Tradicionālā transkripcija

[ķìrsis]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[cirsis] 


[ķ] – nebalsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis

[r] – ’skanenis’.’]

[s] – nebalsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Divzilbju vārds.



ķirs– – sakne, vārda celms

-isgalotne




kirš+brūn-s

kirš+sark-an-s




ķirsispatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, otrā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

ķirs-is

ķirš-i

Ģ.

ķirš-a

ķirš-u

D.

ķirs-im

ķirš-iem

A.

ķirs-i

ķirš-us

I.

ar ķirs-i

ar ķirš-iem

L.

ķirs-ī

ķirš-os

V.

ķirs-i!

ķirš-i!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsDārzā ķirsis zied baltiem ziediem.

2) izteicēja daļa – Ievērojams Latvijas dārzaugļu koks ir ķirsis.

3) galvenais loceklisZiedošie ķirši.

4) papildinātājs – Ienākot dārzā, uzreiz pamanīju lielu ķirsi.

5) vietas apstāklisLielajā ķirsī ielaidās strazds.

6) apzīmētājsĶiršu ogās ir daudz C vitamīna.



ķiršu audzēšana, ķiršu dārzs, ķiršu kaitēkļi, ķiršu kompots, ķiršu lietus, ķiršu raža, ķiršu stādi, ķiršu sula, ķiršu sveķi, ķiršu vīns, ķiršu ziedi

 

krūma ķirsis, ziemas ķirsis

 

skābais ķirsis, saldais ķirsis

 

ķirši pilnos ziedos



ķirsis, -ša, v.

1. Rožu dzimtas augļu koks vai krūms ar sulīgām, sarkanbrūnām, sarkanām vai dzeltenām ogām.

Ķiršu dārzs. Skābie ķirši, saldie ķirši.

2. Šā augļu koka (krūma) oga.

Izņemt ķiršiem kauliņus. Ķiršu ievārījums.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 571]


ķirsis, -ša, v.

1. Rožu dzimtas augļu koks vai krūms ar baltiem ziediem čemuros un sulīgiem augļiem (kauleņiem).

Pazīstamas ap 127 ķiršu sugas. Tās iedala skābajos ķiršos un saldajos ķiršos. Sudrabs 1, 120.

2. Šī augļu koka vai krūma auglis.

Reizē ar jāņogām Indriksonu dārzā nogatavojas ķirši. Lapsa 2, 125.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


ķirsis – 1. (koks) vīšne; (saldais) tresneica; parastais ķirsis (skābais ķirsis) – parostuo vīšne (Cerasus vulgaris); saldais ķirsis – tresneica (Cerasus avium); smaržīgais ķirsis – smuordeiguo vīšne (Cerasus mahaleb); ķiršu dārzs – vīšņu suods; 2. (oga) vīšne; vīšņūga; (saldais) tresneica; ķiršu ievārījums – vīšņu vuoreklis 
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]


ķirsis – ķezbere


Agronomijādziedzerainais ķirsis, Japānas ķirsis, krūma ķirsis, ķirsis (auglis), parastais ķirsis, pušķzaru ķirsis, saldais ķirsis, skābais ķirsis, smaržīgais ķirsis, smilšu ķirsis, stepes ķirsis, tūbainais ķirsis, zemais ķirsis.


UzvārdiĶirsis, Ķirse; Ķirškalns, Ķirškalne; Ķiršakmens, Ķiršakmene.


ErgonīmiĶirsis, Podža individuālais uzņēmums.

 

VietvārdiĶirši, viensēta Rucavā, Kalētos u. c.; Ķirsīši, viensēta Ārlavā; Ķiršupīte, upe Straupē; Ķiršvalks, upe Padurē; Ķiršdārzlauks, lauks Īvē; Ķirškalni, viensēta Gibuļos; Ķirškalns, kalns Ventspilī; Ķiršu kalns, kalns Ziemerī un Annā; Ķiršu sala, sala Sventē; Ķiršu ezers, ezers Straupē.


ķirsis, aizguvums no bv. kirs < vav. kirse t. p. (v. Kirsche), kas savukārt no lat. cerasum, ceresia t. p.. Tuvo Austrumu cilmes vārds. Latviešu valodā aizguvums minēts 19. gs. vārdnīcās. Līdz tam apzīmējums ķesbēre, ķesbers, ķezbere, ķezbere no vlv. kersbēre vai lv. kessebēre, kässbēr ‘ķirsis’. Vācu vārds ir saliktenis, kura pirmā daļa no lat. ceresia, otrā – bēr(e) ‘oga (v. Beere). Forma šķērbēre no vlv. kersbēre > la. *ķersbēre ar s > s pievienojumu izskaņā. Vārda pirmā daļa pārveidota pēc apv. šķērbs ieskābs, skābi rūgts’. Disimilējoties izveidojušās arī apv. formas šķērbēle, šķērbele, šķērbelis u. c. Dažādajiem apzīmējumiem izveidojusies arī diferencēta nozīme: apv. šķērberu koks ‘meža ķirsis’.

Lai novērstu la. ķirsis polisēmiju (oga’ un koks’), darināti arī apzīmējumi ķiršoga un ķiršu koks. Koka apzīmēšanai lietoti arī nosaukumi ķirse (ķirsīte), ķirša, ķirsine u. c.
[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 475–476]


angļu  cherry; cherry-tree

baltkrievu  вішня

čigānu – ķiršítko kašt

franču – cerise

grieķu – κεράσι

igauņu  kirss; kirsipuu

ivritā  דובדבן

krievu  вишня

latīņu  cerasu; cerasus

lietuviešu  vyšnia

lībiešu  kiršmōŗa

poļu  wiśnia

somu  kirsikka; kirsikkapuu

ukraiņu  вишня

vācu  die Kirsche; der Kirschbaum

zviedru – körsbär



Kas norij ķiršu vai plūmju kauliņu, tas mirs.

 

Ja ķirši zied vecā mēnesī, tad tiem nebūs ogu.

 

Kad ķirši zied, tad kartupeļu nav.

 

Ja pavasari labi ķirši zied, tad tai gadā ir daudz nēģu.



Sarkans vīriņš,

Kaula sirsniņa. – Ķirsis.

 

Maza, maza meitenīte

Akmens sirds krūtīs. – Ķirsis.

 

Apkārt sarkans kā asins,

Iekšā ciets kā akmens. – Ķirsis.

 

Papriekšu balts kā sniegs, tad zaļš kā siens, tad sarkans kā asinis, visiem labi smeķē. – Ķirsis.

 

Es biju jauna meita, man bija balta kleita – balto noplēsu, sarkano apvilku; sirds man kā akmens, asins kā vīns. – Ķirsis.

 

Sarkana gotiņa

Valgā piesieta. – Ķirsis.

 

Miesu noēd, sirdi aizsviež. – Ķirsis.




Ķirši zied

 

Kā es nīdu melno sienu,

Met kas tumsu manā logā! –

Te es kādu saules dienu

Ieraudzīju: – baltā togā

Ķiršu koks pret melno biedu

Paceļ klēpjiem saldu ziedu. [Ķezbere 2006 : 138]

 

 

Ķiršu lietus

 

Kaut kur tālu zilos kalnos

sarkans ķiršu lietus līst.

Apkal ziemeļbriežus salnos

ķiršu ziedu ugunīs!

 

Atauļo caur ķiršu ciemu,

atauļo – kaut mirkli vien!

Skrej caur vasaru un ziemu –

tā kā ķiršu lietus skrien…

 

Atnes uguns atvasaru,

lai es eju vēl caur to,

un ar vienu zibens staru

visu mūžu izgaismo! [Krūklis 1996 : 16]

 

 

***

 

Par savu ķirsi neesi tik drošs.

Par saknēm nerunā. Par to, kas iestādīts.

Tu redzi: strazdu spārnos vibrējošs

Koks izpleš zarus. Ogas spalgi trīc.

Tur nekliedz putni. Lapas gavilē

Tam austrenim, kas ķirsi gaisos ceļ.

Un galvu nekrati un nesaki, ka nē,

Ka debesis nav Lielais Ķiršu Ceļš,

Bet zeme… Arī zeme nesacīs,

Pret ko tā savas sirmās nātres bož.

No padebeša sarkans lietus līst.

Tev dārzā ķirsis? Neesi tik drošs. [Belševica 1999 : 258]

 

 

Ķirsis un pļava

 

Pilns ar sarkanbrūnām ogām,

Ķirsis smejot zemē liecas,

Saldus augļus karinādams,

Kairīgi pret pļavu sniecas;

Zaļā zīda priekšautā

Pļava ogas uzķert tiecas. [Rainis 1996 : 19]

 

 

Saujiņa ziedu

 

[..] Ķirsis ziedos

 

Stāv ķirsis pilnos ziedos:

Tu skaistā puķe baltā maigumā,

Tu stiprais koks, kas iztur vētras biedos! [..] [Rainis 1996 : 44]

 

Vārds ķirsis izmantots daiļdarbu nosaukumos:

Pētera Brūvera dzejas krājumā Melnais strazds, sarkanie ķirši (1987);

Alfrēda Krūkļa dzejoļu krājumā Ķiršu lietus (1977) .


Laukumiņa vidū auga 3 vai 4 brīnumdiženi jāņogu krūmi. Starp tiem atradās neliels ķirsītis ar kādām 10 tumši brūnām ogām.

– Tas mans ogu dārzs, – Jancis sacīja manāmā lepnumā.

– Tā?… Kur tad tu viņu ņēmi?

– Kur ņēmi! Pats iztaisīju.

– Kad tad?

– No rītiem, dienvidos – kad iznāca vaļas.

– Un kur tu ogulājus ņēmi?

Ķirsīti paps iedeva, kad dēstīja lielkungam dārzā, un jāņogu krūmu uzgāju tepat. [Valdis 1992 : 138]

 

Dārznieka dēlēns Ķirsis patlaban sēdēja vārtu staba galā un uzmanīja tēva dārzu, kad pēkšņi ieraudzīja tuvojamies ļauno Ziemeļvēju. It kā uz visu pasauli noskaities, tas brāza, kokus lauzdams un izbradādams puķu dobes.

Ko darīt, kā nosargāt tēva dārzu? domāja Ķirsis un ātrumā cita nekā nevarēja kā paņemt akmentiņu un iesviest Ziemelim bārdā.

– Ak tu man esi tāds palaidnis! – iekliedzās Ziemelis un sāka tvarstīt puiku. Ķirsis gan šur, gan tur, bet Ziemelis visur uz pēdām un jau pastiepa ledaino roku, lai sagrābtu zēnu aiz matiem, kad šis ieraudzīja peles alu un mudīgi mudīgi ielīda tajā. Ziemelis iekaucās aiz dusmām un, piemīdījis alu, uzpūta tai savu auksto elpu.

– Ho-ho-ho! Tagad tu vairs ārā netiksi! – viņš gavilēja un aizjoņoja tālāk darīt savus posta darbus.

Dārznieks skuma pēc sava mīļotā dēla un raudāja žēlas asaras. Kad tās krita uz dēla kapa vietas, tur sāka augt koks. Dēla piemiņai dārznieks to nosauca par Ķirsi un kopa un loloja kā acuraugu.

Pļāpīgie zvirbuļi izčivināja pa visu pasauli, ka Ķirsis esot tas pats dārznieka dēls. Vārnas to pastāstīja Ziemelim, un tas nozvērējās Ķirsi izdeldēt. Lai tikai pasakot, kāds viņš izskatoties. Nu, tāds pelēks esot, stāstīja vārnas, tāds pats kā Ķirsis, pelēkos svārciņos. Ziemelis atkal brāza uz dārzu, bet zīlītes, noklausījušās pļāpīgo vārnu nodevību, pavidžināja cita citai ziņu, un tās, kas dzīvoja dārznieka tuvumā, viņam paklidzināja, lai glābjot Ķirsi no Ziemeļa.

Dārznieks uzmeta kociņam baltu seģeni.

Kā tad – atskrēja Ziemelis, izmeklējās pelēko kociņu – nav tāda. Aizskrēja tālāk tiesāties ar vārnām. Kamēr nu tās izdibināja, ka Ķirsis vairs nav pelēks, bet balts, kamēr padeva Ziemelim ziņu, kamēr nu tas atskrēja, tikmēr arī zīlītes nebija snaudušas. Dārznieks mudīgi norāva balto seģeni un uzklāja zaļu.

Šņākdams un aurodams atauļoja Ziemelis, skatās – nav tāda balta kociņa. Pārskaitās uz vārnām un nosolījās tām knābjus aizsaldēt, ja vēl mānīšoties.

Un tomēr vārnas viņu atkal piemānīja. Pastāstīja gan, ka Ķirsis nu esot zaļā tērpā, bet dārznieks pa to laiku piešuva tam sarkanas podziņas.

Rudenī dārznieks uzmeta Ķirsim dzeltenu seģeni, ziemā atkal pelēku, un tā izglāba kociņu.

Ķirsi, mans mīļotais dēls! – tā dārznieks katru pavasari uzrunā koku, un tas ar pumpuriem piebriedušu zariņu noglauda tēva grumbainos vaigus. [Sakse 1974 : 41–43]



Japānā ķirsis ir sevis atrašanas un upurēšanās simbols, pirmām kārtām simbolizē samuraja dzīvības upurēšanu. Viduslaiku kristietiskajā mākslā tas, tāpat kā ābols, reizēm varēja nozīmēt aizliegto augli. Ķirša zieds Japānā ir skaistuma, laimes simbols. Vēja nopūsts ķirša zieds ir ideālas nāves simbols. Ķirsis zied īsi un ātri novīst, tāpēc simbolizēja samurajus, kas vienmēr bija gatavi mirt par valdnieku.
[Sagatavots pēc: Becker 1996 : 308]



Pēteris Postažs Sarkanais ķirsis (2008).

 

Valdemārs Tone Japāņu ķirsis (1950–1960). 

 

Valda Mežbārde Pašportrets ar ķiršiem. No 1974. 


Baņuta Ancāne Klusā daba ar ķiršiem (1982; grafika).



Dziesma Ķiršu lietus. Alfrēda Krūkļa vārdi, Zigmara Liepiņa mūzika.

 

Dziesma Ķirši ziedos. Mārtiņa Freimaņa vārdi un mūzika.

 

Dziesma Ja tu būtu. Valda Atāla vārdi un mūzika.

 

Dziesma Pastaigāties. Edgara Šubrovska vārdi un mūzika.

 

Dziesma Saldējums. Māras Zālītes vārdi, Sergeja Manukjana mūzika.


Par ķiršu (Prunus) dzimteni uzskata Kaukāza un Krimas Melnās jūras piekrasti, no kurienes tie nokļuva Romā un izplatījās visā Eiropā. Jau 3. gadsimtā p. m. ē. ārsts Sifiniuss piemin ķiršus (saldos ķiršus) kā vērtīgu ārstniecisku produktu. Mūsdienu parasto ķiršu kultūras ģeogrāfija ir plaša, bet ikgadējā šo augļu pasaules novākšana pārsniedz 2 milj. tonnu.

Sarkaniem vai tumši sarkaniem parasto ķiršu augļiem ir patīkami saldskāba garša, to mīkstumā ir daudz veselīgu vielu: organiskās skābes, minerālvielas un mikroelementi, to skaitā kalcijs, dzelzs, fosfors, magnijs, kālijs, varš, pektīna vielas, fermenti, cukurs, A, C un PP vitamīni, violeta skābe, antociāni.

Īpaši vērtīgas ir žāvētas ogas ar pektīna vielu saturā, kuras saista smagos metālus cilvēka zarnu traktā un izvada tos no organisma. Tāpēc profesionālu slimību profilaksei žāvētas ogas ir ieteicams ietvert ikdienas ēdienkartē.

Ķirši – vērtīgs diētisks produkts, kas veicina ēstgribas uzlabošanu, kā arī tas ir efektīvs līdzeklis anēmijas ārstēšanai. Ķiršu sastāvā ietilpstošo antociānu un antocianīnu dēļ tie atjauno saistaudus un neitralizē brīvo radikāļu darbību, radot atjaunojošu efektu.
[Sagatavots pēc: http://www.skriverusaldumi.lv/]

 

Arheoloģiskajos izrakumos ķiršu kauliņi atrasti jau neolītiskajā periodā, apmēram pirms 4–5 tūkstošiem gadu. Ķiršus pirmais aprakstījis Teofrasts 300 gadus p. m. ē. Kopš Romas impērijas laikiem ķirši ir populāri kā dārzu un ceļmalu koki.
[Sagatavots pēc: http://www.darznica.lv/]

 

Acerola (Malphighia punicifolia, Malphighia glabra) ir saldais ķirsis, kas aug Indijas rietumos, Barbadosā, Jamaikā un Surinamā. Augļi tiek augstu vērtēti tieši lielā C vitamīna satura dēļ. Acerola patiesībā nav īsts saldais ķirsis, tā vairāk līdzinās citrusiem. Mīkstums tajā ir sadalīts daļiņās. Gatavs acerolas auglis ir tumši sarkanā krāsā, diametrā nesasniedz divus centimetrus, kraukšķīgs, ar pikantu garšu un rūgti saldu piegaršu. Acerola tradicionāli tiek izmantota tautas medicīnā kā imunitāti stiprinošs līdzeklis. Augļus novāc pusgatavus, kad vitamīna C daudzums sasniedz maksimumu.
[Sagatavots pēc: http://www.valoda.lv/]