Tradicionālā transkripcija

[ķixzaka]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[cirzɑkɑ] 


[ķ] – nebalsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis

[r] – ’skanenis’.’]

[z] – balsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

[k] – nebalsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

 

Trīszilbju vārds.



ķirzak– – sakne, vārda celms

-agalotne




čūsk+ķirzak-a

krokodil+ķirzak-a

nakt-s+ķirzak-a

pērļ+ķirzak-a

plāt-ņ+ķirzak-a


ķirzak+galv+e




ķirzakapatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

ķirzak-a

ķirzak-as

Ģ.

ķirzak-as

ķirzak-u

D.

ķirzak-ai

ķirzak-ām

A.

ķirzak-u

ķirzak-as

I.

ar ķirzak-u

ar ķirzak-ām

L.

ķirzak-ā

ķirzak-ās

V.

ķirzak-a!

ķirzak-as!


Teikumā var būt:

1)  teikuma priekšmets Ķirzaka veikli paskrēja zem malkas grēdas.

2)  izteicēja daļa – Glodene ir ķirzaka bez kājām.

3)  galvenais loceklisLidojošā ķirzaka.

4)  papildinātājs – Draudzenes uzmanīgi aplūkoja pļavas ķirzaku, lai neaizbaidītu.

5)  apzīmētājsĶirzakas aste bija citādā krāsā nekā rumpis.



ķirzaku aizsardzība, ķirzakas aste, ķirzakas pārvietošanās, ķirzakas reģenerācija, ķirzaku sugas, ķirzakas taka, ķirzakas uzbūve, ķirzakas ziemošana

 

maza ķirzaka, milzu ķirzaka



ķirzaka, s.

Četrkājains rāpulis ar slaidu, zvīņām klātu ķermeni un garu asti, kuru spēj nomest.

Sila ķirzaka, pļavas ķirzaka. 
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 571]


ķirzaka, -as, s.

1. Zvīņrāpuļu kārtas dzīvnieks ar iegarenu ķermeni, diviem pāriem īsu kāju un garu asti, kuru aizsargājoties spēj nomest.

Sila ķirzaka. Pļavas ķirzaka.

Bezkāju ķirzaka – glodene.

Atšķirībā no zivīm ķirzakas galvu ar vidukli savieno kakls. Tāpēc ķirzaka var grozīt galvu .. Garā, galā šķeltā mēle, ko ķirzaka izbāž no mutes, ir taustes orgāns. Zooloģija 97.

Ķirzakas un glodene iznīcina kaitīgus kukaiņus .. Latvijas dzīvnieki 67.

Vairojoties ķirzakas dēj nevis ikrus, bet prāvas olas, no kurām izšķiļas pilnīgi attīstījušās mazās ķirzakas. Zooloģija 97.

2. dsk.; zool. Zvīņrāpuļu kārtas dzimta, kurā ietilpst slaidi dzīvnieki ar diviem pāriem īsu kāju un garu asti. 
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


ķirzakaškierzlots 
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


Zooloģijāacainā ķirzaka, Borneo bezausu ķirzaka, Broadleja plakanā ķirzaka, bruņu ķirzaka, buru ķirzaka, dārza ķirzaka, dzintara ķirzaka, Gajānas lavas ķirzaka, indeszobu Gila ķirzaka, indeszobu Meksikas ķirzaka, Ivisas sienu ķirzaka, Lejaskalifornijas bezkāju ķirzaka, lidojošā ķirzaka, Lilforda ķirzaka, milzu jostlastes ķirzaka, pļavas ķirzaka, ragainā kalnu ķirzaka, ragainā tuksneša ķirzaka, saules ķirzaka, sila ķirzaka, smilšu ķirzaka, Šreibera zaļā ķirzaka, tuksneša ķirzaka, viendzimuma pātagastes ķirzaka, rupjzvīņainā ķirzaka, kāpelējošā ķirzaka, lidojošā ķirzaka, čūskķirzaka, kaimanķirzaka, krokodilķirzaka, naktsķirzaka, pērļķirzaka, plātņķirzaka, sarkanā ķirzakgalve.


ķirzaka, mantots vārds; apv. ķirzaks. Pamatā ide *(s)ker- lēkt, lēkāt; griežoties kustēties, šūpoties.

No saknes *(s)ker- bijuši divējādi baltu atvasinājumi – ar ieskaņas s- un bez tās. Saknes redukcijas pakāpē ar ĝ paplašinājumā ide *kr-ĝ- > baltu *kirz- > *ķirz, no tā arī apv. ķirza, ķirzata, ķirzete, ķirzatis, ķirzaltis. 
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 476]


angļu  lizard

baltkrievu – яшчарка

franču  lézard

grieķu – σαύρα

igauņu  sisalik

krievu – ящерица

latīņu  lacerta

lietuviešu  driežas

lībiešu  sižāliki

poļu  jaszczurka

somu  lisko

spāņu  lagarto

ukraiņu  ящірка

vācu  die Eidechse

zviedru – ödla



Ja čūsku pārsit pušu, tad ķirzakas to salodē.

 

Ja kāds slikts cilvēks atnākot mājā un tur nospļaujoties, tad pēc viņa aiziešanas no viņa spļaudekļiem lienot kāds krupis vai ķirzaka, kas esot tā cilvēka izspļautais ļaunums.


[..] Muļķītis izgulējies grib otrā rītā agri jāt tūliņ uz mājām. Bet te viņš aiz dārza žoga redz divus pie ķerrām pieķēdētus vīrus zemi dzenam. Pie krodzinieka apjautājies, kas tie esot, viņš izdzird, ka tie viņam palikuši parādā un viņš tos paturējis par vergiem. Muļķītim iežēlojas par nabadziņiem, un viņš tos izpērk. Bet kādi nu viņam prieki un brīnumi, kad izpirktos pazīst savus abus vecākos brāļus.

 Visi trīs un iet reizē pie tēva uz mājām. Ceļā viņi apmetas mežmalā uz diendusu. Tikko muļķītis aizmidzis, abi brāļi klāt, nosit viņu, paņem brīnuma putnu un dodas uz mājām. Tēvs no priekiem nezin, ko darīt, kā abus gudros brāļus cildināt, un nožēlo, ka laidis muļķīti. Tas varbūt būs kādā purvā iekūlies un vairs nepārnāks. Vai tāds zin, kur viņš kāju liek, kur iet! brāļi vēl tēvam saka no savas puses.

Ķēniņam putns gan ir, bet tas acu gaišumu tomēr vēl nevar atdabūt: putns nedzied. Gan izdarās, izmēģinās visādi, bet kā nedzied, tā nedzied. Ķēniņš kā bijis, tā paliek neredzīgs.

 Nosistais muļķa brālis guļ mežmalā. Iznāk ķirzaka no čakšņiem un tik ilgi ložņā gar gulētāju, kamēr sāk līst tam mutē iekšā. Ķirzaka ielien, izlien, ielien, izlien, tā trīs reiz un tad aiziet prom. Muļķītis sāk kustēties, staipīties, žāvāties, kamēr ceļas augšā un iet arī uz māju pusi. Mājās neviens viņu vairs nepazīst. [..]
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

 

Vecos laikos Tomes pagasta Karstumu mājas saimnieka tēvs bijis liels burvis. Reiz krogā burvis piedāvājis kādam pazīstamam glāzi alus, bet tas nav alus dzēris, labi zinādams, ka burvis grib tikai ļaunus darbus darīt. Ka nu trīs reizes alus bijis piedāvāts un pazīstamais vīrs tomēr nav dzēris, tad glāzē parādījusies ķirzaka. Burvis nu tik paņēmis glāzi, izlējis alu ārā, nospļāvies un aizgājis.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]



Saruna

 

Lielā ķirzaka un mazais zalktis

saulē sildās,

lielā ķirzaka un mazais zalktis

sarunājas

gan par ziemu, kad bija jāguļ ilgi, ilgi,

gan par pavasari, kad bij ilgi

jāatmostas,

gan par vasaru,

kad uz silta dēļa

var sarunāties ilgi, ilgi. [Ļūdēns 1987 : 117]

 

 

perpetuum mobile

 

eņģeļi ir kā ķirzakas

norauto spārnu vietā

viņiem aizvien vēl ataug jauni [Briedis 2004 : 68]


Paps saka, ka mūsu divi strādnieki cilātu grigolku kā nieku, bet, rau, viņu vesels desmits – ir tad nevar lāgā pacelt! Ir gan tie iževici!

Jancis dažbrīd mēdza pārspīlēt savus paskaidrojumus – grigolka nav nebūt tik viegli cilājama: tas ir slaids, plakani notēsts baļķis, ko lieto pie plostiem un strūgām, tāpat kā stūri kuģiem un laivām.

– Viņiem laikam nav ko ēst, – Marčs noteica līdzcietīgi. – Nezin ko viņi ved strūgās?

– Ko kuru reizi: kviešu miltus, auzas, tabaku… Reiz, stāsta, te saplīsusi tabakas strūga – tabaka vien pastiepusies! Pakrastes saulītē tāpat ar kaltējuši. Tur nemaz nevar zināt, cik tabakas īsti bijis, bet pakraste bijusi visa pilna. No tā laika te nav vairs nevienas čūskas: visas vai nu apmirušas, vai aizbēgušas – tās nevarot tabaku paciest. Bet senāk viņu šite bijis milzum daudz – nemaz nedrīkstējis iet riekstot. Bērni jau ne zināt! Tagad te šaudās tikai ķirzakas – tās nekam ļauna nedara!

Marčs, kā likās, klausījās uzmanīgi drauga stāstījumā, bet īstenībā tā nebija.

Viņš domāja par daudz svarīgākām lietām nekā ķirzakas un tabaka: Marčs pūlējās sava noguruma cēloņus izdibināt. [Valdis 1992 : 36]



Parasti neparastā pļavu ķirzaka

Latvijas faunai ir piederīgi septiņu sugu rāpuļi. Sešas no šīm sugām pārstāv zvīņrāpuļus – čūskas un ķirzakas. No ķirzakām viena suga (glodene) ir bezkājaina, divām sugām kājas ir. Šoreiz iepazīstināšu ar vienu no kājainajām – pļavu ķirzaku (Lacerta vivipara). Tā Latvijā ir ne vien biežāk un plašāk sastopamā ķirzaka, bet arī biežāk un plašāk sastopamais visas rāpuļu klases pārstāvis. Vēl vairāk – pļavu ķirzaka ir visplašāk izplatītā jeb vislielākajā teritorijā sastopamā savas dzimtas suga pasaulē! Tās areāls aptver milzīgu Eirāzijas teritoriju – no Īrijas, Anglijas un Pirenejiem rietumos līdz Sahalīnai Tālajos Austrumos. No ķirzakām visaukstumizturīgākā suga – to apdzīvotā teritorija ziemeļos sasniedz kontinenta sauszemes robežu pie Ledus okeāna, kalnos – sastopama pat divarpus kilometru augstumā virs jūras līmeņa.

Pieaugušas pļavu ķirzakas virspuse pārsvarā ir brūna, ruda, dzeltenbrūna vai pelēka, un vienmēr tā vairāk vai mazāk redzami izraibināta. Nesen pasaulē nākuši ķirzacēni ir ļoti tumši – tumšbrūni, nereti pavisam melni un bez raibumiem, toties ar viegli metālisku zaigojumu. Augot mazās ķirzaciņas pamazām kļūst arvien gaišākas, uz muguras un sāniem viņām veidojas raksturīgais ornaments.

Pļavu ķirzakas neizceļas ar dižu augumu. Pieauguša rāpuļa garums nepārsniedz 15–17 cm, bet parasti tās ir mazākas – vidēji aptuveni 10–12 cm garas.

Pļavu ķirzaka, tāpat kā visi pārējie mūsu faunas rāpuļi, ir medniece – gaļēdāja. Viņa pārtiek no dažādiem nelieliem bezmugurkaulniekiem, kurus gaišajā diennakts periodā spēj noķert virszemē. Latvijas ķirzaku ēdienkartē pirmo vietu ieņem zirnekļveidīgie.

Pļavu ķirzakas ir labas peldētājas, nirējas, pat zemūdens skrējējas! Viegls plunkšķis, tad īss skrējiens pa gultni un ierakšanās zem noslīkušu lapu klājiena vai dūņās! Ne katrs apēst gribētājs būs gatavs mērcēties, lai turpinātu vajāt bēgli ūdenī. Ja tomēr aizbēgt un paslēpties neizdodas, ķirzakai vēl atliek cerība, ka uzbrucējs viņu satvers tieši aiz pagarās astes. Tad rāpulis, pagriežoties ap ķermeņa garenisko asi, savu asti pats nolauzīs, atstājot to lokāmies pārsteigtā uzbrucēja knābī vai zobos. Pašsakropļošanās jeb autotomija – dabas dots aizsarglīdzeklis. Zaudētā aste atkal ataugs, bet īsāka, citā krāsā un nepārkaulotiem skriemeļiem. Ja asti tikai aizlauž, tai blakus var izaugt otra aste. [Tīrmanis: http://www.videsvestis.lv/]

 

Abinieku nodaļā acis aiz brīnumiem plešas jo platas – vardes te ne tikai zaļas un brūnas, kā Latvijā esam raduši, bet zilas, raibas, ornamentētas, ar sarkanām acīm un dzeltenām pleznām. Pasaulē mazākā esot tikai septiņus milimetrus liela, bet milzu racējvarde, kuras dzimtene ir Āfrika, ir ap 20 cm liela pankūka. Kad tuvojas sausums, viņa var izstrēbt pat puslitru ūdens un, ierokoties dziļāk dūņās, mierīgi pārlaist dabas katastrofu. Šai ir asi zobi, tāpēc maltītē ēd peles, mazus putniņus, ķirzakas. Pasaulē lielākā ir goliātvarde – līdz pat 30 cm!
[Šaitere 2013 : 12]


Ķirzaka tiek uzskatīta par nāves simbolu, jo tā guļ ziemas miegu. Kristietības laikmetā dominēja pozitīvs vērtējums, ķirzaku attēloja uz gaismekļiem, vīraka kvēpināmajiem traukiem u. tml. Tāpat kā bite ķirzaka arī varēja būt dvēseles iemiesojums.
[Sagatavots pēc: Pijola 2006 : 102]


Sila ķirzaka

Sila ķirzakas ķermeņa garums (kopā ar asti) ir 15–20 cm. Aste ir garāka nekā rumpis ar galvu. Ķermeni klāj zvīņas. Ķermeņa mugurpuse ir pelēcīga vai brūngana ar melniem plankumiem, dažkārt – vienmērīgi brūna, pelēka un pat pilnīgi melna. Pavasarī pārošanās periodā tēviņam ķermeņa sāni un vēderpuse kļūst spilgti dzeltenzaļa. Mātītes vēderpuse ir gaiši dzeltena.

Sila ķirzaka ir sastopama dažādās sausās un saules apspīdētās vietās – mežu izcirtumos, skrajākos mežos, dārzos, parkos, dažādās nogāzēs un tamlīdzīgās vietās. Ķirzaka mājo vecās grauzēju alās un zemes iedobumos vai arī pati rok alas. Sila ķirzaka ir dienas dzīvnieks.

Latvijā sila ķirzaka ir sastopama visā teritorijā, taču nevienmērīgi un samērā reti. Tā ir retāka par radniecisko sugu – pļavas (jeb meža) ķirzaku.
[Sagatavots pēc: Lipsbergs, Kačalova, Ozols u. c. 1990 : 151]

 

Vairumam ķirzaku ķermenī atšķirama galva, aste, četras kājas, ārējās ausu atveres un kustīgi plakstiņi. Dažām ķirzakām kājas ir īsas vai to nav vispār. Vairumam ķirzaku katrai pēdai ir pieci pirksti.

Sastopamas arī tādas sugas, kurām nav acu vai ausu vai kurām acis sedz caurspīdīgas zvīņas, nevis kustīgi plakstiņi. Daudzas augsnē dzīvojošas ķirzakas ir aklas, bet virs zemes dzīvojošajām ir laba redze, tomēr krāsas spēj atšķirt tikai dažas ķirzakas.

Mēle var būt gan īsa, gan gara, parasti tā ir galā šķelta. Dažām sugām ir dakšveida mēle. Vairumam ķirzaku gar žokļu malām ir asi zobi.

Ķirzaku zvīņas parasti pārklāj cita citu. Tās ir lielas un gludas vai mazas, raupjas, līdzīgas kniedēm. Zvīņu forma un izvietojums var būt ļoti dažāds. Daudzām ķirzakām ir neregulāras zvīņas.
[Sagatavots pēc: Bērnijs 2003 : 400]