Tradicionālā transkripcija

[klc]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[kleːːʦ]


[k] – nebalsīgais troksnenis

[l] – ’skanenis’.’]

[ē] – garais, šaurais patskanis

[c] – nebalsīgais troksnenis

 

Vienzilbes vārds.

Ortogramma – ē, ts.



klēt-sakne, vārda celms

-sgalotne




klēt-s+apakš-a

klēt-s+augš-a

klēt-s+durv-is

klēt-s+priekš-a

klēt-s+virs-us




klētspatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, sestā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

klēt-s

klēt-is

Ģ.

klēt-s

klēš-u

D.

klēt-ij

klēt-īm

A.

klēt-i

klēt-is

I.

ar klēt-i

ar klēt-īm

L.

klēt-ī

klēt-īs

V.

klēt-s!

klēt-is!


N. Roberts KlētsD. Robertam Klētim


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsKādreiz katrā lauku sētā bija klēts.

2) izteicēja daļa – Tā senā būve ir klēts.

3) galvenais loceklisKalpu klēts.

4) papildinātājs – Vecajai klētij ir caurs jumts.

5) apzīmētājsKlēts atslēga atrodas pie saimnieces.

6) apstāklisKlētī glabāja labību, kā arī dažādus darbarīkus un saimniecības piederumus.



klēts augša, klēts atslēga, klēts durvis, klēts priekša

 

graudu klēts, labības klēts, maizes klēts

 

liela klēts, veca klēts

 

celt klēti



klēts, klēts, dsk. ģen. klēšu, s.

Labības noliktava; ēka dažādu lauksaimniecības ražojumu vai mantu glabāšanai. 

Labības klēts. Savest, sabērt ražu klētī. Klēts apcirkņi.

Maizes klēts pārn. – saka par auglīgu novadu, valsts daļu, kas apgādā ar labību citus novadus. 
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 509]

 


klēts, klēts, dsk. ģen. klēšu, s.

Lauksaimniecības celtne graudu uzglabāšanai.

.. celtnieki ekspluatācijā nodeva vēl vienu modernu graudu kalti un klēti .. Zvaigzne 73, 17, 2.

Izžāvētās zāļu sēklas vislabāk uzglabāt sausās un labi vēdinātās koka klētīs .. Tērauds 1, 388.

// etnSaimniecības celtne lauksaimniecības produktu, tekstiliju uzglabāšanai.

Kalpu klēts. Klēts lievenis.

Dvīņu klēts – divas klētis zem kopēja jumta.

Rindu klēts – ēka, kurā zem kopēja jumta apvienotas vairākas klētis.

.. izveidojās atsevišķa celtne – klēts, zemnieka saimniecībā saražoto pārtikas līdzekļu, apģērbu un dažu iedzīves priekšmetu glabātava. Cimermanis 1, 72.

Klēts apakša – klētsapakša.

Klēts augša – klētsaugša.

Un kur tad klēts augša! Ar meža āboltiņiem tīnē, pār spāri pārsviestām pirts slotām, kaņepājiem .. Austriņš 2, 271.

Klēts priekša – klētspriekša.

Oļiņš nonesa sievu uz klēts priekšu pēc tam, kad viņa bij otrreiz noģībusi .. Kaudzītes l a, 35.

poēt. Maizes klēts – apgabals, kurā iegūst lielas graudaugu ražas.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


klēts kliets; magazeine
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]


kl¡ts, demin. kl¡tĩna. kl¡tis bi a z¥mìm sa`mu jùmtìm, lãgus nevar¡ja pa durìm ìeiêt, grìdas bi nùo tâdìm  badķĩšìm ùn kãtìm saliktas. ka bi  sàusa labĩba, ta nežâv¡ja, ta tik b¡ra  kl¡tîs.
[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe II 1978 : 92]


klēts – krātuve, labības krātuve


Arheoloģijā klēts.

 

Agronomijāklēts aprobācija, klēts raža.


UzvārdiKlētnieks, Klētniece.


VietvārdiKlēts kalns, kalns Alūksnes novadā, arī Madonas novadā; Klēts pļava, pļava Alūksnes novadā; Klētskalna Celmi, viensēta; Klētnieku senkapi, kapi Ogres novadā; Klētskalns, kalns Vidzemes augstienē.

 

ErgonīmiKlēts, zemnieku veikaliņš Rimi; Senā klēts, tautastērpu centrs Rīgā; Kuršu klēts, viesu nams Kuldīgā; Cēsu klēts, SIA; Klēts, Bēnes pagasta zemnieku saimniecība.


klēts, mantots vārds; lš. kl­tis, pr. clenan, kr. клеть (ssl. klě), bkr. kлець, ukr. клiть, bulg. клет, č. klec, p. kleć ‘t. p.’. Sens i-celma vārds (*klētis), iespējams, atvasināts no vārda celt. Vārda forma izveidojusies ar metatēzi: *keltis > *klētis. Metatēzē palikusi tā pati zilbes intonācija, un līdz ar to saknes patskanis kļuvis garš: –e`->-l¡-. Vārda klēts nozīme sākotnējā nozīme laikam bija ‘pacelta ēka’.

Pēc vienas versijas kr. клеть u. c. slāvu vārdi var būt aizgūti no baltu valodām (resp. lietuviešu valodas) vai (ja ě < oi) izveidojušies patstāvīgi no ide. saknes paplašinājuma ar i (*kloi- > *klě). Dažās slāvu valodās ir paplašinājusies un variējusies vārda nozīme (arī ‘dzīvojamā māja, kūts, šķūnis, istaba’ u. c.).

Pēc Georgijeva uzskata, vārda pamatā ir ide. *lei– ‘liekt, liekties, balstīt’ vai pēc Meheka ide *klēu– ‘kāsis, līks koks; saspiest’. Vēl pēc cita uzskata (Trubačovs) lietuviešu vārds (līdz ar to arī latviešu klēts) aizgūts no sl. *klě.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 403]


angļu – barn; granary

baltkrievu – клець

čigānu – pirali

grieķu – σιταποθήκη

igauņu – ait

itāļu – fienile; granaio

krievu – клеть; кладовая

latīņu – horreum

lietuviešu – klėtis; svirnas

lībiešu – āita

poļu – stodoła

somu – aitla

ukraiņu – сарай

vācu – der Getreideboden; der Kornboden; der Schüttboden

zviedru – kornbod



Ja būs klētī, tad arī būs kabatā.


Lai peles klētī maisu neēstu, tad klēts ir jāizslauka Mārtiņa rītā priekš saules lēkšanas.

 

Vakarā gulēt ejot, vajag klēts durvīm aizmest krustu priekšā, jo tad zaglis neielauzīsies klētī.

 

Ja jaunā klētī, kas tikko uzbūvēta, ieiet pirmo reizi ar maizi vai labību, tad klētī dzīvos daudz peles.

 

Kad saimniekam sapnī izput klēts atslēga, tad nomirst sieva, saimniece.

 

Veca gada vakarā jāizslauka istaba. Mēsli jāiznes laukā un jāizber aiz klēts. Pašam jāuzkāpj mēsliem virsū un jāklausās, uz kuru pusi suņi ries, – uz to pusi būs jāpāriet dzīvot.



Meita klētī, bize ārā. – Atslēga.

 

Zaglis klētī, bārda laukā. – Atslēga durvīs.

 

Raibs kaķis zem klēts. – Līdaka zem ledus.

 

Pakulu klētiņa, linu atslēga. – Maiss.

 

Kalējs kaļ paklētī. – Sirds.


Rudenī bagāts, pavasarī nabags. – Klēts.

 

Bagātniece pagalma malā. – Klēts.



Taujā, māte, gudru vīru,

Netaujā rudzu klēts;

Daža laba rudzu klēts

Gudra vīra galviņā. [LD 12373-0]

 

Kur mēs veltes glabāsim?

Klētī rūmes nevaidās,

Klētī rūmes nevaidās,

Sētmalī cūkas rok. [LD 25369-4]

 

Žurciņš asti kustināja

Pie bajāra klēts durīm;

Pilna klēts miežu, rudzu,

Ne graudiņu nedabūja. [LD 31246-0]

 

Līgaviņa mūža raud,

Kāda mūža vēl vajaga?

Klētī rudzi, klētī mieži,

Stallī bērais kumeliņš. [LD 22758-0]

 

Saulīte māmiņa,

Ko dari klētī?

Sudrabus sijāju,

Pūrā beru. [LD 16566-0]

 

Šņākdami, krākdami

Vedēji nāca;

Mūs’ māsa lēkdama

Klētī bēga. [LD 16203-0]

 

Meteni, meteni,

Kur liki pīrāgu?

Klētī plauktā,

Krustiņš virsū. [LD 32218-0]

 

Kur gul ziemas svētki

Atnākdami?

Miežu, rudzu klētī

Apcirknī. [LD 33274-0]

 

Trūcin trūka tev, māmiņ,

Trūkst trijās vietiņās:

Trūkst kūtī, trūkst klētī,

Trūcin trūka maltuvē:

Kūtī govu, klētī pūra,

Malējiņas maltuvē. [LD 18379-17]

 

Dod, māmiņ, tautiņās,

Nu pašā laiciņā:

Klētī grīda ielīkusi

Mana pūra vietiņā. [LD 7731-1]

 

Kur tautās tādas lustes,

Kā manos brālīšos?

Klētī bungas, namā kokles,

Istabā pijolītes. [LD 23972-0]

 

Kam man iet tautiņās,

Ka man trūka bāliņos?

Klētī maize, kambarī,

Namā salds alutiņš. [LD 23957-1]

 

Darāt, tautas, augstu klēti,

Augstas klēts pažobeles:

Augstu radu mūs’ māsiņa,

Augstu nesa vaiņadziņu. [LD 24221-0]

 

Pieci sirmi auzas ēda,

Staļļa grīdu kapādami;

Piecas meitas klētī dzied,

Vilnanītes locīdamas. [LD 13812-0]

 

Dēlu māte bēdājās,

Kur būs ņemti vedekliņu;

Meitu māte pasmējās,

Klētī sagšas locīdama. [LD 23600-0]

 

Dod, māmiņa, to meitiņu,

Kas ik dienas ganos gāja,

Tai pūriņš kaudzītēm,

Klētī grīda ielīkuse. [LD 7592-0]

 

Ko domā, kalpa puisi,

Kur tu liksi līgaviņu?

Ne tev klēts, ne istabas,

Kur nolikt sievas pūru. [LD 11979-1]

 

Sen slavēja tautu dēlu

Pa vāciski dzīvojam:

Klētī gulta zīda deķi,

Sniedžu spalvu spilventiņi.

Nu atnāču, nu atradu

Salmu maisu gultiņā. [LD 24864-0]


Gudrais vagars

Vienam lielkungam bijis vagars, kas vienmēr gribējis kungam iztapt un katra kunga priekšlikuma galā teicis: „Es ar tāpat domāju, kungs.”

Kungs nodomājis, ka tas vagars ir liels muļķis. Lai par to pārliecinātos, viņš kādu rītu teicis uz vagaru: „Zini ko? Iesēsim labāk laukā tepat aiz muižas putraimus, lai rudenī mums nebūtu putraimi jātaisa.”

„Es ar tāpat domāju, kungs,” atteica padevīgais vagars, bet patiesībā vis tā nedomāja. Viņš paņēma miežus un iesēja tos tai laukā. Kungs nodomāja: „Nu nekas, lai viņš sēj putraimus, rudenī es viņu par aplamu darbu aizdzīšu.”

Otrā rītā viņš pasauca atkal vagaru un teica: „Nu, ko domā? Izvārīsim kartupeļus un iestādīsim, lai mums rudenī nebūtu jākavējas ar vārīšanu.”

„Es tāpat domāju, kungs,” sacīja vagars. Viņš vis tā neizdarīja, bet paņēma kartupeļus un iestādīja tos. Kādu citu dienu kungs, iedams ar vagaru gar zivju dīķi, sacīja: „Kā būtu, ja tu to ūdeni sasildītu, lai tās zivis izvārās, tad mēs tās varētu paņemt vienmēr, kad vajag.”

 „Es tāpat domāju, kungs,” viņš atbildēja pa vecam, tomēr tā nedarīja.

Rudenī, kad mieži bija nopļauti, vagars aizveda tos uz sudmalām, lika uztaisīt putraimus un nolika klētī, bet kartupeļus lika aizvest spirta dedzināšanai.

Nu kādu dienu kungs iesauc to pie sevis un domā, ka nu varēs to atlaist, jo nekas jau nebūs paaudzis. Kad kungs prasa, kur nu ir putraimi, vagars atbild: „Klētī, kungs, ir maisi ar putraimiem.”

„Kur ir kartupeļi?”

Klētī ir, kungs, mucas ar spirtu, par tām jau būs diezgan laba nauda.”

Kungs nu redzēja, ka viņa vagars nav vis tik dumjš, kā bija to domājis, un tādēļ ar neatlaida. Tātad izrādījās, ka viņi abi bija vienlīdz gudri.
[LTP 1989 : 242–243]


Kā radies kaķis, žurka un blakts

Reiz dzīvojis kāds nabaga vīrs. Patlaban bīš siena laiks. Vīrs pabeidzis papuvi art, paņēmis savu nodzīto zirdziņu un vedis uz aploku, lai tas tur atpūstos, ka atkal var strādāt. Aplokā laizdams, vīrs iesitis zirģeļam ar apaušiem (iemauktiem) pa muguru, sacīdams: „Tagad tu man neesi vajadzīgs. Ej līdz siena laikam kaut pie velna!” Aplokā bīse liela zāle. Zirgs dzīvojis un uzbarojies brangs. Kādu dienu vīram ievajagas zirga. Šis, savus vārdus aizmirsis, paņem apaušus un iet pēc zirga. Kā šis nu grib zirgu laukā vest, tā trīs vīri priekšā: „Kur tu vedīsi mūsu zirgu?” „Kā – jūsu,” bļauj vīrs pretim, „pats te viņu ielaidu un arī aizvedīšu!” – tā vīrs. „Ielaidi jau gan, tas jau tiesa, bet ko tu pie laišanas tiki teicis? Vai neatvēlēji velnam? Mēs tie esam.” Vīrs sprungās. Bet darīt nu neko nevar. Vīrs sāk lūgties, lai tak neņemot nost zirgu. Nu velni arī ar mieru, bet tad vīram jādod šovakar, kad visi guļ, klētī vakariņas. Vīrs ar mieru. „Cik tad šie nu daudz apēdīs? – tā viņš nodomā. Pienāk vakars. Visi jau aizgājuši gulēt. Vīrs sēd viens pats klētiņā un gaida velnus. Vīrs uz galda uzlicis kukuli rupjas maizes, bļodu bieza piena un bļodu rūguša piena.

Tā ap pusnakti velni klāt gan. Pirmais apskatās un, ieraudzīš ēdamo, bļauj: „Man vaj’ga viena vērša priekš gaļas!” – „Man atkal tovera ar asinēm!” – tā otrs. „Bet man pūra ar miltiem!” – tā tas trešais. Bet vīram nav ne miltu, ne gaļas, ne asiņu. „Nu tad sataisies uz nāvi! Mēs tevi pašu apēdīsim!” – tā kliedz velni. Gan nu vīrs grib krist uz ceļiem un lūdzas, bet šie tik taisās ēst. Te uzreiz atveras durvis un parādās vecs vīriņš. Velni nu gan grib šmaukt lapās, bet vecais stāv durvīs un saka: „Jūsu vēlēšanās piepildīsies: tam velnam, kurš prasīja vērsi priekš gaļas, jāpaliek par kaķi uz laiku laikiem. Tad viņš varēs ēst, cik patīk.” Tūliņ pirmais velns paliek par melnu kaķi un uzskrien uz klētsaugšas. – „Tam velnam, kurš prasīja miltus, jāpaliek par žurku un laiku laikiem. Tad viņš varēs miltus ēst uz laiku laikiem.” – Tūlīt velns pārvēršas par žurku un paskrien zem klēts grīdas. „Tam velnam, kurš vēlējās toveri ar asinēm, jāpaliek par blakti, kurš tad varēs asines sūkt, cik tīk.” – Tūliņ trešais velns pārvēršas par blakti un ielien sienas šķirbā. Tāpēc arī blaktis tik nejauki smirdot, ka esot radušās no velna. Klētiņā palicis nabaga vīrs un Dievs. Vīrs kritis ceļos aiz pateicības, bet Dievs viņu pacēlis un teicis, lai tikai vairāk nepieminot šā ienaidnieka vārdu.
[LTT 1991 : 388–389]


Saimnieks noķēris čigānu klētī un priecājas par to. Bet čigāns saka: „Tas nav nekāds brīnums čigānu klētī noķert, bet noķer čigānu krūmos.”

Saimnieks saka: „Es tādus septiņus čigānus noķertu, ne tikai tevi vienu.” Saimnieks palaiž čigānu, lai šis skrien. Čigāns saka: „Ķeri nu čigānu krūmos, kad nemācēji noķert klētī!” – un laižas prom.


Lauku sētā nozīmīga saimniecības ēka bija klēts, kuras plānojums un izmantošana Latvijā bija visai dažāda. Klētī glabāja graudus, miltus, maizi, sieru, gaļu, apģērbu, vilnu, linus, bet siltā gadalaikā to izmantoja dzīvošanai.

Klēti parasti būvēja sausākā vietā un uz augstākiem pamatiem, lai tādējādi to paceltu virs zemes un radītu zem grīdas gaisa plūsmu, kas telpu pasargā no mitruma un sasmakuša gaisa.

Līdz 19. gs. visā Latvijā, īpaši Vidzemē un arī Latgalē, dominēja nelielas vientelpas klētis, turklāt tās bija paredzētas katra savai vajadzībai (graudu, drēbju, ābolu, medus klēts utt.). Katrai telpai bija savas durvis, kas noslēdzamas dzelzs atslēgām. Izplatītas bija arī tā sauktās dvīņu klētis, kad zem viena jumta atradās gan graudu, gan arī drēbju klēts. Kurzemes un Zemgales lielākajās zemnieku sētās sastopamas arī rindu klētis. Tajās zem viena jumta apvienotas ne tikai graudu un drēbju klētis, bet arī puišu un meitu klētis utt. Zvejnieku ciemos celtas īpašas klētis zivju un zvejas piederumu glabāšanai.

Latviešu lauku sētā klēts ir vienīgā ēka ar izteikti dekoratīvām iezīmēm – durvis tika nostiprinātas ar grezniem kalumiem, vērtņu ārpusi klāja rombveidā vai skujiņā likti, nereti krāsoti dēlīši.

Drēbju klētī stāvējuši drēbju skapji, pūra lādes, gatavās drēbes kārtas arī uz vadžiem pie griestu sijām. Maizes klētī bijuši ierīkoti vairāki apcirkņi labībai. Milti, zirņi, kaņepes un putraimi glabāti tīnēs, kastēs, kubulos. Pie sijas kabināta žāvētā cūkgaļa.

Klētis celtas guļbūvē – no abpusēji aptēstiem baļķiem ar stūra savienojumu gludajos pakšos (īpaši Kurzemē) vai no apaļbaļķiem ar krusta pakšiem. Jumta forma lielākoties atbilda konkrētā novada celtniecības tradīcijām.

Uz klēts parasti glabāts sevišķi smalks agri pļautais un bez lietus novāktais tā sauktais ,,teļu siens”. Vasaras laikā klēts augšā gulējuši kalpu puiši.

Saskaņā ar senu paražu klēts pamata pakšos bija iecirsti krusti un krustos ielikti sēra gabaliņi, lai novērstu ēkai ugunsbriesmas, pērkona spērienus, zagļus un daudzas citas nelaimes. Pie vienas klēts durvju sliekšņa piesists vecs zirga pakavs. Arī tas tur likts, pamatojoties uz seniem ticējumiem – kā bagātas ražas un dzīves labklājības nesēja zīme.

Kurzemē un Zemgalē izteiksmīgākā klēts daļa bija lievenis; dažkārt lieveni rotāja pat izgrieztas margas.

Vasarā klēts bija puišu un meitu iemīļota satikšanās vieta. Nodibinoties jaunajai ģimenei, kāzu naktī klētī guldināja jauno pāri. Guldinot jaunlaulātos, kā arī nākamajā rītā tos modinot, klētī notika dažādas simboliskas izdarības. Dažādas izdarības ar klēti saistījās, arī izvedot no tās līgavas pūru vai līgavaiņa klētī ievedot jaunās sievas pūra tīni vai lādi. Nereti klētī kāra šūpuli jaundzimušajam.

Klēts vēsumā pēdējās atvadu dienas pavadīja arī no dzīves aizgājušais saimes loceklis.
[Sagatavots pēc: Latvijas Enciklopēdija III 2005 : 391–392; Cimermanis 1969 : 72–80]



***

 

Vēsos rudens novakaros

Spoki lasīties mēdz baros.

 

Vecās klētīs, tukšās rijās

Šausmu ēnas kaktos vijas.

 

Soļi čab, un čuksti skan,

Tas ir tiešām baigi gan.

 

Viens tāds spoks, kad gulēt gāju,

Noslīdēja man gar kāju

 

Un zem gultas, trakas lietas,

Atrada sev mājas vietu.

 

Protams, miera man vairs nav –

Spoks zem gultas tup un ņaud. [Paukšs 1987 : 68–69]

 

 

Atstāta māja

 

Caur biezokņiem tik var šai mājā kļūt,

Kur vecos kroņos, pakārtos gar sienu,

Un istabās un vāzēs vēl arvienu

Sensenu dienu rožu smaržu jūt.

 

Bet šinīs istabās vairs nesajūt

Bez ēnu kustēšanās it nevienu:

Tie saiminieki vecie kādu dienu

Ir tālos ciemos devušies varbūt.

 

Snauž viņu rijas, laidari un klētis,

Un istaba, pār kuru zarus plētis

Koks salapojis, daudzu dienu draugs.

 

Tik jasmīns smaržo saules staros baisos

Un tālāk pārpilns zāļu čaukstiem lauks,

Un cīruļi un padebeši gaisos. [Virza 1991 : 99]


Kājas Anneli aiznes, kur tā nekad vēl nav bijusi, tālu, tālu. Aiz klētīm, aiz dārza, kas viņai vairs daļas! Nu jau viņa pat aiz rijas. Jaunais rudzu lauks aizpeld viļņodama kā zaļa upīte. Lai viņš peld. Annelei jābēg.
[Brigadere 1993 : 11]

 

Pagalmā izgājis, Gustiņš pa paradumam uzmeta bažīgu skatienu caurajam klēts jumtam. Šovasar, par laimi, maz lija, cik samirka, tik izkalta, bet, kad nāks rudens lietavas un ziemu sniegs gulēs uz klētsaugšas… Klēts Gustiņam bija žēl, siena šķūnīša ne, lai gan arī tam jumts pagalam. [..]

Lai šķūnis pūst! Klēts, tās žēl. Tā pieredzējusi visu labumu, cik šajā mājā bijis. Pelnu zeme, gāz mēslus, cik gribi, apēstu arī vairāk, nekā bija, un diez vai tos pauguros priekšzīmīgu ražu dotu. Uz lielu bagātību viņi ar tēvu, klēti celdami, nebija cerējuši. Pieci uz seši metri – lai nestāv tukša, tik daudz baļķu nebija, lai bez vajadzības ķēzītu. Vilma gan sodījās, ka tāda būdeļnieku klētiņa vien būšot, pilna vai patukša, kas no ārpuses redzēšot. [..]

Gustiņš apsēdās uz klētspriekšas baļķiem, kas gandrīz vai skāra zemi, tik dziļi iegrimuši pamata akmeņi visos četros stūros. Toreiz, kad tēvs klētī gulēja savas pēdējās dienas virs zemes, klētspriekša vēl bija taisni sēdēšanas augstumā. Jā, toreiz Gustiņš akurāt te sēdēja. Piecpadsmit gadu viņš bija dzīvojis ar tēva padomu, un nu, kad mūžs jau pāri pusei, vajadzēja sākt dzīvot ar savējo. Ja tēvs tik pēkšņi nebūtu nomiris, nenoteicis, kas un kā tālāk darāms, tad varbūt Vilma vīra apjukuma brīdī nepaspētu sagrābt grožus savās rokās. Gustiņš attapās par vēlu… [..]

Vecītis cēlās, vēlreiz atskatījās uz klēti un nodomāja, ka arī viņš tur savā reizē gulēs, bet kā tad varēs, ja uz zārka pilēs ūdens vai snigs sniegs? Pavasaris un rudens – tas jau veciem tas mirstamais laiks… Jāuzliek jauns jumts, tik daudz viņam par sevi jāpadomā. Klēts noderēs arī tiem, kas te pēc viņiem dzīvos, vai nu tā īsti būs, ka neviens neienāks, māja ir stipra. [..]

Vecais vīrs paņēma no klētspriekšas divzaru dakšas, pārlika pār plecu un pāri ganību kalnam aizslāja uz sokliņu. [Svīre 1979 : 61–63]

 

Nekur tālu es [Elziņa] gan neaizskrēju, un visa mana ceļošana aprobežojās ar ceļa gabalu jeb, labāk sakot, mazu taciņas gabaliņu, kā norautu pavediena gabaliņu, no istabas uz klēti un no klēts uz istabu. [..]

Ceļa mērķis, klētis pašas, arī man atvēra daudz neredzētu lietu, tās bija īsts mantu kambaris kā citkārt faraonu piramīdas. Tolaiku saimniekiem uz laukiem bij visiem vienādas klētis. Tās pastāvēja no mantu un labības klētīm zem viena jumta, kurām galā vēl pieslējās trešā, mazākā piebūve, kalpu klētis. Mantu klētī pa lielākai daļai glabājās skapji ar drēbēm un to pa vasaru izlietoja arī kā dzīvojamo istabu, tādēļ ka tur valdīja patīkams vēsums. Skapji atvērās man tikai tad, kad māmiņa izvēdināja drēbes [..]. [..]

Ar to bij klēts saturs izsmelts; otra klēts, kur glabāja labību, patlaban bij tukša, un apcirkņi bez satura rēgojās ar atvērtām mutēm kā putni ligzdā, gaidīdami barību. [Aspazija 1968 : 136; 139]

 

Klētis. Tā bija vesela ēku grēda, pamazām sabūvēta vienā laidā.

Galā, pie pašiem laidara vārtiem, bija saimnieku jaunā klēts. Pie tās pakša mazi, glīti vārtiņi. Pa tiem varēja gar klēts galu ieiet saimnieku kāpostu dārzā [..].

Saimnieku jaunajai klētij bija augsta paklēte. No dārza puses tajā varēja ielīst pat liels cilvēks, bet tur jau nebija nekā, ko meklēt.

Priekšā bija prāva nojume un tikpat liela klēts priekša ar grīdu. Durvīm pretim gulēja liels, balts akmens. Tam blakām brūngans, mazāks akmens. Tās bija trepes, pa kurām pat bērns varēja tikt uz klēts priekšas un tad iekšā klētī.

Klēts priekšas viens gals tika aizsists ar dēļiem no apakšas līdz pat jumtam. Tā bija būda suņiem. [..]

Iekšā klēts bija skaistāka par istabu. Varēja pat durvis aiztaisīt, ja gadījās vējš pretim, – mazs lodziņš deva tik daudz gaismas, ka varēja redzēt pat grāmatu lasīt. Pa šo lodziņu varēja pārredzēt visu sētsvidu un istabas durvis.

Klētij bija grīda un stipri dēļu griesti. Nevērtīgākās un mazāk vajadzīgās mantas visas glabājās augšā, uz kraškas. Lejā bija tikai galds, skapji, gultas, saimnieces pūra lāde dzelzīs kaltiem pakšiem. Uz vāka tai bija uzkrāsota zila roze piecām lapām. [..]

Klētij blakām bija mazs vāgūzītis, soļi pieci plats aizgaldiņš. Ja kādreiz tajā iestūma goda ratus, tad tikko varēja vairs garām aizlīst, kad gāja pie miltu tīnes.

Tad nāca kalpu klēts. Tai nebija kārtīgi aiztaisītas kraškas. Pār sijām bija tikai šķērsām pārliktas dažas kārtis, uz kurām tad stāvēja sasviestas dažādas darba lietas: kūlīšos sasieti grābekļi, sakumi, dakšas, izkaptskāti. Tur arī gulēja tukši dzijas kreķīši, audekla skalu buntes un nīšu kociņi. Izkaptis bija aizbāztas aiz spāres augstu, tā ka kātu galus tikai paši vīri varēja aizsniegt.[..]

Kalpu klētij bija divkārša grīda. Vispirms no vienas vietas nolikti apaļi koki, tad šķirbas piedzītas ar māliem un nolīdzinātas. Bet ar laiku šis klons bija izslaucījies un grīdā radušās daudzas šķirbas. Nu vējš līda no paklētes klētī un reizām arī no klēts paklētē – kā tam kuru reizi patikās. [..]

Gar sienām stāvēja dažādas lādes, tīnes, skapji un skapīši. Pa starpām dažādi toverīši, kastītes, kubuliņi, vanniņas, muldas, baļļas un spaņņi [..].

Sienās bija daudz vadžu un uz tiem sakrauti šķieti, nītis, skali. Uz šiem pašiem vadžiem karājās sukātu linu grīstes, pastalu auklu buntes, dzijas gabali un kulēs sabāzta vilna. Vēl tur karājās dažādas ārstniecības zāles, sasietas kūlīšos: bišukrēsliņi, sausie aši [..].

Klēts vidū pie zemes stāvēja, uz klucīšiem un bluķīšiem sakravāti, dažāda lieluma un dažāda tīruma pilni maisi un kules. Rudeņos tie aizņēma gandrīz visu klēti. [..]

Pie kalpu klēts pienāca saimnieku labības klētiņa. Tajā nekas cits nestāvēja kā tikai labība lielos, jau reizā ar klēti uzbūvētos arodos. Katrai labībai bija savs arods. [..]

Tā kā klēts bija taisīta bagātos gados, tad arodu bija par daudz. Ar labību tos nekad nevarēja piepildīt, tāpēc dažā stāvēja linsēklu pelavas, dažā izkulstīti un jau pārdošanai sasieti lini. Kaņepes, pupas un zirņi tika glabāti sevišķās kastēs.

Labības klētij kopā ar kalpu klēti bija izbūvēta tāda pat priekša kā saimnieku jaunajai klētij. Pat divi balsti bija iesprausti no jumta līdz baļķei. [..] Abu klēšu priekšā bija tāpat prāvi, gludi akmeņi trepīšu vietā. Uz tiem varēja labi drēbes kult. [Jaunsudrabiņš 1981 : 15–18]

 

Kad ievaicājos, kur lai mantu lieku, tad saimniece arī nezināja [..]

Tai brīdī iznāca no saimnieka istabas Aija. [..]

– Mūsu klētī taču vietas diezgan, – Aija teica. – Vai tad šim kumode vai skapis?

[..] Aija skrēja uz ratiem, pakampa manu lādīti klēpī un devās uz klēti. Es paņēmu aizsaini un steidzos viņai pakaļ.

Klēts bija liela, gludu grīdu. Viducī nekā nebija, varēja kaut vai dejot. Pie dibensienas stāvēja plata gulta, pārsegta ar rupju palagu. [..]

– Šinī gultā, – Aija teica un uzsita ar roku uz čaukstošā pagalvja, – būs jāguļ jums abiem ar Jozu. Kalpu klētis mums tādas maziņas, kaut gan divas ir. [Jaunsudrabiņš 1982 : 19–20]

 

Istabas, ko sildīja saule un krāsnis, tagad bij tukšas, jo visi pārgāja dzīvot klētīs, kur gaisma ietika tikai pa durvīm. Guļot klēšu tumšumā, pusdienās varēja dzirdēt, kā saules stari staigā pa baļķu sienām [..]. Te ļaudis gulēja, sen pazīstamu un radniecīgu smaržu apdvesti, kas nāca no vaļējām miltu tīnēm un graudu maisiem. Visapkārt gar sienām karājās viņu darba rīki, koka divzaru un trejzaru sekumi, grābekļi un daudzas citas lietas, kuru taisīšanas mākslu viņi bij iemācījušies no tēviem. [Virza 1991 : 49–50]


ANDRS. Kas mums par to!

Lai irst, lai grūst!

Ja viņiem nevajag, kas mums!

Bet mēs to ilgāk nevaram vairs ciest,

Ka mūsu māja kļūst par nabagmāju.

MADIS. Jā gribētos gan citādi man arī.

Klau, brālīt, paklausies…

Es rijā vecajā, kas sen jau sagruvusi,

Reiz spēlējoties arklu atradu

Un viņā iejūdzos, un vienu vagu,

Tik vienu vagu grūti uzplēsu.

Un klētī arodā bij viena sauja graudu.

Tos iesēju! Nemaz jau nevar redzēt.

Tik pats es zinu, ka starp nezālēm

Aug viena sauja manis sētu kviešu.

[..]

MADIS. Viss tiešām neglīts apkārt, nemīļš.

Jau taka aizaugusi ir uz klēti.

Drīz iebruks jumts…

MIĶELIS. Kam jums tā klēts!

Lūk, galds – tā mūsu klēts!

Ņem, ēd, ko sirds tev kāro!

Rau, zostiņa, rau, šķiņķītis,

Rau, piens un medalus, un rieksti… [Zālīte 1996 : 31; 34]

 

ANTONIJA (smiedamās). Jāņa zāles lasīdami, Jāņa bērni izsalkuši un izslāpuši. Vajadzēs atspirdzināties. Es lūdzu uz klēti, uz lielo istabu un še pie mums (uz saimnieku galu rādīdama), kur kuram patīk. Pičuk, tu gādā, ka klētī nekā netrūkst… 

PIČUKS. Jā, saimniec…

ANTONIJA. Elīna mielos viesus lielajā istabā un mēs ar Aleksi savā galā. Nu, lūdzu, kur kuram patīk!

(Saime un viesi izdalās pa klēti, pa saimes un saimnieku galu. Kad skatuve tukša, tad tālumā dzird gavilējam un ar plinti reiz uz reizes šaunam. Šim troksnim piejaucas harmoniku un dziesmu skaņas. Viss diezgan vāji dzirdams. Par brītiņu no saimes gala iznāk Rūdis, apskatās visapkārt, iet un paķer lielo alus krūzi. Aiznes to ātri aiz klēts, Elīna iznāk un tuvojas galdam. Kārlēns iznāk no klēts.) [Blaumanis 1983 : 172]



Tenis bija diezgan neveiksmīgs saimniekotājs. [..] Daudzus gadus pēc tam, kad nekādas bodes vairs nebija, vienā „Ģērķēnu” klēts galā bija telpa ar platiem plauktiem, kādā stūrī stāvēja aprūsējušu govju ķēžu kaudze, kādas kastes ar lielām naglām, veci milzu svari. Manā laikā šo klēts galu dēvēja par „veco bodi”. Tagad saprotu, ka tās bija bēdīgas atliekas no izputējušās bodes Pilskrogā. Klētī turējās tādas īpašas smaržas. Atceros lielo atslēgu, ar kādu slēdza tā sauktās vecās bodes durvis. Tik parocīgi tā iegūla rokā un viegli slēdzās.
[Blaua 2009 : 49]



Edvards Grūbe Klēts (2010).


Talsu Lamekina klētiņa (1940). [http://www.zudusilatvija.lv/]

 

Cēsu pilsmuižas klēts (2010). [http://www.zudusilatvija.lv/]

 

Ķipēnu muižas klēts (2010). [http://www.zudusilatvija.lv/]

 

Liepas muižas klēts (2010). [http://www.zudusilatvija.lv/]

 

Balvu muižas klēts (2010). [http://www.zudusilatvija.lv/]



Latviešu tautasdziesma Ziedi, ziedi, rudzu vārpa.

 

Dziesma Mana mazā Lulū (Klētiņa). Vārdu un mūzikas autors Ilmārs Dzenis.

 

Latviešu tautasdziesma Jāņuvakars. E. Melngaiļa apdare.

 

Dziesma Ziemassvētki baltajās mājās. I. Zanderes vārdi, V. Pūces mūzika.

 

Dziesma Kad vēl puika biju es. A. Vintera vārdi un mūzika.


Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs ir viens no vecākajiem Brīvdabas muzejiem Eiropā (tas dibināts 1924. gadā). Uz muzeju pārvestas, uzstādītas un iekārtotas 118 senas celtnes no visiem vēsturiskajiem Latvijas novadiem – Kurzemes, Vidzemes, Zemgales un Latgales, kas datējamas ar laiku no 17. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta 30. gadu otrajai pusei. Muzejā ir atrodamas latviešu zemnieku, amatnieku un zvejnieku sētas. Visās apskatāma pastāvīgā ekspozīcija – sadzīves un darba priekšmeti, interjera iekārtojums, tie raksturo gan laiku un novadu, gan mājas saimnieku nodarbošanos.

No Kurzemes atvesta „Dižlīķu” klēts, tā ir raksturīga kuršu klēts, atvesta no Kuldīgas pagasta ,,Dižlīķu” mājām un uzstatīta Latvijas etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā 1932. gada vasarā. Klēts celta 18. gadsimta vidū. Ārdurvīs ar nazi iegrieztais, tikko saredzamais skaitlis ,,1767”, iespējams, apzīmē celšanas gadu. Klēti nojaucot, pamatnīcas pakšos atrada iecirstus krustiņus un tajos savukārt ieliktus no pīlādža koka darinātus krustveidīgi saliktus kociņus. Turklāt labības klēts āra sienas paksī iecirstajā krustiņā atrada arī mazu sudraba naudas gabalu. Krustu ieciršana pamatnīcas pakšos senos laikos bija ļoti izplatīta parādība – pastāvēja ticējums, ka tas novēršot uguns briesmas, zibeni, ļaunus garus.
[Sagatavots pēc: http://www.zudusilatvija.lv/]

 

Daugavas muzejā (atrodas Salaspils novadā, Doles salā) atrodas 1702. gadā celta klēts. Guļbūve ir vientelpa ar platu lieveni, kurā ir iebūvēta maltuve.
[Sagatavots pēc: http://www.redzet.lv/]

 

 

Tautas tērpu centrs „Senā klēts”

„Senajā klētī” ir iespējams aplūkot vairāk nekā 45 tautas tērpu izstādi. Tajā ir gan arheoloģiskie, gan etnogrāfiskie tautas tērpi no dažādiem Latvijas novadiem.

„Senā klēts” savu darbību sāka 1991. gadā, tā dibinātāja ir tautas daiļamata meistare Maruta Grasmane. Viens no centra mērķiem ir etnogrāfijas un tautas lietišķās mākslas popularizēšana gan Latvijā, gan ārpus tās robežām.

„Senās klēts” pastāvēšanas laikā Marutas Grasmanes vadībā ir zinātniski pētīti un atdarināti dažādu Latvijas novadu 45 tautas tērpi. „Senās klēts” arhīvā atrodami arī vairāki simti Latvijas novadu etnogrāfisko cimdu rakstu kopijas, kas apkopotas 2008. gadā.
[Sagatavots pēc: http://www.senaklets.lv/]