Tradicionālā transkripcija

[kuõkle]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ku͜okle]


[k] – nebalsīgais troksnenis

[uo] – divskanis

[k] – nebalsīgais troksnenis

[l] – skanenis

[e] – īsais, šaurais patskanis

 

Divzilbju vārds.

Ortogramma – o.



kokl-sakne, vārda celms

-egalotne




cītar+kokl-e

koncert+kokl-e




koklepatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, piektā deklinācija

 

 

vsk. dsk.

N.

kokl-e kokl-es

Ģ.

kokl-es kokļ-u

D.

kokl-ei kokl-ēm

A.

kokl-i kokl-es

I.

ar kokl-i ar kokl-ēm

L.

kokl-ē kokl-ēs

V.

kokl-e! kokl-es!

 


N. Leo KokleD. Leo Koklem


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsKokle ir sens latviešu stīgu instruments.

2) izteicēja daļa – Instruments, kas rada šo maigo, dzidro skaņu, ir kokle.

3) galvenais loceklisVecā kokle.

4) apzīmētājsKokles ķermeņa izdobšanai lieto dažādus kokus.

5) papildinātājs – Vītola koklēm ir īpatnēji maigs tonis.

6) vietas apstāklisKoklē nav tiltiņa, kas stīgas tieši savienotu ar skaņgaldiņu.



kokles skaņas, kokles stīgas

 

Dieva kokles, Kurzemes kokle, Latgales kokle, Vidzemes kokle

 

tradicionālās kokles, zelta kokles

 

spēlēt kokli, stīgot kokli, strinkšķināt kokli



kokle

Latviešu tautas strinkšķināmais stīgu instruments ar 5–9 stīgām.

Kokles stīgas. Kokļu skaņas. Strinkšķināt kokli.

Stīgot kokli poēt.spēlēt kokli.

Kokle ir sens latviešu tautas stīgu instruments. Agrāk to parasti izkala no koka bluķa, tai bija piecas līdz deviņas dzīvnieku zarnu, bet vēlāk metāla stīgas, ko piestiprināja pie koka tapām. Zinātne un Tehnika 75, 6, 17.

Tautas instrumentu orķestra sastāvā kokles, ganu ragi, tāšu taures, cimboles, stabules un sitamie instrumenti. Literatūra un Māksla 56, 6, 2.

.. kokle šodien ir akadēmisks instruments. Māksla 59, 3, 19.

pārn. Pirmā sastapšanās ar Gruziju .. atraisa stīgas viņa .. dzejas koklei. Karogs 59, 11, 110.

Bet koklētāji atkal kokles stīgo, Aug latvieši, un Rīga izaug līdz. Ļūdēns 2, 26.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


kuõkle [C., Tr., Arrasch, N.-Peb., Bauske, kuõkles Ruj., Lautb., kùokle Trik., kùokles PS.] (li. kañklės ‘Harfe’, ein guitarrenartiges Instrument: par leišu un latviešu se̦nuo muzikas instrūmentu, kuoklēm, nav .. pētījumu Etn. II, 145; die Harfe bibl.; ein Hackebrett Biel. n. U.; [kuõkle Jürg., ein Blasinstrument. – Wegen finn. kantele ‘Harfe’ (vozu Thomsen Beröringer 178 ff.), das wohl eher aus dem Baltischen stammt als umgekehrt, muss kuokl- (li. kankl-) hier wohl auf kantl- beruhen. Vielleicht (nach Uhlenbeck got. Wrtb. 73, Fick Wrtb I 4, 376 u. a.) zur Wurzel von la. canō, air. canim ‘singe’, got. hana ‘Hahn’, gr. χαναχή ‘Getön’]. [Sagatavots pēc: ME II : 342]

kokle – kūkle

[Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]

UzvārdiKokle.

 

VietvārdiKokles, viensēta Kabiles pag., Jaunkokles, viensēta Jaungulbenes pag.


kokle, mantots vārds; leišu kañklės, kañkliai (dsk.) ‘t. p.’, gotu hana, vācu Hahn ‘gailis’ (‘dziedātājs’), senīru canim ‘(es) dziedu’, sengrieķu kanachē ‘skaņas, troksnis’, latīņu canere ‘dziedāt, skanēt, atskaņot’, cantus ‘dziesma’. Pamatā indoeiropiešu *kan- ‘dziedāt, skanēt’; baltu *kantl- > *kankl- no kā *kanklē- > latviešu kokle.

Ir arī uzskats, ka vārds radies no krievu kolokol ‘zvans’ vai somu valodas. [Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 413]


igauņu – kannel

krievu – гусли; лютня

lietuviešu – kanklės

lībiešu – kāndla

somu – kantele



Jānits sēd ozolā,

Zelta kokles kokledams.

Kāp, Jāniti, no ozola,

Nāc manā sētiņā,

Nāc manā sētiņā,

Koklē savas zelta kokles. [LD 32940-0]

 

Krauklits sēd ozolā,

Zelta kokle rociņā.

Vaj, kraukliti, tu redzeji,

Kur aizveda mūs’ māsiņu?

– Tur aizveda mūs’ māsiņu,

Par kalniņu lejiņā,

Par slidenu ezariņu,

Par ābeļu līdumiņu. [LD 13609-0]

 

Koklē vēja vanadziņis,

Vītolā sēdedams;

Izkokleja mūs’ māsiņu

No deviņi bāleliņi. [LD 18177-0]

 

Kokles skan, kas kokleja?

Koklē mani brāleliņi,

Koklē mani brāleliņi,

Kumeliņus ganidami. [LD 30134-0]

 

Kāznieki, kāznieki,

Kur jūsu kokles,

Kur jūsu kokles,

Kur stabulites? [LD 20994-1]

 

Kur tautās tādas lustes,

Kā manos brālišos?

Klētī bungas, namā kokles,

Istabā pijolites. [LD 23972-0]

 

Gauži kokles noskaneja,

Vēl gaužaki stabulite(s);

Gauži tēva noraudaju,

Vēl gaužaki māmuliņas. [LD 4023-0]

 

Gana skaņi kokles skan,

Vēl skaņaki vijolites;

Gana gauži tēva raudu,

Vēl gaužaki māmulites. [LD 4023-1]

 

Saule kokles skandinaja,

Austriņāi sēdedama;

Dieva dēli danci veda

Ūdra, bebra kažokos. [LD 33924-0]

 

Klausies, mana līgaviņa,

Kur es jāju pieguļā,

Kur skan kokles, stabulites,

Kur zviedz mani kumeliņi. [LD 30130-2]

 

Lieta bija liepiņā,

Lieta liepas zariņā:

No liepiņas kokles šķēlu,

No zariņa stabulites. [LD 30639-0]

 

Bērits manis kumeliņis,

Kokļu stīgu iemauktiņi;

Kokledamis vien aizjāju

Prūšos ņemt līgaviņu. [LD 3248-0]

 

Iesim abi, bāleliņi,

Lietu koku mežiņā:

Tev vajaga koklēm galdu,

Man ieloka austuvites. [LD 3645-1]


Koklētājs

Viņos laikos kādam ķēniņam bijis tāds avju gans, kurš mācējis tik jauki koklēt, ka pat putni salaidušies klausīties. Arī meža zvēri, izdzirdēdami viņa kokles skaņas, sanākuši ap ganāmo pulku un klausījušies un klausījušies. Avis tie ne plēsuši, ne tramdījuši. Jādomā it kā kāda augstākā vara sargātu gan pašu avju ganu, gan viņa avis.

Reiz gadījās, ka paša ķēniņa meita iziet gar to meža līci pastaigāties, kur avju gans patlaban savus lopiņus gana. Ķēniņa meita, tuvāk pie līča nākdama, izdzird mīlīgās kokles skaņas. Viņa apstājas, klausās vienreiz, klausās otrreiz: tīri sirds kūst, kas par skaņām! Beidzot tā pieiet klāt un saka: „Puisīt, divas lietas man tev jāsaka: man patīk tavas kokles skaņas un otra lieta: tu pats arī man patīc. Ne es šķiršos no tavām kokles skaņām, ne no tevis paša.”

Puisītis nu koklēja tik jauki, tik jauki un meitiņa klausījās tik uzmanīgi, ka pat aizmirsa uz mājām iet. Vecais ķēniņš izgaidījās vienu brīdi, otru brīdi, bet meita ne redzama, ne dzirdama. Viņš iet meklēt un atron savu bērnu pie avju gana.

„Ko te tu dari?” vecais bargi uzprasa.

„Klausos, tētiņ, puisīša koklīti. Vaj neredzi, ka pat putniņi salaidušies klausīties. Pavēli puisītim koklēt, un tu redzēsi, ka ir tev patiks klausīties. Tu, tētiņ, tad vairs arī nebrīnēsies, ka esmu apņēmusēs nekad vairs ne no viņa paša, ne no viņa koklītes nešķirties.” Vecais ķēniņš, to dzirdēdams, paliek zils aiz dusmām. Viņš sagrābj meitu, pārved mājā, bet puisīti – koklētāju – pavēl mežā ievest un uz nāvi nosodīt.

Ķēniņa sulaiņi ieved avju ganu mežā, lai patlaban izpildītu, ko ķēniņš pavēlējis. Bet, līdz ko tie domā nevainīgam pieskarties, te mežs drūmīgi nošalc un tai pašā brīdī zaļoksns vīrs zaļās drēbes uzsauc bendem: „Manā daļā nevainīgos nenosodīsiet!” Bet, tā kā ķēniņa sulaiņi tūlīt negrib vis no avju gana ar labu atstāties, tad zaļais vīrs, savu roku paceldams, nosoda viņus pašus uz nāvi, turpretim avju gans, to redzēdams, no prieka sagrābj savu kokli un nu koklē, lai lūst un plīst.

Otrā rītā itin agri ķēniņa meita, patapuse steidzas uz mežu avju ganu meklēt. Viņai maz cerības, ka vēl dzīvu atradīs, bet, nonākusi pie meža līča, tai bēdas izklīst, jo mežā atskan tās pašas kokles skaņas, kas vakar. Un, re, avju gans iznāk vesels kā rutks ķēniņa meitai pretim. Abi nu ilgi gudro, kā no ķēniņa bardzības izsargāties. Bet, kamēr šie domā gudrot, vecais ķēniņš jau atkal meitai pakaļ. Un šoreiz vēl ar kara spēku. Kur nu slēpties? Ātrumā nabadziņi vairāk nevar nekā sadomāt kā tik bēgt. Nu bēg, nu bēg: šie abi pa priekšu, kara spēks pakaļ. Caur mežu gāja labi, bet otrā meža malā par nelaimi upe priekšā. Tagad bēgļiem būtu klājies nelabi, bet zaļais vīrs, kur gadījies, kur ne, – apsolās nabadziņiem izlīdzēt. Viņš acumirklī uztaisa zaļu tiltu pār upi un pārved abus pāri.

Ķēniņš ar kara spēku grib arī pār tiltu tikt, bet tilts nozūd priekš viņa acīm. Otrā malā zaļais vīrs saka avju ganam: „Neķīvējies ar ķēniņu, atdodi viņam tagad savu līgaviņu, gan vēlāk pats tev meitu piesolīs. Pacieties ir tu, meitiņa, gan puisītis pārnāks un tevi apņems bez tēva ienaida.”

Labi. Avju gans tā paliek mierā, viņš saka: „Klausies, ķēniņ, netiepšos, neķīvēšos! Še tev tava meita, gan vēlāk man ar labu atdosi.” [..] [Sagatavots pēc: Latviešu tautas pasakas 1966 : 448–450]


Latviešu kokles

Kokles ķermeņa izdobšanai lietojot dažādus kokus, veidojas dažādi tembri. No liepas koka – maiga, dzidra un skanīga kokle. Tas nav skaļš, bet ilgstošs un dziedošs tonis. Liepas koks ir senatnē visvairāk lietotais materiāls. Ozols dod koklei dobju, spēcīgu un paskaļu tembru. No tā darinātas diezgan daudzas kokles, bet tās cietušas, gadu gaitā sasprēgājot sīku sprēgājumu.

No kļavas koka darinātas kokles ir ar stipru rezonējošu skaņu. Grūti grebjamas blīvās šķiedras dēļ, tādēļ senās kokles no šī materiāla ir reti atrodamas. Ābeles koks dod apmēram to pašu tembru, bet acij tīkamas ir šī koka šķiedras, tāpat mīlīgais gludums, ja kokli nelako. Vītola koks nav smādējams, pat vēlams, ja mājās grib turēt vairākas kokles. Vītola koklēm ir īpatnēji maigs tonis. Pati koklīte ātri vien saliecas līka, tādējādi no tās var veidot šūpojošu toni, ja iemanās spēlējot loku stiept un atlaist. Egle ir ļoti skanīgs materiāls, bet reti atrodams ar tādām īpašībām, kas neļautu koklei saplaisāt pa mīksto šķiedras daļu. Tādēļ egli lieto kā virsdēļa materiālu, kas izvēlēts no tāda koka, kam maz sveķu, kas ir dabiski skanošs un iztvaikojis terpentīna daļas. [Dravnieks 1965 : 6]

 

Latviešu tradicionālajos priekšstatos uzskati par mūzikas instrumentu mītisko izcelsmi nav retums. Visvairāk šāda veida liecību ir par koklēm. Zīmīgi, ka tautas valodā samērā izplatīts nosaukums ir Dieva kokles. Varbūt tam pamatā ir pasaka, kurā vēstīts par to, ka Dievs dod kokles labsirdīgam jauneklim kā atlīdzību par rokas pasniegšanu grūtā brīdī. Turklāt tautasdziesmās nereti ir vēstīts par mītiskajiem koklētājiem – vasaras saulgriežu Jāni vai dievišķajiem dvīņiem Dieva dēliem. Kokļu saistību ar debesīm un solāro sfēru pastiprina nereti lietotais instrumenta epitets zelta kokles, kā arī solāro ornamentu saulīšu rotājums uz korpusa.

Folkloras pētniekiem ir zināms vesels pasaku cers par t. s. „dziedošajiem kauliem”. Skan diezgan briesmīgi. Tas izrādās visā pasaulē labi pazīstams pasaku tips ar savu numuru starptautiskajā Ārnes-Tomsona (Aarne-Thomson) pasaku klasifikācijā – Nr. 780. Pasakas latviskā versija ir līdzīga starptautiskajai, īsumā tas būtu tā:

„Jaunāko un skaistāko no trim māsām iemīl tautietis, par to vecākās māsas ienīst jaunāko. Vecākās māsas pretojas jaunākās izprecināšanai, tādēļ visām tiek dots uzdevums iet mežā lasīt ogas – kura pirmā salasīs, to precēs. Vecākās māsas jaunāko mežā nogalina un aprok, tajā vietā izaug koks. Tautietis, braukdams kokam garām, dzird dziedāšanu un pagatavo no koka stabulīti. Pūšot stabulīti, visi uzzina par slepkavību. Jaunākā māsa tiek atrakta un atdzīvināta, bet vecākās mirst (vai tiek izdzītas plašajā pasaulē).”

Šā sižeta dažādajās versijās visā pasaulē parasti ir divas māsas, vecākā nogalina jaunāko, iegrūžot viņu ūdenī, mūzikas instrumentu taisa tēvs, un beigās vecākā tiek nogalināta tādā pašā veidā kā jaunākā. Latviešiem ir zināmi arhetipiski līdzīgas dziesmas varianti – par pastarīti, kas noslīkst, tiek izskalota malā, tur uzaug liepa, no kuras Dieva dēli vai brālis gatavo kokles. Redzams, ka dziesmas versijā dziedošo kaulu motīvs ir krietni izmainījies, tur iztrūkst vardarbības, un sižets ir daudz vairāk mitoloģizēts. Jebkurā gadījumā dziedošo kaulu motīvs mūzikas instrumentus cieši saista ar mīta sfēru.

Attiecībā uz kokļu gatavošanu būtu jāpiemin daži ticējumi, kas ir patāli no ticējumu žanram tik raksturīgās realitātes un kas tādējādi kokļu izcelsmes apstākļus „paceļ puscentimetru virs zemes”. Tā Latgalē un Sēlijā, tāpat kā Lietuvā, etnogrāfi ir pierakstījuši ticējumu, ka koklēm koks esot jācērt tad, kad mājās kāds nomiris, bet nav vēl apglabāts. Nezinātājam tas varētu šķist kā bezjēdzīgs aizspriedums, tomēr jāatzīst, ka pastāv kaut kādas sakarības starp šo ticējumu un tautasdziesmām par kokļu gatavošanu, kuru sižets būtu interpretējams kā miruša cilvēka dvēseles iemiesošanās kokā, no kura tad vēlāk tiek cirstas kokles. Domājams, ka minētie motīvi apstiprina priekšstatu par koklēm kā par dziedošo, „apdvēseļoto” koku. Varbūt arī pats kokļu nosaukums ir saistīts ar šo priekšstatu. Zināms, ka Baltijas jūras austrumu piekrastes zemēs ir līdzīgi instrumenti mūsu koklēm, un tiem visiem ir radniecīgi nosaukumi: latviešu kokles, lietuviešu kanklės, igauņu kannel, somu kantele, karēļu kandeleh. Ņemot tos par pamatu, valodnieki ir rekonstruējuši nosaukuma baltisko pirmformu *kantlēs – dziedošais koks, un droši vien tāpēc dziedošais, ka tajā iemiesojusies dziedoša cilvēka dvēsele. [Sagatavots pēc: Muktupāvels 2001 : 254–262]



Nakts

 

Debess dzidra, debess tāla,

zilā mierā zeme dus,

un pār viņu sieva bāla

klāsta vēsus palagus.

 

Klusumam uz mīkstām rokām

aptrūkusi kokle mirdz,

un no zilām drēbju krokām

mēnesstaru strūklas irdz.

 

Tuberozes kaisīdama,

mīlestība acis slēdz;

kur vien viņa mirdzēdama

garām paiet – viss kļūst svēts.

 

Lilju zvaniem lieliem, baltiem

sapņu torņos maldus zvan –

klau, caur zvaigžņu stariem saltiem

klusi zum un klusi san ­– –

 

Debess dzidra, debess tāla,

zilā mierā zeme dus.

Piekusušam sieva bāla

paklāj mūžu palagus. [Bārda 1992 : 46]

 

Dieva nams

 

Ap liepu loga priekšā,

kas zarus līdz rūtīm pleš,

ceļ zaļu Dieva namu

zaļš pavasara vējš.

 

Tur zīlītes dziesma saulei

un vēja kokle skan

tik saldi, ka sirmajās stundās

tvīkst asaras acīs man…

 

Caur asarām zaļa līst tumsa,

bet sirdī silti smej prieks.

Kur skumjas? Kur sāpes? Tām uznāk

sirms magoņu sēkliņu miegs…

 

Jau klusas sen kokles un dziesmas

un nakts rasa pumpuros mirdz.

Bet zaļā Dieva namā

ar zvaigznēm dzied mana sirds… [Bārda 1990 : 43]


Vectēvs mīlēja viens pats apkalpot savu bišu baznīcu, jo bites viņu mīlēja un padevās viņa rīcībā. Varbūt tas bija tāpēc, ka viņš pama­zām tuvojās tam vecumam, kad cilvēku atstāj viss, kas nepatīkams viņa miesā un garā. Debesu un gadu saules bija viņa stāvu izžāvējušas, padarot to līdzīgu ilgi un lēni kaltētam liepas kokam, no kā vecie latvieši taisīja savas skanīgās kokles.

Jūnija mēnesī, kad bij spietošanas laiks, viņu arvienu redzēja uz trepītēm pakāpušos rī­kojamies ap kokiem, neapsegtu seju, ar dūlāgu rokā, un tur, lēni runādams, viņš apvārdoja sa­vas Dieva gotiņas. [Virza 1989 : 21]

 

Pirmai pienāca gals visaugstākai un resnākai priedei, kas vairs neauga lielāka, bet, pārredzēdama Daugavas plostniekus un Lielupes lopu barus, vēroja visa pārmainīšanos. Tās galva, kuras galā redzēja tikai čemuru skuju, spīdēja, it kā būtu zelta, jo, vistālāki iesniegdamās debesīs, tā uztvēra visus saules starus un stari savukārt šāvās uz visām pusēm no tās. Ilgās vasaras bija stāvu nodedzinājušas brūni dzeltenu, un tas bija tik ciets un gluds, ka vāverīte nespēja pa to uzskriet augšup. Divi vīri pēc kārtas ņēma to pie saknes ierobīt, lai būtu vieta zāģa staigāšanai, un, kad to sāka vilkt, lielais koks skanēja no augšas līdz apakšai, it kā tajā būtu paslēpusies dziedoša kokle. Asie zobi pārzāģēja vienu vasaru pēc otras, kas bija ieaugušas un aizmigušas koka kār­tās, bet no sasilušā zāģa griezieniem tās at­modās, un priede sāka smaržot brīnišķīgu sveķu smaržu, kas apmulsināja apkārt stā­vošos vīrus, un viņi saprata, ka nokauj ne koku, bet viņu senčus redzējušu būtni, un tie arī bij šajā kokā. [Virza 1989 : 202–203]

 

Desas nogatavojās un nobrieda ātrāki, bet šķiņķiem bij vajadzīga ilga kūpināšana, līdz dūmi izspiedās tiem cauri un tie palika cieti, un vasaru tos varēja griezt kā sieru. Tā arī cilvēka gars der lieliem darbiem, kad to izsausina lielas domas uguns, bet koklei der priede, kad tā, mēr­cēta un žāvēta, iegūst gatavību un meistara rokās piedzimst dievišķīga skaņa, kur senāk bija tikai zaļa koka sulīgais trulums. [Virza 1989 : 175]


VELNENES (sniedz Totam dzīslu).

Še tev! spēlē!

TOTS (lēni).

Labi!

(Uzstīgo dzīslu uz kokles un sēd atkal nejūtīgi.)

VELNENES.

Spēlē!

TOTS (trinkšina, bet neskan kokle).

Neskan prāts, neskan kokle.

VELNENES (apsēstas viņam apkārt, atkal bēdīgas, nopūzdamās).

Ak, cik drūmi atkal tapa!  [Rainis 1981 : 367–368]

 

LELDE.

Vai man, vai!

TOTS.

Ho, ho! ho, ho!
Vaimanām zinu veldzi:
Skani, mana jaunā dziesma,
Jaunu prieku, savu prieku:

(Koklē un dzied.)

Spēlēju, dancoju
Visu cauru dienu!

(Kokle piepeši neskan.)

TOTS (izbrīnējies).

Ha, tu balss! Kas tev ir?
Ho! ho! ho!

(Sāk vēlreiz.)

Spēlēju, dancoju –

(Neskan.)

AKLAIS (žēli, iztālēm klusi).

Vai! vai! vai!

TOTS (nikni).

Ko tu aizkliedz? Izput, Aklis!

Visi velni! Klausat stīgas!

Velna stīga! mata stīga!

(Viss paliek klusu.)

Skani, mana paša stīga!

STĪGA (ievaidas klusi).

Vai!

TOTS (lielā niknumā).

Nolādētā, ko tu vaidi?

Skanēs stīga, skani!

STĪGA (klusi ieskanas).

Irrr!

TOTS.

Kas tev irrr! – Visas klus’!

AKLAIS (klusi).

Vai man, vai man, spēlman – dēls!

TOTS (piepeši sagrauzts).

Ko es esmu padarījis?

Kauns, ak, kauns! Tiesa, veci!

Neskan vairs! neskan vairs! [Rainis 1981 : 466–468]



Kokles un koklēšana

Kokles ir visvairāk apcerētais un apbrīnotais latviešu mūzikas instruments. Ar koklēm saistās senākās, visvairāk izpētītās spēles tradīcijas, taču arī inovācijas un jaunrade. Pamatots ir uzskats, ka koklēšanai bijis rituāls raksturs, instrumenta simbolikā ir atsevišķi momenti, kas to saista ar bedību ieražām un priekšstatiem par dvēseļu pārceļošanu. Folklorā atrodamie motīvi glabā priekšstatu par koklēm kā par dziedošo, „apdvēseļoto” koku (tradicionāli kokles cirta no koka), kurā iemiesojusies cilvēka dvēsele. Mitoloģiskajā aspektā kokles jeb „zelta kokles” ir saistītas ar debesu sfēru un instrumentu hierarhijā ieņem augstāko vietu. Tautas atmiņā ir uzskats, ka „kokles ir no Dieva”. Jaunākos laikos kokles ir plaši lietots un zīmīgs tautas muzikālā mantojuma, arī dziedošā tautas gara simbols. Lai gan līdzīgi instrumenti ir pazīstami visā Austrumbaltijā – no prūšu zemēm līdz Vidussomijai un Karēlijai –, tas tomēr nav atturējis kokles apzīmēt par unikālu latviskās identitātes nesēju.

Kokļu tradīcijai, domājams, ir vairāk nekā divu gadu tūkstošu vēsture. Senākais arheoloģiskais atradums Latvijā, ko varētu saistīt ar koklēm, ir no 13. gadsimta, rakstveida liecības – no 17. gadsimta sākuma, bet senākais zināmais instruments – tā sauktā kuršu kokle – glabājas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, šim instrumentam apakšpusē ir iegriezts gadskaitlis 1710, kad to savā īpašumā ieguva kurzemnieku Bokumu dzimta.

Vēl jaunākas ir liecības par kokļu mūziku: pirmā zināmā melodija ir pierakstīta tikai 1891. gadā, bet pirmie ieskaņojumi platēs un kinofilmā ir no 20. gadsimta 30. gadiem. Šobrīd zināmais Kurzemes kokļu repretuārs – instrumentālas melodijas, sauktas par „dančiem”, un dziesmu pavadījums. Latgales kokļu repertuārā līdzās dančiem un dziesmām ir arī pavadījums svētām (garīgām) dziesmām.

19. un 20. gadsimta mijā koklēšanas tradīcijas Latvijā lielākoties bija pārtrūkušas un seno instrumentu varēja dzirdēt vien atsevišķās vietās Kurzemē un Latgalē. Tā atdzimšana saistās ar 20. gadsimta 70.–80. gadu folkloras kustību, kad uzmanības degpunktā nonāca senākie, modernizēšanas neskartie instrumenti, tostarp arī kokles. To zināmais repertuārs, kā arī dzīvās koklēšanas tradīcijas, kuras, piemēram, bija saglabājis suitu koklētājs Jānis Poriķis, deva pamatu tradīcijas atjaunošanai. Ne mazāk svarīgas izrādījās paša instrumenta muzikālās iespējas. Visupirms kokles – tā ir liela brīvība. Tās skan no visvieglākā pieskāriena, bet var būt arī satrauktas un brāzmainas. Koklēm stīgu nav ne par daudz, ne arī par maz – apmēram tik, cik abām rokām pirkstu. Pamatskaņu ir tieši tikpat daudz, tomēr tās var iekrāsot daudzos veidos. Arī kokļu stīgas mēdz dēvēt par brīvām, jo atšķirībā no citiem stīgu instrumentiem – vijoles, ģitāras – to skanējuma krāsainību nenomāc balsts, kas tās tieši saistītu ar rezonatoru. Kokles ir dvēseles instruments. Tās vislabāk atraisās klusumā, kad vienīgais klausītājs ir tas pats spēlētājs. Kokles atsaucas uz dažādiem noskaņojumiem, tās spēj izteikt gan līksmu satraukumu, gan apskaidrotas skumjas. Kokļu skaņurinda, ko veido nepilns ducis toņu, ierobežo un ievirza sajūtu spektru, izslēdz galējības un jūtu pārpilnību, palīdz koncentrēties uz kādu noteiktu emociju.

Koklēšanas prieks, ļaušanās tradīcijas skaidrībai un pacelšanās tai pāri uz brīvu, atraisītu muzicēšanu – tas ir lielākais ieguvums, ko piedāvā koklēšanas tradicionālā mantojuma apgūšana un tā radoša attīstīšana. [Muktupāvels 2011 : https://www.letonika.lv/groups/default.aspx?title=LKK%20resurss/15]


Uzbūves ziņā kokles tips veido spilgti izteiktu savdabīgu grupu, kas nav sastopama ārpus Baltijas jūras dienvidaustrumu piekrastes areāla. Svarīgākās kokles pazīmes ir šādas: no viena koka gabala izgrebts silītes veida korpuss, tam piestiprināts ornamentēts skaņgaldiņš (rezonanses dēlītis), stīgu izkārtojums starveidīgs, stīgu skaits (klasiskajā formā) no 5 līdz 9, stīgas brīvas (tās nebalstās uz slieksnīša), koka tapiņas stīgu savilkšanai, slīpa tapiņu izkārtojuma līnija.

Ergoloģiski izšķirami divi kokļu paveidi: mazās jeb Kurzemes un lielās jeb Latgales kokles. Būtiskākā lielo kokļu atšķirība no mazajām ir spārns – kokļu korpusa pagarinājums otrpus tapiņu līnijas; līdz ar to kopējais garums pirmajām parasti ir lielāks. Atšķirīgs ir stīgu skaits: Kurzemes koklēm tas ir visbiežāk 5–7, bet Latgales koklēm svārstās 7–12, bet visbiežāk tomēr ir 9. Atšķirīgs abiem kokļu paveidiem ir arī rotājums: mazās kokles skaņgaldiņu parasti rotā divas sešlapu saulītes; lielo kokļu rotājums nav tik vienveidīgs un visbiežāk izveidots kā skaņgaldiņā ieurbtu nelielu caurumiņu vairāk vai mazāk regulārs sakopojums.

Kokļu stīgas pagatavotas no tērauda stieples ar diametru 0,3–0,6 mm. Novgorodā arheoloģiskajos izrakumos atrasts, ka 12. gadsimta gusļiem, kas ir kokles tipa instruments, ir bijušas bronzas stīgas. Nav neiespējami, ka šāds kokļu stīgu materiāls izmantots arī Latvijas teritorijā. Varbūt tas būtu izskaidrojums dainās pieminētajām zelta koklēm, kur epitets zelta nav jāuztver burtiski, bet gan kā norādījums uz kādu detaļu, respektīvi, stīgām, kam krāsa ir līdzīga kā zeltam.

Kokles spēlējot, tās parasti novieto uz ceļiem vai galda. Latgales kokles novieto klēpī ar kokles sāniem uz augšu, atbalstot kokļu augšmalu pret vēderu. Stīgas rauj ar abu roku vai arī tikai ar labās rokas pirkstiem, vai arī ar kociņu vai zoss spalvu. Andrejs Jurjāns raksta, ka Augšzemē kokles „sit”. Ejot vai jājot kokles uzkāra saitē pār plecu.

Tā kā kokļu stīgas ir brīvas, tas ir, nebalstās ne uz kādiem slieksnīšiem, tad to skaņa ir samērā klusa; toties brīvai stīgai piemīt tembra bagātība un skanējuma  dzidrums, un tā skan diezgan ilgstoši. Dažādu ieskandināšanas paņēmienu lietojums ļauj variēt kokļu tembru diezgan plašās robežas. [..]

Senākā pagaidām zināmā arheoloģiskā liecība par koklēm ir ornamentēts bērza gabaliņš, kas atrasts Tērvetes pilskalnā 13. gadsimta slānī. Pēc izrakumu autores Brīvkalnes domām tas varētu būt kokles fragments. Kokles tipa instrumentu izcelsmes pētīšanai nozīmīgi ir arheoloģiskie atradumi Polijas teritorijā: Opoles un Gdaņskas apkārtnē atrasti instrumenti, kurus datē attiecīgi ar 11. un 12. gadsimtu un kas atgādina kokļu agrīnos paraugus.

Kokļu sociokulturālais novērtējums ir visaugstākais, salīdzinot ar pārējiem mūzikas instrumentiem, un tam ir vairāki cēloņi. Tos noskaidrot palīdz folkloras materiālu, piemēram, „Latvju dainu”, analīze. Minētais krājums kopā ar Pētera Šmita „Tautas dziesmām” satur 274 dziesmu tekstus, kur minētas kokles, koklētāji vai koklēšana. Vairāk nekā piektdaļa dainu vēsta par kokļu saistību ar vedību rituālu: panāksnieki, dzīdamies pakaļ aizvestajai māsai, pa ceļam sastop krauklīti, kas sēž ozolā koklēdams, vai arī koklētājus augsta kalna galiņā, un tie norāda tālāko ceļu, turklāt krauklītis parasti vēl pavēsta tālākos notikumus. Šeit kokles zināmā mērā ir episks instruments.

16 dziesmās dažādās situācijās koklē mitoloģiskas būtnes – Dieva dēli, Jānītis, arī Saule. Interesanti atzīmēt, ka folkloras materiāli liecina par tā saukto „Dieva kokļu” tradīciju: tautas apziņā kokles ir Dieva instruments (šajā gadījumā Dievs nav identificējams ar kristīgās reliģijas objektu, bet gan saistāms ar hipotētiski rekonstruējamās indoeiropiešu mitoloģijas *deiwo – „mirdzošās dienas debesis”; šai tradīcijai ir paralēles Lietuvā un Igaunijā: Dieva kenkies un

 Jumala kannel.

Apmēram 45 dziesmās no estētiskā viedokļa apcerēta kokļu skaņa vai koklēšana. Tā, piemēram, kokles skan gauži vai skaņi, turklāt nereti šis skanējums nonāk dzejiskā paralēlisma attiecībās ar vecāku nāves apraudāšanu. Pavisam nedaudz, tikai 10 dziesmās, kokles minētas pieguļā un tikai 3 dainās (!) kā deju mūzikas instruments.

Variantiem bagāta ir tā sauktā „dziedošo kaulu” starptautiskā motīva latviskā versija: upē iekritušo pastarīti aiznes uz jūru, izskalo krastā, tur izaug liepa, no tās brālīši (citos variantos – Dieva dēli) pagatavo kokles, kuru skaņās māte pazīst savas meitas balsi. Tātad kokles atzītas par instrumentu, kas ļauj sazināties ar pārdabiskiem spēkiem un kurā pašā ir iemiesojies dzīvības spēks; kokles ir pilnīgākais instruments arī tajā nozīmē, ka to skaņa visvairāk līdzinās cilvēka balss skanējumam. [Muktupāvels 1999 : 96–97, 99–100]



Jēkabs Bīne Vecais koklētājs.

Janis Rozentāls. Koklētājs. 1910.


Latvijas tautas instrumenti (1991). PSRS pasts.



Dokumentālā filma Kokles pavēlniece (2013). Latvijas Televīzija.

Skaņu filma Kokle (1975). Režisors Roberts Freimuts.


Izdevuma „Trejdeviņi koklētāji” vāks

2016. gadā „Lauska” laida klajā izdevumu „Trejdeviņi koklētāji”, kurā ir iekļauti kokļu skaņdarbi, veidojot kokles spēles panorāmu Latvijā. Vienkop skan dažāda veida šobrīd spēlētās kokles – tradicionālās, modernizētās, elektriskās un koncertkokles. [Sagatavots pēc: https://www.parmuziku.lv/interesanti/iznak-musdienu-koklem-veltits-izdevums-trejdevini-kokletaji-2193]


Kokles latviešiem ir ļoti nozīmīgs un arī neparasts instruments. Tradicionālos priekšstatus par koklēm pamatīgi sagrozīja 20. gs. mūzikas dzīve, kad stipri pārveidotas kokles daudz spēlēja koklētāju ansambļos, tautas mūzikas instrumentu orķestros u. tml. Tomēr kokļu būtība ir spēlēšanā pašam sev, ne citiem. Parasti mūziku spēlē kaut kam. Simfoniskajā koncertā orķestris spēlē klausītājiem, deju ansamblis spēlē dejotājiem, ielu muzikants spēlē garāmgājējiem, trubadūrs spēlē iemīļotajai. Baltijas tautu kultūrā koklēm bija pavisam citāda sūtība: koklēšana bija smalks veids, kā ietekmēt dažādus dvēseles stāvokļus. Krišjāņa Barona un citu autoru rakstos var atrast norādes par kokļu izmantošanu senos bēru rituālos, droši vien saistībā ar dvēseles pēcnāves ceļu. Ir izteikta doma par kokļu stīgām kā smalku individuālās dvēseles saiti ar kosmisko dvēseli. Lietuviešu organologs Romualds Apanavičs savā pētījumā par kokļu senvēsturi izsaka domu, ka kokļu forma ir saistīta ar vienkoci – arheoloģiskās Narvas kultūras iedzīvotāju transporta un rituālās apbedīšanas līdzekli.

Kāda tad ir bijusi tā senā koklēšana? Domāju, ka šeit itin noderīgas varētu izrādīties ziņas, kas atrodamas par koklēšanu visās kokļu areāla zemēs – no Karēlijas līdz Lietuvai. Zīmīgi, ka gan Lietuvā, gan Karēlijā koklēšana tiek saistīta ar zvanīšanu. Tā, piemēram, viens no pazīstamākajiem karēļu kokļu mūzikas skaņdarbiem ir „Valamoon kirkonkellot” – „Valamo klostera baznīcas zvani”. Turklāt esot jākoklē tikām, kamēr „galvā sāk zvanīt baznīcas zvani”. Līdzīgi ir arī Lietuvā: Biržu un citos apriņķos līdz pat 20. gs. vidum saglabājās koklēšana uz piecstīgu koklēm – šķietami primitīva instrumenta. Tomēr to nevarētu teikt par mūziku – kokļu sutartinēm, kas faktiski ir mūzika bez melodijas. Sutartiņu koklēšanas rezultātam jābūt sajūtai, ka zvana baznīcas zvani. Nu tieši tāpat kā karēļiem. Un droši vien arī šajā gadījumā diezgan nozīmīgs ir priekšstats par zvanu skaņām kā par maģiskas aizsardzības un maģiskas ietekmes līdzekli.

Turpmāko apceri gribētu veltīt kādam latgaliešu sakāmvārdam un ar to saistītajai priekšstatu sistēmai. Šo sakāmvārdu no Stefānijas Ulanovskas 1891. gada publikācijas „Łotysze Inflant Polskich” savos „Latviešu tautas ticējumos” ir pārņēmis Pēteris Šmits. Ticējums ar numuru 21375 ir atrodams nodaļā „Mūzikas instrumenti”, un tas skan šādi: Skripka ir nu valna, kūkle nu Dīva, garmonika nu cītumnīka, stabu’le nu gona, bubeneņš nu suņa. [Sagatavots pēc: Muktupāvels  2001 : 254–262]