lācis 15, 123.

.. kalējs sāka vest kokus smēdei. Birznieks-Upītis 1, 14.

.. turpat netālu bija koku dārzs, baļķi gulēja stāvošajā ūdenī .. Zigmonte 6, 180.

// Apaļkoki, kluči, dēļi u. tml.

Zāļu nastu mugurā, pati salīkusi maziņa, Osiene laipoja pa dūksnājā samestiem kokiem uz mājām. Upīts 4, 90.

Apakšā [ierakumos] netīrā ūdenī gulēja sasviesti koki, dēļu gabali .. A. Grigulis 9, 114.

.. grāvis uzplūdis, tiltiņam divi koki iznesti.. Upīts 4, 149.

3. Priekšmets, konstrukcija, kas izgatavota no koksnes, kokmateriāla.

Bišu koks – no apaļkoka bluķa darināts bišu strops.

Skaitāmais koks vēst. – koka gabals, plāksnīte kādu lielumu apzīmējumu iegriešanai.

.. tēvs atnāca ar lielu stibu, bet Jūle iespruka kūtī un aizšāva koku priekšā. Sakse 2, 131.

Katru dienu pelīte izložņāja visu dārzu .. līdz pat .. bišu kokiem, pirtiņai, grāvim. Birznieks-Upītis 6, 391.

// ģen.: koka, adj. nozīmē Tāds, kas ir iegūts, izgatavots no koksnes, kokmateriāliem.

Koka ēka. Koka ecēšas. Koka karote.

Koka milti – ļoti sīki sasmalcināta koksne.

Koka pūšamie instrumenti – pūšamie mūzikas instrumenti, ko sākotnēji izgatavoja no koka, bet ko mūsdienās izgatavo no metāla vai plastmasas (piemēram, flauta, oboja, klarnete, fagots).

Koka (arī kokzaru) dakšas etn. – no žuburaina koka izveidotas dakšas.

Koka tupeles – apavi ar koka zoli.

Koka galva – veidne parūku izgatavošanai, to frizēšanai.

Koka kājas – rotaļu rīks divas kārtis, ar kurām var staigāt, balstot kājas uz īpašiem kāpšļiem.

Koka kāja sar. – primitīva kājas protēze.

Koka spirts novec. – metilspirts.

.. pie sienas stāvēja .. vecmodīga koka gulta ar apaļiem bumbuļiem stūros. Lapsa 2, 99.

.. rūpīgi nosmailinātie zīmuļi un tušas pudelītes uz galda sakārtotas koka šķīvjos. Bendrupe 2, 22.

Priekšnamā uzvilcis kājās saimnieka atstātās koka tupeles, es lēni atvēru durvis. Grīva 8, 97.

Rečs pielēca sēdus un ieraudzīja savā priekšā garu ķēmu ar koka kājām .. Sakse 2, 51.

Copotā .. izkāpa trīs vecenes un kāds apdilis vīrs ar koka kāju. A. Grigulis 13, 197.

Kūdru izlieto ne tikai kurināšanai, bet, ķīmiski pārstrādājot, no tās iegūst deggāzi, darvu, koka spirtu .. Švinka 1, 139.

4. Runga, nūja, stienis (piemēram, sišanai, rādīšanai).

Skatos pēc kāda koka. Kreisā roka man brīva, varētu tos [šakāļus] aizdzīt. Birznieks-Upītis 6, 289.

Jau kopš agras bērnības tēvs Agatei bija pasācis ar koku dzīt ārā no galvas gribu patstāvīgi rīkoties. Niedre 12, 66.

Ar garu rādāmo koku Egle rādīja te vienā, te otrā zīmējumā. Birze 5, 56.

// dsk.; vēst. Soda veids – sitieni ar nūju, rīksti vai pātagu.

„Un lai valdība aizliedz pēršanu,” piebilda kāds kaugurietis, kas bija uzdrošinājies runāt pretī muižkungam un saņēmis par to kokus. Zariņš 1, 24.

.. zemnieku dumpja pārkaitinātais Doles kungs bija aizmuguriski piespriedis aizbēgušajam vagaram .. trīssimt kokus .. Viese 1, 12.

Še cilvēks gabalos top raustīts, Ar divisimti kokiem šaustīts! Rainis I, 344.

Bronhu koks – bronhu sazarojumu sistēma.

Lietas koks – augošs koks ar vērtīgu koksni. Izmantošanai sagatavots kokmateriāls, zāģmateriāls.

Edvarts: „.. esmu pārdevis visus lietas kokus, kuri atronas [atrodas] ap Indrānu māju …” Blaumanis 6, 382.

Sakāpa visi klētsaugšā .. sāka izārdīt lietas koku blāķi. Upīts 4, 145.

.. vienā malā stāvēja sakrauta malka, šādi tādi lietas koki un darba rīki .. Ezera 7, 8. 
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


koks kūks; rudenī kokiem krīt lapas rudiņ nu kūku kreit lopys; vāvere lēkā no koka uz koku vuovere loksta nu kūka kūkā; koka dēlis kūciņs goldskaļs; koka muca kūcine buca; koka karote kūcine lizeika; sapuvis koks pūss 
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


kùoks 1. aûdzinãja visâdus kùokus: pìe mãjas bi vîtuõli, uôši, i¡vas, kļavas, gàr cèļmalu li¡pas ùn eglĩtes. es tak nevaru uzkâpt kùokã, li¡c kùoks, zari visi nùozãģ¦ti. tas sùnc vãveres rêja kùokuôs. lapu kùoki sãmu [sārmu] taĩsa nùo lapu kùoku p¥lnim, nùo skuju kùoku nevàr, ta ka sveķaînc kùoks, ta kv¥pi i vìrsũ. skuju kùoki skuju kùokìm jàu tâ m¡nesi neskatija [cērtot], tik lapu kùokìm – aps¡m, b¥zìm. viņas [stelles] jàu taĩsija nùo skuju kùokìm. pazust kùokuôs – ātri, steigā aiziet. àistaĩsi tùo krâsni, es pazudîšu kùokuôs.

2. Koksne; kokmateriāls. kàpuôstus stàmpã a stàmpu, nùo b¥za kùoka taĩsija [stampu]. tâdas mucĩnas bi nùo àlkšņa kùoka. àlksnis skàitâs tĩrs kùoks – neìeskâpstuõt. a egles kùokìm jàlìek grìesti [kartupeļu bedrēm], egles i stipras, pri¡des ãtri sapũst. ģen., adj. noz. Tāds, kas darināts no koksnes kokmateriāla. ka kùoka slàucenes bi, ta caũr ragu kàsa [pienu]. mùsu rija bija àr kùoka euģ¡m.

bišu kùoks – no apaļa bluķa izdobts bišu strops; vienkoča strops. v¥càm bi tâc ist¥sc nùo kùoka apàlš bišu kùoks, iscìrsc bi caũrs.

n¥sami¡ (arī ceļami¡) kùoki – apdarinātas paresnas koka nūjas siena gubiņu, salmu nešanai, celšanai. v¥salas gubas cêla vìrsũ [uz ratiem], kùokus abbâza apakšã, tâdi ceļami¡ kùoki bi.
[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe II 1978 : 143–144]

 

kâ kùoka dìevs – saka par ļoti vāju, tievu cilvēku. viņa jàu tâda bi kâ kùoka dìes, kaũli ùn âda. 
[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe I 1977 : 265]

 

kùokskūks. 1. Koks (augs). ka kùi aûk ap sàtu, to p*riûņć nàiśexś. ka kùćeņu ìsâdynòi i sàtys, to ćik labi, ka jìr kuôc zaļùms. kritušs kùks – koks, kas ir nolūzis, nogāzies, izgāzies. kritušì kùi jàu sanumurâi èļ mo`kys. 2. Kokmateriāls. nu kļava kùka tàiśìe gruôbeļàm zùps. 3. Priekšmeta, ierīces detaļa, kas ir gatavota, darināta no koksnes; kokmateriāls. tamûs ùtrûs golûs braiņàm ìśƒn tàisnu kùku, tys skàituôs aśiś gòls. stakļu kùi – aužamo stāvu statnis. `elàis stakļu kùks – aužamo stāvu pakaļējais sānkoks, kurā iestiprināts velku veltnis. mozàis stakļu kùks – aužamo stāvu priekšējais sānkoks, kurā iestiprināts sēdeklis un šķērskoks. stakļu prìškys kùks aužamo stāvu šķērskoks, pa kuru virzās noaustais audekls uz veltni. matamàis kùćèņč – velku lāpstiņa. bìe tuôc matamàis kùćèņč, istàiśeîc àr càuruheńìm, ka heä dźeju, î dźèiš ećìe càr càuruheńìm.
[Sagatavots pēc: Reķēna I 1998 : 531–532]

 

kuôks dsk. Koka sastatnes siena žāvēšanai. li¡lak, paslap siên liêk kuôkas up žâve. nuô ze:m oûkša labak žûst. kuôka meñtelis humor., arī eif. – zārks. kuôk meñte`s joû istaĩsic, stãO uz istaboûkš.

ka ax kuôku vax maĩsīt – saka, ja (kā) ir ļoti daudz. te ix puĩš, ka ax kuôk vax maĩsit. meît vax izv¡letes, kâd viên grib.
[Sagatavots pēc: Ādamsons, Kagaine I 2000 : 424; 497]

 

kùoks 1. kâ kùoks – ļoti ciets, sakaltis: teO zeķes ìr sasekš¥Ššas koâ kùoki.

2. (liels) kâ kùoks – saka par ko samērā lielu, garu, augstu: [bišu] trùopi biŠ lìeli koâ kùoki aûkšâ.

3. (stīvs) (viêns) kùoks – ļoti, pilnīgi (stīvs, nekustīgs): es ešu trîs rèi nâvèi aciês skatijiês stìOs nùo baîl¦m koâ viêns kùoks.

4. dsk. kâ kùoki (mežā) – ļoti daudz, lielā skaitā: jûs [ļaudis] te sanoàkuši koâ kùoki, koâ meš.

5. demin. (izdilis) kâ kùocìņš – saka par stipri novājējušu, arī ļoti kalsnu cilvēku: Os biŠ izdilis koâ kùocìņš, bet runàja lìÐ p¥dîgàm èlpas vìlcìenàm.

6. demin. (sēž, tup u. tml.) kâ kùocìņš – bezdarbībā, dīkā (sēž, tup): ka naO reÐ¥šanas, ni·koà navari darît, s¥di koâ kùocìņš.

7. (čīkst) kâ àizlaûzts kùoks – žēlabaini, griezīgi (čīkst): tas čìkst koâ àizlaûsc kùoks, kas slìms ùn vo*rkst.

8. viêns kâ (sakàltis) kùoks – saka par vientuļu, visu atstātu cilvēku: viêns koâ sakàltis kùoks pasàul¥
[Sagatavots pēc: Putniņa, Timuška 2001 : 102–103]


Viens kā koks vientuļš (par cilvēku).


Atzīšanas koks kritiskās domāšanas sākums.


Pazust kokos vienk. – ātri, veikli nozust.


Lietas koks cilvēks ar ievērojamām profesionālām dotībām, labām rakstura īpašībām.


Būt no viena koka būt ļoti līdzīgiem.


Kā koka dievs (arī dieviņš) sar. – stīvs, nekustīgs.


Koka (arī ledus) gabals sar. – vienaldzīgs, neiejūtīgs cilvēks. 
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


Informātikākoks.


Mežsaimniecībā un kokrūpniecībāmarķēts koks, zemaudzīgs koks, pāraudzis koks.


UzvārdiKoks, Koka; Kociņš, Kociņa; Krūmakoks, Krūmakoka; Lielkoks, Lielkoka; Kūks, Kūka; Kūceņš, Kūceņa.

 

VietvārdiKoka dārzs, lauks; Koka dīķis; Koka kalns; Koka krogs; Koka Leitis, zemniekmāja; Koka lieknis, pļava; Koka Māte, mežs; Koka pļava; Koki, zemniekmāja; Koku dārzs, mežs; Koku muiža; Koku pļava; Kokusils, zemniekmāja; Kokapluoks, pļava; Kokābeļtīrums; Kokezers, pļava; Kokkalējs, zemniekmāja; Kokkāja, zemniekmāja; Koklūdiņš, zemniekmāja; Kokmuiža; Koknese, apdzīvota vieta; Kokneses, zemniekmāja; Koknesis, ezers; Koknora, mežs; Kokpriens, zemniekmāja; Kokpurs, mežs; Kokrija; Koksala; Kokupja šķūnis, pļava; Kokzemnieki, mežsargmāja; Kokava, upe; Kocene, pļava; Koceņi, ciems; Kocēni, zemniekmāja; Kociņš, zemniekmāja; Kociņi, zemniekmāja; Kociņceļš; Kociņmežs; Kociņpļava.


koks, mantots vārds; lš. kúoka ‘nūja ar resnu galu; stampa’, kúokas ‘nūja ar resnu galu; nūjas resnais gals, bumbulis; vāle’, kukà ‘nūja’, bulg. кука ‘kāsis, vadzis, āķis, rokturis’.

Pamatā ide. *keuk– : *kEk- no saknes *keu– ‘liekt(ies)’, no kā arī kukt; skaņumijā *kōuk > b. *kuok. Vārds sākumā apzīmējis līku koku, zaru, nūju, no kā attiecināts uz jebkuru koku. Tai pašā laikā agrākais baltu koka un meža apzīmējums (*medis; lš. mẽdis ‘koks’), jēdzieniem diferencējoties, latviešu valodā apzīmēja vairs tikai mežu (sal. mežs). Par koka nosaukuma izveidošanos no kādas koka pazīmes sal. kr. дуб ‘ozols’, kam pamatā noz. ‘dobums’ → ‘dobs koks’. 
[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 413]


angļu  tree

baltkrievu  дрэва

franču  arbre

čigānu  kašt

grieķu  δέντρο

igauņu  puu

krievu  дерево

latīņu  arbor

lībiešu – 

lietuviešu  medis 

poļu  drzewo

somu  puu

ukraiņu  дерево

vācu  der Baum

zviedru  träd



Loki koku, kamēr mazs, izaugs liels – nesalocīsi. 

 

Kura kūka jauna nalūka, tys valok ir nalūkams. 

 

Veci koki grūti lokāmi. 

 

Lielu koku nevar locīt. 

 

Ciets koks nelokāms. 

 

Koks, kurš liecas, nelūst. 

 

Koks, kas līkst, nelūst. 

 

Veci koki čīkst, bet nelūst. 

 

Tas koks, kas vienmēr čīkst, tik ātri nelūst. 

 

Aizlyuzušais kūks ilgi čeikst.     

 

Kurs kūks načeikst, tys pa prišku lyuzt, nakai kurs čeikst. 

 

Vacīs kūks, čērkst i čērkst, bet jaunīs, kai sēns nūkreit.    

 

Kad koku cērt, tad tas gāžas. 

 

Kādu koku cirtis, tādu dabūs. 

 

Retais koks krīt uz pirmo cirtienu. 

 

Koks nekrīt uz pirmo cirtienu. 

 

Ne no katra koka var svilpes griezt. 

 

Ni nu kotra kūka var taisāt stabuļis. 

 

Na nu kotra kūka var stabules grīst.    

 

Jo augstāks koks, jo garāka ēna.

 

Kuplam kokam liela ēna. 

 

Lielam kokam gara ēna. 

 

Lielam kokam lieli zari. 

 

Jo kuplāks koks, jo dziļāka ēna. 

 

Jo kuplāks koks, jo dziļāka sakne

 

Vecam kokam dziļas saknes. 

 

Katram lielam kokam ir resnas saknes. 

 

Jo lielāks koks, jo dziļākas saknes. 

 

Veciem kokiem stipras saknes, veciem ļaudīm daudz padomu. 

 

Koks atstāj celmu, pēc laika draugs draugu nepazīst. 

 

Kur koku nocērt, tur celms paliek. 

 

Koks atstāj celmu, akmens vietu un cilvēks atmiņu. 

 

Koks atstāj celmu, cilvēks mīļu atmiņu. 

 

Uz cita koka viegli griezt savu parādu. 

 

Katram kokam divi gali. 

 

Kokam divi gali, viens man rokā, otrs tev pa galvu.     

 

Koks ar koku var satikt, vai nu cilvēks ar cilvēku nevarēs. 

 

Augošam kokam stipras saknes. 

 

Vējā augošam kokam stipras saknes. 

 

Jo kūkam saknīs torps, tod tys uz novi vorgst. 

 

Vecs koks grūti pārstādāms.        

 

Pārdēstīts koks labi neaug. 


Par svētiem kokiem visvairāk tiek daudzināti ozoli un tad liepas, bet pārējie koki daudz retāki.

 

Gaujienas pagastā viena saimniece nesusi kokam ziedus. Kā vien ko pirmo reizi vārījusi, tad tūlī aiznesusi kokam un tad tik vēl pati ēdusi un citiem devusi. Bet, ka tā nedarījusi, tad tūlī namiņš dedzis nost.

 

Senāk koki esot runājuši un viņiem tecējušas arī asinis kā visiem dzīviem radījumiem. Uz kariem koki pārliekušies pār ceļiem.

 

Nenolauz kociņiem galotnes, viņiem jau tāpat sāp kā tev, kad tu iegriez pirkstā.

 

Veci ļaudis stāsta, ka katrai koku sugai esot tēviņi un mātītes, un prot arī vienu no otra izšķirt. Piena traukus vajaga taisīt no mātītēm, tad nostājoties vairāk krējuma.

 

Koku tēviņiem zari augdami dodas uz augšu, bet mātītēm uz zemi.

 

Pavasarī esot kāda diena, laikam Lielā piektdiena, ka, iesitot kokam ar cirvja pieti, koks nokalstot.

 

Pagalmu vai dārzu slaukot, nedrīkst lielākus koka gabaliņus mest mēslos, jo tad viņi lād slaucītāju, kamēr sapūst.

 

Kādus kokus, jaunus vai vecus, atkala lauž ziemā, tādus cilvēkus nāve lauž vasarā.

 

Ja rudenī vai ziemā kokus un krūmus mežā salauza vētra vai sniegs, tad nākošā vasarā mirs daudz ļaužu.

 

Ja mežā lūst vairāk lapu koki, tad mirs to gadu vairāk sievietes, bet, ja lūst skuju koki, tad mirs vīrieši.

 

Ja vētra izgāž mājas tuvumā kādu koku, tad tai mājā kāds mirs. Ja izgāž bērzu vai ozolu, tad vīrietis mirs; bet, ja liepu vai ābeli, tad mirs sieviete.

 

Koks aug parasti cilvēka mūžu.

 

Tautā runā, kas vecu koku nocērtot, tas Dievam sitot.

 

Ja kāds koks čīkst, tad viņā ir kāds pakāries.

 

Ja mežā apmaldās, tad vajaga skatīt, uz kuru pusi kokiem vairāk ir zaru, uz to pusi ir dienvidi.

 

Koki jāstādot jaunā mēnesī, tad labi augot.

 

Ja jaunā mēnesī stāda kokus, tad tiem ilgāki uzturas lapas.

 

Ja, kokiem ziedot, pūš ziemeļu vējš, nebūs augļu.

 

Ja koki zied vecā mēnesī, nebūs augļu.

 

Ja kāds koks uzplaukst nelaikā, tad tā ir laba zīme.

 

Ja kokiem kādreiz rudenī otri ziedi parādās, tad tas zīmējas uz sliktu nākamo gadu.

 

Ja koki rudenī otrreiz zied, būs lēna ziema.

 

Ja koks vai akmens ziemeļu pusē nosūno, tad dziļa ziema gaidāma.

 

Veci ļaudis dažādi vērojuši, cik tālu sniegsies nocirstais koks. Tai pusē, uz kuru koku gāzīs, aizgājuši no koka gabalu atstatu un, noliekušies ar muguru pret koku, skatījušies caur kāju starpu. Ja varēja koka galotni redzēt, tad koks krizdams stāvētāja vietu nesasniegs. Koka augstumu mērījuši arī pēc koka ēnas pusdienas laikā.

 

Koki, kas ziemu zaļo, kā priedes un egles, jācērt jaunā mēnesī; bet lapu koki, kā ozoli, oši, kļavi, bērzi un apses, jācērt vecā mēnesī. Abos gadījumos jācērt sausā laikā.

 

Lietu kokus vajag cirst vecā mēnesī, tad tie neizkalst un nečīkst.

 

Vecā mēnesī cirsti koki ir stipri, jaunā cirsti nestipri.

 

Kokus būvmateriālam nedrīkst cirst vecā mēnesī, tad koki žūstot sarausies un saplaisās.

 

Ja lapu koku cērt jaunā mēnesī, tad viņš dzen atvases un nekalst. Lapu koks jācērtot vecā mēnesī, tad viņš izkalstot viegls kā plauks.

 

Jaunā mēnesī vēlams griezt lapu kokiem zarus, lai griezums ātrāk saaugtu.

 

Lapu koki jācērt vecā mēnesī, jo tad tie ir viegli un lietas kokiem labi noderīgi.

 

Lapu koki jācērt tad, kad mēness ir ragos, un jāgāž ar galotni uz dienvidiem, tad iznāk izturīgi lietas koki, un viņi nekad neplaisā.

 

Pirmo reizi ziemā mežā koku cērtot, pirmā skaida jāsviež projām, lai vasaru nenāk uz mājām ķirmiņi [čūskas].

 

Lapu koki jācērt vecā laikā (vecā mēnesī), skuju koki jaunā laikā, tad stāv abi simtu gadu un vēl ilgāki un ir tad nevar ne ar cirvi iecirst, ugunis vien met.

 

Skuju koki jācērt vecā mēnesī un galotnes jālaiž uz jūras pusi, tad tie koki ir izturīgi.

 

Ja skuju kokus cērt vecā mēnesī, tad viņi ir smagi, un kukaiņi tos maitā.

 

Skuju koki jācērt vecā mēnesī, tad viegla malka.

 

Skuju koki, cirsti jaunā mēnesī, ir sausi un viegli, un būvēm labi noderīgi, bet vecā mēnesī cirsti tie nekad neizkalst un dedzināšanai neder.

 

Ja grib, lai kokiem aug atvases, tad viņi jāapgriež jaunā mēnesī.

 

Vecā mēnesī nedrīkst cirst kokus lietas kokiem, jo tad viņi ir smagi.

 

Decembrī un janvārī koki guļ, tad viņus var cirst vecā un jaunā mēnesī. Būvju koki jācērt decembrī.

 

Janvārī cirsti koki ir izturīgi un lietojami ēku celšanai, jo tajos nemetas ķirmji (cirmeņi).

 

Visi lietas koki jācērt ziemu.

 

Ja vecā mēnesī cērt koku, tad tas ir viegls.

 

Lietas koku no kājas laižot, nedrīkst tam roku pielikt, lai tas nesaplaisā.

 

Kad pie mājas dārzos nocērt vecus kokus, tad cirtējs drīz nomirs vai mājā notiks cita kāda nelaime.

 

Kokus cērtot, vajaga gāzt uz rīta pusi, jo tad nav ķirmgraužu.

 

Ja nolaiž koku ar tievgali uz ziemeļu pusi, tad koks zemē stāvot labi žūst, bet, ja laiž pret dienvidiem, tad koks nežūst.

 

Ja cērtot kokiem ļauj krist uz dienvidpusi, tad tie neplīstot.

 

Lai koki neplaisātu, tad tos vajagot gāzt tā, lai spice nebūtu saules ceļā.

 

Kad agri plaukst koki, tad agri jāsēj agrīnas labības.

 

Kad kokiem lapas ilgi stāv, tad būs gara ziema, bet kad ātri nobirst, tad īsa.

 

Kad rudeņos kokiem lapas priekš Miķēļiem nobirstot, tad nākamais pavasaris būšot silts.

 

Ja rudenī kokiem vispirms pazares nodzeltē, tad nākošā gadā jāiesāk sēt vecā mēnesī, ja galotnes, tad jaunā.

 

Kad koki rudenī sāk birt no galotnes, tad ziemā mirs vairāk jauni cilvēki; ja tie birst no pazarēm, tad mirs vairāk veci cilvēki.

 

Ja kokiem lapas birst no galotnes, tad sniegs pavasarī kusīs no virsas ar sauli, bet, ja lapas birst no apakšas, tad sniegs kusīs ar ūdeni.

 

Ja kokiem lapas no apakšas nobirst, tad labība otrā gadā nenogatavosies, ja viss koks paliek dzeltens, tad nogatavosies.

 

Ja rudenī koki stipri nodzeltē, tad gaidāms labs gads.

 

Ja kokiem lapas dzeltē no augusta vidus, tad otrā gadā laba vasara.

 

Ja koki vienādi nodzeltē, tad būs vienāda ziema.

 

Ja ziemu mežā koki ilgi stāv piesniguši, tad būs bagāts gads.

 

Ja rudenī kokiem ilgi lapas, tad pavasarī zāle vēli augot.

 

Ja rudenī kokos paliek lapas, tad nākošā gadā būs maz ābolu.

 

Ja mājā uz rudens pusi kādam no lapu kokiem ātrāki lapas nodzeltē, tad tanī gadā kāda meita tur būs brūte.

 

Ja māju tuvumā atrodas kāds koks, kam vasarā paliek sarkanas lapas, tad mājās gaidāmas kāzas jeb kristības.

 

Ja kokiem lapas nelaikā nosarkst, tad mājā kāds mirs.

 

Kad koki šņāc bez liela vēja, visvairāk ja apses dreb, tad negaiss gaidāms.

 

Kad kokiem galotnes šalc, tad gaidāms lietus.

 

Kad koku lapas un zari stāv uz augšu, tad būs skaists laiks.

 

Kad koku lapas un zari stāv uz leju, būs lietus.

 

Kokiem nevajaga galotnes lauzt, tad vecāki mirst.

 

Kad koki sarmo, tad auksts laiks gaidāms.

 

Ja ziemā koki apledojuši un no sava smaguma lūst, tad tāpat nelaime lauzīs cilvēkus.

 

Ja ziemā mežā koki vienmēr pilni sniega, tad ir slapja vasara.

 

Ja koki pilni ar sniegu, gaidāms mīksts laiks.

 

Ja ziemu kokos stāv ledus pilieni, tad būs slapja vasara.

 

Ja uz pavasara pusi kokiem miza vaļā, tad sagaidāms atkusnis.

 

Koku, kuram divas serdes, sper pērkons.

 

Koka celmam nevajaga atstāt skabargas klāt, jo pērkona laikā aiz tām velns varot paslēpties. Tāpat arī iecirstu cirvi nevajagot kokā atstāt.

 

Ja sapņos cērt kokus vai arī koki paši gāžas, tad kāds mirs. Ja cērt ozolu, osi vai bērzu, tad mirs vīrietis; ja cērt liepu, priedi vai egli, tad mirs sieviete.


Priedes koks, egles koks,

Abi vienu daiļumiņu:

Ziemu skujas nenosala,

Vasarāi nenokalta. [LD 2818-0]

 

Neviens koks tā nezied,

Kā zied āra ābelīte;

Neviens mani tā nemīl,

Kā mīl sava līgaviņa. [LD 22787-0]

 

Oši, kļavi, ozoliņi,

Koks kociņa galiņā;

Brāļu bērni, māsu bērni,

Rads radiņa galiņā. [LD 3850-0]

 

Priede, egle meitu koki,

Zaļi ziemu, zaļ’ vasaru;

Pura kārkli puišu koki,

Ne vasaru nelapoja. [LD 12224-0]

 

Ai, Dieviņi, laba dzīve

Liela meža maliņā:

Augsti koki, kupli koki,

Neredz saules uzlecot. [LD 30666-1]

 

Visi koki žēli raud,

Vasariņi noejot;

Priede, egle vien neraud,

Tai palika zaļi svārki. [LD 2820-0]


Kad koki mācēja runāt

Sirmā senatnē koki runājuši gluži kā cilvēki. Tad gan bijis posts! Ļaudis nevarējuši nekā tikt pie malkas: tikko grasījušies cirst, koks lūdzies tik žēli, ka pat bārdainiem vīriem asaras sākušas tecēt.

Reiz kādai zemnieka sievai piedzimis bērns. Un bijis tik spalgs sala laiks, ka ar bērnu nekur glābties. Cita nekā – vīrs iet uz mežu malku cirst, lai izkurinātu krāsni. Vai tad nu ļaus bērnam nosalt! Vīrs pieiet pie kāda koka, atvēzējas: cirtīs nost. Koks sāk lūgties:

– Necērt mani, es vēl jauns, gribas padzīvot! Ej cērt to veco stumbeņu!

Vīrs iet pie vecā koka. Tas tāpat:

– Necērt mani! Kas tev no manis būs? Esmu vecs, vidus man jau tukšs! Cik tev no manis tās malkas tiks? Labāk ej tur – pie tā līkā koka, tas jau tāpat nekam neder!

Vīrs aiziet pie līkā koka, bet arī tas sāk lūgties:

– Necērt nu mani! Kas tev no manis tiks? Esmu līks un sīksts, ne varēsi vezumā iekraut, ne pušu pārplēst. Ej labāk tur pie tā slaidā!

Vīrs iet pie slaidā. Tas jau iztālēm sauc:

– Necērt vēl mani! Kad paaugšos, no manis iznāks labs lietas koks! Cērt, re, krūmus grāvmalī, ar tiem var gluži labi kurināt krāsni!

Neko darīt! Bērns salst, malku nevar dabūt, jācērt tie paši krūmi. Vīrs tā arī darījis. Aizstiepis mājās nastu žagaru, tie deguši krāsnī pīkstēdami.

Citreiz kāds mantkārīgs vīrs iegājis mežā un gribējis cirst liepu. Liepa sacījusi:

– Necērt mani. Es pataisīšu tevi, par ko vien tu gribēsi!

Vīrs teicis:

– Labi. Pataisi mani par kungu!

Liepa pataisījusi šo par lepnu kungu. Taču pēc kāda laika vīram apnicis būt par kungu. Sācis klusībā sūkstīties, ka par maz no liepas prasījis. Gājis atkal uz mežu un grasījies cirst liepu. Liepa atkal lūgusies, sacīdama:

– Necērt mani. Es pataisīšu tevi, par ko vien tu gribēsi!

Vīrs teicis:

– Pataisi mani par karali!

Liepa pataisījusi nesātīgo vīru par karali. Taču drīz arī karaļa gods viņam šķitis par sīku. Vīrs atkal devies uz mežu un grasījies cirst liepu. Liepa lūgusies, sacīdama:

– Necērt mani! Es pataisīšu tevi, par ko vien tu gribēsi!

Vīrs teicis:

– Pataisi mani par visu mežu dievu!

Liepa sacījusi:

– Meties zemē četrrāpus, tad es pataisīšu tevi par visu mežu dievu!

Vīrs nometies četrrāpus – tajā pašā brīdī apaudzis ar spalvu un pārvērties par lāci.

Bet kādreiz mežā iegājis visai negants malkas cirtējs. Tas neieklausījies nekādās koku žēlabās un cirtis tikai nost. Kad vairs nevarējis izturēt, tad aizbāzis ausis ar sūnām un gāzis koku pēc koka. Koki par tādu cirtēja negantumu ļoti sašutuši un pēkšņi sagāzušies tam virsū. Negantais cirtējs gan bijis beigts, taču arī koki vairs nevarējuši piecelties. Palikuši guļam un zaudējuši valodu. Atnākuši citi vīri, sacirtusi guļošos kokus, izdedzinājuši līdumu, uzaruši zemi un iesējuši labību.

Mežs, valodu zaudējis, klusēdams nolūkojies cilvēku darbā un devis tam savu svētību, sargādams druvu no sausuma un vējiem. [http://www.pasakas.net/]



Jūlijs Feders Pēc vētras.

 

Leonīds Āriņš Priedes.


Vilhelms Purvītis BērziAinava ar bērziem.

 

Lilija Dinere Mūžīgais koks.

 

Andrejs Ameļkovičs Cilvēki koki, Sievietes bērzi.

 

Ģederts Eliass Veļas diena Zīlēnos.
[Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs: www.jvmm.lv]


Autore A. Otomere.

 

Autore M. Purviņa.



Izkrāso Latvijas kokus!

Daudzu krāsojamo grāmatu autors Imants T. Bite iesaka: „Iesāc krāsot ar gaišākajām krāsām vispirms. Krāso viegli un vairākām kārtām. Pāršvīkājot ar citas krāsas zīmulīti pāri krāsojumam, mainīsies krāsas tonis. Tādā veidā vari dabūt pavisam jaunus krāsas toņus.”

Imants T. Bite ir arī 1965. gadā pirmoreiz Kanādā izdotās krāsojamās grāmatas „Latvijas koki” autors. Grāmata 1984. gadā izdota atkārtoti, bet tagad pieejama lejupielādēšanai http://www.wsfz.com/hires/lv_koki.pdf. Šajā grāmatā, lai palīdzētu bērniem atrast īsto koku krāsu, Imants T. Bite ir sniedzis koku raksturojumu.

„Ozols – zaļganpelēka, grumbuļaina miza. Tumšs lapu zaļums. Rudenī lapas kļūst dzelteni brūnas.

Liepa – miza pelēka, lapas gaiši zaļas. Rudenī dzelteni brūnas.

Bērzs – miza (tāss) pienbalta, bet ne tik balta kā papīrs. Krāso to ļoti maigi dzeltenīgu un iesārtenu tai pusē, kur gribi, lai saule spīd virsū, bet violetu ēnas pusē. Lapas gaišzaļas. Rudenī bērzu lapas kļūst spoži dzeltenas, bet ievēro, ka rudenī nelaiž no bērziem sulas!

Egle – miza pelēki brūna, ar gaišpelēku sūnu (ķērpi) apaugusi, skujas tumšzaļas, bet pazarēs iekrāso pa kādai sarkanīgai, rudai skujai, kas nokaltušas.

Priede – miza sarkanbrūna. Galotnē mizu krāso koši sarkanu un pārberzē pāri ar dzelteno. Skujas pelēki zaļas. Kā skujās, tā mizas ēnās ielaid mazliet zilo. Priede aug smilšainā vietā, smiltis vari krāsot dzeltenas, nobirušās skujas brūnas.

Vītols – miza zaļganbrūna, un tajā der ievilkt pa dzeltenai svītriņai. Lapas sidrabaini, pelēcīgi zaļas dienā, bet novakarē spoži zaļas.

Ieva – brūnu vai melnbrūnu mizu, baltiem ziediem. Ievu ziedu laikā vakaros ilgi stāv sārti dzeltenīga blāzma debesīs un ūdens atspīdumā.

Alksnis – pelēku mizu, pelēkzaļām, patumšām lapām.

Vīksna – pelēki brūnu grumbainu mizu. Lapas tumši zaļas, bet pavasarī gaiši zaļas. Tad strautmalās zied spoži dzeltenās purenes.

Paeglis (arī kadiķis) – sārti brūnu mizu, pelēkzaļām skujiņām. Sausajās nokalnēs tam apkārt pelēki dzeltenas smilgas.

Lazda – brūni zaļganu mizu, dzeltenbrūnām putekšņu spurdzēm pavasarī. Vēlāk izplaukst diezgan gaiši zaļas lapas.

Īve – skujas virspusē spīdīgi tumšzaļas, apakšpuse gaišzaļa.

Kārkls – zaļganpelēka miza, diezgan gaiši zaļas lapas.

Sērmūkslis (arī pīlādzis) – pelēcīga miza, pelēcīgi zaļas lapas. Koši dzeltensarkani ogu čemuri rudenī.

Osis – miza pelēka, grumbaina, lapas sulīgi zaļas.

Apse – miza pelēka, lapas gaiši zaļas, bet rudenī tās kļūst dzeltenas. Apšu lapu dzeltenums ir miltains, smilšains, nevis spodrs kā bērzam. Rudens dūmakā tas izskatās ļoti jauks.

Kļava – kļava rudenī savās lapās parāda visspožākās sarkanās un dzeltenās krāsas. Kļavas zarus var krāsot gandrīz melnzaļus, bet lapās likt viskošākos toņus, ko var no dzeltenā un sarkanā zīmuļa dabūt. Šur tur starp košajām lapām var iekrāsot pa zilgani zaļam traipiņam un tā dabūt vēl košāku skatu. Zilgani zaļais ir pretēja krāsa (pretstats) sarkani dzeltenam un to padara košāku.

Kastanis – ziedu laikā lapas zaļas, rudenī dzeltenbrūnas. Ziedi balti, bet ar mazliet sārtu iekrāsu.

Ābele – miza pelēka un grumbuļaina. Pavasarī ābele zied rožaini sārtbaltiem ziediem. Rudens ābolus vari krāsot, kā vien patīk, jo tos jau esi tik daudz ēdis, ka pats zināsi, kādi tie izskatās.

Bumbiere – bumbierei baltie ziedi nav tik sārtu iekrāsu kā ābelei.

Ķirsis – ķirši pavasarī zied tāpat kā ābeles, bet ogu laikā lapas sāk jau zeltēt. Tāpēc būs pareizi, ja tu iekrāsosi pa kādai dzeltenbrūnai lapai ķirša lapotnes zaļumā, tas arī labi izskatīsies pie tumši sarkanām ogām. Miza tāpat kā ābelei pelēka, bet gluda.

Ceriņkrūms – zied vai nu violetiem, vai baltiem ziediem. Lapas sulīgi tumšzaļas.

Pūpolvītols – miza brūni violeta vai sarkanīga. Pūpoliņi saules pusē iedzelteni. Tajā laikā zāle ir gaiši zaļa. (Pakrāso ar dzelteno apakšā!)”
[Sagatavots pēc: Bite
1998 : http://www.wsfz.com/]