klusums

klus- – sakne

-um- – piedēklis

-s – galotne

klusum- – vārda celms

-ums – izskaņa

klusuma alkas, klusuma brīdis, klusuma kultūra, klusuma laiks, klusuma mirklis, klusuma vide

kapa klusums, lauku klusums, māju klusums, meža klusums, nakts klusums, vakara klusums

absolūts klususms, baiss klusums, dīvains klusums, dziļš klusums, negaidīts klusums, nepatīkams klusums, patīkams klusums, pilnīgs klusums, pēkšņs klusums

aizmigt klusumā, baudīt klusumu, biedējošs klusums, dzīvot klusumā, iestāties klusumam, ievērot klusumu, nāvējošs klusums, nomācošs klusums, nospiedošs klusums, pārtraukt klusumu

Es grybātu sev paduovynuot taidu lobu klusumu. Apleicejā sabīdreibā cīši daudz trūkšņa i taisnā nūzeimē, i puornastā. Myusu dīnuos klusums ir baiguo grezneiba. [Valentins Lukaševičs]

Sen gadus atpakaļ Ušuru ezermalā, uz maza kalniņa stāvēja vecs, pa pusei nokaltis ozols. Viņam apkārt valdīja mūžīgs klusums. Reti kāds putniņš uzmetās tā kailajos zaros atpūsties, bet tad tūdaļ aizlaidās, un ozols palika vientulis, kā bijis.

Ozola vienīgais draugs bija ūpis, kurš dienu pavadīja ozola dobumā, bet naktī žēli vaidēja ozola galotnē. Drūmi un smagi šņāca vējš ozola zaros, noslēpumaini un baigi skanēja ūpja žēlā vaidēšana. Ļaudis turēja ozolu svētu un domāja, ka naktī pie ozola nolaižoties aizgājēju gari, un, ja plkst. 12 kādam gadoties būt pie vecā ozola, tad tam jāmirstot. [http://pasakas.lfk.lv/wiki/151001008/lv]

Velis nobeigts

Kurmenes pagastā, netālu no Vērpeļu kapsētas, ir Mēmeles ūdens kritums jeb tā sauktā krāce Rumba. Agrāk pie šīs krāces svētdienas rītos bijusi dzirdama savāda skaņa, kas ļoti līdzinājusies maza bērna raudāšanai. Daudzreiz ziņkārīgākie un drošākie cilvēki meklējuši raudātāju un atraduši mazu kauliņu, rādītāja pirksta lielumā. Šim kauliņam viens gals bijis vaļējs un pa to plūdušas putas ārā. Pats kauliņš lēkājis un raudājis. Tā tas noticis katru svētdienas rītu.

Reiz to pašu esot dzirdējis viens izdienējis karavīrs. Noklausīdamies sevī prātojis: „Jāizmēģina roka, varbūt ka varēšu nošaut.” Nekam nekā neteikdams, viņš izgriezis savam mētelim trīs tīra sudraba pogas, sadauzījis tās apaļas un ielādējis plintē. Pēc tam kādā svētdienas rītā atkal nogājis upmalā tai pašā vietā. Nespējis ne lāgā apstāties, kad atkal izdzirdis spoku stipri iebļaujamies. Tas gājis uz to pusi un atradis minēto kauliņu lēkājot un kliedzot. Viņš atgājis pietiekošā attālumā atpakaļ un izšāvis uz bļāvēju. Kauliņa vietā izcēlusies liela papīru kaudze un izdegusi. Vējš aizpūtis pelnus, un tai vietā iestājies klusums.  [http://pasakas.lfk.lv/wiki/140217005/lv]

●

Kad Maskavas cars Jānis ieņēmis visu Māras zemi, viņš tur licis apkaut visus katoļu garīdzniekus. Bet tauta prasījusi pēc Dieva lūgšanas. Divi Preiļu zemnieki, sava pagasta sūtīti, kājām devušies uz Līvāniem, tad pāri Daugavai uz Aizputes klosteri. Tur viņi lūdza garīdzniekus. Kad tie izstāstījuši cara briesmīgos darbus, tad klostera brālības rindās iestājies klusums. Katrs saprata, ka iet uz Latgali nozīmētu iet drošā nāvē. Bet, kad abats uzaicinājis pieteikties misionārus, visi mūki kā viens lūguši atļauju iet uz Aizdaugavu. Tad sirmais klostera abats nodevis klosteri kādam citam brālim, pats izvēlējies sev vēl trīs pavadoņus un visi četri garīdznieki devās zemniekiem līdzi. Kā par brīnumu maskavieši viņus neaizkāruši un katoļu baznīca Māras zemē atkal atspirgusi. [http://pasakas.lfk.lv/wiki/150614012/lv]

Klusuma ideālo formu meklējot

Klusuma forma ir Jāņa Vādona trešais dzejoļu krājums. Latviešu dzejoļu krājumu rādītājs (2010) liecina, ka klusums krājumu virsrakstā kā vispārinošs, konceptualizējošs vārds savulaik ir bijis saistošs vairākiem dzejniekiem – Antona Austriņa Klusuma gaviles (1921), Kārļa Skalbes Klusuma meldijas (1941), Friča Dziesmas Klusuma zvaigzne (1969), Ārijas Elksnes Klusuma krastā (1978), Margitas Gūtmanes Klusuma robežās (1981). Iespējams, dzejniekiem pievilcīga šķitusi vārda klusums atributēšanā ieslēptā iespēja veidot paradoksu: paša vārda viennozīmība – ‘stāvoklis (apkārtnē, dabā), kad nav stipru skaņu vai kad nav dzirdamas skaņas’ – gan izsaka absolūtu stāvokli, taču atribūts (apzīmētājs) ir tas, kas šautriņai no nulles iezīmes (universālas nozīmes) liek atvirzīties un ļauj katram dzejniekam ietvert savu nozīmi un izpratni. Paradokss ar savu neparedzamību sapurina apziņu, izsit no ierastā. [..] [Kalniņa 2019 : https://ir.lv/2019/12/09/klusuma-idealo-formu-meklejot/]

Lidija Dombrovska glezno arī ar vārdiem

Lidija Dombrovska. Klusuma klarnete. Dzeja (Rīgā : Sol Vita, 2013)

Kad lasīju Austrālijā dzīvojošās ražīgās mākslinieces un rakstnieces Lidijas Dombrovskas nupat iznākušo jau astoto dzejoļu krājumu „Klusuma klarnete”, neviļus gribējās to sasaistīt ar viņas gleznām, – košas krāsas, dažādība un dinamika. Tāpat kā viņas gleznas, arī dzejoļi ir pilni pārsteigumu. Laikam jau tāpēc, ka, kā pati dzejniece dzejolī „Dzeja sevi nepiesaka” norāda,

Dzejoļi nāk, kad tiem iepatīkas,

to atceros

un nesāku tiem pakaļ dzīties,

gan tie paši ieradīsies,

gaidu,

datora krēpēs ieķērusies.

Gleznošana nenoliedzami ir liela daļa Lidijas Dombrovskas dzīves, jo arī dzejoļos ieskanas mākslas tēma: Daba ir zinīga – glezno jauktajā tehnikā vai Zīmējot es līkločoju no zvaigznes uz zvaigzni, un tā ik pa laikam.

Kā jau pierasts, Lidijas Dombrovskas gan prozas, gan dzejas darbos var sastapties ar apbrīnojamiem un neierastiem salīdzinājumiem, piemēram, Sirds salecas kā pusdzīva rauda vai Aizrautība ir vitamīni liesā uzturā.

Lai gan viena no četrām grāmatas nodaļām ir nosaukta romantiski „Tavā plaukstā mani vārdi” un arī dzejoļu nosaukumi liecina par kādām maigākām pārdomām, kā „Teic man”, „Solījums”, „Mīlestības tēma”, „Tevi izbūru”, tomēr lasītājam velti gatavoties uz saldsērīgām rindām. Visos dzejoļos ir kāda asa dzirksts, dzejniecei raksturīgā dzēlība un vārdu spēle. Dzejnieku daudz apdzejotā mēnesnīca viņai ir futbola bumba, ko Dievs debesu vārtos iespēris, mēness zilganbāls kā žūpas seja pēc dzīrēs pavadītas nakts, savukārt par mīlestību Lidija Dombrovska saka: Ja tā tevī ieķeras, tā aug kā kefīra sēnītes pienā un neliek, neliek mierā.

Interesanta šķiet dzejnieces pieeja ar pēdējām dzejoļa rindām pārvērst visa dzejoļa noskaņu, tām izskanot negaidīti un it kā aprauti. Tādi, piemēram, ir dzejoļi „Vējam nav monopola”, „Svētvakars”, „Alegorija” un citi, arī „Noktirne”:

Es gāju vakara pastaigā,

pasaules ainava rādījās mēļa.

Riets uzlika savu asiņaino galvu

uz apvāršņa dēļa.

Tumsas sulainis zemei

noslēpumu pārklāja.

Zvaigznes debess spodrajā

virsmā sēklas sēja.

Pelēks putns

uz jumta dzegas meditēja.

Tomēr mani šajā dzejoļu grāmatā noteikti pārsteidza tas, ka lasītājam nekad neienāktu prātā, ka dzejniece dzīvo Austrālijā. Tik tuva viņai ir dzimtā Latvija un tās daba, ka dzejā jūt tikai to – gan meža zemenes, gan priežu mežus, tāpat to apciemo briedis, ezis, lācis. Ik pa laikam dzejā ieskanas atmiņas un sapņi par Latviju („Nostalģisks vakars”, „Sevi izsapņoju” u. c.), dzejolī „Bēgļa reālija” pat lasāma smeldze par pārdzīvoto kara un bēgļu gaitu laikā. Ne miņas no ķenguriem, eikaliptiem, kukaburām, ne pat karstās saules, kas visu izdedzina un kas tik bieži parādās rakstnieces prozas darbos. Šķiet, ka dzejniece savu dzeju ir atvēlējusi tikai latviskajam.

Lidija Dombrovska jūtas brīva latviešu valodas lietošanā, tāpēc arī viņas dzejoļos varam sastapt tādus īpatnējus vārdus kā dziesna, šķirgata, jūrava, vējava, dzieti u. c.

Dzejoļu krājumā dziļas pārdomas, drosmīgi vārdu salikumi un smaida dzirksts. Baudīsim! [Gaiķe 2014 : https://jaunagaita.net/jg276/JG276_gramatas.Gaike.htm]

Pastarais

Imants Auziņš. Klusums nav mēmums (Rīga : Zvaigzne ABC, 2017)

Latviešu dzejas attīstības 20. gadsimta lokos Imanta Auziņa veikumam ir neapejams, skaidri pamanāms un nozīmīgs vērtums. To veido unikāla, izkopta dzejas tēla individualitāte, kas vienlaikus ir neparasti dabiska, harmoniska un nedalāma, bet arī apbrīnojami atvērta tūkstoš niansēm. Tieši tās dēļ Imanta Auziņa dzeja reti iederējās kritiķu gatavotās, pašpietiekamās aplodās, savukārt „padomju ideoloģijas bundziniekiem” tā noderēja abstraktā humānisma skaušanai. Tamlīdzīgi uzstiepumi palikuši pārdzīvotā gadsimta atribūtikā. Atskatā nepārvērtējams ieguvums ir Imanta Auziņa skumjais optimisms, kas Māra Čaklā trāpīgajā formulējumā ir spēks pāri nespēkam, spēja mierīgi, bez panikas skatīties acīs arī visdrūmākajām parādībām. Šādi balstīta dzejas tēla dvēseliskuma ziemcietība un tīrskanība nodrošināja virzību uz domas atbrīvotību, iekšēju brīvību, un tādēļ Latvija Imanta Auziņa 21. gadsimta dzejā skan nemāksloti.

Dzejas tēls grāmatā Klusums nav mēmums konsekventi meditē mažorās, nevis minorās toņkārtās, kā varētu sagaidīt, izlasot anotējumus. Elēģiskums kā poētiskās apjēgsmes dominante mažoru toņkārtu iegūst paradoksālā savienojumā ar ironiju – mūsu soļu PVN, atzinumos jā, būsim arī dzīvojuši vai dvēsele bez pagātnes kā telpas pēc eiroremonta. (Dīvaini, bet kvalitatīvam darbam sadzīves runā vēl aizvien tiek pievienots eiro-). Šādi veidojumi izslēdz vēsmainu jūsmīgumu vai saulainu vientiesību un nepārprotami ir dzejas ieguvums, vienlaikus neradot publicistiskas reminiscences. Dzejas tēlam šāds slēgums ļauj izvairīties no puslaimes reibuma jausmās un noslīgšanas pussagrautu sapņu apcerēs. Aktuāls ir sirdsapziņas svērums un cilvēcības trauslums, jo bez dvēseles cilvēkam nav dzīves. Lai arī dažkārt diena kā pievilta līgava raud, svarīgi vaicājumam Daudz laba vairs nebūs? atbildēt Daudz slikta arī ne. Savukārt atskārsme mīļāks man lietus, kas līņā / nevis bezžēlas cīņa apliecina dzelmainu ētisku šķautni dzejas tēla esamībā, kurā padošanās nodevība ir neiespējama.

Dzejā ir minēta arī zvaigznes un ugunskrusta ietekme Latvijas pagātnē. Vēstures dzīparu un akotu skārums Imanta Auziņa dzimtajā Zalves pagastā asšķautnaini atskāršamas apjomīgajā, bet dzejnieka nepabeigtajā grāmatā Mana mūža pasaule. Svarīgi atzīmēt, ka šeit izgaismojas 2. pasaules kara Latvijas „neērtais” fakts – organizēta, nekomunistiska pretestība vācu okupācijai. Temats ir nopietns, diemžēl dzejnieks to paguva tikai pieteikt, taču arī tas ir daudz.

Iespējams, var likties, ka dzejnieka pastarā krājuma poētiskās reālijas disonē tehnoloģiju laikmeta cilvēka domāšanai. Tomēr pret šādu redzējumu jāiebilst, jo cilvēks nedrīkst zaudēt pamatsatvarus. Var jau galējībā sludināt mākslīgo intelektu – taču, kas notiks, ja tas neitralizēs savu radītāju? Atraktīvajā verbālajā ekvilibristikā nereti zūd jūtas, nemaz nerunājot par emocionālās inteliģences aizmetņiem. Vai tāpēc būtu jānoliedz lirisms? Noteikti nē! Šo pārliecību stiprina grāmatā rodamais celsmīgi tīrskanīgais dzejolis Tur, kas apliecina labāko, ko varam šajā jomā sameklēt beidzamajos gados. Tas ir dzejnieka spēks, uz kuru pilnībā var attiecināt noslēguma vārsmas no Imanta Auziņa veltījuma dzejnieka Vitauta Ļūdēna atvadās: Jauns mūžs tev sācies – un tas nebūs īss.

Beidzamo Imanta Auziņa dzejas grāmatu kompozīcija bija asociatīvi atvērtāka, nekā tas ir pastarajā krājumā. Tas rada nelielu vilšanos, tāpat kā ne visai veiksmīgais ilustratīvā materiāla izvietojums, kurā tikai zinātājs atpazīs dzejnieka mājas Zalvē.

Virtuālās realitātes uzmāktajā estētikas devalvācijā, kad cīruļa dziesma tiek apzīmēta kā triviāla, stārķu spārnu šalkas un dzērvju klaigas kā banālas, Imantam Auziņam un viņa dzejas tēlam tās ir neapvēršamas un ilgtspējīgas vērtības. Tā ir klusuma atjēgsme, un tādēļ klusums nebūs mēmums. Paldies par to! [Grāpis 2018 : https://jaunagaita.net/jg294/JG294_Gramatas-Auzins.htm]

Nu breiveibys i klusuma. Par gruomotu „Pādi navā svāti”

Valentina Lukaševiča gruomota „Pādi navā svāti” ir catūrtais juo dzejūļu kruojums, sovpateigū tetralogeju bez ituos veidoj: „Kuozynda” (2005), „Vot taidi vot i batvini” (2006), „Bolti burti” (2011). Dzejis kruojumu tetralogejis pādejā gruomotā konceptuali paturāta ideja par dzejnīka breiveibu, sovutīs jaunī akcenti turpynuotajuos paradoksu kaituos saisteiti ar taidim tālim kai „mugora”, „muokūni”, „kūki”.

Breiveiba apguozt rateņus

Kai nu četru skrytuļu paīt braucamuo voi nu četru kuoju – mebelis stabilitate, tai, redzīs, vajadzātu byut ar Valentina dzeju, vysmoz kruojumu skaita ziņā. I tei stabilitate ir tymā, ka rateni vys guožās. Oskars Seiksts tuolajā 1999. godā jaunūs autoru kūpkruojumā „Pagrauda” nūraksturuojs Valentina dzeju tai: „Lukaševičs reikojās postmoderni. Dzenbua. Apguož rateņus ar uobelim i vērās, kaids ornaments iz asfalta veidojās.” Pa munam, itys ir lobuokais īsacejums skaiteituojam, kai suokt izprast Valentina dzejis pasauli i gribēt skaiteit tuoļuok. Uobeli tai izbyruši – i vyss. Dzejūli ir itūs ornamentalūs kompoziceju pīfiksiejumi. [..]

Leita nūrasynuots klusums

Klusums itymā dzejis pasaulī ir konstanta, epitetim naizdaiļuota vierteiba: „Klusums / irā pierts, / iz kurīni / dvēsele īt / mozguotīs.” Ci vēļ aforiskuok: „Vyss lobais pīdzymst / Nu klusuma. / Vairuok kai pamastā sātā / Klusuma ir dzejūļūs.”

Klusums paīt ari nu leita. Tys te myrdzynoj jau nu „Kuozyndys” kruojuma, atguoduošonai puors aiļu nu pyrmuos dzejis gruomotys: „Iz kuraini īdli? / Da sātai. / A kur tei sāta? / Leita laseišu golā.” Niulenejā tys pats – „pīminekļus vysvaira mozgoj leits”.

Leits ir pyrmaileiga līta – dzeiveibys rasšonuos pamatnūsacejums, muotiškuo stiheja, a iudiņa pileitē var īraudzeit jaunus pasauļus, kas nūvad leidz bezgaleibys apjausmai. Leits bīži nūmaskej osorys, partū ka liriskais varūņs rauga īsavērt, sajust, izgaršuot itū pyrmsuokūtni. [..] [Ūdre 2020 : https://www.lakuga.lv/2020/12/31/nu-breiveibys-i-klusuma-par-gruomotu-padi-nava-svati/]

Klusums ir kā dāvana pašam sev

Klusums starp mums: diviem indivīdiem, ģimenē, sabiedrībā… Mūsdienu straujajā ritmā tas kļuvis teju par dzīves balvu. Visdažādāko jomu speciālisti norāda, ka cilvēkam iespējami biežāk nepieciešams atrasties klusā vidē, tas atveseļo. Bet piesātinātā ikdiena, kas šajā pandēmijas laikā skārusi arī mājas vidi, savulaik mierpilno ostu izvērš kņadas pilnu. Kā klusums vai tā fiziskais pretstats troksnis ietekmē fizisko un emocionālo veselību? Kāpēc vienam klusums ir dziedinošs, bet citam – biedējošs?

Klusumā ar sevi

„Klusums un troksnis atstāj iespaidu uz cilvēka veselību. Zinātnieki jau pierādījuši, ka klusums ir ļoti auglīga vide, kas mūsu smadzeņu šūnām palīdz atjaunoties. Protams, mūsdienu pasaule kļuvusi trokšņaināka, bet tas nav arguments, lai mēs neko nevarētu darīt lietas labā,” uzsver Montesori pedagoģe, Klusuma skolas dibinātāja un vadītāja Inese Strante. Tāpat viņa norāda: „Klusums mums ir pieejams visu laiku, klusumā katra skaņa rodas un katra skaņa noslēdzas, tikai mums varbūt ir piemirsies tam pievērst uzmanību.” Pedagoģe teic, ka klusuma ir tikpat daudz, cik trokšņu, tikai jautājums, kam mēs piegriežam vērību. „Mēs varētu vairāk sevi vingrināt pievērst uzmanību klusumam, un ar to varētu sākt, jo klusums ir kā dāvana pašam sev. Tad, kad izdodas būt klusumā, automātiski pamanām – pievēršot uzmanību ārējam klusumam, rodam iekšēju klusumu. Prāts nedaudz nomierinās, sākam pamanīt ko vairāk – savu domu plūsmu, saspringumu ķermenī, emocijas.”

Bet vai tas nav mazliet biedējoši – klusumā sākt sadzirdēt sevi, atklāt sajūtas sevī, kas var uzjundīt arī neapmierinātību? I. Strante saka – tā arī ir: „Daudziem cilvēkiem tas var nebūt komfortabli, jo klusums daudz ko „paceļ augšā”, atspoguļo, parāda. Un ne vienmēr tas atspoguļo mūsu uzspodrināto tēlu. Nereti tas aizved uz kādām sāpīgām atmiņām, dzīves situācijām, kuras mums likušas vilties vai piedzīvot kādu zaudējumu. To mēs bieži izstumjam no apziņas, taču klusumā tas nereti atgriežas un vēlas kļūt redzams. Tā ir iespēja atgriezties, apstrādāt un transformēt. Jābūt godīgam pret sevi: mēs katrs esam viss – gan tas, kas uzspodrināts, skaists un ko rādām citiem, gan viss pārējais. Bieži, arī gadiem ejot, tas sāk nospiest, traucēt un radīt neapmierinātību ar dzīvi un pašam ar sevi. Tāpēc vēlreiz uzsvēršu – klusums ir ļoti liela dāvana. Ja uzdrīkstamies kādreiz paraudzīties uz savu dzīvi tik godīgi, cik vien spējam, tas vien jau var būt ļoti dziedinoši mums pašiem. Ir svarīgi pamanīt un atzīt visu, kāds es esmu, paraudzīties, izprast, paanalizēt savu rīcību un pamanīt situācijas, kas „uzvelk”, kaitina, sāpina. Ja uzdrīkstamies to ieraudzīt un kaut nedaudz akceptēt, tas var mūs padarīt brīvākus, autentiskākus, laimīgākus un skaistākus cilvēkus, tādus, kādi patiesībā esam. Pretējā gadījumā, ja turpinām to noliegt, rodas milzīga spriedze, stress, kas var lauzties ārā dažādos nepatīkamos veidos.” Tāpēc dažkārt arī rodas diskomforts, nonākot klusumā ar sevi. Tomēr klusums ir auglīga vide – kā vārti, kā viena no atslēgām. Pievēršot tam vairāk uzmanības un uzdrīkstoties iekļūt šajā noslēpumainajā vidē, atklājam, ka šis plašums ir daudz, daudz lielāks, un intuitīvi to bieži vien jūtam – ka tur ir vēl kaut kas. Klusums ir viens no svarīgākajiem komponentiem, praktizējot apzinātību un meditāciju.

„Bez klusuma ietvara mēs nevaram nonākt kontaktā ar sevi, tā ir viena no pamata lietām, ar ko jākonfrontē pašam sevi. Bet ir jāmēģina nonākt kvalitatīvā klusumā, vēlams uz vairākām dienām, kad patiešām noliekam malā telefonu, jebkādus ekrānus un pat cenšamies nelietot valodu. Izklausās ekstrēmi, un sevi arī nevajag mocīt, bet ir vērts ar interesi patestēt – ko es daru, kas manī rodas, kad visu ierasto nolieku maliņā. Kas zina, varbūt kaut kas manī no jauna var rasties,” stāsta I. Strante.

Viņa pati sev to atklājusi kā nozīmīgu, regulāru praksi, kas jau iesakņojusies dzīvē. „Arī šajā trauksmainajā ārējā vidē klusums ir atrodams – ir klusums starp vārdiem, starp ieelpu un izelpu, klusums starp darbībām. Es apzināti cenšos pamanīt klusumu, mācos to praktizēt ikdienā, atgriežos tajā, kad man nepieciešams miers, atpūta vai spēks. Varu atgriezties klusuma telpā jebkurā vietā, arī esot pilsētā. Kā? Tas rodas pamazām, kad sākam sevi vingrināt un kļūt apzinātāki. Sākotnēji apzināti izvēlamies vingrināties un ar apņēmību varam ļoti veikli sevi uztrenēt līdz noteiktam līmenim. Kaut vai izvēloties – kam pievēršam, kam nepievēršam uzmanību. Sākotnēji gan nepieciešama vēlme un drosme, bet ir daudz dažādu vingrinājumu, kur nevajag uzreiz kļūt par tādu kā „garīgā ceļa gājēju”. Ir vienkārši izpildāmi vingrinājumi, ko Klusuma skola māca arī bērniem, – vispirms mācīties pievērst uzmanību lietām ap sevi un tad sevī iekšēji. Ar apzinātību ir līdzīgi kā trenēt muskuļus trenažieru zālē. Ar šiem vingrinājumiem un praksēm mēs trenējamies un attīstām neironu savienojumus, „jaunus ceļus”, tos nostiprinām un, var teikt, tā patiešām mainām savu dzīvi,” paskaidro I. Strante.

Klusināt troksni darba vidē

Pētījumā, ko pērn rudenī īstenoja Lietuvas KOG Mārketinga un komunikācijas zinātņu institūts sadarbībā ar tehnoloģiju uzņēmumu Huawei, noskaidrots, ka troksnis ir viens no apkārtējās vides piesārņojuma veidiem, kas ilgtermiņā darba vidē rada produktivitātes kritumu, kā arī ievērojami paaugstina darbinieku stresa līmeni. Apstākļi, kādos norisinās biroja darbs, izgaismo vairākus izaicinājumus, par kuru sekmīgu risināšanu būtu jārūpējas gan darba devējiem, gan pašiem darbiniekiem, it īpaši atvērtā tipa birojos. Pētījuma gaitā tika veikts eksperiments, kurā piedalījās sievietes un vīrieši – sešu dažādu profesiju pārstāvji. Tika novērotas dalībnieku sirdsdarbības ātruma izmaiņas atvērtā tipa birojā, izmantojot trokšņu slāpēšanas austiņas un bez tām. Atklājās, ka pat četriem no sešiem pētījuma dalībniekiem sirdsdarbības ātrums samazinājās, lietojot skaņu absorbējošas austiņas. Lai arī cilvēkus daudzi darba vides faktori ietekmē atšķirīgi, trokšņus slāpējošo austiņu nēsāšana var būt risinājums labākai koncentrēšanās spējai, stresa mazināšanai, tādējādi pozitīvi ietekmējot darbinieku veselību. „Ilgstošs fona troksnis, pie kura mēs it kā esam pieraduši, patiesībā nemitīgi provocē un uzbudina nervu sistēmu, liek tai atrasties pastāvīgā spriedzē. Kāds sarunājas pa tālruni, kāds fonā vai pat tajā pašā telpā notur videokonferenci, turklāt nelietojot tehnoloģiskus rīkus trokšņu ierobežošanai, – tas rada ievērojamu trokšņa piesārņojumu,” norāda Kaspars Vendelis, uzņēmumu un organizāciju biohakinga un performances treneris.

Taujāts, pēc kādiem tehniskajiem parametriem izvēlēties austiņas, K. Vendelis saka: „Lai arī šis fakts nav zinātniski pierādīts, es tomēr būtu ļoti uzmanīgs ar austiņām, kas darbojas ar Bluetooth bezvadu signālu. Iespējams, ne visiem negatīvie aspekti izpaužas tūlīt, tomēr jutīgākiem cilvēkiem Bluetooth signāls var minimāli traucēt smadzeņu darbību, nervu sistēmas regulāciju. Radīt mazas izmaiņas, kas tomēr ilgtermiņā atstāj negatīvu ietekmi attiecībā uz stresu. Pats priekšroku dotu lielajām austiņām ar vadu, kuras nosedz visu ausi.”

Pašreizējā pandēmijas situācijā izaicinājums var būt arī attālinātā darba vide mājās… „Latvijā ir viena no mazākajām dzīvojamām platībām uz vienu cilvēku. Tāpēc katram sava darba vieta, nemaz nerunājot par savu darba istabu, ir nereāla. Dažkārt tik tiešām audiāli sevi norobežot no pārējiem ir teju vienīgais risinājums. Man šķiet svarīgi strukturēt savu dienu, ģimenē izprotot katra koncentrēšanās spējas, enerģijas līmeni dienas laikā. Sagrupēt darāmos darbus pa kategorijām,” iesaka K. Vendelis, „piemēram, no tikiem līdz tikiem – plānošana. Tikos un tikos – individuāls darbs. Tad ieplānot laika nogriezni organizatoriskajiem darbiem, telefona zvaniem vai telekonferencēm. Strikti plānot ēšanas laikus, mājās veicamos darbus un laiku, kad iesaistīsies bērnu mācībās. Jo vairāk struktūras, jo vairāk brīvības. Skan pretrunīgi, bet tieši tā tas darbojas. Jo ienākošo signālu, stimulu ir tik daudz, ka vienīgais veids, kā navigēt šajos apstākļos, ir plānošana. Tas, starp citu, nozīmē, ka slinkošana un nekā nedarīšana kļūst iespējama, ja arī tai ieplānojam laiku.”

Aizbāžot ausis

Labākas dzirdes centra dzirdes speciāliste Violeta Lonska norāda – lai nebojātu veselību, optimālajam trokšņu līmenim nevajadzētu būt skaļākam par 80–85 decibeliem (dB). „Ja runājam par fizioloģisko un psiholoģisko veselību, ilgstoši atrodoties skaļā, trokšņainā vidē, var rasties trauksme, nervozitāte, uzbudināmība, arī miegs pasliktinās. 85 dB ir kritiskā robeža, virs kuras skaņas ilgstošā laika periodā – stundām un dienām – var pakāpeniski un tomēr neatgriezeniski bojāt dzirdi un, protams, ietekmēt psiholoģisko stāvokli. Kā dzirdes speciāliste noteikti iesaku pavadīt klusumā vakarus pēc darba un pirms miega – vēlamais laiks būtu četras piecas stundas, lai smadzenes atpūšas,” iesaka Lonska. Viņa uzskata, ka klusuma izjūta ir atkarīga no cilvēka fizioloģiskās uzbūves un psiholoģiskā stāvokļa. Bet vai tie, kuriem ir traucēta dzirde, no trokšņu nelabvēlīgās ietekmes ir pasargātāki? Speciāliste skaidro: „Gluži pretēji. Pārsvarā cilvēki ar dzirdes traucējumiem ir pārāk jutīgi pret apkārtējām skaņām, viņiem tās rada lielāku diskomfortu, nervozitāti un tā ietekmē psiholoģisko stāvokli.”

Tiesa, ilgstoša auss kanālā ievietojamo austiņu lietošana var negatīvi ietekmēt dzirdi, tāpēc ir svarīgi sekot līdzi audio skaļumam, lai tas ilgstošā laika periodā nepārsniegtu 70–80 dB. Pierādījumu tam ļoti daudz – ar laiku cilvēks pierod pie austiņās dzirdamās skaņas un pakāpeniski neapzināti palielina skaļuma līmeni. „Tas ir viens no dzirdes izmaiņu riska faktoriem, tāpēc ikdienā es vispār neieteiktu ilgstoši lietot austiņas. Savukārt, ja raizējamies par miega kvalitāti un ir jālieto ausu aizbāžņi, uzskatu, ka tie ir laba lieta, tomēr ar nosacījumu, ka izgatavoti individuāli. Katram cilvēkam ir unikāla auss anatomija, un aptiekās nopērkamie standarta ausu aizbāžņi tomēr nav pielāgojami katram, tie var radīt diskomfortu, berzt, tā izraisot iekaisuma procesu. Individuālos izgatavo no medicīniskā silikona, kas ir antialerģisks materiāls, tie atkārto cilvēka auss kanāla formu, ieguļas komfortabli, līdz ar to aizsardzība pret apkārtējām skaņām ir labāka,” iesaka Lonska.

Klusumu var sasmelties dabā, spēju to atrast starp pilsētas trokšņiem var uztrenēt, to var mācīt arī bērniem ar speciāliem, vecumam piemērotiem vingrinājumiem, ko, piemēram, praktizē Klusuma skolā. Tas palīdz gan skolā, gan attiecību veidošanā, gan stresa menedžēšanā, gan lai tiktu galā ar savām emocijām. „Bērniem pašiem jāļauj atklāt klusumu. Ja cilvēks pats kaut ko atklāj, tas uzreiz kļūst saistoši, un viņš vēlas to turpināt. Ja kaut ko uzspiež, tas tik daudz nenozīmē, un tā ir arī pieaugušajiem,” atzīst I. Strante.

K. Vendelim, kurš ir platformas Veselība kā process veidotājs un Veselības darba vietā eksperts un lektors, savukārt ir sava recepte: „Atkarībā no veicamā darba es ne tikai izmantoju austiņas, bet arī specifiskas skaņas vai mūziku, kura īpaši radīta, lai sasniegtu kādu konkrētu smadzeņu darbības stāvokli. Ir zināms, ka radošs prāts vai aktīvi racionāls prāts – vai pat prāts, gatavojoties atpūtai un miegam, – darbojas pēc dažādām smadzeņu frekvencēm, to var noteikt pēc smadzeņu elektroencefalogrammas. Un ir skaņas, piemēram, binaurālie ritmi, kas skan tā, lai smadzeņu viļņus pielāgotu vēlamajam. Attiecīgi tādas skaņas arī skan man austiņās, un tas lieliski palīdz.” [Sagatavots pēc: Štāle : https://www.diena.lv/raksts/dzivesstils/veseliba/klusums-ir-ka-davana-pasam-sev-14259937] 

Mācītājs Juris Rubenis: klusums vislabāk var palīdzēt sadzirdēt

[..] Man šķiet jocīgi runāt par fona mūziku… Vai nu tu mūziku klausies, vai ne. Tā ir jocīga lieta – fona mūzika. Tas nav nekas palīdzošs, drīzāk traucējošs.

Vienu savas dzīves daļu esmu dzīvojis ļoti dinamiski, aktīvā komunikācijā ar ārpasauli, lielā troksnī, tāpēc beidzamajos gados jūtu lielu nepieciešamību pēc klusuma. Es labi tajā jūtos. It kā jau tāda liela klusuma kā kalnu virsotnēs vai jūras dzelmē ikdienā nav, jo dabas vidē pūš vējš kokos, dzirdamas putnu balsis, bet tas ir kas tāds, kas trāpa desmitniekā.

Kvalitatīvs klusums ir nepieciešams katram cilvēkam, katru dienu, kaut pavisam nedaudz.

Tas ir ļoti savādi – piecelties no rīta septiņos un tūlīt ieslēgt televīziju vai radio. Kā var nepatikt to īso rīta brīdi, kamēr esi mājās, pavadīt klusumā un mierā? Dienā taču būs troksnis. Nu kā var gribēties katru brīdi piepildīt ar troksni?! Ir traki, ja par bāzes troksni kļūst mūzika. Brīnos par cilvēkiem, kuriem allaž nepieciešams fona troksnis – man šķiet, tas piesārņo vidi, kurā tu esi. Lai varētu labāk dzirdēt otru cilvēku, ir vajadzīgs fona klusums! Klusums padara tevi dzirdīgu pilnīgi citā pakāpē! Un to katrs var pārbaudīt – padzīvojot vairākas dienas klusumā, pēc tam tu pilnīgi citādi dzirdi to pašu mūziku. Kas piedalījušies klusuma retrītos, dzird pilnīgi citādi! Un tas nav stāsts par to, ka nevajadzētu sarunāties vai klausīties mūziku – šīs abas lietas viena otrai ir ļoti nepieciešamas. Ja vēlies labi, vērīgi uztvert un dzirdēt, tev vajadzīgs laiks, kurā tu paklusē un nomierinies.

Tāpēc nemīlu fona trokšņus. Klusums man ir visatbilstošākais un produktīvākais fons. [..] [Semēvics, Pēterkops 2017 : https://klasika.lsm.lv/lv/raksts/tirkultura/macitajs-juris-rubenis-klusums-vislabak-var-palidzet-sadzirdet.a84831/]

Baiba Brūvele, pētot poētisko telpu Annas Dagdas lirikā, maģistra darbā „Poētiskā telpa Annas Dagdas lirikā” konstatējusi, ka tajā īpaša loma ir klusumam.

Klusums ir gan savā ziņā abstrakta lieta, gan emocionāla, gan arī ar vienu maņas orgānu (dzirdi) uztverama. Klusuma tēls reprezentē Dagdas eksistenciālo pasaules izjūtu. Klusēšana ir viena no mīļākajām tēmām, vārdiem Annas Dagdas liriskajā nostājā. Vārds klusums no visiem 254 dzejoļiem ir minēts septiņdesmit četros. Maigais klusums – tas ir pretstats skarbajam skaļumam Dagdas liriskajā pasaulē. Dzejolī „Rīta krēslas sudrabs ielās šalko klusi…” šis Dagdai tik būtiskais vārds minēts 5 reizes. [..]

Visbiežāk Dagdas dzejpasaulē tā ir klusa kopā būšana ar gaidīto tuvcilvēku vai arī pēdas, atskaņas un atbalsošanās pēc kopā pavadītā laika. Tā ir sevis saklausīšana otrajā: „no viņa nemiera un maiņas atspīdēju un savu klusēšanu viņā sadzirdēju”, „veras maigums brīnumains un dziļš, un kluss”. Sirds meklē klusumu un mieru draudzībā, sapratnē „Pie tevis mana sirds tik mierīga un klusa”, turklāt „sirds klusums runā nedzirdamos vārdos”. Klusumā notiek visskaistākais, visdziļākais, vispersonīgākais – atzīšanās. [..]

Klusēšana ir tad, kad nav atbildes un „visas atbildes klusē”, tad, kad debesis nesaka neko, kad tās nedod nekādu zīmi – „debess klusē arvien”. Klusa ir Jēzus balss, ko dzirdēja 20. gadsimta sākumā par svēto pasludinātā Žanna d’Arka – „viena balss – tuva, dzīva, maiga kā klusums – vējam līdzīga viņa balss”. Klusēšana raksturīga viltīgajai un tai pašā laikā vilinošajai NAKTIJ – „nekad es tevi nemīlēšu, nakts, tu mani pievīli ar savu klusēšanu”.

Bet naktij ir arī otra seja kā dievībai divdabim, Jānam – tā ir kā patvērums: „paturi mani [nakts] savā mierā un klusēšanā”. Dagdas dzejā klusuma māsa ir gan nakts, gan gaisma – tātad klusums ir ar ambivalentu semantiku. Klusas ir norises dabā, īpaši ziemas laikā: „Klusu, klusu zelta sniedziņš snieg no liepām, / zelta skumju sniedziņš manās domās snieg”, klusu „satumst vakars”.

Klusums ir tik būtisks elements Dagdas dzejā, ka ārējā pasaule ir salīdzināma ar liriskās varones jūtu pasauli – „Mežs bij tik kluss, bez balsīm un bez vēja, tik kluss kā mana sirds, uz tevi tiekdamās”, „Vienlaikus ārējo it kā tēlo iekšējais un iekšējo it kā ārējais”.

Klusums Dagdas dzejā spēj cilvēku klāt kā sniegs – „Kā spožums no tava smaida es miršu tik klusi”, „neteiks ne nakts, ne vējš – ko tu esi darījusi. Klās mani klusums un sniegs”. Iekšējais cilvēks tiek pielīdzināts straumēm – „caur krastiem brāzdamās, straume mokās un skaistumā spīd. Mani ūdeņi kļuvuši klusi un mēmi slīd”. Dagdas pasaulē klusa ir zelta gaisma. Starp citu, zelts ir ļoti raksturīgs Dagdas mākslinieciskajai telpai (arī tikpat nozīmīgs sudrabs). [..]

Klusums kā liktenis, kā nolemtība. Tas ir stāvoklis „bez skaņas, bez nopūtas”, kad ir „miers un klusēšana”.

Klusumā notiek gan mazas lietas, gan lielas lietas – gan dīgst grauds, plaukst leduspuķe, gan kustas zemeslode – „pasaule klusē, klusumā griežas planēta gaisos un zeme bez skaņas šaujas pasaules telpā”, „no pašas dziļās nāves dzīve atkal nāk, pret sauli sēkla kāpj no zemes dzīlēm klusi”. Klusums savas nozīmības dēļ stāv blakus mirklim, kad pasaules nav un ir „tikai laiks, klusums un plūdi”. [Brūvele 2008 : 77–82]

●

Ērika Zirne maģistra darbā „Teātra mūzikas raksturs un funkcijas: Latvijas pieredze 21. gadsimtā” pievērsusi uzmanību arī klusuma lomai mākslā.

 Mūzika vairāk nekā citas mākslas savienota ar garīgo pasauli un līdzīgi kā visas garīgās mākslas pamatojas klusumā. Mūzikā un cilvēka runā klusums rodas pauzes vietā. Pauzes tekstā nozīmē to pašu, ko pauzes mūzikā. Pauzes skaņdarbā vienmēr iekļautas ar nolūku, un mūzikas pārtraukumam ir tieša sakarība ar šī skaņdarba jēgu. Krasi sašaurinoties verbālās valodas funkcionēšanai, citāda valodas lietojuma dēļ semiotisks ir ne tikai vārds, bet arī tā trūkums – klusēšana. Klusēšanas māksla ir pati grūtākā un vienlaikus pati cildenākā skatuviskās jaunrades forma. Jau 19. gadsimtā Denī Didro apcerē „Par dramatisko poēziju” rakstīja, ka klusēšana iekarojusi teātri un tā vairs nav „pikanta detaļa tekstā, bet gan tā centrālais kompozīcijas elements”. Patriss Pavī klusumu skaidro kā vienu no teksta un teātra izrādes saistelementiem.

Džons Keidžs teorētiskajā pētījumā Silence (Klusums, 1961) klusumu definē praktizējoša mūziķa skatījumā. Viņš apgalvo, ka pārsvarā mēs dzirdam trokšņus, nevis skaņas, jo tikai mūzikā skaņas ir organizētas. Patiess ir Dž. Keidža vērojums, salīdzinot mūziku ar izrunātu vārdu – klusums var pārtraukt abus. [..] Klusums ir arī ikvienas teātra izrādes neatnemams komponents; tas aktiera darbībai izrādē piešķir situācijas jēgu.

Klusumam ir noteikta informācija, jo, lietojot apzīmējumus „daudznozīmīga pauze” vai „dziļš klusums”, tam jau tiek piešķirta konkrēta nozīme. Ja skaņu mēs uztveram vairāk vai mazāk līdzīgi, tad klusums dažādo klausītāju attiecības. Kšištofa Penderecka darbā „Hirosimas upuru piemiņai” piecas sekundes garais klusums nav tas pats, kas klusums bēru laikā. Šis klusums ir skaņdarba traģiskās kulminācijas augstākais punkts.

Pasaulslavenais spāņu režisors, pasniedzējs un mīms Karloss Martiness intervijā laikrakstam „Sestdiena” par klusumu saka: „Cilvēki baidās no klusuma. [..] Grūti ir noturēt skatītāju uzmanību pilnīgā klusumā stundas garumā. Klusums kļūst apgrūtinošs, ja tev nav ko teikt. Mīms, strādājot klusumā, sūta vēstījumu. Tādējādi mans klusums kļūst piesātināts ar stāstiem.”

Klusums teātra izrādē ir aktieru mērķtiecīgas klusēšanas rezultāts. P. Pavī izšķir vairākus klusēšanas veidus, kas teātrī ļauj nošķirt absolūti pretējus dramaturģijas veidus. Psiholoģiski izskaidrojama klusēšana izrādē tiek veidota kā dihotomija starp nepateikto un izskaidrojamo; teksta jēga – pretstatīt pateikto un nepateikto. Aktieri izrādē jēgpilnu klusumu aizpilda ar ķermeņa valodu, žestiem, sejas grimasēm. P. Pavī izšķir arī atsvešinājuma, metafizisko un „runājošo” klusēšanu. Klusēšana ir viens no grūtākajiem teātra izrādē lietotajiem paņēmieniem, jo tam jābūt eksplicētam saprotamā konotācijā – vai kā noslēpuma paudējam vai demonstratīvam, vai metaforiskam elementam. Ja nav šī izskaidrojuma, klusums drīz vien sāk skatītāju garlaikot. [Zirne 2013 : 54–55]

Īsfilma, spēlfilma Klusums (2009). Režisore Laila Pakalniņa. Studija Kompānija Hargla. 

Dziesma Klusumā. Jāņa Stībeļa vārdi, mūzika un izpildījums

Dziesma Klusumā. Aigara Grāvera vārdi un mūzika. Izpilda grupa „Jumprava”. 

Dziesma Par klusumu. Igo vārdi, Aivara Hermaņa mūzika. Izpilda Ieva & Igo.

Dziesma Klusuma krastā. Ārijas Elksnes vārdi, Aigara Pomaskova mūzika. 

Dziesma Klusums svešūs vuordūs. Kārļa Kazāka vārdi, mūzika un izpildījums. 

Dziesma Klususms starp mums. Aivara Hermaņa vārdi, Igo mūzika. Izpilda Ieva Akurātere un Igo. 

Dziesma Reiz tu nāksi klusumā. Annas Auziņas vārdi, Intara Busuļa mūzika un izpildījums. 

Dziesma Acīm ciet. Mārtiņa Freimaņa vārdi, Laura Reinika mūzika un izpildījums. 

●

2020. gadā daudzi Latvijas mūziķi kopīgi izdeva dziesmu Klusums. Biedrība „Latvijas Mūzikas attīstības biedrības / Latvijas Mūzikas eksports” aprīļa beigās nosūtīja valdībai vēstuli ar 397 mūziķu parakstiem ar priekšlikumiem, lai rastu risinājumu Covid-19 izraisītajai krīzei un seku likvidēšanai, lai nozare pēc iespējas mazāk ciestu, ātrāk atgrieztos darbībā un turpinātu attīstību.

Dziesma Klusums simbolizē nesagaidīto atbildi un ir uzsaukums sabiedrībai, medijiem un valdībai, lai mūziķi tiktu sadzirdēti un valdība nekavējoties rīkotos.

Divu minūšu garo klusumu – jo tieši tā skan jaunais veikums – pavada video, kurā redzami Latvijas mūziķi klusējot. [https://www.lsm.lv/raksts/kultura/muzika/latvijas-muziki-ar-dziesmu-klusums-pieprasa-atbalstu-nozarei.a359021/]

Pēcvārda vietā: Aivis Biķernieks „Salauzt klusuma spirāli”

Sociologs Aivis Biķernieks par „Mēmo” un socioloģisko fenomenu „klusuma spirāle”

2020. gadā tika izdota Daces Judinas un Artura Nīmaņa grāmata „Mēmais”.

[..] Noziedzīgajai varai neko citu nevajag kā tikai klusumu, kas kā līķauts apsedz viņu noziegumus, un necilvēcīgajai varai ideālā gadījumā klusumam vajadzētu būt mūžīgam.

Ne tikai nazis vai vārds var nogalināt. Arī klusums nogalina. Nogalina atmiņas, pārdzīvojumus, izdzēš pagātni. Jau Senajā Ēģiptē faraoni lika izkalt no plāksnēm hieroglifus un atmiņas par nevēlajamajiem priekšgājējiem un viņu dinastijām, lemjot tās nogrimšanai vēstures tumsā – klusumā. Arī nesenajā vēsturē vērojama pagātnes nodošana mūžīgajam klusumam. Arhīvu klusumam. Oficiālajam klusumam. Sabiedrības mēmumam. Klusuma spirālei, kad indivīds dažādu apstākļu dēļ spiests klusēt, lai tikai nekļūtu par izraidīto, jo varai pietiek resursu, lai piespiestu dumpīgo indivīdu klusēt vai apklusinātu to vardarbīgi. 

Par noziedzīgiem notikumiem sabiedrībā klusē tad, ja tās elite iesaistīta noziegumos vai arī šie noziegumi izdarīti pret sabiedrību ar šīs elites labvēlīgu klusēšanu. 

Klusē visi – tie, kam jāslēpj savi noziegumi, tie, pret kuriem veikts noziegums, un tie, kurus liktenis ir pažēlojis. Šoreiz. Klusums ir izdevīgs noziedniekiem un viņu izpalīgiem, tas ir izdzīvošanas priekšnosacījums un karjeras iespēja varas neskartajiem un vienlaikus – bezspēcības un beztiesiskuma pazīme cietušajiem.

Daces Judinas un Artura Nīmaņa „Mēmais” ir tieši par to – par mūsu sabiedrībā valdošo klusuma spirāli, par klusuma spirāli, kas saistīta ar sabiedrības attieksmi pret tiem, kas tikuši represēti. Par represēto stigmatizēšanu un izstumšanu no sabiedrības, kā viduslaikos to darīja ar spitālīgajiem.

Noziedzīgajai varai represētie bija spitālīgie, kurus vajadzēja par katru cenu izstumt no dzīves. Savā ģimenē esmu dzirdējis stāstus, ka tieši savējie izturējušies pret represētajiem ļoti negatīvi, liedzot mācības latviešu valodā kādā pilsētas skolā, izsakot brīdinājumus potenciālajam laulātajam, ka šī persona esot represēta, līdz ar to – politiski neuzticama.

„Mēmajā” divas bērnības dienu draudzenes satiekas pēc krietna laika – 26 gadiem, izrunā un noskaidro, ko nezināja, bet nojauta, pārkāpjot klusuma spirāles novilktajām robežām. Dzīvē ir vēl skarbāki notikumi. Kādā Zemgales pagastā tikai pēc vairāk nekā 50 gadiem ilgdzīvotāji uzzināja, ka kāda no viņu pagasta izsūtītā ģimene pilnā skaitā ir atgriezusies Latvijā pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados un ģimenes galva, par kuru tika domāts, ka viņš gājis bojā Sibīrijā, ir izdzīvojis. Uzzināja pēc pusgadsimta…

„Mēmajā” izdodas salauzt klusuma spirāli vismaz viena pagasta robežās: viss tiek noskaidrots, izrunāts, izzināts. Tiek noslēgti rēķini ar pagātni. Tas nav viegli, jo kādam jāsper pirmais solis – neklusēt, atcerēties, pierakstīt un pierakstīto nodot tālāk.

„Mēmais” ir pirmais akmens klusuma spirāles pulksteņa mehānismā, parādot, ka klusumu var pārtraukt. To vajag pārtraukt.

Ir notikumi, kurus ne tikai nevajag, bet nedrīkst aizmirst. Tie ir izsūtīto likteņstāsti. Par noziegumu pret viņiem, par necilvēcīgo režīmu, par apkārtējo vienaldzību, par sūrajiem izdzīvošanas apstākļiem, par piekārtajām birkām un otrās šķiras cilvēku statusu, par nodevību.

Mēmais ir pavēris muti, Mēmais sāk runāt, un mums Mēmā teiktais jāsadzird! [Biķernieks : http://www.pucmaja.lv/lv/node/172]

Klusuma spirāles teorija

Klusuma spirāles teorija skaidro sabiedrības viedokļa veidošanos par nozīmīgiem un pretrunīgiem jautājumiem, priekšplānā izvirzot pieņēmumu, ka cilvēki pielāgo savu skatījumu citu paustajai attieksmei, jo baidās no sociālās izolācijas. 

Klusuma spirāles teorija skaidro, vai un kāpēc cilvēki ir gatavi publiski izteikt savu viedokli. Tā raksturo situācijas, kad starppersonu vai mediētā komunikācijā mazākuma pozīcijas pārstāvji bailēs no izolācijas izvairās izteikt savu viedokli. Tādējādi vairākuma viedoklis, kas tiek atklāti un skaļi pausts, acīmredzamu domstarpību trūkuma dēļ iegūst dominējošo stāvokli. Skaļa viedokļa paušana no vienas puses un klusums no otras puses rada klusuma spirāli. Tās veidošanās parasti saistīta ar pretrunīgām un sarežģītām problēmām, kas izraisa emocionālu attieksmi un morālas dilemmas (aborti, lauksaimniecības subsīdijas u. c.). Jautājumi, par kuriem sabiedrībā valda vienprātība, neizraisa klusuma spirāli.

Klusuma spirāles veidošanās procesā liela nozīme ir plašsaziņas medijiem, jo to sniegtā informācija palīdz auditorijai gūt ieskatu, kuras pozīcijas par sarežģītiem jautājumiem pārējā sabiedrība atbalsta un kuras noraida. Tādējādi šī teorija uzskatāma par vienu no mediju efektu teorijām.

Klusuma spirāles teorija sākotnēji izmantota sabiedriskās domas par politiskiem jautājumiem un politiskās komunikācijas analīzē, ar tās palīdzību skaidrota sabiedrības attieksmes pret politiskām partijām vai politiskajiem līderiem izmaiņas. Teorijas attīstības gaitā tajā minētās likumsakarības izmantotas, lai atklātu sabiedrības viedokli par dažādiem politiskiem jautājumiem. Mūsdienās teorija tiek plaši izmantota, analizējot uzņēmumu un uzņēmēju reputāciju, zīmolu popularitāti un uzticamību, kā arī pretrunīgu sabiedriski politisku jautājumu izpratnei. 21. gs. teorijas izmantotās pētījumu pieejas ir pielāgotas tīmekļa komunikācijas analīzei, piemēram, sociālās tīklošanās platformu vai digitālo mediju komentāru vides diskusiju gaitas izpratnei. [Rožukalne : https://enciklopedija.lv/skirklis/117044-klusuma-spir%C4%81les-teorija]

Klusuma forma

Dzejas krājums „Klusuma forma” (2019) ir dzejnieka Jāņa Vādona trešā grāmata. Jaunajā krājumā iekļauti 2014.–2018. gadā sarakstītie dzejoļi, kas ļauj atpazīt J. Vādonam svarīgo tēmu turpinājumu un saskatīt arī vairākas pārmaiņas autora poētikā. Grāmatas struktūra veidota trīs daļās. Ievērojamu grāmatas daļu veido cikli, kuros ir 4 līdz pat 14 dzejoļi, tie ne tikai kļūst par būtisku grāmatas saistvielu krājuma organizācijas ziņā, bet arī mērķtiecīgi veido un izvērš saturu. Viena no nozīmīgākajām jaunajām tēmām ir attiecības ar bērnu. J. Vādons turpina t. s. stāstošās dzejas stilu. Nozīmīgs, daudzveidīgs krājumā ir klusums. Dzejā ieskanas arī privātāki motīvi; tiešu un netiešu sasauksmju ar laikmeta un mūsdienu cilvēka aprisēm nav daudz; drīzāk meklējumi ir vispārīgās telplaika teritorijās. [Sagatavots pēc: Ostups : https://www.janisroze.lv/lv/gramatas/dailliteratura/latviesu-originalliteratura/ dzeja/klusuma-forma.html]

●

2019. gada 16. un 17. augustā Liepājā notika pirmais „Klusuma festivāls”, kura apmeklētāji tika aicināti baudīt mierīgu atmosfēru un izvairīties no mobilo telefonu un alkohola lietošanas.

„Klusuma festivāls” notika gan jūras krastā, gan aizsargātā teritorijā – priežu ieskautajos Dienvidu fortos. Apmeklētājiem bija iespēja klausīties akustiskus muzikālos priekšnesumus, piedalīties dažādās darbnīcās, nodarbēs un meditācijās, kā arī vienkārši baudīt klusumu un mierpilnu atpūtu. [Sagatavots pēc: Raita : https://nra.lv/izklaide/289184-klusuma-festivals-uz-ieksupverstu-mieru.htm]