Tradicionālā transkripcija
[ķȩp:a]
Starptautiskā fonētiskā transkripcija
[cæpːɑ]
[ķ] – nebalsīgais troksnenis
[ȩ] – platais, īsais patskanis
[p] – nebalsīgais troksnenis
[a] – īsais patskanis
Divzilbju vārds.
ķep– – sakne, vārda celms
-a – galotne
ķep+kāj-a
liel+ķep-a
ķepa – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija
|
vsk. |
dsk. |
N. |
ķep-a |
ķep-as |
Ģ. |
ķep-as |
ķep-u |
D. |
ķep-ai |
ķep-ām |
A. |
ķep-u |
ķep-as |
I. |
ar ķep-u |
ar ķep-ām |
L. |
ķep-ā |
ķep-ās |
V. |
ķep-a! |
ķep-as! |
Teikumā var būt:
1) teikuma priekšmets – Kucēnam viena ķepa ir balta, pārējās – melnas.
2) izteicēja daļa – Tā tik ir ķepa!
3) galvenais loceklis – Lāča ķepa.
4) papildinātājs – “Reksi, dod ķepu!”
5) apzīmētājs – Mammu sadusmoja suņa dubļaino ķepu nospiedumi paklājā.
6) vietas apstāklis – Ķepā bija skabarga.
ķepas nospiedums
kaķa ķepa, suņa ķepa
liela ķepa, maza ķepa, netīras ķepas, tīras ķepas
aplūkot ķepu, laizīt ķepu, savainot ķepu, zīst ķepu
ķepa, s.
Dzīvnieka pēda, ko klāj apmatojums.
Vilka, suņa, lāča ķepa.
Vāvere grauž čiekuru, turot to ķepās.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 568]
ķepa, -as, s.
1. Dzīvnieka pēda, ko klāj apmatojums.
Lāča ķepa. Kaķa ķepa. Suņa ķepa.
Plēsīgiem zvēriem ķepas ir ierocis, ar tām pietur un tās palīdz saplosīt upuri. Asie nagi neder aizsardzībai pret uzbrucēju. Veselība 65, 2, 8.
Attecēja lapsa, stāvēja kādu laiku pie būra, saldama mīņājās no ķepas uz ķepu, aizskrēja .. Bels 2, 193.
// pārn.; sar. Roka, retāk kāja (parasti liela).
Silva klusēja, roku viņa pasniedza tikai tad, kad Artura ķepa gandrīz iedūrās viņai krūtīs. Tiešām, ķepa gan, citādi nemaz nevarēja nosaukt šo lielo roku tumšām spalviņām virspusē .. Zigmonte 5, 141.
2. tehn. Mašīnu, instrumentu ķepveida elements.
Bultveida ķepa. Dziļirdināšanas ķepas. Ķepas asmens.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
ķepa – depe
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]
ķepa – ḱepa. kaḱis noks ìvàlk ḱeṕeņâ.
[Sagatavots pēc: Reķēna I 1998 : 541]
●
dem. kâ kùrmja ķepiņa – saka par sastrādātu, arī samērā netīru roku.
[Sagatavots pēc: Putniņa, Timuška 2001 : 107]
Uzlikt savu ķepu sar. – pakļaut, apspiest, atņemt rīcības brīvību; neatļaut, aizliegt.
Zīst ķepu sar. – ciest trūkumu, badoties.
[Sagatavots pēc: LFV 2000 : 579]
Autotehnikā – laužņa ķepa, montāžas laužņa ķepa, universālā ķepa.
Celtniecībā – apgāžamā ķepa, atvāžamā ķepa, bultveida ķepa, kaltveida ķepa, naglvilča ķepa.
Lauksaimniecības tehnikā – atsperzaru ķepa, kultivatora ķepa, marķiera ķepa, piestiprināšanas ķepa, retinātāja ķepa.
Zooloģijā – priekšējās ķepas, pakaļējās ķepas.
Ergonīmi – Ķepa rokā, biedrība; Ķepu ķepā, dzīvnieku aizsardzības biedrība; Ķepas LV, veterinārā klīnika; Ķepas spiediens, sporta un izglītības biedrība; Ķepa uz sirds, TV raidījums; Četras ķepas, veterinārā klīnika; Četras mīļas ķepas, veterinārā klīnika; Mūsu ķepas, dzīvnieku aizsardzības biedrība; Senču ķepas, suņu īpašnieku biedrība; Tīrās ķepas, SIA.
ķepa, mantots vārds; pamatā ir sena ide sakne *kep- ‘(asi) liekt, līks’, no kā izveidojusies vārda sākotnējā nozīme ‘tas, ko loka’ vai ‘līkais, saliektais loceklis’.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001: 461]
angļu – paw
baltkrievu – лапа
franču – patte
grieķu – πόδι ζώου
igauņu – käpp
krievu – лапа
latīņu – pede
lietuviešu – letena
poļu – łapa
somu – tassu
spāņu – pata
ukraiņu – лапа
vācu – die Pfote
zviedru – tass
Kaķi ar melniem ķepu spilventiņiem ir laimīgi.
Lācis par ziemu guļ savā midzenī un zīž ķepu. Ģertrūdes dienā viņš pirmo reizi pamostoties un apgriežoties uz otriem sāniem, bet Binda dienā ceļoties augšā.
Brāļam braucu vedībās,
Lāci jūdzu kamanās.
Lācīšam plata ķepa,
Māršai galva nesukāta. [LD 18387-0]
Reiz saimnieks vecu suni Poģi aizdzinis mežā, tādēļ ka nespējis vairs kalpot. Poģis iekampis žogmalā vecu auna cenkli (gurnu), aizvilcies itin bēdīgs mežā un grauzis to pašu. Te piestājies vilks, prasīdams: „Ko tu dari?” „Ko daru? Šuju vecuma galā kurpes.” „Ai, Poģīt, pašuj man arī kurpes; tagad pliksalā nemaz paiet ar mātes dotām kurpītēm.” „Labi, labi! Bet atnesi man aunu; kurpēm vajadzīgas ādas, vai saproti?” „Saprotu, saprotu!” vilks atteicis un aizsteidzies pēc auna.
No rīta atnesis aunu, Poģis skatījies, skatījies, varbūt, ka iznākšot gan! Par trim nedēļām domājot kurpes pabeigt, lai tad nākot pakaļ. Poģis nu mielojies veselas trīs nedēļas ar auna gaļu un nešuvis nemaz. Atnāk vilks: „Vai kurpes gatavas?” „Sen jau!” Poģis atteicis un rādījis auna nagus, lai velkot kājā, vai derēšot? Vilks izmokās visādi, neder un neder: par mazām. „Ai, vilciņ, tā jau domāju, no nieka auna ādas neiznāks nekādas teicamas kurpes un tev jau brangi liela ķepa: tur vajadzēs, pēc manām domām, vērsi, tad varbūt.” „Kas vajadzīgs, tas vajadzīgs!” vilks atteicis un aizgājis pēc vērša.
No rīta atstiepis lielu vērsi: nu taču pietikšot? „Jādomā gan! Pēc sešām nedēļām nāci tikai kurpēm pakaļ!” Poģis nu mielojies sešas nedēļas ar vērša gaļu un nešuvis nemaz. Atnāk vilks: „Vai kurpes gatavas?” „Sen jau! Kur tas laiks jau! Še nu še, raugi uzvilkt!” Vilks izvelkas vienā kājā, otrā: vērsim šķelti nagi, kur nu derēs.
„Ai, vilciņ, tā jau domāju: tu jau nesot – varbūt arī gar zemi velkot – biji saplosījis tik nežēlīgi vērša ādu, ka nemaz lielāku gabalu izgriezt: griezi kur gribi, tādas skrandu slejas vien; un tev jau brangi liela ķepa: tur vajadzēs, pēc manām domām, labu kumeļu, tad gan.” „Kas vajadzīgs, tas vajadzīgs!” vilks atsacījis un aizskrējis pēc kumeļa.
No rīta atstiepis gada vecu kumeļu: nu taču pietikšot? „Droši vien! Nāci tikai pēc deviņām nedēļām kurpēm pakaļ!” Poģis nu mielojies deviņas nedēļas ar kumeļa gaļu un nešuvis nemaz. Atnāk vilks: „Vai kurpes gatavas?” „Droši vien!” Poģis atteicis un iedevis kumeļa pēdu. Vilks uzmaucis kājā, nu derējušas gan. Bet kas vilkam par nelaimi prātā? Tūliņ jaunas kurpes jāievalkājot uz slidena ledus. Uzgājis uz slidena ledus – ak tu manu dieniņ! – nekur noturēties, nekur grozīties un kā griezies atpakaļ, tā klupis, kritis, kaklu lauzdams.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]
Runā Rīgas parka lauva
Noskatījusi
mūs slaiki
lauva skumji
teica: „Baigi.
Nejūtat
nemaz vairs viņus –
savus ķepu
spilventiņus.
Kad jūs ielu
džungļi glāsta,
nejūtat vairs,
ko tie stāsta.
Bet, ja reiz
še garām nācis –
varbūt nav
par vēlu mācīt.
Skatieties, kā
dara sniegs:
ķepu lēni,
maigi liek.
Vienu ķepu
otrai blaku.
nesaki uzreiz –
es māku.
Maigāk, maigāk,
maigāk, maigāk,
un mēs kopā
ejam staigāt!
Ko? Vai staigāt?
Liegts tas prieks?
Manā vietā
staigās sniegs…” [ Čaklais 1999 : 62–63]
Tad viņi runāja par sauli un mākoņiem. Tas laikam ir tas, ko sauc par augstu tematu. Bet man tur nebij nekā interesanta. Vienīgais, ko es izlobīju, ka viņi bij samīlējušies, samīlējušies bez jēgas un šis kungs studējis tiesību vēsturi; jo kādā vietā viņš teica: „Mākoņi… vienīgā ūdeņu brīvvalsts… Pat Romas senāts nepieņēma par viņiem likumu.” Brīnums! Vai tiktāl vēl nebūtu sniedzies cilvēka naids? Bet, paldies Dievam, pret to man nevarēja būt iebildumu. Un vispār – patlaban es jutos apmierināta. Pat tas, ka rožainais pamats zem manis visu laiku šūpojās augstu un dāmas sirds sita kā sunīša ķepa pret tepiķi – pat tas galu galā mani netraucēja. Gluži otrādi, man patika šūpoties. Visapkārt ap sevi es jutu lielu karstumu, bet, vējam ieplūstot, man tomēr nebij karsti. Es aizmirsu pārciestās pārestības, es nevarēju piemirst tikai vienu: kāpēc še nav otras blusiņas, ar kuru varētu sadurties purniņiem un pavadīt dažus jaukus brīžus? Vai tas nevarētu tā būt? Bet nebij tā. Un nebij tikai šīs sievas iedomu dēļ, kuras viņa savā spītībā sauca par aristokrātismu, komfortu, pieklājību – simts jauku un tukšu vārdu! Un no jauna es sajutu dusmu uzplūdu, ja pat es atcerējos, ka visu dienu neesmu nekā ēdusi… Lūk, viņi jau gāja pavisam klusēdami, viens otru pie rokas saņēmuši. [Ezeriņš 2006 : 109]
●
Un kamēr tas, vēl lāgā neatguvies, apjucis un saspaidīts tīkliņā, neveikli tipināja uz Elizabetes pusi, Zigurds vienā elpas vilcienā izgrūda, ka nopircis kucēnu par deviņdesmit vienu kapeiku, ka tas esot smiekls, ne nauda un ka parasti tāds maksājot piecus un pat veselus astoņus rubļus. Tā runāja Zigurds, kamēr kucēns, ķepām uz linoleja klusi dipot, aizvien tuvojās Elizabetei.
Viņa noelsās: „Ārprāts!” un neviļus atkāpās līdz pašai sienai.
– Ārprāts! – viņa atkārtoja un apjukusi piebilda: – Nu, kur mēs tādu liksim?
– Cilvēkam taču vajag suni, – Zigurds nopietni atbildēja. [Ezera 1975 : 276]
●
Pats pagraba meistars staigāja baltā skotelē un pārraudzīja ķērnes. Arī meitai bij skotele priekšā, un viņa palīdzēja darbā. Kur pagraba meistars laida ķepu, tur šī savu sarkano mēlīti. Viņiem bij daudz darba, un viņiem gāja labi. Bet viņi bij tik laimīgi, ka tiem neviena cita nevajadzēja. Meita uzņēma kaķīti kā viesi. Viņa padeva tam krējumu uz dadža lapas, sēdēja klāt, skubināja, lai ēdot, un prasīja, kā ejot pa māju. Un, kad viņš pastāstīja, ka dzirnavas paņēmis melnais runcis, viņa nobirdināja pāra asaru par laimīgo mītni, ap kuru kā zaļi apinīši tinās viņas bērnības atmiņas. [Skalbe 2007 : 11–12]
Tapiņa ir mierīga un mīlīgi emocionāla. Intervijas laikā viņa klusi uzlec uz dīvāna un visā garumā iekārtojas politiķim un veterinārārstam Vinetam Veldrem blakus, pieglauž galviņu pie pleca un nenovērš acis no saimnieka. V. Veldre smej: „Ziniet, viņa prot runāt! Ja gribat ar suņiem saprasties, ar viņiem jāsarunājas! Pašlaik Tapiņai ir ap divpadsmit gadiem. Mēs brīnāmies – tik mazam sunītim ķepas ir gluži kā rotveileram, un viņa ir liela racēja, bet zobiņi jau nodiluši, ģīmītis iesirms, ausu galiņus izrobojuši pasaulē laistie kucēni.” [Šaitere 2013 : 12]
Dziesma Kaķītis, zaķītis, lācītis. E. Līdumas vārdi, A. Žilinska mūzika, izpilda V. Singajevska.
Airēšanās ar ķepām
Baltie lāči veikli peld atklātos ūdeņos ar ātrumu līdz 10 km/h. Ar masīvajām priekšķepām viņi airējas, bet ar pakaļkājām stūrē. Dobie, ar gaisu pildītie kažoka mati palielina peldspēju.
[Sagatavots pēc: Bērnijs 2003 : 189]
Ķepa uz sirds
„Ķepa uz sirds” ir iknedēļas LTV1 raidījums par mājdzīvniekiem. Raidījumā uzmanība tiek pievērsta dzīvnieku aizsardzībai, kopšanai un audzināšanai, tajā tiek sniegti speciālistu padomi dažādu problēmsituāciju risināšanai.
Raidījuma veidotāji regulāri apciemo dzīvnieku patversmes un palīdz pamestajiem dzīvniekiem atrast jaunas mājas.
2013. gadā raidījums „Ķepa uz sirds” skatītājiem piedāvāja videokonkursu „Ķepu video”, kurā ikviens varēja iesūtīt mājas mīluļu smieklīgākās izdarības.
Raidījumu piedāvā neatkarīgo producentu grupa „Summer Studio”, raidījuma mecenāts – Ināras un Borisa Teterevu fonds.
[Sagatavots pēc: http://kepauzsirds.lv/]
Par siltām ķepām
2013. gada 17. oktobrī Vērmanes dārzā notika sabiedrisko attiecību kampaņa „Par siltām ķepām!”, kuras mērķis bija pievērst cilvēku uzmanību viņu rīcības sekām, atstājot uz ielas bezpalīdzīgus mājdzīvniekus.
Kampaņas idejas autori ir Biznesa augstskolas „Turība” Sabiedrisko attiecību fakultātes studenti Monta Dubkēviča, Anna Jēkabsone un Sandis Pīlips.
Publiskais pasākums norisinājās sadarbībā ar dzīvnieku pansiju „Ulubele”, no kuras arī kampaņas norises brīdī klāt bija „Ulubeles” iemītnieki un pārstāvji.
[Sagatavots pēc: http://www.turiba.lv/]